JG176 ATBALSIS

VĒSTIS NO DAUGAVPILS

Pēc drūmajiem trīsdesmit gadiem.

šo brīdi gaidījām ļoti − trīs gaŗus gadu desmitus. Gaidījām kopš 1959. gada, kad pēc bēdīgi slavenā latviešu tautu pazudinošā partijas lēmuma Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā likvidēja latviešu valodas un literatūras skolotāju sagatavošanu. Toreiz viss tika pēkšņi pārgriezts kā ar nazi: pasniedzēji izklīdināti, studenti nosūtīti uz citām augstskolām, latviešu grāmatas izvazātas. Daugavpilij bija jākļūst par tādu pilsētu, kāda tā arī kļuva šajos tumšajos 30 gados. Vēlāk gan atsāka gatavot latviešu valodas skolotājus, bet tā bija tāda kā otrās šķiras specialitāte, piedeva galvenajai − krievu valodas un literatūras specialitātei, kas dominēja Filoloģijas fakultātē. Daugavpilī strauji izmainījās iedzīvotāju sastāvs. Tagad pilsētā dzīvo tikai apmēram 12 procenti latviešu. Daugavpils kļuva par baltkrievu pilsētu no kuras latvieši devās dzīvot citur. Stagnācijas, migrācijas sekas jūtamas joprojām. Latvijā nostiprinājies priekšstats par Daugavpili kā izteikti krievisku pilsētu. Joprojām pie mums negrib braukt dzīvot un strādāt latvieši no citurienes. Negrib atgriezties savā dzimtajā pusē latgalieši, kaut gan viņu dzīves un darba apstākļi, piemēram, sliktāki Rīgā nekā tie būtu pēc atgriešanās Daugavpilī. Vēl diemžēl eksistē stabila psiholoģiskā barjera, kuŗu ne tik viegli būs pārvarēt. Manuprāt pozitīvu pavērsienu izraisīs tikai tā paaudze, kuŗa šogad iestājās institūtā. Viņi stingri vēlas palikt Daugavpilī, Latgalē. Par to jāpriecājas, jo latgaliešu psiholoģijā pēckaŗa gados (un arī agrāk) tas ir kaut kas pilnīgi jauns un katrā ziņā apsveicams.

Šodienas dzīvē beidzot sākušas dominēt citas tendences. Latviešu tautas izdzīvošanai pavērušās zināmas perspektīvas. Latviešu valoda kļuvusi par oficiālo valsts valodu. Tā tagad būs jāmācās arī tiem, kuŗi līdz šim bez latviešu valodas zināšanām varēja ieņemt dažādus amatus vai apkalpot iedzīvotājus. Saprotams, ka latviešu valodas un literatūras skolotāji šodien ir ļoti nepieciešami un tādēļ tika nolemts šo tik vajadzīgo speciālistu sagatavošanu atjaunot arī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Šoruden 1. septembrī atkal pēc 30 gadu pārtraukuma mūsu institūtā ienāks nākošie latviešu filologi.

Pavisam uzņēmām gandrīz 90 studentus. Pieteikušies bija daudzi un konkurss tādēļ bija liels. Daugavpils augstskolu izvēlējušies jaunieši ne tikai no mūsu pilsētas un rajona. Vairāki ir no Rīgas, Kokneses, Jēkabpils, Pļaviņām, Balviem, Rēzeknes. Pie mums studēs arī no Mežotnes, Jaunpiebalgas, Vecauces, Madonas. Visvairāk tomēr ir no Latgales, un sevišķi patīkami, ka viņi visi ir lieli Latgales patrioti un pēc institūta beigšanas grib strādāt sava novada skolās.

Jāsaka godīgi, tik lielu reflektantu iesniegumu skaitu mēs negaidījām un tāpēc izsludinājām studentu uzņemšanu bez iestājeksāmeniem. Jauniešu zināšanas latviešu valodā, literatūrā, vēsturē, svešvalodā pārbaudījām pārrunu veidā. Atklātā un nepiespiestā sarunā ar nākošo studentu mums izdevās iegūt samērā vispusīgu priekšstatu par viņu zināšanu līmeni un vispārējās inteliģences pakāpi. Daudzi jaunieši lieliski orientējas šodienas Latvijas aktualitātēs. Īpaši tas sakāms par Latgales jauniešiem, kuŗi zināja par savas dzimtās puses vēsturi, kultūras darbiniekiem manāmi vairāk nekā izlasāms mācību grāmatās.

Mūsu jaunie studenti iegūs divas specialitātes. Pamatā katrs no viņiem kļūs par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tā būs viņu galvenā specialitāte.

Otrās specialitātes būs vairākas. Viena daļa kļūs par svešvalodas (vācu vai angļu) skolotājiem. Otra daļa − par Latvijas kultūras vēstures skolotājiem, par ko gribu pastāstīt mazliet plašāk.

Latvijas kultūras vēstures specialitāti izveidoja pēc mūsu katedras iniciatīvas. Mēs faktiski uzņemamies atbildīgu uzdevumu, jo tas ir pilnīgi kaut kas jauns ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā, jo, kā mēs painteresējāmies, nekur citur tāda profila speciālistus negatavo. Mēs tāpēc ļoti priecājamies, ka mūsu iniciatīva tika atbalstīta, bet galvenais − uz šo specialitāti pieteicās visvairāk jauniešu un bija vislielākais konkurss. Uz sākumā paredzētajām 25 vietām pretendēja 111 reflektanti. Galu galā varējām uzņemt 56 labākos no viņiem.

Ko mēs mācīsim nākošajiem Latvijas kultūras vēstures skolotājiem?

Pirmajos trijos gados viņi pamatīgi apgūs Latvijas vēsturi. Būs arī tādi atsevišķi kursi, kā Latvijas izglītības vēsture, Latvijas zinātnes vēsture, Latvijas baznīcas vēsture, kultūras pieminekļu aizsardzības pamati, ievads novadpētniecībā, muzeoloģijā. Ceturtajā un piektajā kursā tiks apgūta kultūras teorija un Latvijas kultūras vēsture. Paredzēti arī vairāki speciāli kursi, semināri, vieslektoru lekciju cikli, uz kuŗiem jau pieteikušies, piemēram, vairāki pazīstami mākslas un arhitektūras zinātnieki. Vispār mēs mācību programmā brīvi varam izdarīt dažādas korekcijas, tādēļ priecāsimies par katru konstruktīvu ierosinājumu.

Būtiska loma mācību procesā būs mūsu katedras organizētajiem zinātniskajiem pasākumiem. Arī turpmāk reizi divos gados rīkosim Raiņa lasījumus (pirmie notika 1988. g.), Valodas svētkus (pirmie notika 1989. g.). Katru gadu rudenī tāpat kā visā Latvijā arī pie mums būs Valodas nedēļas konference (pirmā bija 1987. g.). Mūs dzīvi ieinteresējusi Stokholmas kolēģa kulturologa Jāņa Krēsliņa ideja Daugavpilī organizēt starptautiskas konferences par Inflantijas vēstures un kultūras problēmām.

Kas mums sagādā un arī turpmāk var sagādāt vislielākās raizes?

Protams, ļoti noderētu moderna kopēšanas iekārta, kas mācību procesu padarītu daudz efektīvāku. Tomēr vispirms un galvenokārt esam nobažījušies par grāmatu trūkumu. Pēc 1959. gada, kad latviešu izdevumu automašīnu kravas aizripoja Rīgas virzienā, pilsētas bibliotēkas ir patukšas un komplektētas pavirši. Daugavpilī nevarēja būt un nebija ārzemēs izdotā daiļliteratūra, pētījumi filoloģijā, vēsturē. Tagad mēs lūdzam palīdzību gan no Rīgas bibliotēkām, gan no privātpersonām. Par atsaucības trūkumu nedrīkstam žēloties, jo mūsu katedras bibliotēkas plaukti piepildās strauji. Visvairāk priecājamies par latgaliešu izdevumiem. Mācību plānā esam paredzējuši lekciju kursus par Latgales vēsturi, literatūru, valodu. Gribam panākt, lai mūsu institūta absolventi vajadzības gadījumā skolās mācītu latgaliešu valodu un literatūru. Starp citu, jau iestājpārbaudījumos skanēja latgaliešu valoda. Vairākus bagātus grāmatu sūtījumus saņēmām no Andreja Spoģa Minsterē. Neatsveŗama bagātība mums ir Daugavas apgāda kapitālie sējumi par Latvijas vēsturi un B. Jēgera slavenā bibliogrāfija, ko mums Stokholmā dāsni nodeva Dagnija un Georgs Šleieri.

Nobeigumā gribu teikt, ka uz rītdienu raugāmies optimistiski.

Pieliksim visas pūles, lai mūsu institūta absolventi veidotu tādu paaudzi, kuŗai vairs negribētos un nevajadzētu atstāt dzimto zemi un tā varētu atdot visu savu enerģiju jaunās Latvijas labā.

Arturs Priedītis

(Daugavpils Pedagoģiskā institūta latviešu valodas un literatūras katedras vadītājs)

SPĒCĪGA JAUNA DZEJNIECE

Anna Rancāne pieder tai spēcīgajai, jaunajai latviešu dzejnieku paaudzei, kas, piedzimstot ap sešdesmitajiem gadiem, ienāca mūsu literatūrā astoņdesmitajos gados, turpinādama un paplašinādama to dzeju, ko bija radījuši ap trīsdesmit gadu vecāki poēti: Belševica, Ziedonis, Peters, Auziņš, Čaklais u.c.

Annai Rancānei iznākuši divi krājumi: Lūgšana mājai (1982) un Piektdiena (1986). Sagatavošanā ir trešā dzejas grāmata, Advente, kas, paredzams, nāks klajā nākamajos mēnešos. Viņa sakārtojusi arī dzejas antoloģiju Māju vārdi, kuŗā uzņemti arī Latvijas neatkarības gadu un trimdas dzejnieku darbi. Beigusi Latvijas Valsts Universitātes ekonomijas fakultāti. Trīs gadus strādājusi kā redaktore Liesmas grāmatu apgādā Rīgā, kur palīdzējusi iznākt daudzām vērtīgām literatūras grāmatām. Viņas pašas dzejoļu krājumi ātri izpirkti, tie atbalsojušies tautā − abās pusēs. Arī kritikā. Tā Rolfs Ekmanis (Latvija šodien, 1984.) izceļ Rancānes dzejas patiesīgumu, dvēseliskumu, aizrādot, ka viņas dzejas izteiksmi vienmēr pavada pievilcīga muzikalitāte − dažādās oktāvās un toņkārtās skanošās rindās.

Dzimusi Anna Rancāne ir Latgalē, Ludzas apriņķī; beigusi Nautrēnu vidusskolu. Šī piedzimšana un uzaugšana Latgalē Rancānei parādās kādā īpašā organiskā saistībā ar Latgales dabu, tās cilvēkiem dažādās paaudzēs, tautas likteņa intensīvā pārdzīvojumā. Rezultātā radušās vārsmas, kas reizē ir skaistākais un sāpīgākais Latgales tematikā.

Kā zināms, Latgale pašreiz no pārkrievošanas cietusi vissmagāk.

Kad Anna Rancāne 1989. g. martā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Daugavpilī, kur latvieši ir tikai vairs divpadsmit procenti no visiem iedzīvotājiem, Rīgā sagaidīja, ka jaunā, drosmīgā dzejniece kļūs par reorganizējamā latviešu laikraksta redaktori. Diemžēl, lietas pašreiz vēl nav tik tālu. Šobrīd Anna Rancāne ir Daugavpils latviešu dramatiskā un muzikālā teātŗa režisora vietniece. Nesen sarakstījusi un palīdzējusi sagatavot īpašu iestudējumu, ar „Daugavas” koŗa palīdzību, par Franci Trasūnu.

Dzejnieces Annas Rancānes un arī citu latviešu entuziastu darbs veltīts vienam mērķim: Latgales tuvināšanai kopīgas Latvijas brīvības ideāliem. Tas panākams ar gara, ar mākslas, ar valodas līdzekļiem.

Viktors Neimanis

(Ievadvārdi Annas Rancānes dzejas lasījumam Ē. Raistera piemiņas fonda sarīkojumā, Ņujorkā, 1989. g. 26. nov.)

Jaunās Gaitas 175. numuram savus dzejoļus pirmpublicēšanai deva Anna Rancāne, viena no jaunākās paaudzes talantīgākajām dzejniecēm dzimtenē. Dzejo arī latgaļu izloksnē. Ar dzejas lasījumiem viena mēneša laikā − 1989. g. novembrī un decembrī − apciemojusi ASV austrumkrasta un vidējo pavalstu latviešu centrus. Lasīja dzeju arī 18. novembrī, Latvijas dibināšanas atceres svinīgajā aktā Ņujorkā.

TRĪS NOTIKUMI 1989. GADĀ
Dzejniece Anna Rancāne starp ņujorkiešiem: Gunāru Saliņu, Jāni Krēsliņu, aizmugurē Viktors Neimanis. (Foto Aina Neimane)	Daudz pārrunātās R. Staprāna lugas Četras dienas jūnijā (JG 170, 171) izrādes Ziemeļamerikā sniedza Sanfrancisko mazais teātris režisora Laimoņa Siliņa vadībā. Centrā Kārlis Ulmanis (Dainis Turaids). Abus diezgan atšķirīgos Četru dienu iestudējumus redzējis Andrievs Ezergailis un solījis par tiem uzrakstīt Latvijai šodien vai Jaunajai Gaitai.