JG174 SKAŅAS UN ATSKAŅAS

JAU ZIEDIEM ROTĀTAS PĻAVAS

Jau ziediem rotātas pļavas,

Jau dziesmām viļņojas gaiss,

Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:

Klāt maijmēness debešķīgais.

(E. Veidenbaums)

Haralds Mednis diriģē

Rīgā iebraucām 9. maija vakarā. Šo dienu tagad sauc par Uzvaras svētkiem. Pie Daugavas ir liela ļaužu drūzma, staigā ordeņoti vīri un sievas, skan sveša valoda. Rīb zalves, spīd raķetes, spēlē pūtēju orķestri. Vientuļš, bet lepns plīvo Latvijas karogs Sv. Gara tornī.

Nākošā rītā satiekos ar saviem Rīgas paziņām. Vispirms jāmin Dainu dārza autors tēlnieks Indulis Ranka ar savu jauko dzīves biedri keramiķi Māru un bērniem Ilzi, Ieviņu, Miku un Matīsu. Redzam viņa darbnīcu Mārupītes galā, tāpat iesāktos un pabeigtos darbus. Te ir arī vesela mākslinieku-tēlnieku kolonija. Ranka ir mans novadnieks no Jaungulbenes un ātri norunājam tikties Tirzā, kur 13. maijā atklāj Rankas skulptūru Jaunais Lāčplēsis pie Tirzas kultūras nama.

Kā pirmo koncertu noklausījos Tautas koŗa „Skaņupe” un Rīgas un Ogres skolotāju apvienotā koŗa koncertu LVU lielajā aulā. Programmā 4 kantātes (Barisona Dzimtenei, M. Zariņa Malienas zemnieka dziesma, Jurjānu Andreja Tēvijai un Jāņa Kalniņa Cel mani, dziesma), no kuŗām pirmās trīs vada Haralds Mednis, bet ceturto Valdis Zeltkalns. Sākumā dzied Skaņupe. Mednis joprojām enerģisks, noteikts un suverēns savā koŗa vadībā. Viņa žestam koristi seko ar pilnīgu atdevību un uzmanību. Nu jau pagājuši 50 gadi kopš iepazināmies konservatorijas klasēs. Toreiz viņš uzvarēja koŗu sacensībās 9. vispārējo dziesmu svētku dziesmu kaŗā. Arī Valdis Zeltkalns sevi apliecināja kā iejūtīgu, muzikāli pārliecinošu diriģentu. Viņa vadībā atskanēja Alberta Jēruma „Ej, saulīte”, „Māsiņas atvadu deja”, kas abas bija jāatkārto.

Haralds Lapiņš savukārt iezīmīgi vadīja Jāņa Kalniņa „Kuŗš putniņš dzied tik koši”. Šedevrs kļuva Marģera Zariņa kantātes Malienas zemnieka dziesmas (autora vārdi?) augšāmcelšanās pēc 50 gadiem ar Nacionālās operas solistu Ārijas Bronkas un Aleksandra Poļakova piedalīšanos. Skanīgā kantāte labi atspoguļoja 30. gadu latviešu mūzikas īpatsvaru. Spoži izskanēja arī P. Barisona kantāte Dzimtenei (R. Bušs), tāpat Jāņa Kalniņa kantāte Cel mani, dziesma (I. Vīksna). Ērģeļu pavadījumus techniski un muzikāli precīzi veidoja Larisa Bulava, savukārt pie klavierēm veiksmīgi rīkojās Andis Bahmanis. Koncerta otro daļu ievadīja Ogres rajona skolotāju koris vispirms ar Gunša Pļavnieka uzmanīgā vadībā sniegto J. Karlsona „Mana dziesma” (Fr. Bārda).

Tālāk vārdu ņēma Leons Amoliņš, kas pazīstams arī kā Nacionālās operas diriģents. Viņa koŗa vadība profesionāla, precīza un pārliecinoša. Te atskanēja J. Zālīša „Ceļš uz dzimteni” (P. Blaus), paša diriģenta „Pēdējā dziesma” un „Naktī” (abas A. Achmatovas), kas bija pirmatskaņojumi, pēc tam sekojot „Baltijas motīvam” (J. Peters). Dziesmas liecināja, ka L. Amoliņam ir ko teikt arī mūzikas jaunradē, kur iezīmīgs ir viņa romantiskais pasaules uzskats un interesantais materiāls labā techniskā apdarē. Vēl L. Amoliņš vadīja I. Sakša „Pie Staburaga saule riet” (I. Kalnāre), atrodot pavisam jaunu un svaigu niansi dziesmas noslēgumā, to atskaņojot pavisam klusu. Dziesmas izpildījums šo rindu autoru patīkami pārsteidza un pārliecināja, tāpat autoru izsauca, sumināja un dziesmu atkārtoja. Paldies!

Koncerta trešajā daļā abi koŗi apvienojās noslēgumam, kuŗā dzirdējām Vītola „Beverīnas dziedoni” (Auseklis) − diriģēja Mednis, Barisona „Latvijā” (J. Akurāters), diriģēja Amoliņš, Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija” (V. Plūdons), diriģēja V. Zeltkalns, J. Norviļa „Balsis” (J. Miesnieks), diriģēja G. Pļavnieks un Jurjānu Andreja Tēvijai, diriģēja H. Mednis. Šī daļa izraisīja klausītāju sajūsmu un katra dziesma bija jāatkārto, summējumi un piekrišana līdz ar puķu balvām arvien pieauga. Tēvijas solo partiju spīdoši dziedāja Ārija Bronka. Pēc koncerta visi soļojām uz Vecrīgas „Tēvzemes” koŗa māju, kas iekārtota, uzposta un izgreznota kādā vecā spīķera celtnē.

Te atrodas arī „Tēvzemes” muzejs. Atskan daudz dziesmu, sveicienu, atkal puķes, grāmatas, citas veltes un, tikai pamirdzot pirmām rīta saules staram, dodamies mājās. Rīgas ielās smaržo ceriņi. Gulēt nav laika, pēc pāris stundām esmu savā dzimtā pusē − Malienā, kur apmeklēju ģimenes kapus Gulbenē, tad Gulbenes baznīcu, pēc tam mans ceļš ved uz Tirzu.

Es dziedāšu par tevi, tēvuzeme

Te atklāj Aīdas Niedras piemiņas plāksni, un arī es garā pieminu spītīgās sievas un spēcīgos vīrus rakstnieces romānos. Tie visi ņemti „no dzīves” tepat Tirzas krastos. Varbūt kādreiz pieminēs Andrievu Niedru. Runā Tirzas sabiedriskie darbinieki, dzied meiteņu koris no Rīgas, arī vietējie jaunieši. Patreiz modē ir strēlnieku dziesmas, kuŗas visi klausās ar dzīvu interesi. Atskan vārdi:

Tiklīdz kā norībēs pēdējais šāviens,
Latvija brīva būs.

Drusku savādi klausīties vārdus par šaušanu no jaunu meiteņu mutēm. Bet tas vēl nav viss. Citā dziesmā viņas laiž vaļā pat: „Lai alu iedzeŗam, lai meitas mīlējām.”

Bet tā ir strēlnieku dziesma savā garā un patiesībā, kas pamudina dažādas pārdomas. Vai varētu skolās mācīt piem. „Zilo lakatiņu”? Tālāk meiteņu koris dzied „Es dziedāšu par tevi, tēvuzeme” (Tirzmaliete), kuŗas autorei nākošajā dienā notiek piemiņas vakars ar svecīšu gājienu. Dzied Tirzas vīru ansamblis, un te visvairāk atskan Jāņa Norviļa dziesmas. Atklāj arī tēlnieka Induļa Rankas jaunāko skulptūru Jaunais Lāčplēsis. Tā ir tiešām vienreizēja. Akmens tēls it kā gribētu smaidīt savā jaunības līgsmē, bet tanī pašā laikā aizredzīgi apzinās savu cīņu un eventuālo likteni. Darbs, kas liek vienmēr atcerēties un pārdomāt. Induli Ranku kā jau novadnieku te visi ļoti mīlē, un no šīs mīlestības kāda daļa atkrīt arī man. Te iepazīstos arī ar Gulbenes mūzikas skolas direktori un rajona skolotāju koŗa diriģenti Austru Veikšāni, kuŗa mani ielūdz apskatīt viņas vadīto mūzikas iestādi. Solos to izdarīt pēc nedēļas, kad ir arī Beļavas deju svētki. Ārpus kārtas tos pieminēšu tūlīt.

Pretim atmodai

Gulbenes mūzikas vidusskola ir moderna, labi apgādāta. Mājā, kuŗā augu, tagad iekārtots muzejs un izstāžu nams, akcentējot Leo Svempa piemiņas istabu. Tas ir labi un tā piedeŗas, bet kur gan paliek otrs lielais novadnieks gleznotājs Irbe. Jā, tas pats, kuŗu nicināja, dēvēja par Irbīti-baskāji. Taču ne jau man te kāda teikšana un nākamā pietura ir Beļavas muižas parks. Te savā laikā ir staigājuši Pauls Jozuus, Emilis Melngailis, diriģējis Sergejs Duks, radiofona koŗmeistars, tad vietējā koŗa diriģents un skolotājs Ernests Martinsons. Un kur tad zaļumballes! Mani pirmie neveiklie soļi kā dejas ritmā, tā arī „mīlestības frontē”. Ārēji nekas nav mainījies. Sākas programma, ko ievada visu dalībnieku kopēji dziedātā Imanta Kalniņa dziesma „Jau ziediem rotātas pļavas” (E. Veidenbaums). Plašajos deju svētkos piedalās: Lauktechnikas Gulbenes rajona apvienība, Lazdukalna tautas nams, Valsts saimniecība „Stari”, Gulbenes zvērkopības saimniecība, Stāmerienes valsts saimniecība, Līgo ciema kultūras nams, Galgauskas kultūras nams, Druvienas kultūras nams, Litenes valsts saimniecība, kolchozs „Pilskalns”, Kirova kolchoza deju kolektīvs, Krišjāņa Valdemāra astoņgadīgās skolas skolēni un kā viesi Latvijas deju kolektīvu vadītāju ansamblis. Pavisam kopā 28 programmas numuri ar epilogu „Pretim atmodai”. Mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vents, skaņu režisors St. Deksnis, programmu vada Ina Ruņģe. Pilnīgi negaidot, pirmā pauzē izsauc novadnieku − šo rindu autoru. „Nest sveicienus”, kā trimdā saka. Vēl ir cilvēki, kas mani atceras kā mazu puiku. Tie visi „lauzuši” Sibirijā 10, 15 gadus. Paldies jaunām meitenēm par puķēm, viņas nesaprašanā brīnās, kādēļ to svešo vīru te sumina. Turpinās dejas, kas noslēdzas ar „Litenieti”. Pazīstam šo deju arī trimdā, bet īsti viņa atvedas tikai pašu liteniešu vadībā. Tādu dzīvību, prieku, aizrautību vēl tautas dejās nebiju redzējis. Iespaidīgs bija epilogs ar Latvijas nacionālo karogu. Pusnaktī sākās nakts balle. Laiks doties mājās. Mans draugs brauc ātri un labi, pēc 2 stundām esam Rīgā.

Esmu laikā uz Vecās Ģertrūdes baznīcas dievkalpojumu, kuŗā piedalās manas skolas biedrenes Veltas Puriņas koris, izteiksmīgi kuplinot Romāna Skujas vadīto dievkalpojumu. Ērģeles techniski brīvi spēlē I. Joma. Draudzes priekšnieks ir brašs jauneklis, kam nevar būt vairāk par 25 gadiem. Te runājam par jauno latviešu luterāņu dziesmu grāmatu, ko gatavo trimdas luterāņu baznīcas vadība.

Rīgas mūzikas dzīve

Svētdiena paiet ātri, un nākošā dienā sākas mans lekciju cikls Valsts konservatorijā, runājot par trimdas komponistu darbību. Šo darbu man izkārtojuši rektors prof. Imants Kokars un mūzikas vēstures katedras vadītājs prof. Oļģerts Grāvītis. Grāvīša klases studentes uzcītīgi strādā pie trimdas komponistu darbu analīzes. Gandrīz par katru trimdas vecākās paaudzes komponistu top diplomdarbs. Cenšos būt noderīgs, atbildot jautājumus, palīdzot kārtot izziņas. Konservatorijas rīcībā nododu arī daļu no mana archīva, it sevišķi to, kas attiecas uz komponistu Jāni Cīruli. Līdz ar to man paredzēta arī lekcija Komponistu savienībā, kur esmu pirmo reizi, jo Latvijas laikā nekad šajā pilī netiku kāju spēris. Te sastopu prof. Dambi, prof. Kārkliņu, Karlsonu, Kalsonu, Ramanu, Torganu, Verneru, Imantu un Ingrīdu Zemzarus, Dz. Kļaviņu un daudzus citus, kuŗiem atvainojos par savu vājo atmiņu. Konservatorijas gaiteņos vēl satieku mīļo klases biedru prof. Mendeli Basu (brīnumainā kārtā palicis dzīvs vācu mežonību akcijās), prof. Arni Zandmani, Venti Zilbertu, Valdu Kalniņu, Larisu Bulavu, J. Augustinoviču, Juri Kļaviņu, Liju Krasinsku, arī pašu Leonīdu Vīgneru. Beigās arī trimdas komponisti Daci Štauveri-Aperāni un abi vienā laikā norunājam angliski: „We have to stop meeting like this!”.

Darbs Konservatorijā neliekas grūts, pateicoties prof. Grāvīša laipnajiem aizrādījumiem, mājieniem un padomiem. Konservatorijas telpās pie sienām redzam T. Ķeniņa, M. Basa jubileju fotogrāfijas un aprakstus, kā arī Jaunās Gaitas „Skaņu un atskaņu” izvilkumus un paraugus. Satikos arī ar vijoļmākslas vecmeistaru Vili Švinku, kuŗš gatavojas savam 90 gadu mūža un 70 gadu darbības atceres koncertam. Viņam sagatavota arī plaša atmiņu grāmata ar vairākām vēl nekur neredzētām fotogrāfijām, piem. par Jāzepu Vītolu. Viņš ir arī vēl vienīgais dzīvais Konservatorijas audzēkņu korporācijas „Līgusoņi” seniors.

Vēl man ir viesošanās Konservatorijas koŗa klasē, kuŗu vada abi profesori Kokari. Te iepazīstos ar jauno diriģentu Veismani, kas savukārt koŗa klasei ātri iemāca manu dziesmu „Visi vēji mani pūta”. Ir klāt arī daži folkloristi (Andris Krūmiņš), kas pieprasa man melodijas uztveršanas laiku un vietu. Šinī gadījumā to dziedāja četras Konektikatas latviešu sievas Latgales valodā. Lasu arī konservatorijas studentu žurnālu Vox Musicae. Pēc tam mani intervē radiofona pārstāve, žurnāla Māksla redaktore Ilze Šarkovska, kinorežisore Vija Beinerte, pēdējā interesējas par Emīla Dārziņa dzīvi, jo gatavojas komponista dzīves filma, kuŗā galveno lomu spēlēs „kāds no Amerikas”. Beigās jūtu, ka „tautas labā darbodamies”, paliku parādā pats sev. Tad nu mudīgi projām uz operu, kuŗu tagad vada patiesi sirsnīgais, izpalīdzīgais un draudzīgais Arvīds Bomiks. Viņš tūlīt nodod manā rīcībā krēslu direkcijas ložā uz veselu nedēļu. Laimes par daudz, laika par maz. Noskatos tikai Pajači un Rigoleto. Pirmajā dominē Solveiga Raja, bet Rigoleto pārsteidz Ingus Pētersons, Inese Golante, Samsons Izjumovs, Kārlis Miesnieks un Ludmila Bora. Pētersons man patīk labāk kā Pavaroti un, ja apstākļi palīdzēs, viņam būs arī pasaules slava. Vispār operas solistu līmenis ir ļoti augsts. Orķestris varbūt varētu būt drusciņ precīzāks, taču diriģenti Glāzups un Amoliņš dara to labāko. Man blakus sēd Zalcburgas impresario Šolte, vērodams un meklēdams operas uzvedumus, cenšoties tos iesaistīt nākošā sezonā Austrijā.

Vēl pāris sarunas Konservatorijā ar prof. P. Dambi un muzikologu A. Darkēvicu. Dambis runā par Komponistu savienības paplašināšanu ar trimdas komponistiem, resp. veidojot kautko līdzīgu bijušai Skaņražu kopai. Tāpat par kompozīcijas teorijas klases paplašināšanu, ievedot kā jaunu zinību modernās mūzikas jomu. Tas mums vēl nav bijis un to var tikai apsveikt. Galvenais nākotnē tomēr ir visciešākā sadarbība ar latviešu komponistiem visā pasaulē, atrodot iespējas studentu un pasniedzēju apmaiņai. Šinī garā jau šoruden uz Rīgu dosies Pēteris Aldiņš, lai strādātu ar Valsts konservatorijas studentiem.

Tad prof. Grāvītis mani ved uz Jūrmalu − Komponistu savienības namu. Tur jāsatiek komponists Marģers Zariņš, kam tieši šodien dzimšanas diena. Cik viņam gadu, nezinu. Mums visiem jau par daudz. Komponists gan negribot nevienu satikt, bet apžēlojas par mani, ko nav redzējis 45 gadus. Atrodam komponistu viņa istabā pie grāmatu plaukta, un viņš tūlīt man uzdāvina savu nupat iznākušo grāmatu Trauksmainie trīsdesmit trīs. Atkalredzēšanās ir sirsnīga. Komponistu namā ir arī bārs, un mēs dzenam dzimšanas dienas konjaku ar patīkamo Latvijas dabīgo saldējumu, tā sakot, atkal „Vītola skola”. Sagudrojām braukt uz Lielupi, kur ir Jāņa Zālīša piemiņas vasarnīca. Tur saimnieko viņa sirsnīgā kundzes māsa ar savu kaķēnu. Te savu brīvdienu pavada arī Grāvīša

jaukā dzīves biedre. Tā kā arī man ir līdz dzīves biedre, visas dāmas sāk gatavot lielu mielastu, kur netrūks arī kaņepju. Stāstu Zālīša radniecei gadījumu ar caurvēju Romas pagrabā trīsdesmito gadu beigās. Romas pagraba restorāns bija šaurs un apmēram 1/2 km gaŗš. Šī restorāna pēdējā telpā bija Zālītis, Cīrulis, Vanadziņš, Sudrabkalns u.c. Pēkšņi Zālītis iesaucās, ka viņam „velk”, resp. viņu moka caurvējš. Taču tuvākās nišās un redzamā apkārtnē visi logi bija aizvērti. „Tās, Zālīt, tikai iedomas”, draugi mierināja. Ziņkārības dīdīts, es aizgāju tomēr apskatīties līdz pašām ieejas durvīm, t.i. 1/2 km. Tur viens logs tomēr bija drusku atvērts. Aizvēru logu un atgriezos pie galda. Zālītis bija atkal smaidīgs un laipns. Tātad − ar caurvēju nav joki, un es šodien nemaz neesmu labāks.

Tā paiet laiks, gan jokojot, gan pavisam nopietni runājot. Vai spēsim vienā stundā izrunāt visu, kas noticis pēdējos 50 gados? Es pēkšņi atceros Zariņa klavieŗu koncertu, ko pirmatskaņoja kāda igauņu pianiste Jūrmalā 1937. gada vasarā. Bet pavīd arī rezignācijas ēna. Vai tiksimies vēl?

Man vēl jāpaspēj „Tēvzemes” vīru koŗa 40 gadu jubilejas koncerts. Prof. Grāvītis mūs ātri aizrauj uz universitātes aulu, kur jau muzikologs A. Klotiņš iesācis savus ievadvārdus. Diriģē Haralds Mednis, Romāns Vanags, Guntars Ķirsis ar solistiem Viju Āboltiņu, Andreju Vanagu, koncertmeistariem Guntu Sproģi, Normundu Vīksnu. Ērģeļu pavadījumus spēlē Oļģerts Cintiņš. Programmā divas kantātes: Vītola Dziesma (Fr. Plostnieks) un Jurjānu Andreja Tēvijai. Ievērību pelnīja P. Dambja „Šūpļa dziesma dabai” (E. Eminesku), kuŗā bez solista A. Vanaga piedalījās arī Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas zēnu koŗa grupa (25 zēni). To vadīja H. Mednis. Izņemot Bēthovena Kyrie, I. Zemzara „Bēthovenam” (M. Ķempe), G. Ernesaksa „Ceļa dziesma” (Gēte), V. Kaminska „Brāļu kapos” (O. Vācietis) un R. Kalsona „Zemnieka lūgšana” (O. Gūtmanis), pārējās dziesmas bija visumā t.s. „dzelzs repertuārs”, ko daudz dzied arī trimdas koŗi. Tā piem. E. Dārziņa „Mūžam zili” (K. Skalbe), „Mirdzi kā zvaigzne” (K. Jēkabsons), J. Vītola „Mana tēvija” (A. Pumpurs), „Dies irae” (V. Plūdons), J. Cīruļa „Jaunība” (R. Blaumanis), E. Vīgnera „Strauja upe” (t.dz.), J. Kalniņa „Es izvedu meitu māti” (t.dz.), J. Straumes „Pie Baltijas jūras” (J. Straume), vēl pa vienam P. Līcītes un A. Jurjāna tautasdziesmas paraugam.

Te jāsaka, ka sevišķu popularitāti patreiz ieguvis Jānis Cīrulis. Šajā koncertā pēc viņa dziesmas atskanēja brāzmaina aplausu vētra un atradās daudzi puķu klēpji. Bet arī citos koncertos viņam piešķirts svarīgs vārds, tāpat nākošos dziesmu svētkos Rīgā. Par viņu jau daudz rakstīju JG 168. izdevumā, toreiz vēl nenojauzdams Cīruļa dziesmu plašo renesansi. Latvijas laikā viņš tādu piekrišanu neatrada.

No Dārziņa dziesmām „Mirdzi kā zvaigzne” šķita par skaļu, Zemzara „Bēthovenam” varēja būt stabilāka, Vīgnera „Strauja upe” likās par strauju, bet tās ir tikai dažas personīgas impresijas.

„Tēvzeme” visumā sniedza ļoti emocionālus un spriegus atskaņojumus. Tie visai ātri saplūda ar klausītāju vēlmēm un cildinājumiem. Līdz ar to radās noteikts patriotisks pacēlums, it sevišķi pēc kantātes Tēvijai to atkārtojot, un „Dievs, svētī Latviju”. Tātad „Tēvzemes” koncerts izvērtās par spilgtu latviešu vīru koŗu mūzikas kultūras demonstrējumu. Tā to uztvēra arī klausītāji, nemaz negribēdami šķirties no koncerta telpas. Kaut arī mani aicina līdz uz jubilejas līksmošanos, man vairs nebija spēka. Visas šīs dienas nejutu ne mazāko nogurumu, nu pēkšņi mani pārklāj visu bezatpūtas dienu un nakšu slogs.

Latvijas jaunatne

Vēl jāpiemin Ogres bērnu dārza koncerts. Te mūs jau pa durvīm pārsteidz divu mazu meitiņu dziedājums par bērniem un dārziņu. Iekšpusē skolotāja vada bērnu kori, arī bērnu tautas deju norisi. Pēc brīnumskaistās dziedāšanas nāk dejošana. Kāda sešgadīga uzlūdz arī mani uz „Tūdaliņ”. Tā bija arī vienīgā reize, kad dancoju savā dzimtenē. Skolotāja man pastāstīja, ka dziedāšanā piedalās visi, arī t.s. nedziedātāji. Jutos gandarīts, ka savā dziedāšanas mācības jomā esmu vienmēr pieturējies pie šīs metodes. Tāda tā bija paredzēta arī Latvijas skolu likumos un noteikumos.

Ka mūzika būs uz augsta līmeņa, to zināju jau te Kanādā. Taču pārsteidza latviešu skolotāju darbs bērnu un jaunatnes audzināšanā. Bija ļoti patīkami redzēt Jaunatnes teātrī starpbrīža promenādē pieklājīgi tērptos un uzvedībā nevainojamos latviešu bērnus un jauniešus. Mums būs nākotne!

Gribēju vēl daudz kur aiziet un apskaudu savu viesnīcas restorāna galda biedru redaktoru N. Bulmani, kuŗš, kopā ar dzīves biedri Ingrīdu, bija atradis interesantu avangarda teātri Vecrīgā, tāpat daudz ko citu. Manas dienas visumā veidojās neparedzētas, impulsīvas un spontānas. Tā mani pēkšņi sameklēja TV pārstāvji Feldmanis un Gills, kas gatavo 1990. g. dziesmu svētku filmu, kuŗā apskatītas arī Latvijas laika dziesmu svētku norises. Tā kā esmu vēl viens no nedaudzajiem dzīviem 9. dziesmu svētku 1938. g. dalībniekiem, mani iestumj Uzvaras laukuma vidū, intervē un fotografē. Stāstu par Melngaili un Medeni.

Bijušie Rīgas skolotāju institūta audzēkņi (1937. g. izlaidums) man rīkoja vakariņas Hildas Graudones mājā. Viņa ir mana klases biedre, matemātikas skolotāja, grāmatu autore. Tāpat mans klases biedrs ir viņas virs Jānis Graudonis, slavenais archeologs, Turaidas pils restaurētājs, vēstures zinātņu doktors. Viņš darbojas arī Tautas frontē, tās atstaļinizācijas sektorā, līdz ar ko saņem gan telefoniskus, gan personīgus draudus. Manu klases biedru nav sevišķi daudz palicis, bet visi ir moži un darbīgi. Atrodas arī skolotājs Jānis Dāvidsons. Atmiņu piesaulē gozējoties, ātri paiet laiks. Bet nostiprinās atziņa, ka latviešu skolotājs ir godam pastāvējis Latvijas kritiskās dienās un nedienās, par ko pierādījums ir tagadējie mākslas, preses un valsts darbinieki. Minēsim Imantu Ziedoni, Imantu Kalniņu, Imantu Zemzari, Ojāru Vācieti, Vizmu Belževicu, Māru Zālīti, Jāni Peteru, Māri Čaklo. Knutu Skujenieku, Laimoni Zandbergu, Jāni Peniķi un daudzus citus. Lasītāji sapratīs, ka visus es nevaru nosaukt. Arī es konservatorijā satiku savu skolnieku O. Maču, pazīstamu žurnālistu, kas vēl šodien atkārtoja vārdus, ko viņam teicu skolas izlaiduma aktā. Skolotāja darbs joprojām būs tas nozīmīgākais darbs latviešu tautas nākotnē kā tēvzemē, tā ārpus tās. Svētīgi tie, kas te strādā ar tīru sirdi.

Bet vēl lapo simtzaraini
Latvju ozols nemirstīgs.
Daba tikai krāsas maina,
Kodols mūžam nemainīgs.

(K. Skalbe)

Dažas pārdomas noslēgumā

Tad kādā dienā ļaužu drūzma mani ienes demonstrācijā pie Rīgas dzelzceļa stacijas, kur uz Maskavu izvada nupat jaunievēlētos deputātus. Atskan „Nevis slinkojot un pūstot”, „Tev, Latvija” un „Dievs, svētī Latviju”. Dainis Īvāns savā uzrunā pat humoristiski piemin 1940. g. jūlija delegāciju uz Maskavu ar tanī laikā populāro parodiju:

Pie Maskavas vārtiem
Stāv Kirchenšteins bāls
un lūdzas tas Latvijai
maizes un sāls.

Ironiski, bet šinī dienā Rīgā tiešām aptrūka sāls. Vulfsons savu uzrunu sāk ar: „Mīlīši!” Liekas, ka visās runās valda lietišķums, noteikts patriotisms, arī humors, bet pār visām lietām − demokratisms.

Un ar šo zīmi mēs uzvarēsim.

*

Varam vērot latviešu trimdas komponistu dziesmu atnākšanu Latvijā. Tāpat dzirdam dzimtenes komponistu savā laikā aizliegtās dziesmas. Kā vienas mātes meitas tās tagad kopā atskan mūsu tēvzemē. Paldies par to Tautas Atmodai.

Paldies arī jums, kas šīs dziesmas zaimoja, nicināja un aizliedza. Tagad tās atmirdz vairākkārtējā spožumā. Paldies tiem, kas vajāja šo dziesmu autorus, jo nu viņu daile ir pacēlusies augstumos, un mēs pieceļamies, šīs dziesmas dziedot. Paldies tiem, kas sita, kad tauta dziedāja. Paldies tiem, kas maršēja vai ar tankiem brauca caur sidraba birzi. Viņi nespēja ziedu mirgumu nopurināt. Paldies arī tiem, kas Līgo noliedza. Tagad šī diena ir kļuvusi svēta.

Paldies, stagnāti, un tagad ejiet gulēt. Arī jums bēru dziesma jau ir paredzēta. Pats Rainis to rakstījis savā Spēlēju, dancoju:

Guli, maita, ar šo sauli
tu vairs augšā necelsies.

Imants Sakss

AVE SOL TORONTO

Šo koncertu noklausījos jau Rīgā 19. maijā, bet Toronto koncerts notika 10. jūnijā R. Tompsona koncertzālē, starptautiskā koŗu festivāla The Joy of Singing ietvaros. Šoreiz viss noritēja pavisam mierīgos apstākļos un apmeklētāju vidū redzējām pat pagājušā 1987. g. pretiniekus. Laiki mainījušies, stagnāti kļuvuši mazākumā. Daudz arī kanadiešu klausītāju.

Plašā programma veidota divās daļās. Pirmajā internacionāls repertuārs ar Dambja un Karlsona daiļradi. Koncerta telpas ļoti piemērotas Ave Sol muzikāliem nodomiem. Kamerkoris pastāvīgi atjaunojas, taču vienmēr paturēdams savas cildenās īpašības: technisko varēšanu, stilisko lokanību, rūpīgi kopto intonāciju pat vissarežģītākos mūzikas posmos. Imanta Kokaru vadība, kā vienmēr, lietpratīga, pārskatāma, bet reizē arī aizrautīga ar dziļas atklāsmes gaisotni.

Programmu ievadīja Palestrīnas Agnus Dei un I Vaghi Fiori, sekojot B. Donato Chi la Gagliarda un J. Gallus Heroes Pugnati Viri. Šie itāļu un Bohēmijas tautu vecmeistari muzikāli dzīvi vēl šodien, un Ave Sol stilistiski atbilstoši, techniski tīri un precīzi veidoja senās mūzikas attēlu ar iespaidīgiem atbalšu efektiem. Tālāk dzirdējām šī gadsimta komponistu darbus: W. Albraita „Alleluia”, H. Gorecka „Amen” un kanadieša K. Milla Words of Glory („Slavas vārdi”). Noteikti izteiksmīgi pārliecinošas bija „Alleluia”, kur koris izvietojās pa visu plašo koncertzāles telpu ar mugurām pret diriģentu, turot rokās mirdzošas sveces aptumšotā fonā. Interesanta kompozīcija, saistošs izpildījums. Tāpat saturīgs izrādījās „Amen”, kuŗā koris rādīja savu vokālo perfekciju. Visumā spoži uzkrītošs, pretenciozs, bet saturā mazāk substantīvs likās K. Milla Words of Glory.

Turpinājumā divi latviešu komponisti Pauls Dambis un Juris Karlsons. No Dambja šoreiz dzirdējām „Mūžība” (Rainis). Šis skaņdarbs ir daļa no 1985. g. rakstītās Pavasaŗa simfonijas korim a cappella. Šajā mūzikā pazīstam Dambi ar viņa jau agrāko kompozīciju izteiksmes un techniskiem līdzekļiem. Visumā te varam cienīt viņa intellektuālo mākslinieciskās idejas atklāsmi, atturīgo, bet reizē dziļo emocionālo tvērumu, formāli celtniecisko virzienu un kāpinājumu. Karlsons reprezentējās ar cikla Neslēgtais gredzens trim daļām: „Mans ezers, „Tālums”, „Rotaļa”. Arī Karlsons sevī apvieno dziļi intellektuālo ar atturīgo emocionālo pasauli. Viņa mūzika nekad sevi nereklamē, bet ieņem savu noteiktu, pārliecinošu viedokli: gaumīgu, spirgtu, izteiksmīgu ar muzikālu tēlu bagātību. Apsološais talants vēl daudz runās nākotnē. Koris arī šajos latviešu darbos parādīja savu tīrskanību, saliedētību, līdz ar to nostiprinot savu līdzšinējo augsto un neapstrīdēto reputāciju.

Koncerta otrajā daļā dzirdējām un redzējām latviešu tautas dziesmu apdares. Vispirms jau meistarīgās Dambja „Spīguļo, saulīte” un „Ziemas spēles”. Pirmatskaņojumu šinī kontinentā piedzīvoja Anitas Kuprisas „Māte savas meitas sauca”, kas Latvijā tika atskaņota maija vidū. Dziesma ieguva 1. godalgu Ā. Ābeles Dziesmuvaras izsludinātā konkursā 1988. gadā. Vēl Melngaiļa „Spēlē, jel spēlmani”, kas varbūt nav viņa labākā dziesma. Tad Jāņa Kalniņa „Redz, kur jāja”, kas iezīmīga ar illustratīvo saturu un ir komponista jaunības darbs. Šī daļa noslēdzās ar Jēkaba Graubiņa „Alutiņi, bāleliņi”. Dziesma savā laikā skaitījās augsts sasniegums, bet šodien jau riskē kļūt par visai ikdienišķu. Šīs visas dziesmas Ave Sol dziedāja ar iejūtu, plastisku un skaistu izteiksmību.

Noslēgumā dažas daļas no Aldona Kalniņa Kāzām („Līgaviņas saņemšana”, „Guldināšana”, „Jauna dzīve, jauna saule”). Te koristi arī dejoja. Aldona Kalniņa mūzika illustratīvi rapsodiska, programmatiski vietām pārspīlēta, akcentējot detaļas. Koŗa ārējās izdarībās parādījās arī nacionāli neatbilstošas fineses. Varbūt bez šīs programmas daļas varēja iztikt un to labāk atstāt folkloras ansambļiem.

Bet kopsavilkumā lielisks koncerts, par kuŗu varējām būt lepni.

Imants Sakss

TIKŠANĀS AR IMANTU SAKSU

Maijā mūsu viesis bija Imants Sakss, komponists, ērģelnieks, diriģents, kritiķis no Kanādas. Stingrs, izsvērts, domās spridzīgs, gaišs ir šis sirmais, staltais vīrs. Personība, kas klātesošos pakļauj savam pozitīvajam starojumam.

Stāstījumu iesāka ar gandarījumu par Gulbenes mūzikas skolas labo metodisko apgādātību un Rīgas operas solistu augsto, pasaules līmeni. Šajās jomās konstatējis ievērojamu progresu, salīdzinot ar pirmskara laiku.

Studējis Latvijas Konservatorijā pie P. Jozuusa, Ā. Ābeles, J. Vītola. Trimda. Vispirms Vācijā. Tad Kanādā − bijis zeltracis. Vadījis latviešu zeltraču kori. Vadījis dienvidvjetnamiešu laivinieku kori. Ērģelnieks anglikāņu baznīcā (līdz pat šai dienai; Jozuusa ieliktie ērģeļspēles pamati izrādījušies ļoti stabili). Rakstījis komercmūziku − TV reklāmām. Kā koncertmeistars pavadījis daudzus latviešu solistus, dziedātājus un instrumentālistus. 21 gadu līdz šaibaltdienai Kanādas latviešu izdevuma Jaunā Gaita muzikālais redaktors, aktīvs kritiķis.

Un tad − skicējumi par izcilākajām latviešu mūziķu personībām svešumā. Jāzeps Vītols lopu vagonā (šāda fotogrāfija publicēta Jaunajā Gaitā) − arī tāds ir bijis mūsu patriarha ceļš uz Vāciju. Kara beigās izsludināta kampaņa, ka visiem latvju kultūras darbiniekiem jāemigrē uz Zviedriju. Kāds zviedru valdības loceklis lepni sacījis: nu visa latviešu kultūra glābta! Diemžēl krietni papušķoti vārdi. „Tagad nu mani tauta nēsā uz rokām” − šie Vītola bēgļu nometnē sacītie vārdi nav aforisms, tie pavisam reāli raksturo apkārtējo rūpes par miesās gluži vājo sirmgalvi. (Alberts Jērums mežā skaldījis malku, ar ko iekurināt Vītolu mitekļa krāsni.) Atvadīšanās no Vītola: uz pusēm izsmēķēta viena angļu cigarete, Sakss dziļi paklanījies pret mazā šaurā gultiņā gulošo Meistaru, Vītols atmājis ar roku ... Ādolfs Ābele šķitis vārīgs, trausls kā mimozas zieds. Tas, kurš pret viņu attiecies smalkjūtīgi, varējis gūt daudz zināšanu, kultūras, dailes ... Jāni Cīruli nobeigušas sūrstošas, nerimdināmas ilgas pēc tuviniekiem un dzimtenes ... Savā septiņdesmit piecu gadu jubilejā Jānis Kalniņš neesot atbildējis uz jautājumu par stila izmaiņām viņa daiļradē pēc operas Hamlets. Varbūt atbildēšot astoņdesmit piektajā dzimšanas dienā ... Impresijas par Helmeru Pavasaru, Bruno Skulti, Jāni Norvili, Volfgangu Dārziņu un daudziem citiem ... Gan gluži anekdotiski, gan skumji un līdz kaulam patiesi kadri, izcila stāstnieka un raksturotāja, plašas erudīcijas kultūras cilvēka teikti.

„Kopīgiem spēkiem mēs varētu panākt tādu latviešu mūzikas uzplaukumu, kāds nav vēl pieredzēts,” sacīja Imants Sakss.

Imants Zemzaris, Lit. un Māksla