Kārlis Auškāps

TĀ TĀDA KRĀSA − NEVAR PATEIKT...

 

Režisora, ārsta un pasaules apgaismotāja Kārļa Auškāpa 1988. g. Amerikas turneja recenzēta JG 167. numurā.

 

Dziest gaisma zālē. Pieklust balsu čala. Viens vienīgs prožektors iegaismo mazu apli skatuves priekšā. Tā ir zīme, ka mums jāiet, un mēs ejam. No zāles dziļuma cauri skatītājiem uz šo vienu gaismas staru. No Latvijas. No turienes. Garš un smags ir šis gājiens. Tik daudz izteiktu un neizteiktu sveicienu nesam sev līdzi, tik daudz mīlestības un sāpju, neticības un aizdomu, tik daudz sapņu un cerību, ka liekas − tūlīt nosmakšu. Esam priekšā. Uz skatuves nekāpjam, paliekam turpat zālē. Gribam būt tuvāk, būt kopā, gribam redzēt acis. Klusums. Drīzāk jūtu nekā redzu Astrīdu, un reizē noliecam galvas. Kā kopš senseniem laikiem darījuši un dara ceļojoši aktieri, izrādot cieņu publikai un reizē lūdzot tās izpratni un augstsirdību. Ne tikai. Mēs pateicamies visiem, kuru uzņēmības un pūļu dēļ esam šeit, pieminam mūsu mīļos − gan dzīvos, gan aizgājējus − mājās, šeit un visā plašajā pasaulē un godinām mūsu kopējos svētumus. Aplausi. Acis vēl nav pieradušas pie gaismas un pusapžilbuši, īsti vēl neizšķirot sejas zālē, ievelkam elpu un kopā sakām visvienkāršāko un skaistāko vardu latviešu valodā − labdien! Tā sākas un tā saucas M. Zālītes dzejolis. Runājam pamīšus.

Labdien. Vārds rūķis mazs
Vai strādīgāks vēl ir kaut kas?
No mutes mutē nenorimis skrien
Vārds − rūķis mazs − Labdien! Labdienl

Labdien. Vārds jāņtārpiņš.
Ar gaismas lukturīti viņš
caur gadusimtiem nepazudis brien
mums uzspīdēt − Labdien! Labdien!

Labdien. Vārds glābjošais.
Kad svešu spārnu sašķelts gaiss,
divzilbītes kā divdūjiņas skrien −
Labdien. Labdien. Labdien! Labdien!

Gaisma vairs tik ļoti nespiež acīs. Sāku kaut ko redzēt. Sirmas galvas ar spožiem briļļu rāmjiem, spurainas vai brīvi krītošas jauniešu frizūras, bērnu sejiņas, gaišas un tumšas galvas, nekrāsotas un vairāk vai mazāk krāsotas lūpas, vaigus un acis.

Acis dažādas. Asaru pilnas, mīlestībā starojošas, nogaidoši vēsas, vienaldzīgas, atklāti naidīgas, izbrīnētas, jautājumu pilnas. Jā, ar ko tad mēs nākam? Ar labāmdienām, ar vēlēšanos tīru sirdi runāt par mūsu tautas likteņiem un dvēseli. Bet daudzi šādām runām netic − gan vairs, gan vēl ne, gan te, gan Latvijā. Un kādēļ gan lai viņi ticētu, ja reizēm runāšana bijusi vai nu tukši iežēlinoša vai vulgāri tendencioza, vai arī aizsegs vai piedeva kam citam. Palaikam latvieši nedz paši bijuši runīgi, nedz arī daudz ticējuši runātam. Tik bieži runām mānīti, tām klausījuši un iekrituši, tik daudz reizes teiktais vērsies pret pašu teicēju un darījis tam ļaunu, ka vairāk laikam mūs vieno nepateiktais un nepasakāmais − tas, ko var izdejot, izdziedāt un iešifrēt kādā zīmē vai ornamentā. Kaķis, kas vienreiz uzlēcis uz karstas plīts, vairs nelēks, arī uz aukstas ne. Tā saka.

Arī mēs esam dzirdējuši runas šeit Amerikā par mums abiem, − ar mums viss neesot kārtībā − tāpēc, ka mēs ceļojam tikai divi vien − ne jau nu akurāt aģenti, bet ziņotāji gan − vismaz viens no mums tāds esot noteikti. Nu ja. Sataustu Astrīdas roku. Tā ir sausa un karsta. Kurš tautietis teica, ka viņš esot tik izturīgs pret karstumu, ka varot kailām rokām skrūvēt kvēlojošas spuldzes, mazgāties verdošā ūdenī un noņemt vārošu putras katlu no uguns? Bet aukstumu gan neturot ne to mazāko. Dīvaini. Latvieši taču pie aukstuma vairāk raduši nekā pie karstuma. Elpojam un runājam unisonā.

Kuries,
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries,
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

(O. Vācietis. „Piesaukšana”).

Ja visam netic un nepiekrīt, tad varbūt ieklausās? Zālē vairākas jau pazīstamas sejas. Vai tas varētu būt, ka cilvēki triekušies veselu gaisa gabalu, lai tiktos ar mums vēlreiz? Aizkustinoši. Man liekas, ka mēs neesam tādas uzmanības cienīgi. Pirmā rūpe, ierodoties kādā citā vietā, ir bijusi par izrādes telpu − redzamība, dzirdamība, gaismas un skaņu iespējas, mēģinājumu laiki, nepieciešamo priekšmetu sagāde − un tikai pēc tam esam tā īsti ieskatījušies, ka ap mums ir gan radi, gan paziņas − tuvi cilvēki, ar kuriem tiekoties pēc gadiem ilgas neredzēšanās, liekas, ka būtu šķīrušies tikai pirms pāris nedēļām. Ir arī tādi tuvinieki un tuvinieku paziņas, par kuriem neesmu neko zinājis. Vai tādi nav daudziem − gan šai, gan viņā krastā? Reizēm ir neērti, ka tikšanās brīži ir saraustīti un garāmskrejoši, bet vai kāds, izņemot tos cilvēkus, kuri katrā vietā nesavtīgi mums tieši palīdzēja, var iedomāties, cik tomēr pūļu prasa sagādāt daudzmaz saskaņotus galdiņu, krēslu un svečturi? Cik ilgs laiks paiet, precizējot vienu gaismas staru? Ka nepietiek galvārdus mūzikai tikai sarunāt, ka tie ir arī jāmēģina, lai būtu precīzi?

Kā izrādes dienā jau no paša rīta vēl un vēlreiz atkārtojam tekstu un mizanscēnas, tīrām un gludinām kostīmus un pošamies paši? Kā labu laiku pirms izrādes sākuma mēģinām gan iejusties neierastajā telpā, gan koncentrēties un neesam pieskaitāmi, jo kalpojam greizsirdīgajai un egoistiskajai teātra mūzai? Mīļas, prasmīgas un pašaizliedzīgas rokas pa naktīm darinājušas mūsu apmetņus un galvas rotas, veidojušas Lāčplēša zobenu, kas gan paliek Rietumu krastā, jo neriskējam to ņemt līdzi lidmašīnā, lai neatkārtojas tādi paši sarežģījumi kā ar manu kabatas nazi. Speru pussoli uz priekšu.

Izkal pakavu
akmens zirgam.
Ēze ir krūtis.
Kur ņemšu dzelzi?

Pierīgas pūrā, sarkanā rāvā,
no senču asinīm
satecināta.

Izkal pakavu
nelaimīgiem.
Lakta pats būšu.
Kur ņemšu āmuru?

Paskaties, nelga,
debesīs augšā −
liktens stāv zvērojošs
ar zibens acīm.

Tā ir viena no O. Vācieša „Vecās Rīgas likteņdziesmām”. Laikam piektā. Liktenis? Cilvēka? Tautas? Vai tāds vispār ir? Vai to neveidojam paši ar savām domām, vārdiem un darbiem? Cik ilgs laiks mums dots tā apjēgšanai? Kur ir mūsu spēks un vājums? Kur ir cēloņi tam, kas ar mums notiek? Telpā? Laikā? Tautas dvēselē? Zālē joprojām klusums. Bet siltāks, atvērtāks nekā sākumā. Kaut kas ir nokritis, pavēries.

Skatoties šeit televīzijas pārraides, var sajukt prātā. Kaut arī interesanta ir tā, ko skaties šobrīd, neliek miera doma, ka kādā citā no daudzajiem kanāliem ir kas interesantāks. Un tu kļūsti nervozs un slēdz nākošo programmu, un āri ir kas labs, bet māc atkal šaubas, ka tieši šobrīd kādā citā kanālā ir tieši tas, kas tevi interesē un ir vajadzīgs visvairāk; kas īsti, tu nezini un tomēr pārslēdz atkal, un tā tas turpinās labu laiku, līdz nosvīdis, neapmierināts ar sevi un visu pasauli tu izslēdz to nolādēto kasti un ar skumju prieku, atceries Rīgu, kur tik ļoti vienkārši izvēlēties starp vienu vietējo un divām Centrālās TV programmām.

Kāds asprātis teica, ka Amerikas trīs lielākie sasniegumi esot džezs, debesskrāpji un Burbona markas viskijs. Citviet esmu dzirdējis par personiskās brīvības, darba organizācijas un demokrātijas augsto līmeni šeit. Bez šaubām, lielākoties uzkrīt un fascinē šī iekšējā atbrīvotība. Tāpat kā džezā. Pārsvarā cilvēki ciena sevi un otru, ir savstarpēji laipni, uzmanīgi un izpalīdzīgi pat ļoti sarežģītās ielu satiksmes situācijās. Brīžiem pat liekas, ka visi viens otru pazīst. No kam tas tā? Vai to nodrošina likumi, kas par galveno un augstāko vērtību sludina cilvēka garīgo un fizisko neaizskaramību? Bet kā ir ar brīdinājumiem neskatīties ilgi uz kādu cilvēku, nedot vietu metro sievietei, mašīnai apstājoties pie krustojuma, pārbaudīt, vai nospiesta durvju poga, un dažviet somu turēt cieši padusē?

Darba tikums nevar zelt cilvēku dvēselēs tikai pats no sevis, ja to nebalsta saimniekošanas struktūra un mehānisms, kas tiešām ir varens un precīzs kā debesskrāpis. Galva reibst. Vai un kā tas strādā? Šāds ir pirmais jautājums par jebkuru priekšlikumu. Iet vai neiet! Nekādi − jā, bet... varbūt... Cilvēki ir darbā garas stundas un iepriekšējā vakarā neatļaujas sev kādu prieciņu vai nokrāpt miegam kādu stundiņu. Un esot arī liekie cilvēki. Kas vainīgs? Vai ir kāda struktūra, kas aptvertu un apmierinātu visus? Visus? Vai vairākumu? Neesot demokrātija visiem. Nevarot visi visu. Tas esot pierādījies jau demokrātijas dzimtenē Grieķijā. Bet savas priekšrocības un divsimt gadu pieredze Amerikas demokrātijai ir − ne tikai vairākumam ir privilēģijas, bet arī mazākumam ir tiesības, katrs tiek uzklausīts u.t.t. Tikai žēl, ka šī demokrātija vismaz sāknotnēji nebija domāta arī indiāņiem. Tos esot pārvietojuši rezervātos, apšāvuši, daļa nomirusi no skumjām, daļa ar masalām, daļu nodzirdījuši − interesanti vai ar to pašu Burbona markas viskiju?

Aiz debess malas
pie vēsmas vēsma,
pie vēja vēji,
jau vētra krājas.

Bet niedru jumtiem
un koka dienām,
un vāros stiklos
ir mūsu mājas.

Un paši vāji −
kur teiku plašums,
kur dainu maigums
un spēks, kas tajās?

Kur saknes senčos
un viņu dūšā,
un laimē gaišā,
un sāpēs sājās?

Vēl nav ko bīties?
Kad cilvēks dzīvs ir,
vēl visu, visu var iemācīties?

Bet debess malā
pie vēsmas vēsma, pie vēja vēji,
jau vētra krājas.

Kurš no dzejoļiem vairāk iet pie sirds? Kāda skatītāja teica, ka šis O. Vācieša „Rainiskais”, tomēr brīdināja, ka dzejas vakari latviešu aprindās esot daudz mazāk populāri nekā teātra izrādes. Bet atsevišķi skati no lugām bez dekorācijām un kostīmiem būtu stilistiski raibi un nebaudāmi. Savukārt visa nepieciešamā izgatavošana un, galvenais, pārvadāšana maksātu lielu naudu (kur nu vēl profesionālu telpu īre), un tas, ja ieejas maksa ir tikai ap desmit dolāriem, neesot iespējams. Un tā mēs, tāpat kā visi teatrāļi pirms mums, uzstājamies lielākoties improvizētos apstākļos. Bet, ja šeit varētu viesoties profesionālos teātros kāda Latvijas teātra izrāde pilnā apjomā − ar lielu aktieru ansambli, ar visām dekorācijām un kostīmiem, ar pilnu gaismu un skaņu partitūru, ko nodrošinātu pietiekami liels skaits tehnisko darbinieku, − vai tad tautieši būtu ar mieru maksāt to pašu summu par ieejas biļetēm, ko viņi maksā Amerikas teātros un kas nav maza? Latvietība jau tā maksājot dārgi: bērnu skološana, dažādu pasākumu atbalstīšana u.t.t. Šeit gan esot arī ļoti bagāti latvieši, bet ne visi no tiem interesējoties par latvisko kultūru un mākslu. Daudzi latvieši savā profesijā esot izsitušies varbūt pat pasaules līmenī, bet latviešu kopā nākšana un kopā dzīvošana reizēm esot balstīta uz pārāk zemiem kritērijiem, un saņemot pārāk zemu garīgu un materiālu atbalstu. Varbūt. Nezinu. Skatos. Kaut kur pavīdēja uzraksts „I love Latvia” − Labi. O.K. Es arī. Bet Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim?

Patīkamāk ir uzstāties latviešu namos. Tajos gan skatuvītes lielākoties ir mazas un dekorāciju uzbūves, gaismu un skaņu ziņā, izņemot Vašingtonu, pat vairāk nekā pieticīgas, bet tajos valda īpaša atmosfēra, piemēram, Sanfrancisko un Bostonā, un arī skatītāji jūtas mājīgāk un ir atraisītāki. Arī īre neesot kā par svešām telpām jāmaksā. Bet ne visu latviešu namu durvis latviešu māksliniekiem no Latvijas ir vaļā. Kādā pilsētā, lai demonstrētu latvisku stāju, vietējie runas vīri izbalsojuši mūsu uzstāšanos savā namā, bet lai mēs neņemot pie sirds, tas neesot domāts ļauni pret mums personiski, tas esot principu jautājums. Kā privātpersonas mēs tur varot iet. Dabiski, ka mēs ejam arī. Arī tas jau ir daudz... Gribas tak redzēt, ko latvieši savām rokām dabūjuši gatavu. Tas taču ir gabaliņš Latvijas. Vareni.

Par akmeni lai nerunājam.
Par viņu ne. Ir akmens svēts.
Man pelēks akmens aust aiz kalna,
Tāpat kā visiem − saule lec.

−      Kā pelēks akmens? Un būs augšā,
Kad pulkstens rādīs divpadsmit?

−      Jā, ceļas debesīs tas akmens,
Tāpat kā visiem saule rit.

−      Un pelēks?− Jā, pavisam pelēks.

−      Nu, tad jau tev ir gaismas maz.

−      Nē, man ir gudrie mācījuši,
kā viņa gaisma sadalās.

Kur ir tie gudrie, kas to māca?

−      Ja gribi atrast, miglā ej
Un apjautājies rudziem veldrē.
Un prasi tumšai rugainei.
(Uz lauka paipalēns, ko vajā,
lien mātes sagšā nomestajā.)

Bet akmens tomēr − kur tas aiziet?
Un kā tas tomēr mirdzēt sāk?

−      Tā tāda krāsa − nevar pateikt.

Tad jārunā vēl latviskāk.

(I. Ziedonis.)

Kas ir Latvija? Kā lai to paskaidro kādam jaunam cilvēkam, kurš runā tikai angliski, bet kuram radinieki ir no Latvijas un kurš jūt sevī asins balsi? Ģeografiski viegli: mazs zemes pleķītis pie Baltijas jūras pretim Zviedrijai, kas izskatās pēc sena akmens kara cirvja, jūlija mākoņa vai greiza tauriņa. Vēsturiski jau grūtāk: iekarotāji, cīņas, verdzība, pazemojumi, izmisums, sacelšanās. Caurvējš. Krustceles. Bet pavisam neiespējami izstāstīt, kas ir latviskā izjūta un gars. Ainava ap Siliņu māju pie Sanfrancisko ļoti atgādina Latvijas ainavu kaut kur pie Gaujas vai Abavas, īpaši tāpēc, ka piekalnītē ganās divi zirgi − viens balts un pārklāts ar zilu segu, un dauzās un mīļojas abi suņi − Dadzis un Dženifera. Bezrūpīgi un jautri kā bērni. Te nav ne svešu, ne ienaidnieku, tikai jāpieskata māja, kamēr saimnieki projām. Kā paradīzē. Bet man viņu žēl, jo viņi droši vien nekad neredzēs Latviju, nezinās, ko tas nozīmē dzīt lopus ganos un kas tas ir izcelt kādu zaķi, nejutīs lauku rasu, rugājus, dubļus un nesapratīs, kas ir sniegs. Diezin kā tie rej? Angliski vai latviski? Man aizdomas, ka viņi mūs saprot.

Pēc japāņu, franču, meksikāņu, itāļu, ķīniešu un amerikāņu ēdieniem, pēc banāniem, ananasiem (kas gan līdz šīm pārsvarā bija baudīti žāvēti vai konservēti, tā ka svaigo augļu garša sākumā likās neierasta un aizdomīga), riekstiem, steikiem, vēžiem, salātiem, picām un hamburgeriem ļoti sagribas rupjmaizi ar biezpienu, pēc spodras un smaržīgās kārtības acis kāro redzēt kādu graustu, kādu postažu, neizraktu bedri, vismaz nenopļautu zāli un ir neapvaldāma vajadzība kaut vai pie sevis pateikt kādu stiprāku vārdu. Daru to klusi, bet ar lielu baudu, kaut līdz šim godprātīgi, sarunājoties latviski sabiedriskās vietās, esmu mēģinājis izvairīties no vārdiem „šī te”, „šo te”, „šeit”, „šī”, „šis” un tamlīdzīgi, lai tikai neaizskartu kādas angliski runājošas personas dzirdi.

Tautas esot Dieva ideju trauki. Tikai ar to esot attaisnojama nacionālā savdabība, ka tā ienesot kopējā cilvēces vērtību krātuvē ko neatkārtojamu. Kādu vērtību, ideju. Kas ir mūsu tautas ideja? Un vai ideja ir vērtīgāka par tautu un zemi? Vai skaistums par sevi jau nav vērtība? Vai cilvēkam jākalpo idejām un valstīm, vai arī idejas un valstis rada tāpēc, lai tās kalpotu cilvēkam? Vai arī man nebūtu tiesības būt neatkarīgam un lepnam jau tāpēc vien, ka esmu? Jo, lai nu kāds, bet tomēr esmu viena maza daļiņa − kaut īslaicīga − no tā neatkārtojamā brīnuma, kas saucas Dzīvība?

Tikai daļai no trimdas latviešiem esot interese par Latviju, un tikai daļa no šīs daļas esot par sadarbošanos ar cilvēkiem no Latvijas. Mēs varam tikai mēģināt siet pārtrūkušās saites kultūras pēctecībā, jo cilvēku likteņus jau nesasiesi.

Vienus un tos pašus vārdus dziedot,
mēs dziedam katrs
citādu dziesmu,
jo mums katram ir citādi maiji,
citādi prieki
un citādas mīlestības.

Katram mums ir citāda sākšanās,
citāda turpināšanās
un būs citādas beigas.

Un lai tās beigas paliktu tālāk,
mēs nākam kopā
vienus un tos pašus vārdus dziedāt
un manai katrai
tai savai dziesmai
klāt nāk tava, viņa un viņu −
visas dziesmas kā spožā upē
iebrien manā,
un tad nu iznāk
tik liela sākšanās,
tik liela
turpināšanās,
ka nekādas beigas
nav redzamas.

Astrīda ir norunājusi šīs O. Vācieša rindas un klusītiņām uzsāk tautas dziesmu − Laima manu mūžu lēma trīs krēslosi sēdēdama, sēd Laimiņa vienu krēslu, vēl’ man vienu labu mūž’ −

− Aizved sveicienus Latvijai..., − sveiciniet Latviju... − Man neviena tur Latvijā gan vairs nav, bet pasveicini Dzimteni... − Aizved mīļas domas Latvijai... Šādus un līdzīgus lūgumus dzirdam daudz. Es saku paldies un apsolu izdarīt. Ne lai valdītu, bet lai kalpotu. Ne lai pazudinātu, bet lai glābtu... lai palīdzētu izbēdāt trīs lielas bēdas, kas piemeklē ikvienu cilvēku... Bet kam lai es nododu šos sveicienus? Vai pietiks ar to, ka stāstīšu par šiem cilvēkiem tur, Latvijā? Vai es būšu izpildījis viņu lūgumus, piedomādams par viņu teikto, esot Brāļu kapos, pie Brīvības pieminekļa un Daugavmalā, staigājot gar jūru, pa mežu, braucot pa ceļiem un lielceļiem, un reizēm tāpat vien kādā klusuma brīdī?

Ir daudz vientuļu sieviešu un vīriešu gan Amerikā, gan Latvijā un droši vien arī citās zemēs, kas nesekmīgi meklē savas tautības dzīvesbiedru, vairāki pāri šeit interesējas par iespēju adoptēt latviešu bērniņu no kāda Latvijas bērnu nama. Vai to varētu? Nemāku atbildēt. Vai starpnieka misiju nevarētu uzņemties kāda no latviešu organizācijām, kuras šeit esot kuplā skaitā. Dzirdēju šeit tādu vecu, rūgtu joku − ja esot divi latvieši, tad tiekot dibinātas trīs partijas. Daudz gan esot arī tādu latviešu, kas ne labprāt saistoties ar latviešu sabiedriskiem institūtiem, turoties savrup − paši. Pats. Un kā gan citādi? Vai tad gadsimtiem, paaudzēm ilgi gēnos nav krājies līdumnieku, bēgļu un nometināto paradums nepieciešamības vai piesardzības dēļ būt gatavam izdzīvot tikai paša spēkiem? Pašam gāzt kokus, plēst celmus, rakt zemi, celt mitekli, pašam taisīt lāpstas, grābekļus, dakšas, galdus, krēslus, skapjus, pašam vīt striķus, pašam art, sēt, pļaut, kult un malt, pašam cept un vārīt, pašam medīt, pašam ģērēt, pašam ogot, sēņot, zvejot, pašam pareģot laiku, ārstēt kaites, dziedēt brūces, pašam darīt alu, pašam dziedāt, pašam klausīties, un pašam arī spriest... Pat kaimiņiem tā īsti nevar uzticēties, jo, kas zina, vai nav uz vienu roku ar tiem. Ar kuriem? Nu to nu atkal nevar zināt − tik daudz un dažādu viņu te gājis pāri. Ap trīssimt gadu atpakaļ − juku laikos − latvieši centušies ielauzīties četrās valodās − vācu, krievu, zviedru un poļu − ko var zināt, kāda noderēs nākamā brīdī.

Tēvzemei un Brīvībai. Tēvzeme, ja ar to saprot teritoriju, ir piegānīta un piesārņota, tēvu dievi ir vai nu gāzti, vai aizmirsti un, ja kādiem no tiem vēl kalpo, tad nereti katrs latvietis pa sevi un katrs citam dievam, daudzi tempļi ir sagrauti vai nolaisti, liela tautas daļa izšķaidīta un sašķelta. Par brīvību runā visi varasvīri un domātāji, un katrs saprot zem šī vārda ko citu, un arī cilvēkiem pašiem iekšējās brīvības vajadzība ir tik ļoti dažāda. Arī latviešiem. Reizēm šķiet, ka īsta brīvība latvieti mulsina, viņš apjūk, noreibst no tās kā no svaiga gaisa. Iedzimta vajadzība pēc brīvības un... klau... Kāpēc tik ilgi nešvīkst pātaga?

No mūsu nelaimēm kāds mācīsies.
No mūsu nespēka un nevarības
skaļš prieka kliedziens padebešos skrien
un izteiks mūsu nogurušas gribas.

Kaut arī pašiem mums to nezināt,
un itnekad šai saulē nepiedzīvot −
mēs stāvēsim joprojām visam klāt,
un viņu dzīvēm turpināsim dzīvot.

(Un viņu cerības un vilšanās,
un viņu uzticības pilnās acis
būs tās,
kas mūs kā dziedinošas zāles slacīs.

(L. Briedis).

Visvairāk jautā un interesējas par Latviju pusaudži un cilvēki jau gados. Pirmie latviski runā ar manāmu angļu akcentu (ja ģimenē dzird latviešu valodu, tad bērniem akcents parādoties, tikai sākot apmeklēt amerikāņu skolas) − otri angļu valodu ir pielāgojuši latviskai izrunai. Lai būtu akcents. Arī mēs droši vien grēkojam ar pārāk cietu „l” un „r” izrunu, reizēm jūk lauztās, krītošās un stieptās intonācijas, nav izturēta šaurā un platā „e” un „ē” lietošana. Bet kur ir vidējā paaudze? Strādā, rūpējas par iztiku? Meitenes prasa mums norakstīt dzejoļus, lai liktu lietā latviešu nometnēs un skolās. Tie ir cieņas un apbrīnas vērti cilvēki, kas nedēļas nogalēs vadā bērnus uz latviešu skolām, tāpat tie, kas māca valodu, ornamentu, deju, dziesmu, citus priekšmetus un uztur telpas, bibliotēkas, klases, darbnīcas, zāles, ēdnīcas u.t.t. − tā jau ir vesela pilsētiņa! Bet vai tiešām pastāv šī − kā nācās lasīt − pazudušās paaudzes problēma? Vai darbs, ikdienas ritms, materiālas dabas jautājumi prasa visu viņu enerģiju? Un vai ar jauniešiem, sākot viņiem veidot un rūpēties par savu ģimeni, nenotiks tas pats?

Jo skaistāka un neredzētāka daba, jo skumjāk kļūst. Kāpēc? Un visnevaldāmākā skumju lēkme uznāca Diznijzemē. Jā, tā laikam ir pilnība. Krāšņi, aizraujoši. Zvaigžņu kari, ceļojums zemūdenē, braucieni pa kalniem, leļļu pasaule, spoki, pirāti... Es atkal esmu bērns. Bet vai manam bērnam, brāļa bērniem un savukārt viņu bērniem, kad tādi radīsies, būs iespēja to visu redzēt? Skumji laikam ir tāpēc, ka šo krāšņumu neredz tie, kam tas sagādātu vēl vairāk prieka nekā man, un skumji ir arī tāpēc, ka liekas − vairāk jau nu nav ko vēlēties. Bet kā tad ar mūžīgo ilgošanos? Vai tad tā nu būtu apmierināta? Un vai tad tik vien es esmu ilgojies? Kādā ceļmalas krodziņā nejauši gadāmies „laimīgajā stundā” − kad tiek izstumti ratiņi ar ēdieniem un var ēst par brīvu vienu stundu, cik un ko tik sirds kāro. Vai es zinātu, ko kāroju, ja liktenis manā dzīvē dotu šādu „laimīgo stundu”? Un mēs visi kopā? Vai mēs varētu vienoties par to, ko tad mēs īsti...?

Reizēm man šķiet, ka mūsu tauta ir kā bārenīte vai peramais puika pie saldumu vai rotaļlietu veikala skatloga, kas jāiedrošina, kam jāiedveš ticība, ka arī viņš drīkst vēlēties, ka arī viņš ir cilvēks.

Zālē ir ļoti uzmanīgs klusums. Nedzird ne šķaudām, ne klepojam. Arī viena otra asara tiek norausta pavisam nemanāmi. Kādas domas raisās tajos, kas klausās?

−     Tāds klusums, kuram pāri stāvēt
vien sena tautas dziesma drīkst.
Tāds klusums, kāda tikai nāvei...
Varbūt pat tai nav vajadzīgs.

−     No dziesmām atbrīvoti zari,
un viļņu skaļās mutes ciet,
un basām kājām pavasaris
pār ūdeņiem kā Kristus iet.

Tāds visaptverošs klusums ir te,
lai atjēgtos no dzīves pirts,
jo tādā klusumā var dzirdēt −
vai tev ir palikusi sirds.

−     Un tajā klusumā man stāvēt,
lai mūži pāri galvai krīt.
Tāds klusums, kuru tikai nāve
vēl klusāku var padarīt.

(O. Vācietis. „Klusums”.)

Mūs ļoti lutina. Ļoti. Apdāvina, izmaksā, dod svētību. Mīļas rokas katru rītu neuzkrītoši sagādā svaigus augļus un riekstiņus, kurus mēs sukājam iekšā cauru dienu kā tādi mērkaķi. Ik pēc nepilnas nedēļas, pārceļoties uz nākošo mājvietu, mūs dod no rokas rokā kā jauniegūtus tuvus radus un izturas kā pret svētajiem. Bet vai katrs aktieris nejūtas kā priesteris un āksts reizē? Un vai īstā aktiera izjūta nav strādājot par vēderu, nopelnot par savu uzstāšanos tikai iespēju vakariņot virtuvē kopā ar hercoga kalpiem un suņiem − kā viduslaikos. Vai kā Vācijā pēc kara bēgļu nometnēs, kur pēc neticami tiem apstākļiem krāšņās dekorācijās un kostīmos nospēlētās izrādes/ievērojami mūsu skatuves spēki vakariņās iztikuši ar tiem maizes, tauku vai gaļas gramiem, ko skatītāji − atkarībā no vietas − maksājuši par ieeju? Cepuri nost.

Katra šķiršanās dodoties tālāk ir briesmīgi grūta. Vēl tik daudz būtu ko redzēt, lasīt, izrunāt, tāpat vien kopā paklusēt. Ar daudziem, esot kopā, ir jārunā, maz ir tādu, ar kuriem var kopā klusēt, jo domājas viena un tā pati doma.

Visi mēs esam tikai viesi šai pasaulē, visa dzīve ir ierašanās, satikšanās, aiziešana un šķiršanās. Jā, tikai kāpēc tik ātri? Viss būtu labi, tikai ne tik mežonīgi ātri. Tāpat kā šai ceļojumā. Tikko esam saņēmuši ziņu no Latvijas par tuvu draugu dēla, lieliska zēna, savā paaudzē neticami dvēseliska un gaiša jaunieša nāvi. Viņš aizgājis pirmajā pavasara dienā. Mūsu vestās zāles un vitamīni vairs nav vajadzīgi. Šo A. Čaka dzejoli runāju viņa piemiņai.

−     Mirst cilvēks. Viņa augums zūd.
Bet dvēsele − kur paliek tā?
Man mazam teica: nesatrūd.
Dievs ieliek to sev kabatā.

−     Sirms kļuvis, pētu debesis:
Varbūt tā skropsta, kas tur zib,
Tas saulē sārtais balodis
Ir dvēsele, kas manu grib?

−     Plūst pāri vārīgs smaržojums,
Vai tur nav viņa slēpušies?
Un ilgi manos plakstos skums,
Līdz laiks to citam sapnī sies?

−     No tāles saules atspīdums
Man pāri lūpām slīd kā glāsts.
Varbūt tur viņas vizmojums
Ar laipnu smaidu līdzi lās?

−     Kur viņa ir? Kas pasacīs?
Varbūt tā gluži visa gaist
Un mūžos ir tik mirklis īss −
Bez mēra rūgts, bez gala skaists?

−     Ja man to pierādītu kāds,
Es nodrebētu viss. Lai tad
Tic savam mānam prāts,
Kā nezūd dvēsele nekad.

Laižoties lejā Vašingtonā, pa lidmašīnas logu redzamas baltas viļņu galotnes, robota krasta līnija, skuju koki, balti, melni vai brūni kārtīgi krāsotas mājiņas un zeme − klaja, sarkanīga Amerikas zeme. Kā varēja būt ap dūšu latviešu imigrantiem, domājot, ka šai zemei būs jākļūst ne tikai par viņu mājvietu, bet arī par mūža mājām.

Te ir arī mana vectēva kaps. Nu es varu novēlēt vieglas smiltis. Apkārt simtiem kapu plāksnes ar latviešu uzvārdiem. Un ne tikai šajos kapos. Mūsu mīļie aizgājēji Latvijā apsedzas ar puteni un kļūst par Tēvuzemi. Vai šeit apbedīto latviešu dvēseles klejo pa Ameriku, tiekoties ar indiāņu un daudzo dažādo tautību ieceļotāju pēcteču dvēselēm, vai tās atceļo uz Dzimteni? Kur mājo visos laikos aizceļojušo, aizvesto, visos karos, dažādās zemēs un armijās kritušo, visās pasaules jūrās bojā gājušo latviešu dvēseles? Vai ir kāds zemeslodes stūrītis, kur nebūtu kāda latvieša kaps?

Mans krusttēvs, pēdējo reizi ciemojoties Latvijā, lūdza, lai viņa pelnus iekaisot Gaujā pie Ērgļu klintīm. Kur būs viņa dvēsele?

−     Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.

−     Nav ne lielu,
nav ne mazu,
šajā dzīvē,
iznāk −
ja ir liela
mīlestība,
tad viss lielais
iznāk.

−     Basām kājām
mīlestība
acu zilgme
iznāk,
lai ne pašam,
bet lai savai
dzimtai zemei
iznāk.

−     Ja ne citam,
tad nav pašam
mīlestības,
iznāk −
ja ir sirdī
labā gaisma,
tad viss mīļais
iznāk.

−     Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.                                                                                            

(O. Vācietis. „Zeme”)

Uzņemtie iespaidi un dvēselē uzvandītās sajūtas maļas pa galvu un rada aizvien jaunus jautājumus. Kas ir šis ceļojums? Ceļojums pagātnē, Latvijas vēsturē, ceļojums pie savas tautas saknēm un zariem, atzariem un atvasēm. Ceļojums nākotnē − Amerikas tehnikas un ērtību leijputrijā; brīžiem šķitis, kā nepārtraukti atrodies Diznijzemē. Ceļojums pašu dvēselēs − atbrīvošanās no ikdienas, pierastības, cita skata punkta iegūšana pasaules un sevis redzējumā.

Ir bijuši neskaitāmi skaisti, svinīgi, jautri, sāpīgi un svēti brīži. Un cik vēl tādu nebūs! Vēl kāds teiks: − Es gribu celt ne graut. Kam jāgrūst, tas sagrūs pats no sevis. Kaut tikai man pietiktu spēka tikt galā ar to, ar ko es varu tikt galā, pacietība izturēt to, ar ko es nevaru tikt galā, un saprašana atšķirt vienu no otra! Kāds sitīs sev pļaukas, sacīdams − Es situ sev, lai sevi norūdītu! Kāds zēns rītos mūs modinās ar sev un mums vistuvāko melodiju, ko prombraucot arī es jau varēšu ar vienu pirkstu nospēlēt uz klavierēm. Naktīs, kad suņi, kaķi, bērni un citi pieaugušie gulēs, liksies, ka šī zēna vecāmāte, virtuvē lasot avīzes, sargā ne tikai māju un gulošos − arī mūs, bet nomodā par visiem latviešiem visā pasaulē.

Pēc maza brīža mēs izkustēsimies no šī viena gaismas stara, kāpsim uz skatuves un, aizdeguši sveces, smeldzīgai, lēnai mūzikai, bez sākuma un gala − kā mīlestībai skanot runāsim J. Grota un Ā. Elksnes Pēra Ginta un Solveigas vēstules. Tad būs starpbrīdis, mēs ātri pārģērbsimies, pa starpām iekampjot kādu augli vai kafijas malku. Pēc otrās daļas Raiņa „Uguns un nakts” skatiem zāle aplaudēs, kājās stāvot. Arī mēs. Mums visiem. Nāks dažādi cilvēki, spiedīs roku, stādīsies priekšā, lūgs autogrāfus. Kāds amerikānis, zāles pārzinis, teiks, ka viņam mūsu uzstāšanās ļoti patikusi, kaut neesot sapratis ne vārda. Būs. Tas viss un vēl daudz kas nepasakāms būs. Bet tagad mēs esam Bostonas draudzes namā. Zālē sēž mana vecāmāte, tēvabrālis ar savu ģimeni, tēva māsa, manas mātes brālēna ģimene, vectēvs ir Bostonas kapos, mans brālēns ir jau aizbraucis uz Oregonu − viņam jāstrādā, māsīca ir Denverā; kaut kur pie Saginavas vecu ļaužu mītnē ir manas mirušās vecāsmātes māsa, kuru es diemžēl laikam nesatikšu, mans dēls, māte, tēvs un brālis ir Latvijā, tur ir vēl vairāk nekā miljons latviešu; cik viņu ir citās zemēs − ārpus Latvijas, es nezinu, bet aiz sienas − luterāņu baznīcas altārgleznā Kristus iet pāri ūdeņiem, tāpat kā Piņķu dievnamā; es domāju par mums visiem un sāku A. Čaka „Sprediķi Piņķu baznīcā” no „Mūžības skartajiem”. Zālē vairāki kustina lūpas un klusītiņām runā man līdzi −

Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā.
Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc, ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam ko viņš dara.
Ticiet Jūs un arī nenogrimsit,
Neatsāksit nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.
Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.
Akmenis, uz kā Jūs stāvat, − jūsu,
Katra puķe, ko Jūs redzat, − jūsu,
Koki, zāle, visa zeme, − jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt, − jūsu,
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.
Tikai ticiet! Un šie mūri, velves
Un es pats ar visu sevi − jūsu.
Tikai ticiet, zemgaliešu vīri,
Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu.
No zemzemes jūsu tauta ceļas,
Bet bez asinīm tai neuzcelties −
Jūsu asinīm un jūsu kvēles:
Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,
Stiprums lielais, kas to kopā turēs
Vienmēr, mūžos. Zemgaliešu viri.
Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:
Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,
Cīņā mirt ir brīvu viru daļa,
Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa
Augšup celtu visu savu tautu.
Tikai tas, kas dzimis lielās mokās
Pieder mīlestībai.

1988