Šogad 5. augustā paiet 90 gadi, kopš dzimis latviešu ievērojamais mūzikas zinātnieks, folklorists, mākslas zinātņu doktors Jēkabs Vītoliņš (1898.-1977.). Biju viņa skolnieks gan Rīgas skolotāju institūtā, gan Latvijas valsts konservatorijā.

Vītoliņš dzimis Madonas apriņķa Sarkaņu pagasta Bākšānos, lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Sarkaņu pagasta skolā, vēlāk Lazdonas draudzes skolā, pēc tam Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pirmā pasaules kaŗa notikumi viņu aizved Sibīrijā, kur 1917. g. rudenī viņš iestājas Tomskas mūzikas skolā dziedāšanas un mūzikas teorijas klasēs, šajā laikā sākot vadīt arī Irkutskas latviešu kori. 1920. g. Vītoliņš atgriežas Rīgā, kur iestājas Latvijas konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas un mūzikas teorijas klasē, instrumentāciju mācoties pie Jāņa Mediņa. Studē arī E. Kupera orķestŗa diriģenta klasē. Papildinās ārzemes: Vīnes universitātē 1929. un 1931. g., arī Sorbonnas universitātē Parīzē 1936. un 1937. g.

No 1922. līdz 1938. gadam Vītoliņš strādā Rīgas skolotāju institūtā par dziedāšanas, dziedāšanas metodikas, mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju un vada arī plašo institūta kori. Tātad šinī skolotāju sagatavošanas iestādē viņš sāka strādāt jau 24 gadu vecumā. Mans mācīšanās laiks ietilpa no 1931. līdz 1937. gadam. Visumā Vītoliņš ļoti plaši izvērta mūzikas teoriju: veseli četri gadi tika izmantoti mūzikas elementārteorijai, harmonijas mācībai, pat kontrapunkta ievadam un pamatprincipiem. Ja mūzikas elementārteorijā galvenā kārtā pievērsās tikai rudimentiem, harmonijas mācība patiesi ietiecās visos dziļumos, ieskaitot korāļu harmonizācijas prasmi četros veidos pēc konservatorijas programmas. Ja visi institūta audzēkni būtu Vītoliņa mācībai šajā nozarē pilnībā sekojuši, mūsu latviešu tautā būtu pāris simt komponistu vairāk. Man šī mācība ļoti labi noderēja vēlāk. Apmeklējot konservatoriju, pašā pirmajā gada man bija visai viegla dzīve. Kontrapunktā, saprotams, līdz fūgai netikām, bet pamatprincipi tika apgūti, un institūta absolventiem vajadzēja prast atšķirt umpampā no diatonisma. Kopsavilkumā institūta mūzikas programma bija saturīga, vērtīga un praktiska, diemžēl daudzi to uzskatīja par nevajadzīgu. Institūta 5. klasē mums pievienojās vairāki ģimnāziju abiturienti, kas gribēja kļūt par skolotājiem. Vītoliņš man uzdeva viņus iespējami ātrā laikā sagatavot harmonijas mācības pārbaudījumam. Triju mēnešu laikā tas man izdevās, un mani „skolnieki” eksāmena darbu veica uz 5. Vēl šodien atceros viņu vārdus, te ar sevišķu cienību pieminot mūsdienu slaveno Latvijas archeologu Jāni Graudoni. Kā honorāru Graudonis gribēja uzlabot manas vājās sekmes ģeometrijā, diemžēl tas viņam neizdevās.

Skolotāju institūta korī bija jādzied visiem, izņemot tos, kam bija akūts balss lūzums. Gan cerēju, ka paglābšos no šīs agrās rīta stundu nodarbības, tomēr jau agri tiku ieskaitīts korī par pianistu-pavadītāju, un tā šinī amatā paliku līdz skolas beigšanai. Es nedzirdēju, kā institūta koris dziedāja Mocarta Rekviēmu, jo tas notika 1929. g., bet spēlēju līdz, kad dziedājām skolas orķestŗa pavadījumā Mocarta Ave Verum Saeimas Izglītības komisijai, kas sastādījās no dzejniekiem Akurātera, Skalbes un Ķeniņa. Šajā laikā (1932.-1934.) iestudējam arī Hendeļa Mesijas „Aleluja” kori, tāpat fragmentus no oratorijas Izraēls Ēģiptē.

Patiesi interesants un muzikāli vērtīgs bija koŗa repertuārs. Ne vienmēr iestudējām dziesmas koncertiem. Tā piem. K. Lapiņa plašā kantāte ar A. Niedras vārdiem (Un atkal stāvu ceļa jūtīs) bija domāta vairāk interesantas mūzikas mācībai un iepazīšanai. Tad neaizmirstamā Vītola Čigānu dziesma (R. Blaumanis). Diezgan daudz dziedājām Vītola, Zālīša, Melngaiļa, Barisona, Jāņa Kalniņa dziesmas. Vēl šodien ausīs skan Vītola Bērzs tīrelī, Zālīša Dārgās ēnas, Melngaiļa Zīļu vainadziņš, Barisona Dzimtenei, Norvila Jāņi 1929. g.

1933 . g. rīkojām Vītola 70 g. jubilejas koncertu, kur ieradās arī pats jubilārs, atzinīgi vērtēdams jaunos diriģentus koŗa priekšā.

Vītoliņš mīlēja jaunos diriģentus, un te varētu nosaukt veselu plejādi. Pieminēsim šinī brīdī tikai vienu − Robertu Zuiku, kas arī varbūt vistiešāk atspoguļo Vītoliņa koŗa vadības mākslu. Vītoliņa diriģenta žests bija izteiksmīgs, suģestējošs, precīzs. Viņš prasīja arī stringru disciplīnu, un tā institūta koŗi Vītoliņa laikā bija uz augstas pakāpes. Jāpiemin arī, ka Melngailis bija speciāli sastādījis institūta korim īpašu savu dziesmu izlasi. Kādu ritu Vītoliņš tās atnesa uz koŗa mēģinājumu, piebilzdams, ka krājums maksā 50 santīmus, bet „Melnām” (t.i. Melngailim) nauda vajadzīga tūlīt. Toreiz papīra naudas mums nevienam nebija, un kādā kulē visi sasviedām prasīto. Kāds vēl noskaitīja Luda Bērziņa rindas no Brenča pasakas: „Tīrs, kas darbā ierodas / pats ar savu kuli, / dienā viņam pienākas / saņemt pusrubuli”. Tā arī Melngailis tika pie savas dienas algas: pusrubuli (puslatu) no katra skolnieka.

Pievilcīgas bija Vītoliņa lekcijas par mūziku. Tā piem. 1934. g. Vītoliņš visai plašai skolas saimei stāstīja par J. Kalniņa operu Lolitas brīnumputns ar muzikālām illustrācijām, tad 1936. g. par tā paša autora Hamletu. Cienījamo tradiciju turpināja J. Cīrulis 1937. g. par Ugunī.

Vītoliņš bija Vakareiropas cilvēks, kaut gan viņam nebija sveša slavu tautu kultūra. Viņš bija vienmēr eleganti ģērbies, slaida auguma, ātrā solī parasti kautkur steidzās. Viņš nedzēra un nesmēķēja, un viņam ļoti nepatika, ja citi to darīja. Tāpat viņš bija absolūts demokrats, kam riebās diktatūra. Klasē kādreiz bija arī polītiskas pārrunas, jo skolā bija radusies neliela, bet ļoti skaļa antisemītiska kustība, kas ilgojās pēc „nacionālas diktatūras”. Šī grupiņa kādreiz provocēja demokratiski noskaņotos skolotājus, kā piem. Vītoliņu un Rūdolfu Grabi (valodnieks). Abi pēdējie ļoti izveicīgi un saturīgi aizstāvēja tobrīd nepopulārās un nievātās demokratijas pamatus. Kā interesantu niansi gribu pieminēt Latvijas čigānu karali Leimani, kuŗa dēls arī vienu gadu apmeklēja skolotāju institūtu Vītoliņa klasē. Viņš bija ļoti izskatīgs jauneklis, gandrīz visas meitenes viņu iemīlēja, taču, siltākam laikam pavasarī iestājoties, vēlāk no klases pazuda tuvējos apstādījumos, kur sauļojās. Acīm redzot, senču asinsbalss guva virsroku. Vai arī viņš „nacionālās diktatūras” laikā aizgāja valsts nāvē, man nav zināms. Un neviens jau arī to neatcerēsies. Žēl, ka šis čigānu jauneklis skolu nepabeidza. Viņa tēvs bija pārtulkojis bībeli čigānu valodā, arī viņš varbūt būtu dažu labu krietnu darbu veicis. Lai viņam ar šo rindu maza piemiņas lapa!

Tagad man nepieciešama atkal zināma atkāpe no galvenā temata, kā jau tas manos rakstos bieži gadās. Runāšu par „kolhozu”. Nenobīstieties, tas nav tas, ko jūs domājat. „Kolhozs” bija trīsdesmitos gados plašs Rīgas skolotāju dzīvoklis ar uzturu un apkopšanu. Manā laikā viņš atradās Raiņa bulvārī 2, dzīvoklis 10. Tā vadītājs bija Ēvalds Švinka, dabas zinātņu skolotājs un skolotāju institūta absolventu krājkases direktors. Te dzīvoja vairāki skolotāji, kā arī es (toreiz vēl skolnieks). Mans istabas biedrs bija skolotājs un dabas zinātņu students Jānis Matulis (vēlāk bīskaps luterāņu baznīcā). Bez krājkases te vēl bija Mūzikas apskata ekspedicija, izglītības žurnāla Audzinātājs redakcija, tāpat arī Vītoliņa dziedāšanas mācības grāmatas pamatskolām Dzirdes mācība izdevniecība. Es tur strādāju par „izsūtāmo zēnu”. Te man izdevās vērot daudzus skolu darbiniekus, piem. labā spārna L. Ausēju, Vicu, Spudiņu, Sestuli, Dravnieku, kreisā spārna Ivanovski, Reini Lapiņu, Aberbergu, Liekni. Satiku arī demokratu Kreiceru, tāpat veco Ādamu Argali. Te bieži nāca arī Jēkabs Vītoliņš, kam interesēja viņa grāmatas Dzirdes mācība izsūtīšana, tāpat Mūzikas apskats. Pirmā deva labu honorāru, kurpretī otrā negāja nemaz. Tagad redzēju, ka Vītoliņš bija arī parādos, kas tajos laikos nebija nekas sevišķs. Toreiz visi bija parādos: lieli un mazi, veci un jauni, pilsētnieku un laucinieki, bagāti un nabagi, u.t.t. Zināmas grūtības gan vienmēr radīja vekseļu pārjaunošana, t.s. galvinieku meklēšana.

Vītoliņa parādi radās ārzemju ceļojumu dēļ, daudz naudas paņēma arī viņa lauku māju uzturēšana un apsaimniekošana prombūtnē. Vītoliņa „dzirdes mācība” balstījās uz t.s. gammas metodes, turpretī Jēkabs Mediņš Jelgavas skolotāju institūtā lietoja savu izgudroto trijskaņa metodi. Vītoliņa grāmatā bija ļoti daudz tautas dziesmu paraugu un, ja šo grāmatu visās Latvijas skolās pareizi un konsekventi lietotu, rezultātā būtu jaunatne ar ļoti bagātām tautas meldiju zināšanām. Bet tā jau nebija. Oktobrī sāka drillēt divas dziesmiņas Ziemsvētku eglītei, janvārī pāris dziesmas bērnu svētkiem pavasarī. Neesot jau labāk arī tagad. Galīgi negāja ar mūzikas žurnālu, un tas drīz vien arī apstājās iznākt. Žurnāls Audzinātājs kautkā turējās. Tā kādā dienā Vītoliņš ieminējās, ka sākšot strādāt vēl kādā jaunā avīzē par mūzikas kritiķi. To sauca par Dienas lapu (ne jau tā vecā!), kas sāka iznākt 1934. g. sākumā kreisā spārna apgādā. Un te nu jāpiemin Rūdolfa Egles teiciens: „To nu man nevajadzēja darīt!” Klāt bija 15. maijs, laikrakstu tūlīt slēdza. Arī institūtā daži jautāja Vītoliņam, ko viņš domājot par jauno laiku, un Vītoliņš bija visai izvairīgs. Domāju, ka nekādas lielas represijas viņš nesaņēma, kaut gan uz senču kuģiem [Sk. JG96. Gvido Augusts, „Jānis Muncis un latviešu masu propagandas teātris.”] 1935. g. 15. maija atceres naktī viņu nelaida, un mūsu kuģi diriģēja kāds cits. Pēc pāris gadiem viss nolīdzinājās un 1936. g. rudenī Vītoliņš saņēma Kultūras Fonda atbalstu studijām Francijā.

Vītoliņš vadīja arī Rīgas skolotāju kori (faktiskais nosaukums bija drusku citāds), kur atkal darbojos kā pavadītājs. Te atceros arī solistus tenoru Šteinbergu, baritonu Elmāru Majoru, soprānu Āriju Širmani un populārās Norvila Piebaldzietes pirmatskaņojumu solo balsij. Kā koŗa dziesma viņa radās vēlāk. Šinī laikā arī saņēmu pirmo un vienīgo mūzikas kritiku par manu klavieŗu spēli, ko rakstīja Jānis Zālītis 1936. g. martā. Jurjāna Tēviju un Vītola Beverīnas dziedoni tiku pavadījis ļoti bieži. Tāpat Barisona Dzimteni. Koris vienmēr kuplināja regulāros skolotāju sarīkojumus gan universitātes aulā, gan Doma baznīcā, Rīgas latviešu biedrībā un citur. Dziedājām arī radiofonā. Kādu gadu Vītoliņš vadīja arī viru kori Dziedoni. Atmiņā kāds koncerts Carnikavā pie nēģiem un Aldara tumšlāses. Un Daugava vaidēja, un bangas krāca, vēl toreiz bija dzīvs arī Staburags. Bet vēl nezināju, ka pēc daudz gadiem dzejniece Māra Zālīte rakstīs:

Kam raudāji, ak, daiļā Staburadze,
Nu pāri viļņi smagi galvas klana.
Nu redzi, kā tev nepiedeva
To žēlo raudāšanu.

No 1925. līdz 1929. g. Vītoliņš ir Latvijas Nacionālās operas dramaturgs. 1925. g. Vītoliņš sāk savu mūzikas kritiķa darbību (sākumā ar pseidonīmu J. Dandens). Pseidonīms bija nepieciešams zināmu apstākļu dēļ. Konservatorijas audzēkņiem bija aizliegts koncertēt, tāpat rakstīt ārpus konservatorijas sienām. Ar visu savu pseidonīmu Vītoliņš tomēr bija mazliet nokritizējis konservatorijas mācības spēku - profesoru stigu kvartetu. Ar šo „mazliet kritizēšanu” Vītoliņām iznāca „mazliet” nepatikšanas ar konservatorijas administrāciju.

Konservatorijā Vītoliņš nepiegriezās radošās mūzikas sektoram, tāpat viņa klavieŗu technika nebija izcila. Taču sevišķu uzmanību viņš pievērsa instrumentācijai, un profesors Jānis Mediņš viņu uzskatīja par vienu no saviem labākajiem skolniekiem. Palasiet Jāņa Mediņa Toņi un pustoņi 148. lp. Viņu interesēja arī diriģenta klase un grūti izprast, kādēļ viņš nemeklēja orķestŗa diriģenta stāžu. Varbūt kā citi apsološi un apdāvināti talanti beigās vienmēr nonāca kādā kordirigenta mākslas kalpībā. Nē, Vītoliņa turpmākā dzīve, kaut sarežģīta, meklēja zināmus augstumus un plašumus. Viņa mūzikas kritiķa gaitas redzamas gan Darba Balsī, Rīgas Ziņās, Jaunākās Ziņās, Pēdējā Brīdī. Jau minēju, ka viņš bija Mūzikas Apskata redaktors, arī Teātŗa Vēstneša. Mūzikas kritiķa darbā ļoti svarīga daudzpusīga profesionāla orientācija un spēja literāri izteikties. Latviešu literāro valodu viņš vienkārši „zubrija”, līdz ar to sviedriem vaigā izkaļot savu talantu, kas vēlāk patiešām bija veikls, pat apbrīnojams. No visiem latviešu mūzikas kritiķiem viņam bija tā labākā literārā valoda. Savos spriedumos viņš bija visai uzmanīgs, kaut gan kritiku saturs rādīja, ka viņam nekas nav pagājis secen. Viņš spēja tikt galā arī ar neērtiem tematiem un situācijām. Kad Sproģu Jūlijam bija jubilejas koncerts, lielākā daļa Rīgas mūzikas kritiķu diplomātiski „saslima”, kamēr Vītoliņš aizgāja un uzrakstīja uzmanīgu un iecietīgu kritiku par mūsu slaveno „autsaideri”. Tāpat viņš tika galā ar Jāni Reinholdu, Jēkabu Mediņu un Mārtiņa Jansona Tobago. Jau draudīgāki apstākli veidojās 1940. g. Sarkanarmijas ansambļu uzvedumos, kur visi mūzikas kritiķi pārgāja uz aklu un kopbalsīgu slavināšanu, jo „cilvēks grib dzīvot”. Bija jāprotas arī vācu laikā.

1938. g. Vītoliņš uzņemas mūzikas vēstures un enciklopēdijas katedras vadību konservatorijā. Līdz tam mūzikas vēstures mācīšana atradās vecā profesora Jēkaba Kārkliņa joviālās, bet gandrīz senīlās rokās. Vītoliņa jaunā slota slauka tīri un ātri. Rodas mūzikas illustrācijas ar skaņu platēm, mācību stundās ienāk ritmiska kārtība, arī disciplīna. Pēdējās varbūt drusku par daudz, jo gadās dzirdēt paša Vītola uzsaucienu: „Dieva dēļ, nestāviet kājās, sēstieties, es taču esmu Vītols, ne Vītoliņš!” Bet šajā laikā jau ir radusies Mūzikas vēsture Vītoliņa virsredakcijā. Galvenais rakstītājs tomēr ir pats Vītoliņš, jo draugi gan apsolās palīdzēt ar rakstiem, bet ir ļoti slinki. Vienīgais, kas turējis vārdu, bijis Knuts Lesiņš. Mūzikas vēstures katedras darbu Vītoliņš turpina arī padomju un vācu laikā. Pēc otra pasaules kaŗa beigām Vītoliņš strādā konservatorijā un Zinātņu akadēmijā, pamazām nosvērdamies latviešu folkloras pētīšanā. Piedalās arī folkloras ekspedīcijās. Šis lauks prasa darba rokas, jo Melngaiļa emocionālam sākumam un uzplūdam nepieciešama vēlāk rāma gultne un t.s. upes skrējiens. Mirkli iešaujas prātā Arveds Švābe (viņam šogad simtgade!) ar savu dzejojumu Oktāvas upei (Panta rei − Herakleits).

Tev sava veida nav, to gultne dod un ņem un rada:
Te šaurā aizā lenc un liek tev tūkstoš drumslās lūzt,
Te gremdē klusos atvaros, lai soļi nepiekūst, −
Tu pati nezini, kas tavas gaitas rūcām vada
Šai trakā skrējienā caur Dieva laiku, kam nav gada;
Tu vienmēr esi tā, kas esi: sveši pali plūst
Un plok. Tik dzidrie avoti ne mūzām neizžūst,
Kaut arī šķiet, ka sevi sausu izsmelsi no bada.

Jūs saprotiet, latviešu tautā dzidrie avoti ne mūžam neizžūst.

No 1946. g. Vītoliņš ir Zinātņu akadēmijas Folkloras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Te arī sākas viņa monumentālais darbs par latviešu tautas dziesmu problēmām. 1956. g. viņš iegūst mākslas zinātņu kandidāta gradu Leņingradas konservatorijā. 1961. g. Vītoliņam piešķiŗ mākslas zinātņu doktora gradu par Latviešu tautas mūzikas pētījumiem. Daudzās svešuma latviešu mājās ir Vītoliņa tautas dziesmu krājumi. Tie sākas jau ar Darba dziesmām 1958. g. Tad Kāzu dziesmas − 1968. g., Bērnu un bēru dziesmas − 1971. g., Gadskārtu ieražu dziesmas − 1973. g. Visbeidzot pēc viņa nāves Precību dziesmas, 1986. g. Šos tautas dziesmu krājumus nekad nenovērtēsim par augstu. Te Vītoliņš parādās kā latviešu tautas „sargs un palīgs” visos tautas drāmatiskos brīžos. Kā tādam viņam piederās mūsu dziļākā cieņa un respekts.

Visi tagad runā un raksta par „perestroiku”. Es neesmu polītiķis. Mani vairāk interesē Vītoliņa pētījumi par tautas dziesmu formu, gammām, intonatīvo veidojumu un metroritmiku. Man liekas, ka Vītoliņa pētījumi pārsniedz Jurjānu Andreja un Emīla Melngaiļa publicējumus. Es atceros viņa pirmās grāmatas, piem. Kordiriģenta māksla 1928. g., Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930. g. Bet tad es redzu milzīgu, biezu grāmatu ar nosaukumu: Jānis Zālīts Raksti 1960. g., kuŗai uzbruka, kuŗu nievāja un beigās iznicināja, jo tanī atradās kritikas par mūzikas darbiniekiem, kas dzīvoja ārpus Padomju Savienības, bet bija latviešu izcelsmes, piem. Jānis Kalniņš, Jānis Cīrulis, Jānis Norvilis, Knuts Lesiņš, Valdemārs Ozoliņš, u. c. Tāpat daudzi izpildītāji mākslinieki, piem. Sakss, Vētra, Kaktiņš, Niedra u.c. Kā kaleidoskopiskā prizmā te parādās visa Latvijas muzikālā dzīve no gadsimta sākuma cauri Latvijas laikam uz 1940. un 1941. g. Kaut Vītoliņa kolēģi, Jēk. Poruku, Jāni Zālīti, Jāni Cīruli ieskaitot, viņu nereti apzīmēja par bailīgu un izdabātāju, tagad nu pierādījās, kuŗi ir tie bailīgie, kuŗi drošie.

Par šo Vītoliņa drosmi nodrebēja pat brīvībā dzīvojošie latviešu komponisti. Staļinistiskās represijas nāca, un visai drīz Vītoliņam vajadzēja atstāt konservatoriju, patvērumu tomēr vēl atrodot Zinātņu akadēmija. Tika lasīts uzbrukums šai grāmatai. Šī uzbrukuma autors bija LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks profesors Nilss Grinfelds. Tagad jau miris.

Daudz izcieta mūsu mūzikas darbinieki pēckaŗa gados. L.u.M. 1988. g. 18. marta izdevumā Arnolds Klotiņš raksta par Jēkabu Graubiņu un Jāni Līcīti. Pēdējais bija mans skolas biedrs skolotāju institūtā un konservatorijā, līdz ar to arī Vītoliņa skolnieks. Kā Graubiņu, tā Līcīti aizveda un notiesāja. Graubiņam aizliedza rakstīt vēstules, tā radās klavieŗu cikls Vēstules labākajam draugam, kur uzruna, teksts un atvadas rakstītas muzikālās skaņās. Pēc Sibīrijas izsūtījuma abi komponisti gan atgriezās Latvijā, bet bija fiziski un garīgi salauzti. Līcītim bija pat paniskas bailes no Komponistu savienības, kaut kā viņam iekārtoties palīdzēja Jānis Ivanovs. Par to jau rakstīju iepriekšējos JG izdevumos. Līdzīgs liktenis krita arī jaunam apdāvinātam koŗu diriģentam Krišam Deķim (1918.-1984.), arī manam skolas biedram un Vītoliņa skolniekam. Feilu, Sili un Eichi aizveda 1941. gadā. Tagad 1990. g. dziesmu svētkos dziedāšot Feila Visi ciema suņi rēja, bet gandrīz 50 gadus ne suns rēja, ne gailis dziedāja, kur gan Feils palicis. Kas vadīja Komponistu savienību, kas balsoja, kas nobalsoja? Kā tad sauca šo veco ajatolu, rusofili, kas visas sūdzības kārtoja?

Dārziņa nāves gadījumā pagāja turpat 80 gadi, kamēr saucām Pāvulu Jurjānu īstā vārdā. Paies gadi un sauks vārdā arī tos, kas izsūtīja uz Sibiriju 65 gadus vecu latviešu komponistu. Acis redzēja, ausis dzirdēja, bet tie, kam bija mēle, turēja muti. Kā tas arī būtu, Vītoliņš palika dzīvs, noturējās un strādāja savu mūzikas zinātnieka darbu. Visiem viņa veikumiem vēl šodien un rit būs paliekoša vērtība.

Man viņš bija daudz vairāk. Bez viņa padomiem, atbalsta, aizrādījumiem un rājieniem es nekad nebūtu mūzikas pasaulē ieskatījies. Viņš labi pazina visas manas vājības, kā mūzikā, tā dzīvē (un tādu netrūka!) tās nesaudzīgi koriģējot un izlīdzinot. Mūsu garšas šad un tad atšķīrās. Viņš labprāt pasēdēja Operas kafejnīcā, mani vairāk pievilka Romas pagrabs. Viņš mani vienmēr skubināja vairāk ievērot koncertmeistara karjeru un bija ļoti nikns, kad pēc prof. Jozuus nāves es pametu ērģeļu klasi un pārgāju kompozīcijas klasē. Lielinieku laikā satikāmies vienīgi dziedāšanas skolotāju sanāksmēs, kuŗās parasti ālējās Jēkabs Mediņš. Vācu laikā es dzīvoju laukos, Rīgā iebraucu tikai retu reizi.

Pēdējo reizi tikāmies 1944. g. 27. septembŗa vakarā. Tas bija uz Vidzemes šosejas pie Juglas. Es nācu kājām no Siguldas puses. Jau biju saticis populāro Vidzemes jaunsaimnieku sabiedrisko darbinieku, lugu rakstnieku un režisoru Jēpi Baldzēnu. Kaut kur meža malā atskanēja dziesma par saules rietu, birzes malu, jaunās apses trīcēšanu. „Tam jābūt Jēpim,” nodomāju. Tā arī bija. Ratos viņam bija divas piena kannas, viena ar medu, otra ar alu. Nogaršoju kā vienu, tā otru. Viņš solījās palikt Vidzemē. Pie Juglas bija milzīga ļaužu, zirgu un govju drūzma. Drāzās militārās mašīnas, kustējās bēgļu pajūgi un vezumi. Pēkšņi ieraudzīju Jēkabu Vītoliņu. Viņš mēģināja savaldīt savu bruņu mašīnu satrakoto zirgu. Biju satriekts no visa, ko šajā dienā biju redzējis, tagad uzvirmoja arī atmiņas un senas refleksijas.

Sasveicinājāmies. Savā mazliet dziedošā balsi viņš apjautājās par mani, un es par viņu. Atcerējos arī to nelaimīgo dienu, kad viņa meitiņa bija ievesta II. pilsētas slimnīcā ar šķietami paralizējošu bērnu slimību. Es biju viņa dziedāšanas klasē pie klavierēm, mēģinot atspēlēt kādu pavadījumu. Ieskrēja viņa kundze Olga (arī dziedātāja), skaļi vaimanādama. Viņi abi aizskrēja pāri smilšu laukuma laipām uz slimnīcu. Meitiņa izveseļojās.

Zirgs atkal sāka trakot. Pa abiem zirgu tomēr saturējām. Es jautāju, vai viņš domā doties kautkur svešumā.

„Ne, liktenim neizbēgsi!”

Jau pagājuši 44 gadi, kopš domāju par šiem vārdiem. Tikai pēc kaŗa dabūju zināt, ka viņš ir bijis Vācijā, bet pēc tam atgriezies Latvijā. Bet viņa meitiņa palikusi svešumā. Jaunsudrabiņš savā atmiņu grāmatā piemin Vītoliņa steigu uz kāda bēgļu kuģa. Atgriežoties Rīgā, viņa dzīvokli un tā iekārtu jau bija okupējis Jēkabs Mediņš. Nu Vītoliņam atkal bija jāsāk gandrīz visa dzīve no jauna, ko viņš arī darīja.

Dzīvs un darbīgs bija šis mūžs, par ko tikai mazu nieku vien esmu izstāstījis. Bet šis mūžs bija veltīts latviešu tautai un tās kultūrai ļoti grūtos apstākļos.

 

Imants Sakss