Mārtiņš Lasmanis

PAR KURZEMES KLADI UN CEĻU LĪDZ TAI

(Recenzijas vietā)

 

Ar 1984. gadu datēta, bet patiesībā tikai pēc sekojošās gadmijas iznākusi Māra Čaklā desmitā dzejas grāmata Cilvēksauciena attālumā. [Skat. JG 160] Taču vispirms šeit būtu kārta runāt par Kurzemes kladi, kas publicēta dažus gadus agrāk. Pie darba ķeŗoties, der pārlasīt arī citus dzejnieka krājumus. Domāts un darīts. Un rodas pa daļai kā negaidīta, pa daļai kā agrāk pietiekami neievērota aina. Jā, Kājāmgājējs un mūžība un Lapas balss, sešdesmito gadu nogales grāmatas, ir mūsdienu lasījumā itin kā jaunatklājums. Pārsteidz ne tikai toreiz vēl ļoti jaunā dzejnieka talanta spēks un daudzpusība, bet arī iespaids, ka 1940. gadā dzimušais Māris Čaklais ir par viņu vecākās trijotnes Belševicas, Vācieša un Ziedoņa priekštecis. Sīkāki pētījumi par dzejoļu datējumiem un motīvu pārveidojumiem ceļā no viena dzejnieka pie otra lai paliek citai reizei, bet tik daudz var teikt, ka jaunākais ar skepsi un ironiju vēroja īstenības un ideālizējumu sadursmi jau tad, kad vecākie − Vācietis un Ziedonis − vēl cerēja vai mēģināja cerēt, ka jūsmība izklīdinās šaubas. Vizmas Belševicas uguns vārdi Gadu gredzenos uzliesmoja sešdesmito gadu beigās. Bet jau tā paša gadu desmita sākumā Māris Čaklais dzejniecei veltīja savas vēsākā tonī rakstītās liriskās pārdomas par kanāla gulbjiem, kam katru rudeni septembŗa nemiera laikā apgriež spārnus.

Kādā literārā apcerē − viņš tās ir rakstījis kuplā skaitā − Māris Čaklais piemin Knuta Skujenieka autoritāti agro sešdesmito gadu iesācēju vidū. Ja Skujenieks pēckaŗa jaunajā paaudzē Latvijā laikam bija pats pirmais priekšplāna dzejnieks un literāts ar izteikti intellektuālu ievirzi, ar neparasti asu aistētisku apziņu, tad Čaklo, neskatoties uz abu atšķirībām, droši var saukt par vienu no šīs ievirzes spilgtākajiem turpinātājiem. Pamazām viņš savu teorētisko pamatu papildināja un precīzēja ar šādu vērā liekamu atziņu: „Dzejai ir svarīga laikmeta izjūta, un to nevar kompensēt ar izmeklētu stilistiku. Tieši laika nervs centrē emocijas, sakļauj ap izšķirīgo magnētu. Spriegums dzejā vispirms ir patiesības spriegums.”

Tādiem vārdiem lasītājs svešumā var tikai pievienoties, un tos der paturēt prātā, turpinot lasīt septiņdesmitajos gados izdotos Māra Čaklā dzejoļu krājumus.

Kādu ceļu var izvēlēties dzejnieks, kam svarīga ir patiesības spriegumā formulēta laikmeta izjūta un kas jau agros jaunības gados spēja vērot savu apkārtni ar skaidru, kritisku skatu? Ja tieša, pilna atklātība nav iespējama, tad atliek meklēt kādu netiešāku, vairāknozīmīgu izteiksmes veidu. Piemēram, ironiju. Vai maskarādi un klaunu spēles. Vai kādu piesātinātu simboliku, kas kaut vai asociatīvi skartu un tēlos atveidotu skaidrāk nepasakāmo. Māris Čaklais izmēģina un virtuozi izmanto visas šīs iespējas. Reizēm tas ir kā vārdu rotaļās darīts, bet bieži ir arī sajūta, ka zem vārdiem gruzd, ka rotaļa ir virves deja pār karstām oglēm.

Taisnību sakot, tādi septiņdesmito gadu krājumi kā Sastrēgumstunda (1974) un Cilvēks, uzarta zeme (1976) gan nav pirmām kārtām vārdspēles, bet krizes grāmatas. Šis ir laiks, kad trula sāpe ielaužas dzejnieka privātajā dzīvē, kad „putns, tas melnais, ar ēnu kā slotu, ir izslaucījis tevi un atstājis.”

Un kā ar patiesības spriegumā attēlotu laikmeta izjūtu? Tā Māra Čaklā dzejā septiņdesmitajos gados komplicējas, nav tik vienkārši aprakstāma.

Latviešu bērni vismaz agrāk zināja dziesmiņu par Pēteri un Miķeli, kas gāja lauzt lielo beku. Tā bija grūti kustināma, bet puikas vismaz centās. Par viņu pēcnācējiem mūsdienās Māris Čaklais krājumā Pulksteņu ezers (1979) saka, ka Pētersons ar Miķelsonu tikai izliekas. Patiesībā viņi beku nemaz nemēģina lauzt. Līdzīgus vērojumus par atteikšanos no pūlēm ērtību labā dzejnieks ne bez pašironijas atkārto vēl šur un tur. Piemēram, atziņā, ka itin labi var dzīvot arī šķībs. Vai šādās rindās no „Pašportreta ar velnu” (Strautuguns, 1978):

Tā mēs te pūlamies, šo to pelnoties.
Šis tas tiek pašam, šis tas velnam.

Un kas gan tādam attēlam metīs pirmo akmeni?

Lielie vārdi, ja tādi bijuši, pieklust. Lielie nodomi izjūk vai arī tos izjauc. Izjaucēju varai grūti pretī stāties. Kas atliek? Var, piemēram, izdekorēt dzīvi ar skaistiem tautiskiem ornamentiem un inkrustācijām.

Kumeļš mājās pārnāca klusi,
nobubināja pie sliekšņa.
Smilts ir zobenu sagriezusi,
toties krāšņi inkrustēts priekšnams.
Toties piekrauts ar ko var dabūt.
Toties namduris ornamentētas.

Tāda laikmetīga aina ir ar pazīstamās tautasdziesmas simboliku saistītā dzejoļa „Strautuguns” sākums. Turpinājumā ir runa par uguni, kas vēl kuŗas, tikai malka iz akmeņa jācērt arvien smalkāka, un cirtēji bāliņi ir gauži piekusuši.

Ironija dzejā var derēt dažādiem nolūkiem. Meistara rokās tā var būt elegants ierocis. Tā var būt jau pieminētā patiesības sprieguma ventilis. Bet svarīgi ir rūpēties par atbrīvotā un iztērētā sprieguma atjaunošanu, jo citādi var gadīties, ka ironijā slēptais protesta sauciens pārvēršas klusā smīnā, un smīna vienaldzība nav konstruktīva, tā drīzāk var kļūt mākslinieciski bīstama. Dzejolim „Strautuguns” tādas briesmas nekādi nedraud, bet vispār šis risks gadu gaitā Māra Čaklā dzejā kļūst jūtamāks, var pat teikt akūts. Un bez jebkādas vēlēšanās dramatizēt liekas, ka īstais pretlīdzeklis te nebūtu viena vai otra mērena, piesardzīga korrektīva, bet kāds radikāls pagrieziens.

Pēc tāda atskata pie Kurzemes klades atgriežoties, var pārliecināties, ka šis krājums pa lielai daļai ir liriska atkāpe laikā un telpā. Ne tāpat vien, pārmaiņas dēļ, bet nepieciešamību jūtot. Atvilkt elpu, atžilbt, vērot agrāk nepamanītas vai neizprastas zīmes, sākt vēlreiz − tādi ir daži vadmotīvi šinī dzejā.

Nevar gan teikt, ka dzejnieks veltītu sparīga optimisma vārdus jaunam sākumam. Viņa izjūtā pašreizējais laiks ir „starpasbrīdis”, kuŗā jāprot izdzīvot. Izpalīdzoties, piemēram, ar atklājumu, ka brīvība var būt klusums un vējš, kā tas formulēts kādā pie četrdesmit gadu sliekšņa rakstītā dzejolī. Savu skepsi Māris Čaklais patur, brīdinādams no jūsmības: Nesadomājies / pārāk silti un ļoti! / Pieaugošs ledus mūs notur. /

Brīdinājums, šķiet, domāts galvenokārt tagadnei. Nākotnei paliek kāda nenoteikta cerība, kāds sapnis, kam vēl jāpiedzimst. Uz grāmatas beigām ir šādas rindas: Par to sapni, / kas pēc simta gadu piedzims, / tu savam bērnam / stāsti senu vēsturi. /

Kurzemes kladē pagātne runā gan leģendu un teiku valodā, gan ar vēsturisku personu starpniecību. Ja pagātnes tematika reizēm liekas ļoti šodienīga, tad tur nav ko brīnīties. Gluži otrādi, savādi būtu, ja dzejnieks izvēlētos motīvus un notikumus, kam ar tagadni maz kopēja. Atsevišķos gadījumos īsas pēcteksta piezīmes savukārt izskaidro to, kas citādi būtu grūtāk atšifrējams vai, nedod dievs, varētu radīt nevēlamus pārpratumus.

Bez kommentāra ir atstāts āķīgais dzejolis „Frīdenberģa-Mieriņa kaps Kuldīgā”. Mīklu te uzmin tas, kam iespējams sameklēt minētā autora balādi „Taurētājs”. Piemēram, Rīgā izdotās Latviešu dzejas antoloģijas 1. sējumā (Liesma, 1970. Viens no šī izdevuma redakcijas kollēģijas locekļiem bija jaunais dzejnieks Māris Čaklais.) Interesanti atzīmēt, ka taurētāja motīvs septiņdesmitajos gados sastopams kā Māra Čaklā, tā Vizmas Belševicas dzejā (sal. Belševicas dzejoli „Talsi” krājumā Madarās.)

Sevišķi pateicoties Rūdolfa Blaumaņa balādei „Taurētāja” vispārējo plaši pazīstamo simboliku varētu saistīt ar nākotnes cerībām, bet Māra Čaklā dzejolī valda sālīta ironija. Pēc taures brīdinājuma signāla tekstā neseko izsaucējs, tā vietā ir nenoteikta, it kā smīnīga daudzpunktes zīme. Itin kā atmodas īstais laiks vēl nebūtu atnācis. Ka jāgaida, varbūt pat ļoti ilgi, ir vēl skaidrāk pateikts dzejolī „Pa simtu gadiem reizi”. Šinī Pumpura „Imantas” atbalsī miglu neviens projām netrauc:

Pa simtu gadiem reizi
mazs rūķīts augšā nāk
Un paskatās, kas augšā,
un noiet dibenā.

Ja starpasbrīdis Kurzemes kladē ir atelpas cēliens atsevišķa cilvēka dzīvē, tad kollektīvā nozīmē tas ir attēlots kā drūms laiks.