ATBALŠU NOMENKLATŪRA

Daži dailes un daiļrades avotiņi, pamanīti tikai nesen, dažas jaunradušās daiļrades upju pietekas un − dailes un daiļrades upes un lielupes izplūstot pasaules jūrās un okeānos, saskatītas avīzēs un žurnālos līdz 1986. g. beigām:

BERNE (BOURNE), Lisa − piedalījusies ar solo dziedājumiem jauniešu koŗa un koklētāju ansamblī dziesmu svētkos Toronto.

BRASTIŅA, Sandra − piedalījusies ar solo dziedājumiem jauniešu koŗa un orķestŗa koncertā turpat.

GUBIŅA, Indra, rakstniece, dzejniece, 16 grāmatu autore, žurnāliste, lektore − teikdama dziesmu svētku atklāšanas runu un izskaidrodama savas svētku mudes „Skan dziesmā tautas dvēsele” nozīmi, iepeldējusi polītiskos ūdeņos. Polītiķi klausījušies un mācījušies: kas ir dziesma, kas − tautas dvēsele, kas − tauta pati un kāpēc tā skan... Cerams, būs arī ko iemācījušies.

KALNIŅŠ, Jānis, komponists, diriģents, Dr. h.c. mūzikā, dz. 1904. g. − ar jaunkomponēto „Koncertu klavierēm un kamerorķestrim” pierādījis, ka skaņu mākslinieks, kamēr tas apliecina pats sevi, savu laiku un tautību, nekad nekļūst vecs. Varbūt − dažiem jaunākiem par sevi „amata brāļiem”... Bet ne savas, ne jaunāko paaudžu klausītājiem. Kompozicija piedzīvojusi pirmatskaņojumu un panākumus dz. sv. Izlases koncerta ietvaros.

KOLINSA (COLLINS), Rita − piedalījusies ar stabules solo priekšnesumiem jauniešu koŗa un orķestŗa kopkoncertā dz. svētkos.

KRAVFORDS, Jans, 4 g. vecs − bijis visjaunākais dejotājs tautas deju lieluzvedumā (800 dalībnieku) dz. svētkos.

ĶENIŅŠ, Tālivaldis, komponists, prof. em. (biografija daudzās dažādu valodu enciklopēdijās) – „stāvējis kūmās” (ne vienā vien nozīmē) arī 8. Kanadas latviešu dziesmu svētkiem (sk. JG157), kuŗos pirmatskaņojumu piedzīvojusi viņa „Astotā simfonija” un atskaņoti arī vēl citi darbi.

MALĒJA, Inta − piedalījusies ar vijoles solo priekšnesumiem jauniešu kora koncertā dz. svētkos.

MIERIŅŠ, Jānis, polītiķis un mecenāts − ar Jāņa un Mildas Mieriņu fonda palīdzību izveidojis un turpina veidot kompjūteru tīklu, kam jākalpo ne tikai polītiskiem, bet arī sabiedriskiem − tātad arī jaunrades, daiļrades − pasākumiem. Tīklā jau ieslēgti apm. ducis viņa pilnīgi vai pa daļai financētu kompjūteru.

OZOLA, Astra, 8 g.v. − piedalījusies ar solo dziedājumiem jauniešu kopkoŗa koncertā dz. svētkos.

OZOLS, Konrāds, 8 g.v. − piedalījies ar solo dziedājumiem jauniešu koŗa un koklētāju ansambļa priekšnesumos turpat.

OZOLIŅŠ, Arturs, koncertpianists, viens no cildinātākajiem pasaulē, ceļo pa 4 kontinentiem, atkārtoti koncertējis arī Rīgā − 8. Kanadas latviešu dziesmu svētkos pirmatskaņojis Jāņa Kalniņa „Koncertu klavierēm un kamerorķestrim”.

RUNDĀNE, Anita, ērģeļu virtuoze, pusduča akadēmisko grādu un diplomu īpašniece (biografija grāmatā Who’s Who un daudzos lielsarīkojumu „vadoņos”) − Karfadas latviešu dz. svētkos starp citu devusi 2 pirmatskaņojumus: Lolitas Ritmanes (sk. JG157) un Tālivalža Ķeniņa darbiem (sk. augstāk). Pirmā no šo ērģeļdarbu autorēm paaudzi jaunāka, otrs − vismaz paaudzi vecāks par viņu.

SEMENOVS, Pēteris, konservatorijas audzēknis, 8 g.v. − piedalījies ar vijoles solo priekšnesumiem jauniešu koncertā dz. svētkos.

ŠILIŅŠ, Laimonis, režisors un aktieris, apceļojis ar savu ansambli (Sanfrancisko Mazais teātris) 3 kontinentus un, šķiet, ir vienīgais, kas gan kā aktieris, gan ar visu trupu guvis panākumus arī Rīgā − savai 60 un „Mazā teātŗa” 20 gadu jubilejai iestudējis Māras Zālītes lugu Pilna Māras istabiņa. Iestudējums 20 personu sastāvā jau parādījies gan uz Amerikas latviešu rietumu, gan austrumu krasta skatuvēm, kas − lielo ceļa izdevumu dēļ − spējušas to „celt”.

SOIKANE-TRAPĀNE, Māra, valodniece, beigusi Stokholmas universitāti, ieprecējusies Arizonā, kur latviešu maz, ALAs Izglītības biroja vadītāja − pa pastu un pa tālruni brāž jaunus vējus ASV un netieši arī citu zemju latviešu izglītības polītikā. Žēl, ka par vēlu, lai glābtu latvietībai pa daļai zudušo 50./60. gadu jauniešu paaudzi (sauktu arī par „aizbaidīto”, kas tagad jau kļuvusi vairāku avīžu romānu temats), bet − toreiz viņai pašai ritējis tikai pirmais gadu desmits... Jā − beidzot atzīts, ka arī izglītība nevar iztikt bez metožu jaunrades, daiļrades... Polītiķiem būtu laiks nosarkt un mācīties. Pārāk daudz dzīvību tie 50 gados upurējuši − savas īsredzības dēļ.

ŠTROMBERGS, Alfrēds, diriģents, mūzikas paidagogs − diriģējis visu dz. sv. Izlases koncertu ar 2 plašiem jaundarbiem (Kalniņa, Ķeniņa − sk. augstāk.) Līdzīgās „lomās” bijis jau agrāk Bostonā, Milvokos un citur.

UNTIKA, Sandra − piedalījusies ar solo dziedājumiem jauniešu koŗa un orķestru kopkoncertā dz. svētkos.

VILKA, Baiba − piedalījusies ar stabules solo priekšnesumiem jauniešu kopkoncertā turpat.

ZOMMERE, Andra, 3 g.v. − bijusi visjaunākā dejotāja tautas deju lieluzvedumā dz. svētkos.

 

O.L.

 

 

PAVASARĪGI SARĪKOJUMI TORONTO

Apstarojot dažkārt ziemīgo „gara sasalšanu” iepriekšējos mēnešos, pavasaŗa „atkusni” Toronto, šķita, ievadīja rakstnieču cēliens intimā gaisotnē Toronto Latviešu centrā jau marta sākumā, piedaloties Indrai Gubiņai, Mārai Gulēnai, Laumai Cennei, Maijai Meirānei-Šleserei, Lolitai Gulbei, Ainai Zemdegai un Irmai Grebzdei − neparasts „ansamblis”, kam neparastās lomās (ziedu pasniegšanā) vēl pievienojās Anita Leksere un Inta Purva. Pēc dažu kritiķu atzinuma, apstarošana bijusi tik pavasarīgi spēcīga, ka apmeklētāji būtu labprāt klausījušies programmu daudz ilgāk − atziņa, ko pēc rakstnieku cēlieniem parasti dzird ļoti reti, bet − laba jau daudz nevajag.

It kā kāpinājums šim sarīkojumam negaidīti radās aprīļa sākumā, turpat, kad atkal pilnu zāli bija pulcinājis „Atskats Veltas Tomas dzejā un prozā” Anitas Liepiņas sakārtojumā. Nepārtrauktā grāmatās iznākušo darbu skandējumā tur piedalījās Maruta Freimuta, Māra Gulēna, Jānis Kļaviņš, Anita Liepiņa un Ilze Miezīte, beigās ar jaunāku darbu skandējumiem pievienojoties arī pašai skandēšanas meistarei − autorei, bet ar veltījumu uzrunām Tālivaldim Ķiķaukam un dziedātājam, ģitāristam Andrim Kārkliņam (Andrés el Leton). Atkal programma bija tik labi sakārtota un tik koncentrēti pasniegta, ka apmeklētāji būtu labprāt klausījušies vēl daudz ilgāk. Bez tam, diapozitīvus, kas uz ekrāna mainījās reizē ar vārdiskajiem priekšnesumiem, bija sagatavojis Roberts Freimuts, pavadmūziku pārskaņojis Vilnis Āpše, un tas šķita jau atzinības cienīgs darbs pats par sevi, kam arī kultūrvēsturiska vērtība. Jo mums ir daudz, gan jaunu, gan mazāk jaunu dzejnieču un dzejnieku, gan lielu, gan ne tik lielu vārda meistaru, bet tikai viena, literāri vēl joprojām jauna Velta Toma. Par spīti rakstu un runas mākslā jau ieguldītajiem gadiem.

 

O. L.

 

KĀDA SAUCĒJA BALSS

(Pārspiedums no Laika 1987. g. 28. februāŗa numura)

PBLA 7. janvārī publicētais vēstījums latviešu tautai ļoti raksturīgi izceļ rietumu latviešu vadošo organizāciju un sabiedrības divkosību.

Vēstījums ļoti pareizi deklarē, ka esam viena tauta šeit un tur. Tas arī ļoti pareizi piemin mūsu tautas Latvijā ierobežotās un pat neeksistējošās iespējas aizsargāties pret etnisko genocīdu. PBLA valde aicina sekot Kronvaldu Ata mudei nepadoties svešās varas uzspiestajai pārtautošanai.

Mēs, protams, apzināmies, ka šodien Latvijā nav un nevar būt polītisku vadoņu cīņā pret etnisko genocīdu. Cīņas vadību ir pārņēmuši latviešu mākslinieki. Tauta Latvijā pilnīgi apzinās, ka šie visu mākslu mākslinieki ir viņu vadošie cīnītāji par latviešu valodas un kultūras dzīvību. Tauta viņus par to ciena un godina. Viņi ir latviešu tautas lepnums.

Viesojoties pie mums, Rietumos, turpetīm, šis latviešu tautas lepnums tiek oficiāli ignorēts. Viņiem, kas Kronvaldu Ata mudes centīgākie sekotāji, mūsu sabiedrisko centru durvis tiek slēgtas. Mēs savā „trimdas” mazvērtības iespaidā uzskatām viņus par pretspēlētājiem mūsu „cēlākajiem” mērķiem. Patiesībā viņi ir darījuši, dara un darīs daudz vairāk latvietības un tautas pašapziņas saglabāšanai, nekā mēs Rietumos jebkad spēsim darīt. Līdz šim mūsu apelējumi pie pasaules sirdsapziņas un meklējumi pēc mums, patiesībā, nepieejamiem un neieinteresētajiem polītiskiem sakariem ir bijuši veltīgi.

Nepieņemot Latvijas māksliniekus vienoti, mēs vientiesīgi iekrītam režīma slazdā, jo atšķeļamies no tautas Latvijā. Bieži vien šķiet, ka mūsu vadošās organizācijas neapdomāti atbalsta režīma komiteju lieliski apdomāto rīcību.

Tā, brālīši, dzīvojot
Mēs godā neiesim,
Mēs smieklā ieliksim
Sava tēva novadiņu. − T.dz.

 

Ilmārs Bīns, Kalifornijā.

 

 

Atbalss: Labi rūkts, lauva! Nekas jau nemainīsies: „polītiķiem” tad, vispirms, būtu jāatceļ vairāki duči „rezolūciju”. Bet to viņi nespēj: paši nemaz nezina, ko un kur 40, 50 gados „savārījuši”.

Vecais Santīms

 

 

INTERVIJA AR BRĪVĀS LATVIJAS REDAKTORU

Freds Z. Launags ir JG lasītājiem pazīstams kā viens no Laras Lapas redaktoriem un JG autoriem (skat., piem., JG 138./139. n-ru ar pseudonimu Ziedoņfreds). Kopš 1986. g. rudens viņš ir pārcēlies uz Minsteri R. Vācijā un uzņēmies Brīvās Latvijas redaktora pienākumus. Publicējam viņa atbildes uz JG atbalšu nodaļas redaktora Osvalda Liepas jautājumiem.

J: Trimdas avīze, kas 1986. g. sākusi savu gaitu ar pirmo numuru − cik ilgs paredzams tās mūžs?

A. Tas nebūs ilgāks par pašu trimdu. Domājams − arī ne īsāks. Jo kamēr būs trimdinieki, tiem vajadzēs arī savas avīzes, sava veida trimdas pases jeb dokumenta, kas šo trimdas stāstu lasītājam allaž atgādina, reizē stiprinot viņa nostāju. − Piebildīšu, ka jautājums drusku maldina: avīze, ko pērnajā oktobrī sākām numurēt no jauna, īstenībā ir Latvijas turpinājums, tātad radusies jau pirms 40 gadiem. Tās otra sakne − Londonas Avīze − radās jau 1942. g.

J: Ko ieplānots sasniegt tās pirmajā dzīvības gadā?

A: Kā jau mazulītim − kaut tikai šķietamam − avīzei jāiegūst sava seja, jātiek pie pirmajiem zobiņiem u.t.t. Bet tas jau ir dabisks, nevis plānošanas process. Liktos, ka pašreiz zināma savdabība avīzei jau iezīmējusies: plaša kultūras daļa, daudz ziņu no dzimtenes un par dzimteni, brīvāka domu izmaiņa. Līdz ar to ir jau piepildījies tas, ko tiešām plānojām: abonentu skaita pieaugums. Līdz šī gada beigām tas būs sasniedzis savus trīs simtus (abonenta atteicēju toties ir ļoti maz).

J: Kas ieplānots nākamajos gados?

A: Abonentu skaitam vēl pieaugot, varam jau apsvērt avīzes apjoma paplašināšanu − varbūt sākumā − ar kultūras lapas ik mēneša pielikumu.

Par līdzstrādnieku trūkumu mums te bažu nav. Jauni pie tam veidojas redakcijai tieši kaimiņos − Sabiedrisko zinātņu institūtā; pat MLĢ audzēkņu vidū daži jau atradušies. Pārējām trimdas avīzēm šādu topošu rezervju, šķiet, nav.

J: Cik tālu nodrošināta avīzes financiālā baze?

A: To garantē sešas organizācijas − izdevējas. Šo kalendāra gadu droši vien spēsim nobeigt bez izdevēju piemaksām. (Abām līdzšinējām Eiropas latviešu avīzēm tādas bija − un prāvas). Un ja vēl kāda puse no JG lasītājiem izšķirtos abonēt arī mūsu avīzi...

J: Kas nosaka Brīvās Latvijas saturu? Kā minētās sešas izdevēju organizācijas iztulko preses brīvības principu un ietekmē Brīvās Latvijas redakciju?

A: Saturu nosaka mūsu dzīve un latviešu trimdas centieni. Kā jau sākumā deklarēts, − mēs esam bezpartejiska avīze, bet darbojamies Latvijas neatkarības, mūsu tautas pašnoteikšanās virzienā. Šis apstāklis mums reizēm liek atteikties no pilnīgas objektīvitātes. Šai ziņā redakcijai ar izdevējiem domstarpību nav, ir tikai pa atšķirīgai niansei (tādas ir arī pašu izdevēju starpā).

J: Dr. Juris Silenieks AABS konferencē Ziemeļamerikā nesen savā referātā par Jauno Gaitu pieminēja globālu parādību: trimdas preses sastingumu visos laikos, visās vietās (Ņujorkā, Toronto, Londonā u.t.t.). Daudz esam dzirdējuši, ka dažādās trimdu preses izdevēji redaktori nekā neesot mācījušies un nekā aizmirsuši. Ko Tu kā redaktors gribi un vari darīt lietas labā, lai jaunie latvieši neignorētu savu laikrakstu kā tipisku trimdinieku izdevumu, ar ko viņiem nav nekāda sakara?

A: Nu − kā burbonis nepavisam nejūtos. Jau Brīvās Latvijas iekārtojums liecina, ka sekojam pasaules preses ārējam izskatam (ielauzumā). Un no nelaiķa Kārļa Rabāca esmu mācījies, ka patiesa rūpība veido avīzi visām paaudzēm pieņemamu, pat trimdā. − Par jaunajiem: cenšos viņus vairāk laist pie vārda, − par cik viņi paši nav iestinguši joprojām modē esošajā pretiestādījumu (anti-establishment) pozē. Viņu lietišķa kritika avīzei var noderēt, ja tā neiet par tālu destrukcijā. Citiem vārdiem: kamēr vilks ir paēdis, nenotiesājot mūsu „svētās govis”, vien tās pabaidot, viss ir kārtībā un publicējams. Nedomāju arī, ka okupētās Latvijas prese šiem jaunlatviešiem jebkad spēs aizstāt trimdas periodiku.

J: Kā paredzēts tikt pāri paaudžu maiņas slieksnim?

A: Tas daļēji jau iepriekš atbildēts. − Šis, bez šaubām, ir pats smagākais jautājums visai trimdas periodikai. Ir skaidrs, ka mūsu trešā, ārpus Latvijas dzimusī, paaudze savā vairumā sevi par trimdiniekiem vairs neuzskata. Tāpēc tas vairs nav paaudžu jautājums vien − tā ir jau šķirtne starp trimdu un emigrāciju, pareizāk: starp latviešiem un latviskas izcelsmes individiem, kam latvietība apgūstama, − ja kāds par to izšķiŗas. Šī problēma Jaunajai Gaitai būs ne mazāk akūta kā mums. Bet Brīvai Latvijai kā galvenokārt Eiropas latviešu avīzei šai paplašinātajā paaudžu jautājumā netieši palīdz dzimtene, tās tuvums. Turienes jauno latviešu ietekme Eiropas latviešu jauniešos neapšaubāmi pieaug, pie tam mums labvēlīgā virzienā: savas identitātes apziņā. Noteikti tajā.

J: Kur atradīsies BL redakcija 2001. gadā?

A: Spārnotais, no israēlītiem patapinātais sauklis, protams, ir: nākamgad Rīgā! Ticēsim, ka pēc 13 gadiem tas būs piepildījies. Tādā gadījumā avīzi gan nāktos atkal pārdēvēt. Vai Tev būtu kas iebilstams pret šādu šī izdevuma trešo nosaukumu: Latvija Latvijā?

  

BRĪVĀ LATVIJA pasūtināma:
Postfach 15 02 61
Salzmannstr. 152
D-4400 Münster
WEST GERMANY

Abonēšanas maksa: ASV − 6 mēn. 40.00, 12 mēn. 70.00 ASV dol. KANADĀ − 6 mēn. 50.00.