Pēkšņi starp mums nolaidās caurspīdīga siena,

Un es zināju, ka neviens vārds, ko teikšu,

Nebūs patiess.

Es redzēju: tu izbrīnā skaties

Un sakustini lūpas,

It kā gribēdams ko runāt –

Bet viss pagaisa kāda pārvarīga

KAĶIS

I

Uz kājām kaķis,

Uz krūtīm bēdas,

Bet miegs tik salds, tik salds...

Vai modīšos?

Ai, jā! Kad rīta svīdums

Pie acīm pielīdīs

Mans tuvākais cilvēks ir kaķis.

Kad cepu zivi,

Ēdam abi divi

Aiz sadraudzības.

No jēlās reņģes

Viņš atstāj man asti

Aiz pieklājības.

Es aizmetu to projām,

viņam neredzot,

Aiz smalkjūtības.

Ar roku,

kas tevi glāsta,

tevi glāsta

visu cilvēku rokas.

Tuvu un mīļu vaigu glāstot,

tu glāsti

visu cilvēku tuvos un mīļos vaigus.

Nesaņem glāsta, nesniedz vai nerodi vaiga,

kas ilgotos tavas rokas, un naidā tu būsi

ar cilvēkiem visiem, un visi cilvēki naidā ar tevi.

Varam lasīt,

dzirdēt, ja vēlamies, arī, –

Dievs esot mīlestība.

Redzēt ar acīm to gan

kā nepadodas,

tā nepadodas.

Aušvicā, Belzenē, Dachavā sadega miljoni.

Gulaga archipelāgā nosala miljoni.

Nepasargāti. Nepaglābti.

Vai drīzāk neliekas:

trimdā aizdzītais Dievs,

no cilvēku sirdīm

debesīs aizdzītais Dievs,

nav Mīlestība,

Zinu – Tu esi,

bet nezinu, kas Tu esi,

vai mīlestības, vai naida,

vai piedošanas,

vai atriebības,

vai vienaldzības Dievs,

Kuŗš negrib,

vai Kuŗam nav vaļas

klausīties cietēju vaidos.

Bet Tavā klātbūtnē,

klātbūtnē visam un vienmēr, veŗoties,

ticu un ceru:

ar piedzimšanas sodu sodījis mani,

jaunu valgu man nenovīsi:

pēc neizdevušās dzīves,

pēc nedzīvotas dzīves,

pēc nāves, –

ar augšāmcelšanos nesodīsi.

Bauskas pilsdrupās

pēckara pavasarī

lakstīgalu mēles

gavilē.

Kurmis

uzmanīgs izlien no zemes,

atkal

palicis dzīvs.

Cik simtu pavasaŗu

akmeņi drūp un nogrūst?

Caur bišu sanešanu,

caur bērnu klaigām

Kā aizurbts tu sulo,

tu sulo un gaidi,

ka laiks aizvērs brūces.

Laiks

brūces atver, no jauna,

lai it nekas neaizmirstas.

Ap skaldītiem pieminekļiem

skrej vēji un ceriņi zied.

Kur ir ceriņi, tur ir mājas.

Bet māju vairs nav,

un debess svilst

austrumu pusē.

Ir pavasaris.

Ir simtiem kalstošu rētu,

melna garoza sažņaugtā dūrē.

Apsolies,

ka tu nekad vairs man neaizvērsi savas durvis,

ka nekādiem kungiem vairs

tu neatdosi savas atslēgas!

Manas dziesmas

līdz manai klusēšanai

dzims tevī,

tikai reizēm

spietos uz jūŗas pusi.

Apsolies,

ka tu mani apņemsi

savā siltajā apskāvienā,

savā jaunajā

pavasarī!

Zied ceriņi –

tie ir mājas,

tie ir debesis

pāri mājām.

Ir tikai atslēga,

Nekādus kaujas laukus
mūsu laiks neapdziedās,
nekādas uzvaras taures.
Varonis klusītēm skan
kā dedzināts māls,
skan,

pats savu likteni nesdams.

Nekādi laukumi

vairs kopsolī nedimdēs,

bet priekšpilsētās,

kur ceriņi līkst,

jauna spītība uzvarēs.

Pa reizei skrien kaija

no jūŗas, kas vairs tikai

puselpā dzīvo.

Kaija rieta asinīs atskrien

un kliedz:

Atdod! Atdod!

Nabaga putns

un jūŗa!

Mīlestība jūs Ilgi

mazgās,

līdz nomazgās tīras.

1989. gada martā

Brauc sapni

saulainā reitā.

Uz kurīni?

Uz dzimtini!

Sauc dvēsele lapni

dzeiveibas speitā:

Uz dzimtini!

Redz, tautas

ilgu laivas,

nu jauna

azarkrostmolōs stōj.

Kai seņōk,

ceiruli pērles

par dzimtini klōj.

Bet, ak, Dīvs!

muns Dīvs!

Kai sakūpt

nu jauna,

tū pūstu...?

Tū pūstu...!?

Kai radeit tū jūstu,

kas kūpeibā jaunā,

myus vysus

var sīt!?

Ar Dīvu saskaņā,

ar patīseibu

un breivu goru,

vēl reizi,

dzeivē īt

un ilgi, ilgi dzeivot!

Pērļu stunda:

šī baložu krāsa,

šī bālā pērļu gaisma,

šī ausma,

šī krēsla,

šis saules lēkts,

šis saules riets,

šī pērļu stunda

visdārgākā.

Bez sāpēm,

bez dusmām aklām

šī pērļu stunda,

šis brīdis īss

ŠIS EMIGRANTA

DZEJOLIS LAI KĻŪST

PAR VELTĪJUMU

(turpinājums no

Ir silti.

Un nekā jau netrūkst.

Mēnesīgā dārzā

kā izlijusi alva

sasalis klusums.

Un uguns gaismā

vāzes trauslumā

tavs siluets,

kam baidos pieskarties.

Viss tas

nekad nav noticis,

bet vienmēr

šis brīdis

ir par jaunu atgriezies!

Kas ir īstenība?

Kas ir mūžība?

Vai šis nebijušais mirklis

ir

abi?

Nē,

to man nekad

neuzminēt!

Jo zem sniega

jau dzīvo

citu pavasaŗu ūdeņi.

Un tur,

Kur reiz

gāju es,

redzu jau pēdas, ko atstājuši

vēl nedzimušie pēcnācēji.

*

Balss.

Vārdi.

Valoda:

dzejnieka dziesma

ielaužas

un paliek cilvēkā

uz visiem laikiem

kā skanoša īstenība.

Tā mēs veidojam sev jaunu pasauli,

jo citu

mums atņēma.

Rindiņu pa rindiņai,

dzejoli pēc dzejoļa.

Tur,

kur nebija nekā,

piepeši kā brīnumā

radusies

cilvēka maņām uztverama

jauna lieta!

*

Šis emigranta dzejolis

lai kļūst par veltījumu

rakstniekiem,

kas strādā,

sagaidot vakaru,

noguruši kā grāvrači

un garīgi iztērējušies

kā godīgs tiesnesis

pēc gaŗas darba dienas.

Šis nepabeigtais dzejolis lai ir

veltījums

noklusētu rakstnieku vēl neuzietiem archīviem,

kuŗos

kā pūra lādēs

glabājas

raksti,

gaidot augšāmcelšanās stundu.

Lai zinām:

emigrācijas rakstnieks

cieš nepelnītu sodu!

Lai atceramies:

rakstnieku archīvi

kļūs

viņu aizstāvības runa!

Lai nekad neaizmirstam:

tie prasīs attaisnošanu

apsūdzot!

1986. gada novembri

Kaspars Dimiters

tavās krūtīs ieslodzītie putni

tumsas apgredzenotie dziedātāji

ir svešumā lai kā tu sev melotu

un joprojām ilgojas pēc mājām

tevī pašā ir tik daudz spiegu

ka vienmēr bīsties ko labu domāt

un tu dungo bezdievju himnu

lai iemīlētos savā kretīna lomā

tava tikumība ir nerunāt taisnību

tavu dedzību var nodzēst zem dušas

un tie putni kas tevī reizēm dzied

nav vis putni bet lielās zilās mušas

un ko tu muldi par mīlestību

tā tavā programmā paredzēta nava

ja nu vēl labs sekss un alkohols

lai vismaz kaifs būtu laime tava

kas Dievu nemīl tas arī tuvāko nīdīs

un tava sirds ir kaut kur zem nabas

pat lopi nedara tādas muļķības

kādas nāk no tavas bezdievīgās dabas

tu vakar runāji par pašnāvību

tātad tu kaut ko zini par nāvi

bez mīlestības katram draud bojā eja

un arī tu uz tās sliekšņa stāvi

es negribu tevi skolot un mainīt

tas viss protams ir Dieva rokās

bet varbūt tie putni vēl tevī dzīvi

ak es jūtu kā viņi tur mokās

bet man nav tiesības tevi ienīst

lai gan zinu cik viegli to darīt

mēs ar sievu par tevi aizlūgsim

svētdienas dievkalpojumā parīt

LŪGŠANA IELENEI

nav miera nav miera

vien dažādas dejas

no augšas kāds klusītēm aicina

brēc instinkti no lejas

tai laimei ir ragi

kas sēž uz tava kakla

es gribu pie tevis nokļūt

es negribu ka tu esi akla

tev arī nav draugi

vien kaislību kalpi

der vīnam to galvas kausi

un mežoņu bungām to skalpi

es mīlu tevi

kā Dievs man ir licis

es Viņu lūgšu par tevi

tavu miesu neaizticis

miesa nav aiza

vien ieleja ziedos

ja neesi vēl vienaldzīga

Dievs pastaigas tev piedos

atgriezies mijā

tas Klusais no debess

dos tavai mīlestībai

nenovalkājamas drēbes

es eju tev līdzās

kaut iela mūs dala

es esmu Robinsons

tu mana vientuļā sala

reiz dēmons ar milzīgu bārdu

bij iemīlējis savu nabu

un nolēma metodi pārdot

kā dievināt cilvēka dabu

reiz pārvērtās svētdienas rīti

un pūlis oda pēc maitas

reiz marksisti pārbaudīti

vilkos pārvērta aitas

reiz staļinam idejas dzima

un mātēm poļitruki

reiz sibīrija bij krima

kur sauļoties nāvīgi smuki

reiz bija sirpis pie skausta

un āmurs pa pieri

reiz piečurāt baznīcu graustus

soļoja pionieri

reiz bija pa polšam uz rīkli

pa pelšem uz kakla

un krustu vietā krustvārdu mīklas

uzdeva komjauniete akla

reiz darbaļaudis bija masa

ko vienoja bojā eja

reiz domāt ar dibenu prasīja

un dibens bij laikmeta seja

reiz bija reiz bija reiz bija

nu to var saprast bez steigas

iesāktā revolūcija

jau iesākumā bija beigas

PIE MUMS

NE PIE JUMS

pie mums runāja ka koki mērkaķi un cilvēki

esot no vienādas zortes

ka pati daba tos dēstījusi

iekš savas kosmiskās tortes

pie mums bez Dieva drīkstēja būt laimīgs

ar Dievu pielikts pie sienas

un visi dzīvi palikušie

pieminekļus būvēja ik dienas

pie mums uz katra stūra Vadonis staroja

un zīlīšu deguni zili

ja kāds cerēja izdzīvot skaidrā

tas piedzīvoja psihiatrisko pili

pie mums čeka kā rūpnīca ražoja

ārštatniekus milzīgām ausīm

lai dzirdētu vai bojā ejas ideāliem

mēs visi vienādi urrā bļausim

pie mums baznīcās minerālmēslus glabāja

bet priesterus lēģeru kapos

un oktobrēniem bij obligāti jāiemīlas

savās partijnieku mammās un papos

pie mums izmisums bij laimes pazīmes

un vājprāts progresa ķīla

bet Staļina revolucionārais sadisms

vispatiesākā cilvēkmīla

pie mums zinātniskais komunisms

zinātniski pierādīja

ka rītdiena kas nekad nepienāks

ir labāka par vakardienu kas bija

pie mums viss bija mazliet citādāk

nekā citās normālās valstīs

mūsu pilsoņi bij mērkaķu pēcteči –

lopiski iekārtas balsti

pie mums partija vadīja masas

ne Dievam līdzīgo draudzi

mēs neesam radījuši jaunu iekārtu

bet labiekārtojuši drupu kaudzi