JG redakcijai:

Augsti mācīti vīri, baznīcas tēvi un žurnālisti,
Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti.

Nesen lasīju Andrieva Ezergaiļa apceri par 1989. g. Gananokves konferenci, kur tas veltī diezgan stiprus vārdus māc. Mārim Ķirsonam, izsakoties: „Kad māc. M. Ķirsons stāv blakus, tad velns nav tālu”. To lasot man atmiņā uzdzirkstīja māc. Jāņa Medņa raksts vietējā Grand Rapidu vienības latv. ev. lut. draudzes biļetenā, pirms vairākiem gadiem, kuŗā tas strosto savu amata brāli māc. Verneru Voitku, nesaucot gan to vārdā, kuŗš izrādīja neparastu drosmi būdams Latviešu leģiona mācītājs 2. pasaules kaŗa laikā. V. Voitkus bezbailīgi devies kaujas priekšlaukā, iznesot no turienes smagi ievainotos kaŗavīrus, pašam gūstot brūces un kontūziju. Viņa nopelnus māc. J. Mednis nepiemin, bet stāsta, ka tas pēc kaŗa, dzīvojot brīvajā pasaulē (Austrālijā), pametis savu ģimeni un draudzi un aizgājis ar citu sievieti. Tagad jau priekš laba laika posma V. Voitkus atrodas tā Kunga priekšā, kā par aizgājējiem agrāk izteicās majors Vilis Hazners. LELBA apgādā žurnāls Ceļa Biedrs, publicējot māc. V. Voitkus nekrologu, bija izteicies saudzīgāk, ka viņam dzīvē radušies samezglojumi. Vēl cits gadījums, ka baznīcas tēvi mēdz nostāties soģa un tiesneša lomā. Par to atkal liecina māc. J. Medņa izrīcība Vidienes apgabala mācītāju un draudžu darbinieku konferencē pirms ilgāka laika posma, Demoinā. Kā to stāsta protokols, tur māc. J. Mednis nodaļā „dažādas lietas”, minējis sekojošo: „Grand Rapidos dzīvojošais žurnālists, kuŗš nepieder draudzei, raksta avīzē aplamības par dr. dzīvi”. Šo rindu rakstītājam šis „žurnālists” (nav saukts vārdā) labi pazīstams. Viņš ir ilgus gadus Latviešu preses biedrības biedrs, apbalvots ar Kr. Barona prēmiju žurnālistikā un centies savā darbā arvien būt objektīvs un patiess, kādēļ māc. J. Medņa apgalvojums var radīt lielas šaubas par viņa spējām spriest par preses uzdevumiem un žurnālistu pienākumiem vispār. Pārsteidz gan arī tas, ka viņam nav bijusi drosme nosaukt vārdā ne mācītāju, ko tas apsūdz, ne žurnālistu. Pēdējam gan viņš „kaunīgi” atzinies, kuŗu viņš zem vārda „žurnālists” domājis.

Sveicu sakarā ar apbalvojumu. Visvairāk Jaunajā Gaitā man patīk objektīvās kritikas par grāmatām.

Cieņā, Valters Zirnītis, ASV.

 

 

JG redakcijai:

... Krievu pareizticīgo un vecticībnieku draudžu locekļi (un to piekritēji) nodibināja Krievijā 1989. g. rudenī savu partiju, kas saucas „Viskrievijas konstitucionālās monarhijas partija” − ar mērķi radīt Krievijā pēc Zviedrijas konstitucionālās monarhijas parauga valsti ar daudzpartiju sistēmu, kur valsts galvas amatā būtu monarhs no Romanovu dzimtas ar troņa mantošanas tiesībām turpmākā nākotnē. Neraugoties uz to, kad Gorbačova radītā demokrātija atļauj zināmas „brīvībiņas” šī VKM partija tomēr atrodas zināmā konspirācijā (ko pie mums sauc par „pagrīdi”), taču varēja radīt Latvijā savu nodaļu − Jačeiku ar saviem partijas brāļiem un partijas māsām. Tas mums Latvijā radīja zināmu atvieglinājumu − kā pretsvars Latvijā darbojošai neapvaldīti niknai krievu komunistu Interfrontei. Tā šodien Latvijā ir dažādu novirzienu krievi....

JG lasītājs Rīgā, 1990. g. 27. februārī.

 

 

JG redakcijai:

Papildinot A. Ezergaiļa vēstījumu, pažarnieku taures pūtēji, militārie orķestŗi, studentu festivāla un visādu parāžu muzikanti savas lielās bungas joprojām nes uz saviem vēderiem. Ja bungas stāv uz zemes, tās savu skaņu novada zemē: rīboņu dzird, bet iespaids mazs. Latvieši lielās bungas nav turējuši virs zemes, bet vairāk situši pa zemi. Varam pieņemt, ka tāpēc skaņa nav neko iedarbojusies plašākā nozīmē. Bungas turpmāk būtu jāsit tādas, kas netiek nestas uz vēdera un arī nestāv uz zemes. Tā skanēs tālāk un labāk.

Ed. Keišs