Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

 

TIEM, KAS PALIKA ...

Aivars Ruņģis, "Vai, bāliņi, tālu jāsi", romāns, Jaunā Gaita nr. 2. - 16.

 

Žurnāls, kas iznāk pa diviem mēnešiem reizi, nav īstā vieta romānam: zūdot viengabalainībai, zūd arī iespēja darbu pienācīgi novērtēt. Un tomēr Jaunā Gaita ar darba publicēšanu ir kaut ko ieguvusi un kaut ko devusi - kaut ko vērtīgu.

"Vai, bāliņi, tālu jāsi" ir koncentrēts romāns. Katram, kas turpat trīs gadus sekojis kādas latviešu rotas nedēļu ilgajām kaujas gaitām, ieteicams darbu pārlasīt vēlreiz. Bez pārtraukuma. Jo tikai tad atklāsies tā spēks.

Šis romāns ir bez varoņiem. Ja ir, tad tikai bezpersonīgi varoņi - kaŗš un cilvēks. Uzvar kaŗš. Te, austrumu frontē, kaut kur Polijas un Vācijas pierobežā iet bojā latviešu kaŗavīru rota. Pa vienam. Tikpat neatturama kā krievu ofensīva ir nāve. Par šīm baigajām dienām maz ticis stāstīts, un tomēr tajās bojā aizgāja tūkstoši latviešu kaŗavīru. Tūkstoši jaunu zēnu. Kas zina, kur. Kas zina, kuŗš.

Ir stāstīts daudz par latviešu kaŗavīra varoņgaitām, par slavu krist ar šauteni rokās tēvijas cīņā. Šai romānā varoņgaitas ir atkāpšanās, nāve - nāve, cīņa par tēviju - jautājums. Kareivis Plakāts saka: "Šai brīdī es ne zinu, ne varu, ne arī gribu minēt, kas notiks ar mūsu dzimteni. Mums viņas nemaz vairs nav. Bet saki, kad īsti viņa mums ir piederējusi pavisam? Liekas tā, ka jau no nezināmiem laikiem latviešu kaŗavīrs par to ir cīnījies gan prūšos, gan krievos, gan zviedros. Par savu dzimteni! Ne par to kā pēdu smilšainas zemes vai tēvu tīrumu ežmalu, bet gan kā par kādu ideju. Latvietim tas nav nekas jauns nomirt, aizstāvot tēviju, tālā, klajā, svešā laukā, kur saule izbalina kaŗavīru kaulus. " Latviešu kaŗavīrs ir traģiska personība, viņa traģēdija - ciņa ar ienaidnieku pret ienaidnieku. Viņš cīnījies ar krievu pret vācieti, ar komūnistu pret imperiālistu, ar vācieti pret komūnistu. Un visi bijuši viņa ienaidnieki. Pārāk īss šai traģēdijā šķiet brīvības cīņu posms, pārāk īsa cīņa par pašu Latviju, slavas cīņa. Jo citām cīņām līdz gājis vienmēr jautājums - par ko?

Romānam cauri vijas šis jautājums kā neskaidra nojauta, ka latviešu kaŗavīrs šai cīņā mirst tikai tādēļ, lai uzvarētu vai nu sarkanais vai melnais ienaidnieks. Un abi grib Latviju sev: Cik ļoti zīmīgi skan vienkāršie latvju leitnanta vārdi beigās, kad vācu majors viņam liedzies sagādāt transportu: "Seržant, " viņš teica, "nāciet man līdz! Ievainoto transports jāizkārto mums pašiem." Latvietis ir viens starp divi varām, un tikai viņš pats var sevi starp tām uzturēt dzīvu.

Šeit nav masu, nav Aleksandra Grīna aizrautīgā varoņstāstījuma. Ir cilvēki. Ir cilvēki, kas iet bojā bez slavas un trokšņa. Ir cilvēki, kas gribēja dzīvot un būt cilvēki. Ir kareivis Vārans, kam, pirmo reizi frontē esot, ir bailes, kas briesmu brīdī paķeŗ mašīnpistoli un, kājās pielecis, apšauj uzbrucējus. Un mirst, jo mirt ir tik vienkārši. Ir kareivis Žanovskis, kam "iekams tas notika... piepeši gribējās redzēt debesis." Tik vienkārši. Ir daudzi, jo kaŗš ir nežēlīgs. Rakstnieks var ļaut iet bojā armijām un sniegam nosarkt to asinīs. Ir iespaidīgi, grandiozi. Bet tikko rakstnieks liek katram kareivim izcīnīt savas dzīves beigas, katram izsapņot savus sapņus un aizmigt nelielā asiņu plankumā, tikko rakstnieks atļaujas saskatīt cilvēku aiz lielās idejas, kaŗš kļūst nežēlīgs un šausmīgs. Jo iet bojā cilvēks, cilvēks, kam bija tikpat lielas tiesības dzīvot, kā dzimt.

Aivars Ruņģis stāsta gludi, mierīgi. Viņam ir savs neatdarināms stils, kuŗā spilgti izceļas vissīkākā detaļa. Tā tas ir vajadzīgs šai romānā, kur svarīgs individs, ne masas. Romāna tēli ir dzīvi, un tie domā. Tie atceras. Un mirst. Tāpēc romānu nedrīkst lasīt pavirši, jo katrā teikumā ir doma, raksturs, dzīvība un nāve.

 

Vns.