PIECAS SVĒTKU RUNAS 1991. GADA 18. NOVEMBRĪ

... Mums jāatceras, ka valsts nav mērķis, bet līdzeklis tautas pastāvēšanai un attīstībai...

Anatolijs Gorbunovs, Rīgā.

... Te ar prieku man gribas atzīmēt neseno DVCV atziņu, ka DV organizācija neiejaucas un stāv pāri dažādu nogrupējumu, institūtu, partiju politikai Latvijā un tās dažādām izpausmēm. Tā ir atziņa, ka mums jābūt par padomdevējiem, kad esam aicināti, bet neiejaucoties vietējos strīdos tieši, jo izšķiršanās ir viņu ziņā. Mēs, dzīvojot gadu desmitus citādā vidē, ne varam, nedz ari mums ir tiesības norādīt tautas vairākumam, kas taču Latvijā, ko lemt un kā. Tā viņu tiesa tur, uz vietas.

Tautai Latvijā patīdzēt, viņus stiprināt, dalīties pieredzē un zināšanās, par Latviju ārpasaulē iestāties un atbalstu tai ierosināt un veicināt − tā ir mūsu daļa un uzdevums, kas apsveŗams šī gada 18. novembrī. Tā lai būtu mūsu atbilde − ko tagad?

Aleksandrs Sprūdžs, Montreālā.

... Mums būs jāizšķiŗas starp ērtu, vieglu, bet latviskuma ziņā arvien nabagāku dzīvi šeit un grūtāku, materiālā ziņā trūcīgāku, tomēr latviski intensīvāku dzīvi Latvijā. Kas būs mūsu sauklis un vadmotīvs, mūsu nākotnes ceļa izgaismotājs: latīņu izteiciens „Ubi bene, ibi patria” vai dzejoļa rindas „Latvija, tu esi viss, tu mūsu rīts un parīts”?

Eduards Sllkalns, „Vai laiks saiņot koferus” − svētku runa Džllongā, Austrālijā.

Ir reizes, kad varonis mājās neatgriežas un paliek apburtā zemē. Tādā gadījumā saimei nekāda labuma no viņa nav... Pēc Džosefa Kembela (amerikāņu folkloras un mitoloģijas pētnieks − red.) domām, varonim ne vienmēr jāveic fizisks ceļojums. Ceļojums var būt arī garīgs.

Dace Veinberga, Hamiltonā, Kanādā.

Un kā tad ir ar mums, kuŗiem tagad „nav iespējams” atsacīties no pieņemtās pilsonības? „Nu, mums tā bija jāpieņem. Vajadzēja tā darīt.” Nestāstīsim sev dumjības, un, galvenais, nemēģināsim paši tām ticēt. Mēs izvēlējāmies, dažādu iemeslu dēļ, tā darīt. Tas nebija obligāti. Tā bija mūsu izvēle! [skat. visu runu]