Modris Zeberiņš

 

SPĪDOLAS VAINAGS

 

Veltas Tomas dzejas pirmajā cēlienā uzsvars uz Latvieša sievu. No Latvieša sievas izaug Sēļzemes sestdiena. Tikai pakārtoti minams pats pirmais dzejoļu krājums Minējums (tagad bibliogrāfisks retums). Pats agrīnākais dzejoļa datējums Minējumā ar 1936. gadu. Vai kāds ņemsies salīdzināt Valdemāra Tones kluso dabu − kliņģerītes krūzē − ar Moricsalas ozoliem, deviņu žuburu liepām? Tāda nesalīdzināšanas dažādība ir starp Minējumu, Latvieša sievu, Sēļuzemes sestdienu. Bet vai kā Minējums der dzejnieces individuālpsīcholoģijas pētīšanai! Eņģelīgs ir pasmags. Panaīvs ir meitenīgi sirsnīgs. Bet tas pa virsu. Straumes apakšā. Gar straumi egles, sūnākļi, saulē zelta vanags lido... Nekādi Oņegina Tatjanas monologi, ritmizēti elēģiski distichi, visāda stērstošana nespēj pamazajā, pašaurajā Rīgā dzejnieci ieslēgt − Veltai Tomai Rīga par mazu. Mazā, plaukstā paslēpjamā grāmatiņa, Minējums liek to nojaust. Sērdienes spēkā Velta Toma pati glezno savu portretu, pati sola kāpt ārā no ietvara, meklēt ceļu uz mājām, − kuru nav ne te, ne tur. Latvieša sievā ir laba tiesa vislabāko sonetu latviešu literatūrā un ilgi likās mīlīgi dzejoļi, pats sevi esmu pieķēris brīnāmies. Neviens cits tā nemēģinās, nevarēs. To spēj tikai Velta Toma. Soneti, kas vibrē, dirn, dzied apgarotā vitalitātē...

Veltai Tomai sonets ir sirds dzeja − tā atbilst viņas dvēseles kodolībai, ka viņa − ja vien grib − spēj ir trioletā ieliet soneta žilbīgo atklāsmes plaiksnījumu (tādi trioleti ir krājumā Pēc uguns). Ņemiet rokā Arveda Švābes krājumu Bargā laikā un tos Rīgas trioletus, par kuŗiem Velta Toma baŗas, ka es no tiem nekā nesaprotu, bet tie man briesmīgi patīk, − ar tiem pa mūsu Rīgu staigā Arveda Švābes gars, bruņās tērpies, tā kā Hamleta priekšā pa Helsingoras skanstīm...

Manām „Jāņzālēm”, lūdzams, liec mieru, − tā Velta Toma.

„Viens poļu dzejnieks, ne vārda latviski neprazdams, klausījās, kā es lasu. Saprata. Tu nesaproti. Man tevis žēl.” Tā Velta Toma ... Bet es aizklīdu no Latvieša sievas Veltas Tomas dzejas pirmajā cēlienā. Lasi, skandē − ir nepamani − meistarīgs sonets, tik sirds dzeja skan, zaigo saules varavīksna − aug, aug Virzas Zemgales mākoņu kupenas, zvīļo Brigaderes pasaku liepas.

Latvijas sievas. Latviešu vīri. Jaunas sievas glāsti. Launags pļāvējiem − krūze saldas misas, medus siera pusmēnesis... Bet tai pašā krājumā jau ir Veltas Tomas Minējuma (Maizes klaips) pirmo reiz atgriezies vadmotīvs − mātes maizes rieciens, ar to viņa dalās uz jūŗas bēgļu kuģī no Kurzemes.

Latvieša sievā ir dzejolis Tornas grāvračiem, ko var likt par atslēgu lielajai, kanoniskajai, pārlaicīgajai, brīžiem viduslaiku latīņu himnu ritmos iemērotai poēmai „Lepra” − Veltas Tomas krājumā Pēc uguns.

Krājumā Latvieša sieva joprojām vēl Veltas Tomas dzejas pirmajā cēlienā − ir arī dzejolis Kurzemes krišanai. Nodrebiet! Bet Latvieša sievu nes galvenokārt „saules vārdi”. (Tāds virsraksts parādās krājumā Sērdienes spēks.) Veltas Tomas dzejas un cilvēcības augstākās virsaunītes − viņa pati teic − uz tām gan no Toronto, gan no Rīgas raudzīdamās.

Bet mīlestība, ko Velta Toma pati allaž dzejā vēlētos rakstīt ar visiem lielajiem burtiem, un Sēļzeme kulminē Sēļzemes sestdienā. Tie ir liela TALANTA episki fragmenti.

Kad kritizējot gribētu Veltu Tomu smagi grābt, − tepat jau ir tas dubultnelsons. „Tu esi tā kā vidū lauzti zvani, no diviem gabaliem tu skani (Brigadere: Princese Gundega). − ... „jēniju no manis sagudrosi, gudreli,” − vīpsnā Velta Toma par manu 130 lp. eseju. „Ko ļaudis teiks, kad tu mani Rainim pāri celsi?” Velta Toma tīšām skan no diviem gabaliem. Viņa ir virtuoza dialektiķe (palasiet tās virtuozu pretmetu litānijas dzejolī par Čikāgu krājumā Sērdienes spēks).

Bet ja Velta Toma gribētu tikt − episkā dzejas sfairā − no Sēļzemes sestdienas talanta slavas uz „jēnija” slavu, viņai vajadzētu ņemt savu prozas romānu Aldaune, pārradīt to nepārprotami dzejisko pašportretu episkā dzejas romānā... Viņai tāds meistares ķēriens dzejas vēstīšanai kā retam, − un ar tām brīnumgleznām Sēļzemes sestdienā latviešiem nepietiks.

Mīļā Velta, uzraksti vēlreiz Aldauni dzejas romānā gaŗāku par Niedrīšu Vidvudu, uzraksti Spīdolas Odiseju dižāku par to Odiseju, (Gospoģī, pomīluj, libera me domine de orthodoxia aeterna!) ko sacerējis Kazancakis. Ar Aldauni ir tā, ka tur vislabās ogas slēpjas. Slēpjas gaŗā, asā zālē. Tad, kad Tev dziesmu svētku laikā vedu atpakaļ Tavu prozas Aldauni − Tavu vienvienīgo eksemplāru, − tur tā kā no Skalbes stiklinieka brīnumkastītes man nāca pretī Tavas jaunās dienas kā līgavas, kā iesvētījamās meitenes, ai Spīdola.

 

*

Ailā, Sēļzemes sestdienai Tur maizes radību ceremonijas, Sēļzemes sētu dienas ritmi, saimnieces, vistas, gaiļi, sakārnīgi, fauniski vīri pirtī, zibeņi, pērkoni, puisis, meita, vilkacis pie Vilkābeles zibens uguņu plaiksnījumos... Tur krievu ķeizarienes Katrīnas simtrubļu papīrs iemērcas latviešu putras taukos (un suns to norij tā kā latviešu kritiķis norij Veltas Tomas dzejas latvisko lielo vērtszīmi − man gribētos piebilst).

Veltai Tomai viņas vēstītājas dzejas meistarība tik nesalīdzināma, vienreizēja − to dzirdam, redzam no jauna Jaunajā Gaitā − Dziesmu svētkos lasītā dzejolī − pasakā „Vienam tēvam trīs dēli”.

Veltas Tomas romāns Aldaune ir dvēseles romāns. Sen izpirkts. Ai, kas tur Veltai Tomai un visiem vēlreiz tiktu!

 

*

Veltas Tomas otrā dzejas cēlienā ietelp krājums Vēl, sonetu izlase; krājums Dziļumā jāpārtop.

Saldo ķiršu violeti sārtas krāsas, Latvijas purpura karoga krāsas lokana, mīlīga velūra ādā eleganti iesiets, uz šampanieša krāsas papīra − gaiļa ūdenszīmē − purpura burtiem maģiski iespiests − krājums Vēl. Tagad bibliografisks retums. Es to saprotu (Velta Toma saka: nesaprotu) ne nu kā polemiku ar panteistisko vai panenteistisko Zinaīdas Lazdas Staru viesuli (par to vien Veltai Tomai Zinaīdas Lazdas godalga piekrīt − kur ņemsi vēl citu ārisku, līganu valodu mīlīgu, dievīgu latviešu sievu Zinaīdai Lazdai celt pretī?)... ne nu kā polemiku. Bet Vēl kā pretnostatījumu gan. Tā ir Spīdola, kam laimēsies Vēl dabūt rokā − redzēs, jutīs, kā tai krājumā Raiņa Spīdolas meti top par Veltas Tomas metiem. Erotika un reliģioza mistika tur līdzsvarā, bet lieliskās dabas ainās vēdas kādi zaigojoši daimona spārni.

... dziedi tautu tīrumāi
uz akmeņa stāvēdama −

Es tā dziedu par Dziļumā jāpārtop, kuŗā tā kā milzu karaliska brīnumu egle gan saules, gan zvaigžņu rotā visiem citiem dzejoļiem − (rainiski) − izaug pāri antīkā pantmērā, ziemeļu skaldu fonētiskajā kabalistikā rakstīts, renesanses kredo − „Svešos savs”. Velta Toma liek savam lielās pasaules lielo vēju vētītajam krājumam virsrakstu − Dziļumā jāpārtop, lai gan viņai ir tik drošs, ārisks pamats, uz kā stāvēt, kā retam. Lai gan − neaizmirsīsim − lielajam, lepnajam dzejolim „Svešos savs” kā antiteze stāv pretim „Mēness apmāta”. Ledus puķe, zvaigznes saltums, Ēģiptes mūžības smaids... Aldaunes atslēga? ... Brieža „taisnība” tiesu pilī?

Reiz kāds vecs vecs aistētikas amatieris − pulka vecāks par mani (lai gan es ar labprāt sietu Veltas Tomas Spīdolas raganas bluķim Dr. philos. Pētera Zālītes transcendentālā ideālisma dirižabli klāt, un ne lūdzams pats nekāptu virsū) ... kāpelēja ap Raiņa „Kalnā kāpēju”. Cilvēki mīļie, viņam no Raiņa „Kalnā kāpēja” − tika − bauda. (Lūk, vecā Bauba jāj savrup ... Rainis tulko Gētes raganu dziesmu „Valpurģu naktī”...) Man no „Kalnā kāpēja” nekad nekādas baudas nav bijis un nebūs. Spīdolas bluķis visu mūžu degs skalos − sola Velta Toma. (Pēc uguns: „Kailā”.) Bet no dzejoļa „Svešos savs” − brālīt balto, kas no tā tiek baudas!

Sirds uztaisīšanai, vispirms. Prāta pacilāšanai. Trešām kārtām, tie antīkie ritmi nes kā lieli eņģeļa spārni.

Ceturtām kārtām, − bauda mīlīgas, jaukas, skaņas, skaidras lasīšanas labad. Piektām kārtām, − mūžīgas dzīvošanas labad. Iemācies un skaiti tā kā ticības apliecību.

*

Augstāk par dzejoli „Svešos savs” Veltai Tomai laikam būtu bijis grūti kāpt. Es domāju − augstāk kāpt rainiskā nozīmē. Dzejniecei ar tādu pasaules skatījumu varam droši vēlēt Spīdolas vainagu − Spīdola viņā ir esenciāla, Spīdolas raksturs immanents. Īpaši, ja skatāmies no krājuma Vēl to saulītes trejkrāsu varavīksni: Veltas Tomas pretmetīgo, dialektisko, filozofisko zaigu. Līdz pat krājumam Pēc uguns, kas ir aktuālākais, un ja skatāmies to varavīksnes loku pāri, atpakaļ uz krājumu krājumiem − visos veltījumos, visos sonetos − skatāmies to varavīksnes zaigu Veltas Tomas dzejas: reliģijas un mīlestības izlīdzināšanā (viņa pati teiktu: apgarotā vitalitātē) − skatāmies šo saulītes trejkrāsu varavīksni savijamies ar tiem ziedu, ozollapu vainagiem, kas apņem dzimtenes krājumus: Latvieša sievu un Sēļuzemes sestdienu, kur latviskais − īsti, sirsnīgi, dzīvi izjusti latviskais − aktuāli, himniski un kulminējoši pārdzīvotais latviskais laikam būs nepārspējams.

Kur lai Velta Toma augstāk kāptu? Vai tas nav labs Spīdolas vainags?

Ja nu mēs tagad skatāmies uz krājumiem − uz trešo Veltas Tomas laikmeta un cilvēcības cēlienu, uz krājumiem Sērdienes spēks un Pēc uguns, tad nu šie krājumi ir latviešiem mūsu laikos tie, kad dzejniece atkal dzīvo līdz ar tautu, priecājas līdz ar tautu tur − viņpus dzelzs aizkara, bēdājas līdz ar tautas bēdām − te pie mums Leiputrijā, Pilnības zemē, te pie mums ar mūsu smilšu rokām, smilšu mutēm, te, kur no kauliem lobās mūsu latviskā miesa, te, kur labā roka vairs neatrod kreiso („Lepra” − krājumā Pēc uguns.)

Tas ir lielums, kas grūti mērojams ar Veltas Tomas iepriekšējiem krājumiem, tas ir lielums − reizē jauns un arī tas pats, kas Ausekļa laikos, kad dzejnieks priecājas līdz ar tautu un cieš līdz ar tautu.

Latviešu mācītāji mēdz skaitīt šos vārdus: „Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana?” Tos vārdus, tulkodams, rakstīja latviešu Svētajos rakstos prāvests Ernests Gliks.

Tas ir bībelisks negāciju parallēlisms, bet es šos vārdus piemēroju, Veltas Tomas dzeju apcerēdams. Pēc viņas ieskatiem, galīgi nesaprazdams, tomēr apceru.

Nāves dzelonis. Elles uzvarēšana. Nevis abas negācijas kā Bībelē. Nevis abas ar minus zīmi kā Bībelē.

Bet abas ar plūs zīmi, lai cik drausmīgi tas arī izklausītos. Nāves dzelonis: ar plūs zīmi. Elles uzvarēšana − savukārt abās nozīmēs ar plūs zīmi, proti, gan kad elle uzvar, gan kad uzvar elli − viena vienādojuma pusē nāves dzelonis, otrā − elles uzvarēšana. Mīļie tautieši: Veltas Tomas dzejoļu krājumi Sērdienes spēks un Pēc uguns aptveŗ, pirmkārt, šo mūsu problēmu, kad man jāsaka nežēlīgi: cik daudz ir to, kuŗus Latvija vairs negrib.

Tās vientuļās traģēdijas un tās ledū stingstošās sirdis, kas to piedzīvojušas, ir grūti citiem iedomāties. Man īpaši, kas apzinīgi Latviju sev amputējis. „Gana labi ir Krievzemes kāposti /, bet priekš manis tie vārīti nebūs...” un lai kā mans draugs vēsturnieks Ezergailis latviešiem savā laikā ieteica krievus nekaitināt, − mani viņi gana kaitinājuši, es uz viņiem šāvis un mugurā nēsāju Staļina mīnas gabalu, kas, − ja Ezergaili neklausīšu, var ielīst sirdī. Bet Veltai Tomai, viņas Spīdolas dvēselei − krievi Latvijā nav manāmi.

Daudz mūsu vidū ir tādu, kas Latviju grib, bet kuŗiem Latvija vecumā maizi nedos.

Un lūk dzejniece dzīvo līdz ar tautu, lai gan viņa Sērdienes spēkā − savā pašportretā − saka, ka viņai māju nav ne te, ne tur − priecājas līdz ar tautu, cieš līdz ar tautu. Un Velta Toma man rādīja tagadējā Latvijā izdoto Vergilija Aineīdu, mana skolotāja Augusta Giezēna tulkotu ar viņa kommentāriem, un tur ir tāds krāsu attēls, kuŗā reālāks par reālu zaigo tas dzintara gredzens, ko Fricim Bārdām „dziļjūras vārava solīja saldi...” Tās nav „putas un maldi” Veltas Tomas savrupā dzejas iztēlē. Tas ir reālāks par reālu tagadējās Latvijas gara mantās. Arī es, Latviju sev amputējis, „piegāju pie siles” − tagadējās Latvijas skaņu platēm. Un lai kā dažs labs − un es arī − teiktu, ka Velta Toma savu lielo simbolu − svēto Latvijas maizi − ir dzejodama (kā Virza), vienā zvanā skandinādama, pārdzīvojusi. Tomēr: pirmkārt, mums te, trimdā, ārsti vispār vairs neieteic maizi ēst; otrkārt, mēs vairs nespējam iedomāties, ka neatkarīgās Latvijas laikos Latgalē maizei jauca klāt kartupeļus, pupas, lai izvilktos no bada; trešais, kungu laikos 17. un 18. g.s. kulturālajā kungu Īrijā un kulturālajā pasaules „zaldātu” un „opicieru” Skotijā no mūsu Vidzemes un Kurzemes riju dūmos žāvētiem rudziem dedzināja to vislabāko viskiju. Kā varam teikt − svētā Latvijas maize, kas poļitruka, aģitpropa vadībā maizes fabrikā uz slīdošas lentes laista?

Jā gan, varam teikt − svētā Latvijas maize, jo tā ir viss, kas mums ir. Var jau teikt līdz ar Virzu − latīniskais raugs. Var teikt līdz ar Kārli Skalbi − tēvu sidrabs, māšu dziesmu grāmata. Nezināmā maize − saka Velta Toma Sērdienes spēkā. Kolchoznieces roku glauzta... Es neaizmirstu, ko teicu: ārsti liedz maizi ēst; Latgalē svētajā maizē bija kartupeļi, pupas; kungiem no mūsu rudziem tecēja tā naudiņa, kas īriem un skotiem tā spieda maciņā, bet Veltai Tomai maizes motīvs ir tas pats, kas Svētā Gara motīvs. Grēki pret Svēto Garu piedoti netiek.

Vienīgi − kā Velta Toma spēj patriarchālo tēva, Dieva, ķeizara vienvaldības simbolu − maizi, (aizmirstot klāt piederīgo pātagu) − tēva varas un žēlastības dzīvības devu − piešķirt mātei, to es nezinu. To lai izšķir teoloģiski mācīti kritiķi un Velta Toma pati. Bet maizes un Svētā Gara vienādojums Veltai Tomai allaž nozīmīgs un laikam tāds ir paliks.

Krājumā Sērdienes spēks ir gluži maģiski vareni dievišķīgā saulceres un saulredzes izjūtā teikti saules vārdi. Veltas Tomas „dzejas un cilvēcības augstākās virsaunītes”. Pindāriski aizgrābtas vārsmas.

Iejūtas, siltuma, dzejas ritmu un dvēseles gleznu krāsu dēļ tas ir gluži vienreizīgs un otra tāda latviešu literātūrā neatrast. M-lle Venus: une artiste − paintre...

Sērdienes spēkā ir absolūtu dzejisku pretmetu meistardzejolis par Čikāgu. Vai kāds redzējis, cik daudz tur dzīvas Amerikas dzejas prizmatisku šķautņu, varavīkšņu dalījumu?

Sērdienes spēkā ir arī ļoti problemātiski dzejoļi, kuŗi tiešām met gan dzirksteļu lokus, gan tiltus pāri no vienas dzelzs aizkara puses uz otru. Arī ieskaitot to drāmatisko dialogu par dziesmu svētkiem.

Un krājumā ir dzejolis „Smilšu mīļā”. Par smilšu mutēm, kas mums mīļus vārdus teic, par smilšu rokām, kuŗas mūs tur. Un šīs smilšu rokas, smilšu mutes esam mēs te, šai pusē, mīļie draugi, ir vērts to atzīt, lai tā dzejoļa lielumu spētu redzēt. Un „Nezināmā maize” Sērdienes spēkā ir Latvijas svētā maize, ko vecuma maizē Latvijā mums neiegūt − mūsu smilšu rokām, smilšu mutēm...

Krājumu Pēc uguns izcili Jaunajā Gaitā apcerējis Tālivaldis Ķiķauka. [JG 109, 54. lp.] Tai krājumā ir lieliskās poēmas „Kailums” un „Lepra”, proti: dzejolis par patiesību, dzejolis par mīlestību. It kā īpašs Jāņa Poruka monopols − par patiesību, par mīlestību dzejot... Lai katrs pats atrod, ko Velta Toma pavisam citādi, jauni teic. Ja neatrod, − jau ar ritmiem, pantu profiliem, gleznām, idejām „ņēmājs” saņem bagātīgi. „Lepras” izpratnei es atradu vienu atslēgu, par ko Velta Toma teica: jā, var saprast arī tā..., proti, to viņas saskarsmi ar Tornas grāvračiem, kam ieročus nedrīkstēja dot...

Cildinādams cildinātu dzejoli „Kailums”, ja vien tajā nebūtu nelaimīgi izvēlēta eidētiska līdzība − Francisko Goijas „Apģērbtā un kailā Maja”. Tā glezna ir cinisks joks, lai gan tas velliņš ir viens mīlīgs velliņš, un es to Veltai Tomai labprāt ņemtu nost un liktu sava romāna illustrēšanai. Mans ieskats: uzvelc Gojas Majai melnas zeķes, laid Pleibojā kabalistiku, semafora zīmes taisīt, bet Veltas Tomas „Kailā” tā nav. Tēlnieka Brieža „Taisnība” Rīgas tiesu pilī gan, lai gan tā meitene vispār nav kaila, bet apģērbta gaismas drānām kā Velta Toma pati.

Lai gan viņa, matiem plīvojot, jājot uz bluķa. („Kā tas var būt?” Tdz.) No tā bluķa skalu gaismas pietiks visam mūžam... (Tam es ticu, tā ir.) Tai krājumā arī Velta Toma panākusi kaut ko gluži vienreizēju, proti − Rīgas gara un cilvēcības gaismas žilbas, kas viņā uzliesmina dvēseles uguni.

Kā jau minēju, − viņa vislabāk izteicas trioletos, no kuŗiem katrs Švābes sonetu spēka pilns, lai gan šķietami dzejots par gluži nesvarīgām lietām. Tajos trioletos es cildeni manu arī savu paša jaunības Rīgu un Zīverta Trakā Juŗa vēsturisko Rīgu (lugā Melngalvji).

Citus Latvijas ciemu dzejoļus var uztvert dažādi: Veltai Tomai pašai lasot, tos saprot arī brāļu tautas, latviski neprotot...

Ievērojot, ka šie krājumi ietveŗ mūsu laikmeta problemātiku, es neuzdrošinos tos salīdzināt ar Veltas Tomas iepriekšējiem. Bet lieli tie ir kā visa Veltas Tomas dzeja, ar ko viņa visu mūsu apziņā izpelnījusies Spīdolas vainagu.