Jaunā Gaita nr. 170, decembris 1988
Aina
Kraujiete
|
|
PAGĀTNE NERIMST... (14. jūnijā, 1988.)
|
Caur kristallzīļotiem asaru šķidrautiem, pār ledus klājieniem, krustu tiltiem laiks ietecējis šai dienā,
un pagātne nerimst uz kapiem un ap pieminekli
tā baltus un sarkanus ziedus pulcina un drosmīgas balsis:
vārdi, kas iekalti akmenī, augšāmcēlušies sirdīs.
|
Dzejas nodaļai šoreiz materiāli no 1988. gada 1. un 2. jūlija Rakstnieku rītiem 8. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos ASV. Ar to gribēts saglabāt, vismaz uz papīra, daļu no Rakstnieku rītu programmas un varbūt atkal likt pārdzīvot kaut ko no tās tuvības ar tālo zemi, ko izjutām Indianapolē.
Desmit dzejnieku vārsmām tematiski piebiedrojas no Latvijas saņemtie dzejoļi, kas latviešus abās pusēs ļauj saskatīt par vienas un tās pašas lielās svētku saimes dalībniekiem.
A. K. |
Modris Mednis
|
|
* * * |
Laika tecējumā pavīd ūdenskritumi ūdeņu šalcošās straumes putu baltie virpuļi akmens pieres un akmens krūtis klinšu melnie klēpji šļakatām auglībai svētīti muguras muguras gludas un sidraba sviedros mirdzošas
Tikai pie Saules koka vizuļo lapas kā dzeltenas rudens zvaigznes tikai pie Saules koka debesis zemi satiek un iedomu zilās puķes kā naktis uz pelēkiem akmeņiem zied
Ūdeņi gāžas no augstumiem grūst un krīt no lapām un logu rūtīm aiztek nepaliek ne uz pieres ne stikla paliek ezerā paliek jūŗā paliek peļķē uz ceļa un grambā un debesis un ieži mūžam ūdeni glabā bet Saules koku Saule pati un mēness ar zvaigznēm sargā
Zilas puķes un naktis uz pelēkiem akmeņiem zied roka ūdeņus netura ciet tie nāk un tie projām iet krastā tauta savu ūdeņu dziesmu dzied un zelta lapas no Saules koka atraisās zelta lapkritī
|
Valda Dreimane
|
|
BEIDZ ZIEDĒT LIEPAS |
Laiks, kuŗam tu par upuri kriti kā viņu definēt? Nupat beidz ziedēt liepas, dievi drīz dzers viņu tējas pavisam neatvairāmi smaržo gaiss aiz mirstošiem ziediem. Māte reiz gāja pie liepām, lasīja ziedus, vēlāk, bērti uz Jaunāko Ziņu lapām, izklātām istabas kaktā uz grīdas, tie izkalta, krāsojās iebrūni, skurbīgā aromātā ietinās parastās lietas uz debess milzīgajām avīzēm izlaistas līdzīgi reibina zvaigznes. Un mēs kas arī esam viena no lielajām debess parādēm un kas esam uz zemes un pavisam vienādi augam? Vasara jau uz aiziešanu, aizsmaržo liepas kas dzers no mums, kā mūs definēt?
|
GĀJPUTNI |
No rīta aizlaižas gājputni. Kad viņi atgriezīsies? Gaiss līgojas aiz spārnu švīkstēšanas, debesīs sauciens jau pavisam tālu tur augšā, neredzams spēks nes lidojumu, netveŗams tas pats, kas mums liek atliekt galvas, ilgoties. Pēc kā tev sāp, cilvēk, kad putns lēnām, it kā aizdomājies kad putns pelēkam jumtam pāri lido? Kur, kādā telpā, lēnām, it kā izdomāt gribēdams kādā telpā tu zini putna spārnu? Gaisma no spārna līst, tu lielā spožumā mērc savus tumšos pirkstus.
|
KOKI ŠŪPOJAS VĒJĀ |
šovasar mīlestības vējojošā atmiņa, šū- pojas koki, aiz mizas viņiem ielieti, aiz mizas sulās tek šifri, ko neatminēt nevienam, rūnu raksts bijušajam, pat tu ne, pat ne es prastu iztulkot katru zīmi, visas valodas vienudien aizmirstas. Koki šū- pojas vējā, mirdzošas sulas aiz- šūpo jās līdz galotnēm, skrien kā laivas, viss augšup, saulup, pāri plūstošs, klusu, tā ka beidzot, jau ar debesu karogiem mastos, izskaidrojas cik tu stāvi skaists tai spožajā neaizsniedzamībā! Mana īstenība atliec galvu un negrib nekā cita.
|
MANAS ROKAS |
Es jutu, ko izelpo zāle vasara, nakts, varēja redzēt, kā uz mēness divi pastaigājās roku rokā, viegli viņi bija ļoti jauni vai ļoti veci tik tuvu saskaŗas tikai dzīves virsotnēs Es jutu, ko Izelpo zāle uz mēness malas viņa pastiepās, paņēma zemes lodi un dāvāja viņam, viņai bija jaunas rokas vai ļoti vecas tik tieši un skaidri zin, ko darīt tikai mūža galotnēs. Es jutu, ko izelpo zāle, un raudzījos sev uz rokām, tās bija kaut kam vidū, it kā vairs nekur, vēl nekur liels mēness Izgaismoja katru dvašojumu, katru zāles stīgu, manas rokas.
|
Indra Gubiņa
|
|
TĀLAIS LAIKS |
Skaties, kā atspīd gredzenā sveču liesmas un gadi, kā tai zeltītā mirdzumā lokā bez malas, bez gala, skaties, kā tajā vizuļo gadi un dzīve tava. Ai, tālais laiks ar Ievu un ābeļu gaismu, ar sapņiem par dzīvi kā sauli, tik lieliem, bez rudeņiem, sala, bez sniegiem
Tu ieraugi sevi aiz gadiem, jaunības spraigumā gaidot brīnumu, kuŗam ir jānāk ar mirkli, kad pirmo reiz pirkstā mirdzošais gredzens tev likts. Pēc laika patiešām liels brīnums klāt: tavās rokās dus bērns, kuŗu tev mīlēt, audzināt dzīvei un pasargāt! Kā putni, kā vāvere žigla tu steidzīgi māju sev veido, jo faunu ritumu dienām ar priekiem un rūpestiem reizē ienesis gavilēs bērns! Ai, tālais laiks ar ziedu un vasaras smaržu, ar zīdainu magoņu kvēli, bet drīz jau ar asteres ziedu
Vasara lēnām aizlido projām. Dzērves sapņus aizšūpo kāsī. Un kādā dienā, kādā rudens saulainā dienā savas mājas durvis uz sliekšņa tu stāvi un skaties kāds aiziet projām. Tavs bērns! Izaudzis liels, trauc dzīvē un darbā, jaunajā brīvībā metas ar prieku: viņš cels, viņš veidos, viņš būvēs visu pasauli jaunu kā nieku! Visas durvis tam vērsies, jo viņš taču varēs, viņš spēs tikai ar jauno dzīvot, to veco pārvarēs! Ai, tālais laiks ar salnu un birstošām lapām brīnišķā skaistumā degot, bet lēnām aizlidojam
Tomēr tu redzi tavs bērns pasaules raibumā apmulsis stāv un dzīvē uz priekšu nedroši taustās. Liekas, labprāt viņš būtu pie mātes un mazs tai vietā, ko sauca par mājām. Šis vārds viņā kā svece iemirdzas ar bērnības dienām un prieku, ar pasaku zelta āboliem un tautas dziesmu sieku. Bērns atnāk mājās kā ciemos, gan stāsta, cik brīnišķa dzīve ir, bet acis tam apglāsta kā vēl nekad vecās istabu sienas, reiz deldēto grīdu un grāmatas, un puķi aizvien vēl kas ziedos. Viņš pieliek roku te šim, te tam, kā iesūcot sevī spēku no vecajām lietām, līdzi kas nāk ar pagātnes pamatu drošu.
Putns savu bērnu izmet no ligzdas, lācis uztrenc to kokā, bet cilvēka bērns vienumēr var atgriezties ģimenes lokā, kur dzisušie gadi kā liesmas dreb un roka pret roku stiepjas. Ai, tālais laiks ar atmiņu ziedu kas likts, lai vēl tas atplaukst un smaržo, kaut ārā ir auksts, kaut ārā jau tavas dzīves un cerību ziema. Tu zini kuŗu katru brīdi var sākt snigt. |
Rita
Gāle
|
|
MĪĻĀ ZEMGALE |
Kaŗā kauto dvēseļu zeme Nu aizdzijusi, Apvilkusi virs rētām Kūpošo rudzu kreklu Un viļņojas vējā.
Mīļā mana, Tu jūti, Tas ir sviedru krekls, Zem kuŗa knieš Neaizmirstamas brūces.
Vasaras vējš Tavos matos, Tavos zaļajos Birztalu matos Pieklust kā mīlnieks.
Bet tu viļņojies. Tavā rudzu klēpī Briest sēkla Jaunu varoņu Maizei. |
Aivars Ruņģis
|
|
BĒRNĪBAS LIELCEĻAM |
Kādreiz sapņoju, ka lielceļu, pasaulē vedēju, piemānīšu:
atstāšu lielceļu, kad būšu galā, ceļa malā.
Iznāca tā,
ka vēl baltais lielceļš ir savā malā,
bet es esmu sava ceļa galā bez ceļa svešā malā.
|
ŠIS EMIGRANTA DZEJOLIS LAI KĻŪST PAR VELTĪJUMU (fragments) |
Četrās sienās pie aprakstītām papīra lapām, pats savā balsī klausoties, es uzrunāju jūs,
citus cilvēkus, ko varbūt nesastapšu, kam palikšu nepazīts,
kas mani pašu nekad nedzirdēs.
Es esmu daļa no veselā! Es esmu daļa no jums!
Kad es apsūdzu savu likteni, es stāstu tikai par mums.
Jūsu sauciens naktī pamodina mani, jo tas esmu es, no kuŗa lūpām
laužas šīs bailes kā sašauti putni
* * * Lai kur pasaulē mēs būtu nonākuši,
mēs visur uzvedamies kā savas patvarīgās, nenokratāmās pagātnes gūstekņi.
Mēs esam neredzama baiļu un aizdomu geto iemītnieki:
kuŗu katru brīdi var atgriezties četrpadsmitais jūnijs vai četrdesmitdevītā marts
kuŗu katru brīdi var ierasties sargi ar durkļotām šautenēm un stāvi zilajās uniformās lauzītā latviešu valodā prasīt pēc mums
kuŗu katru brīdi šņācošs, aiznaglots preču vagonu ešelons var iznirt ceļa līkumā, pazust sumpurnis, līdzi aizvedot mūs
Kādēļ? Atbildiet man kāds!
Par ko esam notiesāti uz visu mūžu ar aizrestotu apvārsni?
turpinājums JG173.
|
Sniedze Ruņģe
|
|
KĀPĒC DIEVS TEICA LATAM NEATSKATIES! (Vai kāpēc man tagad grūti rakstīt atskaņās) |
Maize no mājām? Tā pēdējā pazūd No lietām sāļām, Bēgot ko līdzi ņēmām.
Sāls kas ir atmiņa Berz to acīs, līdz kliedz! Sāls kas ir valoda Turi uz mēles un nenoliedz!
Nedrīkst pārmest, nedrīkst pārmest vēderam, Ka vēders vēl atceras, Ko sirds beidzot atteic kas sirdij kaitē. Un prāts? Allaž atraida, kas prātam top bīstams.
Domājat, var dzīvot ilgi Ar pagātnes sāli? Jo, lūk, visi Viņi itin visi kā apmāti Toreiz atskatījās.
Tad šūpuļos mums sāli bēra Un kā senie ēģiptieši cerēja No iziršanas Dzīvē Mūs iesālītus pasargāt.
Ēdu maizi no mājām, lētticīgā, un nerīstos, It kā tanī vēl valgums un gaisma slēptos, It kā aizmirstie vārdi, samaltie graudi Mani vēl barotu ar sanošām atskaņām Sanošām ...
It kā sāls apbērtā laukā Vārds spētu augt, It kā šinī bālā rētā Atrastos mana mute Slēgtā.
(Laukā, sāls apbērtā, Mutē, kas nespēs klusu ciest, Senā cirtiena bālajā rētā Kāda briesmīga skaņa briest.) |
GRIBAS SPĒKS |
Tikai tādēļ, ka šobrīd sāpes ir manas rokas padarījušas tik smagas, ka gandrīz nevaru pacelt cigareti, Jūs domājat, ka esmu nevarīga. Bet es gatavojos. Es pošos. Izdzeršu šo rūgtumu līdz rūgtākām mielēm un tad celšos. Jo es sevi mīlu. Jūs to nevarat iznīcināt savā sevis nemīlēšanā. Un jā es pagriezīšu otru vaigu, lai jūs redzētu, cik arī tas ir skaists. Un katru reizi, kad jūs man vienu vaigu nopelsit un apsmiesit un iznīcināsit, es pagriezīšu otru vaigu vēl skaistāku. Līdz kamēr Jūs skūpstīt gribēsit to gaismas un ēnas robežu. Tik ļoti jūs gribat to vietu, kur jūsu bēdā turētā mīlestība un slāpēs turētā kaisle varētu sastapties brīnumainā, krēslainā vietā kur neviens neglūn, neviens nesoda. Tikai jūs paši tikai pats tur esi beidzot brīvs bet cik drausma grūtniecība brīvība. Brīvība kā ūdens, vējš un uguns neaptēšama. Jūs domājat, ka būt labam ir būt vārgam. Jūs maldāties. Labie arī ir stipri. Galu galā skaisti. Un skaistums ir neaplēšams. Jo atklājas, tikai pašam gribot. Pašai gribot.
1987. g. septembri |
Jānis Gorsvāns, Aina Kraujiete, Sniedze Ruņģe |
Aina
Kraujiete
|
|
UN BEIGU NAV (fragments) |
Kastānes ziedos. Pils. Rindām logi un torņi kārtu kārtām stīviem miglas laizītiem jumtiem. Nekas te ačgārni. Ūdeņu neatstarota, tā no pagātnes ēnām nākotnei atburta.
Nātrēs, pīpenēs maurs. Lietus smagas puķes ģirlandēs kārtojas, ozol- lapas vainagos pinas.
Modras madrigāles, ko vecās kastānes alejās glabā, nu vēja modinātas, atšalko dejai.
Pēkšņi (gārgoli, ausaities!) skan un visas citas skaņas pārskan ne ragi, citaras, bungas, bet senas skaņi dziedātas dziesmas
Abrenes pilī Jāni daudzina!
|
Jānis Gorsvāns
|
|
REIZ |
Reiz zivis dziedās, kurmji kurks un urkstēs, irks. Reiz mākonis, balts lietū mazgāts, reiz melnā tumsā mēness greizs un dzeltens, kļūs ragana, kļūs gaisos parauts zirgs.
Reiz mālos mīcīts, mālos veidots velns, kļūs puķe, stindzis ziedā.
Un tur kaut kur pa vidu zivis dziedās.
|
Ivars Lindbergs
|
|
I |
Un Iesākumā bij skaņa priekos un bēdās tāda tīri dzīvnieciska klaigāšana; Tad nāca vārds un bez kaut kādām rokas, sapņu un ziņģu grāmatām, bez dziesmu lapiņām, vārds kļuva dziedāšana un varēja un spēja nu priekos un bēdās visu dienu visu nakti visu dzīvi izdziedāt.
|
II |
Kāpēc neskan mūsu dziesma? No kalna, no Izdzisušas uguns vietas, uz otru kalnu es ūjinu, es saucu-kaucu un mani klusums mēda
Kāpēc nedzird mūsu dziesmu? Brālis brālim ar zobiem pie rīkles, tāpēc nedzird mūsu dziesmu.
Un tad nu beigās vai atkal iesim priekos un bēdās, veļu iemītās pēdās, visu dienu, visu nakti savu nāvi saklaigāt.
(1987. /1988.)
|
DZIESMU SVĒTKOS PRET TREŠO STUNDU |
Sauc bāliņš, met ar roku, bet grīda grīļojas, un nabags netrāpa un roka zemē krīt. Sauc bāliņš, met ar aci, nu trāpa viņa pagriežas, met skatu atpakaļ un bāliņš salecas un met un bailēs iemet atkal vienu iemetienu. Met meitiņa, met ar galvu: nāc bāliņi klētiņā, bet bāliņš mauj pret tumšu silu un tikai met un met un met. Un atkal vieni svētki cauri un sveši gaiļi smagu rītu sauc.
1988.g. jūlijā.
|
* * * |
Daži balti, pēc dārgas un smaržīgas peldes, noberzuši sen dzimtenes putekļus no kājām, neredz vairs ceļu uz īstajām mājām, nu bradā pa lielām jūŗām un šaubās un gaida druskas no svešu kungu galda, uzdzied pusaizmirstus senus vārdus un savās šaubās pat nīst savus brāļus. Vēl jāpagaida, vēl jau nevar zināt, varbūt, ka tās degošās sirdis tur Ir tikai māņi. Kalendārā nav paredzētas vētras, šaubas ir lielas, balles ir lielas, ticības maz un tik tālu tās ielas kuŗas jūnija ziedi sedz un kur daži sārti pēc pirts, kā Piebalgas novakaru padebeši Ir sākuši pa ūdens virsu staigāt. Ir sākuši ticēt, Ir sākuši cerēt, Ir sākuši vētru saukt. Mīlēt jau viņi nekad neapstāja, viņi zināja, ka jāsaglābj māja, ka Daugavu nedrīkst izdzert sausu, ka jāsargā oši no cirvja, ka jāizrok akmens vīra spēks no asaru zemes, ka tauta ir viena un dziesma Ir viena un pēc katras nakts jauna nāk diena.
BRĀĻI, ES ESMU AR JUMS!
1988.g. jūlijā
|
Astrīde Ivaska
|
|
MĀMIŅA BRAUCAMĀ KRĒSLĀ |
Mēs tikāmies dziesmu svētkos, man nepazīstamā māmiņa braucamā krēslā un es, uz koncertu kādu gaŗām steidzot. Man palika prātā māmiņas acis. Nākamā dienā mēs tikāmies atkal. Man gribējās pieiet viņai klāt un noskūpstīt roku. Un pajautāt, no kuŗas viņa Latvijas puses? Varbūt no tēva dzimtās vietas, no Rimzātuciema netālu no Ventas rumbas, varbūt no Kuldīgas pat vai Rendas, kuŗas tērpu es valkāju lepna. Vai arī no mātes puses, no Ķīšezera, no Ceplīša pie Ogres? Vai manas bērnības Zemgales Lestenes, Jaunpils, Džūkstes, Ulmaņu dzimtas Līvbērzes ar Pikšām, Kleišiem un krustmātes Brākšķiem? Māmiņa raudzījās mierīgi. Ap galvu viegls lakatiņš apsiets. Man nebija drosmes. Kā var tā iet klāt un traucēt? Mēs taču dzīvojam zemē, kur tādas lietas nenotiek. Es aizsteidzos tālāk uz koncertu citu. Trešajā dienā es nācu no izstādes par kaŗavīriem, kur manī raudzījās tēva acis, kā sakot: redzi, meit, kur mēs atkal satiekamies. Nekas jau nezūd. Vēlreiz man gadījās ceļā māmiņa braucamā krēslā. Man gribējās ielikt galvu viņai klēpī un jautāt, vai viņa arī zaudējusi kādu, vīru varbūt vai dēlu. Pajautāt, kādēļ viņa vairs nevar staigāt. Un palūgt, lai uzliek man roku uz galvas un noglāsta tā kā bērnībā, tā pavisam klusi.
1988.g.jūlijā.
|
Laras istabā dzejnieki Modris Mednis, Astrīde Ivaska, Ivars
Lindbergs. |
|
|
* * * |
Latvietim jau nevajaga daudz, Savu māju, pašam savu sētu, Un lai tad, kad tālu aiziet viņš, Viņu domās gaiši pieminētu. Latvietim jau nevajaga daudz, Galdautu uz galda balti austu, Un lai tad, kad rudzus iesēj viņš, Svešas acis maizi nenoskaustu. Latvietim jau nevajaga daudz, Savu kumeļu un savu bišu saimi Un no svešām mēlēm pasargāt Savu kluso, pieticīgo laimi. Latvietim jau nevajaga daudz, Savu gotiņu un bērniem siltu pienu, Un ja augsti kungi atvēlēs, Nolīgos viņš savu Jāņu dienu. Tas nekas, ja vajadzēs pēc tam Trejas rijas kult par savu līgo, Izkuls rijas un par naudu to Sūtīs dēlu skoloties uz Rīgu. Pārbrauks dēls un jautās latvietim: Kā ar brīvību mums ir tās lietas? Kāpēc savā zemē latvietim Paliek aizvien mazāk brīvas vietas? Latvietim jau nevajaga daudz. Saka tēvs un nosmīn sirmā bārdā, Brīvībai ir vārdu ļoti daudz, Tikai nesauc viņu skaļā vārdā. Klusi klusi pasauc viņu sev, Tā, kā puķe biti piesauc klātu, Tā, kā māte bērnu sauc zem sirds, Lai no svešām ausīm pasargātu. Latvietim jau nevajaga daudz, Bet no mazumiņa neatdod ne sprīdi. Brīvība ir cerība uz to, Cerība uz vienu gaišu bridi.
|
VIENA DIENA RĪGĀ (Čaka motīvs fragmenti) |
Rīts ievēra caurvēja diegu baznīcas torņa smailē Un piešuva pie debesīm saules dzelteno pogu. Debesis aizpogājās tik cieši, ka ap pusdienas laiku Cilvēkiem sāka trūkt elpas. Termometra stabiņš rāpās uz augšu kā kaķis bērzā, Kur tam noskatīts strazdu būris. Rīga čurkstēja kā panna, kur ļaužu kaislības sprēgāja Līdzīgi karstiem taukiem, atstājot dvēselē neglītus traipus. Skumji. Un es gāju uz veco Rīgu, kur spraugās starp namiem Vēl gulēja vēsums kā citrona šķēle uz bruģa kalstošās mēles. Es apstājos vārtos vecos, kur sēdēja laiks Un adīja rūsas cakas; Kur pārklāta putekļiem kā ar visdārgāko samtu, Gulēja Dzejnieka sirds, tik mīļa un pierasta Kā vecmāmiņas sudraba karote šūplādē, ar kuru var paēst sapņus Un stāstus par bijušiem laikiem; Sirds, kuru ikdienā aizmirstam bieži, Bet godos noslaukām putekļus grāmatām piecām un rādām viesiem: Es dabūju Čaku. Pēkšņi kāds nospļāvās slaidi man blakus. Es satrūkos tā, It kā saņemtu pļauku: Sirds! Es noliecos, pacēlu sirdi un noslaucīja to kabataslakatā baltā, Uz kura Izšūti mana vārda pirmie burti. Bet sirds gulēja plaukstā stipra un liela, Un tad es zināju, ka ir jāpiedzimst Čaka ielai, Lai spļāvēji zina, uz kā viņi spļāvuši, Jau tā pārāk ilgi mēs esam to ļāvuši.
Vakars sabēra zvaigznes baltā miglas tūtā un cienāja ar tām baznīcu torņus. Tramvaja sliedes vizēja blāvi kā sudraba rokassprādzes Uz ielu slaidajām rokām. Cilvēki aizvilka krāsainus aizkarus logiem un paslēpa aiz tiem Savus krāsainos sapņus par labāku dzīvi, Es gāju mājās, liekot soļus klusi kā puķes uz akmeņu pierēm: Mēs esam vēl, Čak! Mēs esam. Tu vari būt mierīgs.
|
* * * |
Sapņos no debesīm, Dienā no kājām krītam, Dzīvojam līdz algai Un domājam līdz rītam. Bet tālāk? Vai es zinu. Es arī to zvaigzni tālo Citiem dzirdot vairs nepieminu.
Bet, mīļie, tad kāpēc mēs Kopā esam, Ja karogus savus kā zaudētus Spārnus nesam? Es, tu, viņš, viņa, mēs visi: Nu, kur tu iesi tāds Pusizdzisis? Kā tu gaismas pili no tumsas Izgavilēsi, Ja tu dziesmai vārdus Aizmirsis esi? Kur guļ tava dziesmiņa Darbdienas rītos? Mēs savu zemīti Izkaisīto Zem ziemeļu saulītes skopās Savas tautas dziesmā Sanesām atkal kopā. Sanesām kopā no čuksta Līdz kliedzienam šorīt. Es stāvu pašā maliņā Dziesmu svētku lielajā korī Un, kamēr man liktenis Stāvēt te lēmis, Lai trīc visa Tēvu zeme! Neko labāku mēs vairs Nevaram darīt. Dziedāsim, mīļie, dziedāsim! Un es arī.
|
Paldies dzejniekiem un rakstniekiem par manuskriptiem no Latvijas. Pirmpublicējumā Dinas BitēnasSirmās dzejoļi, kuŗus dzejniece lasīja Čaka ielas sarīkojumā, Rīgas Operetes teātrī 1988. g. 11. jūnijā.
Atzīmējams, ka ievērojot Čaka izcilo vietu latviešu kultūrā un dižā dzejnieka saistību ar kādreizējo Marijas ielu, Latvijas Kultūras fonda prezidijs atbalsta ierosmi pārdēvēt Suvorova, bij. Marijas ielu, par Aleksandra Čaka ielu... Diemžēl, bijām spiesti uz nākošo JG numuru atlikt divus rakstus, kas noteikti iesildīs Čaka cienītāju sirdis Edītes Zuzenas Tilti starp mākslām un Dailes teātŗa režisora Kārļa Auškāpa Tā tāda krāsa nevar pateikt.
A.K., L.Z. |