Jaunā Gaita nr. 156, 157, 158, 159, 160, 162, 165. 1986-1987

 

 

Jaunajiem latviešiem visvairāk interesē nesenā Latvijas vēsture. Visbiežāk dzirdētie jautājumi: Piektais gads; revolūcija; Pirmais pasaules kaŗš; neatkarības iegūšana; neatkarības zaudēšana; okupāciju laiki; Latvija pašlaik.

Vai vācu okupācijas laikā Latvijā pastāvēja pretestības kustība? Atbilde ir: Protams, un visos sabiedrības līmeņos, pieņemdama visdažādākās formas un ideoloģiskās noslieces. Bet tas ir viens no jautājumiem, par ko pēdējos četrdesmit gadus, lasot mūsu „lielo” presi, mēs nekā neuzzinām. Vēl vairāk: mūsu trimdas ideologi un liekas arī redakciju cerberi ir atkal un atkal noklusējuši, ka tāda pretestība vispār eksistējusi. Visumā jāsaka, ka šiem uzraugiem dažādu iemeslu dēļ ir izdevies ziņas par pretestības kustību apslāpēt. Ja pa reizei šur tur ir bijusi runa par pretestības kustību, tad ir uzsvērts, ka tā ir bijusi niecīga un negudru cilvēku vadīta. Bet tomēr jau no paša emigrācijas sākuma vienmēr ir bijuši ļaudis, kas ir vēlējušies informēt par pretestības kustību. Pēdējā gada laikā liekas, ka atkusnis ir spēji iestājies − pretestības kustības jautājums ir kļuvis it sevišķi akūts, un interese par to ir sakāpinājusies. Šis atkusnis ir izskaidrojams ar pašu vēl dzīvo pretestības kustības dalībnieku piepešo vēlēšanos nākt gaismā. Zviedrijā, Daugavas apgādā, nākošā gadā plānots izdot Latviešu Centrālās Padomes archīva dokumentu sējumu Leonīda Siliņa un Edgara Andersona redakcijā. Tāpat Zviedrijā arī Valentīna Lasmane ir savākusi atmiņu krājumu par „laivu kustību” Otra pasaules kaŗa laikā, kas gaida izdevēju. Svarīgu dokumentāciju par pretestībniekiem sniedz arī prof. Jēkaba Ozola raksti Kaŗa Invalīda 28. un 29. num. Mūsu kontinentā visskanīgāko soli ir spēris Ēriks Pārups, Saulainā Krasta Vēstis slejās.

Latviešu sasāpējušās vēstures problēmas, liekas, paceļas tikai tādā četrdesmit gadu ciklā. Tā tas bija ar sarkano strēlnieku temu, par ko mēs sākām lasīt tikai ap 1960. gadu. Apmēram tikpat liels laika sprīdis tagad ir pagājis kopš vācu okupācijas gadiem. Kā 60os gados, kad mūsu lielie apgādi skatījās naidīgi uz sarkano strēlnieku temu, JG uzņēmās iepazīstināt lasītājus ar šo bezgala sarežģīto un intriģējošo problēmu. Tāpat arī tagad JG grib līdzīgi pakalpot saviem lasītājiem, atveŗot slejas pretestības kustības vēl dzīvajiem biedriem, lai mūs izglīto par savām pūlēm un sapņiem. JG it sevišķi priecīga paziņot, ka Ēriks Pārups ir uzņēmies mums dot savas atmiņas par pretestības kustību un dalīties savās domās par mūsu polītikas kārtējiem jautājumiem.

Redakcija

 

Apceres autors Ēriks Pārups ir Ziemeļvidzemes jūrnieku dzimtas atvase. Beidzis Latvijas Kaŗa skolu 1937. g., dienējis kā virsleitnants 6. Rīgas pulkā, bijis Latvijas meistars sprintā. Jaunībā liela interese bijusi arī par literātūru. Mīļākie autori: Hamsuns, Rainis, Ezeriņš. Kopš lielinieku ienākšanas Latvijā cauri vācu okupācijas laikam darbojies pagrīdē. Hitlera laikā SD arestēts, izsēdējies Centrālcietumā un Reimersa ielas pagrabos. Ir viens no LPKDA (Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības) biedriem dibinātājiem Detmoldā 1946. g. Pēc ieceļošanas Amerikā studējis un ieguvis inženieŗa gradu ar summa cum laude. Izvēlēts par klases valediktoru un darbā uzdienējies līdz vecākā inženiera (menadžera) postenim. Rakstīt sācis jau jaunībā jaunatnes žurnālos, vēlāk militāros izdevumos. Ir spēlējis teātri un apveltīts ar labu balsi. Tagad pensionārs un kopā ar sievu aktrisi Asju Kalniņu dzīvo Bradentonā, Floridā.

 

 

Ēriks Pārups

PRETESTĪBAS KUSTĪBA

 

Par polītiku interesējos jau jaunībā. Laikam pirmā polītiskā nojauta man radās, kad, būdams mazs zeņķis, uzrāpos klētsaugšā uz siena panta līdz korei un tur aiz spāres atradu vecu papīra lapu ar bildi un pantiņu − kāds vīrs līku degunu un saskrūvētām ūsām, galvā cepuri ar spalvu, kājās šņorzābakus līdz ceļiem, briesmīgi skrien, jo viņu dzen bars ar rungām, izkaptīm, dakšām − Pantiņu izburtoju:

Uz fāterlandi foni
Nu visi projām šmauc −
Tie sociālistu suņi,
Tie mieru mums šeit jauc.

Pantiņš iesēdās galvā. Nesapratu, ko nozīmē „sociālisti”, bet zināju, kas ir „foni” − tos velnus vajadzēja dabūt laukā no mūsu zemes. Tāpēc, spēlējoties ar puikām, vicinādams rokā vabu, pusdziedādams soļoju un skaitīju pantiņu −

Otru gadījumu atstāstīja mana māmuļa: es esot tikko iegājis savā trešajā dzīvības gadā, kad no jūŗas gaitām atgriezies tēvs. No rīta piecēlies, es ieraudzījis svešu vīru guļam māmas gultā, pieskrējis pie gultas un iegāzis ar pūšamo māla pīli viņam pa pieri: „Ko tu, krievs, māmas gultā guli!” Tā laikam mana „nelaime” − neciest svešiniekus mūsu zemē − ir iedzimta.

Jau ģimnāzijā izlasīju Makiovelli darbus, Zālīša, Seska memuārus un Vīcupa Melno grāmatu. Neesmu bijis par biedru nevienā polītiskā partijā vai organizācijā, − vienīgi Nacionālā Pretestības Kustībā jeb pagrīdē. Mana pirmā sastapšanās ar dzīvu polītiķi notika, kad biju jau ģimnāzijā. Gatavojās Saeimas vēlēšanas un nāca partiju runātāji. Mēs, grupa ģimnāzistu, gribējām dzirdēt kādu (bez izvēles) runātāju un aizgājām klausīties. Uz skatuves pie pults nostājās liels vīrs tumšu bakurētainu seju, stāviem cirtainiem matiem un dūres vicinādams teica runu: „Biedri strādnieki, darba tauta, mums visiem kā vienam jāceļas pret mūsu izsūcējiem, tad uzvarēsim. Drebiet, nolādētie zemsavieši, asinsuņi, rīkļrāvēji, lielvēderi, darba ļaužu sviedru rijēji!”... Un tā tas turpinājās... Mēs, skolēni, izgājām no telpas. Noskaidrojās, ka tas bija varens sociķu deputāts Andrejs Veckalns, pēc profesijas kalējs.

Tad tādi bija mūsu likumdevēji? Apziņā nosēdās nemiers un bažas par mūsu tautu... Mana pirmā polītiskā aktivitāte bija piedalīšanās 15. maija apvērsumā 1934. g., kad kapt. Osiņa vadībā komandēju kaujas grupu, kas ieņēma Saeimas namu. Man bija jānoved sava kaujas grupa kādā ielas krustojumā netālu no Saeimas nama, kur rīkojumu deva Rīgas komandants plkv. Malcenieks: „Ienākušas ziņas, ka sociķi šonakt rīko apvērsumu, jums uzdots aizstāvēt Saeimas namu.”

Jau otrā dienā visi zinājām, ka nekāda sacelšanās nav bijusi gaidāma. Bijām dziļi sašutuši: kāpēc vajadzēja melot? Ja mums būtu teikts, ka valdība grib izdarīt pārkārtojumus satversmē, mēs būtu gājuši ar prieku, jo daudziem Saeimas chaoss bija apnicis. Vēlāk izrādījās, ka apvērsums bija rīkots, lai nodibinātu viena vīra − Kārļa Ulmaņa diktatūru.

Polītiskā formācijā mani iesaistīja 1939. gada augusta beigās. Toreiz parallēli Virsnieku Apvienības oficiālai valdei pastāvēja kāda grupa virsnieku, kas bija jau agrāk nodibinājusies un kuŗai bija polītiska ievirze. Šai grupai bija sakari ar civīlā sektora ļaudīm, kas toreiz vēlējās panākt prezidenta ievēlēšanu, jaunu pagaidvaldību un satversmes pārstrādāšanu. Par to nedaudz kādreiz rakstīja latviešu prese Zviedrijā. Baumas par ģen. Balodi kā pretkandidātu Ulmanim ar Valdmani kā ministru prezidentu nav pasaciņa.

Šī virsnieku grupa uzaicināja mūs divus no 6. Rīgas pulka kā pārstāvjus Kaŗa skolas diktatūras laika izlaidumiem (4 izlaidumi un kadetu kurss). Mēs bijām polītiski neskarti, sportisti, abi ļoti labi beiguši Kaŗa skolu, ļoti labām dienesta atsauksmēm, abi kandidējām uz Augstāko kaŗa skolu, bet pats galvenais laikam tas, ka 3 grupas piederīgie bija cēlušies no 6. Rīgas pulka un mums ar viņiem bija tuvas, draudzīgas attiecības. Tādās organizācijās personas pazīšana un lojalitāte ir izšķirīgas.

Organizācijai un personālam nebija formālu nosaukumu. Parasti runās minēja Virsnieku Apvienību un pašu grupu sauca par Operatīvo štābu. Oficiāli amata nosaukumi netika uzsvērti, bet pēc rīcības iznāca, ka sarunas vadīja komandkapteinis A. Brūders (Latvijas flotes flagkuģa „Virsaitis” komandieris), nobeiguma formulējumus parasti deva pltn. J. Kalniņš (beidzis Universitāti un Augstāko kaŗa skolu), visaktīvākais runātājs un analizētājs bija kapt. T. Bebris (beidzis Augstāko kaŗa skolu un studēja, saukts „gudrais Bebris”), kapt. R. Veidemanis pārzināja virsnieku sastāvu (bijis viens no Virsnieku Apvienības dibinātājiem 1922. g. un ilggadīgs Apvienības sekretārs). Pārējo 3 vārdus nevar minēt − tie arestēti, un viņu liktenis nav pilnīgi zināms.

Man bija daudz jāmācās, bet ātri ieguvu uzmanību grupā. Tam palīdzēja tas, ka, iestājoties Augstākā kaŗa skolā, es ļoti smagos konkursa eksāmenus izturēju kā pirmais.

Pēc komūnistu okupācijas 1941. g. šī grupa pārvērtās par militāru pagrīdes organizāciju. Pagrīdes darbības principus izstrādāja kapt. Bebris un tie atšķīrās no parastām metodēm: nekādu sarakstu, runu, sapulču, rakstu, nekāda divpersonu pazīšana, ķēdes, grupu vai mainītu vārdu organizācija. Vienīgi centrs zināja savus pārstāvjus, kas bija katrā vietā vismaz divi. Šie pārstāvji nedrīkstēja savstarpēji zināt par piederību organizācijai, bet, ja to uzzināja, tad par pagrīdi drīkstēja runāt tikai tik, cik tieši nepieciešams pagrīdes darbam, nekādas aprunāšanās vai apjautāšanās.

Virsnieku Apvienība saprata, ka Hitlera kaŗš ir tikai sākuma stadijā un ka tālākā attīstībā var rasties situācija, kad mūsu organizēta rīcība būtu nepieciešama.

Apvienība bija nemierā ar mūsu vadības rīcību un uzskatīja, ka pārmaiņu gadījumā šie cilvēki vairs nevar būt mūsu vadītāji. Mums bija jābūt organizētiem attiecīgai rīcībai. Pārstāvji ietilpa šajā plānā.

Pārstāvjiem bija jāizturas neitrāli − ne par, ne pret, bet viņiem bija jānovēro visi virsnieki, arī tie, kas sadarbojās ar krieviem un varēja būt bīstami, kas bija vienaldzīgi un kuŗi bija pēc pārliecības īsti latvieši, ko attiecīgā brīdī varētu iesaistīt darbībā. Tā daudzi nezināja, ka ieskaitīti pagrīdē.

Kad krievi slēdza Augstāko kaŗa skolu, mani atkomandēja uz pulku un ieskaitīja štābā. Apvienība izraudzīja mani par pārstāvi šinī pulkā. Izrādījās, ka bija vēl izraudzīti divi un gadījās, ka mēs viens otru uzminējām, bet nekad par to nerunājām. Man bija arī uzdots izraudzīt vienu virsnieku, kas izplānotu un vadītu krievu virsnieku, poļitruku un neuzticamo latviešu izolāciju, ja vajadzētu. Izvēlējos ltn. Vaksmani.

Bet centru atklāja un dalībniekus arestēja. Visi viņi bija fiziski un garīgi stipri vīri, bet čeka izrādījās stiprāka un pēc kāda laika aresti pārsviedās uz pulku pārstāvjiem. Arestēja arī dažus virsniekus Korpusa štābā, bet vai tas bija sakarā ar pagrīdi − nezinu.

Mūsu pulka aresti sākās 1941. g. jūnija pirmajā pusē. Ar apm. 10 dienu atstarpi arestēja divus virsniekus − pagrīdniekus, pēdējo 2 dienas pirms kaŗa sākšanās. Arestējamiem pavēlēja ierasties, parasti vēlu vakarā, kādā dienesta telpā, no kurienes viņi vairs nepārnāca. Tad pienāca mana kārta...

Kaŗš jau bija sācies, kad man pateica, ka jāierodas nākošā vakarā čekista Ivanova telpā (9. Rēzeknes pulka kareivis, Bruno Kalniņa komisārs pltn. pakāpē). Es nolēmu bēgt vai pretoties, to paziņoju arī ltn. Vaksmanim. Viņš teica, ka vēlas iet kopā ar mani, lai notiktu kas notikdams. Atradāmies Litenes nometnē.

Stāvoklis bija ļoti grūts. Nometnes austrumu malā, poligonā, bija 2 krievu rotas ar ložmetējiem un mīnmetējiem pozicijā pret nometni. Visapkārt nometnei apm. 20 soļu atstarpē bija krievu ķēde. Poļitruki nogriezuši matus, lai izskatītos kā kareivji, skraidīja satraukti un nobijušies gar apsardzes ķēdi. Neviens nedrīkstēja atstāt nometni, ne tuvoties sardzes ķēdei.

Atlikušas bija tikai dažas stundas. Apsvērām dažādus bēgšanas plānus. Es biju kājnieku bataljona komandieris, un manā rīcībā bija zirgi, to novietne bija nometnes malā priedēs. Mēs nolēmām ar 2 apsedlotiem zirgiem jāšus doties cauri krievu ķēdei, katrs nošautu vienu sargu un mēģinātu caur priedēm aizauļot prom.

Metās jau krēsla, kad nolēmām izmēģināt vēl vienu iespēju. Virskreklos bez vidusjostām, cepurēm un ieročiem, ar virsnieka mantu somu rokā sagaidījām kādu poļitruku apsardzības ķēdes tuvumā un prasījām, lai ļauj aiznest somas uz virsnieku ēstuvi (tā sauca klubu), jo sagaidāma trauksme un daļa virsnieku jau somas tur aiznesuši. Apmulsumā poļitruks lika sargiem mūs izlaist cauri krievu ķēdei. Ēka bija apm. 100 m aiz sargu līnijas. Tikuši tur, pametām savas somas un ēkas aizsegā sasniedzām rudzu lauka grāvi... Un es vēl šodien esmu dzīvs par žultainu nepatiku Hitlera mobilizētājiem, fīreriem un čekas kalpiem. Ltn. Otomars Vaksmanis krita Kurzemē. Ko nepaspēja čeka, to izdarīja vācu pakalpi.

Pēc divām dēkainām diennaktīm nonācām kādā apdzīvotā vietā Lejasciema tuvumā, kur vietējie vīri bija sākuši organizēt pašaizsardzības grupu. Viņi aicināja, un es pārņēmu vadību. Ar pienākušiem kareivjiem un virsniekiem izveidojās apm. 100 vīru vienība. Bet kad pārķērām daļu no 183. divīzijas, skaits pieauga uz apm. 150. Bija sadursmes ar klīstošām krievu grupām. Ieņēmām Lejasciemu. Kad uzbrukuma rītā tuvojāmies Lejasciemam, tur esošā miliču rota, nepieņemot kauju, bija aizgājusi Valkas virzienā, atstājot noslepkavotus kādu mežzini un mežsargu.

Jāpiezīmē, ka Lejasciemā nevienu bijušo amatpersonu nearestēja, jo tie visi bija mazi cilvēciņi ar sīkām cilvēciskām kļūdām.

Pēc dažām dienām parādījās vācu kaŗaspēks, pēc tam devos uz Rīgu.

 

VĀCU OKUPĀCIJAS LAIKS

Pēc ierašanās Rīgā tūdaļ reģistrējos Virsnieku Apvienībā. No 1939. gadā izveidotās 8 virsnieku grupas palikuši bija trīs − pltn. Kalniņš, kapt. Veidemanis un es (vltn. Ēriks Pārups). Kalniņš un Veidemanis bija dabūjuši no vāciem atļauju reģistrēt zaudētos virsniekus, bet, slēpjoties aiz tā, tika atjaunota Virsnieku Apvienības darbība. Notika vēlēšanas, un mani ievēlēja par sekretāru.

Mūsu zemē valdīja neziņa un chaoss. Polītiķi rakstīja padevības apliecinājumus „vadonim” Hitleram. Vecie virsnieki cīnījās savā starpā par to, kuŗš dabūs atļauju formēt militārās vienības. Pltn. Veiss to dabūja. Dažas komandas šāva žīdus un ikvienu, ko kāds apsūdzēja par komūnismu. Vācieši deklarēja, ka esam iekaŗota, ne atbrīvota zeme, un tā arī rīkojās. Tomēr repatrianti, kas bija atgriezušies, vecie virsnieki un citi ģermānofīli sludināja kopdarbību ar Hitleru cīņā par „Jauno Eiropu”.

Pēc Virsnieku Apvienības apsvērumiem Vācija kaŗu nevarēja uzvarēt, tāpēc mums jānogaida, jāatturas un jāsaudzē dzīvais spēks, jāstājas pretī sadarbības sludinātājiem. Bet atklāti to nevarēja darīt − tā radās pagrīde, kas kļuva mans darba lauks.

Biju Virsnieku Apvienības sekretārs, pārstāvis un sarunvedis ar citām organizācijām. Pagrīde bija atsevišķi no Apvienības, un organizēšanā bez manis piedalījās vairāki virsnieki un arī no policijas un civīlā sektora. Organizācijas pamatprincipi bija tādi paši kā komūnistu laikā. Mums bija pārstāvji provinces centros un visos Rīgas policijas iecirkņos. Manā rīcībā bija 2 nelegāli laikraksti. Tie un pārējie pagrīdes izdevumi spēcīgi rakstīja pret vāciem un pakalpiem. Tautas pretnoskaņojums nopietni traucēja Veisa iesākto vienību formēšanu.

Bet tad vāci ar milzīgiem zaudējumiem un gandrīz ar Ziemeļfrontes sabrukumu zaudēja kauju par Maskavu. Virspavēlniecība ziņoja par frontes pārkārtojumu, bet patiesībā tas bija kaŗa pagrieziens, ko mūsu pakalpi neaptvēra, bet Virsnieku Apvienība to redzēja.

Frontei vajadzēja papildinājumu, tāpēc ģ. Dankers saņēma rīkojumu steigā formēt jaunas vienības. Lai izskatītos, ka pasākums ir visas tautas darījums, Dankers sasauca sabiedrības pārstāvju apspriedi. Bet Virsnieku Apvienība bija strikti pret šo bezjēdzīgo mūsu jauniešu izkaušanu un uzdeva savam pārstāvim vltn. Ērikam Pārupam to deklarēt sanāksmē ar tādām prasībām, ko vāci nepildītu. Tas bija riskants gājiens.

 

*  *  *

 

Sanāksmē bija ieradusies visa toreizējā polītiskā prominence, apm. 50-60 dalībnieku. Dankers un pulkveži sāka uzrunas ar tādu sajūsmu it kā septītās debesis būtu atvērušās. Tad klusums − nevienas pretrunas.

Vai man vienam jārunā pret augstāko virsniecību un visiem klātesošiem? Bet es zinu, Apvienības nostāja ir pareiza un katra mana miesas šūna jūt, ka gatavojas drausmīgs noziegums pret mūsu tautu bez mazākā protesta. NĒ!... Taisos jau celt roku, kad... To aprakstījis Boriss Zemgals:

„Tad kājās pieceļas Valdmanis, kuŗš sēž starp Prīmani un Kviesi un asi noprasa, ar kādām tiesībām atsevišķi cilvēki organizē bruņotas vienības? Es nevaru domāt kā vācietis, jo esmu latvietis. Pasakiet man mērķi, kuŗa dēļ jūs sauksit jaunos latviešus pie ieročiem? Vai tā būs Latvija? Nē, jo par to vēl arvien neļauj runāt. Un tādēļ man jāsaka, un es lūdzu ģen. Dankeru to apstiprināt, ka visi latviešu resoru vadītāji, Dankeru pašu izņemot, ir pret šo upuri. Un man jāziņo, ka no šodien šeit ataicinātiem pārstāvjiem pretī ir prof. Prīmanis, prez. Kviesis un es.”

Man it kā smags slogs būtu novēlies no krūtīm un ar tādu pat sparu kā bērnībā, kad spēlējot Tālavas taurētāju egles galā, rāvu alkšņu mizas tauri pie lūpām, lai celtu Miervaldi uz kauju, izstiepju roku gaisā: „Lūdzu, vārdu.”

Par to B. Zemgals raksta: „Valdmanis šinī sapulcē nepaliek viens. Mierīgā balsī, kvēlu patriotisma pilnu runu saka vltn. Ē. Pārups.”

„Es runāšu to vārdā, kuŗiem būs jaunās bruņotās vienības jākomandē, es runāšu jauno virsnieku vārdā: mēs gribam zināt, par kādu mērķi mūs sauc cīņā, un tikai tad atbildēsim. Cīnītājiem kaujas laukā nepieciešama morāla baze; bez tās cīnītājs ir tikai vārgs kaŗa kalps − nesekmīgs cīņā. Vienīgi stipra morāla baze var dot cīņas drosmi un jēgu. Un mums, latviešiem, šādu stipru morālu bazi var dot vienīgi skaidra apziņa, ka esam mūsu neatkarīgās valsts kaŗavīri, kuŗi cīnās par savu valsti un tautu, tādēļ vispirms jāatjauno mūsu valsts neatkarība, tad varēsim oficiāli pieteikt kaŗu Krievijai, varēsim mobilizēties un doties cīņā pret mūsu ienaidnieku. Bet kamēr mūsu valsts neatkarība nav atjaunota, nekādas militāras vienības formēt nevaram.

Patreizējā stāvoklī mums nav nekādu ārēju šķēršļu, kas kavētu neatkarīgas valsts atjaunošanu. Ļoti ātri un viegli varam izveidot tautas pārstāvniecību un valdību, bet, ja to nav atļauts darīt, tad vienības formēt nevaram, un kaut kā savāktas vienības būs ar vājām kaujas spējām.”

Pēc manas runas plkv. ltn. Lobe, izdzirdis teicienu „morālā baze”, piesakās pie vārda un vairāk kā 5 min norubina par morālās bazes un mātes Latvijas svētības nozīmi kaŗavīriem cīņu laukā, − nepasakot nekā konkrēta.

Vēl viens otrs īsi izsakās, ka noteiktāks pamats ir nepieciešams. Ģen. Dankeram norāda doties pie vāciešiem, lai izteiktu mūsu ieskatus un nākošā dienā atkal sapulcēties galīgam lēmumam. Ar to nobeidzās pirmās dienas sapulce.

Piezīme: Manas runas pirmtekstā bija teikums (pēc atmiņas): „Ar saukļiem ‘Pret komūnismu, par Latviju’ vien nepietiek. Mums jāzina, kas esam šodien un kāda būs mūsu vieta Jaunā Eiropā.” Bet pltn. Kalniņš iepriekšējā vakarā to ieteica strīpot, jo tas satur agresīvu kritiku.

 

*  *  *

 

Pēc sapulces pie manis pienāca Valdmanis, pateicās par drosmīgo runu un aicināja uz tālākām pārrunām. Aicinājumu pieņēmu. Viņš arī jautāja, vai Lobe ar savu runu mani atbalstījis. Teicu, ka nedomāju, jo Lobe šodien runā tā, rīt citādi.

Atstājot sapulci, man gadījās kādu brīdi iet kopā ar prez. Kviesi. Runājām par izredzēm apturēt vervēšanu, bet atvadoties viņš rezignēti noteica: „Grūti būs ko panākt, jo ģenerāļi un pulkveži grib kaŗot.”

Otras dienas rītā nejauši uz ielas sastapos ar mūsu „rietumu kontaktu”. Viņš apstājās (parasti to nedarīja) un bažīgi jautāja man: „Vakar jūs esat spēcīgi runājis, kas tagad notiks ar jums?” Acīmredzot viņam bijusi sava „auss” sapulcē. Atbildēju, ka nezinu, bet ja kas notiks ar mani − būs citi. Piezīmēju arī, ka ceru to dzirdēs mūsu draugi Rietumos. Viņš pakratīja galvu, un tā mēs šķīrāmies.

Sapulce atkal sanāca otrā dienā un nosēdās iepriekšējā kārtībā. Es un Lobe sēdējām blakus. Dankers ienāca telpā un tūdaļ paziņoja, ka nav jārunā par prasībām, bet jāķeras pie vervēšanas darba. Pltn. Lobe pieteicās pie vārda un deklarēja: „Mans priekšnieks pulkvedis Osis ir izšķīries. Rubikons ir pāriets, atpakaļ skatīšanās vairs nav...” Un viņš cieši paskatījās uz mani.

Sākās Policijas bataljonu formēšana ar milzīgu pretestību, spaidiem, arestiem, dezertēšanu, pat sacelšanos.

Par šo sapulci B. Zemgals raksta: „Šai sanāksmei ir arī kāds rezultāts: kopš šīs dienas Jauno Virsnieku Apvienības loceklis Ē. Pārups un A. Valdmanis viens otram pilnīgi uzticas un izveido lielisku sadarbību.”

PIEZĪME: Tikai pēc kaŗa Fallingbosteles gūstekņu nometnē pltn. Osis man pateica, ka Dankers nav uzdrošinājies iet pie vāciem, bet vakarā sasaucis slepenu vecāko virsnieku sapulci, kur jautājums izlemts. Vēl viens „varoņdarbs”.

 

Turpinājumā: „Sadarbība ar Valdmani”, „SD apcietinājumā”, „Leģionā”, „Pēc kaŗa”.

 

VĒRES UN NORĀDES

·      Saeimas nams − parlamenta nams.

·      Virsnieku apvienība (Virsn. apv.) − pilns nosaukums: Latvijas Kaŗa skolu beigušo virsnieku apvienība, kas dibināta 1922. g. Sastāvā tikai Latvijas Kaŗa skolu beigušie. Trimdas Virsnieku apvienība nav tas pats.

·      Augstākā Kaŗa skola − militāra kolledža.

·      Zemsavieši − polītiskas partijas Zemnieku savienības biedri.

·      Poļitruks − polītiskais uzraugs sarkanarmijā.

·      Dr. Alfrēds Valdmanis − Latvijas finanču ministrs (1938-1939). Vācu okupācijas laikā − tieslietu ģenerāldirektors. Par uzstāšanos pret vāciešiem tika atcelts no amata un izsūtīts uz Vāciju. Pēc kapitulācijas darbojās bēgļu organizācijās. 1949. g. izceļoja uz Kanadu. Bija Ņufaundlendas valdības dienestā.

·      Oskars Dankers − Latvijas armijas ģenerālis. 1940. g. repatriējās uz Vāciju. 1941. g. iecelts par Latvijas pašpārvaldes 1. ģenerāldirektoru.

·      Alberts Kviesis − pēdējais legālais Latvijas Valsts prezidents.

·      Kārlis Lobe − gandrīz visu mūžu kaŗa dienestā: piedalījies Ziemsvētku kaujās 1. pasaules kaŗā, Imantas pulkā, Latvijas armijā dažādās kapacitātēs, 2. pasaules kaŗā piedalījies kaujās pie Opočkas. Pēc kapitulācijas darbojies latviešu organizācijās Vācijā, pēc tam pārcēlies uz Zviedriju, kur arī miris.
 

 

Dr. Alfrēds Valdmanis un Ēriks Pārups. Tādi viņi izskatījās toreiz, kad notika saraušanās ar ģen. Dankeru un Lielvācijas līnijas aizstāvjiem.

SADARBĪBA AR VALDMANI

Ģenerāļa Dankera kategoriskais, ļoti rupjā veidā izteiktais, paziņojums pārsteidza visus sapulces dalībniekus. Virsnieku Apvienība negaidīja sava viedokļa pilnu uzvaru, bet cerējām vismaz dzirdēt vienību formēšanas atbalstītāju pamatojumus, par ko varētu dabatēt un tā ieviest formēšanas gaitā atturēšanās momentu. Dankera diktatoriskā stila paziņojums atstāja vienīgi kailo vācu pavēli − dot mūsu asinis, neprasot nekā.

Biju pilnīgi apmulsis. Kad Lobe patosā deklarēja savu orākula prātulu par Rubikonu, man domās degtin dega jautājums: „Kur paliek morālā baze un mātes Latvijas svētība?” Bet savaldījos, kaut gan kaklā sāka žņaugt un acīs riesās asaras... Visi sāka izklīst. Īsu brīdi sarunājāmies ar Valdmani un vienojāmies otrā dienā tikties viņa darba vietā.

Pēc tam pa Miera ielu lēnām gāju uz vervēšanas štābu Annas ielā, lai tiktos ar pltn. Osi, kas bija uzņēmies vervēšanas vadību. Osis zināja Virsnieku Apvienības nelegālo darbību. Jau ilgu laiku piederēju pie Oša štāba, kaut gan pastāvīgi tur neatrados. − Sirds un prāts bija nemiera un skumju nomākti, un kā brīnums likās, ka cilvēki pa ielu kustējās kā parasti, it kā nekas nebūtu noticis... Bet viņi jau gan arī nezināja, ka tikko atdeva tūkstošus latviešu dzīvību par neko, ka atkal parādījām savu nespēju izprast laika un apstākļu prasības, lai izvēlētos pareizo rīcību.

Saticis Osi, jautāju: „Pulkveža kungs, kāpēc, kāpēc?”

Osis nervozi atbildēja: „Jūs nezināt... jūs nezināt... Saprotu šīs formēšanas bezjēdzību, bet es nekā grozīt nevaru. Ja manā vietā nāks kāds cits, būs vēl sliktāk. Rīkojos tikai ar cilvēkiem, kas šeit ieradušies. Gādājiet, lai mazāk ierodas.”

Tā viss atkal palika uz pagrīdnieku pleciem, jo toreizējos apstākļos ikvienu, kas atklāti uzstājās pret Hitleru un viņa atbalstītājiem, nosauca par komūnistu un arestēja.

Pēc dažām dienām Virsnieku Apvienības priekšsēža vietnieks kapt. Veidemanis un sekretārs (Ēriks Pārups) pārcēlās uz Annas ielas štābu, kur ierādīja atsevišķu istabu un atļāva lietot štāba ziņnesi ar motociklu satiksmei ar provinci. Tas bija ļoti drošs un izdevīgs stāvoklis pagrīdei.

Otrā dienā ierados Tieslietu ģenerāldirektorijā pie A. Valdmana uz pārrunām. Ar viņu iepazinos jau pirmajā boļševiku okupācijas laikā, bet par polītiku nebijām runājuši. Tomēr ar pirmām frāzēm jau jutu, ka esam viena ceļa gājēji un ka starp mums nepastāv piesardzības vai atturības vēsums. Runājām pilnīgi atklāti.

Vispirms pieskārāmies pašreiz aktuālajam policijas bataljonu formēšanas jautājumam un pēdējo dienu sapulcēm. Uzskati sakrita: formēšana bez kādām prasībām mūsu interešu labā un Dankera krasais savrupceļš neatbilst mūsu tautas interesēm.

Iejautājos par pārējo resoru vadītāju tālāko rīcību − atteikšanos, jo pēc Valdmaņa deklarācijas sapulcē resoru vadītāji neatbalsta Dankera viedokli. Valdmanis sadrūma un, piecēlies no krēsla, lēni staigājot, sāka stāstīt:

„Resoru vadītāji neietilpst kopējā vienībā ar šefu priekšgalā. Esam katrs atsevišķi padoti vāciešiem. Skaldi un valdi. Arī savā starpā neesam spējuši vienoties par šefu, kaut neoficiālu, kas saskaņotu rīcību. Dankers negrib un baidās runāt vai darīt kaut ko pret vācu gribu, viņš izpilda visu, ko vāci liek kā saitē piesiets. Pārējie neuzdrīkstas darīt citādi. Katrs vēlas palikt neatkarīgs savā darbā un tiešos sakaros ar vāciešiem bez starpniekiem. Ja ierosina kaut ko pret vācu prasībām, tad piekrišanu var gūt tikai līdz vācu kungu kabinetu durvīm, − iekšpusē visi klusē. Mums nav vienības, nav nospraustu mērķu un rīcības programmas, nav savstarpējas uzticības...”

Kad Valdmanis atkal atsēdās krēslā, ievēroju, ka viņa acis bija pilnas asaru. Valdmanis bija viens cīņā pret viltīgo vācu varu bez nopietniem līdzgaitniekiem, bez stabiliem atbalstītājiem. Kā vienmēr visās vietās un laikos ikvienu spējīgu individu apskauž un pat nīst mazāk spējīgi sāncenši, tā arī Valdmani viņa izcilo dzīves panākumu dēļ daudzi neieredzēja.

29 gadus vecs viņš kļuva finanču ministrs, kam bija padoti arī valsts rūpniecības un tirdzniecības resori. Šo posteni viņš neieguva ar tēva vai onkuļu palīdzību, ar kādas organizācijas vai partijas atbalstu, ar ieprecēšanos „augstos rados”, ar naudu vai īpašumu svaru, bet vienīgi ar savām spējām, zināšanām un darbu. Tādi cilvēki ir bīstams šķērslis godkārīgiem mutes varoņiem, tādēļ viņus neieredz.

Arī virsnieku aprindās un tāpat citos sabiedrības grupējumos stāvoklis nebija labāks − mums nebija vadības, nebija vienprātības, nebija stāvokļa izpratnes. Atgriezušies repatrianti sludināja neapstrīdamu Hitlera pasaules uzvaru, un katrs centās iztapt un pakalpot nākotnes ķēniņu ķēniņam Hitleram. (Toreiz vēl nezinājām, ka repatriējušies virsnieki un polītiķi bija saistījušies vācu dienestā un padevīgi pildīja tikai dotās pavēles, pie tam viltīgi tēlojot patriotiskus cīnītājus.)

Baigajā gadā boļševiku izmocītā tauta nāves izmisumā saskatīja glābiņu vācu ienākšanā un sagaidīja viņus ar puķēm, bet drīz attapās un saprata, ka vienu mūsu tautas ļaundari ir nomainījis otrs. Tomēr boļševiku briesmu rēgs austrumos vēl arvien pastāvēja un tas daudzus ievirzīja nepareizā nostājā un rīcībā. Nebija iespējams tautai atklāti izskaidrot patiesos apstākļus, to varēja darīt vienīgi nelegālā presē un savstarpējās sarunās. Bet ko līdzēja pastkastītē iesviesta lapiņa pret vāciem, kad lielā prese kliedza: „Ar Vāciju dzīvot, ar Vāciju mirt!” Ko spēja jauno virsnieku, studentu, jauno skolotāju čuksti: „Atturēties, atturēties”, kad ģenerāļi, pulkveži un direktori sauca: „Uz cīņu − pret komūnistiem, par Latviju!” Un tomēr ar lielām grūtībām, neatlaidību un upuriem pretestībnieki panāca, ka mobilizācijas varēja veikt tikai drastiskiem varas līdzekļiem.

Jau ar pirmo apspriedi nodibinājās cieša, saskanīga kopdarbība ar Valdmani. Tālākās pārrunas turpinājās katru nedēļu un pat biežāk. Vairākas reizes līdz nāca arī otrs Virsnieku Apvienības sarunu vadītājs vltn. Endziņš ar kartējiem stāvokļa apsvērumiem. Izrādījās, ka resoru vadītāju apspriedēs kopēju stāvokļa apsvērumu nav un tekošos notikumus neizvērtē no mūsu interešu viedokļa − katrs domā cik un kā prot.

Valdmanim nebija visai plaša pieredze militārā laukā, kas apgrūtināja militāro situāciju izvērtēšanu. Tomēr stāvokļa apsvērumus viņš ātri aptvēra un tā, izejot no Virsnieku Apvienības pamattēzēm, izveidojās sadarbības pamatmotīvi:

 

1)  Vācija kaŗu neuzvarēs, tādēļ nedrīkstam nekādā veidā sasaistīt mūsu tautas likteni ar Vāciju. Cīņa kopā ar Hitleru, kaut arī pret komūnismu, vienīgi raksturotu mūs kā polītiski nenobriedušu tautu.

2)  Mūsu interesēs nav mazināt vācu kaujas spējas Austrumu frontē, bet nekādā gadījumā nedrīkstam piedalīties ar savu dzīvo spēku, jo tas padarītu mūs par Hitlera sabiedrotiem.

3)  Ja Vāciju sakautu austrumu frontē, tad nenovēršami atgrieztos komūnisti un masu slepkavībās vai deportācijās ietu bojā visi, kas sadarbojušies ar vāciem. Tādēļ pieļaujama vienīgi minimāli nepieciešama sadarbība.

4)  Pirmajā kaŗa fazē vāci, ciešot smagus zaudējumus, nav savu mērķi sasnieguši un krievu spēki nav izšķirīgi sakauti. (Vācu mērķis bija sasniegt Volgas-Archangeļskas līniju). Vāciem trūkst papildinājumu un materiālu, kamēr krievus bagātīgi ar materiāliem apgādā Amerika. Ja kaŗa turpinājumā vāci spēs sakaut krievus, tad abas puses būs tik tālu noasiņojušas, ka sabiedrotie varēs viegli maršēt pāri Eiropai. Hitlers un līdzgaitnieki pazudīs − arī mūsējie. Dominēs rietumu sabiedrotie. Un ja mūsu dzīvais spēks un labā slava būs saglabāti, tad kopā ar citām Eiropas valstīm un sabiedroto atbalstu mēs vājos krievus spēsim atvairīt.

No šiem pamatojumiem izrietēja mūsu darbības mērķi: atturēt ļaudis no brīvprātīgas sadarbības ar vāciem, bet nemudināt uz tiešu pretdarbību; novilcināt, cik vien iespējams, militāru un citu vienību formēšanu vācu dienestam un panākt, lai formēšana notiktu varas līdzekļiem; noorganizēt iespēju vajadzīgā laikā pārņemt varu mūsu zemē. Izpildījums: ar „čukstiem” un nelegāliem izdevumiem radīt tautā vajadzīgo pretnoskaņu, bet sarunās ar vāciem piedāvāt sadarbību un pat militāro spēku, saistot šos piedāvājumus ar prasībām, ko vāci nekad nedotu. Gatavība rīcībai − varas pārņemšanai palika Virsnieku Apvienības ziņā.

Šī taktika pilnā mērā parādās Valdmaņa iesniegumā „Latviešu problēma” un 1943. g. 29. janvāŗa runā ģenerālkomisāriātā, ko toreiz publicēja arī nelegālā prese.

Tautā radītā pretnoskaņa sagādāja tik lielas vienību formēšanas grūtības, ka Leģiona dibināšanai bija jāizsludina nelikumīga mobilizācija. Novērst mūsu tautas noziedzīgo izmantošanu Hitlera kaŗā nespējām, bet vēsturē ierakstījām, ka tas notika pret mūsu tautas gribu un ar varas spaidiem. Šī pretestība bija vienīgais faktors, kas pēc kaŗa deva iespēju kaŗavīrus pasaragāt no vajāšanām un eventuālu izdošanu krieviem. Toreiz dižošanās ar Hitlera kalpībā iegūtiem nopelniem, ordeņiem, tituliem, kā tas notiek tagad, būtu kapa zvani trimdas saimei.

Lietuvieši vienprātībā noraidīja savas tautas izmantošanu Hitlera kaŗā. Par to tās ģenerāļus un daļu virsnieku ieslodzīja koncentrācijas nometnēs, bet tautai nebija jānes bezjēdzīgi asins upuri un jāuzņemas polītiskas izpratnes trūkuma negods.

Mūsu zemē viss noritēja citādi − pie vācu komisariātu durvīm tikpat kā rindā stāvēja mūsu „pārstāvji”, lūgdami pilnvaras militāru vai citu vienību formēšanai, gatavi pakalpot vāciem katrā veidā. Tāpēc mūsu ļaudis iesaistīja dažādās akcijās, kur cieta drausmīgus zaudējumus bez mazākā ieguvuma tautas labā.

Formēšanas grūtībām pieaugot, pavairojās arī pretestībnieku apkaŗošana. Lielu skaitu nepaklausīgo arestēja un lika izvēlēties − koncentrācijas nometni vai militāras vienības. Atsevišķie aresti, kas turpinājās pēc 1941. g. žīdu (apm. 100.000) un „komūnistu” (apm. 12.000) nošaušanas 1942. g. rudenī, atkal pieauga un pārvērtās par pagrīdnieku grupu arestiem. Arestēja visu „Tautas balss” grupu ar vadītāju Arnoldu Čaupali (Universitātes bibliotekārs, prof. Ķiķaukas asistents, gājis bojā vācu koncentrācijas nometnē − KZ), studentu grupu „Brīvā Latvija” ar vadītāju Viktoru Neimani (dzīvo Amerikā), jauno skolotāju grupu, kas aģitēja pret darba dienestu un daudzus citus. Cietumos un Salaspils KZ atradās tūkstošiem ieslodzīto.

Vairākkārt pārrunāju šo jautājumu ar Valdmani; viņš teica, ka mēģinājis panākt, lai resoru vadītāji kopīgi protestētu pret nacionālo latviešu arestēšanu, bet bez sekmēm. Tomēr savās runās viņš to vairākkārt bija pieminējis vācu varas vīriem, bet vienmēr palicis viens.

Kad 1941. g. decembrī sāka pienākt Šķirotavas stacijā vilcieni no Rietumeiropas ar žīdiem (nošaušanai mūsu zemē), devos pie Dankera pirmā palīga plkv. Krīpena un lūdzu, lai mudina Dankeru protestēt pret mūsu zemes pārvēršanu par žīdu iznīcināšanas vietu. Nākošā dienā Krīpens man pateica, ka tā neesot mūsu darīšana. Tā viss noritēja mūsu zemē, kā vāci vēlējās − bez protestiem, bet ar pakalpības piedāvājumiem.

Valdmani par viņa uzstāšanos pret militāro vienību formēšanu, nacionālo latviešu arestēšanu u.c. atcēla no tieslietu ģenrāldirektora amata, arestēja un izsūtīja uz Vāciju. Tas bija liels zaudējums pretestības kustībai.

Mani pirmo reizi arestēja 1942. gada februārī sakarā ar nelegālās preses parādīšanos Rūjienā, bet pēc divām dienām atbrīvoja, jo nebija pierādījumu. Septembrī saņēmu brīdinājumu, ka SD interesējas par manu regulāro tikšanos ar Valdmani un braucieniem uz laukiem. Toreiz, būdams Rīgas apriņķa sporta lietu kārtotājs, daudz braukāju ar motociklu pa Rīgas apriņķi un arī citur −, protams, visur bija „jāpačukst” pēdējās ziņas.

Man bija pazīstama kāda tautiete, kuŗai bija saimnieciski sakari ar SD dižvīru ģimenēm. Viņa dabūja mantu pirkšanas un braukšanas atļaujas un tā apgādāja dižvīru ģimenes ar „eier un špek”. No viņas ieguvu daudz vērtīgas informācijas un arī ziņu, ka Valdmanis ir kritis SD nežēlastībā un arī manas gaitas novēro. Bez tam biju ticies personīgi ar vairākiem arestētiem pagrīdniekiem, un briesmas draudēja arī no šīs puses. Kaut arī biju brīdināts, − darīt nekā nevarēju. Cilpa sāka savilkties.

Liekas, pēdējo punktu manu grēku sarakstā pielika tikšanās ar Tēvijas redaktoru Kovaļevski (bij. Kaŗa skolas kadets). Šī tikšanās bija domāta kā divpersonu pārrunas par cinisko laikraksta toni pret „nepaklausīgiem” virsniekiem. Bet kad ierados Kovaļevska dzīvoklī, tur atradās vairāki cilvēki; pie tam viens no viņiem bija pazīstams kā cītīgs SD mītnes apmeklētājs, citi bija no „Līdumnieka” organizācijas (hitleriska organizācija).

Sarunās dominēja temas par fīrera gudrību, sapuvušiem rietumiem, Vācijas galīgo uzvaru, jauniem ieročiem, „Jaunās Eiropas” varenību un mūsu cīņu plecu pie pleca kopā ar vāciem. Nesavaldījos un pateicu: „Vai patiešām neredzat, ka Vācija ir jau kaŗu zaudējusi un vai mums vairāk nevajadzētu domāt, kas notiks ar mūsu tautiešiem, kuŗi ar vārdiem un darbiem atbalstījuši Hitleru.” Tas bija muļķīgs izlēciens. Pēc pāris dienām SD mani arestēja.

 


Ēriks Pārups dažas dienas pēc SD apcietinājuma.

VĀCU APCIETINĀJUMĀ

Bija auksta 1942. g. 12. decembŗa diena. Vēl arvien strādāju Rīgas apriņķī kā sporta daļas vadītājs. No Jēkabpils bija ieradies mūsu pārstāvis vltn. Krastiņš un no Saukas draudzes mācītājs Jūlijs Straume. Informēju viņus par stāvokli un bēdīgām ziņām no apcietinājuma vietām, kur ļoti smagi spīdzināja apcietinātos nacionālistus. Pēc darba savā dzīvoklī rakstīju kaut ko nelegālai presei, kad atskanēja durvju zvans. Pabīdījis rakstu zem rakstāmgalda papīra, gāju uz priekštelpu ielaist nācēju. Bet tikko pavēru durvis, tās ar spēku atgrūda vaļā un priekštelpā ielēca divi vīri − viens tērpies civīlā, otrs Latvijas armijas uniformā ar šauteni rokā, ko turēja pret mani šaušanas gatavībā.

„Rokas augšā!” uzkliedza privātais un pārmeklēja mani. Nepazinu šos cilvēkus un man arī nekā neteica un neprasīja. Formā tērptais visu laiku turēja šauteni pret mani un ņirdzīgi smīnēja, bet civīlists izskrēja caur pārējām istabām, šur tur paraustīdams mēbeļu atvilktnes vai durvis. Nopietna mājas izkratīšana nenotika.

Izdzirdusi troksni, mana māmuļa ienāca priekštelpā ar manu 4 gadus veco dēlu un jautāja, kas notiek, bet sargs neļāva man runāt, uzkliedzot: „Muti ciet, virsleitnanta kungs, he, he, he...” Tad no telpu apskates atgriezās civīlists un, atvēris ārdurvis, uzkliedza: „Ejiet!”

Biju tērpies vienīgi pletkreklā un vieglā bezpiedurkņu džemperī tāpēc sniedzos pēc mēteļa un cepures. Bet civīlists laikam bija iedomājies, ka sniedzos pēc kāda ieroča un uztraukts saķēra manu roku, kliegdams: „Halt, halt!” Sargs tajā pašā laikā ar šauteni iesita man pa kreiso sānu ribu rajonā (vēl līdz šai dienai tai vietā ir paaugstinājums). Sitiens bija spēcīgs un es ievaidējos. Mans mazais dēls, to redzot, skrēja pie manis saukdams: „Tēt, tēt!” Civīlists iespēra viņam ar kāju krūtīs, bet zēnu uztvēra mana māmuļa. Abi palika raudot. Mani nogādāja SD mītnē Reimersa ielā.

No komūnistu aresta baigajā Litenē izbēgu pusapģērbies un tagad atkal mani aizveda vācu „čeka” nepilnīgi apģērbtu aukstā decembŗa dienā. Ievēroju, ka SD ēkas − bijušās Zemkopības ministrijas − ieeja ir ierīkota ar dzelzstieņu durvīm, ko operēja un apsargāja latviešu sardze. Bija jau pievakare. Mani uzveda 4. stāvā kādā telpā, kur civīlists nodeva ziņojumu kādam SD uniformā tērptam kapteinim, kas likās ļoti aizņemts, lāpot savu saplīsušo cigāru. Viņš laizīja, lipināja un spaidīja tā, klusi lamādamies, bet, nevarēdams to salabot, dusmās iesvieda papīrkurvī un izskrēja no telpas, uzsaukdams civīlistam: „Morgen!” Tā mana pratināšana šinī dienā nenotika un bruņotais sargs mani noveda ēkas pagrabā. Brīvības laikā pagrabā bija iekārtota ministrijas darbinieku virtuve un ēdamtelpas, bet tagad tā bija pārvērsta par SD sardzes telpu ar arestēto cellēm. Sargi bija latvieši − latviešu policijas uniformās; ļoti rupji un runāja ar arestētiem tikai lamu vārdiem, sevišķi ar ievērojamākas sabiedrības locekļiem.

Mani burtiski iegrūda cellē: „Kusties, oficieŗa kungs!” Šī sardze izdarīja arī šaušanu, ja kādus tieši no Reimersa ielas nosūtīja uz Biķerniekiem nošaušanai.

Nakts pagāja bez miega un atpūtas. Visu nakti sēdēju sakumis uz koka lāviņas − pilns domu, bet bez bailēm. Otrā rītā pagraba telpās bija liela kņada. Varēja dzirdēt lamu vārdus, pamudinājumus, rīkojumus, soļus u.t.t. Pēkšņi manā cellē ienāca kāds civīlā tērpies vīrs. Paskatījies manī, viņš teica: „Pazīstu, sveicieni no Oskara” un iedeva man papīrā ietītu sviestmaizi. − Oskars bija mūsu pagrīdnieks, Teidemaņa latviešu SD policijas nodaļas vadītājs, un es zināju, ka SD pagraba telpu pārzinis ir viņa cilvēks − tagad to redzēju pirmo reizi. Viņš pateica, ka gaidāma arestu turpināšanās un tādēļ pašreiz atbrīvo aresta telpas − daļu sūta uz Centrālcietumu, daļu uz Salaspils KZ vai Biķernieku mežu nošaušanai. Minēja arī vairākus pagrīdnieku vārdus citās cellēs un jautāja, vai vēlos nodot vai saņemt kādu ziņu no ārienes. Nebiju vēl pratināts, tāpēc nevarēju ziņot, par ko mani apvaino. Vienīgi teicu, lai paziņo par manu arestēšanu tūdaļ Valdmanim un plkv. Janumam, kaut gan zināju, ka neviens palīdzēt nevar. Apmeklētājs solījās pienākt atkal pievakarē.

Plkv. Janumu pieminēju tādēļ, ka viņu pazinu jau pirms kaŗa un pēc atgriešanās no repatriācijas atkal atjaunoju ar viņu sakarus. Dabīgi, ka viņam bija tādas pašas saistības ar vāciešiem kā pārējiem augstāko pakāpju virsniekiem, kas atgriezās no Vācijas, bet viņš bija vienīgais repatriants, kuŗš neatzina SD varmācību un mūsu beznoteikumu iekļaušanos vācu kaŗā. Man bija daudz pārrunu ar Janumu viņa vasarnīcā Mežparkā, manā dzīvoklī vai ģenerāldirektorā, kur viņš bija trešais Dankera palīgs. Savas vienkāršās parādības un uzstāšanās dēļ viņam liela svara nebija, bet troksni iztaisīt viņš varēja un caur viņu Dankera štābs dzirdēja daudz pagrīdnieku domu. Zināju, ka Janums vismaz mēģinās kaut ko darīt apcietināto labā.

Uzzināju arī, ka augšstāvā redzētais vācietis ir galvenais nacionālo pagrīdnieku pratinātājs, SD kapt. Štedri (pēc ziņām dzīvo Berlīnē), civīlā tērptais arestētājs − baltvācietis SD serž. Lūkins (dzīvo Vācijā), latviešu policists − Latvijas armijas kapr. N, viens no trim „speciālistiem”, kas pavada Lūkinu arestēšanās, kratīšanās u.c. darbos. (Daugavas Vanagu amata vīrs, no amerikāņu sardžu vienībām ieceļojis Amerikā kā „Waffen SS” un „brīvības cīnītājs”.

Pievakarē atkal atnāca Oskara sakarnieks, bet tad jau man bija grūti runāt... Pastāstīju, ka mani pratina par anglofilismu, par naidīgu nostāju pret vāciem, par runām pret latviešu militāro vienību formēšanu, par sadarbošanos ar Valdmani un tikšanos ar citām pagrīdes grupām, par kūdīšanu laukos neiestāties policijas bataljonos, par vācu uzvaras apšaubīšanu. Vienmēr atkārtojās jautājums: ar ko sadarbojies, bet neviena vārda nepieminēju. − Mans stāvoklis bija ļoti grūts un bezcerīgs.

Pratināšana ilga 10 dienas. Pēc tam nosūtīja uz Centrālcietumu un ievietoja otrā korpusā (cietuma ēkas sauca par korpusiem), kas bija nāvnieku korpuss ar atsevišķām vieninieku kamerām. Cietums bija pārpildīts un mani ievietoja vieninieku kamerā kopā ar prof. Kolbuševiski (poļu pagrīdnieks) un ltn. Znutēnu. Tur paliku līdz izkļūšanai no cietuma.

Trīs reizes mani veda atpakaļ uz Reimersa ielu pratināšanai − gribēja piespiest, lai atzīstos, ka esmu darbojies saziņā ar Virsnieku Apvienību un Valdmani. Bet izturēju...

Tas bija drūms, baigs laiks nāves ēnā... Lai aprakstītu kaut daļu no pārdzīvotā, izjustā, pieredzētā Reimersa ielas pagrabā, pratināšanas telpās un cietumā, vajadzētu simtiem lappušu gaŗa stāsta. Tas būtu stāsts par latviešiem, kas mīlēja Latviju un pienākumu pret tautu vairāk par sevi, kuŗi atdeva dzīvību vai izcieta mocības līdz nesamaņai, bet neaizliedza Latvijas mīlestību un nenodeva savus biedrus... Tā būtu sūdzība par mocībām, ko mūsu tautai nodarīja pašu un cittautu ļaundari. Tā būtu lūgsna par mocekļiem, kas savām asinīm un ciešanām ceļ mūsu cieņu brīvo tautu forumā. Šim stāstam šeit nav pietiekami telpas.

Sakari ar ārpasauli nodibinājās ātri, jo mums bija pagrīdnieki cietuma personālā. Tā arī uzzināju, ka plkv. Janums kļuvis par Leģiona pulka komandieri. Mēģināju to izmantot: ar sakarnieku ieteicu griezties pie Januma, lai uzraksta pieprasījumu, ka esmu nepieciešams viņa pulkā, ko viņš arī izdarīja. Pieprasījumu mana paziņa, kuŗai bija sakari ar SD dižvīru ģimenēm, nodeva kādam augstam SD amatvīram. Vai tas bija Januma pieprasījums, vai paziņas „špek un eier” vai kas cits − nezinu, bet mani aizveda uz Reimersa ielu un jautāja, vai vēlos iestāties Leģionā? Protams... citas izejas nebija. Tā kļuvu „brīvprātīgs” leģionārs.

 


Vltn. Ēriks Pārups 33. pulka štāba rotas komandieris kādā vācu sādžā pulka apmācību laikā.

LEĢIONĀ

Pirmais kaŗa posms

 

Mana atbrīvošana no SD apcietinājuma sākās ar gaŗu SD kapteiņa runu par godu, ko Fīrers piešķīris mūsu tautai, dodot iespēju cīnīties SS vienībās. Tā beidzās ar norādījumu, ka daudzi latvieši jau esot stājušies cīnītāju rindās, bet esot arī tādi, kas atraujoties un kaitējot kopējai lietai − tādi esot izolējami no mūsu vidus. Tas bija pārāk skaidri, pat ultimātīvi pateikts, ka šo „goda pienākumu” noraidīt nedrīkstēja. Ja to noraidītu, tad droši es pazustu un neviens nezinātu, kur un kāpēc. Ar to nekas iegūts nebūtu, tāpēc pieņēmu piedāvājumu, bet ar piezīmi, ka pašreizējā stāvoklī un izskatā neesmu piemērots Leģionam. Man atļāva uzlabošanās laiku, neminot, cik ilgi.

Līdz izejai mani pavadīja tas pats SD kaprālis, kas piedalījās arestēšanā un pie durvīm viņš mani apveltīja vēlreiz ar savu „laipnību”, uzsaucot sardzei: „Izlaist, šoreiz žurka izspruka no slazda.”

Šī rupjā izturēšanās bija sakarā ar manu virsnieka dienesta pakāpi. Tā nebija atsevišķs gadījums, bet vispārēja parādība okupāciju laikos, kad okupanti ar velnišķīgu nekrietnību, bet meistarisku prasmi un sekmēm izmantoja mūsu tautas zemāko indivīdu varas un amatu kāri vai naīvitāti, lai sagrautu iekšējo disciplīnu un pretsparu okupāciju varām. Arī man adresētie „pagodinājumi” piederēja šai kategorijai.

Piešķiŗot amatus un paaugstinājumus nekvalificētiem vai ambicioziem individiem, okupācijas varas ieguva sev padevīgus pakalpus, kas ar zemisku izturēšanos pret sabiedrībā augstāk stāvošām personām sagrāva mūsu tautas kopību un iznīcināja labāko tautas locekļu ietekmi tautas dzīvē. Skaldi un valdi!

Valdīja ielas cilvēks − ierēdnis lamāja savu vadītāju, strādnieks − priekšnieku, kareivis − virsnieku, kalps − saimnieku u.t.t. Nožēlojami, ka šī procedūra turpinās arī vēl trimdas patvaļā.

Noklaudzēja dzelzstienu izejas vārti un pēc dažiem soļiem es biju uz ielas. Uz brīdi sastingu no pārsteiguma − Vairāk kā 4 ½ mēneši bija pavadīti kopā ar 2 citiem arestētiem mazā vieninieku kamerā, kur tik tikko varēja paspert soli un gaisma ieplūda pa mazu lodziņu griestu tuvumā. Kaktā stāvēja „paraška” (spainis vajadzībām), ko reizi 24 stundās drīkstēja aiznest iztīrīt. Rītos, kad parasti notika aizvešana uz Biķerniekiem nošaušanai vai uz Salaspils KZ, jau agri bijām pamodušies un klusēdami klausījāmies sargu soļos koridorā... Vai apstāsies pie mūsu durvīm? Vai atvērs mūsu durvju lūku un uzsauks kādam no mums: „Sagatavoties iziešanai!” Nē. šodien vēl ne...

Bet nu biju brīvs − prom no visa tā. Kāds plašums, kāds skaistums... Bija silta, saulaina pavasaŗa diena, koki pašreiz plaukumā. Domas aizklīda atpakaļ uz cietuma mūŗiem − tur taču palika mani draugi un domu biedri: vltn. Endzinš, vltn. Lucis, ltn. Znutēns, ltn. Vičš, kapt. Ķikuts, kapt. Praulinš un liels skaits citu latviešu un poļu pagrīdnieku. Ltn. Bicēns jau bija aizsūtīts uz KZ. Kas notiks ar viņiem?...

Kādu gaŗāmgājēju balsis pārtrauca manu sastingumu un lēnām sāku iet uz mājas pusi. Pretim nāca vairāki gājēji, starp kuŗiem daži bija tērpušies vācu vai latviešu uniformās, tie bija Reimersa ielas SD vīri. Nevarēju savas acis no viņiem novērst, no šiem necilvēkiem cilvēku izskatā. Es viņu „slavenos” darbus pazinu un biju izjutis pats uz savas miesas, biju redzējis viņu upurus, kuŗiem plēsa no miesas sarecējušām asinīm piekaltušas drēbes. (Tagad šos cilvēkus sauc par „nevainīgiem brīvības cīnītājiem”, kuŗu aizstāvēšanai veltī milzu līdzekļus un pūles.) Neapzinīgi biju novirzījies un gāju pa pašu trotuāra malu. Tas nebija naids vai bailes, bet neizsakāms riebums, kāpēc man derdzās šo nekrietno cilvēku tuvums. Netālu no manis ievēroju atkal nākam divus vācu uniformās, un es kā vairīdamies biju nokāpis no trotuāra un gāju pa rensteli. Viņi runāja latviski un viens no viņiem teica: „Re, žīds, bet bez zvaigznes.”

Vai gan šie SD kalpi nezināja, ka lielākā daļa žīdu jau guļ Biķernieku vai Rumbulas priedēs un ka nedaudziem dzīvajiem nav atļauts parādīties ielās pat ar zvaigzni un ejot pa rensteli. Viņiem patika ņirgāties. Cik ātri spēju, nogriezos uz Esplanādi, kur nebija nepatīkamu pretimnācēju. Drīz sasniedzu māju.

Baidījos, ka manas telefona sarunas noklausās, tāpēc aizgāju uz frizētavu un no turienes sazvanījos ar vairākiem domu biedriem. Jau pirmajā vakarā sastapos ar pltn. Kalniņu un kapt. Veidemani un no viņiem dabūju zināt, kas noticis un notiek.

Otrā dienā aizgāju uz iesaukšanas vietu, ko vadīja kāds „mūsu kaula” virsnieks un tur dabūju „brīvprātīgo” pieteikšanās formu, uz kuŗas uzrakstīja ierašanos Leģionā pēc 3 mēnešiem. Mans nolūks bija novilcināt un mēģināt atrast iespēju pavisam izvairīties no Leģiona. Daudz šis „legālais dokuments” man palīdzēt nevarēja, bet centīgos latviešu vervētājus ar to varēja atvairīt.

Vervēšanas punktā mani arī informēja, ka vairāki augstākie virsnieki atteikušies ņemt savos pulkos SD arestētos latviešus, pastāvot nodoms no arestētiem dibināt speciālvienības (lasi − soda vienības). Ja tā notiktu, tad soda bataljonu skaits būtu lielāks par paklausīgo. Jau apcietinājumā zinājām, ka Centrālcietuma 4. korpuss pārvērsts par nepaklausīgo „brīvprātīgo” pārmācības namu, pa kuŗa vienu galu nepārtraukti nāca iekšā nepaklausīgie, bet pa otru galu gāja ārā tie, kuŗus ar KZ draudiem, badu un cietuma bardzību piespieda iestāties Leģionā. Kas nepadevās − nosūtīja uz KZ. Tādu KZ noziedznieku bija vairāk kā 3000. Visu to ar SD palīdzību izkārtoja Darba pārvalde, kuŗas galvenais „diriģents” bija kāds prominents latvietis.

Lielais nepaklausīgo skaits piespieda vervētājus neformēt soda vienības un arestēto nepieņemšanu attiecināt vienīgi uz virsniekiem, ko vairākos gadījumos arī izdarīja. Tomēr šinī pašā laikā no Arāja grupas, citām SD komandām un policijas daudzi pārgāja uz Leģionu − tos ar prieku uzņēma un pat atzina viņu dienesta pakāpes. Tā Leģiona ierindas virsnieku amatos nonāca instruktori un kareivji ar pulkvežu, majoru, kapteiņu un citām virsnieku zīmotnēm uz apkakles.

Plkv. Januma pulka formēšanas vieta bija Vaiņode, bet tā vēl nebija atklāta, un pulkvedis atradās savā vasarnīcā Mežparkā. Piezvanīju viņam, lai pateiktos par palīdzību manis atbrīvošanā un apjautājos, vai viņam būtu bīstami satikties ar mani viņa mājā. Savā parastā runas veidā Janums atbildēja: „Es, tā sakot, no tiem kāpostiņiem neraustīšos”, un viņš piezīmēja, ka nākošajā rītā viņam ir darīšanas Leģiona štābā, bet ap pusdienas laiku viņš var iegriezties manā dzīvoklī. Tā arī notika.

Plkv. Janums pilnā mērā zināja manus uzskatus un līdzdarbību pagrīdē. Kopā ar viņa tuvu draugu no strēlnieku laikiem, kapt. Upelnieku (vēlāk Kureļa grupas štāba priekšnieks, vācu tiesas nošauts Kurzemē), jau pirms manas arestēšanas daudzreiz bijām pārrunājuši stāvokļa attīstību frontē. Vairākos gadījumos plkv. Janums bija iesaistīts vai atbalstīja pretestības kustības pasākumus. Arī ģen. Kureļa grupai viņš sastādīja apbruņojumam nepieciešamu ieroču aprēķinu, ko Upelnieks nosūtīja sūtnim Salnājam uz Zviedriju. Bet dzirdētie apgalvojumi, ka plkv. Janums iesaistījies veco polītiķu grupā, ir pilnīgi nepareizi. Otrādi, mēs vienmēr strostējām Upelnieku, ka viņš sapinies ar veciem polītiķiem.

Leģiona gaitās plkv. Janums pūlējās saudzēt savus cilvēkus un nemēģināja tos dzīt „uzvarēt vai krist” kaujās. Viņš mazāk priecājās par dzelzs, bet vairāk skuma par koka krustiem. Viņa vienkāršība un vājās disciplīnas prasības patika kareivjiem, bet ar virsniekiem radīja arī grūtības.

Sarunās manā dzīvoklī apsvērām pašreizējo vispārējo stāvokli, mūsu izredzes un manu iesaistīšanos pulkā. Informēju par Virsnieku apvienības ieskatiem, ka Vācija kaŗu zaudē austrumu frontē un ja nenotiks kaut kas ārkārtējs, mūs okupēs atkal komūnistiskā Krievija. Pēc mūsu uzskatiem mobilizācija te nekā vairs grozīt nevarēja. Ar saviem vājiem spēkiem nevarējām cerēt atturēt ienaidnieku, kas bija stiprāks par vācu 3.000.000 lielo armiju. Tā būtu bezjēdzīga mobilizēto vīru iznīcināšana vācu frontē vai pēc kaŗa krievu gūstā.

Pateicu arī, ka pēc mūsu ieskatiem vienīgais „ārkārtējais gadījums”, kas varētu dot cerības, ir vācu vadības maiņa. Vācu militārā vadība jau sen redzēja, ka kaŗš zaudēts un ja Hitlera režīmu nomainītu, tad sabiedrotie varētu cīņas apturēt, jo krievi bez sabiedroto atbalsta nespētu uzbrukumu turpināt. Arī mēs varētu nomainīt vācu pakalpus un atjaunot brīvu demokratiju.

Plkv. Janums šos uzskatus neapstrīdēja, bet norādīja, ka viņa spēkos nav apturēt mobilizāciju, tādēļ uzņēmies amatu Leģionā, lai palīdzētu mobilizētiem viņu grūtībās.

Šāda veida ieskati − par mūsu zēnu nepamešanu vācu rokās − bija jau dzirdēti, bet pagrīde tam nepievienojās. Tomēr ar Janumu nekādas diskusijas neuzsāku. Līdzībās runājot, tas izskatījās, ka mēs iegrūžam vājus peldētājus ūdenī un tad paši, būdami labāki peldētāji, lēcām pie viņiem tos glābt. Pagrīde saprata, ka dotajā situācijā ar ieroču cīņu nevaram palīdzēt savai tautai, bet vienīgi kaitēt, tāpēc nevajadzēja domāt par „palīdzību zēniem”, bet gan par mobilizācijas izjaukšanu − pat, ja būtu jānonāk asumos ar vāciem. Tā to darīja lietuvieši, dodot pavēli sapulcētām vienībām izklīst, līdzņemot ieročus. Dotajā stāvoklī vāci nevarēja atļauties radīt aktīvu pretestību Baltijas telpā.

Janums man piedāvāja kājnieku baterijas komandieŗa vietu savā pulkā, jo mana ierindas specialitāte bija kājnieku smagie ieroči − prettanku lielgabali un mīnmetēji. Bet ja to pieņemtu, tad man būtu jāierodas dienestā, tikko būtu saņemti ieroči un apkalpes. Neslēpu, ka atturēšos no ierašanās vienībā, cik ilgi iespējams. Pieminēju arī, ka mobilizācija jūtami iedragājusi pagrīdi un mums jāpāriet uz citu bazi. Tā pagaidām paliku Rīgā.

Mobilizācija noritēja ar mūsu tautas milzīgu pretestību. Ar to pretestības kustība bija panākusi savu − pārvērtusi Leģiona formēšanu par Hitlera un viņa pakalpu varmācības aktu pret mūsu tautu.

Pagrīdei mobilizācija sagādāja daudz rūpju − vairākiem pārstāvjiem bija jāaiziet Leģionā un droši nejutās arī tie, kas bija palikuši savās vietās. Vienīgā stabilā formācija, kas pārklāja visu valsti, bija administratīvais resors ar policijas iecirkņiem visos centros, tāpēc pagrīdei bija jāpārorientējas uz šo resoru. Tur mums jau bija daži spēcīgi bastioni.

Vācu fronte bija nestabila, bet cik necik vēl turējās. Gaidījām un cerējām, ka nāks pārmaiņas, bet velti. Tad pēkšņi belziens, kas sagrāva cerētās pārmaiņas iespējas. Nekas vairs nevarēja nākt, kas dotu mums izredzes novērst komūnistu otrreizējo okupāciju.

1943. gada augusta vidū beidzās Kurskas kauja ar pilnīgu vācu sakāvi. Pēc tās Čerčils ar Rūzveltu paziņoja vāciem „Padošanos bez noteikumiem”. Tā bija lielākā tanku kauja visā kaŗa vēsturē. Piedalījās apm. 6000 tanku un citādu kaujas ratu. Vāci lietoja savus jaunos tīģera un pantera tankus, bet krievi − uzlabotos T−34. Šai kaujai militārā un polītiskā ziņā bija izšķirīga nozīme visā kaŗa gaitā. Vāciem tā bija lielāka traģēdija kā Staļingradā. Pēc šīs kaujas vāci vairs nebija uzbrukuma spējīgi. Bet krievu prestižs palielinājās, un viņiem vairs vajadzēja tikai laika, lai sakārtotos un saņemtu no Amerikas apgādes un transporta līdzekļus pēdējam uzbrukumam. Tas sākās pēc dažiem mēnešiem un beidzās ar krievu iemaršēšanu Berlīnē.

Bet vācu propaganda vēl arvien kliedza par gala uzvaru un jauniem ieročiem. Tikai vecie vīri, iesaukti „Folkšturmā”, uz saviem transporta vagoniem bija uzrakstījuši: „Vir alte afen zind neie vafen” (mēs vecie mērkaķi esam jaunie ieroči). Dzirdēta arī bija Hitlera histērijā izkliegta frāze: „Ja vācu tauta sava ģeniālā vadoņa vadībā nespēj izcīnīt sev vietu pasaulē, tad lai tā iet bojā!”

Kurskas kauja iznīcināja arī pretestības kustības organizēto rīcības gatavības vajadzību, palika vienīgi vēl cenšanās atturēt tautiešus no iesaistīšanas Leģionā, lai pasargātu no iznīcināšanas kaujas laukā.

Tomēr mūsu tautas vāciem pakalpīgie vervētāji nelikās ne zinis par notikumiem pasaulē, bet turpināja vienību formēšanu ar kāpinātu sparu. Var saprast, ka pakalpi bija sapinušies ar vāciem tik tālu, ka vairs nebija ceļa atpakaļ un viņiem bija jāseko savai parolei: „Ar Vāciju dzīvot vai mirt.” Bet prāts nespēj aptvert, kāpēc vēl 43 g. beigās 49 profesori un citi pazīstami darbinieki parakstīja iesniegumu, prasot mobilizāciju, lai „iesaistītu spēku maksimu”. Dažus mēnešus vēlāk sekoja veco polītiķu un citu (kopā 189 parakstu) iesniegums, prasot ģen. Bangerskim „spert aktīvākus soļus mūsu zemes aizsardzībai” un, nododot iesniegumu kāda nezināma „Ekselences labieskatam”, lūgt atjaunot Latvijas valsts suverenitāti. Šo iesniegumu parakstījuši un parakstus vākuši vecie polītiķi, kas sevi sauc par pretestības grupu − Latvijas Centrālā Padome. Kur prāts, kur jēga mūsu profesoriem un profesionāliem polītiķiem?

Ko gan mūsu niecīgie spēki vairs varēja glābt, kad vācu austrumfronte jau šķobījās sabrukuma agonijā? Ar to mēs tikai savu postu varējām palielināt.

Lai piedod man dzejnieka L. Breikša cienītāji un radi, ka šeit pārfrāzēju vienu rindu no kāda viņa dzejoļa: „Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums saprašanu, Tēvs.”

Mani „legālie” 3 mēneši vēl nebija pagājuši, kad saņēmu paziņojumu ierasties Darba pārvaldē. Kādu laiku vēl pavadīju laukos, bet kad atgriezos, vairāk vilcināties nevarēju. Darba pārvaldē mani briesmīgi strostēja par dzīvošanu bez darba un solījuma nepildīšanu attiecībā uz iestāšanos Leģionā. Man pateica, ka par aizdomīgo rīcību būs jāatbild SD iestādē. Nākošā dienā ar vilcienu ierados Vaiņodē un stādījos priekšā plkv. Janumam. Šinī sarunā pateicu, ka negribu nekādu pagodinājumu, ne paaugstinājumu, ne speciālu uzdevumu, ne papildinājumu kursu, jo cīņa kopā ar vāciem ir pret manu pārliecību un saprātu. Tā tas arī visu laiku palika. Mani norīkoja par štāba rotas komandieri.

Štāba rota ir liela vienība, bet tā nav ierakumu cīņām. Tā sastāv no 3 vadiem (jātnieku, sapieru, sakaru), pulka dienestu un transporta vienībām.

Tāpat kā plkv. Janums bija vienīgais pulkvedis, kas komandēja savu pulku no tā dibināšanas līdz kaŗa beigām, arī es biju vienīgais štāba rotas komandieris, kas palika savā amatā līdz kaŗa beigām. Par Januma pulka gaitām ir uzrakstīta grāmata, tādēļ nav nozīmes atkārtot atsevišķus notikuma epizodus. Esmu pārdzīvojis un izturējis visas grūtības un bīstamas situācijas, kas pulkam gadījās. Esmu izbridis Krievijas dubļus un sniega kupenas. Štāba rota parasti bija pulka pēdējā rezerve, un vairākkārt kaujās bija jāpiedalās arī maniem vīriem, bet nekad neesmu gribējis būt varonis un nekad savus vīrus neesmu mēģinājis iesaistīt varoņcīņās. Manā izpratnē varonība nav tikai drosmīga cīņa kaujas laukā, bet šai cīņai jābūt par mūsu tautas interesēm. Sauklis „cīņa pret komūnismu” nekā neizteic. Cīņa pret komūnismu vai kādu citu mūsu tautas ļaundari nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Katrs līdzeklis ir vērts tik, cik tas dod pozitīvu ieguvumu mērķim. Cīņa kopā ar vāciem − arī austrumu frontē − nevarēja dot un arī nedeva nekāda ieguvuma mūsu tautai.

Esmu bijis daudzās grūtās situācijās, bet nekad neesmu savu vienību pametis, ko bieži darīja mūsu „varoņi”, bet vienmēr savus vīrus izvedu drošībā. Tā daudzi manā vienībā pārdzīvoja kaŗu neskarti. Lasot grāmatu par Januma pulka kaujām, redzam, ka tur nav uzbrukuma kauju − vienīgi aizstāvēšanās un atiešana. Mēs saudzējām savus vīrus.

Kamēr bijām Vaiņodē, katru nedēļas nogali braucu uz Rīgu vai citur satikties ar pagrīdniekiem. Arī no frontes pēc dažām nedēļām atgriezos uz vienu nedēļu Rīgā tādam pašam nolūkam. Pēc pulka pārcelšanas uz ziemeļu rajonu es atkal devos uz Rīgu, bet šoreiz vedu Januma vēstuli ģen. Bangerskim ar ziņām par vācu nekrietno apiešanos ar mums frontē. Man bija arī daudzkas jāpastāsta tāds, ko vēstulē nevarēja rakstīt.

Šinī apmeklējumā, protams, satikos arī ar pagrīdniekiem. Visi bija ļoti nomāktā gara stāvoklī − sācies bija krievu lieluzbrukums, un vāci pastāvīgi ziņoja par frontes iztaisnošanu resp. atkāpšanos. Boļševiku vilnis neatturami vēlās uz rietumiem.

Pēc uzdevuma izpildīšanas atgriezos frontē.

Savā rotā turēju stingru disciplīnu − pēc Latvijas armijas parauga. Tas nebija viegli, jo dažās citās vienībās pieļāva dažādas patvaļības. Kāds „slavens” virsnieks savos memuāros tīksminās ar stāstu, ka viņa zēni Grosenbrodes gūstekņu nometnē pratuši tik veikli zagt un slēpt vācu aitas, ka vācu policija pat ar suņiem nav varējusi atrast. Manā vienībā tādas lietas nevarēja notikt. Vai gan kādam bija žēl vācu aitu, krievu govju un citu lietu, bet kaŗaspēks nedrīkst laupīt.

Mana stingrība palaidņiem nepatika. Tomēr visā kaŗa laikā nebija neviena gadījuma, kad kāds manas rotas vīrs prasītu, lai viņu pārceļ uz citu vienību.

Krievu uzbrukums neatturami turpinājās, un arī mūsu pulks ar nepārtrauktu atkāpšanās gājienu nonāca Rīgā, no kurienes mūs ar kuģi evakuēja uz Vāciju.

Kad kuģis sāka kustēties, visi vīri sapulcējās uz klāja un bez komandas sāka dziedāt „Dievs, svētī Latviju”. Vīriem bira asaras − Grūts bija šis brīdis − Ļoti grūts −

Virsniekiem bija ierādītas kajītes, un mēs steidzāmies pazust tajās, lai vīri neredzētu mūsu vājuma. Aiz mums palika gaŗas krustu rindas, bet savai tautai nekā nebijām palīdzējuši.

 

 

LEĢIONĀ. VĀCIJAS KAŖA POSMS

 

Militāro formāciju pārcelšana uz Vāciju 1944. g. otrā pusē noritēja vienlaicīgi ar civīlo bēgļu evakuāciju. Šī evakuācija ietilpa vācu plānā atstāt krieviem tukšu, izpostītu telpu, tāpēc spridzināja, postīja, evakuēja mantas, mašīnas, cilvēkus, cik vien paspēja.

Tādas pašas metodes bija pavēlēts lietot vācu apgabalos, kuŗos iegāja krievi, bet Hitlera architekts Špērs šo pavēli neizpildīja. Arī somi pagrieza ieročus pret vāciešiem un aizkavēja savas zemes izpostīšanu.

Mūsu zemē boļševiku atgriešanās drauds radīja tādu paniku, ka cilvēki vairs nespēja sakarīgi domāt. To izmantoja vāci un viņu pakalpi, iestāstot ļaudīm, ka evakuācija ir glābšana no boļševikiem pateicībā par Leģiona cīņām un ka Vācija ar jauniem ieročiem sakaus kā krievus, tā „sapuvušos Rietumus” un visi atkal varēs atgriezties.

Daži pat, kāpjot kuģī, nodeva savas dzīvokļa atslēgas radiem, lai uzrauga dzīvokli līdz atgriešanās brīdim.

Klīda arī baumas, ka jūŗā jau esot angļu un zviedru kuģi, kas izsēdināšot desantu Kurzemē un mūs paglābšot. Daudzi šīm pasaciņām noticēja.

Tomēr brīvprātīgo izceļotāju skaits bija samērā mazs, un drīz sākās spaidu evakuācija. Apm. 90% tautiešu, kaut arī nāves izmisumā gatavi drīzāk mirt, tomēr dzimto zemi neatstāja. Viņi ir mūsu spēks.

Neapšaubāmi boļševiku atgriešanās apdraudēja ikvienas vācu laika amatpersonas dzīvību vai brīvību neatkarīgi no tā, kāpēc, kā darbojies un kādu amatu ieņēmis − viņiem bēgšana bija dzīvības un nāves jautājums. Bet starp bēgļiem bija daudzi, kuŗi nebija apdraudēti. Viņiem nebija nopietna iemesla bēgt − varbūt vienīgi lielākas patmīlības un vājas nacionāla pienākuma apziņas dēļ. Sevišķi tas sakāms par sabiedriskā, kulturālā un reliģiskā darba darītājiem. Viņi nedrīkstēja pamest savu tautu bailēs, briesmās, postā tad, kad tai vairāk kā jebkad vajadzēja stiprinājuma, morāla atbalsta un padoma, lai pārciestu mūsu tautas vēsturē visbriesmīgāko nelaimes laiku. Kapteinis nedrīkst pirmais no grimstoša kuģa lēkt glābšanas laivā.

Militārām formācijām izvēles nebija − tām bija jāpakļaujas pavēlēm. Tomēr vairāki virsnieki uzrakstīja ziņojumus, lai atvaļina no dienesta − to starpā arī šī raksta autors. Bet atvaļināšana nebija atļauta.

Pretestības kustība mūsu tautas aizplūšanu no dzimtenes uzskatīja par traģēdiju, jo došanās bēgļu gaitās nevarēja glābt tautu. Tomēr nozīmīgi to aizkavēt nevarējām, jo darbība bija apsīkusi. Daudzi bija arestēti vai atradās Leģionā. Iznāca vairs tikai divi pagrīdes laikraksti − Lāčplēsis un Dzimtā Zeme. Turpretim vācu pakalpi (Līdumnieki u.c.) imitēja nacionālās pagrīdes laikrakstus, aicinot cīņā līdz galīgai uzvarai, pie tam atklāti pieminot vārdu Latvija. Līdz šim „Cīņā par Latviju” nelegāli čukstēja vienīgi mobilizētāji, lai mulsinātu ļaudis.

Kad atkāpšanās gājienā Januma pulks nonāca Sidgundā un dažas dienas atpūtās, pie manis no Rīgas ieradās grupa pagrīdnieku. Viņi vēstīja, ka Rīgā valda panika un vāci sākuši masveidīgi iznīcināt ieslodzītos un daļu sūtot arī uz Vāciju. Pagrīdnieki domāja, ka vajadzētu militāri iejaukties, lai apcietinātie varētu sabēgt mežos. Bet tas nebija iespējams.

Arī bēgļu atturēšanā daudz nekā nevarējām darīt. Tomēr iedevu grupai vairākas mašīnpistoles, pistoles, municiju un rokas granātas, norādot tās lietot vienīgi visnepieciešamākos pašaizsardzības gadījumos.

Šī grupa pēc atgriešanās Rīgā izmeta ostmalā un ielās skrejlapas „Neatstājiet dzimto zemi” un atklāti arī aģitēja: „Nebrauciet prom... bēgļi tautu neizglābs...” Bet kas gan toreiz domāja par tautu?

Sidgundā ieradās arī kapt. Upelnieks, kas bija sācis Skrīveru rajonā organizēt ģen. Kureļa pretestības grupu. Viņš bija nācis sastapt plkv. Janumu. Bet Janums atradās slimnīcā, un tā Upelnieks iegriezās pie manis, jo vairākkārt jau bijām piedalījušies kopīgās pārrunās ar Janumu.

Upelnieks bija pārliecināts, ka atkārtosies 1918. gads un Latvijas atbrīvošana sāksies no Kurzemes ar rietumu sabiedroto atbalstu. Savu pārliecību viņš pamatoja ar to, ka nodibināti sakari ar sūtni Salnāju Zviedrijā, kas tādus uzskatus atzīst un solījis attiecīgā laikā piegādāt vajadzīgos ieročus.

Pretestības kustība šo teoriju neatzina, bet Upelnieks palika pie sava ieskata. Šo maldu traģiskās beigas zinām: ģen. Kureli arestēja, kapt. Upelnieku ar 6 citiem štāba darbiniekiem nošāva, apm. 600 vīru ieslodzīja KZ nometnēs, bet vairāk kā 2000 iebēga Kurzemes mežos. Smagi pret vāciem cīnījās ģen. Kureļa vienības ltn. Rubeņa bataljons.

Militārā sektorā ar kuģiem uz Vāciju evakuēja 15. divīziju, policijas bataljonus, būv- un robežapsardzības vienības, Arāja SD (Gestapo) bataljonu, dažādas cietumu, KZ nometņu sardzes un eksekūciju vienības u.c. No šī skaita tikai neliela daļa cīnījās Vācijā pret krieviem, pārējie atradās dažādos kaujas laukos. Mūsu lidotāji, jūrnieki un citas vienības cīnījās rietumu frontē. Ierindas kaŗavīram nav iespējams izvēlēties cīņas vietu. Tomēr par lidotājiem var bīnīties, kāpēc viņi nenosēdās Anglijā.

Mūsu pulka ielādēšana kuģī vilkās gandrīz visu dienu. Šinī laikā man nācās piedzīvot kādu ārkārtīgi traģisku notikumu.

Biju aizgājis atvadīties no savas ģimenes, kad pie manis ieradās Hādo Lapsas māsa (pagrīdnieka pavadībā). Hādo Lapsa vadīja kādu nelielu pagrīdes grupu (Lapsa, Indulēns, kāda meitene). Viņš bija daudz darījis pagrīdes labā. Viņa lielais „noziegums” bija tas, ka ar viltotiem slimību dokumentiem un pat nosūtot pieņemšanas komisijās slimus cilvēkus veselo vietā, paglāba daudzus no iesaistīšanas Leģionā. Šī grupa bija arestēta, un Leģiona tiesa bija piespriedusi Lapsam nāves sodu, bet Indulēnam un meitenei ieslodzījumu. Spriedums bija jāapstiprina ģen. Bangerskim un jāizpilda nākošā rītā.

Mēģināju glābt Lapsu no nāves soda. Bangerskim bija tiesības to pārvērst ieslodzījumā. Pazinu ģen. Bangerski un biju ar viņu runājis jau vairākkārt, kad viņš strādāja pie Valdmaņa un arī Leģiona laikā, bet mana dienesta pakāpe bija par zemu, lai prasītu grozīt tiesas lēmumu. Tādēļ steidzos uz kuģi un runāju ar plkv. Janumu, lai viņš dodas pie Bangerska un prasa atvietot nāves sodu ar ieslodzījumu. Janums bija ar mieru, bet atgriezās sašutis. Gen. Bangerskis bijis gatavs sodu mainīt, bet tad telpās ienācis plkv.--- (Toreiz visspēcīgākā persona, ar „visspēcīgu” aizmuguri Bangerska štābā un arī Sevišķas kaŗa tiesas spriedumu caurskatīšanas padomes priekšsēdis. Šī „padome” arī vervēja leģionārus apcietinājuma vietās. Vai tam apcietinātam, kas nepieņēma „laipno” aicinājumu doties Leģionā?), kas ļoti asā un kategoriskā veidā pieprasījis nāves soda izpildīšanu. Bangerskis bijis spiests pateikt plkv. Janumam: „Kā redzat, jūsu vēlēšanos nevaru izpildīt.” − Hādo Lapsu nošāva nākošā rītā. Hitlera pakalpiem salka asiņu.

Nav nekā mocošāka kā justies nespēcīgam novērst sava drauga nepelnītu nāvi. Man bija Rīgā cilvēki ar ieročiem, zināju arī, ka Hādo atrodas Termiņcietumā un nošaušana paredzēta rītu, bet kuģis jau taisījās atiet un nebija iespējams ne ar vienu sazināties −

Stāvēdams pie kuģa margām, vēroju, ka pamazām izdziest Kurzemes krasts, kad ievēroju, ka kāds virsnieka vietnieks raudādams ielēca jūŗā. Piesviesto glābšanas riņķi viņš nepieņēma —

Evakuēto civīlistu lielāko daļu novietoja Vācijas austrumu apgabalos, kur vēlāk lielu daļu no viņiem pārķēra krievi. Lēš (grāmatā Trimdas 10 gadi), ka Vācijā atradās apm. 240000 latviešu (darbos nosūtītie, militārā dienestā, bēgļi, evakuētie). Puse no viņiem nokļuva krievu rokās vai arī atgriezās Latvijā.

Militāro vienību pārcelšanu uz Vāciju pamatoja ar pārformēšanas un apmācības vajadzību labākos apstākļos. Bet viss tas izvērtās par farsu: kareivjus sadalīja grupās un pakļāva vācu virsnieku un instruktoru dresūrai. Daļu virsnieku norīkoja uz dažādiem kursiem. Tas viss nekā nedeva.

Leģiona cīņas kā mūsu tautas nacionālpolītiskā laukā, tā cilvēku ciešanu un pārdzīvojumu apjomā ir tik pārcilvēcīgi dramatiskas un nopietnas, ka to vēl līdz šim nav spējis kaut cik tvert neviens mūsu rakstnieks. Tāpēc pieminēšu tikai notikumus.

Mūsu vienības Krievijas kaŗa laukos bija pilnīgi noplicinātas, tās bija ļoti mazā sastāvā, kaut vairākkārt jau papildinātas. No pamatsastāva bija palicis pavisam maz vīru. Piemēram, Januma pulkā no pirmsastāva vairs bija tikai 3 virsnieki. Nāves pļauja krievu zemē bija „bagāta”. Vīri bija paguruši, izmocīti, apātiski, jo daudzi saprata mūsu cīņas bezjēdzību.

Vācijā vienību apmešanās vietas parasti bija šķūņi vai kūtsaugšas. Vīriem trūka apģērbu, apavu, segu u.c. Pārtika bija nabadzīga, jo pārtikas virsnieks pulkos bija vācietis, kam patika „šeptēties”. Tas viss sagrāva disciplīnu un sākās pašapgādes „organizēšana”. Vācu mežsargiem bija pat pavēlēts šaut uz ikvienu kaŗavīru mežā bez brīdinājuma.

No dažādām evakuētām rezerves vienībām saformēja 3 būvpulkus − sauktus „Tornas grāvrači”. (A. Dziļumam ir romāns ar līdzīgu nosaukumu.) Bet policijas bataljonus, Arāja SD eksekūcijas bataljonu un citas KZ sardžu vienības, kuŗām bija pieredze šaušanā, izmantoja 15. divīzijas papildināšanai.

Tā 15. divīzijas sastāvā iekļuva cilvēki, kas visu kaŗa laiku bija pildījuši vienīgi SD (vācu čekas) uzdevumus vai arī frontes aizmugurē „cīnījušies” ar partizāniem un sādžu iedzīvotājiem.

Te jāpiezīmē, ka SD vienību vīri (eksekūciju komandas, sardzes, speciālās komandas) uzņēmās un pildīja savus uzdevumus brīvprātīgi, bet policijas vienībās ierindnieku lielākā daļa bija iesaistīta spaidu kārtā. Saprotams, parastam Leģiona cīnītājam nebija nekā kopēja ar vācu laika vardarbībām, bet bēdīgais piejaukums kaitēja arī viņu prestižam.

Stāvokli vēl vairāk pasliktināja tas, ka komandējošā sastāvā ienāca nekompetenti SD fīreri. Piem., kapr. Arājs kļuva par bataljona komandieri (parasta bataljona komandieŗa pakāpe ir pulkvežleitnants). Un tā vēl daudzi citi leitnanti, kapteiņi, majori bez militārām zināšanām.

Līdzīga anormālība notika ar policijas vienībām. Latvijā policijai nebija dienesta pakāpju, bet vienīgi amata nosaukumi. Tā iecirkņa priekšnieks vai apriņķa priekšnieks varēja būt bijis tikai kareivis. Bet vācu kārtībā iecirkņa priekšnieks bija kapteinis un apriņķa priekšnieks − pulkvedis. Nonākot ierindā, šie cilvēki savas policijas pakāpes uzskatīja par armijas virsnieku pakāpēm. Un tā viņi to dara vēl tagad.

Viss šis sajaukums radīja ūnikumu, kam nebija vairs pat ne smakas no Latvijas armijas.

Tādi mēs klīdām pa Vācijas sādžām nesaliedēti, nicināti, novārguši, utu apsēsti, − bet pakalpu propaganda kliedza par galīgo uzvaru un mūsu brašo kaŗavīru cīņu par Latviju −

Bet kad 1945. g. janvāŗa beigās krievi ielauzās dziļi vācu territorijā, mūsu 15. divīziju ievadīja kaujās pret krieviem. Tā sākās Pomerānijas kaujas. Vāciem vairs nebija nepārtrauktas kaujas līnijas. Izskatījās kā zaķu medības: vāci bariņos krustām šķērsām bēga, bet krievi viņus vajāja. Pa starpām maisījāmies mēs, ko Bangerskis ir rakstos cildinājis: „Mēs nezinām, ko no mums Latvijas izcīņa vēl prasīs, bet jūsu veiksme stiprina mūsu cerības to paveikt tuvākā nākotnē.” Tavu gudru runāšanu!

Mūsu cīņas vienībām trūka apģērbu, ieroču, bieži municijas. Nebija kārtīga tanku, artilērijas un lidmašīnu atbalsta. Vienīgi pārtiku varēja pietiekami iegūt pamestās vācu sādžās. Mūs dzenāja no vienas vietas uz otru, kur vien kāds kritiskāks punkts gadījās. Daudzos gadījumos nonācām aplenkumos un dažreiz mūsu vienības kā zaudētas bija jau izskaitītas no pārtikas. Bet vienmēr pa kādām spraugām izlīdām no ielenkumiem.

Vācu pavēles bija bargas un kategoriskas: turēt katru vietu līdz pēdējam vīram, par nepaklausību draudēja nāves sods. Daudz cietām arī no vācu varmācībām. 15. divīzijas štābā speciālā nodaļā bija arī kāds latvietis Ganiņš (bij. rest. „Jautrais Ods” Rīgas jūrmalā saimnieks), kas pats ar savu roku šāva nepaklausīgos. Notika arī daudzi citādi sodi. Arī mani reiz aizveda uz divīzijas speciālo nodaļu, bet neizskaidrojamās sagadīšanās dēļ ieradās Januma ziņnesis ar pavēli, kas mani izglāba.

Notika arī publiska sodīšana. Viens piemērs: mūsu vienības no Hameršteinas bija izsūtījušas ziņnešus uz kādu vietu. Lai tiktu ātrāk uz priekšu, ziņneši bijapaņēmuši ceļmalā pamestus bēgļu divriteņus. Žandarmērija viņus aizturēja par divriteņu laupīšanu un sods − nošaušana. Pārējām vienībām bija jāsūta kareivji skatīties, kā šos „noziedzniekus” soda. Laiki bija grūti, un asinis atkal plūda.

Pomerānijas kaujās daudz grūtību un upuru sagādāja vācu nemākulīgā vadība. Jāpiemin Flēderbornas traģēdija ar milzīgo upuru skaitu, Januma pulka iemanevrēšana Kaminas slazdā un kritiskais stāvoklis Kolbergas ielenkumā. Dažās publikācijās pieminētie gadījumi ir „jocīgi” sagrozīti.

Pamazām mūs dzina (un arī paši centāmies tikt) uz rietumiem, tuvāk sabiedrotiem. (Interesanti atzīmēt, ka vairāki superhitlerieši sāka glaimīgi runāt par rietumsabiedrotiem.) Beidzot palikusi bija tikai šaura strēmele gar Baltijas jūŗu, ko krievi nebija pilnīgi okupējuši. Pa to mūsu atlikušie spēki nonāca līdz Divenovai, kur pārgāja Oderas upi, nonākot Meklenburgā.

Bija jau 1945. g. marta vidus un tikai visdedzīgākie fanātiķi − mūsu Potsdamas komitejas vīri, majori un SD fīreri − vairs sludināja uzvaru pēdējā brīdī un cīņu līdz galam. Piešķīra arī ordeņus un paaugstinājumus dienesta pakāpēs (dedzīgākos vācu atbalstītājus paaugstināja pat vēl gūstekņu nometnēs).

Pomerānijā palika daudz kapu ar un bez krustiem. Vairākus kritušos apraka pat svešas rokas. Pēc dažām ziņām krievi lielāko daļu mūsu gūstekņu ar padusē ietetovēto „putniņu” nošāva. Daudz mūsu dēlu apgūlās Vācijā un citās Rietumeiropas zemēs − Par ko?

Bet ziņojumi bravūrīgi nesa vēstis piederīgiem un tautai: „Kritis varoņu nāvē cīņā par Latviju.”

Un to visu vēlējās inscenēja un izpildīja mūsu pašu tautieši. Vācieši nevienā runā, rakstā vai pavēlē nav minējuši, ka cīnāmies par Latviju. To tautas muļķošanai čukstēja mūsu tautieši − vācu pakalpi. Un to darīja pat vēl, kad bijām Meklenburgā, kaut gan vācieši jau meklēja veidus, kā tikt no mums vaļā. Mūs gribēja atbruņot un bez ieročiem nosūtīt uz Kurzemi. Bet tas neizdevās.

Tad saformēja plkv. Januma vadībā speciālu 2 bataljonu kaujas grupu Berlīnes aizstāvēšanai. Grupu nosūtīja uz Berlīnes austrumu malu, kur tai vajadzēja pievienoties vēl trešajam bataljonam. Bet šo bataljonu vācieša Vallija uzraudzībā komandēja kāds visai vāciski noskaņots latviešu oberšturmfīrers Neilands, kas nepievienojās Janumam, bet iesaistījās vācu vienībās.

Izmantojot sajukumu, Janums pameta savas pozicijas Berlīnes austrumos un 6 dienu ilgā slepenā gājienā sasniedza amerikāņus, kur padevās gūstā. Neilands, iekārtojis savu komandpunktu Himlera bunkurā, turpināja cīnīties par „Jauno Eiropu” pat vēl tad, kad Hitlers jau bija miris.

Meklenburgā palikušās mūsu vienības vāci pēdējās kaŗa dienās bija paredzējuši iznīcināt. Pavēle par mūsu kaŗavīru likvidēšanu jau bijusi izdota (lasi: Kaŗa skolas vēsturē). Vai bija paredzēts nošaut vai noindēt − nav zināms, bet, šķiet, skaidrs ir, ka šī akcija skartu visus − arī tos, kas visus kaŗa gadus bija suniskā padevībā kalpojuši vāciem, gan mobilizējot mūsu vīrus un bērnus vācu kaŗam, gan dedzinot baznīcas un sādžas, gan šaujot žīdus, nacionālistus, čigānus, garā slimos un ikvienu, ko kāds „fīrers” pavēlēja. Bet straujais kaŗa sabrukums mūsu iznīcināšanas plānus pārtrauca.

Nez vai nebūtu labāk, ja tie piepildītos, jo varbūt tad mūsu tauta šodien saprastu, cik daudz ļauna esam nodarījuši paši sev un citiem, ļaujot svešām varām izmantot mūs kā primitīvus rīkus saviem nekrietniem nolūkiem.

Manas Leģiona gaitas beidzās ar skrējienu par „būt vai nebūt”. Biju izrakstījis vairākiem kaŗavīriem neatļautas atvaļinājuma zīmes ģimeņu glābšanai no apgabaliem, kur tuvojās krievi. Dažiem iedevu arī parakstītas zīmes bez datuma. Tas viss notika ļoti slepeni, un tomēr kāds bija paziņojis. Saņēmu brīdinājumu, ka kaut kuŗu brīdi ieradīsies žandarmi mani arestēt. Tās būtu beigas. Bija jārīkojas ātri.

Ja Janums būtu vēl pulka komandieris, tad vēl kaut kā varētu izlocīties − ar komandējumu vai tamlīdzīgi. Bet pulka komandieŗa vietā bija atstāts kapteinis (šturmbanfīrers) Jūlijs Ķīlītis − cilvēks, kas centīgi un padevīgi bija kalpojis komūnistiem un tikpat dedzīgi atkal vāciem. Viņš varēja būt bīstamāks par katru vācieti. Tāpēc steigā pats uzrakstīju sev slimības zīmi, ko parakstīja mans draugs veterinārārsts Valentīns Volframs, un ar to skaitījos nosūtīts uz vācu lauku lazareti.

Patiesībā devos uz latviešu slimnīcu Šverinā un pēc vairākiem starpgadījumiem tur arī nokļuvu. Pēc pāris dienām Šverinā ienāca amerikāņi, un tur sākās manas gūsta gaitas.

Mūs pārvietoja uz vairākām nometnēm un pagāja ilgs laiks, līdz paspēju sazināties ar ārpasauli un beidzot saņemt no „British Army of the Rhine HQ ‘A’ Branch” paziņojumu, ka vltn. Ēriks Pārups, ievērojot viņa nelegālo nacionālo darbību vācu okupētā Latvijā, kā arī darbību rietumsabiedroto labā, netiek uzskatīts par kaŗa gūstekni.

Tūdaļ iesaistījos mūsu nacionālpolītiskā darbā, bet vēl pagāja zināms laiks, kamēr dabūju no angļu militārās pārvaldes rakstveida atļauju vākt ziņas un materiālus par pretestības kustību Latvijā un nodibināt organizāciju, kas darbojas šinī laukā, par ko angļu iestādēm bija informatīva interese.

Tā sākās manas pēckaŗa nacionālpolītiskās aktīvitātes.

 

 

PRETESTĪBAS KUSTĪBAS STRUKTŪRA UN JĒGA

 

Nosaukums „pretestības kustība” kļuva pazīstams un pat populārs Otra pasaules kaŗa laikā ar franču tautas cīņām pret zemes okupantiem − vāciešiem. Tādēļ daudzi izprot pretestības kustību kā cīņu, kāda tā bija Francijā, kas bieži neatbilst īstenībai. Franču pretestības kustībai bija kopēja vadība un atbalsts ārzemēs. Tas nodrošināja vispārējās sekmes un atviegloja rajonu vadītāju lokālas problēmas. No tā mācījāmies, ka ārējā palīdzība ir izšķirīgs faktors panākumiem. Bez tam franču pretestības kustības nolūks nebija vienīgi pasargāt tautas garīgās un materiālās vērtības no okupantu postījumiem, bet arī vājināt vācu militārās spējas, radot nedrošību militāro vienību novietojumos, postot ceļus, tiltus, citus objektus. − Mūsu interesēs nebija vājināt vācu kaujas spējas austrumu frontē.

Apstākļi katrā okupētā zemē var būt ļoti atšķirīgi un okupētās tautas intereses, apstākļu diktētas, savdabīgas, tādēļ cīņas veids un mērķi jāizvēlas piemēroti vajadzībām. Tomēr visām pretestības kustībām ir daudz kopēja.

Pretestības kustību mērķi nav tikai epizodiskām operācijām traucēt, mazināt vai novērst okupantu kaitīgo rīcību, bet gala mērķis ir nokratīt pilnīgi okupācijas jūgu un atgūt brīvību. Šī doma ir katras pretestības kustības dalībnieka cīņas pamatmotīvs. Parasti šī ir pēdējā cīņas faze, kas izteicas atklātā polītiskā vai militārā konfliktā un pēc rakstura ir divu pretēju nometņu visu spēku izšķirīga sadursme.

Pretestības kustība nav slēgta reģistrētu biedru organizācija − tā sastāv no individiem vai grupām, kuŗas locekļi apvienojušies kopējā ciešu saistību vienībā. Viņi ar dažādiem līdzekļiem izskaidro tautai okupantu ļaunprātīgo rīcību un aicina apdomīgu iespēju robežās ignorēt vai kaitēt okupantu prasībām, norādot arī dažādus rīcības veidus. Drosmīgie un patiesiem apstākļiem atbilstošie norādījumi pamudina citus tautiešus daļēji vai pilnīgi sekot. Tā pretestības darbā ir iesaistījušies tautieši, kas nav formāli piederējuši nevienai organizācijai − pretestība kļuvusi par tautas lietu. Tā cēlies nosaukums „pretestības kustība”.

Parasti okupācijai pakļautā tautas lielākā daļa, baiļu un mazdūšības nomākta, nes savu slogu kurnēdama, bet pacietīgi, un tikai ar mazām blēdībiņām vai pārspīlētu izpatiku svešiniekiem cenšas savu postu atvieglināt. Bet gandrīz vienmēr un katrā tautā atrodas arī daži ar lielāku drosmi un saprātu par parasto ikdienas cilvēku, kas vārdiem un darbiem, pat ieroču cīņām stājas pretī okupācijas varai. Tas dod zināmu drosmes impulsu arī mazdūšīgiem, un tauta kļūst iekšēji stiprāka. Līdz ar to kļūst skaidra šo divu grupējumu atšķirība − vieni pakļaujas visam, kas nāk pār viņiem un tikai cenšas grūtības atvieglot; otri − ar pretdarbību okupācijas varai cenšas grūtības novērst, apkaŗot, pamazināt vai atsaukt. Šo otru grupu sauc par pretestībniekiem vai pretestības kustības dalībniekiem.

Šo apzīmējumu bieži interpretē nepareizi un vēl biežāk nepamatoti attiecina uz personām vai organizācijām. Definīcija saka:

Ikviens (individs vai organizācija), kas apzinīgi un, izprotot pozitīvā guvuma varbūtības iespēju, aktīvi darbojas pret tautas apspiedējiem ar nolūku atgūt tautas brīvību, mazināt tautas ciešanas okupācijas varas spaidos, sargāt tautas dzīvo spēku, garīgas un materiālas vērtības, atbilst pretestības kustības dalībnieka nosaukumam.

Kvalifikāciju izšķirīgais faktors ir pretestības moments, t.i, darbībai jābūt vērstai pret tādiem okupācijas varas pasākumiem, kas kaitīgi mūsu tautai, un jāpastāv iespējai, ka tā var palīdzēt tautai. Piem., mūsu zemē darbojās sarkanie un vācu partizāni − viens mūsu tautas ienaidnieks pret otru, bet mums tas nepalīdzēja. Kurnēšana, malā stāvēšana, neitrāla nogaidīšana, atturēšanās no pretokupantu aktīvitātēm, savstarpējas pārrunas, dažādu plānu taisīšana, amatu dalīšana, „pārgudra” kritika, nākotnes plānu sacerēšana u.t.t. neietilpst pretestības kustības darbā. Jābūt ir izteiktam pretestības darbam, ne tikai neapmierinātībai un piesardzīgai runāšanai par „grutiem laikiem”.

 

 

PIRMAIS KOMŪNISTU OKUPĀCIJAS LAIKS

 

Daži rakstītāji publicējuši fantastiskus stāstus par pretestības kustību pirmajā komūnistu okupācijas laikā, bet faktiski mūsu zemē nenotika nekas tāds, ko varētu saukt par aktīvu pretestību okupācijas procesam un pēc tam. Fakts ir, ka mūsu tauta vairāk kā 90% bija līdz izmisumam sirdīs un domās pret komūnistiem un viņu rīcību, bet aktīvā darbībā tas neizpaudās.

Tikpat liels īgnums un neapmierinātība bija arī par valdības neskaidro un nenoteikto rīcību. Tauta bija atstāta pilnīgā neziņā par notikumu īsto raksturu un viss, kas notika, nāca kā negaidīts pārsteigums. Vērtējot tagadējā vēstures skatījumā toreizējos valdības vīru norādījumus: „Labāk stāvus mirt nekā ceļos dzīvot”, „Palieciet katrs savā vietā, es palikšu savā”, „Krievi nav tādi kā 18. gadā” u.c. redzam, ka mūsu vadība toreiz nemaz nesaprata īsto notikumu norisi.

Visa tauta, sākot ar parasto cilvēku un beidzot ar prezidentu, bija apmulsuši neziņā un pārsteigumā par krievu negaidīto rīcību. Mums nebija nekādu plānu, nekādu rīcības variantu notikumu attīstības varbūtību dažādībām. Nezinājām, kas notiek, ko varam sagaidīt un kā reaģēt uz krievu provokācijām. Cik naīvi un polītiski nenobrieduši bijām, to vislabāk pierāda tas, ka mūsu prezidents ar savu sekretāru, sapakojuši koferus, gaidīja, ka viņus vedīs uz staciju, lai no turienes ar speciālu vagonu izceļotu uz Šveici. Šveices vietā viņus deportēja uz Krieviju. Ak, tavu lētticību! Kā gan varam sūroties par parasta cilvēka muļķīgiem klupieniem toreizējā stāvoklī? Bet vienkāršo skroderīti, kas bija uzšuvis kādam milicim jaunu uniformu, pēc vācu ienākšanas aizveda uz Biķerniekiem un nošāva par sadarbību ar komūnistiem.

Mums bija Vadonis un vadonīši, kas visu (pareizāk nekā) izlēma, bet izrādījās, ka nevienam nepiemita spējas, ko prasa definīcija: „Vadīt nozīmē paredzēt”! Nekas nebija paredzēts, ļaudis nesaņēma nekāda veida norādījumu, kā rīkoties attiecīgā gadījumā. Mēs klīdām un maldījāmies, īgni un izmisuši, kā pamesti bez kādas vadības, kā pazaudējuši pamatu zem kājām.

Ministrs Bērziņš nepalika savā vietā, bet aizbēga uz Somiju. Gen. Bolšteins un plkv. Celmiņš, redzot neattaisnojamo chaosu, izmisumā nošāvās. Daži jaunākie virsnieki, nevarēdami paciest komūnistu rupjo un primitīvo rīcību, nonāca konfliktā ar poļitrukiem. Vairākus virsniekus arestēja, bet dažās vietās virsnieki pretojās ar ieročiem, nošaujot poļitrukus. Notika arī vairāki dezertēšanas gadījumi, bet visi tie bija atsevišķi notikumi bez kopsakarības.

Šad un tad kokos un namos bija uzvilkti Latvijas karogi un jaunatnes pulciņi savās sanāksmēs mēdza dziedāt patriotiskas dziesmas vai nodeklamēt kādu dzejoli. Aizsargi bija jāatbruņo, bet daļa savus ieročus paslēpa, domādami par varbūtēju vajadzību nākotnē. Iznāca arī dažas nelegālas skrejlapas, bet arī tās pauda vienīgi nemieru un naidu pret komūnistu rīcību, nedodot nekādus lietišķus norādījumus, kā rīkoties un izturēties pret varmācībām, ar ko saskārāmies katru dienu.

Atsevišķu cilvēku aresti turpinājās, bet tikai nedaudzos gadījumos arestētie pretojās vai mēģināja bēgt. Ir dzirdēts, ka ģen. Ezeriņš pēc arestēšanas ietinies Latvijas karogā teikdams: „Par mani rakstīs vēsture!” Kāpēc gan nelietoja savu ieroci, ja viņš savu likteni zināja?

Visas šīs sīkās nacionāla rakstura izdarības gan liecināja par mūsu tautas lielo tēvzemes mīlestību, par brīvības zaudēšanas sāpēm un par nerimstošu naidu pret varmācīgiem okupantiem − komūnistiem, bet tās bija tikai sajūtas bez izteiktas rīcības pret ļauno varu. Pretestības kustība tā nebija, jo nebija pretestības momenta, kas izteiktos apzinīgi plānotā aktīvā darbībā pret okupācijas varu vai tās rīcību. Tauta bija tik izteikti noskaņota pret komūnismu un komūnistu okupāciju, ka mūsu vidū nekādu svārstīgo nebija, kuŗu nacionālo noskaņu vajadzētu pastiprināt, lai komūnistu propaganda neapmulsinātu viņus. Tādēļ šie sīkie incidenti bija vienīgi pašu dalībnieku nacionālo jūtu uzliesmojumi − ne pretestības cīņa.

Mūs dzina gājienos un sapulcēs, kad un kā patika, stāstīja melus un pavēlēja aplaudēt, lika saukt slavinājumus nīstiem komūnistu vadoņiem un mūsu beztiesisko vergu stāvokli sauca par „brīvību”. Un tomēr mēs, zobus sakoduši un asarām acīs, gājām un darījām kā pavēlēts. No malas skatoties varēja izlikties, ka latviešu tauta ir gļēva, bet īstenība bija citāda − mums nebija citas iespējas, katra pretestība vārdiem vai darbiem nestu naptveŗamu asiņainu izrēķināšanos. Ne gļēvums, bet tautas instinktīvā nojauta lika saprast, ka dotajā stāvoklī katra pretestība vienīgi palielinātu mūsu postu un upurus.

Tomēr komūnistu okupācijas beidzamā posmā 1941. g. pavasarī vispārējais polītiskais stāvoklis krasi mainījās, kas deva arī mums iespējas aktīvi pretoties komūnistu vardarbībai un, vismaz daļēji, pasargāt tautu no deportācijām un iznīcināšanas. Bet tas nenotika − mēs nesaņēmām ziņas par gaidāmo Vācijas un Krievijas kaŗu.

Jau 1940. gada 16. decembrī Hitlers parakstīja uzbrukuma pavēli Krievijai ar sagatavošanās laiku līdz 1941. g. 15. maijam. (Sākums nokavējās 5 nedēļas.) Archīvu materiāli rāda, ka sagatavošanās pēdējā posmā iesaistīja arī mūsu repatriantus. No viņiem formēja spiegu nodaļas, sevišķu uzdevumu personas, tulkus, sabotieŗus, ceļvežus u.c.

Vācijā atradās arī lielāka grupa mūsu augstāko virsnieku. Viņi izveidoja speciālu organizāciju ar plkv. Plensneru kā priekšnieku, kas iesaistījās vācu dienestā spiegu nodaļā un citādos organizācijas darbos. Viņus ieskaitīja vācu spiegu daļas darbiniekos ar pakļautības zvērestu Hitleram; viņi bija pakļauti vācu militāriem likumiem un saņēma algu pēc bijušām dienesta pakāpēm.

Jau 1941. g. 1. maijā šī grupa tikās ar saviem vācu pavēlniekiem. Minēti ir plkv. Galindoms, Janums, Plensners, Silgailis un pltn. Deglavs (jau agrāk slepeni izvests no Lietuvas), Pētersons, Celle, Grapmanis, Karlsons. Vēlāk pēc vajadzības pievienoja vēl arī citus virsniekus.

Atsevišķas grupas savos resoros formēja arī Himlera SS (galvenā kārtā no pērkonkrustiešiem) un Rozenberga ministrijas speciālas vienības (lielā daļa vācu korporācijas „Curonia” filistri − Rīgas dižvīrs Vitroks bija Rozenberga krāsu fāters). Mūsu izmantošana vācu labā bija rūpīgi sagatavota.

Virsnieku grupas darbības deklarāciju izstrādāja tās priekšnieks plkv. Plensners. Tās galvenais punkts ir: „Latvijas iekļaušana izveidojamā jaunās Eiropas iekārtā.” Pastāv arī noteikums, ka jādarbojas „klusiem kā pelēm” (tā teikts archīva dokumentos) un ka latviešu tauta nedrīkst zināt, ka pavēles nāk no vāciešiem. Sevišķi pasvītrots, „ka tie, kas Latvijā tās saņem, nezina, ka Plensners nodod tikai tālāk vāciešu pavēles.” Atļauts arī vervēt derīgus cilvēkus.

Augstāk pieminētās archīvu ziņas pilnīgi atsedz patiesību, kāpēc ar tādu neatlaidību un varu vācu pakalpi, kas taču bija parakstījuši pakļautības zvērestu Hitleram, vervēja mūsu cilvēkus vācu dienestiem un armijai, sludinot viltīgi kalpošanu mūsu tautai. (Un sludina vēl tagad!) Kāda apzinīga, ļaunprātīga lišķība!

Protams, viņi nezināja kaŗa sākšanās datumu, bet neapšaubāmi zināja, ka Vācijas un Krievijas kaŗš ir tuvu. Ja šo ziņu mēs būtu saņēmuši dzimtenē, tad mūsu rīcība būtu pavisam citāda − deportācijas un territoriālā korpusa kaŗavīru aizdzīšana uz Krieviju nenotiktu (apm. 40.000 personu). Varbūt zaudētu cīņās dažus simtus, bet pārējie būtu paglābti.

Ziņu pārsūtīšana uz Latviju nebija problēma. Varēja pārnākt cilvēki un Latvijā darbojās arī vācu izlūkošana ar radio aparātiem, ko apkalpoja latvieši. bet acīmredzot vācu kalpībā esošā virsnieku grupa doto zvērestu vērtēja augstāk par latviešu dzīvībām.

Te vēl jāpiezīmē, ka sūtnis Krieviņš virsnieku grupas sabiedrošanos ar vāciešiem neatzina, bet Lietuvas sūtnis Skirpa kategoriski atteicās piedalīties tādos pasākumos.

Mūsu zemē vēl arvien brīvībā atradās bijušie ministri, direktori, ģenerāļi, pulkveži un citas prominences, bet neviens no viņiem nebija spējīgs noorganizēt informācijas iegūšanu par gaidāmiem notikumiem un iecerēt rīcības plānu.

Territoriālā korpusā esošos augstākos virsniekus aizsūtīja uz Maskavu „kursos”, bet ierindā kopā ar kareivjiem pilnā apbruņojumā (ar ierobežotu municijas skaitu) palika jaunākie virsnieki. Korpusa vienības bija izkaisītas Carnikavā, Siguldā, Gulbenē, Alūksnē, lielākā daļa Litenē un Ostroviešos. Izklaide bija tieši labvēlīga mūsu eventuālai rīcībai. Pāris nedēļas varējām operēt ar labām izredzēm. Bet nebija ziņu − kad sākt un nebija vadības.

Pienāca baigā 14. jūnija deportācijas diena. Smagais terrora gads bija radījis cilvēkos tādu baiļu sajūtu, ka ikviens gan raudādams, gan vaidēdams rāpās transporta ratos bez kādas pretestības. Tikai retā vietā kāds uzdrošinājās aizbēgt. Dažos gadījumos ģimenes locekļi, kas nebija aresta laikā mājās, pēc atgriešanās pieteicās čekā, lai būtu kopā ar ģimenēm, bet savas ģimenes viņi nesatika. Pēdējais arestēto ešelons atradās Rīgas Krasta stacijā vēl 20. jūnija pēcpusdienā. Kaŗš sākās 22. jūnija rītā, bet kas to zināja? Korpusa virsniekus arestēja 14. jūnijā čekas kareivji. Virsniekus pēc saraksta izsauca un aizveda uz mežainu apvidu „kaujas mācībām”. Kad viņi bija nostādīti vienā rindā „uzdevumu došanai”, no paslēptuves iznāca čekas kareivji, turot šauteni ar uzliktu durkli pret katru virsnieku un viņus arestēja. Ostroviešu rajonā kāds virsnieks bija tvēris ieroci, bet tūdaļ nodurts (vārds nav zināms). Kādā citā vietā vltn. F. Feldmanis ar kabatas pistoli nošāva vienu čekistu − viņu nonāvēja. Tā bija apzinīga pašnāvība.

Pārējiem virsniekiem „lauku mācības” bija paziņotas nākošā dienā. Bet jau tās pašas dienas vakarā zinājām, ka notiek masu deportācijas. Vairāki virsnieki sazinājāmies un nolēmām pretoties. Poļitruki mūs cieši uzraudzīja un nometne bija izolēta no ārpasaules.

Atceros, ka tajā naktī kopā ar ltn. Robežgruntnieku ar pielādētām pistolēm zem spilvena savas teltenes ieeju saspraudām ar spraužamāķiem, lai dzirdētu un pamostos, ja kāds mēģinātu ienākt. Vēlāk Litenē, kad trauksmē sauca virsniekus pulcēties, liela grupa virsnieku vienmēr gājām ar pielādētām pistolēm un novietojām kareivjus ar patšautenēm atbalstam, ja virsnieki sāktu šaut. Mēs nepadotos.

Visi arestēto ešeloni vēl arvien atradās Latvijā, kad mums vēl bija apbruņots territoriālais korpuss ar daļu latviešu virsnieku. Varējām visus ešelonus apturēt Latvijas territorijā. Kaŗš sākās tikai pēc 7 dienām. Bet mums nebija vadības. Mums nebija organizētas pretestības kustības. Ko darīja mūsu polītiķi, ģenerāļi un pulkveži, kas pēc kaŗa sauca sevi par prezidentiem, ministriem, tēvijas varoņiem u.t.t? Mums vajadzēja tikai nelielas sakaru saites. Vai atkal viss būtu pienācies izcīnīt virsleitnantiem? Bet viņi bija ieslēgti savās vienībās un nevarēja kustieties.

Vienīgā organizētā pretestības kustība ar vadību bija Virsnieku apvienībai, bet tās vadību un pārstāvjus arestēja jau 1941. g. pavasarī un sistēma sajuka. Dzirdēts ir, ka Armijas štāba plkv. Upītis noorganizējis pretestības grupu, bet pēc viņa arestēšanas arī tā nekādu aktivitāšu neuzrādīja.

Mēs atdevām savu zemi bez mazākās polītiskas un militāras pretestības. Advokāts Jēkabs Kalniņš ir secinājis, ko Plensners savā grāmatā Pret vētrām un negaisiem apstiprinājis: „Latviju iekļāva Padsavienībā tik likumīgi, cik vien tajā laikā tas bija iespējams.” Visu parakstīja un atdeva. Igaunijas un Lietuvas prezidenti ir izrādījuši pretestību. Arī arestēto ešeloni un zilo autobusu kolonna ar komūnistu dižvīriem aizripoja uz Krieviju netraucēti.

Pašaizsardzības grupu aktīvitātes vācu ienākšanas laikā nav pretestības kustība. Tās izdarīja daudz laba, pasargājot cilvēkus un īpašumus no krievu postījumiem, bet pēc tam ar piedalīšanos vāciem nepatīkamu cilvēku iznīcināšanā sagādāja mūsu tautai kaitīgu neslavu.

 

 

PRETESTĪBAS KUSTĪBA VĀCU OKUPĀCIJAS LAIKĀ

 

Pretestības kustības vārgums pirmajā boļševiku okupācijas laikā izskaidrojams ar stāvokļa nesaprašanu un neziņu, kas ar mums notiek un ko varam sagaidīt nākotnē.

Visi pārkārtojumi un rīkojumi tautai likās pilnīgi nesaprotami, sveši un kaitīgi mūsu dzīves kārtībai un interesēm. Bet visu taču izkārtoja, parakstīja un izziņoja mūsu valdība, norādot, ka pārgrozības ir laikmeta nepieciešamība, kas mums nekaitēs. Daudzi iedzīvotāji visos slāņos neatzina mūsu valdības iztapīgo piekāpību pret visām krievu prasībām. Bet ko gan panāktu, ja atsevišķi cilvēki uz savu roku sāktu pretoties valdības un okupācijas varas rīkojumiem? Tas radītu tikai nevajadzīgus upurus.

Nepagāja ne mēnesis, kad visi jau redzējām, ka mūsu valdība tikai palīdzējusi krieviem ātrāk, ērtāk, mierīgāk iekārtot savai sistēmai vajadzīgo pārvaldes aparātu. Nekas nepalika pāri no mūsu zemes kārtības un cilvēku tiesībām. Arī šinī stāvoklī organizēt aktīvu pretestību būtu bezjēdzība, jo tas varēja tikai palielināt mūsu postu bez vismazākās varbūtības iegūt kaut ko mūsu labā.

Vienīgā pretestības organizācija boļševiku laikā bija Virsnieku apvienība, bet arī tā uzskatīja, ka pašreizējā situācijā aktīva pretošanās varētu tikai kaitēt. Tās nolūks bija būt gataviem darbībai piemērotā situācijā. Nav zināms, cik tālu sniedzās šīs organizācijas informācijas sakari, bet pulku pārstāvji saņēma tikai vienu reizi informāciju, ka Kēnigsbergā iespiež lielu daudzumu Krievijas karšu. Bet vadību drīz arestēja, un no saņemtās informācijas nekā nopietna nevarēja secināt. Tā visi bijām iedzīti bezcerību sprostā − ne ziņas, ne miņas vai un no kurienes gaidīt palīdzību.

Daudzos gadījumos pārspīlēta iztapība krieviem izvērtās par kauna pilnu pazemojumu mūsu tautai. − Pēc vienošanās krieviem mūsu zemē bija jāienāk gājiena kārtībā pa noteiktiem ceļiem, kur mūsu pārstāvji viņus sagaidītu. Bet krievi nāca izvērsti kaujas iekārtā ar gājiena apsardzību. Dabīgi, ka krievu pirmās patruļas komandēja kāds seržants vai tankā kāds leitnants vai kapteinis, kuŗiem tad nu mūsu sagaidītāji, ģenerāļi un pulkveži, piedāvāja palīdzību. Bieži gadījās, ka krievu patruļas priekšnieks atbildēja: „Es pildu kaujas uzdevumu, man jūsu palīdzības nevajag.” Citiem vārdiem: vācies nost no ceļa, ģenerālīti. Plkv. Silgailis savā grāmatā ir aprakstījis, ka viņš, būdams divīzijas štāba priekšnieks pulkveža pakāpē, dzenāts no vienas vietas uz citu, kur vien parādījušās pirmās krievu vienības. Smieklīgi! Kāpēc gan nevarēja sūtīt mūsu seržantus vai augstākais virsnieku vietniekus. Mums bija ļoti augsti kvalificēts virsdienesta instruktoru kadrs − ar labu militāru stāju, izskatu, uzstāšanos un lielākā daļa runāja krievu valodu.

Mūsu tautai bija griba un drosme cīnīties par savu tēvzemi, bet kaujas pavēle netika dota. Nez vai kādreiz vēl mūsu tauta piedzīvos tik daudz asaru un vaidu kā tajā dienā, kad mūsu zemē ienāca krievu tanki. Tauta bija izmisusi par mūsu gļēvumu un nevarību.

Otrā rītā pēc krievu tanku ienākšanas Rīgā kāds sētnieks, laistot ielas, ar ūdens vadu šļāca virsū ūdeni kādam virsniekam uz trotuāra, raudādams saucot: „Ko jūs plātāties ar savām spīdīgām pogām un cepurēm, bet nedarāt nekā, kad ienaidnieks paņem mūsu zemi!” Sētnieks nezināja, ka ar ūdeni apšļāktais virsnieks visu nakti nebija gulējis, bet klīdis apkārt izmisumā par to, ka viņam nedeva pavēli aizstāvēt savu zemi. Tāds bija mūsu tautas noskaņojums.

Toreiz bija un vēl tagad ir „gudreļi”, kas saka, ka nekaŗojot valdība rīkojusies pareizi, jo nebijām spējīgi novērst krievu okupāciju. Kaŗa vēsturē ir daudz piemēru, kas rāda, ka daudzreiz kaŗu zaudējot iegūst nesamērīgi vairāk kā gļēvi padodoties bez kaŗa. Bet šie „gudreļi” vienmēr ir tādi, kas kaŗa vēsturi nezina un kas nesaprot, ka bez izšķirīgas kaŗa uzvaras kaŗa darbībai var būt vēl daudz ļoti svarīgu un izšķirīgu polītisku guvumu.

Piemērs. Somija zināja, ka zaudēs kaŗu pret Krieviju, bet kaŗoja un pasargāja no okupācijas daļu savas territorijas, paturot neiekaŗotā territorijā daļēju polītisku brīvību. (Pašreizējā somu brīvība ir pakļauta daudziem krievu ierobežojumiem.)

Somija jau bija sakauta, un līdz pilnīgai okupācijai palicis tikai „viegls nobeigums”. Bet krievi pieņēma mierlīgumu, jo pilnīga Somijas militāra okupācija būtu krieviem daudz lielāks polītisks zaudējums kā ieguvums. To saprata somi un krievi. (Sīkāk par to citreiz.)

Mūsu „gudreļiem” vajadzētu saprast, ka kaŗš ir polītika − tā noteic kaŗa mērķus, ietekmē kaŗa norises gaitu un polītiskie rezultāti ir kaŗa vērtējuma mēraukla. Arī mēs būtu daudz vairāk ieguvuši kaŗojot, kaut arī bez izredzēm atturēt iebrucēju, nekā atdot gļēvi savu zemi ienaidniekam. Polītiski mēs būtu pasaules acīs varoņi, un dzīvā spēka sataupījums būtu ievērojams, jo atkristu bezjēdzīgā sapīšanās ar vāciešiem un iekaŗotā zemē krievi mūs nevarētu mobilizēt.

Mūsu valdības iztapības gars bija pielipis daudziem. „Tak točna, tak točna” (tieši tā, tieši tā) bija latvieša parastā atbilde krievam. Pat krietni cilvēki bija apmulsuši šinī atmosfairā. Nāk prātā kāds gadījums.

Kāds nacionāls latvietis, lai izvairītos no arestēšanas, bija aizbēdzis no Litenes nometnes. Poļitruki norīkoja ķērāju komandas un vienā komandā par priekšnieku iecēla ltn. T., kas bija godīgs, krietns un spējīgs virsnieks. Bet ķērājiem neveicās. Tad ltn. T. bija izdomājis kādu triku, − bēgli noķēra un nodeva poļitrukiem. Satikāmies un viņš sīki izstāstīja savu izdomāto triku. Brīdi klusēdams, skatījos viņa sejā, tad jautāju: „Vai tu apzinies, ko esi izdarījis?” Viņa seja sastinga, un es redzēju, ka tikai tagad viņš aptvēra, ka pašreizējos apstākļos kārtīga uzdotā dienesta pienākumu izpildīšana nav svarīgākais uzdevums. Tas nebija vienīgais gadījums, kad mūsu valdības mierīgās padošanās polītikas ietekmē cilvēki pildīja mūsu interesēm kaitīgas krievu pavēles.

Kaŗa sākums nāca kā pārsteigums, mēs nebijām informēti un organizēti vajadzīgai rīcībai šinī situācijā. Vācu armija strauji devās uz priekšu, bet boļševiku terrors mūsu zemē vēl arvien turpinājās un nāca klāt vēl bēgošā krievu kaŗaspēka postījumi. Bet šinī situācijā mūsu ļaudis vairs nebaidījās sākt pašaizsardzības cīņas. Daudzās vietās nodibinājās pašaizsardzības grupas, kas aizkavēja boļševiku plānoto cilvēku un īpašumu iznīcināšanu. Territoriālā korpusa vienībās vairākās vietās virsnieki bija noorganizējuši grupas, kas cīnītos, ja boļševiki mēģinātu mūs atbruņot vai arestēt. Tomēr vienību sastāvā nekur sacelšanās nenotika. Arī gļēvums.

Mēs nezinājām, ko nesīs pēc boļševiku padzīšanas mūsu simtiem gadu vecais ienaidnieks − vācieši. Bet boļševiku terrors bija iedzinis mūsu tautu tādā izmisumā, ka pazīstamais teiciens: „Mēs priecātos pat, ja visnešķīstākais velns no vistumšākā elles kakta nāktu un padzītu komūnistus” patiešām izteica mūsu tautas noskaņu toreizējā laikā. Tauta sagaidīja vāciešus kā draugus un glābējus ar rozēm, − dažkārt gan slacītas ar šaubu asarām. Dažās vietās gan uzticība beidzās ar vilšanos un pat traģiski.

Tukumā vācu sagaidītāju vidū bija arī vltn. Skābardis un ltn. Tujums. Viņiem kā jau virsniekiem klāt bija pistoles kabatās. Vāci tās atrada un tūdaļ abus nostādīja pie sienas nošaušanai. Bet šāvēju zalve nāvīgi trāpīja tikai Skābardi, Tujums ar trāpījumu kaklā un plecā izlikās beigts, bet vēlāk atveseļojās. Daudzās vietās vācu „virstauta” demonstrēja savu pārākumu pār latviešu „baueriem”. Arī mūsu kareivjus, kas bija izbēguši no territoriālā korpusa un pat cīnījušies pret krieviem, ievietoja gūstekņu nometnēs. Vērīgam polītiķim tas jau iezīmēja vācu īsto nostāju pret mums.

Daudzos gadījumos mūsu „draudzība” aizgāja par tālu − sevišķi dāmu aprindās. Pat aizvesto virsnieku un inteliģentas sabiedrības dāmas „sirsnīgi draudzējās” ar vāciešiem. Pat vēl Amerikā kāda dāma reiz lepni stāstīja, kā mēs, dāmas, sagatavojām gardas vakariņas kādas vācu vienības virsniekiem un pēc vakariņām ātri pārģērbāmies mājīgos vakartērpos un servējām kafiju ar liķierīti. − − Jā, viesmīlība ir latviešu tikums, bet...

No latviešu vienībām pret vāciem cīnījās vienīgi Sarkanā kaŗaskola. Tajā ietilpa arī daži Latvijas virsnieki un bijušie kadeti, pārējais sastāvs bija saformēts boļševiku gadā no „proletariāta” jaunekļiem ar 4 klašu pamatskolas izglītību. Skolas ierindas virsnieku kapt. Zelmeni (alias Zapackis) Skrundas rajonā no mugurpuses nošāvusi (pēc nostāstiem) kāda aizsardze. Pārējais skolas sastāvs aizgāja kopā ar krieviem.

Pirmām vācu armijas formācijām līdz nāca arī partijas polītiskā vadība ar savu policijas (SD) sastāvu un paredzētām dažādu pārvalžu amatpersonām. To uzdevums bija iedzīvināt vācu plānos paredzēto kārtību okupētās zemēs un noskaņot „iedzimtos” Hitlera Jaunās Eiropas garā, kuŗa galvenie elementi bija uzticība Vadonim, ticība gala uzvarai un visu Jaunās Eiropas ienaidnieku iznīcināšana. Šajā kategorijā ietilpa, žīdi, čigāni, gara slimnieki, komūnisti un ikviens noteiktās kārtības pretinieks. − „Nošaut ikvienu, kas rāda neapmierinātu seju,” − tā rakstīts Hitlera mītnes protokolā 1941. g. 16. aug.

Vāci saprata, ka savu plānu realizēšanai nepieciešams iesaistīt darbā iedzimtos valodas un apstākļu pazinējus. Protams, tiem bija jābūt pārliecinātiem Hitlera piekritējiem vai arī brīvprātīgiem, kas apņēmās pildīt visus „pienākumus”. Mazākos garus iesaistīja ar viltu vai varu, un tiem paklausību uzspieda disciplīnas noteikumi un sodi.

Attiecīgos kadrus sagatavoja jau pirms kaŗa Vācijā no repatriantiem − baltvāciem un latviešiem. Bija arī kāda speciāla augstāko latviešu virsnieku grupa. Sagatavotie speciālisti atgriezās Latvijā kopā ar vācu pirmajām vienībām vai arī tūdaļ pēc tām. Praktiski šī grupa bija vācu polītiskās vadības izpildorgāns, kas izkārtoja plānā paredzēto „iedzimto” iesaistīšanu dažādos vācu dienestos un arī propagandas laukā gādāja, lai ļaudis dzirdētu par Hitlera „cēlām idejām” un nevēlamo elementu iznīcināšanu. Vāci paši palika aizmugurē kā pavēlētāji un kontrolētāji. Viss noritēja tāpat kā vecos klaušu laikos: vācietis pavēlēja − vagari izpildīja. Un pat vēlāk, kad par darba pārkāpumiem oficiāli izsludināja pēršanas sodu, atkal bija paredzēts, ka latvietis dos latvietim „ar stibin pa dibin” (Vecs klaušu laika izteiciens).

Visās vietās, kur ienāca vācu armija, polītiskā vadība tūdaļ nodibināja savas iestādes. Piemēram, Rīgā vāci ienāca 1941.g. 1. jūlija pēcpusdienā un tūliņ nodibināja Arāja (Latvijas armijas kaprālis) SD grupu. Visas SD grupas komplektējās no brīvprātīgiem, un daudzi no viņiem pat nezināja, ka SD ir tas pats un dara to pašu, ko krievu Čeka.

Ziņa par nevēlamo elementu iznīcināšanu izplatījās visā Latvijā zibenīgā ātrumā. Nav īsti zināms, kas un kā to organizēja, bet pēc dažām dienām, kad apkārtne gandrīz visur bija jau brīva no krievu bandām, pašaizsardzības grupas saņēma norādījumu sākt nevēlamo elementu likvidēšanas akcijas. Tas bija viens no baigākiem notikumiem mūsu tautas dzīvē, kas beidzās ar apm. 12000 tā saukto „komūnistu” nonāvēšanu (Vēlāk nonāvētie žīdi, čigāni, pretestības kustības dalībnieki u.c. neietilpst šinī skaitlī).

Komūnistu laikā visas amatpersonas apmainīja, „ievēlot” jaunas komitejas un nacionalizēto uzņēmumu vadībā norīkojot kādu strādnieku. Pēc vācu ienākšanas visus komūnistu laika „amatvīrus” un citus aktīvistus nosauca par „komūnistiem” resp. iznīcināmiem nevēlamiem elementiem.

Pagastā ievēlēts milicis, veikala vadībā iecelts pārdevējs, uzņēmuma strādnieks vai kancelejas ierēdnis, paaugstināts amatā, skroderis, kas uzšuvis bikses milicim, ikviens, kas draudzējies ar kādu komūnistu amatvīru u.t.t. bija arestējams un likvidējams. Notika daudz denunciju un personīgas izrēķināšanās. Var jau būt, ka šie ikdienas cilvēki, tīkodami iegūt kaut ko savā mazajā dzīvītē, rādīja gribu sadarboties ar jauno iekārtu, bet komūnisti viņi nebija. Īstie komūnisti aizbēga uz Krieviju, kur Gorku rajonā formēja Latviešu sarkano divīziju cīņai par komūnistu atgriešanos Latvijā.

Pašaizsardzības grupas pārvērtās par „nevēlamo elementu” likvidētājām savā rajonā. Viss notika tāpat kā Čekas laikā (ar to starpību, ka nežīdu ģimeņu bērnus nenošāva). Dažos gadījumos ģimenes locekļus nošāva mājas tuvumā citu ģimenes locekļu acu priekšā.

Parasti arestētos savāca tuvējos centros, kur nošaušana notika pa grupām. Tiesas un izmeklēšanas nenotika. Daudzos rajonos „nevēlamie elementi” bija jau nolikvidēti pirms vāci tur ieradās.

Šīs savrupējās likvidācijas akcijas ilga dažas dienas, jo drīz centros nodibinājās SD nodaļas, kas pārņēma visas tīrīšanas akcijas savā ziņā. Vietējās policijas pārziņā palika vienīgi tie „komūnisti”, kas, bēgdami no nošaušanas, slapstījās mežos, bet tika noķerti. Viņu gaitas parasti izbeidzās ar: „Nošauts bēgot.”

Te jāpiemin dažas nepareizības, kas parādījušas arī publikācijās. Vācu okupācijas pirmajās dienās provincē žīdus nešāva viņu tautības dēļ; šāva vienīgi tos, kas bija ieskaitīti „komūnistu” grupā, kur atradās dažādas tautības. Tomēr dažās vietās bija maniaki, kas katru žīdu uzskatīja par komūnistu. Masu iznīcināšanas sākās vēlāk, un tās turpinājās līdz kaŗa beigām (šāva žīdus, čigānus, gara slimniekus, nacionālos pretestībniekus, dezertierus u.t.t.). Šīs šaušanas aranžēja un vadīja vācieši vai viņu iecelti pakalpi, bet galvenie izpildītāji bija Arāja grupa, provinces SD grupas, KZ sardzes, un dažreiz uguns līnijā piedalījās arī vācu SD vienības.

Daudzkārt aprakto upuru vietas mežmalās, purvājos, smilšu kāpās u.c. uzskata par nošauto žīdu kapiem, bet daudzās vietās šajās bedrēs ir vairāk latviešu kā žīdu. Piemēram, Cēsīs dzīvoja tikai 3 žīdu ģimenes, no kuŗām viena aizbēga uz Krieviju. Bet Cēsu pievārtē pie Niniera ezera bedrēs guļ simtiem nošauto apkārtnes pagastu „komūnistu”. Tāpat Valmierā bija tikai 4 vai 5 žīdu ģimenes, bet pēc acu liecinieku liecībām Valmierā nošauti apm. 3000 „nevēlamo elementu”. Tā tas vēl vairākās citās vietās. Šajās bedrēs bez tautības un ticības izšķirības guļ vienkopus Naci necilvēcību upuri. Viņu vārdi nav zināmi, nedz arī zināms, cik katrā bedrē apguldīts. Bez dziesmas un lūgšanas ar lodi pakausī šie „tautas ienaidnieki” sakrita bedrēs, un līdz šai dienai neviens viņiem nav noskaitījis pat Tēvreizi. Bet „varoņus”, kas šo svarīgo cīņu „Pret komūnismu un par Latviju” tik sekmīgi paveica, piemin baznīcās un viņu vārdus iekaļ kapa akmeņos.

Sāpīgi un nepatīkami pieminēt, ka šajos baigajos notikumos tieši darbojās līdz arī daži virsnieki un mācītāji. Bet patiesība vienmēr ir svarīgāka par visu. Jāatzīmē arī, ka šo akciju laikā visu pārvalžu amatos jau atradās vācu akceptētie latvieši, bet pret necilvēcīgiem notikumiem nekādi protesti neparādījās. Katrs centās kalpot vācu kungiem bez iebildumiem. Vienīgi archibīskaps Grīnbergs mēģināja glābt kristītos žīdus, bet nesekmīgi. Praktiski latviešu protesti nekā nedotu, jo šāvēju komandas paklausīja tikai vāciem, kaut ari bieži pavēlētājs bija kāds vācu dižkareivis.

Atgriezušies repatrianti ātri sapratās ar vietējiem augstākiem virsniekiem un citām amatpersonām. Tauta sagaidīja no viņiem sīkāku informāciju par vispārējo stāvokli un sevišķi par mūsu nākotnes izredzēm, jo mēs visu laiku bijām izolēti no pasaules. Bet velti − atbraucēji un viņu draugi vienīgi slavēja Lielvācijas Vadoņa varenību, drīzu kaŗa uzvaru un aicināja visus pakļauties Hitlera vadībai cīņā par Jauno Eiropu, pret komūnismu un citiem nevēlamiem elementiem.

Kas mēs esam, kāda vieta būs mums un mūsu tautas interesēm jaunajā „brīnumpasaulē”, to pat nepieminēja. Vadonis esot tik aizņemts, ka šīs sīkās lietas izlemšot pēc kaŗa. Tagad − tikai uz priekšu cīņā pret komūnismu un par Vadoņa Jauno Eiropu...

Tā mūsu zemē bija izveidojušies trīs nogrupējumi: 1) vāci ar absolūtām paštiesībām un varu lemt par mūsu dzīvībām UN AR VIENĪGĀM INTERESĒM iegūt, kas viņiem vajadzīgs vai patīkams; 2) ar zvērastiem saistījušies vai pārliecinātie vācu atbalstītāji, saukti „PAKALPI”, kas kalpoja kā vācu izpildorgāns ar vienīgo interesi savas karjeras labā izpatikt saviem pavēlniekiem un 3) mūsu tauta − izmantojamais materiāls bez kādām tiesībām un iespējām rūpēties par savām interesēm, bez kādas palīdzības no ārienes vai iekšējām grupām. Piedevām austrumos vēl arvien atradās komūnisti, kuŗu atgriešanos nepieļāva vācu kaŗaspēks.

Bet tomēr rūpīgāk ieskatoties stāvoklī, varēja saskatīt spēcīgu cīņas potenciālu pašaizsardzības vajadzībām − mēs bijām nepieciešami vajadzīgi vācu kaŗa prasību apmierināšanai. Mums vajadzēja saprašanas, tālredzības, drosmes un organizācijas, lai tās izmantotu savu interešu aizstāvēšanai.

Dažas nedēļas pēc kaŗa sākšanās vācu stāvoklis jau bija tāds, ka mūsu territorija, miers un satiksmes drošība, dabas materiāli, saimnieciskie un rūpniecības ražojumi, vācu militārā un civīlā personāla drošība mūsu zemē bija faktori un vērtības, ar ko vāciem bija nopietni jārēķinās. Pasīva pretestība šo interešu apjomā varēja piespiest vācus piekāpties pret mūsu vitāli svarīgo interešu prasībām.

Nacionālā pretestības kustība to saprata, un uz to bazējās tās cīņas jēga un taktika.

Visu augstāk pieminēto resursu izmantošanu vācu labā mēs varējām akceptēt un pat atbalstīt, jo tas stiprinātu vācu kaujas spējas austrumfrontē. Bet vēl palika pats svarīgākais faktors MŪSU DZĪVAIS SPĒKS − mūsu tautas asinis. Tās mēs nedrīkstējām liet vācu kaŗā, par to smagi cīnījās pretestības kustība. Ar dzīvā spēka piedalīšanos Hitlera kaŗā mēs kļuvām ienaidnieki visiem, kas kaŗoja ar Vāciju un pamatoti mūs varēja uzskatīt par Hitlera atbalstītājiem.

Bet pakalpu grupa to nesaprata. Visiem spēkiem viņi pūlējās iesaistīt mūs Hitlera kaŗā. Ja iebilda, ka būtu vēl jānogaida, kad skaidrāk būs pārredzama stāvokļa attīstība frontē, tad kā no katechisma noskaitīja: Hitlers uzvarēja Franciju 39, Poliju 27, Norvēģiju 23, Grieķiju 21, Beļģiju 18, Jugoslaviju 12, Krētu 11, Holandi 5 dienās un Krieviju paveiks kā plānots. To, ka jau 1941. g. augustā vācu armija iestrēga austrumos, neviens nevēlējās ievērot.

Attiecībā uz Hitlera plānu un darbu cildināšanu visa pakalpu grupa saskanīgi dziedāja vienā tonī. Viņi akli ticēja Hitlera uzvarai un cerēja uz augstiem amatiem. Pazīstams bija teiciens, ka uz „iēlām mētājoties ministru portfeļi un ģenerāļu zīmotnes”, tikai jāprot pacelt. Šajā „amatu pacelšanas” sacensībā pakalpi lietoja neatzīstamas metodes un viens incidents beidzās pat ar nāves gadījumu.

Ar pirmajām vienībām Rīgā atgriezās Štiglics prefekta amatā, plkv. Silgailis kā zonderfīrers, G. Celmiņš, kas bija ievainots kādos kaujas ratos. Pirmais radio telpas „iešturmēja” un sāka spēlēt nacionālas dziesmas pazīstamais sportists Hugo Vītols, bet pirmo pašaizsardzības centru iekārtoja Dr. Mālmanis un Vuškalns − abi LKOK un lieli patrioti. Dažās vietās pulcējās grupas pašaizsardzības uzdevumiem. Bet vecākie virsnieki un citas amatpersonas ātri saslima ar „militāro vienību formēšanas drudzi” un prasīja vāciem atļauju sākt formēšanu, bet vāci nebija ar mieru.

Pēc dažām dienām atgriezās plkv. Plensners ar savu štāba priekšnieku pltn. Deglavu un it kā ar kādām pilnvarām aicināja virsniekus un instruktorus formās un ar ieročiem pulcēties militāram dienestam, bet SD ģen. Štalekers ar nāves soda draudiem pavēlēja vienībām izklīst un nodot ieročus. Pārkāpta bija Hitlera pavēle, ka okupētās zemēs ieročus nest drīkst tikai vāci. Par Hitlera pavēles pārkāpšanu ikvienam draudēja nāves sods.

Laikraksti vēlāk ziņoja, ka pltn. Deglavs, ejot pie saslimušā Plensnera, „nošāvies” viņa dzīvokļa kāpnēs. Izmeklēšanu nepieļāva, bet neoficiālie „okšķeri” stāstīja, ka Plensners bijis tikai „polītiski slims” un Deglavs „nošāvies” pēc iznākšanas no Plensnera dzīvokļa. Ja „grēka āzis” nebūtu „nošāvies”, tad varēja krist ne tikai Plensnera un Deglava, bet vēl citas svarīgākas galvas. Tā viens mēģinājums „pacelt no ielas ģenerāļa zīmotnes” beidzās ar fiasko, bet ar to militāro vienību vervēšanas drudzis neapstājās.

Pēc vācu noteikumiem okupētās zemēs drikstēja nodibināt kārtības policijas dienestus, tāpēc jau pirmajās dienās par kārtības policijas un pašaizsardzības grupu priekšnieku vāci izraudzīja plkv. Skaistlauku. Bet Skaistlauks bija ziemeļnieks (plkv. Zemitāna armija), tas nepatika kalpakiešiem, jo šo grupu pretišķības ir neizdzēšamas. Sevišķi neapmierināts bija godkārīgais pltn. Veiss kopā ar pltn. Osi. Bez sazināšanās ar Skaistlauku, Veiss bija solījis vāciem bez kādiem priekšnoteikumiem formēt policijas bataljonus un pildīt visu, kas pavēlēts. Skaistlauks nebija tik piekāpīgs, tāpēc Veisam uzdeva nomainīt Skaistlauku un sākt bataljonu formēšanu. Nomaiņa notika 8. jūl. un jau 9. jūl. Veiss sāka dot pirmās pavēles, cita starpā izraugot kapt. Hāzneru par štāba priekšnieku, kas jau iepriekš bija saņēmis no Veisa uzdevumu iztīrīt Mangaļsalu no krieviem” un to sekmīgi paveicis. Toreiz „nevēlamo elementu” tīrīšana bija „pašos ziedos”.

Vervēšanas štābu pārcēla uz Annas ielu, kur par priekšnieku iecēla pltn. Osi, bet štāba priekšnieks palika kapt. Hāzners. Veiss pats kā augstākais pavēlnieks devās meklēt „dziļākus ūdeņus”.

Jāpiezīmē, ka policijas iecirkņi Rīgā, kas parasti padoti prefektūrai, atradās Annas ielas padotībā, no kurienes nāca visas pavēles, kas piespieda policijas personālu piedalīties daudzās un dažādās akcijās, ieskaitot žīdu novietošanu geto, sardžu izsūtīšanu apsargāt šaušanas vietu un ceļu, pa ko dzina žīdus uz šaušanu u.t.t.

Pirmos bataljonus saformēja no brīvprātīgiem, kas iestājās dažādu personisku noskaņu vai interešu dēļ. Bet pēc tam sāka lietot spaidus, kas kļuva arvien drastiskāki. Kaut gan mūsu zemē atradās daudz bijušo ministru, direktoru un polītiķu, neviens pat nemēģināja nostāties pret vervētāju nekrietno rīcību. Atlika pati tauta. Tā radās pretestības grupas, kas mudināja tautu nepaklausīt iestāšanās aicinājumiem.

Iespaids tautā bija ievērojams un pretestības grupas auga skaitā un sastāvā. Lielākā sastāva daļa un darba darītāja bija jaunatne. Kur ir mūsu jaunā paaudze šodien, kad tie paši vācu kalpi ar Hitlera darbu un „varoņu” slavināšanu turpina graut mūsu tautu? Mēs gājām cietumos, zaudējām dzīvības, veselību, nesām mocību rētas savās miesās, lai palīdzētu tautai. Ko dara tagadējā jaunā paaudze?

 

 

 

PRETESTĪBAS ORGANIZĀCIJAS UN LAIKRAKSTI VĀCU LAIKĀ

Cik liels satraukums, prieks un cerības pārņēma mūsu tautu, kad sākās vācu un krievu kaŗš, tikpat liels chaoss, neziņa un apjukums iestājās, kad vāci ieņēma mūsu zemi − sevišķi Rīgu.

Tiem, ko nebija skāris boļševiku terrors vai kas bija izbēguši no arestētajiem, kaŗa sākšanās deva iespēju paslēpties no čekas. Bet arestēto piederīgie pārdzīvoja jaunas sāpes un asaras: kāpēc to nezinājām 8 dienas agrāk. Jā, kāpēc? Tad daudz kas varētu būt citādi, daudz tūkstošu varētu paglābties no Sibirijas moku ceļa. No masu deportācijām 14. jūnijā līdz kaŗa sākumam 22. jūnija rītam taču bija tikai viena nedēļa atstarpes, un territoriālā korpusā bija pilns jaunāko virsnieku sastāvs ar latviešu kareivjiem, vajadzīgo apbruņojumu un daļu municijas. Krieviem nebija tādu spēku mūsu zemē, kas spētu mūs dažās nedēļās pieveikt un aizkavēt dzelzceļu un tiltu uzspridzināšanu. Ja stabilā krievu okupācijas laikā sāktu aktīvu darbību, tas dotu tikai nevajadzīgus upurus, bet kaŗa priekšvakarā tas bija vienīgais veids mūsu cilvēku glābšanai.

Kāpēc tas nenotika? Tagad pēc daudziem gadiem šis jautājums kā drausma apsūdzība vēršas pret tiem, kas mūs pameta šinī postā. KĀPĒC? Archīvu materiāli vēstī, ka daudzu valstu diplomāti jau labu laiku pirms kaŗa sākšanās ziņoja par gaidāmo vācu un krievu konfliktu. Kāds angļu diplomāts pat bija noteicis kaŗa sākšanās dienu. Ko darīja mūsu sūtņi un militāratašeji? No viņiem „ne čiku, ne grabu”.

Archīvi glabā vēl drūmākas ziņas. Mūsu militāratašeji un augstākie repatriējušies virsnieki jau 1941. g. 1. maijā (gandrīz 2 mēnešus pirms kaŗa sākšanās) parakstīja Hitleram uzticības zvērastu un stājās vācu dienestā operāciju sagatavošanai mūsu zemē. Laikā, kad boļševiki „pakoja” arestētos lopu vagonos deportēšanai, kad čekas pagrabos un dūksnājos ar lodi pakausī izbeidza mūsu patriotu dzīvības, repatriējušies pulkveži un militāratašeji palīdzēja vāciem plānot mūsu zemes ieņemšanu un pārvaldi. Par mūsu zemē sagaidāmām briesmām neviens nedomāja. Vālāk pieredze rādīja, ka vāciem pakalpīgie pulkveži viens otram neuzticējās. Bet taču vismaz kāds individuāli varēja sazināties ar kādu drosmīgāku pulkvedi mūsu zemē (piem., plkv. Kandi, kam bija cieši saistīta virsnieku saime) un brīdināt par gaidāmiem notikumiem un vajadzību sagatavoties pašaizsardzībai. Ar to pietiktu. Bet tas nenotika.

Bet kad šie pulkveži ar vācu armiju atgriezās Rīgā pildīt savus pakalpu uzdevumus, tad viņi sludināja mīļotās Latvijas atbrīvošanu, žēli nopūtās par boļševiku upuriem, cildināja Vadoņa visvarenību, neapstrīdamo gala uzvaru, sauca, aicināja, vilināja un beidzot ar cietumiem, darba pārvaldi un KZ nometnēm sadzina mūs visus kaujas laukā cīnīties par Vadoņa Jauno Eiropu.

Tas bija toreiz. Bet arī vēl tagad mūsu vidū atrodas daži no viņiem un viņu uzskatu pēctečiem, kas turpina veco gaitu, bet mēs neesam pret viņiem stāvokli ieņēmuši. Kas par tautu mēs esam?

Daugavpili vāci ieņēma jau 28. jūnijā. Vācu kareivji, pārģērbušies krievu uniformās, četrās, brezentiem pārklātās, mašīnās pārdrāzās pāri Daugavas tiltiem, pārgrieza spridzekļu kabeļus un noturēja pozicijas līdz spēku pienākšanai.

Liepāju ieņēma pēc smagām kaujām 29. jūnijā. Pēc dažām ziņām krieviem ir palīdzējusi arī grupa piespiestu vai komūnistiski noskaņotu civīlistu. Tā bija viena no smagākām kaujām vācu pirmajā kaujas posmā.

Rīgā pār dzelzs tiltu kāda vācu grupa pārbrauca jau 30. jūnijā, bet kāda iemesla dēļ nepārgrieza tilta spridzekļa vadus. Tiltus uzspridzināja un grupu iznīcināja. Otrā dienā no Salaspils puses Rīgā ienāca vācu vienības.

Visur − sevišķi Rīgā − vācu ienākšanu sagaidīja ar gavilēm un puķēm − ar to ļaudis pūlējās parādīt pateicību par komūnistu padzīšanu. Tas nebija mīlestības un draudzības apliecinājums vāciem kā tautai vai varai. Prieks par komūnistu padzīšanu bija satraucis tā ļaužu prātus, ka sveši cilvēki apkampās, viens otram it kā gribētu kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest: „Komūnisti prom...” Ielās valdīja chaoss. Krievu armija un komūnistu piekritēji sajukumā un panikā bēga. Daudzi skrēja uz čekas un milicijas apcietinājuma vietām meklēt arestētos piederīgos. Jāatzīmē, ka tādas atklātas veikalu aplaupīšanas, ko pieredzējām Vācijā kaŗa beigās, Rīgā tik plaši nenotika, bet sākās „Nakts akciju” laupīšanas. Trīs vai četri huligāni naktī ieradās žīdu (dažreiz arī komūnistu pamestos) dzīvokļos, iedzina žīdus vannas istabā un dzīvokli izlaupīja.

Līdz ar pirmajām vācu vienībām ieradās arī dažādas vācu amatpersonas, to starpā daļa repatriantu, kam bija speciāli uzdevumi, jo bija zināms, ka bez sevišķa uzdevuma neviens repatriants nevar atgriezties. Atbraucēji visi kā viens cildināja vācu Vadoni un armiju, un aicināja visus pakļauties jaunai kārtībai. Jau 1. jūlijā A. Kroders iespieda vienu lappusi laikrakstā Brīvā Zeme, kuŗā bija parastie vācu cildinājumi, bet tomēr SD ģen. Stālekers ar nāves soda draudiem to noliedza. Tas bija vācu „brīvības” žests. Tam steigā sekoja citi, un vācu kareivjiem pasniegtās rozes vēl nebija novītušas, kad jau vācu rīcība bija atvērusi mūsu tautai acis, ļaujot saskatīt vācu īstos ieskatus par mums un nolūkus mūsu zemē.

Vācieši katru dienu iecēla jaunas amatpersonas ar neierobežotām pilnvarām izpildīt dotās pavēles. Sākās cilvēku arestēšana un nošaušana bez izmeklēšanas un tiesas. Ielas, stacijas un citas iezīmīgas vietas pārdēvēja vācu vārdos. Nacionālās grāmatas izņēma no apgrozības. Boļševiku nacionalizētie īpašumi pārgāja vācu rokās. Kādam mūsu pārstāvim paziņoja, ka Latvija nav atbrīvota, bet ir iekaŗota zeme. Latvijas vārdu oficiāli pieminēt nedrīkstēja. Viss tas un vēl tūkstošiem citādu gadījumu, ieskaitot vācu presi un runas, parādīja, ka mēs kā tauta esam bez vārda − izmantošanas objekts vācu kaŗam − bez savas nākotnes. Mums nebija tiesību lemt ne par sevi, ne savu rīcību, ne mantu.

Ļaudis to redzēja un saprata, ka kaŗš gan padzina asiņaino boļševiku terroru no mūsu zemes, bet brīvību, dzīves drošību un nacionālo interešu aizsardzību neieguvām. Pār mums sāka valdīt sveša vara ar saviem plāniem un interesēm, kuŗos mēs bijām tikai vajadzīgie rīki. Tā prasīja, ņēma, pavēlēja, sodīja, ieslodzīja, nonāvēja cik un kā vēlējās. Ļaudis neorganizēti kā vajāti zvēri neziņā klīda un padevās visam, kas pār viņiem nāca.

Sākumā ņēma mūsu mantu un ražojumus, bet kad jūlija beigās vācu armija iestiga austrumfrontē, tad sāka prasīt dzīvo spēku militāram dienestam. Neviens nevarēja pateikt, kur šī izmantošana beigsies − vai vispār no mums kas paliks pāri.

Ar nožēlošanu jāpiemin, ka vāciem pakalpīgie tautieši bija paši dedzīgākie skubinātāji un izmantošanas pavēļu izpildītāji. Parastā ikdienas cilvēka nostāja nebazējās uz pamatotiem apsvērumiem, bet gan uz sajūtām. Tā kā vācu rīcība skāra visus, tad tautā bija radies noskaņojums un pat naids pret vācu un viņu piekritēju rīcību. Visur dzirdēja ciniskas piezīmes, naidīgus izteicienus, dzēlīgus anekdotus u.t.t. Tā bija laba zīme, bet praktiski tas nekā nedeva, jo ļaudis turpināja pildīt uzliktās prasības. Vāci un viņu pakalpi varēja visu, ko vēlējās, panākt bez kādas pretestības. Ļaudis baidījās, jo tiesas un policija rīkojās bargi. Jāsargās bija arī no savas priekšniecības un nezināmiem spiegiem. Tas kaitināja un pamudināja vairākās vietās nacionāli noskaņotos tautiešus saslēgties grupās un apzinīgi sākt noskaņot ļaudis pret padevīgu pakļaušanos. Tāds bija pretestības organizāciju sākums.

Te jāpiezīmē, ka toreiz Rīgā atradās vesela „kavalkāde” veco partiju polītiķu, bet viņi pat „neiepīkstējās”, kad tautai vairāk kā jebkad vajadzēja padoma un atbalsta. Bet pēc kaŗa Vācijā viņi pretendēja uz prezidenta un valdības amatiem.

Nav zināmas vietas un datumi, kad radās pirmās pretestībnieku grupas, bet tas notika jau 1941. g. vasarā. Tas viss bija saistīts ar lielu risku un drosmi. Vācu noteikumi noliedza katra veida pulcēšanos, publiskas runas un katru, kas atklāti uzdrošinājās izteikties pret vācu rīcību, arestēja. Nekas nebija citādāks kā komūnistu laikā.

Tikai fanātiskie vācu atbalstītāji turpināja sludināt cīņu par Latviju, pret komūnismu, par galīgo uzvaru un visas citas Gebelsa populārās frazes. Bet mūsu tautas apzinīgā daļa pilnā mērā izprata, ka vācu plānos mēs esam tikai dzīvais un nedzīvais inventārs kaŗa vajadzībām un ka mūsu zemi pēc kaŗa nodos vācu kolonistiem. Tomēr daudzi, paklausot vācu piekritēju aicinājumiem un solījumiem, saskatīja iespējas un daudzi jau bija ieguvuši amatus, pakāpes, titulus, ko normālos apstākļos nekad neiegūtu. Tajos laikos ar papēžu sasišanu, rokas paraušanu gaisā Hitlera sveicienam un „Jawohl” piekrišanu daudz varēja panākt. Parasto cilvēku prātus mulsināja arī pazīstamu personu, augstu militāro pakāpju un titulu ieguvēju vāciem labvēlīgas runas.

Cik grūti bija nodibināt visos slāņos pretestības nostāju, pierāda tagadējā pieredze. Mums ir vesels klāsts dokumentu un publikāciju, kas pierāda vācu nekrietnos nolūkus, bet vai mums trūkst cilvēku, kas lepojas, ka palīdzējuši vāciem, kuŗu plānos bija izkaut mūs kaŗā vai padzīt no mūsu zemes?

Plānotais un jau pasāktais mūsu tautas iznīcināšanas plāns ir lielākais noziegums visā mūsu tautas vēsturē. Pār mums ir gājuši kaŗi, mēris un visādas briesmas, bet šoreiz vāci ar cinisku viltību, meliem un varu iedzina mūs pašiznīcināšanās procesā. Stāties tam pretī bija pretestībnieku galvenais uzdevums.

Mēs nedrīkstējām pasaulei ļaut uzskatīt mūs par gļēvu tautu, kas bez pretestības padodas Hitlera brutālai rīcībai. Mēs nedrīkstējām ļaut, lai mūs uzskata par polītiski nepieaugušiem, kas nesaprot, ka cīņai pret komūnistiem nav jēgas, ja tā palīdz tikai mūsu otram ienaidniekam, kuŗš arī nes mums iznīcību. „Mēs sitīsim tos utainos un pēc tam zili pelēkos” − tādas muļķības iederējās vienīgi bērndārzos.

 


 

Pus lappuse no angļu ģen. Fullera vēstures. (Par Hitlera 1941. gada 16. augusta protokola. Oriģināla kopija vācu valodā atrodas Pretestības kustības archīvā.)

Mums bija jāpūlas novilcināt, aizkavēt, novērst, kad iespējams, mūsu ļaužu iesaistīšanu vācu kaŗā un dienestos. Bet kā to panākt, kad visapkārt mūsu bijušās valsts prominences − tagad vācu dienstā − auroja: „Uz cīņu, uz cīņu! Ar Vāciju dzīvot vai mirt!” Pat cirkus klauna joki bija cenzēti. Stāvoklis bija grūts un bīstams.

Lietot ieročus, sabotāžu vai terrora aktus nevarējām − tas varēja izsaukt asiņainu pretizrēķināšanos. Bija zināms, ka Ukrainā, Francijā un citur bija izšauti veseli ciemati par sabotāžu, kā Latgalē Audriņu ciems.

Labu laiku vēlāk, kad jau cilvēkus ar dažādiem spaidiem dzina policijas bataljonos, darba dienestā, darbos uz Vāciju un citur, nopietni tika pārrunāts jautājums par „amata atbrīvošanas akciju” pret tām latviešu amatpersonām, kas, suniskā padevībā kalpojot vāciem, nodarīja daudz ļauna tautiešiem. Minēti tika vairāki vārdi: Dankers, Reinhards, Silgailis, Veiss, Arājs, Bruzils, Veide, Reineke, Štiglics u.c. Bet šo nodomu atmeta, jo nevarēja paredzēt, kur, kad un kā beigsies šāds pasākums. Tomēr pieņēma un praksē izpildīja speciālu „afišu” izlikšanu uz namu ielas durvīm, kur dzīvoja vāciem „labvēlīgas” dāmas. Kāds pagrīdes laikraksts sāka arī iespiest „labvēlīgo” dāmu vārdus.

Visi striktie ierobežojumi, vāciem pakalpīgas grupas nelabvēlība un SD slepenais dienests atstāja tikai vienu iespēju pretestības darbam − PAGRĪDI. Nevarējām sūtīt delegācijas (bija daži izņēmumi), rakstīt protestus vai rīkot demonstrācijas − tas nozīmētu tikai jaunus arestus. Pretestībai bija jānāk tieši no tautas, ko varēja veidot tikai personīgā sazināšanās. Daudz palīdzēja nelegālā prese. Bet kopēja noskaņa vienoja ļaudis un daudzos gadījumos tā izvērtās saskaņotā kopdarbībā, kaut gan bez kādas vadības.

Darba pārvaldes aicinājumu ignorance pārvērtās par masu parādību. Tukumā sacēlās vesels bataljons. Notika masveidīgas dezertēšanas. Mūsu vienības atteicās pāriet Latvijas robežu. Un daudzās citās vietās mūsu ļaudis varēja iesaistīt vienīgi ar varu. Pašpārvalde savā protokolā (1942. g. 4. nov.) bija spiesta ierakstīt, ka nav ne mazāko cerību brīvprātīgi noorganizēt Leģionu. Un atkal 1943. g. 5. marta protokolā bija jāieraksta, ka šinīs apstākļos virsniekos (domāti jaunie virsnieki) valda noskaņa no iesaukšanas Leģionā pēc iespējas izvairīties.

Pretestības kustība bija savu panākusi, un tikai ar vārdiem no mutes mutē un ar nelegālo rakstīto vārdu. Dārgi tas mums maksāja, bet tautas gods un desmitiem tūkstošu dzīvību bija saglābtas, jo liela skaita iesaistīšana cīņās, kur daudz būtu kritušu, bija novilcināta vai novērsta. Daudzus pretestībniekus arestēja, − arī šī raksta autoru − un tie atradās SD ieslodzījumu vietās, kur tika sakropļoti vai zaudēja dzīvības.

Kaut gan mums nebija centralizētas pretestības kustības, tomēr laika tecējumā Virsnieku apvienība bija nākusi saskarē ar 6 citām pretestības grupām. Tām un, pēc darbības spriežot, arī citām bija vienveidīga vadlīnija − atturēt ļaudis no militāras sadarbības ar vāciem, informēt tautu par vācu nekrietno rīcību mūsu zemē un sargāt latviskas dzīves tīrību. Lielākā daļa grupās bija jauni cilvēki, kuŗu pretvāciskā noskaņa un pretdarbības griba bija izaugusi no pieredzētās vācu nekrietnās rīcības.

Pirmais nelegālais izdevums ķēžu vēstules formā iznāca (pēc atmiņas) 1941. g. septembŗa vidū ar nosaukumu Patriots un to parakstīja „Patriotu savienība”, jo tāda nosaukuma skrejlapas izkaisīja ielās boļševiku laikā. Tas nebija kādas organizācijas izdevums, bet atsevišķs gadījums.

Savās toreizējās gaitās bieži iegriezos Ģenerāldirektorā, kur atradās arī Skolu departaments, kas bija viena mūsu pretestības „ligzda”. Kādreiz pēc pārrunām ar A. Dravnieku (Skolu departamenta direktors) un M. Gaidi (inspektors), ko pazinu, jo biju viņa skolā militārās audzināšanas apmācītājs, sapratāmies, ka nav pareizi iestāties Veisa formētos policijas bataljonos. Gaide ieminējās, ka to vajadzētu darīt zināmu tautai. Pievienojāmies, un pēc pāris dienām saņēmu 25 vēstules kopijas (viena lapa). Acīmredzot, rakstītājs bija Gaide, jo teksts bija ļoti labā latviešu valodā un diplomātisks − bez uzbrukumiem un prasībām. Aptuveni:

Boļševiki ir padzīti, bet kaŗa apstākļu dēļ mūsu stāvoklis vēl nav noskaidrots un mēs nezinām, kāda veida rīcība un pienākumi piekrīt mums šinī stāvoklī. Tāpēc līdz stāvokļa noskaidrošanai nedrīkstam rīkoties savrupēji, iestājoties militārās formācijās vai piedaloties citādos ārkārtējos pasākumos. Katram pienākas palikt savā vietā un nogaidīt, kamēr stāvoklis noskaidrojas.

Vēstules izsūtīja pa pastu, arī uz provinci. Pretestības kustības archīvā nav nevienas kopijas.

Katrai pretestības grupai bija savas rīcības īpatnības.

 

VIRSNIEKU APVIENĪBA (V.A.). Pēc vācu ienākšanas V.A. atjaunoja darbību, reģistrējot dzīvos un zaudētos virsniekus (V.A. dibināta 1922. g.), bet parallēli tam sākās polītiska un militāra stāvokļa analīzes un vērtējumi. Viss rādīja, ka polītiskie aspekti un frontes stāvoklis nav tik rožains kā kliedz propaganda un ka mums priekšā stāv grūts laiks, kas prasīs organizētu gatavību mūsu interešu aizstāvēšanai. Skaidri bija redzams, ka grupa vecāko virsnieku un citas pazīstamas personas bija kļuvušas par padevīgiem vācu kalpiem un ka viņi būs galvenie vācu pavēļu izpildītāji. Viņu rīcības metodes bija jau parādījušās − izmantot mūsu nacionālās jūtas, tēvzemes mīlestību un naidu pret boļševikiem, un apgalvojumu, ka cīnāmies par savu brīvību. Tā bija mulsinoša lišķība. Tāpēc V.A. nolēma aicināt kādu vecākas pakāpes virsnieku pārstāvēt V.A. uzskatus pakalpu līnijā. Šim pārstāvim būtu spēcīgs vārds, jo aiz viņa stāvētu V.A., kas uzturētu sakarus ar virsniekiem visā zemē un izplatītu mūsu uzskatus.

No toreizējiem pulkvežiem visnacionālākais, nopietnākais un saprātīgākais polītiskos un nacionālos jautājumos bija Sapieru pulka komandieris pulkvedis Brieže, bet viņam nebija nekādu sakaru ar V.A., tādēļ izvēlējāmies plkv. Krīpenu. V.A. delegācija vltn. Lucis, Endziņš, Pārups − trīs reizes apmeklēja Krīpenu mājās, bet beigās viņš atteicās aizrādot, ka viņam kā vecākam pulkvedim aizmugures nevajag.

Tad V.A. nolēma atjaunot pagrīdi pēc boļševiku laika parauga. Tai bija jābūt pilnīgi slepenai un atšķirtai no oficiālās apvienības rīcības, jo citādi tas apdraudētu visu virsniecību. Pagrīdes vadība izveidojās no trim veciem pagrīdniekiem − plkvltn. Kalniņa, kapt. Veidemaņa, vltn. Pārupa, pieaicinot vltn. Endziņu un vltn. Žarumu, kas bija pagrīdes pārstāvji savos pulkos boļševiku laikā. Dibināšana un vārdi nekur netika minēti.

V.A. telpas, kur bija samērā dzīva kustība, toreiz atradās Alunāna ielā kopējā namā ar Rikarda kartotēku (vācu palīgorganizācija), kas deva zināmu drošības aizsegu. Bet lielākas drošības dēļ un lai pilnīgi atdalītos no apvienības, kapt. Veidemanis un vltn. Pārups pārcēlās uz policijas bataljona formēšanas štābu Annas ielā, kur tad centrējās slepenais darbs. Vltn. Endziņš ar reģistrācijas grupu vltn. Lūci, ltn. Kubuliņu un Jaunzaru palika vecajās telpās, kur turpināja sava darba apjomā paust V.A. ieskatus.

V.A. pagrīde nerīkoja sapulces, nelietoja segvārdus, sarakstus, ķēdes sistēmu vai simboliskas zīmes. Sakaŗu līdzekļi bija sarunas vai nelegālā prese. V.A. pārstāvjus izvēlējās visas iespējamās vietās un iestādēs. Tie nebija tikai virsnieki. Ievērojams skaits bija policijas dienestā un bijušie aizsargi. Piem., prefektūras izmeklēšanas daļas vadītājs bija pagrīdnieks (A. Šterns − miris). Tīdemaņa polītiskās policijas vienas sekcijas vadītājs bija pagrīdnieks (dzīvs trimdā). Jēkabpils pilsētas valdē M. Vētra bija pagrīdnieks. Kāds mūsu līnijas cilvēks Arāja grupā nodeva vairākas pistoles kapt. Veidemanim. Vācu SD mītnē Reimersa ielā atradās divi mūsu pagrīdnieki. Visos policijas iecirkņos V.A. bija pārstāvji − priekšnieks, priekšnieka palīgs, krimināluzraugs vai cits darbinieks. Naudu pagrīdes vajadzībām ieguvām ar „šņabja zīmēm”, ko piesūtīja pārstāvji no laukiem, tās 10. iecirkņa priekšnieks (pagrīdnieks) kapt. Krēsliņš, kas bija arī policijas kluba vadītājs zināja pārvērst naudā.

Mūsu pārstāvji rūpīgi iepazinās ar cilvēkiem savā apkārtnē un atrada tos, kas pēc savas pārliecības bija mūsu ceļa gājēji, zinājām viņu spējas un specialitātes. Pareizas attiecības un sarunas ar šiem cilvēkiem pamudināja viņus neapzinīgi kļūt par mūsu uzskatu paudējiem un eventuāliem līdzdalībniekiem darbībā, ja vajadzība rastos. Šie cilvēki nebija „apzīmogoti” ar pagrīdes segnumuru, un viņu vārdus zināja tikai pārstāvis. Tas pasargāja no iekrišanas, un tautietis ar līdzīgiem uzskatiem un izpratni ir drošāks līdzgaitnieks kā kāds, kam tikai ausī iečukstēta pagrīdes piederības parole.

Apvienībai nebija sava izdevuma, bet mūsu rīcībā bija izdevumi Lāčplēsis un Dzimtā Zeme. Arī vārdu „Virsnieku apvienība” nelietoja, bet tā vietā „Jaunie virsnieki”.

V.A. pagrīde atšķīrās no pārējām ar to, ka mums bija varas pārņemšanas plāns, ja kaŗš beigtos citādā variācijā un Hitlera dinastija ar pakalpiem pasaules polītikā būtu nokronēta. Bet notika pats sliktākais − Vācija zaudēja kaŗu austrumu frontē, un mēs nekā sev nevarējām palīdzēt. Ienāca gan priekšlikums atbrīvot apcietinātos, jo vāci sāka viņus apšaut, bet tajos apstākļos tas būtu tikpat bezjēdzīgs pasākums, kā mūsu vienību piedalīšanās vācu kaŗā.

Liels V.A. pagrīdes nopelns bija tas, ka novilcināja mūsu vīru iesaistīšanu militārās vienībās, un piespieda pakalpus lietot varas līdzekļus vienību formēšanai. Tas paglāba mūs no izdošanas krieviem pēc kaŗa.

V.A. bija daļēji aktīva arī pēc kaŗa Vācijā un dažas saknes sniedzās arī tagad aktīvā Latviešu Nacionālā Pretestības Kustībā (LNPK).

 

PATRIOTU ORGANIZĀCIJA. Tā sastāvēja no nelielas grupas, kas jau 1941. gada 18. novembrī izdeva pirmo nelegālo laikrakstu Latvija. Pirmo numuru rediģēja F. Cielēns. Virsnieku apvienība nonāca sakaros ar šo grupu, bet tai nebija citu interešu kā izdot laikrakstu. Vāci grupu neatklāja. Pretestības kustības archīvā ir vairākas laikraksta kopijas.

 

LATVIEŠU NACIONĀLĀ SAVIENĪBA − parasti saukta „Tautas balss grupa”. Šī grupa parādījās 1942. gada 15. februārī ar izdevumu Tautas Balss. Sastāvā galvenā kārtā jaunatne, kas dienēja policijas iecirkņos. Dažreiz laikraksts pirms izsūtīšanas glabājās 6. policijas iecirkņa seifā. Vadītājs universitātes bibliotekārs Čaupals un Barkans. Aktīvākie darbinieki žurnāla sagatavošanā: teoloģijas students Kaminskis, Rutkis, Bērziņš, Zellītis. Grupai bija iekšējas pretišķības: atsevišķas grupas vadītājs kapr. Dullis (pulcēšanās vieta Pudiķu ielā) vēlējās un plānoja aktīvu rīcību ar ieročiem un citādi pret vāciem, ko vadība neatzina. Virsnieku apvienība zināja šo organizāciju un arī ieteica tādas cīņas akcijas nerīkot. Grupas galvenā aktīvitāte bija laikraksta izdošana, kuŗā publicēja arī dāmu vārdus, kas aptraipīja latviešu sievietes godu un morāli, pinoties ar vāciem. Pārrunām grupa rīkoja sanāksmes, kas nebija laba zīme, jo varēja rasties „sūce”. Tā arī notika un jau 1942. gada maijā sākās aresti, kas kulmināciju sasniedza 1942. gada 18. novembrī. Arestēja apm. 50 grupas dalībnieku. Dullis pretojās ar ieroci un viņu smagi sašautu ievietoja Centrālcietuma slimnīcā, kur viņu vēlāk likvidēja. Čaupals gāja bojā KZ nometnē. Par pārējiem zināms, ka daļu atbrīvoja un nosūtīja uz Itālijas fronti.

Paši grupas dalībnieki stāsta, ka viņu bojāejas cēlonis bijis tā pati vecā, jau tūkstošiem gadu pazīstamā, „sirdsāpe”, kas sagrāvusi troņus un uzcēlusi pasaules brīnumus... Vadītājam Čaupalam bijusi sekretāre M. kundze, bet tai radusies atvietotajā. M. kundzei tas nav paticis...

 

BRĪVĀ LATVIJA, studentu organizācija, izdeva žurnālu Tā Zeme Ir Mūsu, kas ļoti asi rakstīja pret vācu rīcību. Izdevumu vadīja V. Neimanis, Āboliņš un Melnbārde. Organizācijā bija apm. 20 studentu. Tā lietoja 2 personu pazīšanas principu. Dibināta 1942. gada sākumā un par dibinātāju uzskata Grossbartu (ģen. Grossbarta dēlu). Organizācijai bija arī sazināšanās ar Tautas Balsi, tādēļ aresti pārsviedās arī uz „Brīvās Latvijas” grupu, ko arestēja 1943. gada janvāra beigās. Arestētos no Centrālcietuma nosūtīja uz Salaspils KZ, bet trīs galvenos vadītājus Grossbartu, Neimani un Āboliņu drīz atveda Rīgā nošaušanai. Tomēr Neimaņa tēvs (plkv-ltn. Neimanis − prezidenta pils pēdējais komandants) ar kādas operas mākslinieces starpniecību bija panācis, ka SS oberfīrers Pifraters apturēja SD vadītāja Langes nošaušanas lēmumu. Organizācijai bija jūtama ietekme studentos.

 

G. Celmiņa BRĪVĀ LATVIJA. Pērkoņkrusts, kuŗa priekšnieks bija Celmiņš, tūdaļ pēc vācu ienākšanas uzsāka aktīvu sadarbību ar vāciem, cerēdams, ka Pērkoņkrusts kļūs par noteicošo polītisko faktoru Latvijā (Pērkoņkrusts jau brīvā Latvijā bija pazīstama kā spēcīga ultranacionāla partija), bet Celmiņš saskatīja vācu ļaunos nolūkus pret mūsu tautu un Pērkoņkrusts sašķēlās. Sākot ar 1943. gadu Celmiņš ar savu grupu izdeva nelegālu laikrakstu Brīvā Latvija, kuŗā smagi kritizēja vācu rīcību. Viņa vietnieks A. Šilde, kas atklāti deklarēja, ka Pērkoņkrusts ir latviešu nacionālsociālistu partija, ar savu grupu palika sadarbībā ar vāciem un atbalstīja Leģiona formēšanu. Protams, paši viņi militārās vienībās neiestājās, bet formēja dažādas palīdzības, jokdaru, spēlmaņu, propagandas, laikrakstu un pierakstītāju kopas. Kā tauta teica: „Ēj, Jān, no Limbūžiem, Donat, no Balviem, Anton, no Skrudalienas, Jēkab, no Bārtas, iesim kaŗot par Latviju. Jūs ejiet šaut frontē, es pierakstīšu.”

Celmiņa laikraksts iznāca lielā skaitā (14 num., 2000 eks.). Galvenā tema bija vācu pareizību un nepareizību diskusijas. Viņu arestēja 1944. gada martā, bet nenošāva, jo bija precējies ar tuvu Somijas maršala Manerheima radinieci. Pretestības kustībai ir vairākas laikraksta kopijas.

 

DZIMTĀ ZEME. Izdevējs P--- laukos. Cik zināms, viņa tuvākais līdzstrādnieks izceļoja uz Angliju, adrese nezināma. Laikraksts atradās Virsnieku apvienības rīcībā. Tas rakstīja ļoti krasi pret militāru sadarbību ar Vāciju un vispār par vācu nelietībām. Izdevējs izglābās no arestētājiem, izlecot no kūts augšas caur aizmugures logu. Līdz šim nav atrastas laikraksta kopijas.

 

LĀČPLĒSIS. Laikraksta izdevēji bija nearestētie Tautas Balss darbinieki (dažās vietās atzīmēts nepareizi kā Brīvās Latvijas turpinājums). Laikraksts atradās Virsnieku apvienības pārziņā, un tas neiztirzāja teorētiskas problēmas, bet apskatīja praktiskos ikdienas jautājumus.

 

Bez laikrakstiem, ko izdeva pagrīdes organizācijas, pastāvēja vēl vairāki un diezgan nozīmīgi draugu pulciņu izdevumi. Meža departamenta techniskā dala izdeva TĀLAVAS TAURĒTĀJU, VEFa darbinieki − LATVIEŠU CEĻU, Jelgavā jauniešu grupa − BRĪVO VANAGU, kas galvenā kārtā uzstājās pret darba dienestu un vēl daudz citu mazāku izdevumu.

 

Pagrīde plaši izplatīja un tautā spēcīgu ietekmi atstāja A. Valdmana LATVIEŠU PROBLĒMA un 1943. gada 29. janvārī PROTOKOLS. Abi šie vēsturiski nozīmīgie dokumenti un „mistiskais” 100,000 kaŗavīru piedāvājums bija izstrādāts kopīgi ar Virsnieku apvienību. „Latviešu problēmas” pirmuzmetumu veica A. Dravnieks un Ē. Pārups. Dravnieks to uzrakstīja ar mašīnu uz apm. 3 lp. Bet Valdmanis ar savu roku to pārstrādāja gaŗā vēsturiskā apskatā, ko Veinberga jkdze. pārrakstīja ar mašīnu. 100,000 kaŗavīru piedāvājuma pirmautors bija plkvltn. Kalniņš (V.A. priekšsēdis), jo tas būtu saistīts ar prasībām, ko vāci nedotu, un laiks būtu novilcināts. Tajā laikā katrs pulkvedis bez kādām prasībām būtu gatavs formēt kaut vai 100 vīru armiju.

Īstenībā mūsu pretestības kustība maz bija vērsta pret vāciem, jo viņi tikai deva pavēles pakalpiem, kas tās izpildīja pat vairāk kā prasīts un nāca ar priekšlikumiem, ko vāci pat neuzdrošinājās izteikt. Piemēram, mobilizāciju prasīja ģen. Dankers, kaut gan pašā Vācijā mobilizāciju nekad neizsludināja un Hitlers to neprasīja arī mums. Mēs cīnījāmies ar pakalpiem, ar viņu pārliecīgo centību iztirgot mūs vācu kaŗa vajadzībām.

Mūsu tautas noskaņojums vācu laikā bija pavisam citāds, kā to tagad sludina trimdā, slavinot vācu laika cīņas un cīnītājus.

 

Turpinājumā: Gen. Kurelis stāsta par kureliešu grupu.

[Skat. pārrunas Lasītāju vēstulēs JG162, JG166]

[Skat. arī Gustava Celmiņa "Latviešu tautas pretestības izpausmes pret okupācijas varu 1940.-1945", JG172-3]

 

 

 

Tā skrien latviešu virsnieku vietnieks ar žīdu kareivi un uzvar. Ēriks Pārups (pa labi) 1935. gadā izcīnīja Latvijas meistarnosaukumu 100 metru skrējienā. Uzņēmumā redzama aina no 4 x 100 m militārās stafetes pilnā apbruņojumā Armijas sporta kluba laukumā 1933. gadā. Stafeti pēdējā maiņā nodod kareivis S. Bachs. Pārups vēlāk beidza Latvijas kaŗa skolu un kļuva virsnieks.

Lappuse no grāmatas Veiss (red. K. Lobe, Zelta Ābele, 1955.)

 

Jaunā Gaita