VĒRTĪGU MEMUĀRU BĀLĀKS NOSLĒGUMS

Ernests Treiguts-Tāle. Latvieši, kaŗš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem, otrā grāmata. Lansingā: Gaujas apgāds, 1990. 226 lp.

Ernests Treiguts (žurnālista pseudonims Tāle) savus memuārus sadalījis divās daļās, kas katra iznākusi kā atsevišķa grāmata. 1. grāmata (recenzēta JG 181. numurā) noslēdzās ar 1940. g. 5. augustu, kad memuāru autors pēc vairāk kā trīs gadu rosīgas darbošanās Berlīnē, kur viņš ir Latvijas un Lietuvas telegrāfa aģentūru pārstāvis, vēlāk paralēli uzņemoties arī preses atašeja pienākumus Latvijas sūtniecībā, atgriežas Rīgā. Viņa kollēgas un draugi to uzskata par neprātīgu soli, bet tam pamatā ir galvenokārt privātas dabas apsvērumi. Latvijas liktenis tad ir jau definitīvi izlemts. Interesanti, ka, balstoties uz Vācijā gūtās informācijas, Treiguts ir pilnīgi pārliecināts, ka jau drīzā nākotnē sagaidāms Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai. Latvijā viņš nepaliek ilgi, bet tomēr pagūst aktīvi iesaistīties pret boļševiku režīmu vērstās akcijās. 1941. g. martā viņš vācu repatriantu vilcienā kopā ar savu ģimeni (bet bez kādreiz iecerētās Lauras, ar kuŗu attiecības pamazām atvēsinās un beidzot izirst pavisam) vēlreiz pārbrauc Vācijas robežai, drīz nonākdams atkal Berlīnē. Sākas jauns darba posms, kam tagad ir vairāk politiska nekā žurnālistiska ievirze, pie kam politiskie uzdevumi nu ir pakļauti vācu politiski-administratīvajam valsts aparātam. Tā ir Ernesta Treiguta balss, kas agrā 22. jūnija rīta stundā no Karalauču raidītāja pavēsta: "Latvieši, kaŗš ir sācies!" Viņa darbs cieši saistīts ar kaŗa izraisīto situāciju, un darba vieta ir Vācija, kaut arī "dienesta sakarībā" rodas iespēja apmeklēt Latviju. Kā Austrumeiropas speciālists Treiguts gūst reizēm ļoti tuvu ieskatu nacistu partijas dūžu savstarpējās cīņās un nesaskaņās. Arī vācu starpā ir novirzieni, kas cenšas panākt pārmaiņas Hitlera nospraustajā ārprātīgajā Austrumu politikā, bet to spēki ir par vājiem. Kaŗa gados notikumu ir daudz. Bez norisēm kaŗa laukos, vācu okupētajās zemēs un pašā Vācijā memuāru autors atzīmē arī pārmaiņas, kas skaŗ viņa paša dzīvi. Kaŗa gados Berlīnē Ernests Treiguts apprecas ar baltvācu ģimenes atvasi. Šai laulībai pienāk ātras un traģiskas beigas, kad jaunā sieva nomirst ar difteriju, atstājot vīru atraitni ar mazu puisīti: Kaŗa noslēgumu Treiguts sagaida Hamburgā. Viens no pirmajiem augstākiem angļu virsniekiem, ar ko viņam, nododot angļiem nozīmīgus materiālus, rodas saskare, izrādās vācu baronu pēctecis no Kurzemes! Jāatzīst, ka personāžs visā memuāru grāmatā ir nenoliedzami interesants, un vai ikkatru reizi sastapto cilvēku autors prot ar vienkāršiem vārdiem labi raksturot, tā uzburot arī lasītāja acu priekšā tēlus ar katra individuālajām iezīmēm.

Memuāru 1. grāmata cieši turējās pie autora dienasgrāmatas, kas likās rakstīta ļoti rūpīgi, neizlaižot nevienu svarīgāku notikumu vai sarunu un nereti papildinot konkrētās norises ar personisko domu un izjūtu atspoguļojumu. Šajā ziņā 2. daļai ir vairāki robi, pie kā vainojami kaŗa apstākļi - tā, piemēram, zudumā gājuši materiāli, piezīmes un ieraksti par visu 1942. gadu. Tie aizpildīti ar ļoti konspektīviem, pēc atmiņas rekonstruētiem kopsavilkumiem, kas, kaut negribēti, ienes jūtamu stila lūzumu. Memuāru otrā daļa arī kopvērtējumā liekas sadrumstalota; tai pietrūkst pirmās daļas viengabalainības tiklab satura kā izveidojuma ziņā. Te sava nozīme ir arī saskarei, kas autoram ir ar vielu, ko viņš apraksta. Pirmskaŗa gadu Berlīne ir it kā viduspunkts, kur satek informācijas straumes, no kuŗām savukārt latviešu lasītāju visvairāk interesē tās, kam sakars ar Latviju. Mums ir sava neatkarīga valsts; kā tās oficiālais preses atašejs un Letas pārstāvis Treiguts saņem un izvērtē Latvijai nozīmīgu informāciju, kas ne visiem ir pieejama; viņa postenis prasa arī labu tiesu diplomāta dāvanu, jo pastāv lielas iespējas gan uzlabot, gan arī ievērojami pasliktināt attiecības ar citām valstīm. Nākamajā darba posmā, kas dokumentēts memuāru otrajā daļā, neatkarīgas Latvijas valsts vairs nav, un situācija ir gluži cita. Kā latviešu izcelsmes vācu ierēdnis Treiguts gan arī kaŗa gados labi seko attīstībai dzimtenē, bet saprotamu iemeslu dēļ ziņas no Latvijas un par Latviju vairs neietilpst viņa tiešajā kompetencē, un visbiežāk tā ir "otrās rokas" informācija, ko atstāstījis kāds cits. Tā arī tikai īsos vārdos skarta optimisma pilnā situācija, kas izveidojās Rīgā tūlīt pēc vācu armijas ienākšanas 1941. g. 1. jūlijā. Vai tā grupiņa redzamu latviešu politisku un militāru personu, Berlīnes "emigrantu", kas ieradās Rīgā un pasāka aktivitātes, ko tauta motivēti uztvēra kā pirmos soļus neatkarīgās Latvijas valsts struktūras atjaunošanā, brauca latviešu pašu iniciatīvā, vai tas notika ar vācu svētību? Ja ir segums lietotajam "Uzticības padomes" apzīmējumam, tad kāpēc tika izrādīta tāda uzticība, kas jau pēc kādas nedēļas bija jāatsauc? Bet memuāru autors, kaut pats pieskaitāms Berlīnes emigrantu pulciņam, šais dienās iesaistīts citos pasākumos, un dažkārt viņam pat stingri aizliegts sazināties ar citiem Vācijā nonākušajiem latviešiem. Jaunie darba uzdevumi veltīti cīņai pret komunismu, bet Latvija tagad noslīdējusi vairāk perifērijā. Lielos vilcienos tomēr joprojām atzīmētas latviešu prasības par neatkarības atjaunošanu, kas turpinājās visus kaŗa un vācu okupācijas gadus. Nesamērīgi niecīgs beidzot ir ieguvums, ko iezīmē Nacionālās Komitejas nodibināšana Potsdamā 1945. g. februāri. Tas viss nāk par vēlu, un šim šķietamajam neatkarības proklamēšanas aktam nav vairs ne politiskas, ne pat simboliskas nozīmes. Vācijas neiedomājami cietpaurainīgā austrumu politika iegrūdusi bezdibenī pašu Vāciju un aizrāvusi sev līdz lielu dalu Eiropas, ieskaitot arī Baltijas valstis.

Aizrādot par atšķirībām abu memuāru daļu starpā, jāpiemin arī nekonsekventā pieeja privātās dzīves aprakstiem. Vai, otro grāmatu sagatavojot, radies laika trūkums? Ja nu reiz kādi pavedieni ir izmesti, tad nevajadzētu tos vienkārši tikai pamest. Par Lauru, kuŗai pirmajā grāmatā veltīts tik daudz sirsnīgu rindu atrodam mazu "beigu repliku" tikai pielikumā - "biežāk pieminēto personu" uzskaitē. Kā izveidojas autora un Lisas dēla turpmākā dzīve? Arī viņš it kā pazūd kaut kur chaotiskajos kaŗa gados.

Ernesta Treiguta-Tāles memuāru otrā daļa nesasniedz pirmās daļas augsto līmeni. Viņa pienesums mūsu memuāru literatūrai tomēr, bez šaubām, ir vērtīgs un paliekošs - īpaši attiecībā uz tiklab kā Latvijas valstij, kā pašam autoram tik svarīgo periodu no 1937. līdz 1940. gadam.

 

Gunars Zvejnieks