DAŽAS ATMIŅU DRUSKAS

Rakstu sakarā ar Aivara Ruņģa jautājumu JG 156. numurā. Dzīvie vecīši jau visumā atceras 1940./41. gada Staļina un Berijas „revolūciju”, arī toreizējo Latvijas nāves prokuroru Višinski ar 3000 Krievijas čekistiem Serova un Šustina vadībā, piedevām − pāris tanku divīziju. Šo mūsu tautas iznīcības traģēdiju paaudzes neaizmirsīs, kamēr latvietība neizdzisīs.

Tikai, par toreizējiem Latvijas pilsoņiem − žīdiem runājot, ticīgi sagaidot Hitlera „brīvību”, nepamanījām, ka starp 16.000 iznīcības nometnēs aizdzītajiem bija arī apmēram 600 žīdu. Šustina un Serova nāves paraksti diezgan daudziem latviešiem pārvērtās par visu žīdu ēnu.

Kādus 20 kilometrus no Alūksnes, mežu vidū arot savu zemi, tiešām cerēju, ka Hitlera vara būs „mērenāka”. Netaisīs no zemes ne baronu muižas, ne kolchozu piedēkļus. Diemžēl, Staļina zemes rekvizīcija tika atcelta tikai tiem, kas pagasta amatos, vai to uzticības draugiem. Viņu „kaŗa nodokļi” − sviestā, gaļā, graudos u.c. labumos − uz pusi mazāki nekā „neatkarīgajiem”. No leģiona varonības viņus glāba UK kartītes.

Šī „brīvestība” malēniešos sākās tā: Mālupē, 2. un 3. jūlijā (1941. g.) sarkanarmija jau bija paklīduši uz austrumu pusi. Arī sarkanākā daļa no pagasta izpildkomitejas. Mālupē pagaidām valdīja Ciršņu Liepiņa Otes vecākais dēls, Latvijas armijas sapieŗu pulka kapteinis Antons Liepiņš. Viņam līdz kādi 200-300 kareivji un kādi 10 partizāni ar aizsargu priekšnieku Kalniņa Aleksandru. Frontes līniju neviens skaidri nezināja. Aizsargi drošības dēļ ar lielu baļķi slēdza Alūksnes Liepnas Pededzes tiltu. Negaidīti, no Alūksnes puses parādījās vieglā mašīna ar četriem sarkanarmiešiem. Sākās šaušana. Lai būtu drošāka aizsardzība, tie pameta mašīnu, nogūlās tuvākajā līču tērcē. Kāds kareivju pulciņa kaprālis uzlīda uz kroga jumta. Izmantodams dūmeni aizsegam un šautenes atbalstam, nošāva trijus. Ievainoto šoferi noķēra rudzu tīrumā.

Viens kritušais bijis ģenerāļa pakāpē, uzvārdā Tupikovs. Pēc kapteiņa Liepiņa domām tas esot bijis latviešu „korpusa” komandieris. Otrs − zemākas pakāpes krievu virsnieks, bet trešais − pēc dokumentu papīriem − augstāks komisārs. Apraka turpat. Vēlāk no kāda virsnieka, latvieša, kas neaizvests, bet strādājis „korpusa” štābā, dzirdēju, ka Tupikovs licis saprast, lai labāk paliekot latvieši Latvijā par gūstekņiem, nekā padodoties Staļina pavēlēm.

Otrās dienas pievakarē pa lielceļu no Liepnas puses nāca trīs apbruņoti vīri un dzina deviņus − kopējā virvē cilpotus. Dzinēji bija kādreizējie mālupiešu pusgraudnieka dēli Irbes. Ieprecējušies Liepnas pagasta jaunsaimnieku meitās. Tie deviņi mums nepazīstami. Vienam − krekla plecs asiņains, pārējiem sejās bailes un neziņa. Vecākais Irbe − Alfrēds, braši uzsauca mūsējiem: „Mēs ar’ bijušie mālupieši, atvedām Liepnas komūnistus, lai tepat kopīgi uz vietas nošautu!”

Vēl šodien atmiņā kapteiņa Liepiņa atbilde: „Tie ir mums nepazīstami un privāti cilvēki. Šādā nebrīvības sajukumā neesam tiesīgi spriest ne par viena dzīvību vai nāvi. Vediet uz Alūksni! Tur radīsies ātrāk iestādes arestēto noskaidrošanai.” (Toreiz jau arī vēl nezināja − KĀDAS!) Brāļi neveda uz Alūksni. Pagriezās atpakaļ uz Liepnas pusi. Vienīgi asiņkrekls pāris reižu sauca, lai par viņa arestēšanu paziņojot viņa brālim Viļakā. Vārdu sen vairs neatceros, tikai − tam bijis gaļas un desu veikals.

Nākošā rītā kā parasti vedu pienu uz Mālupes koppienotavu. Tur traucējumu nebija. Bet tur, kur Ciršņu gāršas ceļš uziet uz lielceļa, mans zirgs pēkšņi apstājās. Stēdinājās atpakaļ, ošņāja un purslināja smaku. Tad arī ieraudzīju ceļa smiltīs tumšu sarecējumu. Dažas gaišas kaulu lauskiņas ar matu šķipsniņām. Pāri ceļa grāvim pie priedītēm pacēlums, ar smiltīm un brūklenājiem sajaukts.

Tanī pašā dienā meža jaunsaimnieki Jēkabsons un Priede stāstīja, ka vakardienas krēslā ieradies viens no Irbēm, aizņēmies lāpstas. Pēc norībējuši vairāki šāvieni. Mēnesnīcā lāpstas atnesuši atpakaļ. Izskatījušies sadzērušies, sacīdami: „Tūs muolupīšūs neikuodas varūnīgas dūšas nav...”

Vācu armija mālupiešiem izmaršēja cauri pāris dienu vēlāk. Nebija daudz. Varbūt kāds kājnieku pulks. Alūksni apraudzīt aizbraucu jūlija beigās vai augusta sākumā, lai noskaidrotu Lauksaimniecības biedrībā, vai Ulmaņa laika iespējas ar Polijas strādniekiem atjaunos?

Pārsteigums pavisam cits. Iebraucot Pils ielā, dižā parka malā bija dzeloņdrātis. Aiz tām Alūksnes žīdi. Daudzi pazīstami kopš pamatskolas gadiem. Lauksaimniecības biedrībā nekādu skaidrību nedabūju. Nopircis šņabja pudeli, mājup braucot, naīvībā pieturēju zirgu pie dzeloņsētas. Sargu neredzēju. Vistuvāk redzēju brāļus Vasermaņus (Israēli un Abki). Izvilku dzeramo un pamāju, lai nāk pie drātēm. Nāca arī − ar mazu katliņu rokā. Tad no otra stūra, no lielā kļava ēnas, parādījās pazīstamais Lauksaimniecības biedrības mājas sētnieka dēls ar šauteni rokā. Bargi atskanēja: „Pazūdi Pelēci, citādi − lode dirsā!”

Laidos arī. Atmiņā palikušas ieslodzīto drūmās sejas. Bez Vasermaņiem, redzēju Kacu, Rukinu, Trumaņu, Feirelsonu, Sagaloviču... Sagaloviča Raele jau pamatskolā bija žirgta meitenīte zilām acīm, melniem matiem. Feirelsona Anna, brūnace, pāris gadus paspēja būt Mālupē par skaistu un arī labu zobārsti. Brāļi Vasermaņi Ulmaņa gados skaitījās kā veikli Alūksnes futbolkomandas spēlētāji.

Vistraģiskāk bija klausīties, ka Rukina meita izrauta no Alūksnes slimnīcas ar tikko piedzimušu bērniņu. Tur bija arī Annas pagasta Ribužu ģimene, kas kā retums − lauksaimnieki. Viņu tēvs pirms Ulmaņa vadonības bija ievēlēts savā pagastā par valdes priekšsēdi.

Ap augusta beigām, varbūt arī septembra sākumā, atklīda ziņas, ka visi Alūksnes žīdi nošauti. Man tas, savu mežu vidū zemi arot, sākumā likās neticams. Vai tad nu visi pēc Liepnas Irbju modes? Tomēr − Alūksne tukša no žīdiem. Siseņu priedēs „aizgājuši”...

Daži fakti, ko stāstījuši paši alūksnieši: ar vāciešu drošības policijas (SD) pamatojumu grupa latviešu kāda virsnieka vadībā arestējuši visus Alūksnes žīdus. Dažas jaunākas žīdietes izvarotas. Pret nežēlību un rupjībām protestējis bijušā 7. Siguldas pulka adjutants, kapteinis Ķiploks. „Šucmaņi” par to viņu pašu arestējuši. Iedzinuši pie žīdiem. Vai viņš vairs tiktu vaļā − jāšaubās. Bet bijuši tuvumā daži uz Noriļsku neaizdzītie. Tie Ķiploku izglābuši. To dzirdēju arī vēl Mineapolē Siguldas pulka štāba rakstveža un Malienas Ziņu redaktora vācu okupācijas periodā Apenīša-Grozgalvīša.

Pabeidzot: Alūksnē Staļina gadā augstākais čekists bija Jānis Lazdiņš. Manos pamatskolas gados viņa tēvs bija pamatskolas un ģimnāzijas ēku apkalpotājs. Vai pēc 1944. gada Lazdiņš atgriezās Latvijā, nezinu. Smagi gāja Alūksnes nacionālajiem partizāniem. Apbruņojušies, braukuši smagajā mašīnā, bet Ziemera mežā iebraukuši čekas slazda ugunīs. Krituši 17, paglābies viens. Liepnas pagastā brāļi Irbes 1942. g. rudenī mēģinājuši iznīcināt kādu sarkano meža grupu, bet krituši paši un viņiem noģērbtas policistu formas. Ar kādu Alūksnes šucmaņu grupu Stūrmaņa vadībā 1943. g. vasarā nenotika asins liešana, bet komēdija. Ja jau būtu lasījuši Malēnieša pasaules 3. grāmatu, nesacītu, ka visi svešumā klusē...

 

Valentīns Pelēcis