JG166 LASĪTĀJU VĒSTULES

JG Redakcijai:

Mani ļoti pārsteidza E. Pārupa atbildes saturs manai lasītāju vēstulei (JG Nr. 162), kas tikai jautāja, vai žīdu laikrakstā Aufbau publicētajā „kaŗa noziedznieku” sarakstā minētais vltn. Pārups ir tā pati persona, kas tagad publicējas Jaunajā Gaitā?

Saraksts nav manis izdomāts, bet publicēts, kā redzams minētajā žīdu laikrakstā. Man nebija zināmi apstākļi — kādos tas radies.

Vai tas nav arī tikai zināmu aprindu vērtējums — nosaukt brīvprātīgos par „palīdzētājiem Hitleram sasniegt kaŗa mērķus un mūsu tautas iznīcināšanu”? Apstākļu pazinējiem ir labi zināmi brīvprātīgo motīvi, iesaistoties Otrā pasaules kaŗā un ir negodīgi tos tagad nostādīt citādā gaismā. Ir arī zināms, ka, ar maziem izņēmumiem, pēc „Baigā gada” dzīvi palikuši virsnieki brīvprātīgi iesaistījās šai pretboļševiku cīņā.

Kā redzams, mūsu izpratnes kalpot tautai ir ļoti atšķirīgas. Bet par to lai spriež citi.

Mana biografija, sakarā ar boļševiku propogandas izdevumiem, ir jau sen vācu drošības iestāžu pārbaudīta. Vai tagad Pārups to vēlas vēlreiz darīt? Ja ir tik liela interese, tad to var darīt, izlasot DV Mēnešrakstā 1973. g. Nr. 2 - 1974. g. Nr. 1 „Tur tālu kaujas laukā” un man tajā nav ko slēpt.

Pārupa atbilde ir tik demagoģiska un manai vēstulei neatbilstoša, ka tā faktiski vairs nekādus paskaidrojumus neprasītu.

Manas vēstules nolūks bija pavisam cits: parādīt Pārupam — cik viegli var nokļūt „kaŗa noziedznieku” sarakstā, jo nevienu brīdi nebiju domājis, ka žīdu laikrakstā Aufbau publicētās personas, arī Pārups, būtu kādi „kaŗa noziedznieki”, bet ka, ar dažādiem neķītriem līdzekļiem un galvenā kārtā Padomju Savienības iestāžu viltojumiem, katru no mums rietumos var pataisīt par „kaŗa noziedznieku”.

A. J. Bērziņš

JG redakcijai:

Otrā vēstulē Bērziņš atkal uzstājas kā zinīga autoritāte, kam izteiktie apgalvojumi nav jāpamato ar faktiem vai atzītām patiesībām. Vēstule satur aplamības, kas var apmulsināt lasītājus — sevišķi jauno paaudzi, kas nepieredzēja vācu okupāciju. Parasti nopietna sabiedrība šādu „pļāpāšanu” ignorē, bet šoreiz tas nav atsevišķa indivīda pasākums — tas ietilpst trimdā valdošo vācu atbalstītāju ģenerāllīnijas plānā, kuŗā Bērziņš ir tikai viens no daudziem „sliežu bīdītājiem”, kas novada uzbrukumus vācu pakalpu pretiniekiem.

Pēc kaŗa emigrācijas laika chaosā trimdas vadītāju amatos Vācijā iesēdās vācu laika funkcionāri un atjaunoja okupācijas laika „ģenerāllīniju”. Sākās vācu laika pasākumu, titulu, ordeņu cildināšana un pretnacisma cīnītāju noniecināšana. Viss tas pārsviedās arī uz emigrācijas zemēm un turpinās līdz šai dienai. Pēdējā laikā apkarojamo skaitā iekļuvušas pat demokrātisko valstu amatpersonas, organizācijas un nācijas, kas neatzīst Hitlera varoņus. Mūsu periodiskie izdevumi slavina vācu atbalstītājus, bet par vācu laikā noslepkavotiem un sakropļotiem upuŗiem nepieļauj nekādas informācijas.

Prof. J. Ozols, Vācijā, pēc kaŗa bija savācis daudz ziņu par latviešiem, kas atradušies vācu KZ nometnēs, un vēlējās par to nolasīt referātu latviešu novietnēs. Bet „ģenerāllīnijas” komandieŗi to nepieļāva — esot „sava dzīvokļa piemēslošana”.

Nesen prof. A. Ezergailis laikrakstā Brīvā Latvija publicēja lietpratīgu lasītāju vēstuli, bet Daugavas vanagi Zviedrijā, Anglijā un Vācijā un citi Brīvās Latvijas diktatori to nosodīja un pieprasīja redakcijai publiski apsolīties, ka tādus rakstus vairs nepublicēs.

Abi profesori bija pieskārusies kaŗa noziedznieku jautājumam, ko „ģenerāllīnija” par katru cenu grib paturēt iesaldētu savas ādas glābšanai.

Kaŗa noziegumu slēpšanas trikos ietilpst arī noziegumu līdzdalībnieku bravūrīgā „cīnīšanās” pret komunismu. Visos trimdas polītiskos un sabiedriskos pasākumos darbojas līdz liels skaits vācu laika aktīvistu. Tas padara mūsu politisko darbību par farsu, līdzīgu vecam nostāstam par zagli kas bēgdams no ķērājiem sauc: „Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!” Tā kliedz arī vācu laika „varoņi”: „Pret komunismu! Mēs cīnījāmies pret komunismu!”. Tāda lišķība ir viegli caurskatāma un atbaida brīvo pasauli.

Bērziņa vēstulē jo klaji parādās šie „generāllīnijas” vācu atbalstītāju principi.

Bērziņš uzdodas par virsnieku, bet nav beidzis nevienas virsnieku skolas un nepārzina virsnieku kvalifikācijas normu ne militārā, ne sabiedriskā laukā. Bērziņa dienesta gaitu sarakstā teikts, ka izpildījis obligāto dienestu Latvijas armijā, dienējis policijas vienībās no 1942. g. februāŗa un ieskaitīts 1944. g. septembrī 42. pulkā. Paaugstināts par unteršturmfīreru 1944. g. februāri un par oberšturmfīreru 1944. g. septembrī.

Virsnieku atturības dēļ latviešu vienībām trūka komandieŗu. Šo robu vāci aizpildīja, paaugstinot par „fīreru”, neprasot kvalifikācijas, katru, kas padevīgi kalpoja ierindā un vienmēr atsaucās ar „jawohl”. Bērziņa iegūtās pakāpes neatbilst virsnieku kvalifikācijām un nav legālas, jo neviens okupācijas laika darījums nav tiesisks un pieņemams, kamēr to nav atzinusi brīvās Latvijas valdība.

Pilnīga aplamība ir Bērziņa apgalvojums, ka Latvijas armijas virsnieki brīvprātīgi iestājušies vienībās. Toreiz biju Virsnieku apvienības sekretārs un sevišķu uzdevumu virsnieks Annas ielas štābā *. Zināju virsnieku nostāju: lielākā daļa virsnieku atturējās un tikai ar varu un mobilizāciju viņus iesaistīja dienestā. Virsnieku atturība ir arī atzīmēta Ģenerāldirektorijas 1942. g. 4. nov. un 1943. g. 5 marta protokolos. Tā atzīmēta arī vācu ziņojumos Berlīnei. Plkv. Plensners savā „Informācijā par Latviešu leģionu” saka, ka lējām asinis uz svešu pavēli par svešām interesēm. Virsnieki to saprata.

Bērziņš saka, ka devies kam atriebt boļševiku nodarījumus un pasargāt zemi no viņu vēlreizējās atgriešanās. Tas uzliek kroni Bērziņa daudzinātiem „apstākļu pazinējiem”. Kaŗš nav ne atriebības akts, ne karjeristu un avantūristu medību lauks. Kaŗā nevar iet atriebt pārestības, bet vienīgi, ja pastāv reāla varbūtība ar ieroču cīņu palīdzēt savai tautai. Bet kopš uzdevām savu brīvību bez cīņas, līdz šai dienai nav bijis tāda brīža, kad ar ieroču cīņu varētu atvieglot vai novērst mūsu tautas traģisko stāvokli. Kaŗa jēgu nenosaka „zēnu labā griba”, bet gala rezultāts. Un tas ir traģiski bēdīgs: milzu dzīvā spēka zaudējumi, sabojāta reputācija — ieguvuma nekāda.

Esmu ieskatījies Bērziņa autobiogrāfijā (DV Mēnešraksts, Nr. 2, 1974) un tur teiktais rada dažas neskaidrības, ko viņš varētu palīdzēt noskaidrot. Autobiogrāfijā teikts, ka viņš aktīvu darbību vācu laikā uzsāka tūlīt pēc okupācijas Rēzeknē, iestājoties kapt. Mača ** nodibinātā pašaizsardzības grupā. Par šīs grupas darbību SD ģen. Štālekers *** uzrakstīja pagaŗu ziņojumu, kas beidzās sekojoši:

Beim Einzug der deutschen Truppen wurden ungefär 60 führende Letten vollkommen verstümmelt vorgefunden. Daraufhin wurden 80 Judenliquidiert. Der Polizeipräfekt Matsch hat die Liquidierung der Juden übernommen.

Ziņojums rakstīts 1941. g. 18. jūlijā, kad Bērziņš atradās kapt. Mača grupā. (Pēc autobiogrāfijas Bērziņš atstāj Mača grupu augustā.) Pretestības kustības materiāli par notikumiem Rēzeknē, ko apliecina arī trimdas rēzeknieši — dārzniecības īpašnieks Kārkliņš, Homiķis, tā laika amatpersonas un citi — saskan ar Štālekera ziņojumu. Mača grupa rīkojusies tāpat kā citas līdzīgas grupas. Bet biogrāfijā Bērziņš raksta tikai par patrolēšanu Mača grupā, nepieminot citas akcijas. Kāpēc?

Būtu ļoti vēlams, ka Bērziņš, kā notikumu līdzgaitnieks, uzrakstītu visu savu pieredzi Mača grupā, ko varētu salīdzināt ar citām ziņām, lai vēsturei būtu vispusīgi pārbaudīti dati. Tauta, sevišķi jaunā paaudze, vēlas zināt patiesību.

Ēriks Pārups

* Annas iela — Policijas bataljonu formēšanas centrs.

** Kapt. Mačs — Kaŗa skolas 1. izlaiduma virsnieks. Strādājis Rēzeknes Kaŗa pārvaldes administratīvā amatā. Pēc vācu ienākšanas Rēzeknē /3. jūlijā 1941. g./ bijis latviešu komandants vācu komandantūrā. Nodibinājis pašaizsardzības grupu un iecēlis dažādas amatpersonas Rēzeknē. Pildījis visāda veida vācu uzdevumus. Rīcība bijusi tik „grandioza”, ka neilgā laikā pats un viņa ieceltie atsēdināti no amatiem.

*** SD ģen. Štālekers — viens no asiņainākiem SD pavēlniekiem rietumu frontē, Einsatzgruppe A komandants. Ieradās Rīgā 41.g. 1. jūlijā — okupācijas dienā, 42. g. martā pievienojās kādai Arāja komandas SD rotai, kuŗu komandēja vltn. Kalējs un kas devās uz Holmu aizmugures tīrīšanas akcijās. Š. nebija bruņiniekpakāpes dzelzskrusta. Pastāv ieskats, ka viņš vēlējās piedalīties kādā uguns kaujā, lai to iegūtu. Nesasniedzot Holmu, rota sadūrās ar partizāniem. Š. nenogūlās, bet slēpās aiz kāda koka /laikam vēlējās iegūt vieglu ievainojumu — tad ordenis drošs/. Viņu trāpīja sprāgstoša lode vēderā un no šī ievainojuma mira lauku lazaretē.