Ivara Ivaska (Ivask) atkalredzēšanās ar aukli Natāliju Rožukalns

pēc 44 gadiem Valmierā.
 

Astrīdes Ivaskas uzņēmums.

BALTIJAS ELEĢIJAS

Otra sērija (1989)

Betijas Alveres piemiņai

No angļu valodas

atdzejojis

Valters Nollendorfs

(1990).

Kādas komplicētas laika konfigurācijas

Ieaužas mūsu mūža audumā,

vecākiem kļūstot! Piepeši

laiks bija piebriedis atgriezties

manos Baltijas sākumos,

doties atpakaļ, vērsties uz priekšu

pēc pusi gadsimta prombūtnes.

Tālumā savu tautu dzirdēju dziedam –

puse nācijas sadevās rokās,

piesaucot burvības vārdus, lai kļūtu brīvi

caur dziesmu, lai atkal atgūtu zemi

rindu pa rindai. Asins dūc neizlieta.

Cik vienkārši dzīves lielākie brīži

Tauta, kas dzied.

Kā es te varēju ārpusē palikt

un dziedāt par sevi?

Manu dzejoļu valoda vilka mani mājup

vārdu pa vārdam, verbu pa verbam,

bezgala rinda

patskaņu saskaņu

atrada atbalsi Baltijas krastos.

Un atbalss man teica: dzejnieks var atgriezties.

Jo dzejoļi ir mūžam spirāles,

kurām nav gala.

Divas Sibillas, jau gados pāri astoņdesmit, gaidīja –

jo kājas viņas nenesa vairs –

mani atnākam ciemos vēl pēdējo reizi.

Dzejniece Alvere, Mātes upes krastos,

no kuŗas viņas panti kā koraļļi viz,

saņēma mani savās Tērbatas mājās.

No saviem ilgajiem svešuma gadiem

es viņai atvedu manis zīmētu bezgala ainavu.

Mana aukle Natālija, apmulsumā skaidra,

sakumpis spēks kā svētajam Sīmanim

Valmierā, kur tikāmies, lai

mācītos viens otra vārdus izrunāt skaļi,

ne tikai izčukstēt sapņos.

Svešuma slānim pēc slāņa atslīdot,

Ik minūti – gadam,

mēs atkal varējām apskatīties, raudāt

pirmajā manas bērnības

un viņas jaunības aplī, pirmajā

aplī, kas īsti skaitās,

ko neatstājām nekad.

Alveres dzejas rinda, nesalauzta,

manas aukles lūgšanas, nepārtrauktas,

bija dzīpars,

kas ļāva man trimdas

labirintu atstāt.

Bērzs bija jau tur, kad piedzimu.

Bērzs bija vēl tur, kad atgriezos

pēc četrdesmit četriem gadiem.

Mani tuvākie radi sen miruši.

Mūsu vasaras mājas verandas

jumts iegāzies. Visapkārt

nātres cilvēka augumā,

lai labāk man iedzeltu acī.

Vai šī varēja būt manas bērnības vieta,

kur pasauli iesāku mīlēt?

Vienīgi bērzs vēl varēja atbildi sniegt.

Viņš nebija kustējies, nebija mainījies,

viņš bija tikai vēl stingrāk tur

ieaudzis tam, kam radīts:

liecinieks zemei un debesīm,

sūtnis no pagātnes tagadnē,

koks sargeņģeļa veidolā.

Mana tēva pelni apbedīti

Ošensaidā pie Pacifika.

Manas mātes kaps nav atrodams:

kapsēta ir tagad parks Rīgā.

Vienalga. Jo viņi tagad pieder

tam aplim, ko atklāju

Rengū kapsētā,

tēva dzimtajā vietā Igaunijā.

Manas ģimenes kapi ir

deviņu akmens vāžu aplis ar manu

vecvecāku un viņu bērnu vārdiem.

Vidū stāv augstāka vāze

bez vārda – tā tiem,

kas nav glabāti še –

gadījuma dēļ, aiz kaŗiem vai trimdas.

Tēvocis Kārlis, pats izslēgts no apļa,

iecerēja šo dzejoli akmenī.

Aplis būs visas mūsu dzimtas zīme

līdz dienai, kad jānāk vējam,

kas ziedus sasēs vāzēs.

Ošensaida: angl. Oceanside;

Pacifiks: Klusais okeāns, angl. Pacific Ocean.

Staigājot Viļņas pilsētas ielās,

domāju par diviem dzejniekiem Milošiem.

Par mistiķi Oskaru, kas rakstīja franciski,

un filosofisko Česlavu,

kas izvēlējās poļu valodu, abi

maiguma pilni pret Lietuvu,

pašiem dzīvojot Parīzē un Berklejā.

Liktenis mani te atnesa no Oklahomas,

bet uzreizi jutos kā mājās,

vērojot uzlecam sauli un zeltījam

Svētā Kazimira kroni baznīcas tornī,

kuŗa nes viņa vārdu. Balts un rožains

baroks – tas viegli varētu būt blakus

kādam klosterim kaut kur pie Vīnes.

Viļņa un Vīne alliterējas

un mistiski saskan,

kad abu atmiņa sedzas un

savijas prātā

svinīgajā brīdī,

kad svētā patrona aureols

dalās saules debesu braukšanā.

Holokausta un Gulaga atstātais tukšums

Ik uz soļa tev seko.

Visa trauslums ir manāms

Ik vietā. Uzticība cilvēku starpā

nodeldēta līdz dzeltējuša papīra plēnumam.

Dzīvie spēlē savus dienišķos darbus

vidējā jomā, mēmā skatuves prospekta priekšā,

ko izveido tie, kuŗi mira

galējā ledū vai ugunī.

Viņu miljoni pārnāk kā pārslas,

kas ziemā mums izkūst uz ādas,

vai kā pelnu putekļi vējā,

ko elpojam vasarā. Skaitļiem

nav jēgas, pat ietetovētiem

mūsu ādā. Apokalipsei ir slieksnis,

kas šķērso ikkatru sirdi un apziņu.

Žīds vai nežīds veido to pašu

kaudzi kaulu un pelnu.

Bet katra radība cīnās

pret nicības virpuli

kā vien tā var, kur vien tā var

līdz pašam mūža galam. Un tomēr

ikkatrā gaviļu vēstī

Ir jābūt bēdu brīdim.

Pat Mocartam un cīrulim.

Ko tu dziedi, ko tu saki,

saulei rietot vakarā?

Kad asins lode saspiežas

ēnainos režģos,

kādi burvju vārdi liks

tai atkal pukstēt?

Tik daudz bāra bērnu

gaida uguns lodi

glāstīt viņu bezcerības dienas,

ļaut viņu sejām spīdēt

nāves tumsībā.

Ir kaut kā jāspēj

tik daudz rūdītu ciešanu

serdi pāršķelt labestības zibsnī!

Saule ir tikai bungas,

mēness trulumu dimdināt.

Dzimtā zeme sadrūp

brūnās vilnas vagās.

Dzimšanas ūdeņi ieplūst

linu audumu spulgā.

Pavarda uguns

liek kvēlot rakstam:

bērzu birztalas

lauku tiklos,

mūsu pāriešana

ieausta ceļos.

Laikmetu ģeometrija

apņem tevi un mani,

kur vienīgais attālums

ir no koka līdz kokam.

Pasternaka kaps Peredelkino

Ir starojošs pīlādža ogu,

priežu un pastaigu izejas punkts,

kuŗās viņš un es Mārburgā gājām

šī mocītā gadsimta

dažādos gados.

Tā pils kronētā viduslaiku pilsēta,

ko arī Rilke pazina un mīlēja,

šķiet pievilka dzejniekus

ķekaros kā pīlādžu ogas,

kas ilgāk par rudeni deg

un putnus pabaro ziemā. Rilkes

kapakmens Raronā ir slaids

kā šis te trīs priežu tuvumā,

tik trausls kā lapa

no kuŗas savu gadu simteni skatām

līdz pat tā tūkstošām beigām.

Ir kāda Baltijas mūzika aiz vārdiem

un valodas. Kāds pasaules apvidus

lietus un vēja, liepziedu, bišspietu

akordu atskaņās. Nebeidzama melodija,

ko pierakstījis vēl nav neviens,

nedz jebkad kāds pierakstīs,

kas rēgojas paaudžu sapņos.

Oktobrī

to skaidri var sadzirdēt

visgaŗām krastu viļņotai līnijai

un tās kontrapunktālām salām.

Tā lidinās pāri rudens asterēm.

Tā pieaug arvien tālākos apļos,

it kā kad akmens būtu ezerā iemests

brīdī, kad pasauli radīja.

Šī ir tā vieta,

kur mūzika pieslej savas Jēkaba kāpnes

mūsu dvēselei debesīs kāpt.

Atdzejotāja piezīmes

Angļu valodas oriģināli publicēti pilnīgā Baltijas elēģiju izdevumā: Ivar Ivask, The Baltic Elegies (Norman, Oklahoma: World Literature Today, 1990). Izdevums veltīts Česlavam Milošam, un kā moto tam iet līdz Tacita citāts: „Labību un citas zemes augus viņi (aisti) kultivē pacietīgi... un viņi ir vienīgā tauta, kas seklās vietās un jūras krastā vāc dzintaru.” Izdevumā apvienota pirmā sērija, datēta 1986. gadā, un 1989. gadā datētā otra sērija, kopā 20 eleģijas. Pirmā sērija ar nosaukumu „Baltiešu eleģijas” publicēta 1989. gada februāra Karogā, 117.–123.lp. (ar kļūdu 3. eleģijā, kur 27. rindā „medību” vietā jālasa „bedību”) un Jaunās Gaitas 171. un 172. numurā, 1989. g. februārī un aprīlī. Saziņā ar autoru eleģiju nosaukums tagad mainīts uz „Baltijas elēģijām”. Atdzejojumi radušies 1990. gada vasarā un rudenī. Pateicos Astrīdei un Ivaram Ivaskiem un Valijai Ruņģei par uzmetumu lasīšanu un komentāriem.

Autora piezīmes

Otra sērija (1989)

Pirmā eleģija (Normanā, Oklahomā, 1989. gada 25. jūnijā - 2. jūlijā.

Otra eleģija (Normanā 1989. gada 25. jūnijā)

Trešā eleģija (Normanā 1989. gada 2. jūlijā)

Ceturtā eleģija (Normanā 1989. gada 25. jūnijā)

Piektā eleģija (Normanā 1989. g. 3. jūlijā - Mustalahti, Somijā, 19. augustā)

Sestā eleģija (Normanā 1989. gada 3. jūlijā)

Septītā eleģija (Mustalahti 1989. gada 19. augustā)

Astotā eleģija (Mustalahti 1989. gada 19. augustā)

Devītā eleģija (Mustalahti 1989. gada 19. augustā)

Desmitā eleģija (Mustalahti 1989. gada 19.–20. augustā)

Agrs rīts

iztīts no nakts vates

Iztaisno kājas.

Veco patriciešu mājas,

nami ar piemīstām pavārtēm,

žāvājās nevīžīgā vienaldzībā.

                  Kanālmalā

pīļu pāris pārceļas

uz labāku dzīvi.

                  Ko gaidām mās?

Bet tad –

miera plēve plānā pārplīst

kā dūrienu dabūjuse.

                  VIŅI NĀK,

VIŅI ir visur,

pēkšņi un ar joni,

jaunu toni dienai piesizdami,

biezām micēm galvās,

platu krūti.

Smaga migla pārsedz

Rīgas panorāmu.

        – Redziet,

šeit mēs esam,

šeit mēs paliekam ...–

        – Protams, protams palieciet,

vietas jau visiem... –

Un Rīga, šī stingrā sieva,

kas baiļu nepazīst,

sakniebj lūpas

kā darba zirgs,

kad tam zobos

iekaŗ aukstos dzelkšņus.

1991. gada janvāri

Izlīdis noēdas savas,
Ielienu viņu ādā
un, savādā kārtā,
sāku pārdzīvot
šīs pilsētas sejas
laikmetīgo bojā eju.

            Viss iet uz leju.

Vispirms pazūd

āmurim sirpis,

tad – siers plauktos.

Mati izkrīt,

nošļūk vaigi.

Baigi saplaisā deguns,

bet sarkans vēl paliek.

Beidzot –

acis, šie Rietumu logi,

iztek uz ielas

un aiztek kā strauti.

            Redzu – tauta,

sīvi vērstu skatu,

ne par matu neatkāpdamās,

sauc – UZ BARIKĀDĒM!

            Un ap mani

un manu ģīmi

sāk slieties kāpnes,

statņi, vaļņu viļņi.

„Mums jāglābj vecis

un viņa āda,

lai vai kāda.

Viņš šeit pirmo reiz.”

Vāks T. Graša grāmatai Rīga barikādēs.

Rīgā: Latvijas dizaina centrs, 1991.

* * *

Zied šī zeme, bet sveša,

        Svešus priekus mēs svinam,

Cik bij grūti šie gadi,

        Tikai debesīm zināms.

Mūsu brieduma dienas,

        Nu šķiet svešas īpašiem,

Nebij svērtas ar zeltu,

        Tika pirktas par grašiem.

Nākam tēvzemē naktīs,

        Naktīs trauksmaini īsās,

Skūpstām tēvzemes brūces

        Mēs ar sāpīgām trīsām.

Ak, tās brūces, tās brūces,

        Kuŗas nedzīst, bet čūlo.

Liekas, adata asa

        Sirdi caurdurt mums pūlas...

Guļ nu samīts zem kājām

        Viss, kas cerēts, bet vīlis.

Tagad vienīgais dārgums

        Mūsu tēvzeme mīļā.

Kad gar durvīm man ies

Vakara klusums,

Es zinu –

Ies, neatnāks vairs –

Vakara klusums.

Tas, ko teicām,

Jau gaist –

Vakara klusums –

Tur, aiz zvaigznes,

Jau gaist...

Vakara klusums.

Te drīz citi

Vēl nāks –

Vakara klusums –

Arī aizmirsti

Mirs.

Vakara klusums.

es zinu,

Ka neatnāks.

Vakara klusums...

Jau liktenis

Durvis sit.

Vakara klusums.

Atdzejojis Paulis Kalva.

Baltiešu dzeju šajā numurā pārstāv Ivars Ivasks (Ivask),

Voldemārs Avens un „stūrgalvīgais trimdinieks” Bernards

Brazdžonis. Bernards Brazdžonis (Bernardas Brazdzionis,

dz. 1907. g.) 1989. gadā pēc 40 gadu prombūtnes

atgriezies savā dzimtenē Lietuvā kā Dzejas dienas dalībnieks.

Tajā pašā gadā izdota viņa dzejas izlase 688 lapaspušu

apmērā. Brazdžoņa dzejoļi Pauļa Kalvas atdzejojumā arī

ievietoti 1990. gada Latvijas Dzejas dienas krājumā

(Rīgā: Liesma, 1990).