JG redakcijai:

Bij. Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsleitnants E. Pārups Jaunajā Gaitā un citos izdevumos pielīdzina daudzus Leģiona piederīgos kaŗa noziedzniekiem. Nepakavējoties pie viņa apsūdzības tuvāk, kuŗai ir ļoti maz pamatojuma, gribu tikai vērst lasītāju uzmanību uz kādu ziņu, kas iespiesta Amerikas žīdu laikrakstā, vācu valodā Aufbau 1949. g. 7. janvārī, Nr. 1, kas iznāca Ņujorkā, un kuŗā publicēts „kaŗa noziedznieku” saraksts, par kuŗu nodarījumiem tai laikā tiek meklēti liecinieki. Šai sarakstā minēts arī ar Nr. 17 Pārupa vārds.

Vai būtu vēl kāds cits Pārups ar vltn. dienesta pakāpi? Vai arī no „apsūdzētā” radies tagad „apsūdzētājs”?

A.J. Bērziņš

 

 

JG redakcijai: Atbilde Bērziņam

Zinām, ka starp mums ir vāciem labvēlīga grupa, kuŗa apkaŗo jebkatru, kas uzdrošinās rakstīt par vācu okupācijas laikiem. To viņi dara naīvi, ticot, ka tādā veidā varēs noslēpt vācu laika noziegumus un noziedzniekus mūsu zemē. Uzbrukumus vērš pret personu, pielietojot visnekrietnākos līdzekļus: apmelošanu, denunciācijas, publisku lamāšanu, boikotus, draudus izslēgt no biedrībām, organizācijām un draudzēm.

Bērziņa vēstule ir tipisks piemērs − tā uzbrūk man, jo mani raksti gaužām nepatīk vācu atbalstītājiem. Vēstulē ir man piedēvēti uzskati un izteicieni, kas nav manos rakstos atrodami. Attiecībā uz Aufbau rakstu var vienīgi nožēlot, ka Bērziņš savā nacistu pretinieku apkaŗošanas ekstāzē izvēlējies vecu, nepamatotu, sen jau noskaidrotu un izbeigtu denunciāciju. Jau 1949.g. janvārī raksts bija Vācijā mūsu Centrālkomitejas [1] rīcībā. Centrālkomiteja noskaidroja, ka tajā ir ievietoti vairāki nepamatoti denuncētu personu vārdi − to starpā vltn. Pārups un plkv. Skaistlauks. Izmeklēšanu vadīja zv. advokāts V. Lambergs. Aufbau raksta kopiju izsūtīja visiem, kuŗu adreses no listē minētām 34 personām bija zināmas. Aufbau liste ar pilnu informāciju atrodas arī ASV Tieslietu ministrijā.  

Kā latviešu iestādes 1949.g., tāpat arī amerikāņu iestādes tad un vēlākos laikos šīs nepamatotās denunciācijas ir atstājušas bez ievērības. Tā nu iznāk, ka Bērziņa „jaunatklāto” veco denunciāciju raksturo sakāmvārds: „Beigtam sunim riet neiemācīsi.”

Arī leģionāru jautājumā Bērziņš visu apgriezis otrādi.

Visi zinām, ka leģionārus mobilizēja ar brutālu varu. Desmitiem tūkstošu vīru zaudēja dzīvības, nokļuva cietumos, KZ nometnēs vai soda bataljonos par pretošanos iesaukšanai. (Skat prof. H. Biezā rakstu par latviešu dezertieŗiem Otrā pasaules kaŗa laikā, Kara Invalīds, Nr. 31, 1986.) Neviena tiesa nav tiesājusi un tamdēļ ari netiesās nevienu latvieti par piederību leģionā. Gluži otrādi: leģionāra statuss pasargā no apsūdzībām, jo leģionārus uzskata par kaŗa noziedznieku upuŗiem. Tādēļ, pretēji Bērziņa apgalvojumam, ka es pielīdzinu leģionārus kaŗa noziedzniekiem ļoti daudzi kaŗa noziedznieki pielīdzina sevi leģionāriem, nerēķinoties, ka ar to ievelk savā noziegumu zaņķī nevainīgus leģionārus. Zinām, ka kaŗa beigās, un jau pirms tam, lielākā daļa SD vīru, KZ sardžu un speciālo vienību piederīgie, uzdevās par leģionāriem.

Kuŗā leģionāru kategorijā pieder Bērziņš no viņa sniegtiem biogrāfiskiem datiem Latvju Enciklopēdijā un grāmatā Laiks, telpa, ļaudis ir grūti pateikt. Viņš ir iestājies brīvprātīgi dienestā jau 1942. g. februāri, bet uzdevis, ka dienējis 42. pulkā, kas saformējās tikai 1944. g. martā. Cerēsim, ka nākotnē mūsu sabiedriskais darbinieks Bērziņš mums noskaidros savu dienesta pagātni, kur un kādās vienībās viņš dienējis starp 1941. un 1944. gadu. Un kur un no kā saņēmis dienesta paaugstinājumus? Ir milzīga starpība starp mobilizētu leģionāru un brīvprātīgo, kas devās palīdzēt Hitleram sasniegt kaŗa mērķus, kuŗos ietilpa arī mūsu tautas iznīcināšana. Leģionāriem, kā nacisma varas upuriem, pienācās atlīdzība par katru Leģionā pavadīto dienu, tāpat kā kritušo ģimenes locekļiem, bet šis pabalsts tika zaudēts pseudoleģionāru dēļ.

Pēc kaŗa nacisma piekritēji un kolaboranti saprata savus maldus un tautai nodarīto ļaunumu, bet kā katrs vainīgais viņi centās to noslēpt un apklusināt katra veida publisku diskusiju par vācu laikā notikušo. Tas ir ari Bērziņa vēstules nolūks. Vēl lieku reizi mēs varam redzēt, ka šie kompromitētie ļaudis nesaprot, ka kaŗa noziegumu noslēpšana un apsūdzēto aizstāvēšana citu tautu acīs pataisa mūs par nacisma atbalstītājiem. Tas ir smags, varbūt pat izšķirīgi smags, nodarījums mūsu tautai. Aufbau listē denuncētais vltn. Pārups esmu es. Mans dzīves gājums ir lasāms JG 156 un tālākos numuros. Varu tikai piebilst, ka manu dzīvi vada pretestības kustības likums: visu, ko domāju, runāju, rakstu, vērtēju, daru to ar vienu mērauklu, „Vai un ko tas dara labu manai tautai?”

Nekad neesmu un nekad nesastāvēšu mūsu tautai kaitīgās organizācijās. Mani denuncēja amerikāņu un žīdu iestādēm jau pirms Aufbau raksta veco polītiķu grupa, daži piederīgie pie tā sauktās Centrālās Padomes [2], kas emigrācijas pirmajos gados pastāvēja Eslingenas nometnē. Šī Saeimas pārstāvju grupa gribēja uzspiest pārējām trimdas organizācijām savu varu un tā nonāca konfliktā gan ar Centrālkomiteju, gan LPKDA [3], kuŗu līdzdalībnieks es biju. Vecajiem „parlamentāriešiem” it sevišķi kremta LPKDA, kuŗas dibinātājs biju es, jo viņi gribēja uzdoties kā vācu laika pretestības kustības vadītāji un pārstāvji, lai gan viņu aktīvitāte tad nebija nemaz manāma. LPKDA noraidīja „parlamentāriešu” prasību padoties viņu rīkojumiem. Tā es nonācu uz veco polītiķu „noēdamo” listes. Lai gan manā dzīvē nav nekas, no kā man būtu jākaunas, „vecajiem” ziņas pienesa kāds Rikarda [4] grupas pērkoņkrustietis, kuŗš vēl tagad dzīvo Kanadā.

Vācu okupācijas laikā pirmajos mēnešos man, kā Virsnieku Apvienības dalībniekam, iznāca strādāt vienā mājā ar Rikarda kartotēkas vīriem. Lai gan Virsnieku Apvienībai nebija nekas kopējs ar Rikarda kartotēku, kuŗa bija padota SD, kopējais mājoklis vienā namā deva Rikarda grupas veterānim ieganstu teikt, ka esmu darbojies Rikarda grupā. Mana galvenā darbība bija pagrīde, bet lai to slēptu Virsnieku Apvienība atklātībā nodarbojās ar virsnieku gaitu reģistrāciju lielinieku laikā. Drusku vēlāk Virsnieku Apvienība, lai pēdas slēptu, sadalījās divās daļās, viena palika turpat, bet es un kapt. Veidemanis aizgājām uz Annas ielas štābu, kur centrējās pagrīdes darbs. Apvienības centrā strādāja 9 virsnieki. Četri vēl ir dzīvi Amerikā. Neviens no viņiem nebija vācu kalps, ne brīvprātīgais. Vienu nošāva vācieši, trīs, ieskaitot mani, arestēja SD, pārējie kaut kā izslīdēja. Aufbau liste tika pārrunāta Centrālkomitejā un adv. Lambergs ieteica Aufbau iesūdzēt tiesā, izmantojot mani kā netaisni apvainotu, bet tam nepiekrita prof. A. Švābe, kas negribēja, lai manis dēļ ari visa lielā listes daļa ar to iegūtu zināmu Centrālkomitejas atbalstu un respektābilitāti.

Ēriks Pārups

 

1. Centrālkomiteja bija un vēl joprojām ir Vācijas un Dānijas koloniju augstākā instance, kuŗu ievēl koloniju padomes, kas savukārt sastādās no latviešu koloniju pārstāvjiem.

2. Vecie parlamentārieši savu organizāciju sauca par Centrālo Padomi.

3. Latvijas Pretestības Kustības Dalībnieku Apvienība, kas 1946. g. ar britu atļauju tika nodibināta Detmoldā.

4. Rikarda grupas vadītājs Rikards bija pērkoņkrustietis, repatriants, kas ar SD statusu atgriezās Latvijā reizē ar vācu armijas iebrucējiem. Viņš noorganizēja tā saucamo „Latviešu kartotēku” un vāca izziņas par vācu varai naidīgiem latviešiem. Polītiski Rikards pakļāvās Pērkoņkrusta organizācijas vadītājam Gustavam Celmiņam un eventuāli nogāja pērkoņkrustiešu pagrīdē. SD vēlāk viņu arestēja un ievietoja KZ nometnē.