Jaunā Gaita nr. 173, jūnijs 1989

XX

 

Ievads

Agrs pavasars: laiks, kad var gan pārsalt, gan pārsilt. Spožas saules dienas izmainās ar apmāktiem, pat sniega virpulī ietērptiem mirkļiem. Acu žilbinoši brīži pārvēršas ziemiskās vēja brāzmās. Bija tāds meteoroloģiskas mozaikas laiks, kad Kanadas un Amerikas latviešu augstais simts tikās ar Tautas Frontes kvartu, Tūkstots salās, Svētā Labrenča upes krastā. Ledus bruņas jau salausta, bet to atliekas, dažādu lielumu gabalos plūda atvaru pilnā virpuļu metējā upē (Anna Livija Plurabella), jūras gatvē, kas savieno pasauli ar Amerikas un Kanadas vidieni, varētu pat teikt zarnām, ceļš, kas atveŗ iespējas iekšējam un ārējam ceļojumam gan intravertiem, gan ekstrovertiem. Gananokves krastmala varētu būt bijusi laba atspēriena vieta, kur ielaist kuģus gan argonautiem, zeltvilnas meklētājiem, gan pilgrimiem, krusta zīmes nesējiem, braucienam uz svēto pilsētu.

April is the cruelest month...

*

Sanāksmes iekšējā norise, saskarsmes tuneļos un sarunu telpās gan ne tik meteoroloģiski ekstrēma, tomēr atgādināja ārējo, gadalaiku mijas mozaiku. Acu un vārdu degsmi pa reizei aizēnoja nezin no kurienes atpūsts nesaprašanās mākonis. Šejienieši un turienieši pa brīžam atkāpās, lai palaistu gaŗām ledus plostu, līdz savienojums atjaunojās. Viss notika normālāk nekā iecerēts vai sapņots.

Agresivitāte bija mūsu pusē. Frontenieku pārbaudīšanai bija ieradušies politiskie kadri, pat no Vācijas iebraukuši, kuŗi iepriekš sakaru lietās ar dzimteni vēl nekad nebija pamanīti. Bet tas ir mazsvarīgi.

No mūsu puses sanāksmē manīju literārās/estētiskās kultūras darbinieku − tie, kas kuģo pēc pašu zvaigznes − deficītu. Pilnīgu trimdas plurālismu ar sabraukušo pūli nevarējām demonstrēt. Bet arī pretatbraucēji lielāko tiesu bija zinātniski un praktiski ievirzīti ļaudis. No mūsu puses proporcionāli pārsteidzošu svaru ieņēma zelta zīmju laureāti.

Šīs tikšanās nolūks bija divējs: sabiedriski garīga sakausēšanās un ekspertīzes izmaiņa, kopēju ceļu meklēšana un padomu sniegšana. Otrs no šiem uzdevumiem, liekas, izdevās labi, taču sakausēšanās momentos pacēlās problēmas. Garīgā distance starp sabraukušajiem varbūt vienkārši bija par lielu − ne jau mēs kopā ābolus zaguši vai to pašu 2x2 apmeklējuši. Nebijām arī asins radi. Grūti būtu gājis tik un tā, bet šinī reizē nepalīdzēja tas, ka māc. Māris Ķirsons divus vakarus vienrocīgi izjauca. Lielākā kļūme bija iepazīšanās vakars. Tas kā svina plosts noburbuļoja Svētajā Labrencī. Vakaru, kas jebkuŗa cita rokās būtu varējis mūs epifāniski uzsildīt, Ķirsons novadīja uz aizkūts skataloģiskām bedrēm. Telpu atstāju sliktā dūšā. Vakars būtu bijis jāvada skatuviski apdāvinātākam cilvēkam, ar tautiskas kultūras apziņu un bagātu dziesmu pūru.

Ķirsons ir perfekts svētbrīžu teicējs, tādiem balansētājiem starp sakrālo un profāno − pusticīgiem, pusalkoholiķiem, pusmūžniekiem, kā liela tiesa sabraukušo bija. Svētbrīžus viņš māk novadīt ar iešķību smaidu, iedodot gan bijību, gan izbīli. Kad Ķirsons stāv blakus, zini, ka velns nav tālu. Turpmākos saietos rīkotājiem iesaku Ķirsonu ierobežot reliģiskās sadzīves sfairās.

It kā ar ceturtdienas vakaru nebūtu pieticis, Ķirsonam bija arī uzticēta piektdienas vakara pārrunu vadība ar tematu „Trimigrācijas posmi”. Ar referātiem uzstājās Juris Dreifelds, Uldis Grava un Ilgvars Spilners. Nezinu, par cik paneļa izvēle bija Ķirsona paša rokās, bet ja organizētāju doma bija iebraucējiem dot ieskatu par latviešu daudzpusīgo rosību, tas to nedeva. Par Dreifelda devumu, kas bija statistiski precīzs un akadēmiski kompetents, neko tālāk neteikšu. Nesaprotu gan, kādēļ pēdējie divi referenti tika izvēlēti no vienas migas. Ne kulturālie, ne „sakarnieki”, ne pretfašistiskie, ne sociāldemokrātiskie latvieši netika pārstāvēti. Par emigrantu literatūru, elles ķēķiniekiem, jaungaitniekiem, mūziku un teātri bija klusums. Kompetence kūsāja saieta gaiteņos: Rita Gāle būtu varējusi mums pastāstīt par dažādiem trimdas dzejas posmiem, Bulmanis par glezniecību, Celle vai Štauvers par presi, utt. utt. Par trimdas sakaru momentiem ar dzimteni Velta Toma vai Guntis Liepiņš būtu bijuši labi pārstāvji. Grava nodemonstrēja savu personīgo dinamismu, bet tanī pašā reizē savu vienpusību. Viņa tēze bija, ka latvieši emigrācijā sadalījušies divos lāģeros: tie, kas cīnās par Latvijas neatkarību un tie, kam vairāk rūp latviešu demogrāfiskais stāvoklis. Nogrupējumi bez konflikta momenta. Lai to pierādītu Grava ne savu balsi, nedz enerģiju nedz locekļus netaupīja.

Vakars Ķirsonam pavisam sagrīļojās jautājumu periodā, kad uzplaiksnīja plurālisms. Pēc Ojāra Rubeņa, Labvakar korespondenta, jautājuma par trimdas šķelšanos, Grava norāva augsto trimdas vienotības dziesmu un tūlīt pēc tam rupji uzbruka šo rindiņu rakstītājam. Pacēlās balsis, kas protestēja gan pret Gravas uzbrukumu man, gan pret viņa izsludināto vienotību, taču Ķirsons izvēlējās glābt to, kas vairs nebija glābjams − trimdas vienotību viņš demonstrēja pārrunas piepeši, bez iemesla, slēdzot, pat uzbrukuma objektam Ezergailim vārdu nedodot. Vot, demokrātija trimdas stilā.

*

Atbilde Uldim Gravam

Man labvēlīga tumsa, saka Imants Ziedonis. Šī gadsimta pēdējam posmam labāku politisku motto nevarētu vēlēties. Gadsimtu iesākām ar vienotības saukļiem: cik tad labi mums ar tiem ir gājis? Man labvēlīga tumsa un chaosa radošā acs. Chaosā šķiļas ola un dzimst čūska. Un ābelīte sāk zaroties. Šķelšanās ir radošs akts. Pret savu gribu arī Grava šovakar ir veicis kautko pozitīvu. Vienotībai ir skuju smarža. Kad dzirdu piesaucot vienotību mans vēsturnieka kupris savelkas un delnas nosvīst: kuŗā kaŗā tad atkal iesauks mūsējos, kādam dievam mums atkal prasīs ziedoties? Pie kuŗām priedītēm vakti stāvēt? Vienotības labad šinī gadsimtā daudz latviešu ir upurēti un upurējušies. Drusku naida, neiecietības un konflikta lūdzu. Grava nav bez potencēm.

„Man labvēlīga tumsa!” Šo motto šobrīd vēl neieteiktu atmest. Tas mums ir devis LTF, LKF, LNNK, himnu un karogu.

Gravas eksploziju radīja viens teikums manā memorandā Dainim Īvānam (sk. 9. punktu memorandā 53. lp). Šeit varu tikai punktu veidā dot paskaidrojumus par šai teikumā ietverto domu (pilnīgāk par to esmu rakstījis JG164.):

1. Mani nobēdina tas, ka kopš Otra pasaules kaŗa, demokrātiskās zemēs dzīvojot, mēs neesam spējuši nokārtot kaŗa noziedzību problēmu demokrātisko normu un universālu ētisko principu ielokā. Vai manis pierakstītais antisemītisms ir individuāls vai nē, to es nezinu un tas pamatā nav svarīgi, jo lielāko daļu no trimdas vadītājiem es nepazīstu, pat nezinu viņu vārdus. Ko varu pateikt ir tas, ka antisemītisms mūsu sabiedrībā ir sistēmisks, tas ir iesakņojies mūsu emigrācijas struktūrā un sabiedriskā mentalitātē. Trimdas prese un vadība nekā nedara, lai kaŗa noziedzību problēmu atrisinātu tādā veidā, kā starp atklātiem un demokrātiskiem cilvēkiem tas ir pieņemts. Piemēram, mūsu korporācijām ir augsts goda kodekss: ja kāds nozog galošas un par to nonāk tiesas priekšā, tad tai personai, par apsūdzības vai soda izciešanas posmu, jāizstājas no korporācijas. Pamatā tas tā arī notiek, izņemot, ja brūders ir apvainots, vai pat notiesāts, par kaŗa noziedzībām.

2. Kopš Otra pasaules kaŗa mūsu diplomātiskais korpuss, sākumā varbūt neapzināti, ir uzvedies it kā neviena kaŗa noziedznieka mūsu vidū nebūtu. Pēdējais gadījums bija Latvijas pases sagādāšana Maikovskim. Pasaules presē par šo lietu rakstīts daudz, mūsējā nekas. Neviena no mūsu sūtniecībām šo diplomātisko normu pārkāpšanu nav noliegusi vai par to atvainojusies.

3. Latviešu vārdam daudz neslavas cēlis Pauls Reinhards: cilvēks, kuŗš Latvijā būtu tiesāts par kaŗa noziegumiem, joprojām ir mūsu diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā. Reinhards ir viens no tabu tematiem mūsu presē. Nebūtu pārsteigts, ka šeit sapulcējušies nezina, par ko runāju.

[Pauls Reinhards angļu presē un britu parlamentā apvainots par to, ka viņš vācu okupācijas laikā kā Darba departamenta direktors spaidu kārtā izsūtījis cilvēkus no Latvijas strādāt vācu kaŗa rūpniecībā, tādā veidā pārkāpjot Ženevas konvenciju. Red.]

Augšējie ir tikai daži piemēri no latviešu trimdas vadības nostājas un pieejas šiem demokrātiskajā pasaulē jūtīgiem jautājumiem, gan par tiem klusējot, gan aktīvi tos noliedzot.

Pagājušā vasarā un rudenī mēs šūpojāmies starp divām skicofrēniskām galējībām: vienu dienu lasījām par latviešu cīņu pret staļinisko tirāniju, nākošajā atkal kāds latvietis apvainots par kaŗa noziegumiem, vai piesitis pēdu uz Vāciju. Kredīti, ko pasaules forumā Tautas frontinieki latviešiem sapelnīja, tikpat ātri tika izšķiesti no emigrantu organizācijām, kaŗa noziedzības noliedzot. Būtu labi, ja mēs varētu šos divus kontus turēt atšķirtus: Tautas frontes kredīti lai krājas vienā bankā un emigrantu debiti otrā. Bet lietas nav gluži tik vienkāršas. Nesen runāju ar ALA’s informācijas biroja vadītāju Ojāru Kalniņu, kuŗš teica, ka latviešiem pēdējā laikā ir daudz labāk gājis: kontakti un sakari Vašingtona kārtojas daudz vieglāk. Bet tas jau nav trimdinieku nopelns, es teicu, un Kalniņš man piekrita. Gribot negribot, vismaz daļēji, mēs emigranti un Latvijas latvieši esam uz vienas birkas pierakstīti. Neizplūdīšu dziļākā analīzē, teikšu vienīgi, ka no vienas puses Tautas frontes pārstāvjiem būtu jāuzmanās kādās attiecības viņi ar mūsu vadošiem kadriem ielaižas, ja negrib sevi kompromitēt. No otras ieteiktu mūsu organizāciju pārstāvjiem, lai ar Latvijas un latviešu vārdu sāk uzmanīgāk rīkoties, lai neizšķiež Tautas frontes nopelnītos zelta latus. It sevišķi Gravam, kā Daugavas Vanagu pārstāvim, ieteiktu griezties pie savas organizācijas, lai tā sāk pārkārtoties demokrātiski ētisko normu virzienā. Ar Daugavas Vanagu pārkārtošanos tad arī ALA un PBLA varēs iegūt jaunu telpas sajūtu.

*

Svētdienas vēlā pēcpusdienā, tikpat steidzīgi kā bijām ceturtdienā sabraukuši, izklīdām kā latviski egocentrisks zvirbuļu bars, katrs paņēmām savu rādiusu un prom. Arī zeltvilnas meklētāji mērķtiecīgi, ne minūti nenokavēdami, sametās liellaivās, un ar ragaiņa zīmi zēģelē pazuda virmojošā, salu pilnajā upē. Vienotības mākonis pacēlās pāri Svētajam Labrencim, ietinās sniega virpulī. No tilta troļļa atpircies, vēros pēc mākoņa − tālumā tas vēl virmoja, sarucis mazs kā folksvāģītis. Ramona Umblija, cherubu pulciņa pavadīta, to vaiņagoja un pušķoja baltām, melnām un sarkanām sloksnēm. Kā plurālisma apoteoze (plurabella), par spīti Gravam un Ķirsonam, mūsu četru sutku ražojums iekrāsoja padebesi.

Steigpilniem argonautiem nonākot otrā pasaules malā, lai nejūtas pievilti, ja avena vietā tie atrastu tikai dzejisku mūku, kam centrs ir visur un malas nekur.

 

Andrievs Ezergailis.