JG18 Skabargas

BUDĒĻU DZIESMAS

Jau pētījumu V nodaļā īsi pieminēju budēļus, (čigānus, ķekatas). Labi šo jauko parašu vairāk papētīt.

Lietas, aplūkotas loģiskā secībā, allaž atklāj sevī sākumu, vidu un beigas. Visjaunākajos laikos lietām nav vidus, piem., dažai labai uz mēnesi šautai raketei ir tikai pāris sekunžu sākuma un tikpat beigu. Citām lietām vidus ir, bet nav paredzamu beigu − piem., birokrātijai. Senlatviešu laikos tā nebija: viss nāca savā laikā un savā kārtībā, lēnām, bet noteikti.

Tad nu par budēļos iešanas sākumu. Budēļos ejot, ļaudis īpaši gatavojās. Pat visamatierīgākajam aktierim zināms, ka dabīgā izskatā nevienu uz skatuves nelaiž: kam vajag matu, bet nav, tam uzliek matu parūku; kam matu par daudz, bet nevajag − pliku parūku. Citiem uzkrāso sejai rievas, jaunām meitām uzpindzelē sarkanus vaigus un lūpas. Ja nu gadās tāda meita, kas aiz veselības vai pušu plīst un kam vaigi dabiski sarkani, tad tādai vismaz uzacis pamalē melnākas, lai publika redz, ka tādas ir. Līdzīgā kārtā arī senlatvieši gatavojušies budēļiem, īpaši pārģērbjoties par putniem vai zvēriem. Ir tie, kas gribējuši iet pa mājām paši savā izskatā, vismaz uzcirtušies:

Ai čigānu māmuliņa, Tavus daiļus čigāniņus! Puiši garos zābakos, ^Meitas zīda lakatos.

Neprašām jāpaskaidro, ka jaukā paraša par (visai lēto) zīdautu dāvināšanu meitām tautā noturējās ļoti ilgi, pieminēta vēl Blaumaņa lugās un nepatīkamā kārtā izzuda tad, kad Latvija tika pārāk bagāta un modē nāca nercs un karakuls.

Katrs, kas puikas gados iznēsājis pa mājām pagasta apkārtrakstu, (mūsu galā sauktu par cirkulāru), sapratīs otru budēļu jeb čigānu nelaimi:

Čigānam, nabagam,
Nopelnīta garoziņ’:
Visi ciemi jāstaigā,
Visi suņi jālādin’.

Un neba jau suņu vien bijis jābaidās:

Čigānos laizdamās,
Vilku biezu kažociņu:
Citur deva ēsti, dzerti,
Citur vēzdu par muguru.

Acīmredzot, tais laikos nav bijis jāžēlojas par īpašu viesmīlības pārpalikumu. Tam gan savi iemesli, kā vēlāk apskatīsim.

Kālab ļaudis budēļos gājuši?

Budēļos iešanu var saprast no trim viedokļiem: vispārējā, puišu un meitu.

Vispārējais viedoklis ir ļoti vienkāršs un izskaidro arī to, cik sena ir letiņu lielo izēdāju slava, (skat. pētījumu VIII nodaļu):

Nu es iešu tais mājās,
Tais mājās labi ļaudis:
Krišiņš man maizi deva,
Vecā Trīne kāpostiņus,
Vecā Grieta aprikšoja
Lielu šķēli cūkas gaļas.

Senlatviešu gaume ēdienos nemaz tik vienkārša nav bijusi, kā no pieminētās dainas varētu spriest. Jāievēro, ka Tolstoja varoņi vēl daudz jaunākos laikos apmierinājušies ar putru un kāpostiem. Senlatvieši vismaz prasījuši labas gaļas.

Ar otru, puišu viedokli, ir vēl vienkāršāk: tas jau nemainās cauru gadu.

Kur tie kuplie dūmi kūp,
Tur var’ mīksti kāpostiņi;
Kur tie niknie suņi rēja,
Tur aug daiļas mātes meitas.

Meitu viedoklis, turpretim, ir ļoti neskaidrs, jebšu izdomājos par to visvisādos virzienos:

Čigānos, čigānos,
Tev, meitiņa, jāiziet:
Ne tu māki dziju vērpt,
Ne liniņus balināt.

Ej nu sazini, vai Ziemsvētku vakarā bijuši kādi īpaši semināri meitu apmācīšanai šais lietās vai − puiši, ar suņiem nokāvušies un kāpostu pieēduši, par tādām lietām nav interesējušies, vai kā. Tāda tā daina ir − izdomājiet paši, mīļie lasītāji, un, ja zināt, pastāstait man ar.

Budēļu atnākšana kādās mājās bijusi vismaz baigi trokšņaina.

Vispirms, dainas neaizmirst pamatīgi izskaidrot, kādā gada un kādā dienas laikā budēļos iešana notikusi:

Laid iekšā, saimeniece,
Man kājiņas nosalušas;
Man kājiņas nosalušas,
Tumšu nakti staigājot.

Katrā mājā bijusi sava iekšā tikšanas metode jālietā. Tā atradu retu dainu, tādu, kas jāskaita ar ilgāku laika atstarpi starp rindiņām un lietota šmaukšanās nolūkos senlatviešu Ziemsvētkos:

Sajemat danču bērnus,
Neba mēs daudz bijām:
Bijām pieci, bijām seši,
(un tad mudīgi) Līdz trešam desmitam.

Ja nu saimeniece nav nedz mīkstu sirdi, (... man kājiņas nosalušas), nedz visai lētticīga, kāds balamutīgāks puisis (kā citādi!) mēģina glaimus: No tālienes es pazinu, Kur bija laba saimeniece:

Trīs eņģeļi kokles sita
Nama jumta galiņā.

Nudien jāšaubās, vai Rubirosam ir tik zeltīta mēle kā tam senlatvietim.

Kad nu šā vai tā istabā tikts, tālākā runāšana ir vienkārša un skaidra:

Nebīsties saimeniece,
Ka tev daudz viesu nāca:
Šauni galdu pār istabu,
Sēdies galda galiņā.

Un laikos, kad nevarēja vis pulku tā uz reizi aizsūtīt uz stūra veikalu pēc šādas vai tādas skārdenes, tāda „galda pāršaušana” reizēm radīja problēmas.

Tāpat, nez vai tikai šīs nav baumas, gudru ļaužu palaistas, istabā tikšanai:

Nu debesīm Dīva dāli
Par čiganim atnuokuši.
Esit gudri, zemes bārni,
Uzņemt labi čiganiņus.

Problēmu saimniecēm bijis daudz. Varu īsti labi iedomāties, ka kāda tāda mājas valdniece ieskrien namiņā un norauš pa asarai zīda priekšautā sekojoša apstākļa dēļ:

Vakar teicu meitiņām,
Lai izslauka istabiņu;
Istabiņa izslaucīta,
Pabeņķītes neslaucītas.

Tiktāl sākumam. Nu tas vidus.

Latvju dainās ir vesela nodaļa par budēļu rīksti. Kas īsti vēl pērts, nav gluži skaidrs, bet slinkie ļaudis gan dabūjuši:

Budēlīti, tēvainīti,
Izper manu vedeklinu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņas.

Vācijā kaŗa laikos ļaudis pie t.s. „fōralarma” mudīgi metās pagrabos, nemaz īstās trauksmes negaidot. Senlatvijā slinkie ļaudis, padzirduši Ziemsvētkus nākam, darījuši tāpat, nemaz negaidīdami budēļu atnākšanas. No vispārinātā dainu izteiksmes veida par šo tematu jāatzīst, ka Senlatvijā bijis milzums slinku ļaužu:

Kur, māmiņ, tavas meitas,
Ka neredz staigājam?
Vai tu būsi paglabājse,
No budēļa bīdamās?

Godīguma labad jāpiezīmē, ka uz mata tāda pati dziesma ir par puišiem.

Skaidrs, ka nopērtie, mīkstumus berzēdami, nav jutušies pret budēļiem visai draudzīgi. Korsikā cietušie būtu nobrēkusies: „Venedetta!”, un gāzusies pērējiem virsū ar nažiem. Amerikā bez vārda runas ievadītu tiesas procesu miesas bojājumu utt. dēļ, teiksim, par pārsimts tūkstošu dolāru. Senlatvijā bija rāma un kārtīga zeme. Atriebties varēja tikai − budēļus apdziedot:

Budēlīti, tēvainīti,
Tev gara bārda,
Dod manām meitām
Istabu slaucīt.

Bez slinko ļaužu izpēršanas budēļi vēl nesuši sekmes saimniecībā. Visvisādas sekmes. Tā nu budēlis varējis lielīties, ka ar viņa starpniecību, lūk, noticis tā:

Es pielēcu zirgstallim,
Dievs dev’ bērus kumeliņus;
Es pielēcu govstallim,
Dievs dev’ raibas raibelītes;
Es pielēcu aitstallim,
Dievs dev’ mazus sprogainīšus;
Es pielēcu cūkstallim,
Strīpains, deglains midzīt vilka;
Es pielēcu zosstatlim,
Dievs dev’ mazus klēgātājus.

Par saviem pakalpojumiem budēļi prasa atlīdzību, turklāt liekot manīt, ka labi nebūs, ja nekā nedos:

Saimeniece, siļķu ciska,
Negrib labu gāju dot.
Kas dod speķi, tam aug suķi,
Kas dod siļķi, tam sprāgst kaķi.

Redz, kur skaidra runāšana! Retorisks jautājums: nez’, kas modernos laikos notiek par piena pulvera došanu?

Protams, kad jau valoda tāda, tad manta nāk ar:

Dodat, meitas, cimdus, zeķes,
Tam budēļu vecajam:
Kad nedos cimdus, zeķes,
Augs jēriem īsa vilna.

Ja mantu nedod, budēļiem gadās to tāpat paņemt. Šis notikums tad nu ir iemesls dažkārtējai neviesmīlībai. Jāatzīst gan, ka senlatvieši pat šādās lietās bijuši gaužām praktiski cilvēki:

Saimeniece saimeniece,
Glabā savu suseklīti:
Nu sanāca budēlīši,
Susekliņa zadzējiņi;
Rītu būs svēta diena,
Visiem mati jāsukā.

Beigas sākas tad, kad budēļi, paēduši, apdāvināti un izdancājušies, ņem savu bluķi un iet uz citām mājām.

Lielumis uzņemšana bijusi laba, labas ir atvadu dziesmas:

Nu ar Dievu, nu ar Dievu,
Šī vakara saimeniece!
Rītu būs jauna diena,
Būs mums jauna saimeniece.

Un, ja sēņu vira bijusi īsti garda, zirņi mīksti, miests salds un laba lēkšana pa istabas vidu, atrodas pat tāda dziesma:

Kad es būtu to zinājsi,
Kad te tāda laba vieta,
Es būt vīru līdzņēmusi
Ar visiem bērniņiem.

Novēlu visiem lasītājiem tādus jaukus Ziemsvētkus šogad!

Paldies saku Dieviņam,
Nu atnāca Ziemassvētki;
Dievs lai dod veselību
Lieldieniņu sagaidīt!

1958. gadā ASV latvieši savam Kultūras Fondam saziedoja apmēram piecus tūkstošus.

Pudele Volfšmita vodkas maksā apmēram 4 dolārus. Pārlēšot 5000 dolārus vodkas pudelēs, iegūstam apmēram 1250 pudeles.

Tik daudz latvieši izdzer vienā kārtīgā nedēļas nogalē.

ALJA-s valdes priekšsēdis tāpēc pēdējā valdes sēdē apsvēra šādu saukli: „Pudeli Volfšmita Kultūras Fondam!”

Var jau, skabargprāt, gadīties, ka, bet arī, ka, ja − − −

Katrā gadījumā, šāds sauklis liksies tuvs un saprotams daudz vairāk ausīm.

Un šis arī ir fakts − amerikāņu skolā skolotāja lūdza bērnus, lai katrs nosauc vienu vārdu, kas sākas ar burtu „v”. Kad kārta pienāca latviešu Jurītim, viņa piemērs nāca ātri un skaidri: „vodka”.

Kāds latvietis no Ņujorkas, kas parakstās anonīmi VECAIS JAUNIETIS, raksta redakcijai, ka Jaunajā Gaitā 13., 14. un 15. numurā ievietotos jauno mākslinieku darbu attēlus viņš pat nekārtu pie sienas „savā garāžā”.

Latvijas brīvo arodnieku trimdas kopas izdevums „Trimdas arodnieks” (redaktori K. Dziļleja un L. Ešenvalds) 30. numura vienā no četrām lappusēm (lappuses nav numurētas) raksta, ka „Mums (t. i. „T. a.” redaktoriem − red.) no ASV vēl ziņo, ka jauniešu delegācija nolikusi ziedus (ALJA-s kongresa laikā − red.) pie bij. Latvijas diktatora Ulmaņa pieminas plāksnes. Šāds mirušā diktatora godināšanas akts neatstāj labu iespaidu brīvajā pasaulē, pie kuras mēs (t. i. „T. a.” redaktori − red.) apellējam par mūsu tautas atbrīvošanu no cita diktatora!”

Skabargu redakcija no pieredzes zina, ka jauno paaudzi pat ar valgu neaizvilks uz „aktu”, ja tā to negribēs. Tāpēc Skabargu redakcija domā tāpat kā Jaunās Gaitas redaktors Gunārs Irbe: „... latviešu jaunatne emigrācijā nav teļi” (Jaunā Gaita Nr. 9, 106. lappuse). Tā ir spējīga redzēt, vērtēt un demokrātiski lemt. − Skabargu redakcija tikai brīnās par to, ka tur, kur brīvajā pasaulē par mūsu tautas atbrīvošanu apellē „Trimdas arodnieka” redakcija, ziedu nolikšana pie izcila Latvijas valstsvīra piemiņas plāksnes neatstāj labu „iespaidu”.

Bērnu mēnešraksta MAZPUTNIŅŠ pirmais viena gada pasūtinātājs kļuva, kā viņš pats izteicās − „zvērināts vecpuisis”, ALJA-s valdes priekšsēdis Laimonis Streips. − ALJA-s valdes loceklis Juris Šlesers gan neuzdevās par „zvērinātu vecpuisi”, bet viņš kļuva MAZPUTNIŅA viena gada pasūtinātājs Nr 2. − Trešā numura godu ieguva ALJA-s valdes kasiere Ginta Ķeņge. − Rādās, ka MAZPUTNIŅAM būs tīkams lidojums, jo, domājams, to pasūtinās arī bērni un ģimenes ar bērniem.

ALJA-s veicinātājs biedrs, šoferis un fotografētājs Edmunds Sprūde Čikāgas latviešu nama fonda izlozei ziedojis JAUNĀS GAITAS gada abonementu.

Un pats to laimējis.

Tas ir fakts.

Reizēm cilvēkiem, kā smejies, nelaimējas. Edmunds Sprūde, lūk, ir Jaunās Gaitas pārstāvis Čikāgā un tās apkārtnē.

Morāle : jo vairāk no Jaunās Gaitas mūk, jo tuvāk tai tiek!

Redakcijai. Jūs savos pēdējos numuros esat pārlēkuši augsto dzelzs žogu un no nacionālajiem zāļu laukiem, no tautiskajām birzīm esat nonākuši pie benžu sarkanajiem asiņu ezeriem, no kuŗiem smeļat nejēdzīgās slavas dziesmas Ļeņinam un kolchoziem. Un tad šie attēli ar riebīgo virsbendes fizionomiju pašā vidū. Nebūt nerunājot par nodevīgo Latvijas slepkavu salīdzināšanu ar atbrīvotāju Hitleru. Vai jūs jaunatni gribat pataisīt par komūnistu pionieŗiem?

Kāds Ņujorkā.

SKABARGU redakcijas atbilde: Jūs, piemēram, domājat, ka to vispār var? Kāpēc tad, teiksim, trimdas jaunatnei nevar iemācīt tik populāras lietas kā latviešu gramatiku, Livonijas vēsturi un Vecā Stendera kopotos rakstus? Skabargas ir pārliecinājušās, ka komūnismu iemācīt ir tikpat grūti, par ko liecina kāda jaunieša vēstule: „Loti priecājos par to, kā esat sarkanos izzākājuši ar viņu pašu muļķībām. „ Sakait, ko lai darām mēs?

Ļ.c. „Skabargu”redakcija! Personīgi nesaprotu, kāpēc mums trimdas tik grūtajos, smagajos apstākļos pastāv vairāki žurnāli, kas lasītājiem neko nesniedz. Vai, piemēram, „Jaunā Gaita” nevarētu apvienoties ar „Laika mēnešrakstu”! Šāds vienkāršs izkārtojums reducētu trimdas žurnālu skaitu (par vienu mazāk). Šo problēmu esmu apsvērusi jau vairākus gadus, tāpēc manas personīgās piezīmes par šo jautājumu būtu ļoti interesants materiāls arī kultūras semināram.

− Cienījama latviešu audzinātāja ASV.

SKABARGU redakcijas atbilde: Runājot par žurnālu skaita latviešu valodā reducēšanu, vai jūs, cienījamā tautiete, esat arī padomājusi, cik, piemēram, reduktīvi efektīva būtu „Laika mēnešraksta” apvienošana ar Padomju Latvijas „Karogu”? − Par „Jaunās Gaitas” apvienošanu ar „Laika mēnešrakstu” nevaram runāt, jo neviens nezina, ko par to sacītu Valdemāra Kārkliņa vārdā nenosauktais, bet gan pierakstītais „Laika mēnešraksts”.

Illustrā redakcija! Pārbraucis mājā no ELJA-s kongresa, ilgi pārdomāju sūtņa K. Zariņa teikto: „Jūs, jaunatne, uzņemieties vadību, mēs − vecā paaudze − iesim jums līdzi.” Vai sūtņa kungs būtu zīmējies uz mani? Vismaz liekas, ka viņš skatījās tieši uz MANI! Ko lai daru?

A.B. Cedelis, Stokholmā.

SKABARGU redakcijas atbilde: Labi, ka jūs atsaucāties! Skabargu redakcija jau bija nodomājusi, ka teiktais zīmējas uz viņu. Dažs labs no mums jau bija sasaiņojis koferi un gaidīja pirmo strūklu lidmašīnu uz Londonu. Ieteicam jums darīt to pašu un labi drīz, jo Amerikas Latviešu Apvienība Latvijas sūtņus noliegusi kritizēt. No kritikas par jūsu vaļsirdīgo vēstuli mums jūs glābs tikai sūtņa amata uzņemšanās.

Redakcio. Ar kādu nolūku un vajadzību jūs ievietojāt italisko operu „Policista atriebība”? Vai ar to domājat piesaistīt kādu abonentu-itālieti?

Jānis Berzonio, Adelaidē.

SKABARGU redakcijas atbilde: Kā redzat, viena tāda jau atradās 14. numura zīmējumā . . . Kur sauc, tur nāk.

Skabargu redakcijai! Man ir loti žēl (ko nu tik daudz žēloties ! − red.), bet arī man jāpieskaras kultūras semināram, jo esmu iedzīts nezināšanas strupceļā. Proti, laikraksts „Latvija Amerikā” 1958. gada 29. oktobra numurā ziņo − ALJA-s valdes sēdē priekšsēdis Laimonis Streips savā ziņojumā par kultūras semināra organizēšanas priekšdarbiem teicis, ka „rakstījis ALA-s Kultūras biroja vadītājam J. Kadilim, ALA-s vārdā lūdzot nominēt par nozaru vadītājiem: Latviešu gramatikas nozarē − Zariņu Jāni, bet Latvijas vēsturē − Dr. E. Andersonu un T. Dukātu.” Turpretī laikraksts „Laiks” 1958. gada 29. oktobra numurā jau ziņo, ka tai pašā sēdē „Par semināru nozaru vadītājiem izraudzīti − Zariņu Jānis latviešu valodā un Dr. E. Andersons un T. Dukāts Latvijas vēsturē.” Bet jau pieminētajos ziņojumos vēl šādi fakti − „Latvija Amerikā” ziņo, ka „Valde bez iebildumiem akceptēja prezidija izstrādāto semināra uzbūves plānu...”; bet „Laiks”, ka „Amerikas latviešu jaunatnes apvienība izstrādājusi latviešu kultūras semināra mācības plānu, un valde to apstiprināja 18. un 19. oktobra sēdē.” − − Tagad nu gan es lūdzu papildus informāciju:

a. vai abi ziņojumi tiešām var būt patiesi?

b. ja nē, kurš laikraksts nodarbojas ar dzejošanu?

c. vai manis iedzīšana neziņas strupceļā nav nevēlama parādība?

d. vai es piedzīvošu kultūras semināra darbības uzsākšanu?

A. Malcinieks, ASV

SKABARGU redakcijas papildus informācija:

a. Abi ziņojumi reizē nevar būt patiesi. Lai arī jauna gados, ALJA-s valde tomēr pieturas pie vecās „viena lēmuma sistēmas” par vienu un to pašu jautājumu. Nebūt nav tā, ka tai būtu jauna „daudzu lēmumu sistēma” kādam jautājumam;

b. vairāki Skabargas redakcijas līdzstrādnieki bija ALJA-s valdes 18. un 19. oktobra sēdes dalībnieki un tāpēc var nemaldīgi konstatēt, ka laikraksts „Latvija Amerikā” šai jautājumā ar dzejošanu nenodarbojas;

c. tā kā nav notikusi tikai jūsu iedzīšana neziņas strupceļā, bet notikusi arī jauna „ķīļa iedzīšana” vecās un jaunās paaudzes sadarbībā, parādību pēc nerakstīta sadarbības kodeka mums, jaunajiem, nav atļauts kritizēt vai novērtēt tādējādi, ka būt saskatāma kritika;

d. kaut arī nezinām jūsu vecumu, atbildam arī uz šo jautājumu, jo: ja darbu jauc, to būs grūti jebkad uzsākt.

Piezīme − SKABARGU redakcija tomēr joprojām aizstāv preses brīvību un neapsūdz preses brīvības aizkaršanā nevienu preses izdevumu, kas vadās pēc vecum vecās latviešu tautas gudrības − to, kā nav, piedomā klāt!

God. redakcija! Sakait, vai esam rīkojušies prātīgi? Proti, Sidnejas studenti, vēlēdamies dzirdēt par preses brīvību, uzaicināja referēt Austrālijas latviešu pārstāvi, pazīstamo „kungu ar diviem portfeļiem”, kam preses brīvība nepatīk un kā auto−ego izraisīja Sidnejā tādu „pārpratumu”, ka no vietējās Preses Kopas izstājās vairāki biedri.

− Students, Sidnejā.

SKABARGU redakcijas atbilde: Par „kunga ar diviem portfeļiem” auto−ego ietekmi uz vietējo Preses Kopu jāveic pētījumi. Bet ja cilvēks, kam nepatīk preses brīvība, referē par preses brīvību, tad var tikai mācīties. Kas gan trimdā ir kaut ko iemācījies citādi nekā no citu kļūdām! Reiz kāds kungs, kas nemācēja peldēt, gribēja to iemācīt Skabargu redakcijai. Kungs noslīka, bet mēs iemācījāmies respektēt peldēšanu.

Redakcija. Vēlreiz prasu jums − un gluži nopietni − kāpēc jūs neesat cauri un dibenā?

A. P-ns, ziņkārīgs tautietis.

SKABARGU redakcijas atbilde: Un mēs jums gluži nopietni atbildam, ka ir katastrofāli. Par spīti visām redakcijas, saimniecības daļas un pārstāvju pūlēm Jūs apmierināt, abonentu skaits drastiski audzis.

Laimonis Streips

ZINĀTNISKS IESKATS

LATVJU SENVESTURĒ

1958. gadā naktī no 13. uz 14. aprīli „Skabargu” redakcija lūdza savu latviešu tautas folkloras pētnieku spert iespaidīgus solus uz priekšu arī senlatviešu sākotnējo dzīves vietu apzināšanā. Redakcija pētniekam paskaidroja: tai neinteresē, kur lai autors ņem materiālus; bet piekodināja un lika likt aiz auss, ka metodei jābūt pareizai. Un proti − ne kādai citai, bet tieši tādai, kādu pielieto līdzīgos pētījumos mums visiem zināms tautietis mums visiem zināmā lapā.

Darbs, kā tas pie latviešiem parasts, vaiņagojās panākumiem.

„Skabargu” redakcija

Ir tīri dabīgi, ka, pētījot folkloru, man radās jautājumi par to, no kurienes latvieši īsti cēlušies, kur bijusi viņu pirmdzimtene. Labu laiku nezināju, kā to noskaidrot. Tagad zinu. Nav grūti mācīties no meistara, un šais jautājumos tāds publicējies Trimdas Taurē. Barga konkurences naida dēļ viņa vārdu vis nepieminēšu. Viņa metodes ir visumā vienkāršas, bet apbrīnojami efektīgas. Viņš ņemas ap ģeogrāfiskiem vietu vārdiem un no tiem deducē mūsu senču agrīnās apmetnes. Pie tam vietu vārdu var lasīt un pieņemt tieši vai, ievērojot, ka valoda pa šo laiku varētu būt mainījusies, mēģināt atšifrēt, ko tas nozīmē. Bet mans Taures kollēga atradis citu rafinētāku veidu. Viņš saka, ka arābi, lūk, vārdus lasot otrādi. Piemēram, Itālijā agrāk dzīvojuši lati, bet arābi, otrādi lasot, tos saukuši par ital. Un lati paši, nez’ kāpēc, uz vietas aizmirsuši savas cilts vārdu un kļuvuši par īstiem itāļiem. Šo izskaidrojumu Taurē izlasījis, kļuvu nesamērīgi priecīgs, ka neviens arābs nav ticis līdz Baltijai, jo citādi tak mūsu zemīti sauktu par Ajivtalu, bet mūs pašus par ajivtaliešiem. Šausmīgi, ne? Taču es gribu pieteikt vēl vienu, vēl rafinētāku metodi: kāpēc gan vārdus lasīt tikai otrādi? Tik pat labs un spēcīgs veids ir samainīt balsienus un redzēt, kas tad iznāk. Tā, apbruņojies ar trim pētniecības metodēm: tiešo, apgriezto un sajaukto, paņēmu Mazāzijas karti (to man piesūtīja mana apdrošināšanas sabiedrība, laikam cerot, ka es pazudīšu un viņi tiks no manis vaļā), un sāku īsti nopietni pētīt. Vispirms, kāpēc Mazāzlju? Tāpēc, ka līdz šim divi vietas vien tā īsti min par latviešu sendzimteni − šo un Indiju. Un par Indiju jau nav ko runāt: pietiek zināt, ka iedzimtie vienu no savām lielākajām un visnotaļ dubļainajām upēm sauc pareizā vārdā par Putru, lai saprastu, ka to vārdu upei mūsu senči devuši. Tas jau vairākkārt aprakstīts, to pieminu chronoloģijas labad. Bez tam, mans Trimdas Taures kollēga atradis, ka Mazāzijā (Turcijā un Azerbeidžānā) tek Kuras upe, un tur tāpēc bijusi baltu, tā tad arī latviešu pirmdzimtene. Patīkami. Sāksim no tā punkta. Tur nu viņi bijuši. Un jauki tur bijis: vēl tagad uz Kuras upes stāv miestiņš vārdā Kemerli. Kas viņus no turienes pamudināja aiziet? To skaidri rāda apkārtnes vietu vārdi: lielā pilsēta netālu no Kuras iztekas (tagadējā Turcijā) saucas skaidri un nepārprotami: Kars. Tā tad kaŗš latviešus spiedis kustēties. Ir skaidrs, ar ko kaŗš bijis. Mūsu senči gājuši uz dienvidiem. Tā tad uzbrucējs nācis no ziemeļiem. Un kas ir ziemeļos no Turcijas? Skaidrs? Par kaŗa iespēju runā vēl citi vārdi: pilsētas Kora, Karakoese, Coruh. visas tai pašā apgabalā, un, galu galā − Ankara. Ko senlatviešu valodā nozīmējis prefikss an-, to nezinu. Protams, kaŗaspēks sapulcējies pie augstākās vietas tap apkārtnē − tā ir vieelāk − un tur bijuši savesti visi kaŗa braucamie rīki. Šis kalns tāpēc saucies − Kaŗarats; tagad vārds deģenerējies uz Ararat. No turienes senlatvieši gājuši uz dienvidiem, kur ir liels ezers, Van Golu, resp. (skat. metožu aprakstu) − Nav Gala. Ka mūsu senči tad pagriezušies uz austrumiem, to rāda tas, ka Iraku var arabiski izlasīt − Kari. Tā tad, kaŗodami senlatvieši gājuši cauri Irākai un Irānai. Kāpēc taisni tur? To gaiši izskaidro pilsēta dienvidos no Nav Gala ezera: Muks. Viena no armijām muka, un otrai bija jādzenas pakaļ uz to pusi, kur mukšana notika. Tas taču elementāri. Irakas un Irānas tuksnešos ar mūsu senčiem notikušas ļoti interesantas lietas.

Pirmo ziņu par viņiem Irānā atrodam ap 51. gaŗuma un 35. platuma gradu. Tur ir pilsētiņa Qum, kas, arabiski lasīta, stāsta, ka viena no armijām vēl arvien mukuši, un otra tāpēc vēl arvien dzinusies pakaļ. Liela kauja notikusi savus 150 kilometrus uz austrumiem. Tur ir milzu vieta, ko sauc par Dašt-i-Kavir, kas nozīmē: deso un kaujas. Cienītiem lasītājiem jāpaskaidro, ka vārdiņš „deso”, latviešu valodā atbilst vārdiņam „skrien”. Es zinu, ka pedanti lasītāju vidū teiks, ka no Dašt-i-Kavir nu gan „deso un kaujas” iztaisīt nevar. Tiem cilvēkiem gribu paskaidrot, ka toreiz vēl nebija Latviešu Kultūras Semināra, un tāpēc ar vārdu pareizrakstību tā bija, kā bija.

Jāpieņem, ka šai skrejošā kaujā latviešiem gājis bēdīgi, jo tūliņ dienvidos no turienes ir pilsēta, kas uzstāda kriptisko jautājumu: Khur? Vēl vairāk: senlatvieši kaujas laikā izklīdināti; uz dienvidaustrumiem ir gājusi liela cilts daļa, un tur lielu apgabalu sauc par Dašt-i-Lut, t.i. tur skrējuši latvieši. Ka tā bijis, to apstiprina pilsēta Kerman (mani ķer, pēc 3. metodes). Taču šai cilts daļai izdevies no pretiniekiem atkratīties ar kauju pie pilsētas ar izteiksmīgo vārdu: Bam!, jo citādi tie nebūtu varējuši lēnā garā peldēties pie Daulatabad (daudz latviešu peldējušies, vai „bādējušies”).

Es zinu, ka „bādēties” nav labs latviešu vārds, bet Irānas neticīgajiem jau tādas pārskatīšanās kļūdiņas nevar ļaunā ņemt! Cilts sievieši skrējuši tālāk, uz Baluchistānu, kur ir vieta Dašt−i−margo; margo, protams, no vārda merģele, t. i. meitene. Necik tālu no turienes ir otra Daulatabad: šī, jādomā, dāmām. Visgrūtāk klājies tai cilts daļai, kas nošķīrusies uz dienvidrietumiem no Dašt−i−Kavir. Jau ļoti drīz atrodam upi ar nepatīkamo vārdu Zaindeh Rud, kas, otru vārdu izlasot arabiski, noskaidro, ka pie šīs upes indē un dur. Kas indēts un durts, to redzam no upes drusku tālāk Dienvidirānā: Kur Rud, tā tad kurši durti...

Ir pamats domām, ka ap to laiku pienācis veļu mēnesis, un senlatvieši tad, kādus desmit kilometrus no Omānas līča, piesaukuši veļus, jeb, kā irānieši savā nezināšanā saka, garus (Pilsēta Surag arabiski Garus).

Neatrazdami miera Irānā, senlatvieši pārgājuši Omānas līcim, un turienes iedzīvotāji tos sagaidījuši ar Esi sveiks! saucieniem pie Es Suwaik pilsētiņas. Atkal notikusi liela peldēšanās, tikai omānieši, redzams, mazākā vācu ietekmē nekā irāņi, nav dēvējuši
šo vietu par „badi”, bet īstā, kaut druksu sagrozītā latviešu vārdā par Mazqat. Taču, omāniešiem lielais ciemiņu bars apnicis, un apspriedē pie Quryat pilsētas, senlatviešiem tā caur puķēm prasīts, kur šie iešot. Šķiet, ka latvieši aizgājuši uz Kuria Muria salām Arabijas jūŗā. Kuria noteikti nāk no vārda kūrs, un, tā ka salas droši vien bijušas nocietinātas, tās sauktas par kūru mūriem. No turienes, īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, tad latvieši gājuši gar Sarkano jūru uz augšu. To pierāda pilsētiņa Lith netālu no Mekkas un, galvenais, pilsēta Viva Let!, ko arābi, protams, izlasījuši otrādi − Tel Aviv − Palestīnā. Tur mūsu varonīgie senči, ar kauju apgājuši visu Mazāziju, saņemti ar ovācijām. Aiz sajūsmas daļa turienes iedzīvotāju aizgājusi mūsu senčiem līdz, kā to rādīja pēdējā Latvijas tautas skaitīšana. Tā nu, bāzējoties uz Kuras un Bramaputras upēm, varējām pierādīt, ka senlatvieši izmaisījuši visu Mazāziju un Indiju. Taču, pētījumi šai laukā vēl tikai sākušies, jo atklāju, ka pilsētas ar nosaukumu Kura ir kā Nigērijā, tā Vidusķīnā, bet Okeānijā pie Letti salu grupas, ir sala Kur. Ja vēl ieskaita to, ka Ekvadorā ir liela pilsēta Latakunga, tad jāteic, ka ir melnie, ir brūnie, ir sarkanie bijuši mūsējie. Ar skubu prasīšu apdrošināšanas sabiedrībai sīkas Nigērijas, Ķīnas, Okeānijas un Ekvadoras kartes, lai varētu izpētīt latviešu gaitas tur. Ceru, ka varēšu drīz uzstādīt pamatotu prasību: pasauli latviešiem!

VISJAUNĀKĀ

bilžu vārdnīca

REDIĢĒJUSI UN ILUSTRĒJUSI BIRUTA RUBESA

Mājturība

Nekustams īpašums

Okeāns

UZ „KOEKSISTENCES” PURVU

Glezniecības lauva tērpies tumšā uzvalka ar sarkanu neļķi

Salutaurs skumst par jaunatni

KAS NOTIKS AR LATVJU JAUNATNI? PRASA GLEZNOTĀJS PROF. J. TĪDEMANIS

Šīs bildes un dzejas nav ņemtas no „Cīnās”, nedz arī no „Jaunās Gaitas”, bet no „nacionāla” laikraksta „Amerikas Vēstnesis”.


Zviedrijā − Padomju Latvijas archibīskaps Turss ierodas Stokholmā un sasveicinās ar ievērojamiem latviešiem.	ASV − ievērojama trimdas latviešu laikraksta redaktors uz vietas personīgi sacer notikumu aprakstus latviešu dzīvei visā pasaulē.	Austrālijā − Latviešu jaunatne pirms gulētiešanas lasa Olafa Stumbra godalgoto dzejoli „Manai Laumai”.

Anglijā − Dārza svētki Bekinghēmas pilī, Londonā (uzņēmums no gaisa). Latvijas sūtnis redzams 7. rindā, 34. no kreisās. Svētkos pavisam piedalījās 6000 karalienes viesu.	Kanadā − Pēc 1958. gada jaunatnes dienu balles Niagarā divi jaunieši pārspriež Daugavas senlejas pārpludināšanas projektu un vienojas, ka tā ir vecā Indrānu problēma: viens grib ošus nocirst, otrs − paturēt.	Meksikā − Attēlā pazīstams jaunatnes darbinieks, pamodies nakts vidū ar stiprām galvas sāpēm, konstatē, ka dzīvoklī radies gāzes iz-, ie-, uzplūdums.

	SKABARGU redakcijā nesen viesojās pazīstamais Kanadas latviešu filmu vīrs Mārtiņš Miorillino Mūsainis. Tālais viesis interesējās par Antona A. Acurauga operas „Policista atriebība” filmēšanas tiesībām. Bet pirms līguma parakstīšanas MMM vēlējās apzināt galveno lomu tēlotājus. Lai sameklētu varoņtenoru un indoeiropisku basu, kas var dziedāt uz galējās dzirdes robežas, MMM īsi pirms redakcijas slēgšanas izbrauca uz Čikāgu un tālāk − Toronto. Pa ceļam filmu vīrs solījās apstāties arī Bramptonā (Kanadā) un angažēt dažus kaķus. Minētā pilsēta ir slavena ar saviem pieglaudīgajiem dzīvniekiem. SKABARGU redakcijā MMM atstāja savas Latviešu Filmu Chronikas 1. daļu. Plašākai publikai to rādīšot Latviešu Jaunatnes Svētkos Toronto 1959. gadā. Ar MMM laipnu atļauju sniedzam SKABARGU lasītājiem dažas raksturīgas ainas no trimdas latviešu dzīves filmā.

	Amerikas SV − Amerikas Latviešu Apvienība organizē latviešu kultūras seminārus jaunatnei (uzņēmums izdarīts 1957. gadā).	Argentīnā − Ievērojams latviešu baletdejotājs uzdejo putekļu mākoni. (Neilgi pēc chronikas uzņemšanas viņš tika izslēgts no latviešu apvienības.)