JG162 Irina Ozoliņa. Trīs vienas ģimenes autori

Irina Ozoliņa

TRĪS VIENAS ĢIMENES AUTORI − ĀBELES

Kārlis Ābele seniors

Austrālijā piecdesmitajos gados Kārlis Ābele seniors bija viens no vislabāk pazīstamiem latviešu kultūras darbiniekiem. Kad Adelaidē rīkoja Kultūras dienas, viņš bija rīcības komitejas priekšsēdis, kad dažādos Austrālijas centros rīkoja Rakstnieku dienas vai 18. novembŗa atceri, viņš nekad neatteicās runāt vai lasīt savas balādes. Adelaidē ar labiem panākumiem arī izrādīja viņa lugu Pazaudētā Ofēlija. Viņu cienīja kā autoru, kam jau iespiestas trīs grāmatiņas, cienīja kā zinātnieku, kas šeit tūliņ sāka strādāt savā profesijā, un arī kā nacionāli noskaņotu izcilu personību. Uz Adelaidi 1950. gadā Ābele ar ģimeni pārcēlās no Pinebergas, Vācijā, kur viņš bija Baltijas universitātes profesors, lai turpinātu zinātnieka darbu Adelaides universitātes Veita (Waite) institūtā. Adelaidē viņš bija viens no akadēmiskās vienības „Atāls” dibinātājiem un tās pirmais vecākais. Sevišķi Ābele atplauka, stāstot par dzimtajām mājām Ķinkām. Viņš raksta stāstā „Nomaldījusies nauda” (mēnešrakstā Ceļš 16. num.): „Šai novadā pagājusi mana bērnība un jaunība, un es ar to esmu saaudzis kā koks. Tikai Matīšos, īstenībā pieci kilometri atstatu no tiem, Ķinkās, kur dzīvojuši mani senči daudzos augumos, es esmu juties mājās.” Liels bija latviešu zaudējums, kad, dodamies uz Kultūras dienām Melburnā, Ābele ceļā cieta auto katastrofā un, nogulējis slimnīcā bez samaņas gandrīz mēnesi, mira 1961. gada 24. janvārī 64 gadu vecumā − drāmatiskos apstākļos, it kā pats kādu no savām balādēm īstenodams.

Grūti ieskatīt cilvēku pilnīgi, sevišķi runājot par daudzšķautņainu personību, vairākiem spilgtiem talantiem apbalvotu. Mēģināsim to darīt, pakavējoties pie īsas biogrāfijas un draugu un kollēgu uzrakstītajām atmiņām, tad pārskatot viņa literāro devumu.

Kārlis Ābele dzimis no senas latviešu cilts 1896. gada 22. augustā Vidzemē, Bauņu pagasta Ķinkās. Ģimenē vēl ir pusmāsa un divas māsas. Kārlis kā vienīgais zēns, pie tam ņiprs un atjautīgs, tiek lutināts un arī skolots. Pabeidzis Bauņu pamatskolu, viņš iestājas Rīgas ģimnāzijā, kur mācību valoda − krievu. Šajā ģimnāzijā Kārļa tēvocis ir skolotājs. Viņš dzīvo kādā vācu pansijā, kur arī izgādā apmešanos Kārlim, lai vingrinās vācu valodā un labās manierēs. No Bauņu pagasta Kārlis ir vienīgais, kas mācās ģimnāzijā, un baroniem ir kā dadzis acīs. Kādās brīvdienās Kārlis, tērpies skolas uniformā, kas toreiz bija gaŗš, pelēks mētelis ar spožām sudraba pogām, gājis pa ceļu uz Matīšiem. Baroni, četrjūgā gaŗām braukdami, nosaukušies: „Nu jau pat bauri sāk bērnus skolot!” Rīgas ģimnāzijas laikus atceras K. Butuls:

... bijām klasē seši latvieši... pēdējās klasēs Kārlis bija stipri nosvērts un centīgs skolnieks. Viņš labprāt izpalīdzēja citiem rakstu darbos un ļoti izveicīgi „suflēja” no aizmugures, kam vien vajadzēja. Katru brīvu laiku un arī stundās, kad tās bija gaŗlaicīgas un kad citi skolnieki lasīja Pinkertonu, Kārlis mūžīgi rakstīja ar rūnu zīmēm (slepenām zīmēm), lai citi skolnieki nevarētu izlasīt rakstīto. Tā viņš rakstīja ātri un veikli. Nekad nezinājām, ko viņš raksta, bet pēc rindu kopas varēja spriest, ka tie ir dzejoļi. Krievu literātūras stundās viņš labi deklamēja, ar zināmu patētiku, Puškinu un Ļermontovu, ka prieks bija klausīties. Arī viņa domraksti bija priekšzīmīgi.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1915. gadā Kārlis Ābele sāk studēt dabas zinātnes Pēterpilī, bet jau nākošajā gadā viņu iesauc armijā un nosūta uz kaŗa skolu. Apstākļu dēļ kurss īsināts. To beidzis, viņš kalpo dažādos krievu pulkos, bet jau drīz (1917. g.) izdodas pārnākt uz latviešu strēlnieku divīziju gan uz īsu laiku, jo Rīgas fronte sabrūk un krievu armijas izklīst. Ābele vasaru pavada Ķinkās, bet rudenī, uzzinot, ka vācieši atjauno Tērbatas universitātes darbību, viņš dodas uz turieni, kur turpina studijas, palīdz laboratorijā un pievienojas vienības „Atauga” saimei. Par šo laiku interesantas atmiņas uzrakstījis Jānis Pone:

Kārlis Ābele parasti nāca auditorijā nevis pa galvenajām durvīm, bet pa sāndurvīm, tātad viņš bija kaut kas vairāk nekā students... slaids un izveicīgs, allaž strauju gaitu, noteiktām kustībām... zili pelēkas acis, lielākas nekā parasts... tajās bija bezgala daudz nianšu un variāciju, kas beidzās divās raksturīgās galējībās: sapņainībā un niknumā, pēdējā gan visai reti. Uzmanību viņš panāca ne tik daudz ar balss skaļumu kā ar pārliecības spēku, intonāciju un suģestiju. Vēlāk es novēroju, ka cilvēki mēdza apklust, līdzko Ābele atvēra muti... Oficiāli iepazināmies dejas stundās. Mūsu partneres bija igauņu meitenes... Deju starplaikos mums bija vaļas diezgan parunāties, pajokot, un te varēja manīt, ka Kārļa prāts bija vēl lunkanāks par viņa kājām. Viņš jautri un asprātīgi stāstīja jocīgus gadījumus lauku zaļumu svētkos, universitātes auditorijās, studentu dzīvē un, piemērojoties dejas kursu atmosfairai, saprotams, figurēja arī meitenes. Palaikam viņš pusnopietni, pusrotaļīgi runāja dzejiskos pantmēros, stilizētās frāzēs, iepīdams maz dzirdētus svešvārdus, citēja vēstures faktus un aforismus no klasiķiem. Bija nojaušams, ka viņš daudz lasīja... Kādreiz viņā pavīdēja tieksme uz misticismu, un to viņš mācēja iepīt neparastos, dēkainos un varoņu nostāstos, pie tam viņa mīmika un žesti lieliski drāmatizēja stāsta saturu. Vienreiz, atceros, Kārlis dejoja mums priekšā... un dziedāja... bet Kārlim dziedāšanai nebija lāga balss. Mums visiem bija smieklu bez gala. Absurds, vai ne? Bet tamlīdzīgi mirkļi mums palikuši dārgi, jo tagad... mēs tā „tukši” smieties vairs nespējam. − Ikdienas dzīvē viņš bija darbīgs un kluss, bet attiecīgs brīdis spēja atraisīt viņā lielu vitalitāti, un šādus brīžus Ābele neatstāja neizmantotus − drīz vien viņš ne tikai varēja iekļauties apkārtējā vidē, bet jo bieži ievirzījās tās centrā. Šāda īpašība cēla viņa vērtību sevišķi jaunu studentu acīs.

Studijas Tērbatas universitātē bija jāpārtrauc, jo jāpiedalās Latvijas atbrīvošanas kaŗā, cīņā pret bermontiešiem. Ābele ir 6. Rīgas kājnieku pulka adjutanta palīgs. Kad Bolderājas ofensīvā pārtrūkst sakari ar otru rotu, kas steidzami būtu jāatjauno, nebēdīgi to uzņemas Ābele un arī veic šo ļoti bīstamo pārgājienu, sakarus atjaunojot. Par to viņam piešķir Lāčplēša kaŗa ordeni. Pēc tam atbrīvotajā zemē Latvijas universitātē viņš turpina dabas zinātņu studijas, iegūdams 1921. gadā maģistra grādu, paliekot strādāt universitātē. Lai papildinātos, brauc uz Vāciju, kur 1931. gadā Mārburgā iegūst filozofijas doktora grādu. Pēc tam 1934. gadā iegūst zinātņu doktora grādu Tērbatā. Darbodamies Latvijas universitātē par mācībspēku (asistents, docents, tad profesors augu anatomijā un fizioloģijā), Kārlis Ābele publicējis ap 30 zinātnisku darbu angļu, vācu un franču valodā. Viņš arī sarakstījis (latviski) zinātniska satura grāmatas, kā arī daudz un dažādus populāri zinātniskus rakstus.

Parallēli zinātnieka un paidagoga darbam Ābele atlicina laiku literārai radīšanai. Kāds saturs bija skolnieka „rūnu rakstiem”, nezinām. Pirmais iespiestais dzejolis „Dižgabaliem dūcot” parādījās mēnešrakstā Strēlnieks 1917. gadā. Jau balādisks ir 1922. gadā Latvijas Vēstnesī iespiestais dzejolis „Apokaliptiskie jātnieki”. Parādās arī vairāki reliģiska satura dzejoļi, kas vēlāk ievietoti baznīcas dziesmu antoloģijā Dzīvei un mūžībai 1944. gadā.

Cits talants atklājas 1925. gadā. Ābeles lugu Ligatūra izrāda Dailes teātrī Smiļģa režijā. Lugai liela piekrišana, notiek 70 izrāžu. Saturs: Jauneklim Kasparam, kas ir sirdī šķīsts un tīrs kā zelts − bez ligatūras − jāiet bojā, jo apkārtnes ļaunums viņu samaļ. Skatuves makets vēl tagad skatāms Latvijā, teātŗa mūzejā Pārdaugavā. Izrādi iecerot, autors daudz ko pārrunājis ar Smiļģi. Pēdējais vēlāk stāstījis, ka, lugu pārlasot un atsevišķas lomas iedzīvinot, viņš ievērojis, ka Ābelem ir nenoliedzamas aktieŗa dāvanas, kas varbūt esot Ābeles lielākais talants. Pēc gada Dailes teātris izrāda otru Ābeles lugu Stāsts par Gleichenes grāfu. Tēlots Krusta kaŗu varonis, kam pāvests atļauj laulāties un dzīvot ar divām sievām. Par šādu saturu uzjautrināti, draugi savā pulciņā autoru pašu sāk dēvēt par Gleichenes grāfu. Kad 1927. gadā Ābele satiek Elzu Skrastiņu, draugus aplido ziņa: Gleichenes grāfs iemīlējies! Visu vakaru sēdējis Elzai pretim, viņā sapņaini, romantiski skatīdamies. Šajā laikā pēc saderināšanās Elzai veltīts lirisks dzejolis ar ēterisku smalkumu „Mana mīla”:

Vienalga, vai būs nakts vai diena,
Vai rīts, vai zvaigznes iedegsies,
Ne mirkli nebūsi tu viena,
Tev mana mīla līdzi ies.

Kad Ziemassvētku naktī gaŗā
Tu senā stāstā klausīsies,
Kā sveces liesma egles zarā
Tad mana mīla iedegsies.

Un kad tu, ziedu noplukusi,
Pār viņu smaidot nolieksies,
Tev pretim mana mīla klusi
Kā smaržas vilnis pacelsies.

Kad naktī sapņu biklie bari
Tev sirdi savām saitēm sies,
Tad manas mīlas zvaigznes stari
Pār tevi savu gaismu lies.

Vienalga, vai būs nakts vai diena,
Vai rīts, vai zvaigznes iedegsies,
Ne mirkli nebūsi tu viena −
Tev visur līdzi mīla ies.

Viņi apprecas 1928. gada Ziemsvētkos. Ābele vairs neapmeklē „Ataugas” sanāksmes, Elza pārtrauc darbošanos korporācijā „Gundega”, jo nodibināta saskanīga ģimenes dzīve. Vēlāk ģimenē ir trīs bērni: Maija, Kārlis un Zaiga. Kaut gan Modernās dzejas antoloģijā 1930. gadā iespiesti viņa tā laika dzejoļi un 1931. gadā izrāda viņa trešo lugu komēdiju Tautas darbinieki un mīla, tomēr galvenā vērība tiek tagad veltīta

No mēra cieš iedzīvotāji visā apkārtnē, bet Ķinkas paliek neskartas. Kad Matīšos ierodas kaŗapulks, cara Pēteŗa kareivji, mēra nobaidīti, bēg.

Vecas chronikas raksta: Lielā Ziemeļu karā Krievu karaspēks postot gāja Matīšiem garām.

Ābeles valoda ir plastiska un skanīga. Piemēram: „Kas grib sarkano zeltu satvert rievotā saujā?” vai „pile pakšķot no maisa nokrīt smagi uz grīdas.” Citā vietā: „atvests varens braucams zirgs slaidām, pelēkām kājām.” Lietotas arī skaistas alliterācijas, piemēram: „vairās virsnieki vadīt vīrus velēnu veļos” −, „visai dzimtai divējas dabas dīvainas dotas.”

Pats autors Trimdas rakstnieku otrā sējumā paskaidro:

Esmu rakstījis liriskas dzejas, kas izkaisītas pa dažādiem laikrakstiem un avīzēm. Dailes teātris ir izrādījis trīs manas lugas. Mana īstā mīlestība tomēr pieder balādēm, tās es allaž rakstu ar kvēlu sirds degsmi, un to veidošana man sagādā lielu garīgu saviļņojumu un apmierinājumu.

Elza Ābele

Ēveles baltā baznīca, simtgadīgu liepu apņemta, no kuŗas torņa sestdienās iezvana svētvakaru, saistās ar Elzas Ābeles spilgtākajām atmiņām. Bērnībā viņa spēlējusies baznīcas dārzā, kāpusi kokos un, ielavījusies balkonā virs altāra, ar interesi vērojusi laulājamos pāŗus.

Tuvumā ir ķestera māja, vecais krogs un veikals, kas muižas iznomāts pieder tēvam, Dāvidam Skrastiņam − mierīgam, taisnīgam kristietim ar uzskatu, ka „cilvēkam cilvēku nenākas tiesāt”. Māte, Betija, ir enerģiska un ļoti izdarīga. Pie viņas nāk kafiju dzert, parunāties un padomu prasīt ne tikai apkārtējās saimnieces, bet arī niknais barons von Boltho, saukts Baltais, kad, Latvijai nodibinoties, bija zaudējis muižu un varu.

Skrastiņu ģimenē ir divas meitas. Jaunākā, Elza, dzimusi 1904. gada 1. februārī. Meitene ir veselīga, bet piecu gadu vecumā ar Elzu notiek nelaime. Vizinoties uz lubiņu griezēja, viņai tiek ievainota kāja tik stipri, ka ārsti šaubās par atveseļošanās iespēju.

No Latvijas Elzas māsa atsūtījusi oriģinālās vēstules, kuŗās Elzas māte 1909. gada pavasarī raksta vīram no Rīgas − no sava brāļa dzīvokļa, kur ar bērnu vēl brīdi uzturas pēc iznākšanas no slimnīcas, lai sadziedētajai kājai varētu dot lietpratīgu masāžu. Dzīvoklis atrodas Rīgas centrā pie Vērmanes dārza.

1. jūnijā 1909.

...Pēcpusdienā ar Elzīnu izbraucām dārzā, bet tikai saulītē varējām mesties, jo laiks ir stipri vēss un vējains. Elzīna daudz izrunā tādus vārdus un jautājumus, kas mani ļoti aizkustina. Viņai jūtas pa šo slimības laiku ir ļoti attīstījušās. Viņa man teic, ka viņai tagad vislielākais prieks būtu pasaulē, ka viņa tiktu vesela un varētu mājā braukt. Es manu dārzā, cik viņa ir bēdīga, ka citi bērni skrien un spēlējas un viņa nevar. Viņa vairākas reizes uz mani bēdīgi paskatās un nopūšas.

2. jūnijā 1909.

Šodien aizbraucām uz pārsiešanu. Tagad kājiņa ir pilnīgi sadzijusi un Elzīna var jau kājiņu potītē palocīt. Rīt jāiet atkal uz klīniku un tad dakteris dos to gala spriedumu.

3. jūnijā 1909.

Ar neizsakāmi lielu prieku Tev paziņoju, mans dārgais draugs, ka Dievs brīnumam ir licis notikt pie mūsu Elzīnas, ka viņš mūsu sirds lūgšanas ir paklausījis, jo dakters šodien pateica, ka kājiņai vajadzīga tikai masāža un kājiņa tikšot pilnīgi vesela. Uz šādu daktera izteikumu es aiz prieka vairs nezināju ko darīt, biju gluži apstulbusi un sāku raudāt. Elzīna tik priecīgā balsī man uzsauc: „Mammī, nu vairs neraudi, nu vajag smiet!” Dakters un švesteres priecājās par Elzīnas dūšību.

Elza atveseļojas, tikai lielais pārdzīvojums viņas bērnišķīgo, draisko izturēšanos pārvērtis nopietnībā, kas uz visu mūžu ietekmē tālākās izjūtas − vientulību un vērtību pārvērtēšanu. Agri sāk meklēt būtisko un atmest ārišķīgo, teatrālo. Meiteni kopā ar četriem citiem turīgāku vecāku bērniem sūta pie ķestera privāti mācīties latviešu, vācu un krievu valodas. Sevišķi rūpīgi pēdējo, jo jāiztur pasmags konkursa eksāmens, ja vēlas iestāties ģimnāzijas sagatavošanas klasē. Šo eksāmenu Elza iztur, jo ķesteris ir labs skolotājs, gan ļoti stingrs un dusmīgs. Gadās arī daži jautrāki brīži. 1984. gadā iespiestajā romānā Mīlestība Elza Ābele devusi daudz autobiogrāfisku datu. Arī aprakstā par gada tirgus dienu, kad meitenēm atļauts pārgulēt ķestera mājā. Citējums:

Pārnāca ķesteris, kas no paša rīta bija viesojies lejā krogū. Zane tūliņ pamanīja, ka kaimiņš bija labā omā. Viņa citkārt bālā un bargā seja tagad bija sārta un smaidīga. To redzēja arī viņa paša meitas. „Tēte, uzspēlē danci!” tās plijās virsū. Tēvs paklausīja. Viņš sēdās pie klavierēm un rāva vaļā polku. Meitenes saķērās pāros un lēca, basajām kājām taktī dipot pa grīdu. Nodilušie klavieŗu āmuriņi sita pa pļerkstošajām stīgām aizvien ātrāk. Polka mainījās ar trakulīgu galopu.

„Uh!” sauca ķesteriene, zibošām acīm sekodama pāŗiem, kas lidoja no viena kakta uz otru pa istabas diagonāli. Arī viņai kājas cilāties cilājās, un jauna krūtīs pukstēja sirds, ko nebija spējuši sabeigt neskaitāmie galvas sāpju pulveri. Līksmība izbeidzās tikai tad, kad dejotājām pietrūka elpas. Kaistošiem vaigiem un izspūrušiem matiem viņas sakrita uz dīvāniem. Nāca virsū tīkams gurdenums. Ķesterienes platajā gultā kur augums grimtin iegrima mīkstajos pēļos, atradās vieta arī kaimiņu bērniem.

Elzas jaunā skola ir ieslavētā Rīgas krievu meiteņu ģimnāzija. Uz Rīgu meitenes aicina mātes brālis advokāts Purgalis, kam pieder lielais nams Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī, kur arī atrodas viņa notāra kantoris, daudz īres dzīvokļu un kino.

Uz Rīgu Elzu atved jau krietnu laiku pirms eksāmena. Uz pāris mēnešiem vingrināšanās dēļ visa Purgaļu ģimene runā krieviski, ieskaitot arī dēlu Kornēliju, kas par Elzu gadu jaunāks. Draiskulības tiek apslāpētas. Krustmāte baŗas, ja Kornēlijs iezogas meiteņu istabā un uzsāk aizrautīgu spilvenu kauju. Arī dejas stundās jāuzvedas kārtīgi, jāmācās ne tikai dejas soļi, bet arī labas manieres. Dejas stundas notiek greznās privātu dzīvokļu zālēs, dejotājiem sevi skatot lielajos sienu spoguļos. Te vairākas Rīgas bagāto latviešu ģimenes ved savus bērnus.

Pie lauku brīvības un vecāku mīlestības pieradušajai meitenei stingrās krustmātes dzelžainā disciplīna un dzīve pilsētā liekas kā cietums, sevišķi pirmajā gadā. Enerģija tiek izlietota labi mācoties, pat saņemot vairākas godalgas par izcilām sekmēm. Elzas pirmais, ar īstu iedvesmu rakstītais dzejolis, radies desmit gadu vecumā. Pēc divi gadiem skolu kaŗa apstākļu dēļ pārceļ uz Tērbatu. Tur Elza mācās trīs gadus un dzīvo kādas vācietes pansijā. Nu apstākļi ir pavisam citādi, brīvi. Pansijā apmetušies dažāda vecuma un dažāda rakstura skolnieki un studenti. Elza sadraudzējas ar bohēmisku klases biedreni, ko apbrīno, jo viņa raksta lieliskus sacerējumus. Elza seko draudzenes piemēram: nemācās, sprogo matus, greznojas un mēģina rakstīt. Apbrīnu par draudzenes talantu pilnīgi iznīcina atklājums, ka interesantie stāstiņi ir „špikoti”, no kāda žurnāla vārdu pa vārdam norakstīti. Vilšanās ir liela, draudzība izput. − Pēc Latvijas nodibināšanās Elza vienu gadu mācās Valmierā, kur arī pieredz boļševiku laiku. Romānā Mīlestība sarkano aiziešana spilgti attēlota, izjūtām piejaucot sāpes, jo izrādās, ka dievinātā skolotāja ir komūniste. Skolotājas dievināšana meitenes pubertātes laikā ir viena no mīlestības variācijām. Šī tema sastopama sveštautu literātūrā, bet Elza Ābele ir pirmā, kas to attēlo latviešu literātūrā.

Elza atgriežas Rīgā un nākošajos trīs gados mācās 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur viņu pazīst kā dzejnieci Smaidu. Ar klases biedreni Aldonu Čaksti cieša draudzība saglabājusies ilgus gadus. Elza ir pastāvīga viešņa Čakstes mājās gan Rīgā, gan uz laukiem Aučos, kur svin bagātīgus Jāņus. Pilī rīkotajos rautos Lāčplēša dienai un 18. novembrim veltītos Smaidas dzejoļus deklamē Aldona. Uzstājas arī jaunā dzejniece pati. Kad skolā viesojas Rainis un Aspazija, Smaida nolasa šim gadījumam rakstītu veltījuma dzejoli. Rainis viņu lūdz ciemos, lasa viņas darbus un mudina strādāt, kā arī veltī viņai dažus dzejoļus. Piemēram, viens pantiņš:

Šīs brīnišķīgās acis − vieni stari,
Nekā es neredzu aiz viņām cita −
Zils siltas mīlas vilnis plūst ar vari.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Elza studē baltu filoloģiju un valsts konservatorijā mācās klavieŗu klasē, nobeidzot visus teorētiskos priekšmetus. Bermonta laika pārdzīvojumu ietekmē uzraksta gaŗāku stāstu „Uz tēvu zemes altāra”, ko turpinājumos iespiež laikraksts Latvis 1924. gadā. Periodikā parādās arī dzejoļi, un stāstu „Dievināšana” iespiež Jāņa Grīna rediģētajā literārajā žurnālā Daugava. Purgaļu nama vienā dzīvoklī arī telpas korporācijai „Gundega”. Elza ir viena no šīs korporācijas dibinātājām, grib pulcināt tādas latvietes, kas vēlas nopietni strādāt un universitātes kursu nobeigt. Viņa ziedo daudz laika korporācijas veidošanai, gan izstrādājot noteikumus, sarakstot dziesmas, piedaloties debatēs, lasot referātus un uzņemoties audzinātājas pienākumus. Pēc vairākiem bohēmiski pavadītiem gadiem un pārciestām nelaimīgas mīlestības sāpēm Elza pievēršas nopietnām studijām. Viņa atceras bijušā skolotāja tēlnieka Burkarda Dzeņa padomu, ka jādzīvo un jāstrādā regulāri. Šādu dzīves veidu viņa patur visos nākošajos gados, jo tikai tā − nervu dēļ − iespējams izturēt darba slodzi. 1928. gadā viņa apprecas ar Kārli Ābeli. Turpina studijas baltu filoloģijas nodaļā un 1930. gadā iegūst maģistres grādu par tēzes darbu „Parallēlisms latviešu tautasdziesmās”. Nākošos desmit gadus strādā Latviešu konversācijas vārdnīcas redakcijā. Bez viņas vēl redaktori ir Jānis Medenis, Benno Ābers un Anna Dārziņa, virsredaktors Arveds Švābe. 1944. gadā kopā ar ģimeni dodas uz Vāciju.

Nometnes vidusskolā Elza Ābele uzņemas mācīt latviešu valodu.

1950. gadā ģimene ierodas Austrālijā un apmetas Adelaidē, jo profesors Ābele dabū vietu universitātē. Elzu aicina klubā, kur pulcējas lektoru sievas uz literārām pārrunām. Elza izstrādā un lasa vairākus referātus par ziemeļnieku literātūru, sevišķi par viņas iemīļoto Ibsenu. Apgūtā un ar lielām pūlēm pašmācības ceļā izkoptā angļu valoda ļauj uzņemties skolotājas pienākumus austrāliešu pamatskolā, kur viņa strādā 10 gadus. Viņas skolnieki nu iegūst pamatīgas zināšanas gan par Austrāliju un angļu valodu, gan arī māk dancot „Sudmaliņas” un „Ačkupu”, kā arī dziedāt latviešu tautasdziesmas ar angliski pārtulkotiem vārdiem. Vīra nāve 1961. gadā ir smags pārdzīvojums. Tad uzrakstīts dzejolis

AGRĀ RĪTĀ KAPOS

Kapu kalnā
Akmens tvertnē pelnu sauja
Rožu dobē dus.
Apkārt pilsēta vēl iemigusi.
Pāri ielai stāv kā sasapņojies
Iebraucamā kino ekrāns balts un kluss.
Vakarā tas modīsies no miega,
Ainās plaiksnīdamies, saucot dzīvos
Iedomātu laimi skatīt, aizmirsties.
Kapu sētai gaŗām dzīves nemiers velsies,
Trauksmē trakulīgā nezinot, ko tvarstot,
Nejaušot, ka reiz būs apstāties −
Pelnu sauja akmens tvertnē rožu dobē
Klusa būs kā rožu zieds, kad irstot
Sārtā zieda lapas raisās mirstot.

Iznākušas divas Elzas Ābeles grāmatas: romāns Ar saknēm izrautie, iespiests Salas apgādā 1968. gadā, un romāns Mīlestība, iespiests Gaujas apgādā 1984. gadā. Pirmais romāns rakstīts vispirms angļu valodā, tad tulkots latviski, tādēļ valoda skopa. Kritiķis Jānis Rudzītis savā recenzijā (Latvija 4.1.1969.) grāmatas valodu nosauc par „gludi, gaumīgi rakstītu protokola valodu, kuŗā gan parādās itin veikli raksturojumi”. Tālāk viņš saka:

Kā dokumentārs romāns Elzas Ābeles darbs ir ar nenoliedzamu nozīmi un var saistīt lasītāju interesi. Tajā izsekojam latviešu gaitām no ierašanās Austrālijā līdz laikam, kad viņi sāk tur iejusties, iedzīvoties. Tā nav nekāda asimilācijas propaganda... Nē, tas ir psīcholoģisks stāsts par apzinīgu vēlēšanos uzvarēt svešumu. Un, ja Rūta Skuja pārstāv cilvēkus, kas spēj svešumu pieņemt, tad tai pašā reizē viņa reprezentē arī tādus, kam svešuma pieņemšana nebūt nenozīmē atsacīšanos no savas dzimtenes un tautas.

Citāts no šīs grāmatas:

Veikali bija dzesināti, bet karstā diena spiedās iekšā no ielas līdz ar pircēju drūzmu. Šai tveicē atbraucējiem no Ziemeļu puslodes bija grūti iedomāties, ka ir Ziemsvētku laiks. Taču viņi te nebija vienīgie, kas bija ieradušies no zemes otras puses: šurp bija atceļojuši arī Ziemsvētku vecīši biezos kažokos un zvērādas cepurēs un mākslīgas eglītes, apsnigušas mākslīgu sniegu.

„Kāda pretruna!” Rūta teica Margai. „Ziemsvētki vasarā!”

Kamēr doktors Ozols kopā ar bērniem apskatīja izstādītās lietas, abas sievietes klausījās dziesmās par Kristus dzimšanu, ko plašajās veikalu telpās atskaņoja radio aparāti. Tās bija svešas melodijas, daudz vieglākas par nopietnajiem luterāņu korāļiem, kas viņām kopš bērnības bija vēstījušas lielo notikumu. „Once in Royal David’s City...” teica vārdi priecīgo ziņu, bet šai rītā tiem nebija varas modināt noskaņu, ko būtu spējusi uzburt vecā dziesma „No debesīm es atnesu...”. Tad, pavisam negaidot, šī noskaņa radās. Sāka plūst pazīstamas skaņas, saistīdamas pagātni ar tagadni, pacilādamas un aizraudamas: Silent night, holy night... Klusa nakts, svēta nakts.

Gar savu otru romānu Mīlestība Elza strādā gadiem ilgi, sevišķi izkopjot stilu un meklējot iekšējos ritmus. Romānam arī kultūrvēsturiska nozīme. Tas aptveŗ laiku no 1910. līdz 1930. gadam, un tajā daudz autobiogrāfisku datu. Kārlis Ķezbers recenzijai par šo grāmatu liek zīmīgu virsrakstu „Izaugšana” (Treji Vārti, 103), uzsveŗot psīcholoģisko attīstību. Recenzents Gundars Pļavkalns (Jaunās Gaitas 153. numurā) raksta:

Kvalitātē šis darbs noteikti pārspēj autores pirmo romānu... Romāna centrālais raksturs ir Vidzemes lauku tirgotāja un krodzinieka meita Zane... Viņa pamazām virzās ne tikvien uz savai iedabai vislabāk pieskaņoto mīlestības paveidu, bet arī uz kulturālu un vairāk individualizētu skatījumu... Līdzīgi Flobēram autore rūpīgi darina izteiksmi un veido lietišķīgi reālistisku vēstījumu, kam nereti ir liriska vai satiriska piekrāsa; bez tam manāma nepatika pret šauri konvencionāliem, mietpilsoniskiem uzskatiem.

Līdzīgi Flobēram šī romāna autore ir visai izvēlīga vides aprakstu ziņā. Ārpasaules sīkdaļas šādā vai tādā veidā saistās ar galvenā rakstura izjūtām. Šai grāmatā parādās ne tikvien galvenā rakstura attīstība, bet arī nozīmīgas pārvērtības laikmetā.

Eduards Silkalns raksta (Austrālijas Latvietī 28.3.1986.):

...Zane pieaug, iepazīstot dažāda veida mīlestības... jūtu un prāta dzidrums ir īpašība, kas vislabāk attiecināma arī uz Elzas Ābeles Mīlestību. Romāns... ir tīrs, dzidrs un skaidrs. Mūža saulrietā simpātiskā rakstniece atskatās uz sava mūža rītausmas laikmetu, un uz šī laikmeta fona uzliek Zani, kas mācās dzīvot, mīlēt un ticēt labajam un pareizajam. Tikpat skaidra un dzidra kā satura izstrāvotā noskaņa ir autores valoda: tā ir kopta un korrekta... ir klasiski atturīga un tieši savā lakonismā izteiksmīga un trāpīga, piemēram: „Bija pienākušas jūlija beigas, un vasara no tukšinieces kļuvusi par bagātnieci” (63). Dzīvi dzīvojot un dzīvē mācoties arī ikviens cilvēks − kā Ābeles Zane − no tukšinieka kļūst par bagātnieku.

Elzas Ābeles dzejoļi un īsi tēlojumi iespiesti periodikā brīvajā Latvijā un vēlāk Ceļa Zīmēs un Austrālijas Latvietī.

Kārlis Ābele juniors

„Viņš gan būs laimīgs, mūsu ķeizariņš!” − tā slimnīcas māsiņas godināja ar ķeizargriezienu pasaulē ienākušo puisīti, Kārli Ābeli junioru − 1937. gada 18. februārī. Kaut gan piedzimis priekšlaikā, zēns iedzimis ļoti veselīgs un pārcieš toreiz slimnīcā uzbrukušo epidēmiju − bērnu plaušu karsoni. Bērns pilnīgi atveseļojas mātes rūpīgā kopšanā. Viņa atceras, ka visu pirmo vasaru sēdējusi caurām dienām Ķinku dārzā pie bērna ratiņiem, dzenājot mušas, lai bērns būtu tīrā, svaigā gaisā. Tad Latvija jāatstāj.

Latviešu pamatskolu, pārlēcot vienu klasi, Kārlis paspēj nobeigt Vācijā, Pinebergā. 1950. gadā Ābeles − 5 galviņu ģimene − brauc uz tālo, nepazīstamo Austrāliju, kur apmetas uz dzīvi Adelaidē. Kārlis viegli piemērojas Austrālijas skolu prasībām. Ar izcilām sekmēm viņš beidz Anlejas (Unley) vidusskolu, tad turpina izglītoties Adelaides universitātē, iegūstot grādus: B.Sc. 1957. g., Honours 1958. g. un 1962. gadā Ph.D. − filozofijas doktora grādu par tezi „Mt. Gambier kaļķakmens”. Studiju laikā Kārlis arī aktīvi darbojas akadēmiskā studentu vienībā „Atāls” un − dzejo.

Mēs esam šaubītāju paaudze
Mūsu vide
Ir trausla kā sidraba burbulis
Straujas straumes virsmā;
Un mēs nezinām, kas rītu būsim:
Latvieši − vai austrālieši, amerikāņi,
Angļi, vācieši vai zviedri,
Vai arī krievi.

Nikna pārmetumu krusa nobira pār jaunā dzejnieka galvu. Vecākās paaudzes sabiedrības vadītāju sašutumu vēl vairāk „uzkurināja” Kārļa Ābeles lasītais referāts „Šaubītāju paaudze”. Augšā minētais citējums ir daļa no dzejoļa „Šaubas”, viens no divpadsmit Kārļa Ābeles jun. dzejoļiem, kas iespiesti grāmatā Kvintets (Salas apgādā 1961. gadā), kur reprezentēti vēl četri, toreiz pavisam jauni, dzejnieki: Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Gundars Pļavkalns un Eduards Silkalns. Augsti šo grāmatu vērtē literātūras pazinēji un kritiķi. Jānis Sarma par minēto dzejoli „Šaubas”: „...tā ir tik nemelota, neliekuļota un neizskaistināta patiesība, ka tai nevar neticēt. Autora atklātība, sirsnība un godīgums šo patiesības izpaudumu padara par dzeju, jo dzeja ir visdziļāko patiesību teicēja.”

Jānis Rudzītis, par Kārļa Ābeles jun. dzejoļiem Kvintetā:

Zibsnīga talanta atklāsme vērojama trīs pēdējos dzejoļos, kas sacerēti brīvajā pantā. Tīri rainiskas refleksijas par vārdiem un vārdu saturu šaudās filozofiskajā „Naktī”, kur ir arī svaigas izteiksmes gleznas: „Nezinu jūras sapņus, Ko stāsta gliemežvāki, berzējoties viens pret otru”, bet ar dzejoli „Šaubas” Kārlis Ābele jun. nezvai nav devis visspilgtāko mūsdienu trimdas jaunatnes izjūtu raksturojumu pārdzīvojamā laikmetā: „Kam lai ticam? Vai vispār kam lai ticam... Mēs esam šaubītāju paaudze... Šis gadu simts ir karogu dzimšanas un nāves laiks; Robežas rodas un gaist Kā viļņi jūrā, Kā dūmi vējainā dienā, Nekas nav pastāvīgs”. Liekas, Kārļa Ābeles talants attīstās strauji. Lai tad tiešām intereses zinātnē draudzīgi sadzīvotu ar vēlēšanos izteikties arī dzejā!

vēlīgi nobeidz Rudzītis.

Nākošos trīs gadus Kārlis pavada Bangkokā, kur darbojas par paleontoloģijas un ģeoloģijas lektoru Čulalongkorna universitātē. Viņu ietekmē eksotiskā daba un Austrumu filozofija, kas viņu nesamulsina, bet ļauj tālāk risināt iesākto domu − kā līdzsvarot senās vērtības ar šīsdienas realitāti, „atminu sniegu ar šīsdienas sauli”.

Kārlis veidojas par dziļi iejūtīgu dzejnieku, liriķi un domātāju. Rodas dzejoļi, kas vēlāk sakopoti grāmatā Saule viena (Ziemeļblāzmas apgādā 1966. gadā). Par to plašu recenziju uzrakstīja I.Brēdrichs Jaunajā Gaitā. Minētajā dzejolī „Šaubas” Kārļa izjūtas šūpojas starp prieku un izmisīgām šaubām. Piemēram: „Atceros kādu dienu, Lija viegli, gaiši saules stari, Vizuļojot lija saules stari, Lija un izkusa mitrajā augsnā. Mandeļkoki ziedos svinēja pavasaŗa dzimšanu. Es biju viens. Un pēkšņi krūtīs salija tik daudz laimes, Tik daudz baltas, dziedošas laimes, Ka gandrīz sāku raudāt.” Tai pašā dzejolī tālāk: „Šaubu miglā pazūd ceļa zīmes, Pazūd skatam sapņu zelta pilis.”

Tāpat izjūtu pretstati krājumā Saule viena. Piemēram: „Ceļam vēl neredzu galu, Zvaigzne mana smok miglā.” Pretstatā liriska laimes izjūta: „Līgo lotosa zieds, līgo mana sirds − šai mirklī balta un viegla pilna mēness naktī.”

Visam pāri šajā grāmatā izteiktā doma: „...bet patiesības ilgojas visvairāk mana sirds −”; te valoda kļuvusi bagātāka, ritmi variēti un interesanti veidoti, skaistas alliterācijas, uzskatāmas gleznas.

Dzejolis „Linardam Taunam”: „Gudrības gludas, gādīgi glabātas, tautiskām prievītēm rūpīgi saistītas, svinīgos svētkos attītas, gludākas glaudītas − tādu mums daudz. Un tādēļ ikdienā, sīkajā ikdienā, Linard, mēs dzīvojam no klišejām. Kaut būtu vairāk mums no Tavām vizijām!”

Maz mīlestības dzejoļu. Kvintetā daži ar kautrības pieskaņu: „Mirdz lietus lāses tavos matos Kā pērles melna samta skautas... Mirdz, maniem pirkstiem neatļautas”. Dzejolī „Vai atceries”: „Zem eikaliptu zariem stājām mēs − Vai atceries, kā klusa dzima nakts? − Kā apburts tajā naktī likās viss − No taviem skūpstiem biju noreibis.” Šīs izjūtas atspoguļo vēlāk rakstīts dzejolis, kas iespiests krājumā Saule viena:

Miranda, vai atmiņas no naktīm toreizējām
vēl kādreiz tavā sirdī sarkanmelnu vīnu lej?
Miranda, vai atceries, kā lūdzām pusnakts vējam
un stundām samtainām, un katrai zvaigznei „Neaizej”?

- - - - - -

Miranda, atmiņas no naktīm zvaigžņotajām
staru stīgu dzeltas irst un vīst.

Rotaļīgums:

...skūpstu bij daudz − / kā kādreiz bērnībā mežā zemenes tveicīgā vasaras dienā. / Reibu todien / no skūpstiem, no Tevis, no saules un jūras. / Beidzot apnika totāla. / Teicu: skriesim jūrā! / Tu sāki smieties: / Kā gan var peldēties skūpstos!? (44)

Gan alliterācijas, gan arī iekšējās atskaņas un piemērotas vārdu skaņas uzbur izteiksmīgus attēlojumus: „Sirdī krita / siržu dāma; / šķīla dzirkstis neskaitāmas: / aizdzirkstījās prieks.”

(70) Dzejolī „Smiltis”: „vējam lēnam pārmainoties, spējam / laika sīkos graudus skaitīt,/ skaitot vētīt, vijot vētīt, / kaistot skaitīt”. Dzejolī „Krusa”: „pēkšņi krīt krusas graudi: / cieti, asi, spalgi. / Skan stikls, skanot lūzt / asās skambās.” Dzejolis „Vakara idille” rāda lirisku, gandrīz sirreālistisku ainu:

Dienas gurdeno sirdspukstu atbalsis pilēja trīsot no ģitāras stīgām,
salija smilgās un skujās zem mēness zīmētām priedēm,
zem priedēm rudenīgām;
salija, samtaini dunot, skujās un pelēkās smilgās.
Vakars klusēja klausoties, ietinies zilganās ilgās,
Nemanot satumsa debesis
Klusējot ģitāras stīgām
aizmiegot dienai, aizmiga smilgas.

Pilnīgi cits noskaņojums, tēlojot strauju kustību. Ielā: „Ierauts zibošā, zvīņainā ņirboņā, / griežos pa vidu; vijas visapkārt / virpuļiem mezglota, kustīga kņada.”

Turpat vai katrā lappusē minētas krāsas: „mana dvēsele ietinas krāsās − / spilgtās, spulgojošās krāsās.”

Krāsas saistās ar skaistiem sapņiem: „No sapņu varavīksnām / līst žilbinošas lāses...”, ar atmiņām: „Kad savas vasaras / vēl varēju uz pirkstiem saskaitīt, / ... jau tad man patika krāsas.” (92) „Ūdens melnajā, viegli viļņotā, stiklā / laistījās laternu ziedi: oranži, dzelteni.” (80) „Spilgti sarkani ziedi (dūmainās debesīs dega.” (70) „Naktij tumžila bārda...” (35), „Priežu zaļimelnās skujas...” (78), „Pelēkas akmens laternas, aklām, laipnām acīm...” (79)

„Atzīstos, / ka samtaini, melni un tumši sarkani ziedi dažreiz rādās sapņos Viņdien biju pie zīlētājas; / tai spīdīgas, melniem zirņiem līdzīgas acis brūnajā sejā. / Man teica: „Kungs ir muļķis, kaut jauns”, / jo gribot, ko nevarot iegūt / un nevarēšot nekad. Tad pasmaidīja: / „Muļķības, tāpat kā muļķi, ir daudz un dažādas.” / Un tās, ko es redzot sapņos, neesot tās ļaunākās.” (59)

Humora pieskaņa kā šajā citātā sastopama vairākos Kārļa dzejoļos. Viņš ir asprātīgs, ironisks, parasti pasmejoties par sevi.

Ķīniešu aptiekās, blakus zarainiem ragiem un kaltētiem kauliem, / vīstītiem papīros sārtos, / smaida kā zirņi pākstīs /pērļainas tabletes stikla caurulēs; ja mati krīt laukā vai smadzenes ākstās, /nav ko noskumt − visam ir zāles!... Turpināsim tik, draugi un draudzenes, virpuļot / ņirbošā, zvīņainā kņadā. (58)

Gandrīz kā karātavu humors, vientulības un krāsu gleznu veidots, ir dzejolis „Govju karalis”:

Diena, / kad sarkani koki dega pret melnām negaisa debesīm, dzēru lētu rīsu šņabi, / un klausījos, kā govis valgiem purniem plūca sulīgo zāli, kas dzina nekautrīgus asnu tūkstošus visapkārt manai mājai. Govju karalis! / smējos ilgi un skaļi − neviens jau nedzirdēja! Pēkšņi aprāvos: / tvēru pēc pieres − laimīgā kārtā ragus vēl nejutu augam. / Atviegloti nopūtos, / aizmigu. Neredzēju, / kā melns lietus plūca sarkanus ziedus un sadzina govis attālos krūmos.

Krājumā Saule viena dzejoļi sakārtoti gan puslīdz chronoloģiski, gan saskanīgi saturā. Vispirms atvadīšanās (no jaunieša dienām):

Reiz saites jāsarauj, kas cieši sietas,
No atmiņām un novītušām domām jāatraisa sirds,
lai katru jaunu, vienreizēju dienu ar miglu neklāj aizgājušais laiks. (19)

Tik neskumsti un saules nebaidies, ai mana sirds,
jo spīts un tevim tuvas sirdis spēku dos. (19)

Liela daļa dzejoļu radušies Bangkokā, Dienvidaustrumāzijas eksotikas ietekmēti. Šeit arī Kārlis apprecas ar latviešu meiteni Ritu Zemīti, kas atbraukusi te no Sidnejas.

Nevaru nesmaidīt, klausoties,
kā mana mīļā tik nopietni baŗas ar kaimiņu kaķi,
kas uzglūn zaļai ķirzaciņai mūsu dārzā... (92)

Siāma, pašreizējā Taizeme, atspoguļojas gan mierīgos, gan satrauktos attēlos: „Pār rīsu laukiem dzeltenzaļiem, saules staru skalotiem, var skati atpūsties.” (25) − Pretstatā: Jūrnieku skatos / nedēļām briedusi kaisle un rīsu viskija karstie, kodīgie tvani. / Skati: brūnas, netīras bites rāpo pār dumblaini dzeltenā gaismā mazgāto meitenes seju un pleciem, pār opija magoņu sarkana zīda skopi apskautiem krūšu galiem un gurniem, šūpotiem straujā skurbušas ģitares gaudotā ritmā.

Dziest un uzliesmo neona gaismas gar sienām / krāsainiem redzokļiem mirkšķinot, netīkā vairoties tabakas dūmu un dvingainās miglas. Smaida meitenes lūpas. / Mandeļu acis: / mīklas, / atbildi sola, bet nedod, slēpdamas austrumu dīvainas teikas, zem pagodu slaidi liektajiem jumtiem lolotas zintis, aizliegtas gaŗajiem, baltajiem vīriem no tālām rietumu zemēm.” (33)

Pārlasot grāmatu Saule viena, ieskatām vēl otru vērtību − tā izveidota par noslēgtu vienību. Šai ziņā tai līdzība ar moderno romānu. Romānam nepieciešami notikumi, kas darbību virza uz mērķi, atrisinājumu. Dažkārt notikumus aizstāj kādas filozofiskas domas vai problēmas atrisināšana. Piemēram, to sekmīgi veikusi Aina Zemdega romānā Varšavā neaizmirst. Problēma: ko darīt ar atmiņām? Varētu arī minēt Ilzes Šķipsnas romānu Aiz septītā tilta: introvertā personības daļa dzīvo atmiņās, latviskajā vidē, ekstrovertā daļa bauda apkārtējās dzīves pulsējumu. Apvienošanos dod tikai nāve. Kārļa risinājums daudz pozitīvāks, nobeidzoties ar kreščendo „Ave sol!” „Saule viena / saule mana / saule mūsu visu.” Problēma − kā līdzsvarot „atmiņu sniegu” ar „tagadnes sauli”? „Grūti atrast jaunu ceļu... Nav nevienas ceļa zīmes.” (16) (Jāsastopas ar vientulību) „...vientulība ir visu mūsu līgava un māsa. (57) Vienmēr uzpeld „šaubas, manas māsas;” „Neziņas miglā vītusi nākotnes zvaigzne.” „Dzīve, dzīve − vai tikai spītu un lepnumu man šūpulī devi?” (47) Kaut gan atzīts, ka „Tēvu sniegā dziļi mītās pēdās nevar vienmēr sekot dēlu kājas,” vēl arvien „Šaubu neass asmens mieru skrandās graiza.” Bet ir jāmeklē „Sīkdaļu saskaņa, gadu un gadsimtu vienota plūsma / jāmeklē, jāatrod, jāzaudē, jāmeklē atkal; / jāmeklē vizošās stundās, jāmeklē vairāk pelēkās dienās, / jāmeklē katram, jāatrod pašam” (89) Beidzot: „Mīkla minēta mana. / Atbildi / meklēju velti svešās domās, svešās zemēs − / atradu sevī.” (102)

Kopējais saucējs ir saule, kas ir kosma spīdeklis, kas spēj sadrupināt klintis, bet arī „zin senas zintis / kā sēklām ļaut piebriest, raisīties dīgļiem.” „Dvēsele mana, / kādēļ tu neesi kā zvaigzne, kā zieds?” (66) „...tavas domas, sūru kaŗa gadu saraustītas, / jaunu sīkstumu un brīvi atrast spēj, ja tam dzīvi, sauli mīlēt ļauji.” (108)

Domas, jaunas neparastas − skaistas, svešas domas
jaunus dzīvus dīgļus dvēslē sēs kā daudzkārt sēja;
dainu skaidros saules vārdus jaunas domas neslāpēs.
Latvju dvēsle nezudīs, svešā zemē mainoties:
Saule viena, /saule mana, /saule mūsu visu.

(106)

Saule ieguvusi arī citu pārnestu nozīmi, tā simbolizē garīgās vērtības, visu pozitīvo − „...līdz ar domām jaunām, svešās zemēs rastām, seno dainu skaidrie saules vārdi skan.” (108)

Atgriezies Austrālijā 1964. gadā, Kārlis saistās darbā Melburnā, Ģeoloģijas institūtā, kur ir paleontoloģijas vadītājs. Kopā ar otru sievu Ēriku darbojas latviešu sabiedrībā. Viņš lasa referātus par latviešu literātūru, kas arī iespiesti Archīvā un Jaunajā Gaitā. Pēdējā viņš ir viens no redaktoriem, ik gadu rakstot pārskatu par trimdas latviešu kultūras dzīves notikumiem. Kopš 1979. gada lasa lekcijas par latviešu literātūru Melburnā, kas ir Flindersa universitātes kurss. Tam Kārlis izstrādājis trīsgadīgu programmu.

Kārļa atbildes vienmēr lakoniskas: „Vai tu vēl dzejo?” − „Nē.”

Starp trim Ābelēm nav manāma nekāda mijiedarbība. Tematika atšķirīga. Protams, visiem trim ir bagātīga, labi izkopta valoda, ko Ābele jaunākais panāca pašmācības ceļā, studējot latviešu tautasdziesmas un lielo Mīlenbacha un Endzelīna latviešu valodas vārdnīcu. Visi trīs nes sirdī lielu mīlestību pret Latviju, kā to jūtam tālākos citējumos.

Kārlis Ābele seniors - tēlojumā „Tēva mājās" -:

Silta un jauka ir vasaras pēcpusdiena Salacas krastos, ar zilgano spāŗu domīgo sanešanu un ūdens vieglo guldzēšanu, viļņiem krastā atsitoties. Saulē ikvienam vilnītim ir sudrabota mirga, tie zib un spulgo tā, ka man acis nogurst, tai spožumā skatoties. Es tās aizveŗu, un man liekas tagad, ka viļņi, mīlīgi runādamies, mani kaut kur nes...

Elza Ābele romānā Ar saknēm izrautie apraksta sapni, kuŗā romāna varone tieši pirms viņas brāļa apcietināšanas krievu laikā redz vīziju par Brāļu kapiem:

Tai pašā laikā notiek brīnums. Krusta zīme postamentā zem Sērojošās Mātes kājām iekvēlojas sārtā gaismā, un akmens karogs, ko viņa tur rokā, top par baltu liesmu starp divi sarkanām... Tik liels ir spožums, ka Rūtai apžilbst acis. Tikai kad tās apradušas, viņa ierauga brāli. Viņš stāv pie Sērojošās Mātes sāniem augstu pāri nāvei, ar savu jaunās sirds kvēli pārvērtis akmeni liesmā!

Un Kārlis Ābele juniors - krājuma Saule viena 99. lappusē:

Bērnu dienu baltā bērzu birze,
melni baltās tāsīs austas vasaras;
tumšā, mīļā egle mājas galā
dzintaru vēl tagad nebeidz asarot -

dzintaru vēl tagad nebeidz asarot:
zelta lāses raupjā miza klusi raud.
Saules starus, sirds, no senām vasarām
atkal manām domām, jūtām cauri aud!