Jānis Rainis

RĪGAS RAGANA

Vienas nakts sapnis

(fragmenti)

Rīgas ragana tēlo aplenktās Rīgas padošanos krieviem 1710. g. 4. jūlijā. Rainis notikumus koncentrējis vienā punktā – Rīgā. Kas valda Rīgā, tas valda pār latviešu zemi un tautu. Rīgas tauta – plašākā nozīmē Latvijas tauta. Rīgas rāte – iekšpilsētas vācu priviliģētā kārta, kam nerūp tautas liktenis.

Lugas pirmizrāde notikusi 1928. g. septembrī Nacionālajā teātrī. Režisors A. Amtmanis-Briedītis. Dekorators Niklāvs Strunke.

*

 

Personas:

 

Lāčplēsis

Spīdola

Dedze, viņu meita

Žagata

Cielaviņa

Pēteris, krievu cars

Rīgas rātskungi

Vecākais rātskungs

Rīgas rātskareivji

Zviedru virsnieki un kareivji

Krievu virsnieki un kareivji

Krievu sūtņi

Rātsnama kopējs

Kopēja dēlēns

Ložu lējēji

Lielais Kristaps

Spoku vīrs

Trīs nāras – varoņmeitas

Ļaudis: Rīgas tauta, bērni, jaunieši

Dramatiska uvertīra.

Pie Spīdolas pils jūŗas dzelmē.

(No augšas dzirdamas balsis kā kaivu kliedzieni.

No lejas atbalsojas jūŗas radības. Sadrebas

ūdens priekškars.)

Balsis no augšas:

– Rīga grims! – Rīga degs! –

– Rīga grims! – Rīga degs! –

– Vai, vai! – Vai, vai! –

Citas balsis

– Kas to glābs? – Kas to segs? –

– Vai! – Vai! –

Balsis no lejas:

– Rīga grims? – Rīga degs? –

– Rīga grims? – Rīga degs? –

– Vai, vai! – Vai, vai! –

*

(Parādās Spīdola, paceļ rokas.)

Spīdola:

Lāčplēsi, dzirdi! Vai dzirdi?

Uz jūŗas pili

Dūmi veļas zili,

Nākamais deguma tvaiks.

Lāčplēša balss (no tāles):

Dzirdu, dzirdu:

Dūmi grib velties,

Manim jau celties

Nava vēl laiks.

Ūdens balsis:

– Vai, vai! – Vai, vai! –

Spīdola:

Vai Rīgai būs grimt?

Lāčplēša balss:

Būs degt, būs grimt, –

Lai nebeidz tik mūžam no jauna dzimt.

Par simtēju gadskārtu

„Vai Rīga gatava?” jautāšu.

Kad atbildēs: „Rīga ir gatava,”

Tad Rīgas grimšana galīga.

Spīdola:

Vai, vai! Mana Rīga rītu degs!

Lāčplēša balss:

Sūti tu, kas to segs.

Spīdola:

Vai Rīgu tas glābs?

Lāčplēša balss:

Glābs, glābs –

Ij tad, kad vēl slābs;

Ij tad, kad vēl neiegūs,

Tas solis uz uzvaru būs.

Spīdola:

Vai gribi pats cīniņā iet?

Lāčplēša balss:

Mans sapnis lai iet,

Manas acis vēl ciet,

Nava ieročiem laiks.

Balsis visapkārt:

– Vai, vai! – Vai, vai! – Vai, vai! –

* * *

4. posms.

Rīgas iela. Tumsa.

(Dzirdamas tālas balsis.)

Balss nakti (klusi):

Bēdziet, bērni! – Nost no ielām!

Nāve staigā! – Parādība!

(Vēji, šaudīgas gaismas.)

*

(Bailīgi parādās kāds salicis stāvs; tāds pat uznāk

no otras puses.)

Pirmais:

Vai man! sabijos! – Kas esi?

Otrais:

Kaimiņ, tu? – vai nepazīsti?

Pirmais:

Es aiz bailēm mēms vai tiku!

Otrais:

Šonakt jau tas spoks te esot!

Pirmais:

– Jautādams, vai Rīga esot –

Otrais:

– Gata... Vai man dieniņ, neteic!

Pirmais:

Nevar ņemt to vārdu mutē!

Otrais:

Šodien savai sievai prasu,

Vai ir ēdiens gata... Še tev! –

Viņa sit man muti cieti.

Pirmais:

Jā, tā Rīga nedrīkst nogrimt.

Otrais:

Kas šo satiek – mēms uz vietas!

Pirmais:

Nu, vai zin’, tad būtu brangi,

Kad man vecā tiktu mēma!

Glābties nevar, cik tā runā.

Otrais:

Nu tad laid, – varbūt no vecās

Aizbēgs pat tās spoku briesmas?

Pirmais:

Ak, kas paglābs mūsu Rīgu?

Otrais:

Glāb nu, kad tev pašam jāmirst!

Pirmais:

Es jau gan tik dūšīgs būtu,

Kad tik neķertos pie dziesmas!

Otrais:

Vienīgā tik princesīte!

Pirmais:

Ko nu! Tā sēd pulveŗtornī,

Važām piekalta pie sienas!

Otrais:

Nevaj’dzēja mums to nodot!

Pirmais:

Citād’ miera nav no rātes.

Otrais:

Vaj’dzēj’ iet un viņas lūgties!

Viņai tik un tā ir jāmirst!

Lai tad mirst ij šito reizi.

Pirmais:

Vai man! bēgsim! – tur kāds atnāk!

5. posms.

Tumša iela Rīgā.

Nakts. Zibeņi. Vēji. Tāli pērkoni.

(Starp tāliem pērkoniem dzirdamas tālas balsis

no vairākām pusēm. Dedze tumšā tērpā stāv pie

nama.)

Tālas balsis (vienā pusē):

– Bēdziet, bēdziet – nāve! nāve! –

Tālas balsis (otrā pusē):

– Vai, vai! mūsu mīļā! –

– Vai, vai! mūsu mīļā! –

Dedze (tāpat klusi):

Rimstiet, rimstiet, mani mīļie!

Stāvu sargam, glābšu Rīgu!

*

(Otrā ielas pusē parādās cars Pēteris, tumšā

tērpā sedzies.)

Pēteris:

Stāvu sargam, – ņemšu tevi!

Dedze:

Pēter, car, tu esi nācis,

Nebaidījies zaudēt dzīvi –

Ir gan vērta tevim Rīga!

Pēteris:

Ir man vērta tikai – Dedze, –

Tevi ņemt es nāvē nācu!

Dedze:

Nāku arī redzēt tevi

Beigu reizi šinī dzīvē.

Dod man Rīgu, ņem man dzīvi, –

Tu jau mani nīstin nīsti!

Pēteris:

Mīlu, nīstu – ka ne mana,

Nenāc manā pilnā varā!

(Viņš nometas Dedzes priekšā ceļos un apkampj

viņu.)

Dedze:

Tava būt es varu, – tikai

Nenākt tavā pilnā varā!

Pēteris:

Tad ar varu tevi ņemu,

Nesu prom uz savu zemi!

(Viņš paņem Dedzi rokās un nes projām.)

*

(Attālāk parādās spokains tēls Kangara izskatā.)

Spoka tēls (nedzīvā balsī):

Runā, runā: sakait ļaudis,

Vai ir gatava jau Rīga?

Dedze (uz Pēteri):

Kurš dos pirmais savu dzīvi,

Atbildot uz jautājumu?

Pēteris: Rīga – –

Dedze (aiztur viņam muti un pati aši nosaka):
– – Aug vēl! Rīga aug vēl!

Spoka tēls (dobji):

Nolādēta esi, Dedze!

Pēteris (lielās dusmās nomet Dedzi no rokām un

žņaudz viņu):

Čūska! čūska! nožņaudzama!

Muti manim aizturēji!

Rīgu izrāvi no rokām!

Dedze:

Tu jau nespēj mani nāvēt!

Pēteris:

Parādība nāvēs tevi!

Es tev došu otru nāvi!

Dedze:

Trešo nāvi es sev došu

Pati savā brīvā vaļā.

* * *

6. posms.

Rīgas pulveŗtorņa durvju priekšā.

(Vīri un sievas, svētku tērpos.)

Vīri un sievas (gaŗām ejot dzied):

Nu reiz mieru svinam,

Ilgi gaidījām;

Kaŗa postu zinām,

Mieru aizmirsām –

Lai nu steidzamies

Mierā priecāties!

Nu mēs atkal varam

Miera darbos stāt,

Rīgas možam garam

Ceļu brīvināt!

Rīga augoša,

Nav vis gatava!

(Paiet gaŗām dziedādami.)

*

(Dedze, rātskungi, ļaudis. Dedzei parādoties,

iznāk saule.)

Vecākais rātskungs:

Klus’, klusu, ļaudis! – Augstā kundze runās.

Dedze:

Ir noslēgts Rīgai miers ar krievu caru:

Cars atzīst Rīgas brīvību uz mūžiem

Un apstiprina to ar cara vārdu!

Ved karaspēku prom un solās nenākt.

Nu, tauta, brīva būsi! Rīga augs!

(Piepeši atskan šāviens, un Dedze saļimst.)

Ļaudis (lielā uztraukumā metas bēgt un sauc

viens caur otru).

Kareivji (draudot pacel savus ieročus un neļauj

ļaudīm izklīst).

Ļaudis:

– Vai! vai! vai! vai! vai! –

– Nodevība! nodevība –

– Kas to sudrablodi devis? –

– Klusait, klusait! – Vai man! vai man! –

Vecākais rātskungs:

Lai dzīvo mūsu valdnieks, Pēter’s cars!

Ļaudis (klusē).

(Piepeši uztraukums uz kāpņu paaugstinājuma.

Noskrien lejā vairāki Dedzes pavadoņi.)

Dedzes pavadoņi (sauc):

– Brīnums! brīnums! – Kaiva ceļas! –

– Princesīte tapa kaiva! –

– Brīnums! brīnums! – Nepieredzēts! –

(Gaisā paceļas saules apspīdēta balta kaiva.)

Ļaudis:

– Kaiva! Kaivai – Skaties! Dedze!

– Skaties, sudrabs mirdz tai krūtīs! –

– Viņa aiznes dzīves zīmi! –

– Gremdēs atkal jūŗas dzelmē! –

– Kad mums jūŗa atdos Dedzi? –

– Simtu gadi! – Simtu gadi! –

(Parādās Cielaviņa, pieskrien pie Dedzes.)

Cielaviņa:

Dedziņ, māsiņ, nu tu aizej!

Vienu pametu es tevi!

Nāves bailes mani māca –

Nu es sekoju tev nāvē! –

Pēter, cars, vai uzvarēji?

Cik būs ilga tava vara?

Celsies viena brīva tauta,

Kā no jūŗas ceļas kaiva!

(Viņa nokrīt.)

Ļaudis:

Cielaviņa! mazputniņu!

Aizskrej līdzi jūŗas kaivai!

Atnes mums no jūŗas brīvi!

(Priekškars.)

Rīga 1710. g. jūlijā.

Niklāva Strunkes ilustrācija Rīgas raganai.
J. Rainis. Raksti. VI sējums.
Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1953.

Daži J. Raiņa lugas
Rīgas raganas motīvi

Gluži kā mūsmājās:

žagatas mūžīgi žadzina,

rāte mūžīgi rājas

un nekad neapstājas,

jo rātei padoma nava.

Gluži kā mūsmājās:

dažs krustu žvidzina,

dažs ķēdes žvadzina

(Un cik labi saprotas reizēm!)

dažs, izdējis vienu vienīgu olu,

visu mūžu nu kladzina.

Vecomāt,

pirms izdeg tavs skals,

iemāci mums savas dziesmas.

Bet kā ar sudraba lodi būs?

Kas mums to beidzot izlies?

Čuguna lējējiņi?

Skārda kalējiņi?

Viņi tak sudraba nepazīst.

Vecotēv,

pirms tava pīpe izdziest

(pirms atkal svina lietus līst),

iemāci mums sudraba lodes liet.

(Laiks, 1978. g. 5. apr.)

kad matiolas piesmaržo pagalmu

mana roka nenogurst tavā pagalvī

kamēr lauvmutītēm aug zobi

tikmēr ķēniņš dzer alu

kamēr karavīri draiskojas

miegainas lodes sapņo par lidojumu

bet mēs nokratām pīšļus no savām kājām

viņiem par liecību

TIK ILGA

kad uzzied jasmīni, ūdeņi saviļņojas.

tu esi pilsētā, bet tava dvēsele sēž te, zem krūma

un gavilē, pat mana šaudīgā ēna

to neiztraucēs, jo soļus maigi klusina

zāle. pārnāc, atgriezies, nekavējies tik ilgi:

īss ir jasmīna ziedošais mūžs.

ūdeņi aprimst, pārnāc

skumji čuksti caur miglas vāliem

lapa pēc lapas nogūla zemē

rimtiem soļiem

tur Viņš staigāja pelēkā mētelī

uzlasot pagurušās dvēseles

kas esi? piemērots tikai elpot un dzīvot,

tikai radīt un nogalināt? miglā tīti ir

Latvijas lauki, zeltenes seju ēd

pilsētas smārds. Kur tu sauļojies

kur tu velējies? ceļā uz Gotlandi

nemaini maršrutu laivai, mierīgs gaidi

Nācēju pāri viļņiem, tu vēl netici,

Viņš tev uzticas, tāpēc pelni

atgriežas dzimtenē, laivas vraku

akmeņi saudzīgi tur.

pelni atgriežas, cilvēki aiziet

gvards noskūpsta drānas stūri;

sarkanvīna un asins traipi,

mazlietots galdauts. Smaidot

nāk Jahve gar Raudu mūri,

mūsu sāpēm apsējs ir norauts.

pierakstīts okupācijas zonā, krastmalā

piekauts un aplaupīts, brīvs,

beidzot pavisam brīvs, viņš domā:

esmu cilvēks, kas man vēl

tiek aiztaupīts

draudu un melu stundā – ko tu sev

pagalvi liksi?

mirdzošā dzīru namā ne mirkli

vairs nepaliksi,

tur Tiesnesis aizsnaudies, lūdzu,

nepamodini viņu,

ne jau sodīt viņš nācis, Nogurušais –

tikai mājienu dot vai ziņu

kamēr zēns no jāņuzālēm vij

zaļsarkanu vainadziņu,

tam visa dzīve varbūt vēl priekšā –

mīla, trimda un gaismas akts,

skaldu spilvens un skuju mētelis, ak,

zvaigžņotā svešās Latvijas nakts

Tavā rokā stāv mani laiki –

Latvijas dienas, Krievijas rīti, Vācijas vakari:

mūsu atvadu brīdis it visur.

to es nevaru, to Tu vari, ļoti mīļi

un mazliet baigi.

vai mēs esam tikai nogulsnes

upes dzelmē?

zivju ēnas tur šaudās –

nenotikušā atmiņas, nepiepildītās vēlmes,

kur gan ir mājas slieksnis? man vaicā.

vēlāk, vēlāk, tālāk, tālāk

atvērtā aploksne

aiziet pa rokām pa kājām

ausis ciet ar patronu tamponiem

vien sārtā mutīte vaļā –

puisītis nosūc plūmi un kauliņu izspļauj:

te izaugs Karātavu koks

kāpēc Viņš sūtījis vēstules mums – šurp

uz Bābeli

ka te vēl ilgi tā paliks

celiet vien namus un dzīvojiet iekšā

laistiet dārzus un baudiet to augļus

pie kā glabājas parādzīme?

mans lasītnepratējs sencis tur –

apakšā, tēvzemes smiltīs,

uzvilcis krustiņu.

vai, mūsu mīļie

ai! vāze saplēsta nu pilsēta pagalam

kur tava personiskā drošība

kā zīdpapīrs reiz lietots

rožu ietīšanai

vai esi fidelis et fortis amatvīrs

jo Meža kapos dusētāji nemierīgi grozās

pēc nozudušiem baltiem krustiem

taujājot

slēdz durvis ciet – kā gribi

un algo muitnieku pie Zilupes

un robežsargu Sahalīnā –

mēs stāvam malā.

kas aiz tās?

lūdz piedošanu nozilušas lūpas

bet labā roka nezina nekā

par visām citām kreisajām

kā vienmēr

Latvijas papīrs pacieš,

ka uz tā rakstu,

šķiet, Krievijas papīrs pārogļotos,

bet uz Vācijas – nepaliktu

pat zīmju pēdas.

un es turpinu rakstīt

katrā satiktā upē

ar nogrieztu pīlādža zaru,

un muļķīgi vaicāt,

kas vada manu roku

tieši tā un ne citādi

izmirstoša valoda rakstīt

uz lūpām uz pirkstiem smiltis

izmirstošā valodā rakstīt

aizpeld jūriņā tilti

izmirstošā valodā rakstīt

lapu čukstus un viļņu šļakstus

izmirstošā valodā rakstīt

bez stumbra vien sakņu rakstus

izmirstošā valodā stāstīt

par klusām un veltīgām ilgām

izmirstošā valodā stāstīt

ziemelī sanošām smilgām

izmirstošā valodā runāt

piespiest vaigu pie liepu krijas

atbalsosies vien pērkona dunā

nočīkstēs muzeja sijās

izmirstošā valodā dzīvot

runāt uz iekšu kā akā

drīz aizbērs un sirmajās īvēs

vējš miglainus spoguļus sakārs

izmirstošā valodā sapņot

sapņot līdz tautas biedriem

naktsvidū urguču apņemtam

mosties zem ledainiem dziedriem

izmirstošā valodā rakstīt

ar dvašu uz kumeļa sāna

ar pirkstu uz paša plakstiem

kas atspīdot spogulī plānā

1990

ik nakti Aistmares miglā

pret krustnešiem auļumā žiglā

ik rītu drebošām rokām

paužot par Sembas mokām

Ik vakaru nogrimstot mārkā

zilu apiņu vijas vijas

tik vien kā urguču subsīdijas

apiņiem aizreibst ik taka

var saprast ko kriviči saka

Krīvutēvs ģiedru vaigu

trūkdamiem diegiem arām

tak spītējot ļaunām varām

uz sirdīm akmeņus nešus

rokām un kabatām bešus

smejam ar leišiem gaisā

spriežot pēc faktiem kā daudzi

ar krievu kāpostiem audzis

garšo šņabis un sulīga dzeja

kājām visveiklāk – galindu deja

pret veļiem ar cieņu un biju

visumā – ar pabaigu fantāziju

1990

ar vienu kāju kapā ar otru klasikā

skābs lietiņš baltās kallās laistās

nāc iemērc pirkstus dvēsles plastikā

un iesmejies cik dzīves jēga skaista

un pabungā ar pirkstgaliem pa skārdu

un ieklausies vai atbildēs vai tikai klusēs

vējš atnes sapuvušu lapu smārdu

virs pusjukuša nama DARBA SLAVA rūsē

slīps lietus asi vienu vaigu kapā

bet pāri otram salta saule līst

Dievs mani mīl met ķiršu kauliņu un trāpa

pa manu dzīvi

kas smalkās spoguļlauskās plīst

skābs lietiņš aizsmidzina manas pēdas

aiz maniem sapņiem kaulubaltas kallu kaudzes

sirms vecis līmē skaistules uz kapu sētas

un melniem karogiem man virsū soļo jaunā audze

es dvēsli izņemu un iztipinu svilpaunieku

un bērnišķīgi tālam ceļojumam pošos

var gadīties ka kādunakt es visiem mums par prieku

kā klasisks spoks gar loga aili nošūpošos

Eduards Salna

Pazaudēt varam daudz kaut ko vienmēr.

Pazaudēt pasi.

Pazaudēt naudu.

Pazaudēt godu.

Pasi var dabūt jaunu.

Naudu var nopelnīt.

Atgūt godu, protams, ir grūtāk,

bet, ja vien gribam

pa īstam gribam,

arī to spējam.

Pazaudēt laiku nozīmē pazaudēt

daudz kaut ko vairāk.

Jo tā nu tas ir, ir bijis un būs,

neviens no tā nesargās mūs:

cik zaudējam laiku,

tik zaudējam arī dzīvi.

Pazaudēt varam daudz kaut ko vienmēr,

bet, varam būt droši, –

neviens un nekad,

ne spēsim ne pratīsim

pazaudēt miršanu savu,

savu nāvi.

Lai cik tavi soli raiti,

lai kādu Tēvareizi skaiti,

netiksi tālu,

ja tavā ceļā

tev nebūs

ne arvienu pa ceļam.

Kas grib kaut kur kļūt,

grib kaut kas būt,

citu priekšā tam laikus daudz jāizliekas.

Laikus ar patiesību jāsatiekas:

kas savu ceļu viens iet,

tam nenovēršami just, –

to nīst kā Sirpis un Āmurs,

tā Pusmēnesis

un Krusts.

Nejautā, nezaudē laiku,

ko savā dzīvē, ko savā mūžā,

dziļi un patiesi mīlējis esi, ko nīdis. Ko?

Pārāk ilgi būs jādomā

atbildei lai kaut ko

sadomātu.

Patiesību neizzināsi.

Pateikt būs kauns –

neko.

Reižu reizēm par nāves baiļu gudrībām

tīri vai jāpabrīnās.

Gudrodamas taču tās sagudrojušas

dvēseles nemirstību,

miesas augšāmcelšanos,

mūžīgo dzīvošanu ellē vai debesīs,

lai mieru neviens,

nekad un nekur, nekur un nekad neviens

neatrastu.

Roberts Mūks

Man ir ļoti grūti attaisnot savu eksistenci.

Jo vairāk taisnoju, jo līkāka top.

Tā ka – saņemot visu kopā –

Lai tie likumi paliek vien.

Jo, lūk, pastāv tāds likums,

Ka dzīve sastāv no sīkumiem,

No mazām pieturām, no caurumiem, kuŗos jāiekrīt,

Lai viss izskatītos labāk rīt

Un, lai baudot šo dzīvīti, neaizrītos.

Tu vari blenzt debesu ārēs cik patīk.

Klusums.

Ne tāds, kas dvēseli pilda,

Ne tāds, ko var dāvāt citiem

Vai – kuŗā pats vari pazust.

Vienkārši – truls mēmums.

Nevarētu teikt, ka dzīve būtu apnikusi,

Kaut kas iekšā vēl vītero

Un brīžiem – ļoti interesanti.

Bet kur lai to liek, ja debesis (ar visām zvaigznēm)

Ir nopirkuši telpas komersanti.

Sieviete ir tāda būtne

Starp debesīm un zemi,

Kas pārvelk svītru visam,

Ko tu ārprātu lēmi.

Bet ko tad ar viņām lai dara?

Neko. Tev nebūs pretoties

Augstākai varai.

Nebaidies – divreiz divi

Joprojām būs četri,

Kad, pievilts, tu dosies nāvē

Ar pazemes metro.

Un nelādē sievieti,

Kas tev to darīt lika –

Tā ir tikai

Mīlas statistika.

Šai cēlajā spektaklī

Tu esi upura jērs

Uz altāŗa, ko izsenis

Sev cēlis kaislību zvērs.

Ir pienācis laiks iztaisnot

Greizos Ratus,

Lai tajos braucot

Nebūtu jākratās.

Kāds teiks – kad tā tu tur brauc? –

– Ikreizes, kad zvaigznes

Mani augšup sauc,

Ikreizi, kad virs zemes

Kaut kas iznāk greizi. –

Domāju tā:

– Vismaz tur augšā

Nekas nevar būt

Nepareizi.–

Bet izrādās, ka ir –

No tās reizes, kad Jehova Tas Kungs

Teica „Lai top!”

Un nebija neviena, kas pateiktu

„Stop.”

P.S. Būs vēl jāparunā par šo lietu

Ar popiem.

Diplomātija esot iespēju māksla –

Dot un ņemt, ko var.

Un ja nevar –

Tad iespēju robežas slaktēt

Pēc iespējas bez lieka trokšņa.

*

Ja gribi mieru, gatavojies kaŗam –

Tāds ir džungļu likums,

Pēc kuŗa cērt galvu katram,

Kas to grib apiet ar līkumu.

*

Politiķus neinteresē sīkumi.

Viņi stāv pie pasaules kartes

Un globāli deklarē,

Kur kuŗam kārties.

Vai tas nav nomierinoši –

Zināt, ka allaž kāds domā,

Kā tu, cilvēks, iederies

Globālā jomā?

LIELĀS UN MAZĀS

Mēs visi, Itin visi esam ieprogrammēti

– Lielās līnijās –

Piedzimt, mīlēt (visvairāk sevi), nomirt.

Kas par ģeniālu programmu!

Kur ir tas Lielais Ģēnijs?

Vai viņu meklēt

Arī nav mūsos ieprogrammēts?

Tad Jau tā spēlīte vienkārša –

Visam, ko tu dari,

Nav nekāda svara.

Jautājums paliek tikai šāds:

Kāpēc, ak cilvēk, tev vienmēr vajag svara?

Vai tad putniņš, kas trallina gaisā,

Nav ieprogrammēts?

Un kas par to!

Viņš tik un tā trallina,

Atpūšas un atkal trallina

Rīgā, Viļņā un Tallinā,

kā arī pie mana loga –

ikreizes, kad es piespiežu

pareizo pogu...

Mazās līnijās

Tas viss ir no liela svara.