VĒLREIZ PAR ELZU STĒRSTI

Ja valodas gadā būtu paredzēta godalga par labāko rakstu gan valodas, gan stila, gan satura ziņā, tad nešaubīdamās un bez vilcināšanās tādu piešķirtu V. Strēlertes apcerei par Elzu Stērsti JG 165. nummurā.

Nesen bija izdevība lasīt Literatūru un Mākslu (šī gada 11. marta nummuru). Tajā iespiesti mūsu lielās, neaizmirstamās dzejnieces vēl nepublicēti dzejoļi. Pēc satura un datumiem spriežot, tie sacerēti bargajā izsūtījumā Sibirijā. Tos sakārtojusi publicēšanai viņas mazmeita Anna Žīgura. No dzejnieces radinieka Vitauta Ļūdēna īsā raksta citēju raksturīgāko:

„Nu jau viņi satikušies mūžībā. Elza Stērste un viņas tēvs − tautas atmodas laikmeta darbinieks Stērstu Andrejs. Elza Stērste un viņas studiju biedri no Pēterburgas un Sorbonnas, Elze Stērste un viņas draugi − Mirdza Ķempe, Felicita Ertnere, Austra Dāle, Paulīne Bārda, Konrāds Ubāns, Teodors Zaļkalns. Nu jau viņi satikušies mūžībā un viņas dzīves biedrs Edvarts Virza.

Aizraušanās ar franču kultūru liek E.St. pēckara gados ar ticību šī darba vajadzībai nākotnē joprojām apgūt franču literātūru un pārrunāt tās problēmas domubiedru pulciņā. Tagad viņa par to saņemtu Dzejas dienu balvu, toreiz viņai par to bija jādodas uz Sibirijas trimdu Taisetā no 1951. gada līdz 1956. gadam. Marselīne sniegputeņos! Kad 1975. gadā svinējām dzejnieces deviņdesmitgadi, viņa bija vecākā Rakstnieku savienības biedre Latvijā. Taču dvēseles un dzejas spēks pārbaudījumu un gadu gaitā nebija vis salūzis, bet audzis augumā.

Un tāda viņa bija mūsu priekšā ar savu dzeju, ar savu Sibirijas mantojumu − krāģīti, uz kuŗa ejot atbalstīties, ar savām otrajām kājām. Sniegputeņus izbridusi.” (Visi uzsvērumi mani: V.S.)

Elzu Stērsti jāatceras tāpēc, ka par viņas dzeju var teikt „liels ir dzejnieks, kas gan ir laikmetīgs un kā dzeja atspoguļo savu laiku, bet kas spēj parādīt arī pārlaicīgo un mūžīgo!”

Mums ārpus Latvijas dzīvojot nozīmīga ir atziņa, ka Elza Stērste bijusi īstena latviete, kas svešas valodas un kultūras sevī uzsūkdama, izkristalizējusi pati savas un savas tautas vienreizējās pārlaicīgās vērtības. Par viņu mūsu literāts un kritiķis Jānis Rudzītis teicis: „svešu paraugu izvēle, pat svešu elementu pārņemšana palīdzējusi dzejniecei iedziedaties tais toņkārtās, ko mūsu auss uztveŗ kā latviešu sirdij tuvas.”

Visos citātos un dzejoļos paturēta oriģinālrakstība.

Vera Streita

Elzas Stērstes atstātie dzejoļi, Lit. un Māksla, 1988. g. 11. martā. (V.S.)

Ziemas ceļā

Vēji vējo vaigā,
Kluss un klajš kā ziemā,
Eju krēslā baigā,
Eju tālā ciemā.

Kur lai soļi stājas!
Akmens aizvilkts priekšā,
Piekusušas kājas,
Nesauc mani iekšā.

Svešāda šī puse,
Nav nekur man ciema −
Dvēsle piekususi,
Apkārt balta ziema.

Likteņa ceļi.

Jūs, māsas mīļas, mani neapskaudiet −
Es tālus ceļus viena izstaigāju,
Tos likteņceļus, kuŗus tauta gāja,
Kad viss aiz manis bijis slēdzies ciet,
Man acīs līgojas vēl egles augstās,
Un sejā sitas sasalušais sniegs −
Neviens te, jūtu, roku nepasniegs,
Bet atceroties sirds vēl sāpēs raustās.
Vējš putna dziesmu maijā neatnes,
Tik nedzīvs velkas klusums mūža taigā,
Kur nikns zvērs tik dziļos sniegos staigā,
Zvērs badā izsalcis, tāpat kā mēs.
Ne tumsas vairs, man gaisma dvēslē krīt,
Jūs, māsas, tādēļ mani neapskaudiet,
Par tautas likteņiem jūs, mīļās raudiet,
Lai visiem viena dieva saule spīd!

(1953)

Vēstule Zeltspārnītim. (Fragments)

...Liekas, ka caur miegu irdu
Tavu balsi vēl es dzirdu,
Pēdjo reiz, kad vizināju,
Pēdjo reiz uz mūsu māju −
Vējš bij negants, ass un salts,
Kažociņš tev silts un balts.
Kamēr dusēji tu miegā,
Nozudu es dziļā sniegā,
Nebij liktenis man devis −
Neatgriežos vairs pie tevis...
Bija viss kā pasakās,
Priedes drūmi iešalcās.
Lai tām stundām, lai tiem mirkļiem
Laiks iet pāri asiem irkļiem,
Bet, cik lapiņas šās šķirsti,
Vecmāmiņu nepiemirsti.
Atmiņas kā sniegi irst,
Viss, kas smags, ir jāaizmirst.

(1953)

Mājas.

Nu mana zeme atkal mājās sauc.
Kā mātes balsi viņas balsi dzirdu;
Maijs nebūs aizvētījis ievu birdu,
Kad būs caur akmens vārtiem jāizbrauc.

Jel stāsti, vai tavi dārzi zied,
Vai Jāņu nakti līgotāji dzied!
Pār vaigu, kuŗā sen vairs smaids nav manīts,
Birst asaras, kaut sejs ir ciets kā granīts.

Kas visu var līdz galam izdomāt!
Kā bērnam gribas būt pie mātes klāt,
Nav siltuma mums svešas zemes klajos,
Kaut saulei vērsmīgāka tveice tajos.

Es tavās rokās gurdās rokas lieku,
Lai tu tās piepildi ar jaunu prieku,
Ka nedzirdu vēl birstam kapu smiltis,
Kas apņems reiz kā villainīte silta.

(1955)

JG redakcijai:

Ļoti vispusīgs žurnāls − atklājat neredzētu un nedzirdētu − dažreiz nesagaidītu! Bet lai mēs dzīvotu − viss tas ir jāzina.

A. Puķītis.

JG redakcijai:

Noveļu Jums ražīgu darbu šinī mūsu tautai tik svarīgā brīdī.

B. Strode.

JG redakcijai:

Paldies par Stērsti, Strēlerti, Tomu... JG vajadzētu turpināt koncentrēties uz tiem cilvēkiem, kas mūs vieno un... palīdz mums dabūt pamatu zem kājām.

L. Zariņa.

JG redakcijai:

... Draudzeni visvairāk pārsteidza lielā bagātība mūsu iepirkšanās centros un JG saturā. Kā lielu dārgumu viņa paņēma uz Latviju līdz vecos JG numurus ar K. Elsberga, M. Zālītes, J. Petera (pirms 20 gadiem) darbiem žurnāla 1. lappusē. Paldies JG par iepazīstināšanu ar Latvijas dzejniekiem!

Tekla S.

JG redakcijai:

Jums vajadzētu publicēt Latvijas Vides Aizsardzības kluba priekšsēža Arvīda Ulmes dzejoļus. Tie ir populāri Latvijas jauniešu vidū... Lai dzīvo dzejnieki un rāda mums ceļu!

„Zaļais”, Vācijā.

Arvīda Ulmes dzejoļi

Ir gana pārdots. Vairāk nepārdodos.
Par velti cerēt man, ka klusēšanu piedos.
Ir gana pārdots. Vairāk nepārdodos.

Tas dārgākais man ir par velti dots:
Gan Latvija, gan Dzīvība, gan Vārds...

Bet vai uz ilgu... tas nav norunāts.

Triolets