Andrievs Ezergailis

LATVIEŠU LIELINIEKU PORTRETI

 

 

Pēteris Stučka (Stooshka − Brajantas rakstībā)

Latvijā „glasnost” ietekmē ir uzsākts meklēt Staļina laikā nelaikā mirušo un nošauto latviešu lielinieku (Stučkas nosaukums) likteņus. Arī pie mums pa laikam atrodas avoti, kur mūsu tautieši − revolūcijas dalībnieki − pieminēti un aprakstīti. JG lasītājiem gribam pasniegt portretus no diviem avotiem: Luīzes Brajantes (Louise Bryant), slavenā amerikāņu žurnālista Džāna Rīda (John Read) sievas, 1923. g. izdotās grāmatas Maskavas spoguļi, kur viņa apcer arī Pēteri Stučku un čekistu Jēkabu Petersu; un Jukuma Vācieša pašportretu, kas pārņemts no 1926. g. iznākušā autobiogrāfiju sējuma Padomju sociālās savienības un Oktobra revolūcijas darbinieki.

Luīze Brajanta bija amerikāņu sociāliste un liela Krievijas revolūcijas apbrīnotāja. Krievijā viņa, šķiet, bija pavadījusi vairākus gadus, daudz no tā laika „berzēdama solus” Kremļa uzgaidāmās telpās, gaidot uz intervijām ar slaveniem komūnistiem. Visus galvenos revolucionārus viņa, šķiet, pazina un, lai gan viņa bieži vien daudzus biogrāfiskus un vēsturiskus faktus sajauc, viņas skices un viņetes ir jāuzskata par autentiskām.

 

Pēteris Stučka ir viens no tiem Ļeņina padomdevējiem un palīgiem, ko pasaule nav vēl atklājusi. Viņš ir vīrs ar plašu vērienu, un viens no tuvākiem Ļeņina draugiem. Pēc profesijas viņš ir advokāts un daudzus gadus ir bijis progresīvas latviešu Rīgas avīzes redaktors. Par cara valdības kritizēšanu viņu izsūtīja trimdā Sibirijā. Viņš bija pirmais Padomju tieslietu komisārs, bet atteicās no šī posteņa, lai ieņemtu Latvijas prezidenta vietu. Kad Rīga krita, viņš pārcēlās atpakaļ uz Maskavu un iekārtojās tuvu Ļeņinam Kremlī, kur viņš vēl joprojām dzīvo.

Stučka bija tas, kas sarakstīja Padomju konstitūciju un lielu daļu no tagadējiem padomju likumiem. Rakstīt likumus, kā šķiet, viņam ne vienmēr bija viegls uzdevums. Viņš bieži atzinās, ka nespējot izspriezt, kā tieši personīgā un ģimenes dzīve attīstīsies saskaņā ar lielām ekonomiskām pārmaiņām, kas bija notikušas.

Stučkām ir gandrīz septiņdesmit gadi (šeit Brajanta kļūdās: 1920. g. viņam bija tikai 55 g.) un viņš jūtas drusku vecmodīgs, it sevišķi laulību un šķiršanās jautājumos. Beigās viņš atstājis to izlemt tiem, uz ko šis likums attiecas.

Vienu pēcpusdienu viņš savā birojā iesaucis piecas jaunas krievu sievietes, visas tipiskas revolucionāres un viņām teicis: „Gadu simteņiem sievietes ir bijušas apspiestas, viņas ir bijušas aizspriedumu, māņticības un vīriešu savtīgo vēlmju upuri. Rakstot laulības likumu, man nekas nebūtu pretī, ja viņām tiktu dota virsroka pār vīriešiem. Man visvairāk raižu dara gādājot, lai viņas iegūst pilnas tiesības. Es jūs esmu ielūdzis kā jaunās kārtības pārstāves. Pārdomājiet šīs lietas un iesniedziet man savus spriedumus.”

Protams, ka Viskrievijas Padomju kongresam bija par visiem likumiem jābalso, bet ir vēsturisks fakts, ka šo iesniegto jauno un visumā brīvo laulības likumu autores ir piecas jaunas sievietes.

 

 

Jēkabs Peterss

Sarežģītāku un gaŗāku viņeti Brajanta sniedz par Jēkabu Petersu, slaveno latviešu čekistu, ar ko, šķiet, viņai ir bijušas ļoti tuvas attiecības dažādos revolūcijas posmos, sākot ar 1917. g. Petersa angļu valodas zināšanas varbūt bija iemesls šo tuvo attieksmju izveidošanā. Par Petersa nozīmi lielinieku apvērsumā un viņa saskari ar amerikāņu žurnālistiem skat. arī A. Ezergaiļa The Latvian Impact on the Bolshevik Revolution, 257., 258. lp. un citur. Tā kā nodaļā, kur Brajanta apcer Petersu, viņa raksta arī par Fjedoru Dzeržinski un čekas darbību, tad tulkotas ir tikai tās daļas, kas pieskaŗas Petersam.

 

Ir dīvains, bet neapšaubāms fakts, ka Jēkabs Peterss, pasaulei pazīstams kā „Pēteris Briesmīgais”, nekad nav bijis Krievijas Sevišķu uzdevumu komisijas galva...

Terrors tika ievests brīdī, kad revolūcija gandrīz bija zaudēta... Tad bieži notika, ka Dzeržinskis aizgāja uz Kremli un kā skolas puika stāvēja sava meistara priekšā, kad bieži Ļeņins pats palika par augsto dzīvības un nāves lordu.

Es varu iedomāties visu ainu. Dzeržinska rokās bija cietumnieku saraksts un steigā savāktās liecības. Ļeņins tad paskatījās uz Dzeržinska sarakstu, savā vērīgā veidā noprasot asus un īsus jautājumus. Lielākā daļā no pretrevolūcionāru vārdiem viņam bija pazīstami. Viņš ātri spēja aptvert slepeno tiesu niecīgos pierādījumus. Viņa galvā šāda veida domām vajadzēja pārskriet pāri: „A, jā, tur ir X — noķerts, sazvērastību taisot ar Y —, kas protams pilnīgi izskaidro sacelšanos B —.” Tad viņš pagrieztos pret Dzeržinski un teiktu, balsi nepaceldams: „Būtu labi, ja nošautu šos divus, cietumā paturētu šos piecus un atlaistu visus pārējos.”... Dažādi manevri ir bijuši vajadzīgi, lai apmierinātu tautas domas par Čeku. Kad laiks būs atvēsinājis mūsu jūtas par un pret komūnismu, mēs apzināsimies, ka Jēkabs Peterss un Fjedors Dzeržinskis bija tādi paši revolūcijas upuŗi, kā tie pretrevolūcionāri, kas nonāca viņu nežēlīgā tiesāšanā.

1919. g. Petersu, lai gan netaisni, aizsūtīja projām no Maskavas kā terrora simbolu tautas acis, un dzīve drusku sāka nomierināties un atgriezties normālā gaitā. Bet īstenībā Peterss tikai parakstīja pavēles, uz kā jau bija Dzeržinska vārds. Viņa pienākums bija gādāt, ka cietumnieki tiktu ātri un humāni nogādāti pie vietas. Šo bargo uzdevumu viņš izpildīja bez kavēšanās un ar prasmi, par ko pat nosodītiem vajadzēja būt priecīgiem, jo nekas nav briesmīgāks par bendes rokas drebēšanu un sirds vājumu...

Visos galvenos čekas posteņos bija un joprojām vēl ir lielāko tiesu latvieši un poļi ar nevainojamām revolucionārām pagātnēm. Mazie kalpi ir krievi. Gandrīz nav neviena žīda. Nav gluži skaidrs, kādēļ krieviem ir mazāk ievērīgi posteņi, bet parasti saka, ka viņi ir vieglāk kukuļojami un ietekmējami. ... Nav pārspīlēti teikts, ka ja sevišķu uzdevumu komisija nebūtu bijusi tik moža, padomju vara daudzos kritiskos momentos būtu sabrukusi... Peterss un citi latviešu aģenti bija tie, kas atklāja pretrevolūcionāru sazvērastības, kā Lakvuda plānu uzspridzināt tiltus un pārtraukt sakarus ar Pēterpili un valdību....

Ja Petersu un Dzeržinski atlaistu no darba, viņiem nebūtu nekā vairāk kā uzvalks mugurā un salauzta veselība, ar ko uzsākt jaunu karjeru....

Svētā Antonija kārdinājumi nobāl, salīdzinot ar tiem, ko Peterss un Dzeržinskis ir pārvarējuši. Viņiem ir glaimots un kukuļi piedāvāti. Es zinu vienu gadījumu, kad Petersam piedāvāja veselu miljonu dolāru. Viņš to neatteica, līdz nebija kārdinātājus sadzinis tīklos bez iespējas atkāpties.

Visromantiskāko stāstu Peterss man pastāstīja par to, kā viņš atgriezies atpakaļ Krievijā. Tam ir sakars ar sera Radžera Keismenta nāves dienu. Līdz tā nelaimīgā notikuma dienai Peterss bija iegrimis Londonas dzīvē un gandrīz vai aizmirsis revolucionāro cīņu Krievijā. Viņam bija laba vieta kādā eksporta firmā, angļu sieva un zīdainis, ko viņš dievināja. Saprotams, ka domas par revolūciju bija palikušas bālas un svešas. Tā, ietinies britu kalpībā, kādā pelēkā rītā viņš labā omā devās uz darbu. Ceļā viņš satika grupu īru, kas gāja uz Londonas Torni. Vispirms viņš uz šo procesiju noskatījās kā uz parastu gājienu. Bet tad viņš ievēroja, cik uzbudināti viņi bija. Asaras tecēja pāri viņu sejām, un viņi no tām nekaunējās. Un tad viņš atcerējās, ka tā ir tā diena, kad seram Keismentam bija jāmirst. Kaut kas pavēlēja sekot šim pūlim, lai gan viņam būtu bijis jāiet pretējā virzienā, lai sasniegtu darba vietu. Vai jūs varat iedomāties akurāto Petersu − tik lietišķu, nekad nevienu minūti par vēlu − neizskaidrojama iemesla dēļ sekojot īru sērotājiem? Varbūt viņš jau bija kļuvis pietiekoši anglisks, lai par savu impulsivitāti drusku nokaunētos. Viņš man aprakstīja, kā viņš stāvējis, kad pārējie nometušies ceļos ārpus cietuma, lai lūgtu. Viņš nekad neaizmirsīs, viņš teica, kad piepeši nojautis, kas par lielu nepārkāpjamu temperamentālu barjeru gūlās starp angļiem un īriem.

Kad trompetists paziņojis soda izpildīšanu, tad jau Peterss bijis cits cilvēks. Kaut kas, saukts sirdsapziņa, nacionālais lepnums vai revolucionārais gods, atmodās viņā un līdz ar to nāca vēlēšanās atgriezties pie mātes Krievijas. Viņš jutās apkaunots. Sers Radžers Keisments rādīja viņam ar pirkstu un teica: „Redzi, kā es mirstu un tu reiz sevi sauci par revolucionāru.” šie dievbijīgie cilvēki viņam atgādināja krievu zemniekus; viņiem bija tāda vecas dziesmas vara. Mēs visi esam redzējuši cilvēkus raudam, dzirdot pazīstamu melodiju.

Liekas nožēlojami, ka sers Radžers Keisments nevarēja zināt, ka viņa nāves sērotāju pūlī bija mazs Londonas ierēdnis, kas, caur asociāciju varu pārveidojās cilvēkā, kuŗš tagad ceļ jauno Krieviju.

Nedz Petersam nedz Dzeržinskim ir liela kopība ar Maratu, indes pilno franču revolūcijas tautas tiesnesi. Dzeržinskis ir par daudz rezervēts, lai būtu orators un es šaubos, vai viņš saprot, ko nozīmē atriebība... Viņš ir īpati aristokrātisks, turpretī Peterss nāk no tautas.

Peterss ir īss, strupu degunu un gandrīz plecīgs augumā, stāviem, īsiem, brūniem matiem. Viņš ir diezgan daudz lasījis, bet nekādā ziņā nav literāts. Viņš ir strādnieks, kas pacēlies pāri masai, pacēlies pietiekoši augstu, lai būtu pirmklasīgs tulks. Kopš 1917. g. marta revolūcijas viņš ir spēlējis arī citas, ne tikai bendes lomu. Kā Turkestanas gubernators viņš ir parādījis, ka māk arī celt tikpat labi kā ārdīt.

Kad Peterss atgriezās no Anglijas, viņš gandrīz tūlīt aizbrauca uz fronti un iestājās latviešu pulkos. Savu pārāko zināšanu vai arī degsmes dēļ viņš drīz vien ieguva svarīgu vietu starp kareivjiem. Viņš bija viens no visiemīļotākiem runas vīriem kareivju sanāksmēs....

Kādai zaldātu grupai, kas reiz bija kalpojusi Petersa pulkā, bija uzticēta ķeizariskās ģimenes uzraudzīšana. Visi vīri sargos bija latvieši. Tāpat kā citos gadījumos, ja viņi būtu bijuši krievi, krīzes momentā viņi būtu varējuši kļūt mīkstsirdīgi jeb sentimentāli. Latviešiem bija dotas instrukcijas nekad neļaut atbrīvot ķeizarisko ģimeni dzīvu un latvieši ir kareivji, kas saprot dzelzs likumus un militāro disciplīnu.

Ļeņins ļoti uzticas Petersam. Kad Ļeņins slēpās 1917. g., Petersam bija uzticēta Ļeņina slēptuve. Ļeņina slavenā „Vēstule biedriem”, kas sacēla lielu kņadu Pagaidu valdībā, bija uzticēta Petersam un viņa padotiem. Peterss par šo uzticību bija ļoti lepns. Viņš man reiz teica, kad dzīvoju mazā ieliņā netālu no Ņevski Prospekta: „Ļeņins nav tālu no šīs mājas.” Tanī brīdī es gluži neapzinājos, kāda svarīga uzticēšanās tā bija!

Peterss runā angliski tekoši. 1917. g. viņš man pārtulkoja skici par Kerenska dzīvi un, dzeŗot tēju, viņš pastāstīja daudzas lietas par revolūciju, ko es nesapratu. Tad es nevarēju iedomāties, ka šim maigajam un gandrīz iedvesmotajam jauneklim drīz būs uzticēts baigs darbs.

Pēdējo reizi, kad es satiku Petersu, viņš dzīvoja Taškentā, kas ir Turkestanas provinces galvas pilsēta. Šeit viņam bija plašāka vara nekā parastam gubernatoram, jo viņš bija galvenais šinī novadā, kas vēl nebija pilnīgi atgriezies normālās sliedēs.

Es arī satiku jauno Petersa kundzi. Angļu sieva no viņa izšķīrās terrora laikā. Otra Petersa kundze bija ļoti glīta, sarkanmataina krieviete − skolotāja, kas vēl joprojām strādāja savā profesijā. Viņi dzīvoja vienā istabā, dalīja ēdamistabu ar divdesmit citiem un bija trūcīgi apģērbti. Kad mēs šo lietu pārrunājām, Peterss denuncēja dažādus padomju varasvīrus un teica, ka tie dzīvojot pārāk „mīksti”. „Revolucionāri nevar uzspiest pieticību tautai, ja paši negrib būt par pašaizliedzības piemēru.”

Starp kreisajiem komūnistiem viņš bija kļuvis gandrīz vai konservatīvs, jo viņš atteicās slēgt muhamedāņu bazārus, sakot, ka viņi nav vēl gatavi komūnismam. Viņa publiskās tiesas apmeklēja daudz cilvēku, un tās izvērtās par prāta apgaismes notikumiem ļoti tumšā vidē.

Viņš izskatījās daudz vecāks. Viņš šķita izdzīvojis trīsdesmit gadu trijos. Nedz viņš, nedz viņa sieva nekad terroru nepieminēja, un man nebija drosmes to darīt. Tikai vienu reizi viņš tam netieši pieskārās. Mēs visi trīs taisījāmies iet uz vietējo padomes sanāksmi. Viņš paņēma revolveri no galda un vienu momentu to aplūkoja. Tad viņš pagriezās pret mani un teica: „Vai jūs kādreiz vienu no šiem te esat lietojusi?” Es teicu: „Protams, es zinu, kā to darīt, bet man nekad nav bijusi vajadzība.” Un tad viņš izsaucās: „Dieva dēļ es vēlētos, kaut es nekad to nebūtu darījis!”

Kādu stāstu var sablīvēt vienā teikumā!

 

No angļu valodas tulkojis A. Ezergailis.

 

Jukums Vācietis − padomju bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks.

 

Jukums Vācietis (pirmais no labās puses) un Leons Trockis (trešais no labās) pilsoņu kaŗa laikā.

No vēsturisko avotu viedokļa vissvarīgākais no šeit iespiestiem lielinieku portretiem ir pulkveža Jukuma Vācieša autobiogrāfiskā skice. Tā kā Vācietis bija sarkanarmijas bruņoto spēku komandieris, kas pēc 18. novembŗa Latvijas valsts proklamēšanas akta iebruka Latvijā, viņš brīvās Latvijas laikā, saprotamu iemeslu dēļ tāpat kā Andrievs Niedra, neko godāts nebija, bet, aizmirstot viņa „noziegumus”, ir jāatzīst, ka viņš bija viena no šī gadsimteņa svarīgākām personām un ne starp latviešiem vien. Pasaules mērogā, izņemot varbūt jau aprakstītos Petersu un Stučku, nevienam latvietim nav bijusi izdevība spēlēt uz tik plašas skatuves kā Jukumam Vācietim. No šīs latviešu augsto komūnistu trijotnes Vācietis šķiet tas simpātiskākais. Lai gan šinī skicē Vācietis liekas pilnīgi pieskaņojies lielinieku ideoloģijai, neskatoties uz visu, ko viņš šinī rakstā saka, viņš kļuva par lielinieku savādākā veidā nekā Peterss vai Stučka un domājams, ka viņš nevienam ar naganu tieši pierē nebija šāvis. Mēs varam arī pieņemt, ka lielinieku ideoloģisko pretinieku likvidācijas pilsoņu kaŗa laikā viņa līdzdalība nebija tieša, lai gan iejaukts tajā asiņainajā procesā viņš tomēr bija. Un ja ne kas cits, tad šī Vācieša līdzdalība 1918.-1919. gada terrorā viņu apzīmogo kā lielinieku. Ir bieži mēģināts iztulkot Vācieša izvēli dienēt lieliniekiem kā pārlieku godkāri. Šinī rakstā viņš par to tieši nerunā, taču viņš daudz raksta par savu nabadzīgo izcelsmi un sakariem ar radikālām strāvām agrā jaunībā. Nekas vēsturē nav tik noslēpumu pilns kā cilvēka raksturs, un tā izvērtēšana un dažāda veida apšaubīšana ir mūžam bijusi cilvēciska spēle, kas nav noliedzama ne vēsturniekiem, ne žurnālistiem, ne arī veciem vīriem, vodkas pudeles pārcilājot mazbērnu kristībās. Un tomēr, man šķiet, ir jāatceras, ka katras vēsturiskas personības pašas spriedums par sevi ir svarīga liecība viņas izpratnē. Šo iemeslu dēļ šī Vācieša autobiogrāfiskā skice ir nozīmīgs dokuments. Līdz šim Vācietis mūsu apziņā ir nonācis cauri Ulža Ģērmaņa dažādiem rakstiem (skat. piemēram „Zemgaliešu komandieris”, JG 76-90). Šinī autobiogrāfiskā skicē, ko neviens latviešu vēsturnieks nedz šeit, nedz Latvijā nav izvērtējis, mums ir tieša iespēja iepazīties ar šo slaveno latvieti. Šī skice ir atrodama 1926. g. iznākušā enciklopēdiskā sējumā Padomju savienības sociālistiskās republikas un oktobŗa revolūcijas darbinieki. Staļina laikā šis vienreizējais sējums tika aizliegts un tanī sakarībā ir palicis par visai retu izdevumu. Bez Vācieša skices šinī sējumā vēl ir atrodami gaŗāki raksti par čekistu M. Sudrabu-Lāci, J. Rudzutaku un īsāki rakstiņi par Stučku un S. Nachimsonu. Petersa vārds šinī sējumā nav atrodams.

 

Esmu dzimis 1873. g. 11. novembrī Kurzemes guberņā, Kuldīgas apriņķī Jaunmuižas pagastā, kur mans tēvs bija laukstrādnieks Jaunmuižas muižā un strādāja no saules līdz saulei 38 gadus. Bijām astoņi bērni, no kuŗiem viens nomira. Mēs piedzimām un uzaugām vienā istabā apm. 80-90 aršīnu platumā. Tajā pašā istabā mitinājās mana vecmāte un vectēvs. Vectēvs cieta no vajāšanas mānijas, jo viņu izputināja barons Mirbachs, Jaunmuižas muižas īpašnieks. Viņu izdzina no mājas, un paņemt bija ļauts tikai tik daudz, cik pats varēja aiznest ar sievu un trim bērniem. Izdzīšanas iemesli un barona varmācības sekas ir tik raksturīgas, ka šie fakti jāpieved šeit. Tas noticis pagājušā gadsimta 50’os gados. Jaunmuižā baronam Mirbacham piederēja spirta dedzinātava, kas tika iesaukta par Elli dēļ pagasta iedzīvotāju posta, kas no tā radās. Brūzī tika ražots daudz spirta un tika pārdots tik lēti, ka vārda pilnā nozīmē apdzērās viss pagasts. Spirta pārvešana no Jaunmuižas uz Liepāju notika pēc noteikumiem un tika izdarīta diezgan kārdinošā veidā. Janvāra pēdējās dienās māju saimnieki salasījās Jaunmuižas muižā ar saviem transporta līdzekļiem, uz ragavām uzkrāva apmēram 200 spaiņu lielu mucu un tad visa karavāna devās ceļā, kuŗu pavadīja uzraugs ar izdalāmo mucu, kas tika izdota ceļam. Galvenā iedzeršana notika Liepājā, kur piedzērās, pazaudēja zirgus, aizjūgus, daži dzērumā dabūja venēriskās slimības. Šo slimību uzņēmās ārstēt pats barons Mirbachs, kas šinī ziņā bija liels speciālists. Par tādu barona ievestu kārtību protestēja mans vectēvs, kam toreiz bija cits uzvārds, un atteicās no spirta vešanas. Tas sadusmoja baronu. Barons pārdēvēja viņa mājas kā arī uzvārdu par Vācieti, kādu vārdu nesu arī es. Tādās barona izdarībās lielas gudrības nav, bet tas liecina, ar kādu brutalitāti rīkojās feodālā iekārta un cik liela bija latviešu sociālā beztiesība Latvijā, kas skaitījās atbrīvota no dzimtbūšanas jau 1817. g. No tā redzam, ka atbrīvošanas akts bez ekonomiska nodrošinājuma ir bijis izdevīgs muižnieku kapitālistu aprindām. Socioekonomiskie apstākļi Jaunmuižas pagastā lasītājam paliks vēl skaidrāki, ja papildināsim, ka pieminētais barons ieveda visā pagastā jus primae noctis tiesības un ka nomirstot 1864. g. viņš bija „tēvs” lielam skaitam bērnu. Viņš tika saukts „pagasta ērzelis”. Vectēvs vienmēr lamājās par nebūšanām, saukdams visus par nolādētiem. Dzīvs būdams iztaisīja sev zārku, kuŗā bieži iegulās. Tas radīja ap viņu noslēpumības un baiļu gaisotni. Ņemot viņa slimo psicholoģiju vērā, viņam tika ierādīts kakts, kuŗā atradās galdiņš, beņķis un slota.

Mans tēvs bija fiziski ļoti spēcīgs, kādēļ tika nozīmēts par vecāko strādnieku, viņam pļāvējiem vajadzēja iet pa priekšu, ārdīšanā pirmais, celt smagumus pirmam, visur pirmais, kur produkcijas pacelšanas dēļ vajadzēja līdzi nest mazāk spēcīgus strādniekus − vecākus, slimīgus un neatveseļojušos. Darbos barons ieveda „Ēģiptes mocības” un baronus ne pārvelti sauca par vergu organizatoriem. Viņi no strādnieka izsmēla viņu fizisko spēku, lai ar iespējami mazāk strādniekiem apstrādātu lielās latifundijas. Tādi strādnieki bija katrā muižā, kas no barona saņēma lielāku maksu kā pārējie, piemēram, seši pudi rudzu vairāk, 1/4 mucas siļķu un puspudu iesala gadā. Algas strādniekiem tika stingri regulētas muižniecības landtāgos visai Baltijai, ne pēc ģimenes locekļu skaita, bet gan aprēķināja uztura izmaksu, kā pamatu ņemot viena prūša zaldāta uztura izmaksu.

Muižniecības landtāgs katru gadu februārī nozīmēja dienu, kad pieņemt strādniekus nākošam gadam. Tādēļ salasījās visi ieinteresētie muižas krogā, kur noslēdza līgumu starp puisi un saimnieku nākošam gadam. Mana tēva ienākumi bija nepietiekoši, lai uzturētu lielo ģimeni, kādēļ mūs bērnus jau no mazotnes izdeva svešiem ļaudīm nopelnīt iztiku. Parasti atdeva saimniekam no 23. aprīļa līdz 15. oktobrim. Strādniekus parasti pieņēma visam gadam − no 23. aprīļa līdz 23. aprīlim nākamajā gadā. Tādā kārtā Baltijā radās tradicionālā Jurģu diena, kas pastāvēja līdz revolūcijai. 23. aprīlis jeb vecie Jurģi bija skumja diena, nabadzīgie pārgāja no viena saimnieka pie otra, cerēdami, ka pie jaunā būs labāk. Tai vēsturiskā dienā saimnieku, sevišķi slikto, zirgi bija aizņemti jaunu strādnieku pārvešanai. Jo sliktāki bija saimnieki, jo intensīvāk strādāja viņu transports, jo pie šādiem „labdariem” strādnieki mainījās ikgadus un bija jābrauc pēc jaunajiem uz tuvākiem pagastiem. Man astoņas reizes astoņos gados vajadzēja 23. aprīlī pāriet pie jauna saimnieka un 15. oktobrī atgriesties ar savu peļņu, kuŗas līdz nākošajam 23. aprīlim parasti nepietika.

1887. g. es, 14 gadīgs jauneklis, varēju pie saimnieka uztura, pārrēķinot visu naudā, nopelnīt ap 13 rubuļu. Parasti bērni pie saimnieka tika slikti baroti, kādēļ rudenī mājās ieradušies bija panīkuši. Labāk baroja pieaugušos strādniekus. Nodot bērnus pie saimnieka bija nelaime. Šāda bērnu ekspluatācija pastāvēja tikai laukstrādnieku ģimenēm, ierēdņu un pilsētnieku bērni auga citos apstākļos, tiem bija bezrūpīga bērnība, jo tie apmeklēja skolu cauru gadu. Strādnieks bija spiests samierināties ar savu bērnu grūto likteni, jo viņš bija trūcīgs un visai ģimenei vajadzēja dalīties nabadzībā. Viņš bija spiests nodot savus bērnus pie saimnieka, lai, pirmkārt, nebadotos un, otrkārt, lai bērni ziemā par brīvu varētu iet skolā, jo tiem strādniekiem, kas nedeva savus bērnus pie „saimniekiem”, par izglītību bija jāmaksā trīs rubuļi soda naudas. Izdot bērnus ārpus sava pagasta arī nevarēja, par to arī bija trīs rubuļu sods. Tas tika darīts tādēļ, lai no baronu izpostītiem pagastiem neaizietu lēts darba spēks.

Protestēt pret šo verdzisko kārtību nevarēja, priekš tam bija muižas policija un pagasta cietums. Tādēļ dziļi apslēptais nemiers starp strādniekiem auga no paaudzes uz paaudzi un ne tikai vienreiz vien eksplodēja šis spiediens. Kaŗa laikā šie nemieri sagrāva sabiedrisko mieru un šie nemieru cēlāji tika sodīti ar kazaku pātagām un cietumu.

Pagastskolās uzdevums bija sagatavot jaunu, labāk izglītotu vergu paaudzi, lai piesātinātu vietējo darba tirgu ar strādniekiem, kuŗi būtu vairāk piemēroti komplicētai muižas agronomijai. Par to lika rūpēties vietējam pastorātam. Skolas bērni tika dalīti pārtikušos un nabadzīgos. Pārtikušo vecāku bērni skolā mācījās visu gadu, un viņi mācībās aizgāja priekšā mums, proletāriešu bērniem, jo katru gadu mums vajadzēja sākt no jauna, pa vasaru viss bija aizmirsies. Pagasta skola tika radīta priekš proletāriešu bērniem, pārtikušo bērniem tās nevajadzēja, jo baronu, ierēdņu un mācītāju bērni aizgāja uz pilsētas skolām. Uz strādnieku bērnu dvēselēm šie kungi skatījās kā plašas spekulācijas vairāksolīšanā. Sakarā ar to tika konstruēta apmācības sistēma, kuŗā centrālā vieta piederēja „ticības mācībai”. Septiņas ziemas mācījos pagasta skolās un katru gadu bija tā pati darba kārtība. Rītos no astoņiem līdz deviņiem bija ticības mācība, vecās un jaunās derības stāsti un katechisms. No trijiem līdz četriem bija dziedāšana − mācīja baznīcas korāļus. Pārējās četrās stundās: aritmētiku, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju, vēsturi, lasīšanu un vācu un krievu valodas. Tā kā vairums strādnieku bērni apmeklēja skolu ne vairāk kā četras ziemas, tad viņu zināšanu bagāža aprobežojās ar bībeles pazīšanu, rēķināšanu un glītrakstīšanu. Tāda tipa pagastskolas pastāvēja Baltijā vairākus gadsimtus. Caur tām izgājusi strādnieku masa bija lasīt un rakstīt pratēja, kas bija sevišķi atzīts par vietējās muižniecības nopelnu. Tādā skolā es izgāju trīs ziemas.

Deviņdesmitos gados Baltijā sākās rusifikācija. Vietējā muižniecība, bruņiniecība un baznīca zaudēja savu iespaidu skolās. Kādu laiku valdīja it kā „divvaldīšana”, bet vācu baronu iespaids izzuda, un rusifikācija uznāca, savās rokās pārņēma policiju un tiesu. Feodālās muižas policijas vietā parādījās pagasta drauds − uradņiks − kārtībnieks, bet pilsētās gordovajs − pilsētas policists. Vācu tiesu vietā ienāca „miertiesu” sistēma.

Baltijā radās starplaiks − laikmets no 1885. līdz 1905. gadam, ko varētu raksturot par nacionālās pašapziņas vai strādnieku solidaritātes rašanās laikmetu. Šī laikmeta bīdītāji bija tautskolotāji ar jaunu tautiskuma apziņu. Rusifikācijas virziens mūsu pagastā sākās 1884. g., kad vecais pagasta skolotājs tika atcelts, jo neprata krieviski. Līdz tam skola atradās, naudas trūkuma dēļ, vecā krogus ēkā, par ko pagasts maksāja baronam renti. Vecā feodālā iekārtā mācījās vairākas paaudzes strādnieku bērnu: mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs. Mans tēvs atcerējās savus skolas laikus ar riebumu. Izrādās, ka barona dusmas izgāzās ne tikai uz vectēvu vien, bet arī uz viņa bērniem skolā. Skolotājs esot viņu reiz nežēlīgi pēris un viņa vecāko brāli reiz gandrīz līdz nāvei. Tēvs mūs sūtīja uz kaimiņu pagasta skolu. Pirmās trīs ziemas mācījos Sedenes skolā, kur mācību valoda bija latviešu. Tajās ziemās iemācījos vecās un jaunās derības stāstus, katechismu, lasīt krieviski un vāciski, rēķināt četras aritmētiskas darbības un guvu sekmes galvas rēķinos un glītrakstīšanā. Ģeogrāfijā mācījos par visu pasauli, izņemot Krieviju. Vēsturē mācījāmies sīki par Persijas valsti, Ēģipti, Palestīnu un seno Grieķiju. Saprotams, ka mūsu augstās zinības bija metafiziskas. Vietējais mācītājs gadskārtējās pārbaudes laikā bija sajūsmināts par mūsu senās pasaules zināšanām un mums teica, ka mēs esot gudrāki nekā senās Spartas senatori, kas pratuši tikai lasīt, rakstīt un peldēt.

1885. g. pagasts nolēma celt jaunu skolas namu. Bija pieņemts jauns skolotājs, kas bija cita gara un jauniem pasaules uzskatiem. Viņš pārdēvēja pagastskolu par tautas skolu, un sevi nosauca par tautskolotāju. Priekš mūsu kurlā pagasta, kas ticēja dieviem, velniem un raganu dejām Lielajā piektdienā, tas bija trauksmes zvans.

Šī jaunā, drošsirdīgā un varonīgā skolotāja vārds bija Gunārs Lasis. Viņam bija liela nozīme manā, kā arī citu manu līdzgaitnieku, liktenī. Tautas skolas programmai bija nacionāls raksturs, neizslēdzot ticības mācību, par kuŗu nomodā bija vietējais mācītājs. Lasis prata ievest vienkāršību programmā. Tika apgādātas jaunas mācības grāmatas − mācījāmies savas dzimtenes vēsturi. Šķiru, sociāli-ekonomiskās attiecības viņš izskaidroja vakara pārrunās ārpus klases darba. Ierīkoja arī tautas bibliotēku pie skolas. Viņš mācīja mums saprast literātūru un lika lasīt periodiskos izdevumus. Pie Laša tautskolā mācījos četras ziemas. Mani šis ievērojamais cilvēks saistīja un es viņam palīdzēju dažādos darbos. Vietējais barons izrādījās liberāls un iedāvināja skolas celšanai zemes gabalu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija purvaina meža daļa no kāda nolaista ezera. Šīs pirmatnējās dabas vidē uzkalniņā uzcēla vienstāva skolu. Mums ar skolotāju iznāca lauzt celmus un rakt grāvjus, lai sagatavotu lauku sējai. Darbs bija smags, bet man tas deva iespēju mācīties visu gadu. Pateicoties manam darbam, Lasis mani sagatavoja tik labi, ka izturēju konkursu uz augstāku klasi tautas izglītības ministrijas četrgadīgā skolā. Skolas zemi, 13 desjatinas, Lasis cerēja pārvērst par lauksaimniecību ar dārzniecību, bišu saimēm etc. Viņš bija ļoti oriģināls, jo atteicās no sētām un nosprostojumiem, jo ticēja, ka jaunā paaudze, kuŗus viņš audzināja, nenāks zagt un tur viņam bija taisnība. Kad pēc divdesmit gadiem, būdams Ģenerālštāba akadēmijas papildkursos, 1908. g. viņu apmeklēju, pārliecinājos, ka viņa dārziem un bišu druvai nebija nekāda sēta vai cits nosprostojums, un nebija arī nekādi apzagšanas mēģinājumi bijuši. Viņš teica − paies vēl desmit gadi un visas atslēgas būs jāsviež akā.

1889. g. mācījos pieminētā ministrijas skolā Kuldīgā. Mācījos centīgi, daudz strādāju bibliotēkā, bet mani materiālie apstākļi bija grūti. Lai segtu nepieciešamos izdevumus, bija pašam jāpiemaksā. Kādā pirmskolā pasniedzu glītrakstīšanu, sērkociņu fabrīkā līmēju kastītes, darbs, kuŗu varēju nest mājās, bet tas ienesa tikai 50-60 kapeikas nedēļā. Pēc lauku klusuma un vientulības, pilsētas dzīve bija daudzpusīgāka, kas man ļoti patika.

Vispirms ievēroju, ka pilsētas dzīvi nosaka trūcīgās aprindas, tāpat kā provincē. Bet laukos kontrasts bija redzamāks. No vienas puses laukos bija bagātība, lepnās pilis un spēcīgās muižniecības riteršaftes, kas uzskatīja, ka cilvēks sākas tikai no barona; un no otras − tur bija strādājošās masas nabadzība un beztiesīgums. Strādājošie dziļi ienīda tos, priekš kuŗiem tiem bija jāstrādā. Te jau bija casus belli, bet nebija vēl ne atklāta izaicinājuma, ne arī ieroči. No šīs vides nāca tie latviešu strēlnieki, kas ieguva sev nemirstošu slavu proletāriskās revolūcijas laikā, Krievijā cīnoties par darba tautas varas nostiprināšanu. 1890. g. gāju strādāt Hiršmaņa Kuldīgas sērkociņu fabrikā par vienkāršu strādnieku, bet tur dienā varēja nopelnīt tikai 40 kapeikas. Darba dienas sākās pulksten sešos rītā un beidzās septiņos vakarā ar pārtraukumiem brokastīs un pusdienās. Vienpadsmit stundu darba dienu man nācās pavadīt pie sviras. Darbs bija ļoti grūts, rokas pārklājās tulsnām un sāpēja muskuļi. Ļoti mocošas bija pirmās darba stundas, kamēr sāpes muskuļos notrulinājās no grūtās piepūles. Darbs norisinājās lielā telpā, kur darbojās desmit kratāmās mašīnas, kas radīja lielu troksni un putekļus. Ventilācijas nekādas. Gaiss bija pilns ar pelēkiem putekļiem. Kad ražoja sarkanos sērkociņus, telpa piepildījās sarkaniem indīgiem putekļiem tik stipri, ka strīpainais darba kreklis pārklājās ar sarkanu kārtu un plaušas piesātinājās tā, ka bija grūti paelpot. Strādājot tādos apstākļos, cilvēki palika par invalīdiem. Es izturēju ap trīs mēnešus, tad aizbraucu mājās.

Toreiz fabrikās nekādu strādnieku organizāciju nebija. Pietika ar parastiem strīdiem ar meistaru, lai strādnieks tiktu atlaists. Trīs mēnešu laikā fabrikā paspēju iepazīties ar daudziem strādniekiem. Tie bija nākuši no lauku strādnieku kārtas, lai pilsētā paglābtos no grūtā beztiesīgā stāvokļa. Vairums strādnieku bija neapmierināti ar apstākļiem, darbs smags, bet izpeļņa niecīga. Daudzi pameta darbu fabrikā un aizceļoja uz Dienvidameriku. Daži tur pazuda, aizgāja bojā, bet vairums, pēc saņemto vēstuļu ziņām, jaunajā pasaulē dzīvoja labi.

Šis bija savāds laiks, darba masa bija tādā kā manevrēšanas kustībā. No laukiem strādnieki virzījās uz pilsētām un to turienes tālā nezināmā pasaulē. Visur bija dzirdami protesti un klusa rūgšana. Apgaismot šīs kustības tendences un atklāt tās iekšējo ideoloģiju bija aizliegts ar policijas noteikumiem.

Kuldīgā tajā laikā pastāvēja latviešu biedrība, kuŗā sastāvēja apkārtējo pagastu tautskolotāji un vietējā inteliģence. Mēs, skolnieki, piedalījāmies uz savu roku nelegāli šīs biedrības sapulcēs. Polītiskie jautājumi bija izslēgti no biedrības darbības. Debatēs apcerēja psicholoģiskus un sabiedriskās dzīves sadzīves jautājumus, bet pateicoties priekšsēdētājam Frīdenbergam (pazīstamam latviešu dzejniekam − tautībniekam, ideālistam, romantiķim) pārrunas pieņēma meklējuma un protesta raksturu. Tas deva man iedvesmu nākošam solim.

1890. g. noorganizēju savu draugu pulciņu un izdevu avīzi rokrakstā ar nosaukumu Prāta kule. Raksti šinī avīzē bija dažāda rakstura. Avīzi sakārtoju pats un tās saturs visumā bija tautisks. Šis pasākums bija vairāk prieka dēļ nekā nopietnības, bet tas mums piespieda pārlasīt tādu literātūru, pie kuŗas mēs parasti nebūtu ķērušies.

Personīgi diezgan pamatīgi izmācījos Eiropas polītisko vēsturi 19. g.s. un iepazinos ar sociālo kustību Vācijā. Mūsu pulciņš arī uzskatīja par vajadzīgu smelties no tautas dzīves un viņas gara bagātībām − tautas dziesmām, teikām un pasakām un atmiņām, kuŗas mēs uzklausījām no veciem ļaudīm. Kopā ar biedru Bergu mēs salasījām apmēram 5000 tautas dziesmu, kuŗas aizsūtījām Tēvijas redaktoram Čakstem. Manī bija neaprakstāms prieks, ka avīze par to izteica pateicību. Vēlāk šīs tautas dziesmas tika ievietotas kopējā Barona sakopotā dainu krājumā.

1891. g. noliku izlaiduma eksāmenu un ar to izbeidzās mana palīdzība no mājas. Tā jau nebija liela, bet bija maksimums, ko laukstrādnieks varēja atlicināt no savas trūcīgās izpeļņas. Ik nedēļas no mājām saņēmu lielu maizes kukuli un nedaudz tauku. Tad man bija jau 18 gadu un vēlmju daudz. Par visām lietām gribēju turpināt savu izglītību, pat sapņoju par iestāšanos universitātē, bet tie ceļi tad man bija slēgti. Šī vēlēšanās realizējās tikai 1922. gadā, kad iestājos kā students 1. Maskavas valsts universitātē. Vajadzēja domāt par kautko reālāku, kur nevajadzēja naudas. Tā varēja būt kāda bezmaksas kroņa mācības iestāde, un tādēļ izvēlējos kaŗa dienestu, kur varēja mācīties uz valsts rēķina. Tādēļ 1891. g. rudenī iestājos Rīgas apakšvirsnieku mācības bataljonā kā brīvprātīgais. Pēc četru gadu nodienēšanas, 1895. g. iestājos Viļņas kaŗa skolā, kuŗu pēc diviem gadiem nobeidzu ar pirmo šķiru un 1909. g. tiku iecelts kapteiņa dienesta pakāpē. Komandēju rotu un mācības komandu. 1912. g. iecēla mani jau par apakšpalkavnieku − pulkvedi leitnantu un pārcēla mani uz 102. Vjatkas kājnieku pulku, kur komandēju bataljonu, ar kuŗu 1914. g. aizgāju karot Austrumprūsijā.

Kaujās pie Varšavas, pie Krasnovicas 2. novembrī 1914. g. mani smagi ievainoja ar šautenes lodi. 1915. g. tiku nozīmēts par 5. latviešu Zemgales strēlnieku pulka komandieri, kur cīnījos 12. armijas frontē līdz 1917. gadam. 1918. g. tas pats pulks bija ar mani pie Kazaņas. 1919. g. mans pulks tika pārsviests pret Mamontavu, bet 1919. g. oktobrī uz Pēterpils fronti, kur kā triecienvienībai viņam bija galvenā loma Judeniča balto armijas sagraušanā.

Latviešu strēlnieku vienības galvenokārt sastāvēja no laukstrādnieku dēliem. Loma, kas strēlniekiem bija Padomju savienībā lielinieku varas nostiprināšanā, ir vispār zināma. Tie, kas vēlas sīkāk iepazīties ar šo jautājumu, lai lasa manu grāmatu − Latviešu strēlnieku vēsturiskā loma. No 1917. g. 18. decembŗa ar virspavēlnieka pavēli latviešu strēlnieku pulki bija sakopoti latviešu strēlnieku korpusā. Es biju nozīmēts par šī korpusa komandieri. 1918. g. rudenī latviešu strēlnieku korpuss tika pārvērsts armijā ar diviem korpusiem − 18 strēlnieku pulkiem, kavalērijas divīziju un visām ieroču šķirām, ieskaitot aviācijas nodaļas. Par Latvijas armijas komandieri tiku nozīmēts es un arī atstāts par visas Sarkanarmijas komandieri. Latviešu strēlnieki nekad nekalpoja ar ieročiem rokās apspiedējiem. Viņi cīnījās un krita par taisnu lietu, pret vēsturiskiem kapitālistu un muižnieku apspiedējiem. Viens no svarīgākiem Latvijas armijas uzdevumiem bija iztīrīt daudzus gadsimtus ar asinīm un sviedriem lieto zemi no vēsturiskiem mēsliem. Iztīrīt Baltiju darba tautas varai.

1917. g. 12. decembrī tiku izsaukts uz Mogiļevu un nozīmēts par operatīvās nodaļas revolucionārā lauku stāba priekšnieku pie stavkas. Stābs atradās tiešā b. Ļeņina vadībā, un mūsu pienākums bija izvest dzīvē viņa direktīvas iekšējā frontē un atrisināt jautājumus, kas pacēlās sakarā ar vecās armijas likvidēšanu. No 20. decembŗa līdz 10. janvārim es aizvietoju, kopā ar diviem komisāriem, virspavēlnieka Kriļinko pienākumus, kas bija aizbraucis uz Pēterpili. Tajā pašā laikā darbojos arī pie armijas un flotes Centrālās izpildu komitejas, lai radītu jaunu aktīvu armiju, kuŗas sastāvs būtu septiņi korpusi trijās divīzijās. Bet tas darbs tika pārtraukts sakarā ar Brest-Litovskas miera līgumu. 14. janvārī mani nozīmēja par virspavēlnieku kaŗaspēkam, kas cīnījās pret poļu korpusu zem ģen. Dovbit-Musiickovo komandas. Tā pirmā krievu-poļu kauja beidzās ar poļu sakāvi pie Rogočeviem. Miera sarunas, kas sākās Rogočevā ar poļu pārstāvjiem, tika pārtrauktas ar vācu uzbrukumu 1918. g. 13. aprīlī. 1918. g. 13. aprīlī ar tautas kaŗa komisāra Trocka rīkojumu tiku nozīmēts par latviešu strēlnieku divīzijas (bij. latviešu strēlnieku korpusa) priekšnieku. 1918. g. 6. un 7. jūlijā komandēju kaŗaspēku, kas apspieda kreiso eseru sacelšanos Maskavā.

1918. g. 10. jūlijā tiku nozīmēts no Tautas komisāru padomes par Austrumfrontes (pret čechiem) virspavēlnieku. Šajā manā vadības laikā tika noorganizēta 5. Sarkanarmija, kuŗas komandieris biju līdztekus virspavēlnieka pienākumiem. 1918. g. 4. septembrī Viskrievijas centrālā izpildkomiteja mani iecēla par virspavēlnieku visiem padomju bruņotiem spēkiem. Manā komandēšanas laikā tika radīti 62 korpusi, sakopotas 16 armijas, kas cīnījās piecās frontēs. 1919. g. 8. jūlijā tiku atbrīvots no virspavēlnieka pienākumiem un nozīmēts par kaŗa vēstures pasniedzēju Kaŗa akadēmijā un par komisijas priekšsēdētāju, kas apskata jautājumus saistītus ar armijas pārveidošanu milicijas sistēmā. Lai sasniegtu augstāko izglītību, 1922. g. iestājos 1. Maskavas valsts universitātē sabiedriski-juridisko zināšanu fakultātē.

Jukuma Vācieša literāro darbu saraksts:

Kara doktrīna nākotnē;

Stratēģiskas piezīmes par kaŗa darbību Austrumprūsijā 1914. g. augustā un septembrī;

Latviešu strēlnieku vēsturiskā loma;

Cilvēks un kaŗš: domas un materiāli par kaŗa sabiedrisko ietekmi.