„Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevišķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.”
Vācietis, II, 17. lp.
Pulkvedis Jukums Vācietis, Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris. Pa labi un pa kreisi divu J. Vācieša grāmatu vāki.
Kad nelielā lielinieku partija ar bruņota apvērsuma palīdzību 1917. gada novembrī sagrāba varu pasaules kaŗā nogurdinātās un demoralizētās Krievijas ziemeļrietumu daļā, vairums cilvēku kā Krievijā, tā ārzemēs bija pārliecināti, ka šī režīma dienas drīz vien būs skaitītas. Apvērsuma rīkotājus mēdza apzīmēt par pārgalvīgiem avantūristiem, neatbildīgiem fanātiķiem vai arī gluži vienkārši par bandītiem un laupītājiem.
Maksims Gorkijs, kas vēlāk, kaut arī vilcinādamies, akceptēja padomju varu, rakstīja 1917. gada beigās laikrakstā Novaja Žizņ („Jaunā Dzīve”);
Ļeņins iedomājas, ka viņš ir sociālisma Napoleons un dzen Krieviju galīgā postā (...) Viņš nekad nav dzīvojis tautas vidū. Tikai no grāmatām viņš to pazīst. Viņš grib atraisīt strādnieku instinktus. – Strādnieki Ļeņinam ir tikai tas, kas izejviela metallstrādniekam. Bet tagad rodas jautājums: vai ir iespējams pašreizējos apstākļos no šādas jēlvielas uzcelt sociālistisku sabiedrību? Skaidrs, ka ne. Bet kāpēc tad mēģināt to darīt? Būs taču jāzaudē. [1]
Pirmajos gados pēc revolūcijas ļaudis visās malās vēl vienmēr gaidīja lieliniecisma krišanu „kuŗu katru brīdi”. Vajag tikai pašķirstīt tā laika ārzemju laikrakstu kaudzes, lai atrastu neskaitāmus piemērus šai pārliecībai, kuŗu, protams, stipri vien ietekmēja vēlmju domāšana. [2]
Tomēr nebūs gluži taisnīgi apzīmēt šo tik plaši izplatīto uzskatu par pilnīgi nereālu. Arī pašā lielinieku partijas kodolā bija dažādi ieskati par varas pārņemšanu un par partijas iespējām vienai pašai paturēt un īstenot iegūto varu. [3] Padomju valdībai 1918. un 1919.gadā vairākkārt draudēja lielas briesmas, un pats Ļeņins vairākos gadījumos novērtēja stāvokli diezgan pesimistiski. Tā, piemēram, uzrunājot 1918. gada februārī Pēterpilī četrsimt sevišķi izraudzītus latviešu strēlniekus, kas apsargāja tautas komisāru rezidenci, Smoļnija institūtu, viņš izteicās:
Esmu pārliecināts, ka Pēterpils krišanas gadījumā (...) mēs visi brauksim uz Maskavu un, ja zem kontrrevolūcijas spiediena nāktos atstāt arī Maskavu pretinieka rokās, mēs pārcelsimies uz Uraliem... Sibīriju (...)” [4]
Partijas vadība bija sagatavojusies piedzīvot zaudējumus un izdarīt taktisku atkāpšanos, bet bija apņēmusies turpināt cīņu līdz pēdējai iespējai.
Pretkomūnistiskajās aprindās bija cilvēki, kas jau sākumā notikumu attīstību krievu impērijā novērtēja visai skeptiski. Angļu vēstnieks Pēterpilī (George Buchanan) paskaidroja kādā intervijā Reutera aģentūras pārstāvim 1918.gada janvārī:
(...) lieliniekiem pieder reālā vara, un viņi to paturēs, vajadzības gadījumā lietojot varmācīgus līdzekļus. Lielinieku mācības neapšaubāmi izplatās visā Krievijā, un tās sevišķi vilina tos, kam nekā nav ko zaudēt (...)” [5]
Taču šādas un līdzīgas domu izpausmes nogrima tai balsu plūsmā, kas pareģoja lieliniecisma sabrukumu tuvākajā nākotnē. Šīs cerības izrādījās gaužām maldīgas. Dabiski, ka ļaudis meklēja tam izskaidrojumu. Daudz bija to, kas jutās aicināti izklāstīt un izgaismot notikušā cēloņus. Grāmatu plaukti sāka pildīties ar milzīgiem Literātūras krājumiem par Krievijas revolūciju. Un tomēr par vairākiem nozīmīgiem jautājumiem joprojām trūkst pamatīgāku pētījumu.
Lai attaisnotu šī apcerējuma vajadzību un lietderību, gribu norādīt uz dažiem vienkāršiem apstākļiem: 1917. gada novembŗa valsts apvērsums Krievijā vēl neizšķīra lielinieku varas turpmāko pastāvēšanu. 1918. un 1919. gadā komūnisti nāca pie varas arī citās zemēs, piemēram, Ungārijā, Latvijā, Bavārijā.; viņu režīmam tomēr bija visai īss mūžs. Cīņā ar pretkomūnistiskiem spēkiem padomju vara visur gāja bojā, izņemot pašu Krieviju. Trīs gadus (1918-20) tur plosījās nežēlīgs un izmisīgs pilsoņu kaŗš; tā bija uzvara pilsoņu karā, kas izšķīra varas jautājumu.
Rezultāts ir visiem zināms, bet vēl vienmēr tas rada tādu kā izbrīnu, ievērojot, cik izolēti toreiz bija lielinieki un cik samērā lielu materiālu palīdzību viņu pretinieku bruņotie spēki saņēma no vecās Krievijas sabiedrotajiem, antantes valstīm.
Šis darbs ir mēģinājums sarakstīt vēsturisku monogrāfiju par padomju armijas pirmo virspavēlnieku (JG publicē šī pētījuma pirmo daļu). Mans nolūks ir šādā veidā noskaidrot dažus līdz šim maz ievērotus faktorus, kas veicināja lielinieku uzvaru, un nostādīt jaunā aspektā liktenīgo notikumu attīstību Austrumeiropā revolūcijas kaŗa laikmetā.
Tieši šai jautājumā nav bijis neviena priekšgājēja jeb celmlauža. Tas var likties visai dīvaini, jo grāmatas ir sacerētas par daudz nenozīmīgākām personām, kas darbojušās minētajā periodā. Ievērojamus šķēršļus pētniekiem, protams, ir radījušas dažas vēstures avotu īpatības (šai gadījumā nav iespējams iztikt bez latviešu valodas prasmes), kā arī lielās grūtības apzināt un iegūt nepieciešamos materiālus. Bez tam vēl daži citi apstākļi ir kavējuši izpētes darbu, par ko plašāk nākošajā nodaļā.
Pirmais virspavēlnieks parādās šur un tur Rietumos pazīstamās publikācijās par Krievijas revolūciju, it īpaši Trocka sacerējumos. [6] Ar maz izņēmumiem tās ir epizodiska rakstura piezīmes, kas ainu par šo vīru nepadara skaidrāku, nepalīdz izsekot viņa darbībai un viņa rīcības motīviem.
Līdz 1956. gadam vienīgās gaužām trūcīgās biogrāfiskās ziņas par viņu bija atrodamas Lielās Padomju Enciklopēdijas pirmajā izdevumā (Staļina posmā iznākušajā otrā izdevumā viņa vārds svītrots):
„Vācietis, Jukums, Jukuma dēls, Krievijas Federatīvās Sociālistiskās Republikas visu bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks. Dzimis 1873. gadā Kurzemes guberņā, kalpa ģimenē. 1897. g. beidzis Viļņas Kaŗa skolu un 1909. g. Kaŗa akadēmiju. Piedalījies imperiālistiskajā kaŗā no 1914. līdz 1917. g. (to ieskaitot). Pēdējā dienesta pakāpe vecajā armijā – pulkvedis. Iestājies Sarkanajā armijā, Vācietis komandēja kaŗaspēka vienības, kas operēja pret polu ģen. Duvbor-Musņicka korpusu. 6. un 7. jūlijā viņš vadīja kaŗaspēku, kas apspieda kreiso eseru /kreiso sociālrevolūcionāru/ sacelšanos Maskavā. 1918. gada 10. jūlijā iecelts par austrumu (čechoslovaku) frontes pavēlnieku. Tai pašā laikā viņš komandēja 5. armiju, savienodams šo amatu ar frontes komandieŗa posteni. 1918. gada 4. septembrī Vācieti iecēla par visu Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku. Vācieša vadībā noorganizējās visas galvenās pilsoņu kaŗa frontes. 1919. gada 8. jūlijā Vācieti atbrīvoja no virspavēlnieka posteņa un pēc neilga laika iecēla par mācības spēku Kaŗa akadēmijā un par priekšsēdi komisijai, kas apsprieda jautājumus par pāreju uz milicijas sistēmu.
Vācieša publikācijas /krievu valodā/:
- „Par nākotnes kaŗa doktrīnu”, Maskavā 1923.
- „Kaŗa darbība Austrumprūsijā 1914. gada jūlijā, augustā un septembŗa sākumā . Stratēģisks apcerējums”, Maskavā 1923.
- „Cilvēks un kaŗš. Apcerējumi par kaŗa sociālo psīcholoģiju”, Maskavā 1925. [7]
Taču Vācieša spalvai pieder vairāk publikāciju (bez tam daži nepublicēti manuskripti) nekā aprādīts Lielajā Padomju Enciklopēdijā. Tas darbs, kuŗā visvairāk ziņu par viņa militāro darbību un kur rodami interesanti fakti par notikumiem Krievijas ziemeļu frontē pasaules kaŗa pēdējos gados un pilsoņu kaŗā, nav minēts nevienā padomju (krievu) enciklopēdijā. Bet tieši daži šīs grāmatas eksemplāri ir nokļuvuši ārpus Padomju Savienības robežām (publikācijas, kas atzīmētas Lielajā Padomju Enciklopēdijā man līdz šim nav izdevies iegūt). Tā izdota latviski ar nosaukumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Grāmatai ir divi daļas, to publicējis LKP apgāds „Spartaks” Pliskavā 5000 eksemplāros. Pirmā daļa iznāca 1922., otra – 1924. gadā. Šai darbā attēlotie notikumi attiecas uz laiku no 1916. gada marta līdz 1920. gada novembrim. Var secināt, ka grāmata ir sarakstīta 1921.-22. g. Maskavā; otras daļas manuskripts bija pabeigts 1922. gada 10. jūnijā. [8]
Vācietis galvenokārt balstās uz paša pieredzi un atmiņām; iespējams, ka viņam bija saglabājušās arī kādas piezīmes no kaŗa laikiem. Izlietotas arī dažas rakstveida relācijas, piemēram, par kauju pie Pēterpils 1919. gada oktobrī, par kauju ar Deņikina virsnieku divīzijām pie Orlas un Kromiem (tāpat 1919. g. okt.) un par cīņām pret Vrangelu 1920. gada jūnijā un jūlijā. Divu izmantoto relāciju autors ir toreizējais 5. Zemgales l.s.p. komandieris Jānis Gregors (1893.-1944.), trešo sarakstījusi 14.padomju armijas vēstures komisija (kauja ar Deņikinu). Bez tam Vācietis atsaucas arī uz vairākiem oficiāliem dokumentiem un laikrakstu ziņojumiem.
Latviešu strēlnieku vēsturiskās nozīmes priekšvārdos izdevēji (t.i. LKP) izsaka savu kritiku par Vācieša darbu:
Mēs izdodam apcerējumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme kā materiālu patiesai vēsturei par latviešu strēlnieku nozīmi Krievijas lielajā revolūcijā un proletāriskās diktatūras nostiprināšanā. Autors apcerējumu raksta galvenām kārtām pēc savām atminām, ne pietiekošā kārtā pamatotiem dokumentiem. Tādēļ apcerējumā ir diezgan daudz nepilnību un nepareizu viena otra strēlnieku darbinieka lomas novērtējumu. (...) autors neslēpj, bet visur izcilus uzsveŗ savu nacionāldemokratisko credo, savu tautiskumu – tīro latviskumu. (...) Šķiru cīņu viņš neizprot (...)” [9]
Šie iebildumi saīsinātā veidā tiek atkārtoti otras daļas priekšvārdos:
Grāmatai ir vēsturiska materiāla nozīme, un tādā kārtā izdevniecība nekādi neuzņemas atbildību par autora polītiskajiem uzskatiem un notikumu novērtējumiem (...)” [10]
Der ievērot, ka autora nepareizais „polītiskais credo” divdesmito gadu sākumā vēl nebija šķērslis šī apcerējuma publicēšanai. Taču tas neparādījās atklātībā gluži negrozītā veidā; ir norādījumi, ka partijas darbinieki manuskriptā izdarījuši dažus labojumus un īsinājumus, it īpaši otrā daļā. [11] Pirmajā daļā ir 163 lappuses, otrā – tikai 41 (formāts: 26 x 17 cm). Ievērojot padomju režīma attīstības gaitu trīsdesmitajos gados, maz ticams, ka Vācieša oriģinālmanuskripts varētu būt saglabājies.
1920-to gadu beigās polītiskais klimats Padomju Savienībā kļuva aizvien bargāks: tuvojās Staļina diktatūras periods. Rakstu krājumā par latviešu strēlniekiem, kas iznāca „Prometeja” apgādā Maskavā 1934. gadā, par Vācieša darbu rakstīti šādi vārdi:
Ja pret rakstiem operatīvās apskates daļā nav sevišķi ko iebilst, tad par polītiskā rakstura piezīmēm un slēdzieniem jākliedz. (...) rakstos attīstītie uzskati naidīgi lieliniecismam. (...) J. Vācieša polītiskie uzskati, izejot no minētiem rakstiem, nostāda viņu nacionāldemokratisma ideju paudēju rindās (...) Strēlnieki – šīs vispārējās latviešu lietas avangards, tikai par ‘savu Latviju’ domājuši. (...) Internacionāli revolucionāro latvju strēlnieku vēsturē nevar būt vietas nacionāldemokratiskiem uzskatiem. [12]
Drīz arī klāt bija „lielo tīrīšanu” laiks (1936.-38.g.). Latviešu grāmatu apgādus „Spartaku” un „Prometeju” likvidēja 1937.gadā, [13] tāpat arī visas latviešu kultūras un sabiedriskās iestādes Padomju Savienībā. Konfiscēja visas padomju latviešu grāmatas, brošūras un manuskriptus, no kuŗiem daudz kas pazuda uz visiem laikiem; gāja bojā arī lielākā daļa no padomju latviešu mākslinieku gleznām, kuŗās attēlota strēlnieku darbība un cīņas revolūcijā un pilsoņu kaŗā. [14] Tos, kas bija kritizējuši J. Vācieti viņa aplamo polītisko uzskatu dēļ, pašus likvidēja (Padomju Savienībā tagad saka: „represēja”), piedēvējot viņiem dažādus polītiskus noziegumus. [15]
Nav noliedzams, ka Vācieša grāmatai ir skaidri izteikta tendence. Tā ir vispirms viņa apoloģija, ar kuŗu šis bijušais strēlnieku pulkvedis griežas pie savas tēvzemes – Latvijas demokratiskās republikas. Grāmatas ievadā viņš atklāti apellē pēc atļaujas atgriezties dzimtenē:
Bet tiklīdz mudžeklis būs norimis, un pašreklāmas kliedzieni apnikuši – tauta aptvers, ko priekš viņas ir darījuši tie viņas dēli, kuŗi vēl arvienu bez pajumta klīst pa Krieviju. (...) Sevišķu nelabvēlību pie Latvijas polītiski valdošām aprindām ir ieguvuši tie Krievijas latviešu (kaut arī bezpartejiskie) vadoņi, kuŗu darbs ir izpaudies latviešu strēlnieku pulku organizēšanā un vadīšanā. Vēl līdz šim Latvija priekš viņiem tura aiznaglotas durvis uz praktiskas dzīves ierīkošanu . [16]
Vācietis nerunā kā pazudušais dēls, bet kā vīrs, kas pilnā mērā apzinās savus nopelnus un savas darbības nozīmi. [17] Grāmatā viņš uzsver savu „es”: „es nolēmu”, „es pavēlēju”, „es organizēju”, „es pieteicu kategoriski”, „pateicoties manai enerģijai”, „lieli nopelni pieder man”, „sakarā ar manu iejaukšanos”, „es izstrādāju plānu” un tamlīdzīgi teicieni bieži sastopami viņa darbā. Šo izteiksmes veidu, protams, pa daļai nosaka viņa amats armijā, taču kautrību un atturību viņam piedēvēt nevar. Bet Vācietis arī nemēģina izvairīties no atbildības par savu rīcību.
Jāatzīmē šī strēlnieku pulkveža ievērojamais Literārais talants, viņa dzīvā, spraigā valoda. Tēlojumā ir daudz interesantu detaļu, un tur uzskatāmi parādīta tā laika vide; tāpēc tas ir neaizstājams ikvienam, kas nodarbojas ar revolūcijas laikmeta problēmām. Arī grāmatā minētie fakti ir visumā korrekti. Ar iebildēm pret apoloģisko un polemisko iekrāsojumu, Vācieša grāmata vērtējama kā nozīmīgs avots Krievijas revolūcijas un pilsoņu kaŗa un līdz ar to arī Latvijas vēsturē. [18]
Latvju strēlnieku vēstures pirmā sējuma otrā daļā, kas iznāca „Prometeja” apgādā Maskavā 1928. gadā, publicēti pieci Vācieša apcerējumi. Pirmais ir „Rīgas krišana 21. augustā 1917. g.”; tas ir izvilkums no grāmatas Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (pirmās daļas). Svītrotas ir dažas kritiskas piezīmes par
kareivju komitejām un rindas par pāniku Rīgā vācu uzbrukuma laikā. No otras puses apcerējums papildināts ar faktiem, kas ņemti no dažu krievu un vācu militāro vēsturnieku darbiem.
Otru apcerējumu sauc „Latviešu strēlnieki un 12. armijas lieliniecizēšana”; tas atbilst Latviešu strēlnieku vēsturiskās nozīmes I daļas nodaļai „Stāvoklis 12. armijas frontē”, kas tomēr manāmi pārveidota. Kādās desmit vietās sākotnējais teksts svītrots vai pārgrozīts un papildināts ar jauniem pierakstījumiem. Pazuduši ir dažu latviešu strēlnieku augstāko virsnieku (F. Brieža, K. Goppera) pozitīvie novērtējumi un tādi teicieni kā „neatkarīgā Latvija un Igaunija”, „mums bija vairāk nacionāla spēka”, „mazo tautiņu solidaritāte” u.c. „Igauņu” vietā lietots apzīmējums „igauņu buržuāzija”, „latviešu kaŗaspēka” vietā – „latviešu lielinieciskais kaŗaspēks” u.t.t. Jaunajā versijā pasvītrots, ka pilsoniskās republikas Latvija un Igaunija nekad nav bijušas strēlnieku cīņu mērķis, kamēr iepriekšējā darbā teikts skaidri un vienkārši: „strēlnieku mērķis bija brīvā Latvija”.
Vācieša trešais apcerējums – „Latvju strēlnieku pirmā kauja pilsoņu kaŗa frontē” visumā atbilst nodaļai „Latviešu strēlnieku darbība no Oktobŗa Revolūcijas līdz vācu uzbrukumam 1918. g. pavasarī” iepriekš minētajā darbā. Jaunā versija tomēr dod plašāku un sistemātiskāku aprakstu par latviešu strēlnieku cīņām ar ģenerāļa Dovbor-Musņicka poļu korpusu, kas bija sanācis konfliktā ar padomju varu; turpretī svītroti Vācieša negatīvie izteicieni par kareivju komitejām, un izlaists apraksts par vispārējo chaosu lieliniecizētajā armijā. Iztrūkst arī autora norādījums, ka latviešus maz interesēja cīņas ar poļiem, jo viņi domāja, ka „poļu tautai, tāpat kā latviešiem, esot jāsalasās, lai izcīnītu savu atsvabināšanu”.
Ceturtais apcerējums – „Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacelšanās jūlijā 1918. gadā” ir paplašināta versija nodaļām „Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacelšanās Maskavā un viņas likvidēšana” un „17 lielgabala šāvieni” Vācieša grāmatas pirmajā daļā.
Piektajā apcerējumā – „Kaujas ap Kazaņu” apskatīti tie paši notikumi, kas attēloti nodaļās „Cīņas pie Volgas” un „Kaujas ap Kazaņu” minētajā grāmatā (I daļā), taču dispozīcija ir pavisam cita, kāpēc šis apcerējums uzskatāms lielā mērā par gluži jaunu darbu.
Salīdzinot Latvju strēlnieku vēsturē (1:2,1928) ievietotos piecus Vācieša rakstus ar tematiski atbilstošām nodaļām viņa grāmatā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (I, 1922), jāsecina, ka četri no tiem ir sākotnējā teksta sovjetizēta versija. Nacionāldemokratiskās tendences, par kuŗām partija bija kritizējusi autoru viņa grāmatas ievadā, ir sešus gadus vēlāk krietni vien noklusinātas, un stāstījums pa daļai pietuvināts padomju izteiksmes veidam. Svītrotas ir vairākas kritiskas piezīmes par apstākļiem revolūcijas laikā, un paasināts tonis pret lielinieku pretiniekiem un jaunajām republikām aiz Padomju Savienības rietumu robežām. Nav iespējams pateikt, vai šos pārveidojumus izdarīja autors pats, vai arī tie ir Latvju strēlnieku vēstures rediģētāju (Latvju strēlnieku vēstures komisijas) darba rezultāti. Faktiskais materiāls visumā ir tas pats, kas agrākajā darbā, izņemot dažus vēlākus papildinājumus. Kaut kāda polītiska tendence šai sakarā tikpat kā nav vērojama.
Ievērojot padomju historiogrāfijas kļūmīgo attīstības gaitu turpmākajos gados (par to būs runa nākošajā nodaļā), minētie grozījumi un svītrojumi Vācieša 1928. gadā publicētajos apcerējumos jāatzīst par ļoti mēreniem un apjomā ierobežotiem. Tāpēc arī šie raksti 1934. gadā saņēma bargu partijas kritiku, bet Latvju strēlnieku vēstures redakcijas komisija – rājienu par modrības trūkumu. [19]
Par kreiso sociālrevolūcionāra sacelšanos 1918. gadā un tās apspiešanu Vācietis ir publicējis vēl trešo apcerējumu – „Kreiso eseru dumpis Maskavā”, kas iespiests žurnālā Vojna i revoljucija (Karš un revolūcija) 1927. gadā (nr 10-11). [20] Šim rakstam izmantots tas pats manuskripts, pēc kuŗa minētie notikumi attēloti Latvju strēlnieku vēsturē, tikai krieviskajā versijā nav ievada par Krievijas tā laika ārpolītisko un iekšpolītisko stāvokli. Interesantas ir piezīmes par 9. l.s.p. patvaļīgo rīcību (tas klausa tikai pulka komitejai), kādu nav iepriekš minētajos aprakstos.
1962. gada sākumā padomju presē parādījās Vācieša raksts „Trīs tikšanās ar Ļeņinu”, par kuŗu paskaidrots, ka tas ir izvilkums no Vācieša atmiņām par pilsoņu kaŗa gadiem, „kas nesen atrastas Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā Maskavā”. [21] Rakstā plašāk attēlots epizods no kreiso eseru dumpja apspiešanas.
1962. gada jūlijā Padomju Latvijas žurnālā Zvaigzne iespiests raksts par Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā atrastu Vācieša autobiogrāfiju – uz 256 lapām skaidrā sīkā rokrakstā ar zīmuli rakstītu manuskriptu. Aprādīts, ka autobiogrāfiskās piezīmes Vācietis turpinājis līdz 1919. gada septembrim un ka šo piezīmju nobeigumā ir interesanti papildinājumi par viņa nesaskaņām ar S. Kameņevu (Vācieša pēcnācēju virspavēlnieka amatā). Turpat iespiesti arī daži autobiogrāfijas fragmenti. [22]
1966. gada oktobrī, kad studiju nolūkos apmeklēju Rīgu, latviešu padomju vēsturnieks Auseklis Sprēslis man paskaidroja, ka minētajā Maskavas archīvā atrasta ne vien Vācieša autobiogrāfija, bet arī viņa sacerētā latviešu strēlnieku vēsture četrās daļās (mašīnrakstā). Kādu daļu no tās domājams publicēšot. [23] Ārzemju vēsturniekiem šie materiāli diemžēl vēl laikam ilgi nebūs pieejami.
Pirmā pasaules kaŗa laikā, pēc laikraksta Līdums uzaicinājuma, Vācietis sarakstīja īsu autobiogrāfiju, kuŗu kopā ar norādījumiem 5. Zemgales l.s.b. šis laikraksts publicēja 1916. gada 17. (4.) martā. Šie abi nelielie sacerējumi visai labi parāda dažas Vācieša rakstura īpašības. [24]
Virspavēlnieka „Vācieša ziņojumi Ļeņinam” no 1919.gada februāra līdz maijam (ieskaitot) ir publicēti žurnālā Istoričeskij Archiv, 1958, nr 1-2.
Atsevišķi Vācieša raksti bez tam ir iespiesti vairākos periodiskos izdevumos Padomju Savienībā – Krasnaja Armija, Vojna i revoljucija, Izvestija Narodnogo Komissariata po voennym delam (Kara Tautas Komisariāta Ziņas) [25] un iespējams vēl citos, par kuŗiem man pagaidām ziņu nav. Kāds Vācieša apcerējums ir veltīts padomju Kaŗa Akadēmijas piecu gadu jubilejai; tas ietilpst rakstu krājumā Voennaja Akadēmija zapjat’ let (Moskva 1923, 27.-30. lp.). [26]
Kāda daļa no Vācieša pavēlēm un ziņojumiem atrodama dažās avotu publikācijās un darbos par revolūcijas laikmetu (par to turpmāk šai pašā nodaļā).
*
Tā kā Jukuma Vācieša spraigākās militārās darbības periods ir cieši saistīts ar latviešu strēlniekiem, tad viņiem manā darbā ierādīta redzama vieta, kaut arī tas nav mēģinājums rakstīt strēlnieku vēsturi. Tāpat nav iespējams iztikt bez zināma laikmeta fona un tā laika polītisko strāvojumu attēlošanas. Esmu tomēr centies šai ziņā būt pēc iespējas lakonisks.
Īsumā mēģināšu raksturot to vēstures materiālu, kas līdz ar iepriekš apskatītajiem Vācieša rakstiem izmantots šai monogrāfijā.
Latviešu padomju grāmatu apgāds „Prometejs” izdeva Maskavā no 1928. līdz 1935. gadam piecus rakstu krājumus par latviešu strēlnieku gaitām. Vispirms iznāca trīs sējumi ar nosaukumu Latvju strēlnieku vēsture (nosaukums slikti izraudzīts, jo nav runas par sistemātisku vēsturisku pētījumu), kam sekoja divi ar titulu Latvju revolucionārais strēlnieks, pavisam kopā ap 2.500 lappušu.
Šī plašā materiāla kvalitāte ir visai dažāda. Blakus vērtīgiem vēstures avotiem (pavēlēm, ziņojumiem, protokoliem, dienasgrāmatu fragmentiem), detaļām bagātām relācijām un atmiņām, tur publicēti arī pavirši atmiņu uzmetumi un polītiski pamfleti. Visu to papildina interesanti vēsturiski attēli un kartes.
Šo piecu sējumu izdevēju nolūks ir bijis parādīt latviešu strēlniekus kā polītiski apzinīgus, nelokāmus un uzticamus cīnītājus par oktobŗa revolūcijas uzvaru visās pilsoņu kaŗa frontēs. Vēstures materiāls ir visumā izraudzīts tā, lai tas atbilstu šim mērķim, un vairums atmiņu rakstītas „no partijas pozīcijām” (ir arī daži izņēmumi, pie kuŗiem pieskaitāmi Vācieša apcerējumi). Šāda atlase nozīmē visai lielu vienpusību, kas rezultējas nepilnīgā un tāpēc kļūdainā vēsturisko norišu atainojumā. Taču tas vēl nenozīmē, ka mums šeit darīšana ar tiešu un rupju vēstures faktu falsifikāciju.
Salīdzinot šos piecus sējumus ar Staļina vienvaldības laika vēstures rakstniecību un ar to, kas paveikts pēc „atstaļinizēšanas”, jāatzīst, ka minētie „Prometeja” izdevumi ar visām nepilnībām, vienpusību un amatierisko apdari ir tomēr joprojām nepārspēti paraugi atklātībai, objektivitātei un patiesībai revolūcijas un pilsoņu kara laikmeta historiogrāfijā Padomju Savienībā. Kaut partejiski un neiecietīgi, šie revolucionāro ciņu veterāni, kas vāca materiālus vai deva savas atmiņas un apceres Latvju strēlnieku vēsturei un Latvju revolucionārajam strēlniekam, bija pa lielākai daļai pašapzinīgi un patstāvīgi vīri, kam pielīšana un apzinīga vēstures viltošana vēl nebija kļuvusi par nepieciešamību. Ar maz izņēmumiem viņi gāja bojā Staļina terrora laikā; to vidū bija arī Latvju strēlnieku vēstures komisijas locekļi. [27]
„Prometeja” apgāds Maskavā un LKP apgāds „Spartaks” Pliskavā divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē izdeva lielāku skaitu polītisku brošūru, LKP protokolus un rezolūcijas, dažu revolucionāro darbinieku atmiņas un vēsturisku materiālu krājumus par latviešu revolucionāro kustību. Dažas no šīm publikācijām ir noderējušas, lai raksturotu LKP nostāju un darbību.
Svarīgas vēstures liecības ir arī vairākās krievu padomju publikācijās, kas iznāca divdesmitajos gados, piemēram, žurnālā Krasnyj Archiv (Sarkanais Archīvs), kur atrodami vērtīgi avoti par latviešu strēlnieku darbību ziemeļu frontē oktobŗa revolūcijas dienās. Pilsoņu kaŗa vēsturniekam N. Kakurinam, kas agrāk bijis virsnieks cariskās Krievijas armijā, ir bijušas pieejamas Vācieša piezīmes un materiāli par šo cīņu periodu. Tāpēc Kakurina darbu Kak sražalas’ revoljucija (Kā cīnījās revolūcija) nevar neievērot, apskatot J. Vācieša militāro karjeru 1918. un 1919. gadā. Šī grāmata iznāca divās daļās 1925.-26. g. (Moskva-Ļeņingrad), bet Staļina laikā piederēja pie aizliegtās literātūras. Taču to diezgan cītīgi ir izmantojuši Rietumu vēsturnieki, to vidū arī baltvācietis K. Grimms (Claus Grimm), kas savā darbā Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918-19 (Essen 1939) attēlo cīņas ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem Baltijā no baltvācu (pa daļai nacistiski iekrāsota) viedokļa. [28] Vienam no redzamākajiem oktobŗa revolūcijas un pilsoņu kaŗa dalībniekiem, V.A. Antonovam-Ovsejenko (likvidēts 1939. g.) bija lielākas domstarpības ar Vācieti par stratēģiju Ukrainā 1918.- 19. gadā. Šīs pretišķības un diskusijas viņš samērā plaši aprakstījis un dokumentējis savā lielajā darbā Zapiski o graždanskoj vojne (Piezīmes par pilsoņu kaŗu), kas iznāca četrās daļās Maskavā no 1924. līdz 1933. gadam. Latviešu lielinieku un strēlnieku nozīmi oktobŗa revolūcijas sagatavošanā un īstenošanā palīdz noskaidrot Antonova-Ovsejenko darbs V Revoljucii, kas izdots Maskavā 1933. gadā. [29] Tā kā šo grāmatu autors „tika represēts”, tad arī viņa apcerējumi līdz piecdesmito gadu vidum Padomju Savienībā bija aizliegti.
No trīsdesmito gadu vidus līdz PSKP XX kongresam (1956. g.) vēstures pētniecība ir paralizēta. Tie darbi, kas šajā „personas kulta periodā” sarakstīti par revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsturi, var interesēt vienīgi kā materiāls metodoloģiskām studijām vēstures viltošanas laukā.
Piecdesmito gadu otrā pusē Padomju Savienībā sāka parādīties avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu. Kaut arī vēsturiskie materiāli šais izdevumos prezentēti ar atlasi, ko nosaka partijas polītiskie apsvērumi, tie tomēr, kritiski izvērtēti, palīdz labāk attēlot dažas vēstures norises, tā laika polītiskos viedokļus un cīņas.
1960. gadā Rīgā izdeva Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta sagatavotu atmiņu un dokumentu krājumu Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā (tas iznāca arī krievu valodā 1962. g.). Šajā sējumā ir 109 dokumenti (militāras pavēles, ziņojumi) par latviešu strēlnieku cīņām pilsoņu kaŗā, no kuŗiem daļa attiecas uz Vācieša toreizējo darbību. Kopā ar pirmpublicējumiem krājumā uzņemti arī tādi dokumenti, kas pazīstami no agrāk izdotām, bet tagad grūti pieejamām grāmatām. Tas pats sakāms par atmiņām, kas ietilpinātas šajā izdevumā: divi saīsināti Vācieša apcerējumi ir pārņemti no „Prometeja” izdotās Latvju strēlnieku vēstures (1:2).
LKP CK Vēstures institūts Rīgā 1957.-58. gadā izdeva divas biezas (kopā ap 1.250 lappušu) avotu publikācijas, kas apgaismo Latvijas Sociāldemokratijas (lielinieku) darbību 1917.-19.g. [30] Tur samērā daudz materiālu (rezolūcijas, protokoli, uzsaukumi), kas attiecas uz latviešu strēlnieku komiteju, partijas organizāciju un izpildu orgānu darbu. Daļa dokumentu un materiālu ir agrāk publicēti revolūcijas laika presē, kāpēc bija iespējams tos salīdzināt un pārbaudīt. Jākonstatē, ka minētajos padomju izdevumos avotu atlase reproducēta korrekti (ja izdarīti īsinājumi, tad uz to norādīts).
Šai avotu grupai pieskaitāms arī 1957.gadā izdotais sējums Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii un lielā publikācija Sovetskaja Latvija v 1919 godu, kas iznāca divās daļās 1959.-60.g.
Šo darbu sagatavošanā piedalījies LPSR Centrālais valsts archīvs un Vēstures institūts. Materiālu krājumā par Padomju Latviju 1919. gadā ir daudz militāru dokumentu, kuru vidū arī septiņas Vācieša pavēles.
Vairāk propagandas nekā zinātniskos nolūkos 1968. gadā Rīgā izdeva nelielu dokumentu un materiālu sējumu par Latvijas valsts tapšanas laikmetu (1918.-20. g.) – Kā tas bija (Kā latviešu buržuāzija nāca pie varas). Taču tur publicēti daži vēstures avoti (LPSR Centrālā valsts archīva materiāli), kas citur nav atrodami.
Vēl atzīmējami 1957. gadā izdotie Padomju varas konstitucionālie akti Latvijā (1917-1957) un publikācija LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi (I daļa: 1904.-1940.), kas iznāca Rīgā 1958.gadā. Turpretī nav izdoti no jauna tie partijas kongresu un konferenču protokoli, kas ir saglabājušies un no kuŗiem daži pat agrāk publicēti, piemēram, par vēsturniekiem visai interesanto VII kongresu 1923. g., kuŗā diskutēja par partijas darbību un kļūdām iepriekšējos gados. [31] Arī izdotajās LKP rezolūcijās un lēmumos ir nepilnības (jau grāmatas nosaukums neatbilst saturam, kas aptveŗ ilgo LSD darbības posmu), jo noklusēti redzamu partijas darbinieku-mazinieku vārdi.
Atzīstot, ka Padomju Latvijā pēc PSKP XX kongresa veikts nozīmīgs darbs vēstures avotu izdošanā par revolūcijas laikmetu, jākonstatē, ka šīs publikācijas visai vienpusīgi un pa daļai tikai formāli apgaismo revolūcijas perioda norises. Pavisam maz iespējams gūt ieskatu par diskusijām, domstarpībām un cīņām, kas norisinājās latviešu strēlnieku pulkos, latviešu sociāldemokratu un sabiedriskās organizācijās. Tai vēstures ainai, ko rāda šie atlasītie avoti, trūkst īstas dzīvības un krāsainības; tur viss it kā noris vairāk vai mazāk sterilā dogmatiskā atmosfairā.
Grūtības vispusīgi rekonstruēt revolūcijas laikmeta sarežģītos notikumus ir milzīgas. Kaŗa postījumi, ātrās režīmu maiņas, cilvēku patvaļīgā rīcība vispārējā sajukumā un nedrošībā bija bieži vien iemesls tam, ka uz visiem laikiem gājuši zudumā neaizstājami vēstures pirmavoti. Bez tam jāievēro, ka tiem ļaudīm, kas strādāja un cīnījās tādos apstākļos, bija maz laika un iespēju izdarīt atzīmes, rakstīt vēstules, vākt un saglabāt rakstu liecības. Daudz svarīgu jautājumu izšķīra mutvārdiem, kas neatstāja nekādas pēdas vēstures tekās. Vācietis to ir trāpīgi formulējis:
„Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevišķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.”
Aina par rietumvalstu vēsturnieku darba situāciju kļūst vēl drūmāka, ja ievēro, ka tie vēstures avoti, kas saglabājušies padomju archīvos, viņiem nav pieejami.
Taču ir dažas, kaut visai ierobežotas, iespējas paplašināt avotu bazi. Vispirms jāmin L. Trocka privātais archīvs, t.i. dokumentu noraksti un fotokopijas, kuŗas viņš bija paņēmis līdz trimdā. Sociālās vēstures internacionālais institūts Amsterdamā (Internationaal Istituut voor Sociale Geschiedenis) 1936. gadā ieguva šo „Trocka papīru” kopijas , bet 1940. gadā to pašu kopiju dubletus iegādājās Harvardas kolledžas bibliotēka (Harvard College Library). Minētais institūts Amsterdamā nolēma šos dokumentus publicēt, pievienojot tiem tulkojumu angļu valodā un kommentārus. 1964. gadā Hāgā iznāca pirmais sējums –The Trotsky Papers 1917-1922, I (1917-1919), kuŗā daudz materiālu par Vācieti un latviešu strēlniekiem. Lai gan vairāki no šiem dokumentiem ir iespiesti jau agrāk iznākušos darbos (Trocka grāmatās u.c.), šis izdevums ir nozīmīgs ieguvums revolūcijas laikmeta pētniekiem.
1918.-1919. gadā Vācietis darbojās ciešā kontaktā ar kaŗa tautas komisāru Trocki, kuŗa rakstos („Moja žizn’”, „Stalin”, „The Real Situation in Russia”) padomju armijas pirmais virspavēlnieks vairākkārt pieminēts un raksturots. Trocka biogrāfs I. Deučers (I. Deutscher) pat dēvē Vācieti par Trocka protegé, [32] kas man šķiet mazliet pārspīlēts formulējums.
Arī dažas citas avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu, kuŗas izdevuši rietumvalstu zinātnieki (J. Bunyan u.c.), dod vienu otru papildinājumu ainai par Vācieša militāro darbību.
1918. gada vasarā, kad padomju varas stāvoklis bija ārkārtīgi kritisks, Vācietim bija sarunas ar vācu diplomātiskajiem pārstāvjiem Maskavā, lai dabūtu atļauju latviešu strēlniekiem atgriezties dzimtenē. Materiāli par to atrodas Vācijas Ārlietu ministrijas Polītiskajā archīvā Bonnā (Politisches Archiv des Auswärtigen Amtes Bonn). [33] Šie dokumenti interesanti arī tāpēc, ka parāda, cik augstu vācu novērotāji Maskavā vērtēja latviešu strēlnieku nozīmi toreizējā cīņā par varu.
Minētie vēstures avoti ir izmantoti un citēti V. Baumgarta plašajā pētījumā Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litowsk bis zum Ende des Ersten Weltkrieges (Wien und München 1966).
Vācijas Ārlietu ministrijas archīva materiāli izlietoti arī nelielai, bet visai instinktīvai avotu publikācijai – Germany and the Revolution in Russia 1915-1918, ed. by Z.A.B. Zeman (London 1958); tajā ir daži dokumenti, kuŗos vērtēta latviešu strēlnieku pulku nozīme Krievijas revolūcijā 1918. gada pirmajā pusē.
Vācu avotus savukārt papildina Rietumu sabiedroto dokumentu publikācijas, piemēram, Papers relating to the Foreign Relations of the United States (sērija par Krieviju 1918., 1919.) u.c.
Latviešu veco strēlnieku biedrība Rīgā neatkarīgās Latvijas laikā izdeva periodisku rakstu sēriju Latviešu Strēlnieki (Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums) par šo karaspēka vienību cīņām Pirmajā pasaules kaŗā. Līdz 1940. gadam iznāca septiņi sējumi (katrā sējumā piecas burtnīcas), kur publicēti gan pirmavoti (vairāki kaujas žurnāli, pavēles), gan veterānu atmiņas un militārvēsturiski apcerējumi, kā arī vērtīgi fotoattēli un kauju schēmas. Šie materiāli izmantoti, lai raksturotu Vācieti kā bataljona un pulka komandieri Rīgas frontē. Minētā biedrība izdeva arī vienu atsevišķu illustrētu rakstu krājumu ar līdzīgu nosaukumu – Latviešu Strēlnieki, Vēsturiski materiāli un atminas, I (Rīgā 1929), lai dokumentētu šo vienību tapšanu un strēlnieku pirmās kaujas 1915. gadā.
Šo tradīciju trimdā cenšas turpināt Latviešu strēlnieku kopa ASV (Latvian Veterans Association, Inc.), kas izdod žurnālu Strēlnieks; no 1957. līdz 1969. gadam iznākuši 19 numuri, sākumā Ņujorkā, vēlāk Čikāgā. Strēlnieka saturā pārsvarā atmiņu tēlojumi, diskusijas par strēlnieku vēstures problēmām un recenzijas. Trimdā iznākuši arī divi nelieli rakstu krājumi par latviešu strēlniekiem (Nirnbergā 1947., ASV 1953). Arī šiem izdevumiem izsekots, rakstot šo apcerējumu.
Vērtīgu vēstures avotu fragmenti atrodami ģenerāļa M. Peniķa lielajā darbā Pasaules kaŗš 1914., 1915. un 1916.gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, I-II(Rīgā 1935, 1939). Autora rīcībā ir bijuši arī latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk – pulku) kaujas žurnāli; savā grāmatā viņš ievietojis vairākus izrakstus no Vācieša, t.i. 5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnāla. Šis Peniķa nopietnais darbs, kaut grūti pārskatāms, ir bagāts ar faktiem un datiem par strēlnieku cīņām Rīgas frontē.
Pretlielinieciskas propagandas nolūkā atvaļināts kapteinis O. Vīcups 1931. gadā Rīgā publicēja illustrētu vēstures materiālu krājumu Melnā grāmata (Kas un kā izcīnīja Latvijas neatkarību 1918.-1920.g.), kur vairāki dokumenti attiecas uz latviešu sarkano strēlnieku un daži arī tieši uz Vācieša darbību; tie pārņemti no citām publikācijām un periodiskiem izdevumiem.
Divdesmitajos gados Rīgā žurnālists Arturs Tupiņš sastādīja dažus nelielus rakstu krājumus par strēlnieku cīņām Rīgas frontē, kuŗiem maza vērtība; no tiem zināmu interesi varbūt pelna izdevums Tīreļa purvos (1924), kas apskata t.s. Ziemsvētku kaujas.
