JG redakcijai:

Vispirms gribu atzīmēt, ka piederu „vidējai paaudzei”, dzimis Latvijā, bet izglītojies ASV. Tēvs miris Baigajā gadā.

JG 184. numurā, savā kārtējā rakstā Prof. Ezergailis izsaka pārsteigumu par antisemītiskajiem rakstiem, kas parādījušies Latvijas avīzēs otrā pasaules kaŗa laikā. Nezinu vai Prof. Ezergailis ir lasījis ASV presi no tā paša laika perioda. Ja vārdu „japānis” pārmainītu uz „žīds”, tāpat varētu runāt par antisemītisma uzplūdiem. Vai amerikāņu reakcija nebūtu bijusi vēl asāka, ja daļa ASV japāņu būtu atklāti jūsmojuši par uzbrukumu Pērl-hārborai? Bez tam, jāatceras, ka salīdzinot ar Baigo gadu, Pērlhārbora bija kā oda dūriens, ievainojot galvenokārt amerikāņu pašlepnumu.

Dabīgi, var iebilst, ka pretstatā ASV un Japānas attiecībām, latvieši nebija kaŗa stāvoklī ar žīdiem. No latviešu viedokļa, kaŗots tika pret komunismu. Ar lielo žīdu redzamību Baigajā gadā, no komunistu varas vīriem līdz kolaborantiem, nav brīnums, ka daudziem latviešiem nacistu saukļi, kas identificēja žīdus ar komunistiem, tā laika sasprindzinātajā gaisotnē likās gluži ticami. Toreiz nebija atklātībā zināms, ka starp Latvijas žīdiem bija ari patiesi Latvijas patrioti, pat mudinot Ulmani nepieņemt Staļina ultimātu, bet cīnīties. Nezināja arī, ka Latvijas Sarkanais Krusts bija sācis reģistrēt 14. jūnijā izsūtītos žīdus aizvesto sarakstos. Tā radās iespaids it kā žīdi būtu bijuši vienīgā tautība Latvijā, ko izsūtīšanas nebija skārušas, kaut gan procentuāli vairāk žīdu tika aizvesti nekā latviešu.

Prof. Ezergaiļa citēto „dzejoli” ir interesanti salīdzināt ar padomju pusē radītiem vārsmojumiem par Staļinu, „lielo krievu tautu” un cīņu pret „fašistiem”, kuŗus tas savā ziņā pat „pārspēj”. Saukt to par aicinājumu šaut žīdus, kā Prof. Ezergailis to acīmredzot uztveŗ, ir stipri pārspīlēts. Vai pārspīlēts nebūs arī apgalvojums, ka vārdā minētie rakstnieki visi prasījuši žīdu nāvi?

Prof. Ezergailim derētu censties vairāk iejusties tā laika apstākļos, kad objektīva informācija tik pat kā nebija pieejama un cilvēki darbojās pašu piedzīvojumu, dažādu baumu un naidīgu varu propagandas iespaidā.

Lasītājs, ASV.

 

 

A. Ezergaiļa piebilde: lasītājs apšauba mana raksta akurātību, it sevišķi teikumā „Vai pārspīlēts nebūs arī apgalvojums, ka vārdā minētie rakstnieki visi prasījuši žīdu nāvi?” Bija daudzi avīžnieki, kuŗi zīdu nāvi neprasīja, bet to vārdus es rakstā neminēju. Ar žīdu nāves prasīšanu ir jāsaprot, ka pa daļai tā ir laika un telpas lieta. Piemēram, teikumu „Žīdu laiks ir beidzies” 1920. gados varētu uzskatīt kā padullu pārspīlējumu. Bet šāda teikuma nozīme sašaurinās, ja tas izteikts laikā, kad kādus 1000 žīdus šāva pa nedēļu Latvijā. To pašu, piemēram, mēs varētu teikt par stāsta sižetu, kuŗā autors noslīcina žīdu Baltijas jūrā. Ja tādu rakstītu šodien, tas varētu palikt izsmalcinātā salona vidē par izsmieklu, bet publicēts 1941. g. augusta vidū, tas iegūst citu nozīmi. Manis teikto lasītājs var tagad pārbaudīt Misiņa bibliotēkā Rīgā − iesaku pārbaudi sākt ar Nacionālo Zemgali un tad pāriet uz Zemgali un Tālavieti. Pēc vizītes Misiņa bibliotēkā, ceru, ka lasītājs dalīsies ar mums savos iespaidos.

 

 

JG redakcijai:

Ir nepatīkami, ka mans apskats par „Dubultīgo Alūksnes grāmatu” JG 184. numurā iespiests kļūdaini. Savā manuskriptā es paskaidroju, ka Aleksandrs Pelēcis bieži lieto malēniešu izloksni un malēniešu puisisks ir rakstu valodas puisis. Izskaidroju arī viegli pārprotamo grāmatas nosaukumu Puisiska dvēsele, kas rakstu valodā būtu Puiša dvēsele. Puisisks tātad ir lietvārds, nevis īpašības vārds, un nav lokāms kā īpašības vārds.

JG, ignorēdama šos aizrādījumus, vairākkārt lieto vārdu puisisks kā īpašības vārdu, tādējādi mainot rakstnieka stilu un ieceri.

Jums visu labu novēlot, Marianna Ieviņa

 

 

JG redakcijai:

Mana drauga un kolēģa Andrieva Ezergaiļa neiedziļināšanās „rakstos un sērijās”, tā sakot, līdz saknei izpaužas ari nedaudzajās man veltītajās JG 184 „Mezglu” rindiņās. Rezultātā radies gandrīz vai neatšķetināms mezgls, kuŗā puspatiesības samezglojušās ar visai ērmotām gudrībām, kam ar faktiem nav nekā kopēja. Pat JG redaktors īpašā piezīmē spiests norādīt, ka „Mezglu” autora iebildumus izraisītājs raksts „Vilis Lācis šodien un viņdienās” pirmpublicēts PBLA gadskārtējā izdevumā Latvija Šodien (1990), tātad kuriozais jautājums, vai „emigrantiem” ir vai nav tiesības „brīvi runāt” par norisēm Latvijā Latvijas publikācijās (Andrieva ieskatā šāda runāšana tik un tā nevar būt nekas vairāk kā „piecu kapeiku ieguldījums”) atkrīt, bet jautājumam, „vai literāti Latvijā pieļaus 'ārpusnieku' bakstīšanos” atbilde, šķiet, rodama faktā, ka minētais raksts pārpublicēts Literatūrā un Mākslā (1991. gada 26. un 27. nr.), turklāt izraisot visai saistošu un vajadzīgu polemiku. Andrievs tomēr turpina mezglot kā mezglojis, nevairoties piegriezt Lš/LuM rakstā teikto pilnīgi pēc savas liestes, piem., ka „balt-emigrants” Ekmanis „ar ždānovisku švunku” nodēvējis viņu par „literāru čekisti”, kuŗa „meloja pagātnē” un „melo atklātības laikmetā”; ka „visvairāk Ekmanim kremt” Sokolovas uzsāktā Zentas Mauriņas popularizēšana Latvijā. Ja nepazītu Andrievu, varētu gandrīz vai ļaunā ņemt šādu man nepatiesi piedēvētu apvainojumu paušanu par man personīgi labi pazīstamo, šaubu nav, kontroversiālo rakstnieci un literatūrzinātnieci.

Arī no man veltītās zemteksta piezīmes kā no pilnības raga birst visai īpatnēji fantāzijas augļi. Kaut arī par savu grāmatu Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975 1978. gadā saņēmu PBLA Kultūras fonda Kr. Barona prēmiju, Andrievs atklāj, ka „no emigrācijas vadības viedokļa Ekmaņa specialitāte (padomju laikmeta Latvijas literatūra) bija nepareiza, bet to viņš atsvēra ar spēcīgu naidu pret krieviskumu un komunismu”. Andrievs varētu arī nezināt, ka vārdu „komunisms” nekad neesmu lietojis tā, kā tas skan viņa izteikā, proti, kā lamu vārdu (saviem studentiem visnotaļ vaiga sviedros pūlējos izskaidrot padomju impēriskā komunisma būtību), bet vai tad manam draugam būtu galīgi izgaisis, ka akadēmiskajos vīna dārzos lielā mērā nododos tieši „krieviskuma”, konkrēti, krievu literatūras kopšanai? Līdz ar uzņemšanos pielikt roku pie izdevuma LŠ formēšanas, Andrieva ieskatā „Ekmanis ievirzījies orto- doksā (?!) emigrācijas gultnē”. Atkal tā pati paviršība attiecībā uz rakstiem un sērijām − ja Andrievs patiešām būtu iedziļinājies LŠ (kopš 1980. gada laidiena) saturā, nez vai viņš būtu šādu absurdu driķē licis. Turklāt, ne „emigrācijas vadība”, nedz arī „gultne” nav nekādā veidā izrādījusi ne mazāko tieksmi, vismaz ne manā laikā, „orto- doksēt” vai citādi iespaidot ne šī izdevuma saturu, nedz arī ilustratīvā materiāla izvēli un ārējo apdari. Tāpat JG redakcijas loceklim būtu bijis jāzina, ka JG redakcijā darbojos no 1965. līdz 1989. gadam, nevis „līdz 1970. gadu beigām”....

Vienā elpas vilcienā ar „orto- dokso emigrācijas gultni” Andrievs atmasko mani kā „Brīvās Eiropas raidītāja latviešu galda šefu”. Tas sasaucas ar pirms gadiem divdesmit Literatūrā un Mākslā man piedēvēto krodzinieka amatu. Vai varētu būt, ka Andrievs tomēr mani paaugstina − no „bar-tendera” uz „galda šefu”?

Rolfs Ekmanis

 

Red. piezīme: burtkopa „orto- doksā” JG 184 ir drukas kļūdu velniņa darbības rezultāts, nevis redaktora A. Ezergaiļa rakstības īpatnība.

 

A. Ezergaiļa piebilde: Vadoties pēc principa, ka faķirs var nogulēt uz simts asmeņiem, bet viņš uzduŗas vai pat noduŗas uz viena, biju sadzinis vēl kādu pusduci naglu fragmentā par Ekmani, kuŗas JG redaktori, laikam Rolfa kā „piecgadīga puišeļa” (Sokolovas vārdi) ego saudzēdami, bija izgriezuši. Tādēļ varbūt radās daži pārpratumi.

Piekritu Rolfam, ka debate par Sokolovu Latvijā ir „saistoša un vajadzīga”. Rolfs šo debati neiesāka, lai gan viņa raksts ir bijis daļa no tās. Rolfa nopelni latviešu literatūras pētniecībā bija un ir spēja iedziļināties tematikā. Virspusējos komentāros par Sokolovu Rolfs nepacēlās savu standartu augstumos.

Mans nolūks nebija aizstāvēt „čekisti” Sokolovu, kā vairāki draugi personīgā korespondencē izteicās, bet gan izteikt kritiku par Ekmaņa raksta līmeni. Aukstais kaŗš ir beidzies, uz CIP pabalstu vairs nav ko cerēt, un tādēļ emigrantiem arī būtu piedienīgi mainīt retorisko manieri. Sokolova pati, kā piemēram rakstā „Kas tas ir?”(LuM 12.27.91), ir spējīga aizstāvēties. Pēc visa, par personāžu menāžu, kas no viesulīša ap Sokolovu ir uznirusi, visinteresantākā persona, pat Vili Lāci ieskaitot, ir Sokolova pati. šinī „terora” laikā viņa uzdrošinājās teikt, ka neviens cilvēks, pat Vilis Lācis, nav absolūti ļauns un vēl svarīgāk − prasīt literatūras atbrīvošanu no politikas. Ja latviešu literāti, it sevišķi emigrācijā, grib sevi pierādīt kā literatūras gardēžus, tad viņiem ir jāmāk atlasīt zelta graudus no politikas − bukoliski izsakoties, stāvot blakus vircas bedrei sasmaržot vīstošā siena saldo aromu aizstrautiņa pakalnītē. Sokolovas brīdinājums pret neoboļševismu bija lietišķs − barveža lomu Rolfam nenovēlu.

 

JG redakcijai:

Eduards Voitkuns, iztirzājot Latvijas ārzemju tirgus izveidošanas iespējas, ievada stikla rūpniecības ieteikumu ar teicienu: „Pieņemu, ka smilšu kāpas Baltijas jūras abās pusēs ir līdzīgas. Zviedrija ir izveidojusi plašu dekoratīvu stikla ražojumu eksportu pasaules tirgū.” Zviedrijā smilšu kāpas ir sastopamas retāk nekā Latvijā, un šo kāpu smilti nelieto dekoratīvā stikla ražojumu gatavošanai. Vispāri, dekoratīvā stikla ražošanas process ir komplicēts, un vairākas tā izejvielas zviedri ieved no ārzemēm.

Kas attiecas uz cementu, Eduardam Voitkunam ir taisnība, ka „... Latvijā netrūkst piemērotu minerālu (pareizāk − iežu, A.D.) cementa ražošanai.” Taču, visupirms būtu jāapmierina pašas Latvijas vajadzības. J. Jankevics (LU Ģeogrāfijas fakultātes dekāns) 1991. g. izdotās Latvijas ekonomiskās ģeogrāfijas 61. lp raksta: ,1988. gadā Latvijā ražoja 825 tūkst. t cementa bet patērēja 1,3 milj. t cementa (2000. gadā republikai vajadzēs vismaz 1,8 milj. t cementa) ... Lai republiku apgādātu ar cementu, jāceļ jauna rūpnīca ar jaudu 1 milj. 150 tūkst. t cementa gadā.”

Aleksis Dreimanis