Divdesmitais gadu simtenis. Pārmaiņu, apsolījumu un piepildījumu gadusimts. Mans tēvs, dzimis uz divdesmitā gadsimta sliekšņa, nupat atķeksēja savu 87. dzimumdienu. Prātā viņa stāsts, kā 1914. gadā Jaunpilī neaptvēris, no kurienes nāk tāda pavisam ērmota rūkoņa, līdz nevilšus pacēlis acis pret debesīm un pirmo reizi ieraudzījis lidmašīnu. Vācu „Taube”, kas izlūkojusi krievu frontes aizmuguri. Cik vēl nesen Ņujorkas 42. ielas galā (turpat kaimiņos Fridricham Miltam un viņa kaķiem) skatītāju un pavadītāju tūkstoši gaidpilni rīkojās uz milzu laineru izvadīšanas romantisko, mazliet sērīgo rituālu, un tad vēl turpat pāris nedēļas ar kuģa romantiku, ar deju mūziku un kapteiņa galdu, ar deķa atpūtas krēsliem un sāļo jūras gaisu! Šodien pāris simtus pasažierus kā sardīnes veicīgi iepako milzu metalla kārbās un „vienā kuiļa rūcienā” (pavisam nedaudzās stundiņās) laika pārbīdes apdullinātus ar iesarkušām acīm un gremošanas sistēmas konstipāciju izsēdina miglainā rītā Amsterdamā vai Parīzē. Lūk, progress! Par katra progresa izpausmi jau varam ironizēt, bet cik gan daudz laika iegūts pētīt un priecāties par interesanto izstādi Stedelikā (Stedelyk), izstaigāt pavisam nesen atvērto Ludviga mūzeju Ķelnē, vai pirmo reizi ar jaunības laika satraukumu redzēt vareno modernisma (vai varbūt postmodernisma?) Dokumenta parādi Kaselē. „Mans laiks − kosma iegūšanas laiks” − tā Pēteris Martinsons bija nokristījis vienu no saviem novatoriskajiem keramikas darbiem. Lielo iespēju laikmets. Un kur nu vēl divi tūkstošais gads ar tikai aptuveni apjaušamām cilvēka prātam neaptveŗamām apsolījuma potencēm! Bet vai tas arīdzan nav materiālisma uzvaras gājiena laiks. Materiālās vērtības uzblīvējot neļaujot cilvēkam saredzēt savu brāli vai māsu tepat „cilvēksauciena attālumā”. Un jādomā par ēšanas orģijām un milzīgiem desu kalniem fantastiskajās Felini filmās. Varbūt mazliet arī svinīgi blīvo milzu ēdamzāli svētdienas azaidos Toronto Centrā. Par arvien augstāk briestošo konsumerisma vilni šodienas pasaulē. Par patērēšanu, par dabūšanu, par slaukšanu. Imants Ziedonis runā par radošo entuziasmu kā būtisku gara kultūras un evolūcijas dzinējspēku, kuŗam šodien jāatkāpjas dabūšanas azarta priekšā. „Slaucēja, kas slauc un slauc no savām dažām labākām govīm, slauc un tik slauc aizliedzot vīru un bērnus, aizliedzot ķinīti un dzimšanas dienu, sanatoriju un sauli debesīs, kamēr rajons dabū uz brīdi paturēt ceļojošo karogu un slaucēja pati dabū invalidātes grupu” (LuM 1986-51).

Slaukt un neredzēt sauli! Cik briesmīgs liktenis − neskatoties uz izslaukumu vai tauku procentu. Un ne jau tikai Latvijas lauku problēma. Tāpat Toronto, Ņujorkā, Minsterē un Sidnejā. Mainās slaukšanas veids un karoga krāsas, bet būtiski mūsu laikmetam iezīmīga universāla problēma.

„Mums ir maz intelliģences − republikā, Latvijā. Mums ir daudz skolotu cilvēku − daudz skolotu muļķu, daudz skolotu sliņķu, daudz skolotu neliešu, un − mums ir arī daudz labu skolotu cilvēku, bet šo skoloto labo ir daudz par maz.” Un atkal jāsaka − būtiska, laikmetam raksturīga, universāla problēma. Un tieši šīs būtiskās problēmas jau arī ir tas mobilizējošais dzenulis, kas rosina radošo entuziasmu problēmas identificēt, analizēt, risināt. Un te nu latvietim jāpriecājas, ka šodienas atklātības gaisotnē Rīgas periodikā problēmas tiek analizētas augstā intellektuālā līmenī un debatētas demokratiski. Un ne jau tikai Latvijā. Aizgājušā marta pēdējā nogalē Katskilos pie Ņujorkas latviešu kultūras entuziasti bija noorganizējuši KK (Katskilos kultūrai) − konferenci par „latviešu kultūras lomu mūsu skaitliski dilstošās sabiedrības saglabāšanā”.

Iefokusējoties uz latviešu kultūras kopainu kāda ir visbūtiskākā šodienas kultūras problēma dzimtenē un svešumā?

Manuprāt, Latvijas kultūras visbūtiskākā problēma ir tās salīdzinošā vienveidība. Ja arī nesakām, ka Latvija šodien ir Krievijas province, tad tomēr periferāla republika lielā īpaši augsti centralizētā valstī.

Boriss Bērziņš man 1981. gadā skaidroja, ka glezniecība būtiski esot „mazliet krāsas un dullības”. Pārfrāzējot varētu teikt − talants, varēšana un uzdrīkstēšanās. Bet ja tā padomājam, tad talantīgais jaunietis paklausīgi mācās Rozentāļos, bet ja laimējas un ir labs blats, pēc tam Akadēmijā. Un Akadēmija ir vienīgā Latvijā. Pēc tam jauno mākslinieku savienībā un pēc mācekļa gadiem lielajā visas republikas mākslinieku savienībā (gluži saprotams arī vienīgā). Piedalīšanās mākslas dienās, rudens izstādē un vēlāk varbūt Viļņas glezniecības triennālē vai revolūcijas svētku vissavienības skatē Maskavā. Bet grozies kā gribi − visai panorāmai trūkst daudzveidības. Vienīgais, vienīgais, vienīgais − bez nozīmīgām alternatīvām. Tamdēļ jau arī tie spurainie aizgājušajā gadā tik jauki tīkamu sprieguma lauku ap sevi radošie „jaunā viļņa” ekspresionisti. „Mazliet krāsas un dullības” − bet viscaur tomēr daudz par maz dullības un uzdrīkstēšanās. Un jāņem vērā, ka tas tiek teikts ar cieņu un respektu iepretim jo daudzajiem talantīgiem un drosmīgiem Latvijas kultūras dzīves cēlājiem un balstītājiem.

Un ja ir ticis rakstīts par nozīmīgāko deficītu, tad cerīgais gaismas lauks šai dzimtenes kultūras panorāmā ir kultūras darbinieku un visas kultūras dzīves augstais statuss latviešu tautā. Tauta respektē un cienī savus dzejniekus, māksliniekus, mūziķus! Vai nu runa būtu par Edīti Vīgneri, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Borisu Bērziņu vai daudziem citiem, tauta ap viņiem ir radījusi cieņas un mīlestības lauku, ko varbūt agrākā laikā sauktu par nacionālo varoņu aureolu.

Un tas, manuprāt, noved mūs pie pašas būtiskākās latviešu kultūras problēmas ārpus Latvijas. Svešumā latviešu kultūras darbinieka statuss ir izteikti zemā līmenī. Dzejnieki tie jau ir tikai tādi rīmju kalēji! Varbūt, ja vēl dzīvi būtu Skalbe un Jaunsudrabiņš, bet Toma, Vīksna, Bičole, Stumbrs, Saliņš − ko tad viņi īsti iedomājas?

Mazliet augstāk, šķiet, kotējas komponisti un koŗdiriģenti. Iznāk publikas priekšā tērpušies frakās vai pieceļas un paklanās zālē lielākos sarīkojumos un, saprotams, arī dziesmu svētkos.

Mākslinieku statuss strauji slīdējis uz leju pēc tam, kad vairums pilsoņu mājas jau puslīdz ciešami izdekorētas un kādreizējie Akadēmijas mācībspēki apmiruši.

Respektējamā sabiedrības cieņas līmenī turas teātŗa aktieŗi, kas vairumā gan ir visai amatieriski, bet „pigoru taisīšana” jau latviešiem izsenis bijusi cieņā.

Varat jau protestēt, ka tā ir visai frivola nopietnas lietas analizē, bet, manuprāt, tomēr latviešu kultūras darbinieku zemais statuss ir svešuma latviešu kultūras dzīves pašā serdē. Kad pirms gadiem bērēja Toronto sabiedrisko darbinieku Jāni Niedru uz kapsētu pavadītāji plūstin plūda, bet pie latviešu teātŗa dekorācijas mākslas pamatlicēja Jāņa Kugas seniora kapa gandrīz tikai ģimenes locekļu grupiņa.

 

*   *   *

 

19. jauno mākslinieku izstādē 1962. g. jūnijā Čurloņa galerijā Čikāgā. Uzņēmumā pie U. Krūmiņa gleznas, no kreisās: M. Bārens, B. Tālivaldis, O. Šteiners, E. Strautmanis, J. Strods, S. Šteinere-Jēgena, V. Sīmanis, U. Krūmiņš.

 

Pārlapoju 23 lappušu izstādes katalogu ar pretenciozo nosaukumu „Latviešu mākslas jaunie apvāršņi” angļu valodā. Runa ir par 10 Čikāgas un apkārtnes latviešu daiļnieku izstādi lietuviešu mākslas mūzejā Čikāgā aizgājušā gada novembrī. Katalogā pārstāvēto autoru ģīmetnes un melnbalto darbu reprodukcijas (pabāls poligrafiskais noformējums).

Kataloga priekšlapā kā skates kuratori ir uzdoti Ruta Jostsone un E. Holenders, lai gan tālāk trūkst jebkādas norādes, kā viņu kurātoriālā darbība ir izpaudusies.

Publikācijas ievadā Vitauts Sīmanis vienā paragrafā mēģina izgaismot mūžseno un vēl vienmēr neatbildēto jautājumu, kas ir latviskais mākslā. Nobeiguma paragrafā atkārtots trafaretais vulgārisms, ka „Latviešu mākslinieki brīvajā pasaulē ir patiesi brīvi pieņemt vai noraidīt citu ietekmes un meklēt un atrast savu radošo izteiksmi.”

Nedaudz tālāk, rakstot par 1958. gadā Ilinojā dzimušo Inesi Liepiņu lasām, ka tūlīt pēc Čikāgas mākslas institūta beigšanas viņa „atskārtusi, ka tikai nedaudziem māksliniekiem laimējas nopelnīt iztiku savā profesijā. Tamdēļ viņa drīz vien nodibinājusi savu firmu, kas ar labiem panākumiem dizainē un ražo adītas drēbes.” Lai nu Vitauts neņem ļaunā, bet cik gan brīvs ir „patiesi brīvs” mākslinieks? 

No vecajām lauvām − divdesmitajos dzimušie un sešdesmitos trimdas latviešu glezniecības avangardā prominentie abstraktie ekspresionisti Uldis Krūmiņš, Ojārs Šteiners un Vitauts Sīmanis reproducētos darbos rāda vēl respektējamu glezniecisku vitalitāti.

Atturīgs kolorīta smalkums un ģeometriski orientēts, rūpīgi izsvērts formu kārtojums uzrunā skatītāju 1946. gadā Vācijā dzimušās Leldes Alidas mākslā. Simpātisks šķiet arīdzan viņas mākslas kredo, ko varētu tulkot apmēram tā: „Māksla ir subjektīva būtiskās cilvēka divdabības izpausme. Māksla ir paradokss, kas neizskaidrojamā veidā apvieno mākslinieka gribu ar nejaušību un tiekšanos pēc iekārotā ar atteikšanos. Mākslai ir brīnumainā spēja kaut īslaicīgi atslogot cilvēka esības būtisko bezcerību.”

Nozīmīgu māksliniecisko enerģiju, šķiet, izstaro skates jaunākās dalībnieces 1958. gadā dzimušās Rūtas Daugavietes darbi. Grafiski orientētos darbos nozīmīga vieta tipografiskiem elementiem, latviskam ornamenta rakstam un vispār zīmei. „Manu darbu formas bieži ir ar savstarpēju pārklājumu, gluži kā mana latviskā cilme ir ieklāta Amerikas kultūrvidē, kuŗā es dzīvoju,” skaidro Rūta.

Izstādes seniors ir 1908. gadā dzimušais autodidakts Jānis Strods. Katalogā rakstīts „leģendārais” un te nu pavisam jāpiekrīt. Pārlasu Jāņa Stroda dzīves stāstu 1958. gada decembŗa Dzimtenes Balss numurā, kad māksliniekam svinēta 50 gadu jubileja. Kas par daudzkrāsainu mozaīku, kuŗā viens mazs stikliņš ir Jānis Strods kā Mākslas akadēmijas modelis trīsdesmitajos gados.

 

*   *   *

 

1980. gada rudenī pēc Rīgas apciemojuma manā diapozitīvu klāstā bija arī vairāki uzņēmumi no pazīstamā Kārļa Zemdegas Raiņa kapa pieminekļa. Kad rādīju šos diapozitīvus paziņu grupiņai, Sanfrancisko mākslinieks Ivars Hiršs spontāni izteica sašutumu, ka latviešu dzejnieks apglabāts zem šī akmens „monstra”. Citi atkal apstiprināja jau agrāk dzirdēto domu, ka granītā cirstajai figūrai trūkst izteikti vīrišķīgas vai sievišķīgas iezīmes. Visai zinīgais mākslinieks Gvīdo Augusts izskaidroja, ka skulptūras modelis esot vīrietis un dzīvojot Amerikā. Atceroties to ar īpašu interesi lasīju Laikā (1987. g. 28. febr.) Anšlava Eglīša nekrologu Robertam Jaskovskim. Zemdegas Raiņa pieminekļa un Mākslas akadēmijas bijušajam modelim un vēlāk Amerikā kollekcionāram un grāmatu izdevējam („Upeskalna apgāds).

Tāpat atmiņā nāk nelaiķa Bruno Rozīša stāstījums, ka arī viņš trīsdesmitajos bijis Kārļa Zemdegas modelis. Interesanti, ka visos gadījumos bez tīri profesionālās attieksmes modeļus saistījusi arī interese par mākslu un draudzība ar māksliniekiem, kas vēlāk dzīvē pārtapusi nopietnā kalpošanā mākslai. Un tad vēl, viens no Zemdegas akmeņkaļiem, kas strādājis pie Raiņa kapa pieminekļa bijis Dženovā mirušais un Toronto apglabātais tēlnieks Augusts Kopmanis.

 

*   *   *

 

Nu jau vairāk kā 3 gadi kopš Valda Āboliņa nāves Berlīnē. Toreiz rakstot atvadu rindas šai patiesi spilgtajai latviešu un vācu mākslas pasaules personībai zīlēju, ka viņa devums mākslai tiks iemūžināts monografiskā apcerē. Šobrīd Valda Āboliņa izstādes un kataloga izveidošanas darbs rit pilnā sparā „Neue Gesellschaft für Bildende Kunst” darba ietvaros ar darba grupām Berlīnē un Rīgā. Izstāde iecerēta 3 komponentos. Apraksti un dokumentācija par Valda agrīno māksliniecisko darbību Āchenē ar galerijas vadīšanu, izstāžu sarīkošanu − fluxus un hapeningi. Tad nozīmīgākais Berlīnes periods un visbeidzot „letter-art” − saturiski un vizuāli blīvās un oriģinālās Valda vēstules. Izstādi varam gaidīt ne tikai kā vērtīgu kultūrvēsturisku notikumu, bet arī kā nozīmīgu stimulu Rīgas mākslas dzīvei. Sarīkot vairāk kā 60 nozīmīgas izstādes jau pats par sevi ir kultūras kopšanas darbs, kuŗa nozīmību ir pagrūti aptvert. Gaidām!

 

*   *   *

 

Nelaiķis Herberts Sils no Austrālijas interesanti šķetināja latviešu mākslas vēstures pavedienus Jaunās Gaitas rakstu sērijā − „Tēvi un dēli” [JG33, JG35, JG40]. Cik tas jau sen... Pavisam nesen (Nr. 161) šai nodaļā nepiedodami samainīti tēva un dēla − divu latviešu mākslinieku vārdi. Rakstot par aizgājušā gada mākslinieku saietu Katskilos Laimons Eglītis rādīja Andreja un nevis Valtera Lindberga darbu diapozitīvus. Andrejs Lindbergs ir ne tikai izaudzinājis savu talantīgo dēlu Valteru, bet pats jau daudzus gadus nopietni un mērķtiecīgi strādājis bezpriekšmetīgās glezniecības laukā.

Aizgājušā gadā Andrejam (tas ir tēvam) bijusi plaša un interesanta gleznu izstāde Latviešu centrā pie Vašingtonas, no kuŗas tad arī iepriekš minētie diapozitīvi. Par izstādi recenziju Laikam uzrakstījis Laimons Eglītis, kas, diemžēl, iejukusi un pazudusi redakcijas papīru kalnā.

 

Nikolajs Bulmanis