JĀZEPA GROSVALDA SIMTGADE

Jāzeps Grosvalds ar savām mākslas studijām Parīzē pirms Pirmā pasaules kaŗa un ar savu māksliniecisko darbību pēc tam rada un izveido pirmo saiti starp latviešu mākslu un tā laika mākslas strāvojumiem Parīzē. Viņa darbība ir pašā pamatā modernisma tendencēm latviešu mākslā, kas pēc Zaļās puķes aizsākuma savu vitālāko izpausmi rod Rīgas grupas mākslā neatkarīgās Latvijas sākuma gados un īpaši spēcīgu turpināšanos avangardisma izplauksmē Latvijā šodien.

Šogad 25. aprīlī latviešu mākslas vēsture atzīmē Jāzepa Grosvalda simtgadi. Pats mākslinieks līdz savai nāvei Parīzē 1920. gadā šai saulē pieredzēja tikai 29 gadskārtas, no kuŗām latviešu modernisma pamatu veidošanā ieguldīti nedaudz vairāk kā 10 kaŗa un revolūciju tricināti, lielu pārmaiņu caurstrāvoti gadi.

1989. gadā Jaunā Gaitā (175. nr) ar Visvalda Bokaldera gādību parādījās Grosvalda jaunības darba Pēterburgas mīlestības pirmpublicējums līdz ar Bokaldera rakstu par mākslinieka māsu ilgus gadus Zviedrijā glabātā Grosvalda mākslinieciskā mantojuma likteni. Tā paša numura titullapā orģinālpublicējumā skice no Bokaldera glabātās Austrumu cikla skiču burtnīcas. Mums Jaunajā Gaitā šo Grosvalda darbu oriģinālu pirmpublicējums no 1908.-1909. un 1918. gada šķita notikums. Bijām maigi pārsteigti, ka Pēteris Zirnītis, recenzējot šo JG numuru Karogā (5.1990), nebija Bokaldera un Grosvalda devumu pat pamanījis. Katrā gadījumā bijām ļoti iepriecināti, kad Visvaldis Bokalders Grosvalda simtgades atzīmēšanai solīja ne tikai jaunus materiālus, bet arī mūsuprāt ļoti interesantu konceptu šī materiāla iekārtošanai. Aizgājušajā gadā Visvaldis Bokalders no Stokholmas rakstīja: „Manā rīcībā ir kaudzīte vēl nereproducētu Grosvalda skiču un dažas fotogrāfijas. Izskatot šo materiālu, konstatēju, ka var konspektīvi parādīt visu Grosvalda darbības un attīstības gaitu no 1908. līdz 1918., agro jaunību, Spānijas ceļojumu, strēlniekos”, Persijas ceļojumu.

Sniedzam Jaunās Gaitas lasītājiem Visvalda Bokaldera rakstu un Grosvalda darbu, kā arī fotogrāfiju pirmpublicējumus raksta autora iekārtojumā.

 

N.B.

 

 

 

 

 

Visvaldis Bokalders

AR SKIČU BLOKU KABATA

 

JĀZEPS GROSVALDS

1891-1991

 

Pieminot Jāzepa Grosvalda simtgadi visnozīmīgākie ir tie nepilnie divi gadu desmiti šī gadu simta sākumā, kuŗos viņš paspēja radīt vienu no latviešu glezniecības īpatnējākiem virzieniem. Viņam bija lemts darboties laikā, kad pasaulē revolucionāri notikumi pārveidoja nevien politisko dzīvi, bet arī mākslu, un viņš dzīvoja tieši šo pārmaiņu vidū. Viņa dzīvi raksturoja nemitīga kustība: pēc ļoti sekmīgi pabeigtas vidusskolas Rīgā, pie radiem Pēterpilī un Maskavā. Tad mākslas studijas Minchenē, Parīzē, ceļojumi pa Dienvidfranciju, Spāniju, Itāliju. Obligātais kaŗa dienests Polijā, pasaules kaŗam izceļoties, dienests latviešu strēlnieku pulkos, kaujās pie Daugavas, tad angļu ekspedīcijas korpusā Ēģiptē, arābu zemēs, Kurdistānā. Atgriešanās atpakaļ Londonā, Parīzē, kur viņa īsā dzīve noslēdzās. Paralēli šai tīri fiziskai kustībai ģeogrāfiskā vidē risinās viņa saskare ar visdažādākiem mākslas virzieniem. Vispirms ar latviešu gleznotājiem Rīgā, Rozentālu, Purvīti, Zariņu, tad viesojoties pie māsas Pēterpilī − ar krievu „Mir iskustvo” virzienu, pie brāļa Minchenē − ar vācu ekspresionisma veidošanos, Parīzē ar toreiz vēl jauno Matīsa (Matisse), Pikaso un citu meklējumiem jaunos ceļos.

Grosvaldam pašam bija prasība izteikties mākslā, gan mūzikā, gan rakstot, gan zīmējot. Jau skolas gados viņš spēlēja ērģeles skolas rīta dievkalpojumos, un dažus viņa zīmējumus publicēja presē. Studiju laikā Parīzē viņš bieži spēlēja ģitāru kopā ar draugiem džesa mūzikas vakaros. Bet vispaliekošākās vērtības viņš radīja neskaitāmās zīmējumu skicēs, kuŗās viņš fiksēja savus pārdzīvojumus un asi tvertos pieredzējumus. Daudzas no tām tagad guļ skaistajā pēc prinča Eižena meta gatavotu gobelēnu greznotā Vermlandes muzejā − grafikas nodaļas atvilktnēs.

Pārlapojot šīs pirmreizes skices, pāršķirstot izplēstās skiču blociņu lapiņas, viegli varam izsekot Grosvalda straujajai augšanai viņa mākslinieciskajā izteiksmē. Šo divu gadu desmitu laikā no bērnībā vēl reāli nozīmētas māsas Līnas pusguļus pozas līdz Persijas cikla beigu daļas izsmalcinātās līnijās un krāsās attēlotiem persiešiem Reštas džungļu ciemos pie Kaspijas jūras.

Grosvalds ātri atrada savu izteiksmi, savu īpatnību. Kopēt, precīzi nozīmēt nebija viņa mērķis. Arī fotogrāfiju kā palīglīdzekli viņš nelietoja. Galvenais bija izteikt pieredzētā un pārdzīvotā būtību, noskaņu līniju un krāsu harmonijā, atmetot sīkumus, paturot raksturīgāko.

To labi raksturo Grosvalda Francijas laiku labs paziņa, gleznotājs Ozenfans (Amedee Ozenfant 1886-1966) savā esejā par Grosvaldu: „Viņš zināja, ka mākslā būt gleznotājam ir gluži kas cits, nekā ārējā skaistuma kopija. Visas viņa ainavas, visi viņa tēli nav nekas cits kā iegansts zināmiem meklējumiem, zināmiem formas un krāsu nolūkiem, ko daba mums nediktē, bet kur jāmeklē padoms mūsu iekšējā pasaulē.” (1)

Grosvalds uzauga ģimenes ar mākslu piesātinātā dzīvoklī Rīgā Aspazijas bulvārī. Ģimenes sadzīvē bija daudz kopēju nodarbību, gan muzicējot, gan daloties spēlēs, gan rīkojot leļļu teātŗa izrādes, gan ik trešdienas pulcējoties kārtējās tējas pēcpusdienās, kur ieradās daudzas tolaiku mākslas dzīvē pazīstamas personas. Komponists Jāzeps Vītols bija kūms Grosvalda kristībās. Grosvalds šai vidē jutās ļoti labi un varēja parādīt savu radošo garu. Viņš parasti izdomāja sižetu leļļu teātŗa izrādēm, gatavoja dekorācijas un lelles un pats spēlēja līdzi. Protams visās šīs nodarbībās bija jāskicē, klātesošās personas jāportretē. Tā viņš savus draugus skicē, kad tie sēdot ap galdu spēlē kārtis. Galda galā sēdošās dāmas (vēlāk bij. zviedru ārlietu ministra Vikmaņa māte) galvu izstrādā atsevišķi rūpīgāk zīmulī un akvarelī.

 

Pēc šī rotaļīgā, ar ironisku humoru piesātinātā, padsmitnieku laika perioda seko darbs mākslas studijās Vakareiropā un Grosvalda skiču stils pārveidojas daudzo iepazīto spēcīgo mākslinieku ietekmē. Bet viņš nezaudē savu īpatnību, patur savu seju; interesējoties par visu jauno, uztveŗot to ļoti kritiski. Matīsa darbos viņš saskata ļoti gaumīgus krāsainus ornamentālus eksperimentus bez dziļāka satura, un Pikaso kubistiskie meklējumi viņu nesaista. Bet viņš atzīst šo darbu nozīmi citā plāksnē: „Ekskursija stūraino formu un pelēkbrūno krāsu valstī visiem ir nākusi par labu − tagad vecā salkanība noskalota un var sākt ar lielu prieku gleznot to, ko redz.” (2)

No Parīzes laika neliela (12 x 15 cm) skicīte, šķiet Derēna darbu ietekmēta, tēlota jauna sieviete kafejnīcā pie galda ar pilsētas ielas fonu caur logu aizmugurē. Šis motīvs vēlāk pārstrādāts eļļā, nosaucot to par „Parīzes nomali”. No studiju ceļojuma Spānijā burtnīciņa ar izplēstām lapām (16 x 21,5 cm) ar ierakstu uz vāka „J. Grosvalds Paris 16 rue Chappe, 19 (JG) 13”. Tur zīmulī un akvarelī tēloti pilsētu un to apkārtnes skati, lokālo tipu studijas. Šai burtnīciņā it kā likts pamats vēlākām Persijas ainām, tikai izteiksme vēl neatraisīta, motīvi vairāk nozīmēti nekā pārstrādāti, bet tālo kalnu līniju ritmi, veģetācijas, ēku un tipu uztvere, kompozīcijas, kolorīta, līniju un formu izteiksmes meklējumi ir tie paši elementi, kas apstrādāti austrumu ciklā.

1911. g. Grosvaldam jāpārtrauc mākslas studijas un jāpavada gads obligātā kaŗa dienestā Volkovičos Polijā. Te pirmo reizi viņš saskaŗas ar viņam vēlāk tik raksturīgiem motīviem, zirgiem un apģērbiem, uniformām, sākot ar kavalērijas zirgiem Ulānu pulkā Polijā, latviešu strēlnieku izlūku bataljonu zirgiem, bēgļu vezumu vilcējiem un maziem straujiem kalnu zirgiem Kurdu apdzīvotās augstienēs. Pats viņš mīlēja tērpties un fotografēties dažādās uniformās. Viņu saistīja uniformētu apģērbu Īpatnība, to lineārais raksturs. Tas daudzkārt parādās viņa zīmētajos latviešu strēlnieku, angļu ekspedīcijas korpusa karavīru, Kurdu jātnieku un austrumu sieviešu tēlos.

Sākas pirmais pasaules kaŗš, un Grosvalds tiek ierauts kaŗa darbībā. 1915. g. viņš iestājas 6. latviešu strēlnieku pulkā izlūku nodaļas kavalērijā. Šai vidē ar milzīgu daudzumu dramatisku motīvu viņa skices parāda jaunu, ļoti savdabīgu posmu, viņš izveido savu īpatnību. Kaŗavīru dzīve blindāžās, tranšejās, uzbrukumā, atpūtā, granātu sprādzieni un to gaismas efekti tumsā, kaŗa darbības radītā traģēdija iedzīvotāju vidū, degošās, izpostītās mājas, bēgļi, nevien tematika jauna, ar to saistītais vides kolorīts ir kas jauns, kas fascinē Grosvaldu. „Tranšejās ir jaukas brūnas krāsas no okra līdz Venēcijas sarkanumam, un mūsu strēlnieku platos krunkainos mēteļos pat ir skulptūras motīvi priekš statujām,” (3) viņš raksta Ubānam.

Zīmējumi iegūst lielāku dziļumu, telpiskumu ar drošāk izmantotiem kontrastiem. Tādi akcenti ir bēgļu sievu baltie lakatiņi, kritušo kapu baltie krusti, ievainoto baltie pārsēji uz tumša fona, vai zirgu, lauku ēku, riju jumti, cilvēku stāvu tumšie silueti uz gaišāka fona. Ar līniju un krāsu gammu viņš cenšas raksturot notikuma noskaņu. Līnija iegūst stingrāku vilcienu, kompozīcijā figūras un dabas formas saliedējas ciešākā vienībā.

1917. g. Grosvaldu kommandē uz Franciju. Krievijā notiek apvērsums, Grosvalds vairs atpakaļ neatgriežas, bet iestājas dienestā kādā angļu ekspedīcijas korpusā, kas dodas uz Mazāziju pārgājienā no Ēģiptes gar Sarkano jūru un arābu zemēm uz Persiju, cauri Kurdistānai uz Kaspijas jūru un Kaukāzu. Grosvalds nonāk austrumnieciska kolorīta vidē un ļoti mežonīgos dabas apstākļos pavisam citādā atmosfērā nekā cīņās pie Daugavas. Viss tas atraisa viņā ļoti spraigu māksliniecisku darbību. No ceļojuma sākuma kāds maza formāta blociņš cietos vākos, kur skices no Nīlas un Sarkanās jūras piekrastes, ēģiptiešu un sudāniešu tipu zīmējumi. Tālākā ceļā skicēšana kļuvusi arvien intensīvāka, izmantojot jebkuŗu pie. rokas esošo papīru, dažreiz strādājot uz zirga muguras un zīmējot dienesta ziņojuma blokā. Lai saturētu kopā daždažādos iespaidus, viņš raksta ļoti konspektīvu dienas grāmatu, no kuŗas vēlāk izstrādājis schēmatisku plānu franču valodā „Persijas ainām”. Arī šinī lakoniskā uzmetumā parādās Grosvalda spēja pieredzēto vizuāli parādīt. Tā nedaudz teikumos dzīvi tēlots ceļojuma beidzamā posma etaps, dodoties lejup no kalniem uz Kaspijas jūru:

„Apgabals līdz Reštai. Nokāpšana no kalniem. Kraujš līkloku ceļš. Varenas ainavas. Radīšanas pirmā diena. Mendžila ar savu teiksmaino vēju. No vienas puses nosukāti koki. Tad pārsteidzošs zaļums. Aizmiguši un romantiski meži. Ciemati vienās verandās. Noglabēra akācijās. Siaroda ar ledainu kalnu strautu spēli. Imam-Zadē un tad īsts džunglis. Indiskas būdas, āfrikāniskas upes, stāvi liānu pārsegti jumti, ideāls apvidus partizāniem.”

Technika austrumu cikla skicēs tā pati, kas strēlnieku ciklā: zīmulī, akvarelī, guašā, labojumiem parasti lietojot baltu segkrāsu. Bet lineārā un krāsu apdare te pavisam citāda. Te strēlnieku cikla pasmagā stingruma vietā daudz smalkāks līniju zīmējums, kolorīts gaišāks, krāsaināks, niansēm bagātāks, iegūstot austrumniecisku raksturu, atgādinot persiešu miniatūras. 1919. g. atgriežoties Parīzē, viņš Ubānam par šīm skicēm raksta: „Persijas zīmējumi ir tikai materiāls, raibs kinematogrāfs, bet gribētos īsti gleznot!” (4)

 

Bet „īsti gleznot” viņam nebija lemts. Iecerētā latviskā monumentālglezniecība, varbūt freskas, palika tikai skiču stadijā, latviešu strēlnieku brīvības cīņu, bēgļu gaitu mazformāta dokumentācijā. Varam tikai fantāzijā iztēloties, kas sekotu pēc „Mirstošā strēlnieka”, „Vecā bēgļa” varenās stingrās kompozīcijas, pelēki zilā tumšā kolorītā, pēc austrumu ainu virtuozām līnijām un izsmalcinātām krāsu niansēm, palmu mežu, kalna grēdu grupu, bazāru un tirgu tēlojumiem.

 

 

Izlietotie materiāli:

A. Ozenfans. „Austrumu ainavu portretists”. Ceļa zīmes 58, 1976. g. 209.-212. lp.

J. Grosvalds. Vēstules Konrādam Ubānam. Māksla 4, 1985. 18.-23. lp.

V. Dāle. „J. Grosvalda piemiņai”. Londonas avīze 19.02.1960.

P. Jelgavietis. „Izcils latvietis un mākslinieks.” Londonas avīze 31.06.1961.

 

Vēres:

(1)  Ceļazīmes 58,1976. 210. lp.

(2)  J. Grosvalda vēstules K. Ubānam.

(3)  J. Grosvalda vēstules K. Ubānam.

(4)  J. Grosvalda vēstules K. Ubānam.