Aivars Ruņģis
VARONĪBAS, UZVARU UN ZAUDĒJUMU PĀRSKATS
Latviešu padomju literatūras vēstures rakstīšana
Red. piezīme: Aivara Ruņģa rakstam par cenzūru Latvijā pievienojam aprakstus, kas rāda divu ievērojamu latviešu rakstnieku pieredzi ar cenzūru: 26. lp Vizmas Belševicas un 31. lp Gunāra Priedes.
Kamēr ..svešumā, Rietumos, cenzori galvenokārt nodarbojās ar idejiski un ideoloģiski pie šprices" esošiem cilvēkiem atšķirīgu, nevēlamu, kritisku, nepatīkamu uzskatu paudēju ķengāšanu un viņu darbu noklusēšanu" (A.R.), Latvijā 1950. gados atļauts bija tikai viens ceļš - uz sociālismu. To labi ilustrē R. Kasparsona 1948. gada plakāts.
Pēc Otra pasaules kaŗa okupētajā Latvijā (kā tagad redzam vislabāk) ar lielu PSRS valsts materiālo atbalstu tapa tā dēvētā latviešu padomju literatūra, kuŗas slavināšanā lietoja vispompozākos epitetus, bet kuŗu uzraudzīt uzraudzīja neatlaidīgi un bez žēlastības ar atklātiem (kritika) un slēptiem (cenzūra) paņēmieniem. Lepodamās ar tik aklu raksturojumu, proti, padomju literatūra, šī rakstniecība (grib vai ne!) pievērš sev vērību kā atšķirīgi izceļams veidojums, mulsinot ar, piemēram, tādiem jautājumiem, vai nosaukums patiešām liecina (un kādā nozīmē?) par jaunu literatūras veidu? Vai tapšanas raksturības novedušas pie jauna krustojuma, hibrīda? Vai šī literatūra atšķiŗas no citām agrāk tapušām vai citur topošām literatūrām?
Pašlaik, rakstot latviešu literatūras vēsturi, nozīmīgs ir jautājums (un ne tikai kailas ziņkārības dēļi), kā tā dēvēto padomju literatūras posmu izvērtēs literatūras zinātnieki un pētnieki, ko teiks vēl dzīvie šī laikmeta autori? Vai un cik pēdējie vēlēsies ar saviem komentāriem palīdzēt šī laika kopainas pilnīgošanā?
Šeit no visa sarežģītā un visai interesantā pēckaŗa Latvijas literārā procesa skarts tikai viens aspekts − cenzūras un cenzoru loma − kas ir svarīgs, latviešu literatūras vēsturi iecerot.
Dalītās latviešu literatūras abās pusēs − Latvijā un Rietumos − pastāvēja cenzūra, darbojās algoti vai paši sevi iecēluši cenzori jeb visu iespiežamo manuskriptu un iespiestu grāmatu caurlūkotāji, lai izzinātu, vai tanīs neatrodas kaut kas pret pastāvošiem likumiem, tikumiem, pret sabiedrības vadošo virzītāju spēku − partiju, pret tiem, kas ir pie šprices.
Latvijā cenzori ne tikai rediģēja, bet pārveidoja publicēšanai domātus manuskriptus, atņemot vai pieliekot tiem veselas daļas, teikumus, vārdus un tā tālāk.
Svešumā, Rietumos, cenzori galvenokārt nodarbojās ar idejiski un ideoloģiski pie šprices esošiem cilvēkiem atšķirīgu, nevēlamu, kritisku, nepatīkamu uzskatu paudēju ķengāšanu (Rufmord) un (visietekmīgākais) apzinīgu un organizētu autoru un viņu darbu noklusēšanu, kas ārkārtīgas izkliedētības apstākļos viegli iespējama un ar ļoti labām sekmēm.
*
Par latviešu padomju literatūru jau tās tapšanas laikā, par cenzoriem un uzraugiem tika dzirdēts dažs labs, kā teiktu, briesmu un spoku stāsts. Latvijas literārā situācija emigrācijā tika analizēta gan emocionāli, gan cenšoties būt objektīviem, zinātniskiem.
Šo rindiņu autors, piemēram, Latvijas rakstnieku stāvokli raksturojis šādi: Latviešu nacionālā sevis izteikšana, sevis apliecināšana ir nepārtraukti kontrolēta. Uz jautājumu par mākslinieciskās jaunrades brīvību joprojām spēkā atbilde, ko anekdots piedēvē Erivānas radiofonam: Principā Latvijā, tāpat kā Padomju Savienībā, ir pilnīga jaunrades brīvība, jo drīkst darīt visu, kas ir atļauts! (Kultūrālais nacionālisms Latvijā, referātu krājums Ceļā uz mājām, Gaujas apgāds, 1984.)
Blakus pašcenzūrai, rakstnieku aktivitātes tiek uzraudzītas, cenzētas un ierobežotas slepus un arī atklāti, par ko liecina publicētu darbu uzlaboti varianti tā, ka beigās, paradoksāli izsakoties, var runāt par latviešu nacionālās kultūras (literatūras) kolektīvu radīšanu. (Kulturālais nacionālisms Latvijā)
Tagad Latvijā arī viens otrs no skartajiem autoriem vairāk vai mazāk emocionālos atklāsmes rakstos jau publiski izteicies par savu un par tā dēvēto padomju rakstnieka pēckaŗa pieredzi (Birze, Mauliņš, Kolbergs, Radzobe u.c.). Visas šīs liecības par neiedomājamu manuskriptu pārgrozīšanu un sagrozīšanu, par autora sajūtu, ka kāds vienmēr raugās pār plecu, mudina tātad jautāt, kādu literatūras vēsturi (ja vispār) var rakstīt par laiku pēc Otra pasaules kaŗa Latvijā?
Kas tā ir par parādību − šī padomju literatūra? Kā tā būtu raksturojama un kategorizējama? Vai var šos pašcenzūras diktētos un daudzos cenzoru ietekmētos, pārveidotos manuskriptus dēvēt par latviešu literatūru tādā pašā izpratnē kā brīvā sabiedrībā tapušos? Vai tā nebūtu faktu un dažu būtisku raksturību noklusēšana? Vai varbūt šī literatūra uzlūkojama kā aizvadītu grūtu laiku piemineklis, kam nepieciešami īpaši paskaidrojumi un norādes tā pilnīgākai izpratnei?
*
Ļoti lietišķu ieskatu pēckaŗa literārajā ainā sniedz literatūras zinātniece Janīna Kursīte akadēmiskā runā Latvijas Universitātes gada svētku atcerē 1991. g. sept. Kalamazū, ASV (Latviešu valoda − tuvākas un tālākas attīstības perspektīvas, žurnāls Treji Vārti Nr. 143, 1991. g. sept.-okt.). Viņa raksta:
... Nevienu literāru, arī neliterāru, darbu nevarēja publicēt, pirms manuskriptu nebija izvērtējuši divi (dažreiz trīs) recenzenti. Recenzentiem darbs bija jāskata divos galvenajos aspektos:
a) no ideoloģiskā viedokļa jeb manuskripta idejiskā satura;
b) valodas un mākslinieciskās izteiksmes pareizības vai nepareizības.
Recenzenti, vismaz 1940.-1960. gados, bija paši norūdītākie un drošākie komunisma sistēmas kalpi, drīkstēja izvirzīt visabsurdākās prasības. Autors nevarēja aizstāvēties, tikai − pieņemt vai nepieņemt iebildumus. Pieņemt nozīmēja pārtaisīt uzrakstīto pēc recenzentu iegribām. Varat iedomāties, cik lielā (precīzāk − mazā) mērā tie darbi, kas uzrakstīti padomju laikā, pieder paša autora spalvai.
Turpinot literatūras uzraugu trejvienības aprakstu, Janīna Kursīte saka:
Cenzūra, kas eksistēja ārpus oficiālo recenzentu loka kā vēl augstāks iestādījums, protams, arī nebija gluži dumja. Divdomīgas vietas cik vien iespējams izrāva ārā no rakstnieku manuskriptiem. Pret 60. un 70. gadu asociatīvo dzeju ļoti nikni cīnījās vecā literatūras kritiķu-staļinistu gvarde ar Kārli Krauliņu galvgalā.
Nobeidzot trejvienības raksturojumu, Janīna Kursīte saka:
Bez manuskriptu cenzēšanas un recenzēšanas piekopa arī citus − it kā vieglākus, īstenībā tikai rafinētākus, valodas un literatūras iznīcināšanas un noplicināšanas veidus; viens no tiem − daiļdarba rediģēšana. Ko tas nozīmēja? Tas nozīmēja to, ka pie grāmatu apgādiem jeb izdevniecībām tika izveidoti lieli jaunāko, vecāko, vadošo, galveno un līdzīgu redaktoru štati. Katram redakcijā iesniegtam manuskriptam no augšas nozīmēja redaktoru un apakšredaktoru, kam saskaņā ar oficiālajām valodas normām u.c. priekšrakstiem bija jālabo, jāunificē valoda, stils, domas. Redaktors, protams, varēja, ja tā var teikt, pažēlot rakstnieku un atstāt viņa stilu, domu neizrediģētu, nenoplicinātu, bet darbs neizbēgami gāja tālāk − pie cenzora (uz Glavļitu jeb galveno literatūras pārvaldi, kā to eufēmistiski dēvēja), un tad varēja sagaidīt ne tikai paša manuskripta izmešanu papīrkurvī (ar visām no tā izrietošajām sekām), bet arī redaktora atlaišanu no darba, vēl agrāk (Staļina laikos) Sibīriju gan autoram, gan redaktoram.
Un Janīna Kursīte vēl piebilst:
Rakstnieka valodas rediģēšanas resp. noplicināšanas prakse Latvijā vēl nav izbeigta arī patlaban. Es neiebilstu pret to, ka redaktors izlabo pareizrakstības kļūdas (to gan var izdarīt arī korektors) vai norāda uz neloģismiem tekstu uzbūvē. Bet redaktors nedrīkst būt tas, kas pēc savas valodas gaumes labo rakstnieka stilu. Nupat pirms izbraukšanas no Latvijas sastapu folkloristu un Andreja Pumpura daiļrades pētnieku, epa Lāčplēsis komentāru autoru Jāzepu Rudzīti, ko tuvu infarktam bija novedusi kāda pašapzinīga redaktrise. Rudzīša pētījumu par Pumpura dzīvi un daiļradi viņa bija salabojusi tā, ka Rudzītis nebija ar mieru to dēvēt vairs par savu. Redaktore esot aizbildinājusies, ka rīkojusies saskaņā ar latviešu literārās valodas normām. Bet jājautā, kuŗš austrumu gudrais ir spējis izveidot tādas normas, kas der visiem gadījumiem? Diemžēl jāatzīst, ka mūsu valodas iznīcinātāju un noplicinātāju priekšpulkā atradās arī virkne valodnieku, kas izdeva priekšrakstus, kādai tad jābūt literārās valodas normai attīstīta sociālisma apstākļos. Es nenosaukšu šo cilvēku vārdus, jo citi ir jau zem zemes, vēl citi pārmetuši kažokus uz otru pusi un pilnā balsī slavē jaunos laikus. Gribas ticēt, ka viņi bija tikai kroplās sistēmas upuŗi.
Izmantojot literatūras zinātnieces Janīnas Kursītes atzinumus, kas palīdz ilustrēt latviešu padomju literatūras tapšanu, nedrīkst nepieminēt, ja grib būt godīgs un objektīvs pret autori, ka, blakus kritizējošam situācijas izvērtējumam, viņa atkārtoti aizrāda uz latviešu rakstnieku pretestību un arī vēlēšanos starp cenzētām un labotām rindām pateikt ko būtisku, mēģināt saglabāt patiesību vismaz kādos mājienos, zemtekstos, ko saprastu savējie. Tomēr šie rakstnieku centieni (lai cik sekmīgi) negroza faktu par manuskriptu metamorfozi recenzentu, redaktoru un cenzoru rokās.
*
Pat man (no profesionāla vērtēšanas viedokļa neieinteresētam vērotājam) duŗas acīs, cik traģisks Latvijā rakstniekam kā personai, kā cilvēkam bija konflikts starp sabiedrisko saistību izpildīšanu valstij un individuālo sevis apliecināšanu, sevis piepildīšanu. Es iedrošinājos jautāt, vai uzvara jeb vai varbūt zaudējuma traģika šai konfliktā nav šīs literatūras nemirstīgā daļa? (Laikrakstā Latvija Amerikā, 1975. g. marts, aprīlis)
Sauklis, intuitīva kopdoma Latvijā taču varēja būt − ir jāpārdzīvo! Kā pārdzīvot? Ko ņemt par paraugu? Melošanai un rāpošanai, kas bija obligāti nepieciešamas, lai diktatūrā tiktu publicēts un pārdzīvotu, bija tikpat daudz izpausmes pakāpju, cik bija autoru.
Pēc Janīnas Kursītes atzinumiem un citām liecībām par literāro procesu Latvijā četrdesmitajos un piecdesmitajos gados un arī vēlāk, kad katra autora manuskriptu līdz nokļūšanai grāmatā apstrādāja arī recenzenti, redaktori un cenzori, jāteic, ka varētu būt visai grūti rakstīt literatūras vēsturi par šo posmu, kad īstenībā dažādu uzraugu vadībā bija jātop komunistu ideoloģijas un centienu atspoguļojumiem literārā manierē.
Šī latviešu padomju literatūras tapšanas īstenība, kur saskaŗamies ar, teiksim, sava veida kolektīvo radīšanas faktu, nenovēršami (vairāk vai mazāk ietekmīgi) tātad grozīja autoru manuskriptus. Tā ir tik būtiska raksturība, ka to (un tās sekas) nevar noklusēt literatūras vēsturē. Respektējot vārdu mākslas fizioloģiju, jāteic, ka šī īpatnējā tapšanas gaita pakļauj visu šo literatūru uzmanīgai apskatei un rūpīgai pārbaudei.
Līdz ar to varam runāt par literāriem darbiem, par kuŗiem autori paši vai arī citi informācijas avoti spēj liecināt, ka to normāla jaunrade pārtraukta vai traucēta, ka iznākums ir sagrozījis autora sākotnējo ieceri. Bet cik daudz sagraizītie, pārtaisītie darbi ir sagrozīti? Vai tas svarīgi? Vai nepietiek ar apzināšanos, ka darba veselums (integritāte) jau tiek aizskarts ar vienu pašu pat niecīgāko sagrozījumu?
Tāpat, vai nevar mēģināt un aizbildināt notikušo, ka citos laikos un citās vietās varētu būt bijuši līdzīgi vai radniecīgi gadījumi, ka neviens pret to nav pacēlis balsi, ka šādu notikumu rezultāti bez lielas brēkas piepulcināti citu darbu krājumiem? Kā, piemēram, agrāko laiku valdnieku un baznīcu pasūtinātie un finansētie darbi, ar kuŗiem kā mākslas vērtībām tagad lepojas un greznojas visa cilvēce?
*
Tiem, kas gribētu iebilst, ka literārajos darbos varbūt tika grozīti tikai sīkumi, un tiem, kas varētu šaubīties par grozīto sīkumu ietekmi uz visu darbu, pārdomu rosināšanai der uzklausīt gadījumu no cilvēces kultūras vēstures ar vienu no pasaules ģeniālākajiem cilvēkiem. Pieminēšu to žīdu autora Chaima Pērla (Chaim Pearl) atstāstījumā. Šis piemērs vēl vairāk padziļina manu vēlēšanos jautāt, vai latviešu padomju literatūras vēsturi būtu iespējams rakstīt tikai tradicionālā veidā, nerēķinoties ar tapšanas raksturībām vai ignorējot tās.
Proti, kad Mikelandželo veidojis savu slaveno skulptūru Dāvids, viņu apmeklējis kāds draugs un prasījis, ko labu skulptors darījis pēdējos sešus mēnešus. Lielais mākslinieks parādījis, kā viņš nogludinājis kādu stūrīti te, iztaisnojis kādu līniju tur. Bet tie ir tīrie sīkumi, izsaucies draugs. Mikelandžeio atbildējis: Tiesa, tie ir tīrie sīkumi. Bet sīkumi kopā noved pie liela darba. Un liels darbs vairs nav sīkums. (Laikraksts Jewish chronicle, 1981. g. 20. febr.)
Šai alegorijā uzsvērta sīkumu (detaļu) izstrādāšanas lielā nozīme un arī lielais svars, šis Mikelandžeio citāts norāda, ka mākslas darbā detaļu slīpēšana ir liela, būtiska, svarīga veseluma, integritātes pamatotāja un apliecinātāja. Bet tā notika paša autora radītā koncepta ietvaros.
Ja sīkumi − kāda stūrīša nogludināšana te, kādas līnijas iztaisnošana tur − pēc Mikelandželo uztveres ir tik svarīgi, ka būtiski ietekmē liela darba tapšanu, tad var jautāt, kādu ietekmi uz literārajiem darbiem atstāja recenzentu, redaktoru, cenzoru nogludinājumi, pielabojumi, iztaisnojumi? Vai nepareizi, pretēji autora koncepcijai, nogludināts stūrītis vai citā virzienā iztaisnota līnija neradīja citu, atšķirīgu sacerējumu, ne to, ko bija iecerējis autors? Detaļu slīpēšanas darbam nemaz nerunājot par izlaidumiem un jauniem iestarpinājumiem bija un ir liela un būtiska loma darba mākslinieciskā un idejiskā koncepta ietekmēšanā, nojaukšanā. Vai un kā iespējams šādu kolektīvi radītu literatūru izvērtēt ar tām pašām mērauklām, ko lietā atsevišķa autore neatkarīgi tapuša, savā idejiskā un mākslinieciskā koncepta no ārpuses neiedragāta oriģināldarba vērtēšanā?
Šis Mikelandželo citāts var netieši norādīt, ka recenzentu, redaktoru, cenzoru piepūle detaļu slīpēšanā varētu būt taisni palīdzējusi radīt latviešu padomju literatūras mākslas darbus. Te jāatbild, ka iepriekš minētie palīgi sava darba raksturību un mērķu dēļ (īpaši attiecībā uz vārdu mākslas literatūru) nav radošo impulsu un spēku atraisītāji, bet, gluži otrādi, ierobežotāji, pat iznīcinātāji. Ja tomēr latviešu padomju literatūras laikā radušies lieli mākslas darbi, tad tas noticis par spīti un spītējot šādiem palīgiem.
*
Liela daļa latviešu padomju literatūras produkcijas, īpaši biogrāfiskie stāsti, romāni, dzejdarbi ir pilni stereotipu kā drēbju veikala pagrabs ar manekeniem. Pat grāmatas, kas nav rakstītas visdogmatiskākajā komunistu stilā un žargonā, bieži ir neinteresantas, bālas, gaŗlaicīgas.
Blakus autora mākslinieciskās varēšanas jautājumam tad nu stāv šis uzraudzības jautājums, kas dažā labā gadījumā varētu būt varēšanas ietekmētājs.
Šie uzraugi − literatūras miesnieki, šie par dārzniekiem pārtapušie āži un kazas, šie sarkanie vagari piķa zābakos ne tikai apsmēja autora integritāti, veselumu, uzspļāva autora pašcieņai, viņi komunistu partijas ideoloģisko direktīvu vārdā izravēja, iznīcināja oriģinalitāti, individuālismu, autora paša koncepcijas. Viņi uzara jaunas vagas, izraka jaunas dobes, sagādāja jaunus vārdu stādus, krustoja dadžus ar rozēm, nogrieza un aizmeta veselus stādījumus u.t.t., u.t.j. Viņi mēģināja ar pārveidoto autoru darbu palīdzību attaisnot paši savu eksistenci, kuŗas uzdevums bija iedēstīt lasītājos murgus par taisnīgu un laimīgu nākamību, lai tādi apdullināto cilvēku vidū attaisnotu un nosargātu visas partijas diendeŗu priekšrocības.
Ja šos labojumus te, gludinājumus tur būtu veicis autors pats brīvi, ne no malas diktētu norādījumu vai priekšā noliktu grozījumu veidā, nebūtu nekādu debašu. Bet tagad ir lielais un grūti atbildamais jautājums, kas latviešu padomju literatūra ir autora paša brīvs sniegums, kas partijas pārstāvju (recenzentu, redaktoru, cenzoru) un pašcenzūras uzspiestais? Ja arī autors pats sniedzis literāro darbu visu tekstu vai tā lielāko daļu, vairāk vai mazāk mērķtiecīgi izvairoties no aizliegtiem vai nevēlamiem tematiem, tad no ārpuses veiktie un ekonomisku, politisku un citādu ideoloģiju un dogmu kontrolei pakļautie īsinājumi, papildinājumi un detaļu nostrādājumu maiņas tomēr ir mazāk vai vairāk izteiktas autora koncepcijas maiņas, sakropļojums. Tad grūti priekšstatīt autentiskas ieceres realizēšanos kā lielu sasniegumu, kā lielu darbu. Kāda, literatūras vēsturi rakstot, nu būs literatūras pētnieku un arī pašu autoru nostāja? Ko par saviem gara bērniem teiks paši rakstnieki? Vai dažus bastardus maz gribēs atzīt par saviem?
Ir jāpiebilst, ka pat emigrācijā atrodamas grāmatas, īpaši dzejoļu krājumi, kuŗos Latvijas autori ar roku ierakstījuši labojumus tad, kad tāda rīcība vairs daudz neko nekaitēja. Bet daži labojumi ir no pašiem tumšākajiem pretvaras gadiem, kad tas pa spēkam bija tikai lieliem raksturiem.
*
Trimdas latviešu literatūra, par spīti dažiem pašieceltiem cenzoriem, kā tāda, tas ir, savā konceptuālā uztverē centās (lai kādas sekmes) būt radoša gara neierobežota un nekontrolēta izpausme rakstveidā. Ar savu eksistenci tā oponēja tā dēvētās latviešu padomju literatūras praksei, kuŗai piespiesti un ar dažādiem spaidiem bija pakļauti visi autori, kas vēlējās publicēties.
Tagad, kad esam brīvi, drīkstam būt subjektīvi, lai kopā taptu objektīvas analīzes, atklājas abu šķirtās literatūras daļu pieredze tik bagāta, ka galva reibst! Ko gan mums lika darīt, ko mums gribēja izplēst, cik lepni mēs tomēr sargājām katrs pats savu veselumu!
Latvijas un latviešu literatūras pēdējo 45 gadu vēsture īstenībā ir varonības, uzvaru un arī zaudējumu pārskats.
