Roberts Mūks

Tilti nekur neved

Tie tikai ļauj mums būt pārejas stāvoklī

Mēs kā tādi

Esam pāreja

Krasti mums nemāj laipni

Zvaigznes neaicina

Ir tikai tilti un spuldzes naktīs

Bet varbūt varbūt tās spuldzes ir zvaigznes

Laipnās spuldzes blāvās mīļākās

Varbūt mums ir jānoturas šai pieticīgajā gaismā

Uz šiem tiltiem kas nekur neved

Varbūt

Mums ir jānoturas neturoties

Ne

Pie

Kā

Vai Jūs varētu, ak, kaut Jūs varētu mani

pārtulkot kādā nedzirdētā valodā, kādās

skaņās vai tēlos, ko tikai Jūs

saprotat. Tad es sarunātos ar Jums kā tāds,

kuŗa nav, es runātu tā, lai būtu tikai Jūs,

lai Jūs būtu mana pēdējā māņticība.

Tad

es labprāt sadegtu uz sārta

Būdams laimīgāks ķeceris

par Krustā Kārto.

Visdrošāk

Ir mīlēt to, kā nav:

Sievietes, paradīzes putnus,

Lidojošas zivis un apakštases

Un tā tālāk, arvien tālāk un tālāk,

Kamēr

Visdrošāk ir mīlēt mīlestību kā tādu.

Tad es būšu Narciss.

Bet,

Skatoties ūdeņos,

Es redzēšu tikai tevi,

Mākoņu veidolos būs

Iezīmēta tava seja, tavs vārds

Ierakstīts tukšās debesīs.

Es tevi noteikti ienesīšu tais debesīs, lai nekad

Tavas acis neaizietu bojā, vienalga

Ko par to saka Romā vai Jeruzālemē.

Tikai acu dēļ

Tikai acu dēļ

Pastāv

Tāda lieta

Kā

Debesis.

Es esmu greizsirdīgs uz sauli,

Kad tā tavu miesu glāsta

Un nedzirdētas teiksmas stāsta.

Bet tad es paņemšu to sauli rokā

Un ielaidīšu kokā.

Un tad es to koku, to Brazīlijas mūža mežu koku,

to koku pa kuŗu vijās pirmā čūska, to koku, kas

nevarēja ieaugt debesīs, nolikšu pie tavām kājām.

Tad tavas kājas pacelsies uz debesu pusi it kā

ieraudzījušas savu otru pusi.

VARIĀCIJA PAR

Iemācīties mirt kā to izdarīja Sokrāts

Nav liela māksla

(Pie tam – viņam bija riebīga sieva)

Manuprāt

Ir jāprasa nāvei

Kā dzīvot

Kā dzīvot it kā mēs būtu jau beigti

Jo mēs nomirsim tik un tā

Nepabeigti

CIK MAZ VAJADZĒTU

Vēju gaudošana ir

Pamirušu nelaimīgu

Dvēseļu raudāšana

Viņām jāizraud

Savas neizdevušās dzīves

Jāizraud tukšumā

Lai tukšums dzird

Tukšumu

Un lai no šīs sadzirdēšanās

Iestātos klusums kā tas bija sākumā

Un lai no šī klusuma viņas vēlreiz piedzimtu

Lai viņas piedzimtu tā ka nevarētu pateikt

Vai tās ir dvēseles vai vēji

Tad arī

Tā gaudošana mitētos

Tad arī

Būtu savs prieciņš dzīvot

Kā arī

Savs prieciņš nedzīvot

Vēl jāpētī, vēl jāpētī

Tavas miesas līnijas,

Kas savieno

Manu delīriju ar sveču gaismu.

Uz tām līnijām ir jānoturas,

 Ir jābeatificē pretruna.

Ak, tu, gudrā čūska!

Vijies ap mani, dedzini mani,

Dod man spārnus, dod man dziesmu,

Dod man varu

Neskatīties atpakaļ, neskatīties uz priekšu.

Dod man varu

Dzīvot tā, ka varētu arī nedzīvot,

Mirt tā, ka varētu arī dzīvot.

bez svara piedzimst putekli akli bez skaita

juceklīgajos vējos pa vienam tomēr

sala tiesai izbēdzis kupenā ieputināts

kāds puteklis apputekšnojas un

redzokļa drīksnā

par zemi audzelīgākā

Ēdenes dārzā personiskā saplaukst

ar ābolu–čūsku–Ievu

gan vieta tur tikai vienam

citi vienaldzīgi liecina aiz žoga

nelielā gabalā chaosa novērojam

nenozīmīgus eksponātus laikam

iedomības sadomātus augļus

bet dārza pašā estrādē

ar iekšēju apgaismojumu

pašapaugļotajā acī

veselus trīs brīnišķi veselus brīžus

krāšņi ķēniņa rati rit

ar āboliem Ievām un čūskām

acij nav šaubu

rati zemes tik debesu zirgi

rati ar riteņiem riteņu spieķiem

griežoties švīkā Ēdenes smilgas

ar mājīgām skaņām godība tuva

trīs intīmās pieskarēs manifestējas

trīs švīkās – trīs brūcēs tevī – Tom'

noliecinājas

pēc tam tu atkal brīvs pazaudēt svaru

un redzi pazaudējis redzi

sapnī redzēji sapni

Juris Zommers

SIRDS GŪSTEKNIS,

VAI PUSATCUKUROTĀ

Kāds krājums negausīgs!

Te šķirstiņā kā blāvas

Jūŗas pērles guļ

Noguldīts dažs skūpsts un vēl

Šis tas, bučas bučiņas...

Sirds mantrausis

Zin visas.

Re inventārā daudz

Dažādas, naski savāktas

Kurnukuŗā –

dažas sniegkupenā vai jūŗas putās baltās,

dažas ikdienas, labrīt un labunakt,

tradicionālās, Jāņu nakts brīvdotās,

cerīgās, mieru slēdzot, pēdējās

promejot, arī tās, un

tās, kas uzzied, tās sāļi medainās

nakts klēpī atvērtā

Tā nestundā var krellēs gaŗās vērt tās,

Sirds kapitālists atskaita it visas –

tās draiskās, negantās

                 tās klusi maigās, tās

tumšās rūgtās dažas visdārgākās,

vēl neizpirktās, nekad neatdotās

Tas spožās vītnēs viss,

Kā Hudīnī važās siets,

Jo neprotas tā veiklo māku viņš.

Var mēģināt sirds drapes,

Var gudrus pātarus,

Bet nekas nelīdz.

Tāds allaž paliksi,

Sirds sīkstulis

Sirds gūsteknis.

Un kas par to?

Sien mezglu ciešāk,

Un visas pārskaiti.

Redz, kārns zaglis klāt,

Un atkal kaut kas zudis

Ko prasīs uzrādīt tur Revīzijā Lielajā.

1974/86

LIRISKAS PAIJAS UN

Nāc, tur pār staru tiltu

Kur viz mēness taka šonakt.

Tā var dzintarkrastā nonākt.

Solīti pa solītim izvilināšu

Tevi, mēness meitiņ. Nāc,

Spēlēsim rotāsim liedagā klusā.

Tikai liriski papaijāšu protams,

(Kā tas šur tur norādīts

Meistara Olafa rakstos),

Nu, un pēcāk tad dabiski

Atpogāt kaut ko, tak atļausi

Arī to, tā pavisam liriski joprojām.

Tik mēness, pagāns, mazliet

It kā nolietojies, vārgi spīd,

Un drēgna migla pārklāj visu.

Mierinājums: izcelsim mēness ripu

No naksnīgās velves tur,

(Līdzīgus uzlabojumus jau

Veikls puisis Saliņš

Paveicis kailajā Ņujorkā.)

Dažs knifs tāds lieti der!

Nu pagaidi pagaidi vēl:

Lai put smiltis baltās,

Lai pirkstgali dilst,

Lai spīdeklis kaist nakts sienā!

Kam debess un zemes likumi

Man? Tik brīdis īss

Un lieta padarīta.

Es gribu visu Tevi izbaidīt,

Kad Tu kā perlamutra Afrodīte,

(Lai ar tā pasaka cita),

No viļņu skavām manās

Slīgsti. Kā grēcinieks es

Pastaigājos šai Dieva dārzā,

Es jaunu topogrāfiju mācos

Pirmatnēju. Tā domājos es

Blāzmas mednieks smalks,

Kas nevainību viļ ar

Paijām maigām ar

Nakts rotu viskrāšņāko. Tad

Kas bij tas alchemists kad

Izgājām pār staru tiltu

Kā mēness bērni divi

Uz dzintarzemi tonakt?

Kā tur palikt,

Kā tur palikt,

Būt tur, zinot to.

1972/1986

SIRDS SAULES

Ak, Zīma, gražeiga un solta...!

Pēc pavasara ilgas snādzās:

Kai nazkod dzimtinē

Pēc svīta saules stora,

Pēc pyrmōs ceiruļdzīsmes

Pēc pyrmō škūrstas osna,

Pēc pyrmō zīda ceļa molā.

Te, sapnis sūplōk atsasāst,

Ar mani kūpā pavasara ilgojās...

Un sirds? Ai, sirds!

Tei saules gaismā mozgojās...!

Snauž vēji aizmyužu pakrēslī.

Skan atbaļši plaši un dziļi.

Steidz dūmas kai jōtnīki braši,

Tur kolnā uz senōtnes pili.

Tver slōpuse dvēsele skaņas,

Nu liktiņu upes šalkšonas

Un strauteņu čalōšonas;

Nu gaviļu prīceigom dīnom

Un dziļas, dziļas vaideišonas

Pret vokorim, reitim...

Bet aizdīnu vātrom pakrēšla nav,

Ni pret vokorim, reitim...

Dziļš tukšums apkōrt maņ:

Ni zorā naspurdz putni,

Ni pļovā zīd vairs pučes,

Ni bites zīdūs saņ.

Tik sābru kači raibi, malni,

Kai zagļi apkōrt glyun.

Lels tukšums apkōrt maņ

Ni vōrdam ir kaids atbaļss vairs,

Lai sacelts pacylōts, voi kairs.

Ar sevi esi vīns,

Ar sevi palīc vīns.

Guļ nakts tik ikdienišķi klusa, guļ mīlošie, nīstamie,

Atklepo asinis pasaule daudzumā bīstamā.

Raustās krūtis un gārdz ieelpā sāpīgā,

Ar sūnām apauguši burti Brāļu kapos

uz kapu plāksnēm. Pāri Māte debess

un Māte zeme. Māte Latvija

ar sēru vaibstu visus svētī klusi.

Šai naktī es – tā neesmu vairs es,

bet puķe sakaltusi tur, uz kādas plāksnes,

kur nevar burtus salasīt, bet zēnam

bij tikai divdesmit. Man drusku vairāk.

Tev arī, mīļais. Tava elpa trausla,

bet rokas saskrambātas, runājot ar kaltu,

bet manas – vājas. Alkstošas pēc bērna,

tā siltā smaguma, kas tur mūs, pakrist neļauj.

Es, liekas, šonakt tavu sapni redzu

un viņa sapni arī. Murgu sapni. Nodreb

Tā klusā nakts kā maizes dona svēta,

jūdz zirgu tēvs, un māte ceļā pošas

ar smaidu savādu, tik svētsvinīgu, maigu,

kāds ilgi redzēts nebij virtuvē un kūtī.

Cik klusa nakts un svēta. Sarma dzidra

kā balti paladziņi. Nakts kā šūpulītis

starp debesīm un zemi liegi šūpo,

un zvaigznes dzied kā augsta, tīra mesa.

Ir Bērniņš piedzimis, uz siena silē guldīts.

Pagalmā bērnu smiekli pie šūpolēm sastinguši,

Pasaka nomesta dubļos, pārplēsta vidū pušu.

Sasmēlās papīra kuģīšos sarkani rūsaina rāva,

Vēl pagaidi, nāve, ļauj savu mīļo man noskūpstīt,

Neļaušu, neļaušu melnam lietum tam acīs līt!

Kā aizturēt ļaunos starus, kuŗi debesīs kāpj?

Neiznēsāts, nepiedzimis viņa dēls manī skaudri sāp.

Visas sāpes caur manu sirdi uz mazo sirsniņu nāk.

Mēs tālu esam šonakt. Ļoti tālu.

Man diennakts brauciens. Jums pat mūžos divos

vel nenonākt līdz manas mājas kāpnēm.

Bet ātra – nāve. Ļoti, ļoti ātra.

Man viena būs, bet jums jau iznāks divas –

tad, toreiz, sen. Un tagad. Jau uz laikiem,

bet laiks jau nepaliks. Kam vajadzīgs būs laiks,

ja nebūs zemes, valodas un tautas?

Man jāaiziet vēl šonakt tur, aiz mūžiem,

kur Pīters, Andryvs, tavs un vysa dzymta

maņ sovu mēli, dzīsmi atstojuse.

Vēl – iekāpt autobusā, braukt līdz mazai ielai,

kur noglāstīt no loga gaismu vēlo

Cik daudz man dārgu mantu! Kā lai sargā?
Vai pagrabos, vai patvertnēs, vai alās,
man mīļais ir un valoda, un tauta,
guļ mana Rīga – pils no zaļa vaŗa,
guļ mana Latgale kā nosūbējis sudrabs,
ka acis jānolaiž, lai bijīgi var pielūgt,
tad spodrināt un redzēt baltu, baltu
kā Laimes mātes dotu villainīti.
Guļ mana tauta. Puisēns Brāļu kapos
un dēliņš mans vēl tālu, aizlaikā
(bet bieži pretī skrien un lūdz, lai pasargā,
es apmulstu un nezinu, no kā,
bet viņš jau zina, saredz pāri laikiem).
Cik daudz man dārgu mantu! Cik tev daudz
un tev, un visiem. Kā lai aizmigt varu,
pirms mātes rokām neaptaustu – līdzās?

„Piektdiena”, Liesma, 1986

Ojārs Vācietis

LIELĀ ESTRĀDE