JG redakcijai:

Karoga rehabilitācijas svētkos (1988. g. −  red.) mēs visi aplaudējām lietuviešu pārstāvim, kad viņš teica: „lai mūs neatstāj laba griba un skaidrs prāts ...” Kaut mums nepietrūktu tādi Gulbji un Dunsdorfi, sadarbības veicinātāji.

LTF atbalstītājs Gulbenē.

 

 

 

JG redakcijai:

Manuprāt, Jaunā Gaita ir vislabākais trimdas žurnāls, t.i. ceru ar ietekmi trimdā.

E. Treigūts, Vācijā.

 

 

 

JG redakcijai:

Būsim vienoti Latvijai, vienas un nedalāmas Latvijas kultūrai.

Leons Briedis, Rigā.

 

 

 

 

 

JG redakcijai:

Honkongu nē, kultūras valsti − jā!

A.U., Vācijā.

 

 

 

JG redakcijai:

Eksperimentālais teātris ir laba lieta, bet Uģa Segliņa absurdā vārdu naivisma vārsma aizņem par daudz vietas žurnālā. Es labprāt šo vārsmu skatītos teātrī, bet žurnālā ar pāris ainām pietiktu.

Rūta Puriņa, ASV.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Neskatoties ka Jaunā Gaita š. gada 177. numurā, sākot ar 10. un līdz pat 36. lapas pusei, nodrukātajā trūkst mūsu alfabētā lietojamo lielo burtu, trūkst interpunkcijas zīmju, kā arī latviešu gramatikas likumu ievērošanas, trūkst arī cienības pēc mūsu reliģijas tradicijām, tomēr par to tiek prasīta žurnāla pilna cena!

Ko nu darīšu? Es zinu, ko darīšu − pameklēšu kādu citu latviešu žurnālu, kura direktori mīl nekropļotu latviešu rakstību, gramatiku un reliģiju.

E.D., Kanādā.

 

 

 

 

JG redakcijai:

JG 177. numurā publicētā luga ir svaigākais darbs pēdējo gadu laikā! Paldies Uģim, paldies JG redakcijai. Lai dzīvo latviešu valoda!

Dailonis, ASV.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Vai ar 93 gadiem neesmu visvecākais lasītājs?

R. Gosts.

 

 

 

 

15.1.91.   Rīgā.

Mīļie draugi!

Tas, kas pašlaik notiek Latvijā un visā Baltijā nav vārdos aprakstāms, to vajag redzēt un izjust pašam. Visa latviešu tauta ir cēlusies kājās. Kaut kas tāds mūsu vēsturē vēl nav bijis.

Jau trešo dienu neesmu gulējis, par naktīm nemaz nerunājot, jo naktis ir visbīstamākās, krievu armijas desantnieku iebrukumu Rīgā var gaidīt tieši nakts stundās. Rakstnieku savienībā ir nemitīgas diennakts dežūras (un tādu centru skaits sniedzas desmitos, ja ne simtos). Nemitīgi ir ieslēgti radioaparāti un televizori (Latvijas TV un radio paldies Dievam vēl darbojas un pastāvīgi sniedz norādījumus un jaunāko informāciju). Mēs uz brīdi atpūšamies, iedzeram karstu tēju, apēdam kādu maizīti un atkal dodamies uz apsargājamiem objektiem (Radio centru, Valdības namu, Parlamentu, TV centru, starptautisko telefona centrāli, tiltiem utt.) Caurām naktīm un dienām tur atrodas cilvēku tūkstoši, deg ugunskuri uz bruģa, cilvēki pienes pārtiku valdības un brīvības aizstāvjiem. To vajag redzēt, tas ir kaut kas vienreizējs. Un par spīti stāvokļa traģikai, cilvēki cenšas smaidīt, uzmundrina cits citu, dzied tautas dziesmas, vecās leģionāru dziesmas, uzstājas dažādi ansambļi.

Mums nav cita spēka kā vienīgi gara spēks. Mums nav ieroču un Lietuvas asiņainā nakts skaidri liecina, kas var notikt, bet cilvēki nebaidās.

Jūs labi zināt, ka esmu samērā mierīgs reālists un emocijas nav mana stiprā puse, bet šoreiz saku Jums bez kādas uzspēles − ja tuvosies tanki, ja tuvosies šie apmuļķotie krievu armijas zaldātiņi, kas tiek nemitīgi mānīti, ka te Baltijā fašisti un buržuji grib apspiest tautu − es nebēgšu, bet gulšos uz bruģa priekšā tankiem. Šoreiz patiešām jāsaka − tagad vai nekad.

Vislatvijas manifestācija Daugavmalā, Latvijas sieviešu līgas mītiņš pret mūsu puišu vardarbīgo tvarstīšanu un dzīšanu krievu armijā un šī vienotā aizstāvība, šīs barikādes Rīgas centrā, Vecrīgas nosprostošana ar smagajām mašīnām, kas pielādētas ar betona blokiem, tas ir nebijis vēsturisks fakts.

Kas notiks rīt, nezina neviens, bet tā vairs dzīvot nevarēs. Arī Krievija agonē, Gorbačovs ir pilnīgi pārgājis reakcijas pusē, aizstāv savu impēriju, ģenerāļus un partijas bosus. Godīgi krievi ir mūsu pusē.

Ak kā derētu Rietumu valstvīriem vienu nakti pabūt Rīgā un visu notiekošo redzēt savām acīm. Kā viņiem derētu parunāt ar tiem šoferiem pie kuriem biju pagājušā naktī pie Brašas tilta pār dzelzceļu un kuriem neilgi pirms tam uzbruka melno berešu (specvienība, kas pakļaujas tikai kangaram Rubikam un kompartijai) līdz zobiem apbruņotā banda un nodedzināja 9 automašīnas, kas aizsprostoja tiltu. Šie vienkāršie latviešu vīri ir kā no dzelzs, sēd pie sava ugunskura un saka: „Mēs neiesim ne soli atpakaļ, mūs var nogalināt, bet nevar uzvarēt.” Kā derētu Bušam un Kolam aptvert, ka PSRS perestroika ir beigusies, ka līst nevainīgu cilvēku asinis un notiek nemitīgi noziegumi pret cilvēcību. Nekāda atbalsta šai grūstošajai melu impērijai, vardarbības impērijai.

Palīdziet mums, dariet visu iespējamo lai pasaule saprastu, kas šeit notiek!

Jūsu Andrejs