46

No Latvijas, ar tekošām piezīmēm.

Ir pārāk agri − un varbūt jau par vēlu.

Pēc mēneša dzīvojot un strādājot Latvijā redzētais, dzirdētais un piedzīvotais vēl vārās, nav nosēdies tā, ka varētu gatavu vērtējumu vēsi pasniegt. Neprasiet! Katrs elements vēl spilgts, katra reakcija pretrunīga, satraucoša. Tomēr: attālums ir, un pieaug. Drīz tas, un jauni notikumi, vilks strīpu pāri tvērienam, kuŗu noteica zināmā laikā un telpā ieblīvētais. Tad paliks personīgais: sejas, balsis, pieskārieni − pieturas vietas − un gaistoša sajūta, ka toreiz mazdrusku palīdzējām.

Mēs bijām tur 11. un 18. novembrī, Brāļu kapu un Daugavmalas kopainās − bet momentu attēli neizelpo to saspringto lepnuma, disciplīnas un arī izmisuma gaisotni, kas apņem mūsu tautu grūtā ceļā atpakaļ uz neatkarību. Mēs bijām liecinieki „lielajiem oktobŗa svētkiem”, kad tanki un raķetes kaili vicināja okupācijas dūri Rīgas ielās un truli cilvēki bļāva „urrā” septiņdesmit gados panāktam bankrotam, ekoloģiskai krīzei. Ar savādu sajūtu rīklē skatījāmies televīzijā, kā demolē Berlīnes mūri un nemācējām atbildēt, kad vaicāja: vai tad Eiropa apstāsies pie Lietuvas robežas?

 

*

Kopš tā laika − šīs rindas ienāk ekrānā janvāra vidū − Austrumeiropa līdz pamatiem nodemolējusi izkurtējušas ideoloģijas ar varu uztiepto „vadošo lomu”: Polijas, Ungārijas, Bulgārijas, Rumānijas, Čechoslovākijas, Austrumvācijas jaunās (un tās ir tikai pagaidu) valdības viena pēc otras spiestas solīt daudzpartiju vēlēšanas − tātad, brīva izvēle tomēr no „vēstures mēslaines” dzīva izkāpusi un nāk atkal mājās. Piedāvājot pieticīgu tās variantu Latvijas rajonos, decembrī Tautas Fronte guvusi labu vēlētāju atsaucību. Reformas loģiski turpina Lietuvas kompartijas neatkarības pieteikums.

 

*

Tinte izbalējusi, prasts burtnīcas papīrs locījumos drūp, bet atkal šķirstu no kaŗa laika saglabātu vēstuli. Nekas no iemantotā nemainās − neaizsniedzami tālā vietā un laikā braši miliči nošāvuši tēva brāli, manu krusttēvu; blakus, viņš un draugi Latvijas armijas uniformās no fotoalbuma vēl mēmi uz mums skatās, kaut ko gaida, cer − kā Lūkins R. Staprāna „Četras dienas jūnijā” izrādē ministru prezidenta kabinetā. Daudzi, daudzi toreiz palika savās vietās. Katram Latvijā kāds tuvs, kāds pazīstams atrauts, un viss zaudētais kā sāpju zemteksts ieiet katrā dialogā. Tik dziļa rēta mazai tautai viegli nesadzīst. Lai gan represēto piemiņai „atklātībā” ierīko muzejus, lai gan ltn. Gabŗa sērija iet Karogā un Latvijas televīzijā, nekad nedrīkst aizmirst šī režīma upurus, ne tikai mūsu brāļus un māsas, Litenes, bet arī Katinas un Budapeštas, Prāgas un Timišvaras un Tbilisi un Beižingas. Kad lieli vīri runā par „cilvēku tiesībām” tad lai katrai tautai arī piešķir tiesības sērot neizpostītās kapu vietās un pie atbildības saukt vainīgos un viņu pēctečus − noteicēju un līdēju jaunaudzi. Jānokārto, jāapkopj pagātne, lai veselīgi un tīri varam dzīvot šodien un rīt.

Nepietiek, Mikhail Sergejēvič, ar dusmīgu noraidījumu, ka pie šausmu darbiem „krievu tautai nekādu vainu nevar pierakstīt”, tās bijušas „kulta distorcijas”. Tas nebija nekāds kults, kas pēc Pirmā pasaules kaŗa parakstīja miera līgumus un tad tos ciniski lauza ar fašistu palīdzību, uzstādīja ultimātus − tā bija PSRS valdība. Tā bija Sarkanarmija, kas brauca pāri Baltijas valstu robežām, „atbrīvotām” tautām sarīkoja vēlēšanas ar stobru ausī, un tām uz kakla sēž šodien. Revolūcijas zobens un vairogs, čeka, valsts „orgāns”, mežonīgi ieveda kārtību. Cienījamais prezident, nevarējām neievērot smagu krievu tautas vairākumu visu šo akciju izpildīšanā, lai gan „kulta” autors bija gruzīns. Un kam vainu pierakstīsim Budapeštā, Prāgā, Afganistānā? Citiem kultiem? No kurienes tādi kulti rodas, un kāpēc no oriģināla tik spēcīgs pavediens ved uz mūsdienu Sekuritatēm, stasiem, stūŗa namiem, psichiatriskām slimnīcām, gulagiem? Uz migrantu iepludināšanu, rusifikācijas politiku?

 

*

 

Čechu jaunais prezidents Vaclavs Havels savā amata ieņemšanas uzrunā: „Mēs esam morāli saslimuši, jo pieradām vienu lietu teikt, kamēr domājām citu... (bet) būtu muļķīgi apgalvot, ka pēdējo 40 gadu skumjais mantojums ir (tikai) kaut kas svešs, attāla radinieka dāvināts.” To arī „..esam paši sev nodarījuši.” Jā, maiņām bijuši redzami iekustinātāji − cik vēl Sacharovu mums nevajadzētu! − bet daudz ilgāk, plašāk strādājuši neredzami klusētāji un nodevēji, paklausītāji un pavēļu izpildītāji, sociālisma Eichmaņi, Noviki. Mūsu tauta nav nekāds izņēmums. Visdeprimējošākais ciemu moments ietverts atbildē naivam jautājumam (tantiņai, laukos): nu, kas tad mūsu cilvēkus toreiz ar pirkstu parādīja − čigāni, poļu kalpi, žīdi? „Nē, dēliņ, tie paši latvieši vien bija.”

 

*

Vizma Belševica: „Es baidos tikai no viena: mēs esam ļoti audzināti apziņā, ka parunātais ir izdarītais, un tāpēc − lai ko mēs runātu: vai teiktu par, vai teiktu pret, kad tomēr kaut kur kaut kad esam parunājušies − mēs jūtamies izdarījuši darbu. Jūtamies nokārtojuši. Un tas mani biedē. Neko neesam nokārtojuši! Darbam vēl tikai jānāk. Vai tas nāks? Tas ir jautājums. Vai mēs neesam novesti tiktāl, ka vairāk par runāšanu neprotam?” 1989. g. Dzejas dienās izteiktās šaubas ir būtiskas; par to pašu raizējās pazīstams Tautas Frontes domnieks: „Vai sociālisma 45 gadi arī latviešiem ir pilnīgi izdzinuši darba tikumu?” Un ja nu rīt Latvija būtu brīva − ko tad? Pie pēdējās konjaka pudeles Rīgā īstā atbilde vienmēr bija: nezinām. (Un tai blakus minorā − katram sava programma.) Tātad jāsaprot, ka „cīņa” nav par kaut kādu gatavu formulu, bet − vēl arvien − par vienkāršu, netraucētu iespēju formulu meklēt, to veidot no smagu, steidzīgu nacionālu nepieciešamību apziņas. Un tad.

Tāda brīvība (un tādi pienākumi) vēl tālu. Atmodu (un gandrīz visu periodiku) drukā spiestuvē, kas ir kompartijas − ne valsts − īpašums: citu iespēju pagaidām nav. Partijai pieder ne tikai dienas kārtība, bet arī tās izplatīšanas monopols. Un kas par to, ja ar 1. janvāri cenzūra vairs „nedarbosies” − ja tie paši veči sēdēs papīra sadales birojā? Tādus vairāku stāvu sērgas simptomus, tāpat, kā lamu vārdus, varētu skaitīt dienu un nakti. Kāda mafija aiz tiem slēpjas?

 

*

Vai ir normāli, ka „attīstītas” valsts pilsoņiem 4 stundas jāstāv benzīna rindās? Ka benzīna trūkuma dēļ nenovāc ražu laukos? Vai normāli, ka 10 gadus ģimenei jāgaida dzīvoklis, iespēja pirkt auto? Ka Ventspils skolniekiem izdala gāzes maskas? Ka mūža ilgums sociālisma apgādē sāk līdzināties Āfrikas nabagvalstīm, ka zīdaiņi mirst rekordskaitā, ka alkoholiķi ir tuvu pie strādnieku trešās daļas un arī izmisīgi stāv rindās pudeles dēļ? Ka Aeroflote varbūt lido, varbūt nē − ka vietu neesot, bet par blatu tomēr atrodas? Vai normāli, ka migrants var teikt „tavu suņa mēli nekad nemācīšos” − un valdība nedzird, pat uztraucas par pilsoņu (resp. kolonistu) „tiesību ierobežošanu”? Ka jāstrādā viena slodze tur, otra citā vietā − lai varētu iztikt? Ka „tu man, es tev” regulāri, pat eleganti − jo citādi nevar? Nekas no tā nav mainījies un ar ekonomisku autonomiju vien nemainīsies.

 

*

Koloniālisms provincē nemainās pat sīkumos −augstskolu kursu satura 85% nosaka centrs un „citādi noformētiem” absolventiem draud ar nepieņemšanu darba vietās laikā, kad tās krasi esot „jāpārprofilē” uz pasaules tirgu un, lai tajā varētu sacensties, protams nepieciešama pavisam citāda izglītība.... Tanki vēl gaida pavēles Austrumeiropā, padomju kaŗaspēks okupē 20% no Baltijas teritorijas − lai to izjustu jāpaklaiņo tik pa Rīgas, Tallinnas ielām − un, Ženēvas konvenciju rupji ignorējot, uz dienēšanu arvien iesauc (un iznīcina) pakļauto tautu jaunkareivjus. Atvaļināti okupantu virsnieki nekaunīgi nogruntējas uz dzīvi Latvijā, piederīgie iebrauc, atrod darbu (un to veic slikti). Pienam gāž klāt amonjaku, Rīgas pilsēta neaptīrītus mēslus laiž Daugavā (par to var, bet nauda aizgājusi Rubika kuģim), jūras līcī peldēt aizliegts (bet vissavienības uzņēmumiem piesārņošana ne)... Un tā ikdienas plāksnē nekas vēl nav „vinnēts”, nav pat atrasts spēles laukums un tiesnesis.

Vien par vajadzīgo drīkst atklātāki runāt: līdz zināmai vietai, ne tālāk, tad esot apdraudēta pārbūve. Bet − ja nekādas īstas pārbūves nav? Ja dzejniekam nav izredžu divus gadus gatavu grāmatu izdot, jo papīrs nozīmēts citur? Ja lielākais drauds progresam ir partijas birokrātija un nekas cits? Ja pat muļķim − rindā stāvot − tas skaidrs? Ja pakļautajiem par kolonizatoru „pārbūvi” vienalga (brauc mājās, pārbūvē, steidzies!), jo runa ir par brīvību − un brīvībā pārbūve būs pavisam savādāka...?

 

*

Apmulsums, inerce. Retam prātā nāk izspiest īstas maiņas, vai paša darbu uzlabot, vai palīdzēt citiem, ņemt iniciatīvu, lemt, riskēt. Salīgt, un pie salīgtā turēties. Ražot un piegādāt vajadzīgo. Sarunās vienmēr iestājās neveikls klusums pie jautājuma: kāpēc te visi runā par sadali, bet neviens par ražošanu? Nav pierasts. Nav iemācīts. Tie, kas aktīvāk rīkojas − tie jau ir spekulanti, izmantotāji, iekārtas un valsts ienaidnieki. Tie, kas nav modri tādu parādību apkaŗošanā − tie esot revolūcijas grāvēji. Vienmēr vainu jānogrūž citur. Kādam citam jāsagādā. Un tad septiņdesmit gados iedzītā vergu psicholoģija sāk apgalvot − vajag stingrāku roku, kārtību, pavēles. It kā nagaika varētu pusbeigtu zirgu kājās sacelt.

 

*

Un rietumi, muti vaļā, mīņājas uz vietas un brīnās: „kas tur notiek?” Tā ir milzu ironija, ka demokrātijas (Vāciju izņemot − vai treknie DM kredīti panāks to, ko Vermachts nespēja?) ir absolūti negatavas šo pagrieziena brīdi vēsturē saprast un izmantot. Mājās pārbraucis, rakņājos cauri avīzēm un meklēju kaut vai kādu klusu pusšifrētu piezīmi, no kuŗas varētu izlobīt pieeju lielajām maiņām, kas īsā laikā revidējušas politisko karti (un tagad austrumbloka t.s. tirdzniecības organizāciju, Komekonu, ved pie realitātes). Līdz šai dienai − velti. Absolūti nekā sakarīga! Vienīgos patiesos vārdus izmetis kāds anonīms franču ierēdnis: „Apvienota Vācija pārvietotu Franciju no Eiropas centra uz nomali.”

Pēkšņi mēs vairs ar vecmodīgi morālo (nevis partnera vārdi, bet darbi pavērs iespējas nopietnai sadarbībai) nepūlamies. Aiz tukšiem „nu ideju sacensība nokārtota” saucieniem − nekas paliekošs, nekāda līdz spēles galam vedoša stratēģija iniciatīva izmantošanai. ASV ārlietu ministrijas (datorizētā!) scenāriju arsenālā nav bijis neviena, kas būtu paredzējis zibenīgos Austrumvācijas notikumus! Ierēdņus uz apspriedēm bija jāsavāc no vasarnīcām − tik tālu daudzinātā „izlūkošana”! Aizmirsuši Austrumeiropas izpārdošanu Jaltā, astronomiskas summas izdevuši bruņojoties pret tur ielaisto draudu − tagad rietumi murmina par „stabilitāti” notikumu astes galā. Lai tik tās maiņas (nu bravo, ka notiek, labas sekmes) pārāk ātri neripo uz priekšu, nesajauc parastos aprēķinus. Labāk stāvoklis, kuŗu pazīstam, nevis tāds, kuŗā var izcelties uzliesmojumi (!). Labāk pieteikt neiejaukšanos, nevis svilpt sliktai izrādei aizkaru. Labāk ar Gorbačovu, kā ar citu. Stulbi. Taču nestabilākais ir − nebrīvība! Taču riskantākais ieguldījums ir atbalsts sistēmai, kuŗa izput!

Iznāk gluži neērti: 45 gadus ASV valdība neatzīst Baltijas varmācīgo iekļaušanu Padomju savienībā bet momentā, kad beidzot varētu konkrēti veicināt Jaltas bāreņu atbrīvošanos (ne jau atbrīvošanu) − sausa rīkle. Gorbačovs draud: „Ar izstāšanos realizēta pašnoteikšanās izraisītu PSRS uzspridzināšanu, tautu konfliktus, asinis, nāvi” − bet pārspīlējumi un trekna rupjība (še piga, ASV) piezīmi nav pelnījusi. Kāpēc? Visskaidrāko atbildi dod Brukingsa institūta (Brookings Institute) ārpolitikas pētniecības vadītājs Džons Steinbruners (John Steinbruner): ASV stāja bija pieņemama tad, kad nedraudēja PSRS izjukšana, kad tādai stājai nebija nozīmes; tā „nomierināja trimdiniekus” (paldies!), bet tagad Gorbačova noturēšanās amatā Vašingtonai ir daudz svarīgāka par Baltijas neatkarību. Tik tālu par principiem − arī rietumos māk tukši runāt. Atbalss no Čemberlena „miers mūsu laikos” − un atkal stute totalitāram režīmam. Vai tāda šobrīd ir Buša administrācijas politika? Paprasiet. Noteikti pieprasiet nodokļu naudas atbalsta noņemšanu iestādei, kas pauž tik pretdemokrātiskus (un neamerikāniskus) viedokļus.

 

*

Vai Malta bija jauna Jalta? Ar aizturētu elpu cilvēki Rīgā gaidīja − nu taču mūs beidzot pieminēs, arī mums maiņas nevarēs iet secen. Klusums. Vai par principiem vispār runāts? Vai kungi saņēmuši Daugavmalas pusmiljona atklāto vēstuli? Varbūt tas ir tas − katru dienu mierīgi Mildai gaŗām ejot uz darbu, sāku visu to baigi vientuļo centienu gaismas virzienā uztvert un saprast kā „normālu”. Pašiem jārunā, jārīkojas. Ja pie mums trimdā atbrauc Fronte un neatrod stratēģisku plānu, politisku vienotību (nevis forsētu, bet debatēs kaldinātu), demokrātisku valdību atsaucību (nevis „pieņemšanu”) − tad tās pārstāvji diezgan ātri pārsviedīsies uz mantu un līdzekļu vākšanu. Mēs par to sūdzamies − bet sūdzamies, ievērosim, paši par sevi.

Ja trimdas aktīvismam nav noturīga mērķtiecība, tad nebrīnīsimies, ja sazeļ TF un citas atbalsta grupas. Ja mūsu pienesums noslīd koncertturneju rīkošanas un viesu uzņemšanas līmenī (lai cik tas būtu cilvēcīgi, kulturāli, jauki), tad mums nav tiesību aizvainoti nopūsties: „tā nu veidojas jaunā Latvija.” Ja te spilgti nenotveŗam mūsu dzīvi, mūsu centienus vārdos un dziesmās, ja nerunājam, nedziedam, neizdodam, nelasām, ja mūsu bērni vairs nemāk un nemācās latviešu valodu − nekas vēl nav vinnēts! − tad tālāk būsim tikai tūristi. Mīļi gaidīti − bet tūristi.

 

*

„Nav mans.” „Nav mūsu.” Un neviens nav atbildīgs. Pirmās divas nedēļas Latvijā bija siltas, bet nemitīgi lija. Izbraucām laukos − lai cik Rīga nolaista, Latvijas postu var tuvplānā baudīt tikai laukos − un tur, kur asfalts beidzās, valstījāmies dubļu vannām cauri. Visur peļķes, bedres, pavisam applūduši ceļa strēķi. Izņēmums? Nē, atkārtoti un likumsakarīgi. Kolhoza traktors pārāk liels, nevar „apgriezties uz kapeikas”, katras vagas galā daļu uzartā iegrūž grāvī − un grāvja drīz vairs nav. Nekas, „tas nav mans”. Vai tiem ceļmalas tīrumiem nederētu mazāks dampis? „Nav mana darīšana.” Kas tad par grāvi atbildīgs − ciems, rajons, kāda ministrija? „Ej nu sazin, mēs ne.” Vai prasīts? „Kāds jau.” Kas ceļu labos? „Nav mūsu.” Un tā − tautai pieder viss, un nekas. Padomju pilsonis vidi izmanto, piesārņo, iznīcina − ka tik plāns izpildīts. Režīms ir izaudzinājis neatbildīgus lietotājus (kamēr vēl kas lietojams) un tos nobīdījis laika un telpas īrnieku līmenī: visuzinošā vadība atrodas tālu, un nedomā rūpēties, kamēr specveikalu plaukti pilni. Ukraina tāpēc tagad kodolmēslu krātuve, Arāla jūra izžūst un Jelgavā strādā Ziemeļvjetnamas parāda deldētāji. Kaut kur tā nolemts, un cauri.

Gan viss − „būs”. Veltīga atgaiņāšanās, solījums, akla cerība? T.s. sociālisms arvien aizbildinājās, ka neesot pilnveidots, ka vēl ar kopējiem spēkiem to esot jāceļ, var uzcelt. Nav teikts − par kādu cenu, cik ilgi un kādām citām (piem., tautu) cerībām pāri ceļā uz daudzināto „internacionāli”. Kur kavējas norēķins par meliem, viltu, neveiksmēm, izšķērdību, vardarbību, cilvēku un tautu kropļošanu mūžīgi nepanākama ideāla vārdā? Pāvests: „T.s. zinātniskās sociālās sistēmas tagad pasaules priekšā atklāj savu būtību: tās ir traģiskas utopijas, kuŗas cilvēces grūtā vēsturē ienesušas vēl nepiedzīvotu atpakaļslīdēšanu.”

Vai būs? P. Putniņa luga „Ar būdu uz baznīcu” pārnes pārkārtošanās problemātiku diametriski pretstatītu cilvēku, raksturu konflikta plāksnē un ar precīziem atgādinājumiem jautājumu uzstāda katram skatītajam: kādi mēs esam, kas mums svarīgs? Uz Nacionālā teātŗa izrādēm brauc no laukiem − laucinieku dzīve veido sižeta fonu. Bet pilsētnieki starpbrīžos sevī meklē atbildes. (Tiem bieži pārmet: Rīgā tik daudz krievus ielaidāt, tagad paši tieciet galā!) Vai būs? Un − kas?

 

*

Reiz uz Meksiku braucot, bija jāatceras: nedzer ūdeni, neēd zaimus. Tagad tas pats attiecas uz Latviju − un cerams, ka 1990. g. dziesmu svētku ciemiņi uzmanīsies. Reiz uz Āfriku braucot bija jāpiepotējas tā, ka pāris dienas nevarēja atsēsties − bet tagad Latvijas presē atklāti raksta par migrantu ievazāto slimību izplatīšanos kā nopietnu draudu ne tikai mazas tautas veselībai, bet tās pastāvēšanai vispār. Mēs redzam tankus, mēs ceram, ka neviens ārprātīgais raķetes neizsauks... bet tā ir groteska varenība, tas ir spēks, kuŗam pretinieka nav, viss tas milzu bruņojums ne nieka nelīdz ģimenei, kuŗā pārtikas saindēts bērns cīnās par savu dzīvību ... un zāļu nav.

 

*

Mēs televīzijā skatāmies 18. novembŗa sarīkojuma pārraidi no Nacionālā teātŗa − un beigās elektrizējošs moments: aktieŗi atdarina 1918. gada neatkarīgās Latvijas proklamēšu. Mēs neesam aizmirsuši! Deklamē arī runas. Un viena, sociāldemokrāta Paula Kalniņa, ienes savādu disonanci: lūk, sociāldemokrāti, viņš saka, atbalsta brīvas Latvijas pasludināšanu gan, bet augstāk par to un kā gala mērķi tur sociālisma internacionāli. Tagad atjaunota Latvijas sociāldemokrātu partija − vai tai tāds pats gala mērķis? Vai latvieši, pēc 45 gadiem „sociālismā”, nopietni interesējas par vēl vienu tā variantu kā nākotnes modeli?

Bīstamāki: vai kritisku vēlēšanu priekšvakarā ir pareizi ziedot pūles partijām un, iespējams, sašķelt gaišo vēlētāju bloku − kad visiem vienoti vajadzētu iet ar Fronti? Kas te notiek? Vai mēs iedomībā pagūsim gandrīz vai pēdējo iespēju nopūdelēt? Taču nekas vēl nav vinnēts!

 

Juris Mazutis

 

(Turpinājums nākošajā JG numurā)

 

Vai latvieši gribēs strādāt tā kā viņu tēvi un mātes strādāja? Par latviešu darba un dzīves tikumu pēdējos 20 gados daudz norūpējies Imants Ziedonis. Skat. JG 100. numura (1974. g.): „Ir izjaukts garīgā un fiziskā darba balanss laukos.”

Alfrēds Zariņš, dzejnieks, katordznieks, LNNK Alūksnes aktīvists, Helsinki ‘86 dibinātājs Operas apstādījumos 1989. g.