JG170 SKAŅAS UN ATSKAŅAS

PAR POLĪTISKO DZIESMU

Savā laikā man gadījās rediģēt latviešu kaŗavīru dziesmas. Mani pat uzskatīja par speciālistu šajā laukā, kas protams bija tālu no patiesības. Kad šīs dziesmas parādījās „tautā”, vienu otru reizi mans telefona zvans atskanēja vēlā naktī. Parasti kāda uztraukusies balss ātri paziņoja, ka tādai un tādai dziesmai vārdi ir citādi. Mana attaisnošanās nelīdzēja, jo sekoja uzsauciens: „Vecīt, vai Tu tur biji? Vai Tu biji pie Minskas, pie Kudaveras?”

Tātad pavisam nepateicīgs temats. Kāpēc gan par to runāt? Bet nesen atkal atskanēja telefona zvans, un latviešu jaunieši, atgriezušies no Rīgas apciemojuma, man jautāja: „Kā ir ar to dziesmu par Saucēju pie Daugavas? Viņa ieskanējās Rīgā, bet mēs nezinām ne vārdus, ne mūziku. Jums kā speciālistam to vajadzētu zināt!”

Un tā nu esmu nonācis pie temata par patriotisko vai, plašākā nozīmē, polītisko dziesmu. Ne man šo tematu izsmelt, jo prātā iešaujas teiciens: Patriotism is the last resort of a scoundrel. To sevišķi apliecināja pēdējās ASV un Kanadas vēlēšanas. Bet kā ar latviešiem?

Ir dažādi uzskati par t.s. polītisko dziesmu. Šodien katrā latviešu laikrakstā runā par mitrām vai miklām acīm, klausoties zināmas dziesmas. Polītiskie pretinieki, droši vien, sakož zobus. Bet tā tas ir bijis jau ilgu laiku, un kā spilgtu piemēru varētu minēt Gētes Fausta Auerbacha pagrabu (Leipcigā), kur jautri zēni dzīro un dzied. Students Frošs iedziedās: „Tā mīļā svētā Romas valsts, kā tā vēl kopā turas?” Viņu pārtrauc Branders: „Fui! Fui! Šai dziesmā polītika iekšā pīta! Nav lāga dziesma!”

Seko diskusijas, beidzot visi vienojas dziesmā par žurku:

Reiz bija žurka pagrabā,
tā speķi vien tik rija,
un vēderiņa resnumā
kā Mārtiņš Luters bija.

Turpinājumā Mefistofels dzied savu slaveno dziesmu par blusu, par kuŗu Musorgskis ieguva pasaules slavu, tāpat Šaļapins par viņas interpretāciju. Parādās arī t.s. „kopības” dziesma: „Mums omulīgi milzīgi/ kā piecisimti cūkām.”

Gēti jau sen neviens vairs nelasa, bet būtu derīgi tieši pašreizējā laikā to pārlasīt kā no „kristīgi-nacionālā”, tā no „sabiedriski-internacionālā” viedokļa.

Polītiskā dziesma sevišķi izplatās 1905. g. revolūcijas laikā. To varētu saukt par latviešu revolucionārās cīņas dziesmu. Kā pirmo še jāmin Marseljēze, ko komponējis Ružē de Lils (Rouget de Lisle) 1792. g. franču revolūcijas laikā. Marseljēzi dziedāja ar dažādiem vārdiem, no kuŗiem populārākais variants vēlāk kļuva: „Uz priekšu tēvuzemes dēli, Mums atspīdējis slavas rīts.”

Šodien tā ir Francijas valsts himna. Bet bija vēl daudzas citas, tā piem. L. Rodina „Biedri, nu celieties kājās,” V. Archangeļska „Par upuriem kritāt jūs cīnīdamies”, poļu dziesmas „Sarkanais karogs” un „Varšavjanka” u.c. Lielākā daļa šo dziesmu tik tieši piemērojušās vietējiem apstākļiem, ka autoru vārdi aizmirsti, un tās uztvertas kā radušās Latvijas apstākļos. Īpatnējā parādība latviešu revolucionārajā kustībā bija baznīcu demonstrācijas un reliģisko dziesmu meldiju izmantošana polītisko dziesmu radīšanā. Tā piem. pēc „Ak, Jeruzaleme, mosties” meldijas dziedāja „Mostieties jūs, darba ļaudis”. Kā ciniski galējais piemērs te pieminama „Putra mums pa kuņģi vandās” u.t.t.

Bet bija arī oriģināldarbi. Vispirms te jānosauc Ed. Veidenbauma dzejoļi: „Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, „Virs zemes nav taisnības”, „Tumsa un migla”. Popularitāti ieguva arī daži Raiņa, Treimaņa-Zvārguļa, A. Birkerta dzejoļi. Un tā mēs nonākam pie tās visslavenākās 1905. g. dziesmas, ko sarakstījis Jānis Akurāters.

Ar kaujas saucieniem uz lūpām,
ar karstām sirdīm kritāt jūs,
bet jūsu nāve, svēta, brīva,
kā piemiņa mums dārga būs.

Un asinis, kas nevainīgas,
uz balta sniega kvēloja,
tās neizkvēlos gadu gadiem,
tās kvēlos mūsu karogā.

Miers jums! Nu jūsu lūpas mēmas,
bet viņu mēmums skaļi sauks,
un cīņai tūkstoš’ jaunu pulku
no kalpinātās tautas augs.

Bet tev, tu varmāka uz troņa,
priekš tevis mums jau zobens trīts,
priekš taviem slepkavām un bendēm
aust atmaksas un soda rīts.

Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju,
un pilis kritīs, troņi grūs.
Jums, kritušie, lai mūžam slava,
mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs.

Šai dziesmai, bez šaubām, ir mākslinieciska dzejas vērtība, arī mūzika (autors nezināms) visai iezīmīga. Latvijas laikā šo dziesmu dzirdējām Rīgas Arkādijas un Grīziņkalna parku sapulcēs, piem. 1. maijā. Zinu pāris manas skolas biedrenes, kuŗas izslēdza no skolas par piedalīšanos Darba jaunatnes gājienos un minēto dziesmu dziedāšanā. Šī dziesma atdzīvojās arī 1940. g., kaut bez kāda sevišķi redzama iemesla. Interesanti pieminēt, ka, raksta sākumā minētās kaŗavīru dziesmas kārtojot, man iznāca sarakstīties ar plkv. Kārli Lobi Zviedrijā. Viņš kategoriski pieprasīja uzņemt dziesmu krājumā jau minēto „Ar kaujas saucieniem”. Es viņa domas pilnīgi sapratu, taču teorētiski šī nav kaŗavīru dziesma, kaut gan viņa ir ļoti piemērota šodienai.

Apmēram šinī laikā parādās Internacionāle. Tai vārdus rakstījis Eižens Potjē (Eugene Pottier), bet mūziku Pjērs Dežētē (Pierre Degegter, 1849-1932). Franču valodā tā iesākas šādi:

Debout! les damnés de la terre!
Debout! les forçats de la faim!

Latviski viņa skanēja sekojoši:

Uz cīņu mostiet, darba ļaudis,
Tu visu zemju vergu bars!
Zem bada lāsta diezgan snaudis,
pēc cīņas slāpst mūs’ brīvais gars.
Mēs varmācības troni grausim,
Mūs modināja laika gars.
Mēs jaunu pasauli sev celsim,
kur vadīs taisnība un darbs.
Tā būs pēdējā kauja,
kas ar uzvaru nāks.
Ar Internacionāli
tad katrs atdzimt sāks.

Tad vēl sekoja divi panti, bet laika gājumā esmu tos aizmirsis, izņemot pēdējo par „asinssuņiem” un „nikniem dusmu pērkoniem”.

Kautkādā veidā katrs agrāk vai vēlāk bija saskāries ar Internacionāli un, kad tas laiks nāca, varēja dziedāt līdz. Mani tiešām pārsteidza jau 1940. g. 18. jūnija radio raidījums, kur klausījos Reitera koŗa Internacionāles izpildījumu. Cik iejūtīgi viņi tvēra nianses dziesmas otrajā daļā. Internacionāle tajā laikā bija PSRS himna. Kaŗa laikā to apmainīja ar boļševiku partijas himnu. Tagad Internacionāle ir atkal atdzīvojusies, to var dzirdēt šad un tad televīzijas pārraidījumos. Tāpat kā Marseljēzā, arī Internacionālē ir spēcīgs mūzikas pacēlums jau pašā dziesmas sākumā (resp. kvartas intervalls). Jo sevišķi braši viņa skan pazīstamajā filmā „Reds”. [1]

Īpaša vieta pieder strēlnieku dziesmām, piem. „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”, „Tur aizjāja latvietis pasaulē tālu”, tāpat „Ķemermiestiņā” un nerātnā „Pumpiņrasā”. Tās visas tiku rediģējis, harmonizējis, iedziedājis. Viegli saprotamu iemeslu dēļ „Pumpiņrasā” palika bez vārdiem, t.i. tikai iespēlēta.

Latvijas sākuma gados nav daudz patriotisko un polītisko dziesmu. Tautai maz laika dziedāt, jo daudz jāstrādā. Līdz ar to pagaidām iztiek ar „Nevis slinkojot un pūstot”, kur J. Alunāna no čechu valodas atdzejoto tekstu 1909. g. komponējis Jurjānu Andrejs. Šo dziesmu kā himnu izmanto vairākas polītiskas partijas, piem. Zemnieku savienība, Jaunsaimnieki. Šajā pašā elpā varētu pieminēt „Kas īstens latvietis” (A. Pumpurs - Jurjānu Andrejs), kas komponēta 1916. g. Vēl pat trīsdesmitos gados atskan „Ozoli vēl Latvijā”, kas sastopama Cimzes Dziesmu rotā. Arī šodien šī dziesma būtu īstā vietā. Kā interesanta nianse jāpiemin Grieķijas valsts himnas meldija ar latviskiem vārdiem:

Ziemas vakaros, kad klusi
Zilā debess zilgme tumst,
atskan tālas bāru balsis,
baltais klajums ēnots skumst.

Pacel galvu, bāru tauta,
svešā jūgā noliekto.
Asinīs zied sniega lauki,
Latvija vairs nevergo.

Piedz. Latvijai ziedos mirdzēt,
mūžam tavu vārdu paust.

To diezgan daudz dziedāja Austrumvidzemes lauku koŗi: Kārlis Martinsons Vecgulbenē, Ernests Martinsons Beļavā, Polfonders Madonā − šie enerģiskie skolotāji paši meklēja, lokalizēja, harmonizēja dziesmas saviem lauku koŗiem, tos vadīdami.

Gan ne koŗos, bet viesībās pie galda un laivā virs ūdens nereti atskanēja arī šajā rakstā sākumā pieminētā „Viens saucējs stāv pie Daugavas”:

Viens saucējs stāv pie Daugavas,
Raug’ svešas tautas nākušas,
Tās upes malā nostājas,
Uz latvju zemi noskatās.

Piedz.

Ak, tēvija, tev jānes ir savs liktens ar paciešanu!
Būt Daugava apvaktēta, netrūktu latvju tautai brīvības,
Būt svešnieki uzvarēti, netrūktu latvju tautai brīvības.

Dziesmas saturā ārkārtīgi ass naids pret vāciešiem, un uz rīta pusi vīri dziedāja: „Būt svešnieki apslaktēti, netrūktu latvju tautai brīvības.” Dziesmas meldijā izmantota vācu patriotiskās dziesmas „Die Wacht am Rhein” mūzika, šī meldija sastopama slavenajā filmā „Casablanca”, kur to dzied hitlerieši.

Notika arī daži asumi, pat izkaušanās, polītisko pretinieku dziesmas klausoties. Te visvairāk cieta Andrievs Niedra. Lai gan Plensners atceras, ka visi kopā ar Niedru un Valteru dziedājuši Niedras dziesmu: „Iet kaŗā vecais Tālivalds, Diezin kad pārnāks mājās”, bija cilvēki, kas svilpa, dzirdot „Dažu skaistu ziedu”. Tagad situācija ir mainījusies, un kādreiz valdības viri pat koncerta vidū atstāj telpas, ja programmā pamana dziesmu ar Niedras tekstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīcā Es viņu pazīstu teikts, ka Andrievs Niedra izsludināts ārpus likuma.

Kamēr kreisais spārns dzied Internacionāli, galēji labā spārna organizācija Pērkoņkrusts arī nekādus jokus nepazīst. Tiek izveidota Pērkoņkrusta himna, kuŗas teksta autoru nav izdevies noskaidrot:

Pland brīvi Pērkoņkrusta karogs,
tur latvju dēli pulcējas.
Tie rūdīti kā senču vairogs,
par Latviju mirt nebīstas.

Piedz. Nāc, cīņas biedri, sargā
šo zemi Latviju.
Šī zeme tiešām mūsu,
še valdīt mūsu tikumiem.

Man zināms arī otrs pants, bet, sakarā ar Kanadas likumiem par cilvēku tiesībām, man nav iespējams to te citēt, kas starp citu ir ļoti brutāls. Dziesmas meldijai ļoti tuva pazīstamās dziesmas „Kur Gauja plūst” mūzika.

Zināms lūzums radās pēc 1934. g. 15. maija. Jau pēc īsa laika nāca „Atdzimšanas dziesma” ar pārveidoto Alfrēda Kalniņa „Mēs esam nu kungi mūsu dzimtajā zemē.” Tai blakus tūlīt nostājās Jāņa Kalniņa „Dziesma brīvai Latvijai” („Lai līgo lepna dziesma”). Gadu vēlāk parādījās „Sveiks, tautas vadon’”, vēlāk Jānis Mediņš veidoja „Tev mūžam dzīvot, Latvija”, Jānis Norvilis „Daugav’ abas malas”, „Svēts mantojums”, „Kam drosme ir” u.d.c. Roku izmēģināja arī Jānis Zālītis, bet, būdams ļoti slinks komponists, pārveidoja kādu vecu nepopulāru dziesmu „jaunajā” „Dziesma tautas vienotājam” („Mēs suminām tevi, tautas vienotāj’„). Klātpiešūtie Plūdoņa vārdi dziesmai deva lielu popularitāti, kas apstiprina neērto tezi, ka ne jau mūzika tā galvenā dziesmas izplatībā, bet gan vārdi. Savas nodevas piemeta arī Jānis Cīrulis, Valdemārs Ozoliņš, Ādolfs Skulte, Arvīds Žilinskis u.d.c. Komponē un dzejo visi, pat admirālis T. Spāde ar Lūcijas Garūtas palīdzību („Mana dzimtene”).

1940. g. 17. jūnijs bez Internacionāles atved daudz Padomju Savienības masu dziesmu. Populārākā no tām kļuva „Varen plaša mana zeme dzimtā” (Dunajevskis). Bet ir vesels lērums citu: „Jau rītu kaŗš”, „Trīs tankisti”, „Aizbaikāls”, „Rostovas tačanka”, „Fizkultūras maršs”, „Dziesma par Staļinu”, „Dziesma par Vorošilovu”, „Katjuša” u.d.c. Bija arī gruzīnu tautas dziesma „Suļiko”, kas it kā esot bijusi paša Staļina mīļākā dziesma. Toreiz koŗu koncertu repertuāros bija jāparāda mazākais viena no šīm masu dziesmām. Ādolfs Ābele savā Dziesmuvaras koncertā gribējis izvēlēties mazāko ļaunumu un repertuārā uzņēmis tautas dziesmu „Suļiko”. Dziesmas harmonizācija likusies ļoti primitīva, kādēļ pārharmonizējis pats, lietodams daudz t.s. trabantu akordus. Par Staļina mīļākās dziesmas „sakropļošanu” komponistu gandrīz apcietināja. Kaut kur atkal radās briesmīga „Suļiko” parodija: „Suņa galvu meklēju es, Matīs’ kapos atradu to.”

Šajā gadā visi daudz dziedāja Jāņa Reinholda „Svinat gaviļu dienu” (L. Paegle) un „Jaunais rīts” (A. Upītis). Par brīnumu visā pilnībā tika atļauta Emīla Dārziņa mūzika, saprotams, ar vārdu labojumiem. Kā jau JG 168. izdevumā rakstīju, zināms polītiskais moments parādījās oficiālo dziesmu parodijās. Latviešu kaŗavīri savos pārgājienos dziedāja „Cel mani pār par Daugavu”, piedziedājumā par latvju meiteni uzsveŗot savu tautas piederību.

Sekojošā vācu laikā izcilu ievērību guva kaŗavīru dziesmas. Nāca Rozenštrauchs ar romantisko „Zilo lakatiņu”, bet radās arī dziesmas, kas ceļu negrieza nevienam. Tā piem. „Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.”

Plašo tematu pamatīgi saīsinot, jāpiemin arī trimdas polītiskā dziesma. Te daudz dzied Rietekļa „Še, kur līgo priežu meži”, kuŗa nupat pārcietusi nievājumus no trimdas dzejnieču aprindām. Esot diletantiska. Var jau būt, ka tā ir, bet nākošais jautājums joprojām neatbildēts. Ja nu vecais Rieteklis, kuŗš savā laikā uzcītīgi rakstīja gan Baltijas Vēstnesī, Balsī, Mājas Viesī, Austrumā u.c., un ir pieklājīgi pieminēts gan literātūras vēsturē, gan konversācijas vārdnīcā, ir diletants, kā gan jūs sauksit tās dāmas un tos kungus, kas šodien savus „patriotiskos” ražojumus publicē trimdas laikrakstos un citos kristīgi-nacionālos izdevumos? Kā ar tiem, kas darbojas vietējās latviešu „preses biedrībās”? Kā tas arī būtu vai nebūtu, šī dziesma ir slavena nevien trimdā, bet arī Latvijā. Ar savu „piekto pantu” viņa tagad kļuvusi arī polītiska.

Daudz uzbrukumu jāpārcieš arī tautasdziesmai „Pūt, vējiņi”. Patiesībā šie uzbrukumi jau sākās 1944. g. Zviedrijā. Mariss Vētra savā grāmatā Karaļa viesi (Grāmatu Draugs, 1954.) 82. lp. apraksta prof. Franča Baloža pārmetumu par „Pūt, vējiņi” dziedāšanu, bet Mariss Vētra to nosauc par trimdinieku himnu. Šinī rakstā nav vajadzības atkārtot bezjēdzīgos un bezgaumīgos apvainojumus, ar ko šī latviešu tautasdziesma tikusi apspļaudīta un apmēdīta. Tās vecīgās personas visiem labi zināmas. Viņi arī nesapratīs, ka ir veltīgi „pret dzeloni spārdīt”, jo tautas dziesmu vēl neviens nav uzvarējis, nav varējis aizliegt, ne iznīcināt.

Jo visdziļākā būtībā īstākā latviešu polītiskā un patriotiskā dziesma ir mūsu tautas dziesma.

Imants Sakss

[1] Šī filma apskata amerikāņu žurnālistu Džana Rīda un Luīzes Brajantes piedzīvojumus krievu revolūcijā un pilsoņu kaŗā. Luīzes Brajantes pazīšanās ar latviešu lieliniekiem arī apskatīta šī JG numura rakstā „Latviešu lielinieku portreti”. Red.