INTERVIJA AR DŽEMMU SKULMI

 

Aizgājušā gada rudenī Rīgas mākslinieki Džemma Skulme un Juris Dimiters savas izstādes laikā viesojās ASV (Ņujorkā, Vašingtonā un Pitsburgā). 20. septembrī Džemma Skulme sarunājās ar Jaunās Gaitas mākslas redaktoru Nikolaju Bulmani. Saruna mākslinieces dzimšanas dienā (vivat!) notika prot. Ģirta Purina mājā Pitsburgā.

Šeit publicētajā variantā svītrota tā Džemmas Skulmes izklāsta daļa par Rīgas mākslas dzīvi, kas šobrīd vairs nav aktuāla.

 

 

J.G.: Lūdzu pastāsti par saviem Amerikas iespaidiem?

Dž.S.: Esmu Amerikā pirmo reizi, lai gan ar tās mākslu esmu jau iepazinusies Eiropā. It īpaši plašajā Ludviga kollekcijā Ķelnē un Stedlijeka muzejā Amsterdamā. Interesanti, ka visizteiktāk es saprotu, ka Amerikas kultūra ir kāds jauns gars, kas eiropietim ir jāsaprot no Artura Ozoliņa klavieŗmūzikas interpretācijas. Ir jau tiesa, ka Ozoliņš ir no Kanadas, bet, klausoties viņa Šopēna interpretācijā, es ļoti skaidri apjautu šo jaunās pasaules garu, ar ko mums ir jārēķinās. Tas kāpināja interesi un vajadzību ar šo kultūru iepazīties.

Lielajos Ņujorkas muzejos redzēju to, ko jau zināju, jo cilvēks, kas nav slinks un grib informāciju, to arī atradīs un dabūs.

Šais muzejos es tikos ar lieliem meistariem kā ar veciem paziņām tuvā sarunā. Ierobežotajā laikā skatījos selektīvi un ņēmu to, kā man vajadzēja. Es skatījos kā profesionālis, kas sevi pārbauda, noskaidro sevī un būtiski arī sevi meklē. Tā, piemēram, Rozenkvists, mākslinieks, kas man nemaz nav īsti tuvs, uzreiz it kā padeva roku un mani pavilka. It kā piedāvāja zināmas iespējamības, lai gan tai pašā laikā izjutu iekšēju pretestību tam krāsu derdzīgumam, kas man nebija pieņemams.

 

J.G.: Tavā glezniecībā, šķiet, ļoti nozīmīgs ir ekspresionisma elements. Kā uz Tevi iedarbojas piecdesmitajos gados šeit tik populārais abstraktais ekspresionisms?

Dž.S.: No šī mākslas novirziena es it kā par jaunu atklāju Rotko (Rothko). Līdz šim viņa glezniecība mani īpaši neierosināja, un pēkšņi es šajā Daugavpilī dzimušā ebreju gleznotāja darbos saskatu kaut ko latvietim ļoti pieņemamu, varētu pat teikt latvisku. Viņa gleznās imponē lielo laukumu uzbūve. Divu lielo krāsu spēle, kas latviešu glezniecībā ir bijusi svarīga. Un man radās vēlēšanās nofotografēties pie viņa gleznas. Varbūt tās ir pašsacerētas izdomas, bet manai emocijai tas bija vajadzīgs. Lūk atkal es meklēju sevi.

Es arīdzan ļoti mīlu DeKūnigu (DeKoonig), kaut dažkārt viņa gleznas ir pārblīvētas. Es domāju, ka ja nebūtu DeKūniga, nebūtu arī Edvīna Strautmaņa. DeKūniga darbos mani uzrunā lielās krāsu spēles, un figūrālais elements neliekas pārāk nozīmīgs.

 

J.G.: Apzinoties, ka tā nebija Tava galvenā interese, kādi ir galvenie iespaidi par muzeju kollekcijām? Teiksim Metropolitēns kā muzejs? MoMA kā muzejs un architektūra? Nacionālā galerija Vašingtonā?

Dž.S.: Ļoti iespaidīga šķita Metropolitēna muzeja jaunā daļa (runa ir par pirms pāris gadiem atvērtajām Eiropas kollekcijas galerijām). Tāpat interesanta arī Rokefellera (Rockefeller) primitīvās mākslas kollekcijas ekspozicija.

Daudzām lietām, diemžēl, bija vienkārši jāiet gaŗām, jo nebija laika tās nopietni izvērtēt. Man jāsaka tā, kā prof. Straubergs teica, ka esmu tai vecumā, kad man ir jārūpējas par to, ko es dodu ārā un tas jāpapildina ar iespaidiem, cik nu tas vajadzīgs un dotajā situācijā iespējams.

Interesanta likās sistēma Pitsburgas muzejā, kur mākslas darbi it kā papildināti ar laikmeta stilu illustrējošiem priekšmetiem (krēsls vai cita mēbele). Domāju, tas ļoti palīdz skatītājam, it īpaši, ja skatītāja mākslas zināšanas ir vājas.

Ņujorkas Modernajā pietrūka Pikaso šedevru no Žakelīnas perioda. Periods, kas mani interesē un kas ir spēcīgs Eiropas kollekcijās.

Monē (Monet) ūdens līlijas šobrīd galīgi nav aktuālas. Bez tam esmu taču ļoti labu Monē redzējusi Puškina muzejā un citur Eiropā. Ūdenslīlijas mani atstāja totāli vienaldzīgu arī apzinoties, ka tas savā laikā bijis liels izrāviens.

Īpašu iespaidu neatstāja arī Modernā konstruktīvistu un suprēmatistu kollekcija, jo Eiropā ir redzēts vairāk.

Gaidīju un neredzēju spāni Tapies.

Tāds kā mazs minusiņš, ka Amerikas muzejos visai maz šodienas Eiropas mākslas.

Vēl no amerikāņiem daudz gleznieciskuma es saskatu Raušenbergā (Rauschenberg). Kā ar gleznotāju es ar viņu izjūtu tādu cunftes tuvību. Ir patīkami ar viņu būt kopā.

 

J.G.: Kādu sajūtu Tev visumā radīja Ņujorka?

Dž.S.: Ņujorka man ļoti patika. Tā, manuprāt, ir Amerika. Citi no Ņujorkas it kā baidās, bet man tā patīk.

Tiku jau redzējusi arī to bēdīgo un netīkamo − kropļi, kretīni... bet ar to jau nevar aizrauties, jo katram taču ir savs liktenis.

 

J.G.: Apzinoties, ka mākslinieki ir tik ļoti individuāli un atšķirīgi, vai Tu domā, ka Ņujorka varētu māksliniekus stimulēt radošam darbam? Vai, teiksim, jauniem Rīgas māksliniekiem būtu vērtīgi gadu vai divus strādāt Ņujorkā?

Dž.S.: Man uz to ir ļoti grūti atbildēt. Man jāatbild kā Zaļkalnam − „trīs gadus nodzīvot Itālijā nenozīmē nekā.” Te jau ir arī savi likumi, ko es vēroju un par kuŗiem mācos. Nav man nekādu tiesību tos kritizēt, jo es jau te neesmu saimnieka lomā. Esmu tikai viesis. Vai mani šī vieta stimulētu − diezin vai. Interesanti ir skatīties un vērot uz īsu laiku.

 

J.G.: Par jūsu izstādēm. Kā tās Tev liekas izdevušās no mākslinieciskā noformējuma viedokļa; kā no jūsu mākslas propagandēšanas viedokļa; vai publika bijusi atsaucīga; cik nozīmīga šķitusi latviešu publika?

Dž.S.: Labs solis − to ir izdevies paspert diezgan paplatu. Saprotu, ka uz mākslu var skatīties no dažādiem viedokļiem un ka šai ziņā mēs esam diezgan neskarti. Vilinājums šai ziņā ir spēcīgs (no komerciālizēšanās − N.B.), un es gribētu paspiest roku tiem māksliniekiem, kas ir spējuši to atvairīt. Arī latviešu māksliniekiem, kas to ir spējuši. Pircējs no patērētāju sabiedrības, kas grib gleznu piemērot dzīvoklim − ir tāda savdabība (saku tā, lai nebūtu asa), kuŗai radušies savi likumi. Mazliet novirzoties atceros, ka Svemps, Ubāns, arī mans tēvs, atgriežoties no Parīzes, stāstījuši, ka tur visa māksla Maršanu rokās. − Tais gados viņi teica − beigta, lieta visa Maršanu rokās! Gribētu arī teikt, ka Rīgas grupa, kas toreiz bija progresīvākā, kad to sāka pirkt, tas bija bīstams brīdis. Mākslas dzīvē ir tādi bīstami momenti, piemēram, kad japāņi sāka pievērsties padomju mākslai, arī konkrēti latviešu mākslai un jūŗas tēmai − tur arī bija bīstams moments. Pēkšņi pērk, tu vari sākt vienkārši samaitāties. Patikšana un izpatikšana ir robeža, ko viegli var pārkāpt. Saskaroties ar šādas lietas komerciālo pusi, vienmēr jāpatur skaidra galva. Nekādi panākumi nedrīkst tavu patieso ceļu sašķobīt. Ja es jūtu, ka šai izstādei ir komerciāli panākumi, tas nenozīmē, ka man būtu jānododas tiem. Man ir savs ceļš, jāizjūt, kur varētu būt kāds drauds, bet šai izstādē, paldies Dievam, esam varējuši iztikt bez tā. Galeriste ir augusi diezgan ilgā laika posmā saprotoši un saprātīgi, ar patiesu izjūtu, kas ir tās īstās mākslas vērtības. Viņa savu pircēju ir pieradinājusi, lai gan daži pircēji prasīja dīvainus jautājumus, − piemēram, tā glezna ir diezgan komplicēta, bet viņš pēkšņi par kādu pleķīti jautā, kāpēc tas tā.

 

J.G.: Kā Tu reaģētu, ja es teiktu, ka no Rietumu pasaules viedokļa komerciālisms nemaz tik ļauna lieta nav? Varbūt tā idealizētā pieeja mākslai ir no 19. g.s. un šodienai vairs neder, un 20. g.s. komerciālisms ir bez prostitūcijas elementa un vienīgais veids, kā māksla var šodien Rietumu pasaulē pastāvēt.

Dž.S.: Es tomēr saredzu dažādas briesmas. Es saredzu briesmas tais neredzamos printos, ko taisa lielie meistari. Es saskatu tur zināmu degradācijas elementu. Pat visa abstraktā māksla nonāca strupceļā, vienkārši nonāca strupceļā. Man bija tāda sajūta, kad sākās, ka tas gan ies ilgi, jo tā šķita māksla ar bezgalīgām iespējām un pēkšņi nāk jauni viļņi. Un jāsaka, ka no šodienas jaunekspresionistiem nekā neredzēju, kas mani būtu saviļņojis. Jaunekspresionisms ar Penku un citiem vāciešiem nav man tuvs, nedz arī, es domāju, latviešu garam.

Turpretim oriģinālais vācu ekspresionisms, ko latviešu mākslas klasiķi visumā neakceptēja, man ir tuvs. Tas ir emocionāls un krāsains mākslas atzars. Lūk pēkšņi ļoti krāsaina vācu glezniecība − tas šķita fascinējoši!

 

J.G.: Tai pašā laikā kubisma strāvojumi ir pārsvarā ģeometriski orientēti un vai tādēļ nebūtu latviešu garam tuvāki?

Dž.S.: Tā jau arī varētu būt. Bet arī vācu ekspresionisms nav palicis bez savas ietekmes latviešu mākslā. Kādreiz šīs ietekmes mākslā iet tādus apkārtceļus, šai gadījumā caur lietuviešiem, un tā krustojoties it kā ienāk latviešu mākslā ar krāsu piesātinātību. Daudziem jauniem ir tās pazīmes un arī manī pašā tās sēž kaut kur iekšā. Varbūt arī palika pilnīgi neattīstītas. Varbūt tas, ko uzsāku 1968., 69. un 70tajā, pierima. Radās it kā cita interese, tā arī ievirzes maiņa. Tagad ir zināma tendence atgriezties pie tā, bet dzīvē jau, protams, nekad nevar pilnīgi atgriezties pie tā, kas ir bijis. Klāt nākušas zināmas iespējamības, ko tagad saredzu, ko esmu guvusi no visas mākslas atradumiem. Arī šeit šis tas, ko redzu, var dot man tādu labu stimulu, tādu labu spēku. Arī par šo izstādi man ir savas iekšējas domas, ko es vēl būtu varējusi. Zināmā mērā jau bija maz laika, jo vairums šo darbu radušies diezgan nesen.

 

J.G.: Vai Tu nedomā, ka tavai mākslai šinī kontinentā būtu lielākas perspektīvas, ja Tu izstādītos solo un nevis ar savu dēlu Juri Dimiteru?

Dž.S.: Šīs lietas man neinteresē. Es to nevaru izsvērt, nedz man arī kāda vēlēšanās to darīt. Varbūt vajadzēja izstādīt tikai dažus darbus un būtu atnākuši mākslas speciālisti un teikuši − Vo! Bet šī izstāde tomēr ieinteresēja, ieinteresēja caur šo kopējo momentu, tā bija viena iespējamība. Tāds it kā ģenerālmēģinājums notika Berlīnē un deva interesi, kas palika. Un šķiet šīs idejas dēļ izdevās panākt kādu lielāku interesi. Maniem darbiem arī izvijās cauri tīri dabiski un arī tematiski tradicija, izcelšanās un šai gleznu satura aspektā izraisījās interesantas sarunas ar skatītājiem, kuŗi patiesi gribēja zināt... Stāstīju, kas ir kariātides. Pie mums Latvijā jau to zina, jo esmu stāstījusi un Jānis Peters ir teicis, ka viena kariātide esmu es. Tā visas izstādes ideja ir saknes, ir izcelšanās: kas ir cilvēks, no kurienes viņš nāk, kurp iet un kas ir viņā. Tā jau arī šai skatē pasvītrojam, ka nākam no vienas mājas, ka esam zem viena jumta. Atsevišķa iziešana varētu būt nākamais solis.

 

J.G.: Kādiem pēc Tavām domām vajadzētu būt svešuma latviešu domām un darbiem iepretī latviešu tautai?

Dž.S.: Man vienmēr attiecību ideāls ir mākslinieks ar mākslinieku. Mākslinieki apostās, un viņiem ir dialogs. Tā arī ir ar latviešu māksliniekiem ārpus dzimtenes − mums vienkārši nav domstarpību. Tā vajadzētu celt attiecības. Tā, piemēram, Madonā satiekas mākslinieki ar padomju varas pārstāvjiem, un mākslinieku darbnīca diktē viņiem citus vārdus. Vispārināti māksla un kultūra diktē citas attiecības arī parastajiem cilvēkiem, visiem kungiem un dāmām, jo saskare taču ir ar intellektu. Kultūra un māksla cilvēku savstarpējās attiecības humanizē. Likteņus nevar nosaukt par sīkām jezgām un kaut kur apakšā ir likteņi. Varētu arī būt vainas un grēki, bet būtu jāatturas no tiem maziem kodieniem. Māksliniekiem, kultūras cilvēkiem šī pārvarēšana nāk dabīgi, un tad mēs varam sākt celt jau kādu jaunu attiecību veidu. Kaujinieciskās attiecības tagad noteikti ir novecojušās.

 

J.G.: Vai Tev šai ceļojumā nācies sastapt daudzus kaujinieciskus negātīvistus?

Dž.S.: Neviena. Neviena asa vārda. Varbūt, ka varēja rasties, bet māksla kā fons palīdzēja.

 

J.G.: Lūdzu pastāsti par jauniem strāvojumiem Latvijas tekstilmākslā.

Dž.S.: Piemēram, Madonā ik gadus piešķiŗ Aronas prēmiju. Mums izdevās panākt, ka prēmiju piešķīra Kuldīgas māksliniekam Sidaram par ļoti īpatnēju gobelēnu − „Rudens mirāža”. Tīri vizuālas noskaņas darbs bez jebkādas dabas īpatnības līdzdalības. Metallizēts audums dažādi izklāts. Tas šķiet liels panākums, ka lauku cilvēki, kas dod prēmijas naudu un parasti mīl darba temu vai ainavu, nobalsoja par šo Sidara gobelēna prēmēšanu. Tekstilmāksla dod saturiski ļoti dziļus risinājumus. No sākuma tekstilmāksla bija vairāk dekoratīvi abstrakta, bet tagad gājusi uz zīmju valodu, metaforisku skaidrojumu.

 

J.G.: Mākslā vienmēr bijuši tradiciju kopēji un jaunu ceļu meklētāji. Kā no šī redzes punkta vērtēt šodienas Rīgas norises?

Dž.S.: Katram jau ir savs meklējums. Tā, piemēram, Ed. Kalniņš un I. Vecozols arī nepārtraukti meklē un atrod tikai savā mākslas territorijā, savu izvēlēto mērķu robežās. Atradums nemazinās no izvēlētās territorijas vai tās plašuma. Ja nu kāds darbojas tikai ar rutīnu, tad tā ir profesionālas prasmes demonstrēšana un ne vairāk. Bet ja ir jauns atradums, tad tas modina respektu un jāizsaka apbrīna.

Cits atkal turpretī sevi izsaka ar ļoti izmanāmām izmaiņām.

Mudināšana pēc pārsteiguma sociālistiskā valstī ir mazāka, lai gan pārsteigumi tomēr rodas. Rodas ar jaunām personībām. Tā Aija Zariņa − viņas izstāde bija pārsteigums. Sabiedrībai šoks, māksliniekiem domu dalīšanās, mākslas administratoriem zināma neziņa, kā uz šo lietu raudzīties. Mākslinieki atkal mēģina palīdzēt. Mēģina skaidrot, jo tā it respektējama parādība. Māksliniece ir ļoti patstāvīga sieviete ar ciešiem ieskatiem. Bet atbrauc, piemēram, Haralds Norītis no Austrālijas un skatās, teiksim, ne visai atzinīgi. Lūk, cik ieskati var būt dažādi! Es jutu kaut kādas parallēles ar savu 1969. gada izstādi, kas arī radīja pārrunas un ko sabiedrība arī uzņēma visai asi. (Cilvēki, kas bija pieraduši pie maniem tautiskiem motīviem, bija it kā šokēti, ka pēkšņi ir izstādīts kas pavisam cits.) Nebija viegli dzīvot ar šo sabiedrības spiedienu, nevis mākslas administrācijas, bet sabiedrības. Šādās situācijās gadās, ka sabiedrības locekļi protestē pret šādām izmaiņām kultūras ministrijai.

 

J.G.: Vai prēmijas piešķiršana Aronas konkursā Sidaram par progresīvu tekstildarbu, kā Tu minēji, nozīmē, ka konservatīvā publikas pieeja mākslai Latvijā mainās?

Dž.S.: Mākslinieki jau šai virzienā strādā un pieliek daudz pūļu. Es jau − šai virzienā audzināt sabiedrību mākslinieciskā izpratnē − esmu entuziaste, esmu ticīga. Ja mēs jaunos strāvojumus izskaidrojam un popularizējam, cilvēki sāk tos pieņemt.

 

J.G.: Vai pastāv iespēja uz zināmu decentralizāciju, lai republika var pastāvīgi piedalīties nozīmīgos internacionālos mākslas notikumos?

Dž.S.: Jā, tās sajauktās vai kopējās mākslas izstādes ne vienmēr ir tās labākās, jo pastāv taču tik dažādas pieejas, dažādi stili. Es domāju, ka jāuztur spēkā priekšlikumi latviešu izstādēm. Jāuztur spēkā, jāveicina iespējamība kustēties, redzēt un vērtēt mums pašiem. Jāceļ iekšējā pašapziņa. To arvien no jauna mēģina latviešu kultūras darbinieki, − arī rakstnieki, mūziķi. Pašiem jāuzrāda lielāka interese un iniciatīva. Varbūt mazliet pietrūkst spējīgu mākslas administratoru, mākslas menedžeru, kas šīs lietas rezultatīvi izkārtotu.

 

Ar Džemmu Skulmi sarunājās Nikolajs Bulmanis.