JG redakcijai:

JG 185. numurā ir vairāki raksti par gleznotāju Valdemāru Toni, kam šī gada 28. martā būtu apritējuši 100 gadi. Un jauki, ka Jaunā Gaita atcerējās mūsu lielo mākslinieku, jo citādi viņš nebūtu nemaz pieminēts, pat ne tajā trimdas zemē, kur viņš slēdza acis uz mūžu. Vēlētos tikai papildināt Laimoņa Mierina teikto ar dažiem faktiem.

Tone latviešu sabiedrībā Anglijā bija ļoti pazīstams ne tikai kā gleznotājs, bet arī sabiedrisks darbinieks un interesants sarunu biedrs. Par Tones darbu izstādēm viņa dzīves laikā, L. Mieriņš jau rakstījis, bet nepieminēts ir pēc viņa nāves nodibinātais „Valdemāra Tones fonds”, kuŗa valdes priekšsēdis bijis Jānis Andrups, un kuŗa uzdevums bija uzturēt dzīvu mākslinieka piemiņu. Vairākus gadus pēc mākslinieka nāves, viņa dzīvoklī režisors V. Lēmanis uzņēma filmu, parādot Tones gleznas − arī pēdējo, nepabeigto, uz molberta. Tekstu ierunāja J. Andrups; pie viņa, cik zināms, šī filma vēl tagad atrodas.

Valdemāru Toni apbedīja latviešu kapos Brukvudē (Brookwood), apmēram stundas braucienā no Londonas. Tones fonda darbība ir apsīkusi. 1976. g. Daugavas Vanagu globālo dienu laikā Londonā Daugavas Vanagi rīkoja „Royal Garden Hotel” telpās divu bijušo strēlnieku − Jāzepa Grosvalda un Valdemāra Tones darbu izstādi. Tones gleznas nāca no viņa atraitnes Ainas kolekcijas, ko papildināja privātās mājās esošās; Jāzepa Grosvalda darbus no Zviedrijas atveda Visvaldis Bokalders. Šo izstādi filmēja, un filma atrodas DVF archīvā Anglijā.

V. Tones atraitne Aina, pēc laulībām ar britu armijas majoru Lesliju Beikeru (Baker), dzīvo Anglijas dienvidu jūrmalā Hovē. Viņas dzīvoklī glabājas Tones darbu plašs klāsts − trimdas gados gleznotais. Pēdējos gados tur ciemojušies vairāki mākslinieki no Latvijas (arī Māra Rikmane). Tones darinātais Latvijas sūtņa K. Zariņa portrets atrodas viņa meitas, tagadējās Latvijas vēstniecības Londonā vadītājas Mari-Annas Zariņas īpašumā.

Kaut ar nokavēšanos, Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā iecerējusi godināt V. Tones simtgadi šajā rudenī. Latvijā lielo mākslinieku pieminēs šī gada augustā.

Austra Liepiņa, Londonā.

 

 

 

JG redakcijai:

Kur palikusi Benita Veisberga?

M.Č., Kanādā.

 

 

 

JG redakcijai:

Priecājos, ka Jaunajā Gaitā ir maz gramatikas kļūdu (kommati, garumzīmes, mīkstinājumi). Par to atzinība korrektorēm (jeb korrektrisēm)!

Dievpalīgu vēlēdams, Albīns Dravnieks, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

Noteikti turpināt!

P. Šmits, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

Kādi būs rezultāti latviešu emigrantu redaktoru darbam nākotnē? Viss atkarāsies no tā, kādu ceļu redaktors izvēlēsies.

Turpināt, kā līdz šim, noliegt realitātes un iet kopā ar nacionālisma ideologiem, vai iet otru labāku ceļu un sekot profesionālu žurnālistu standartiem, kādi tie izveidojušies Rietumu demokrātijās.

Izvēloties labāko ceļu, redaktors izvēlas dialoga nepieciešamību. ... Dialogs presē uzstāda augstas prasības redaktoram. Pirmā prasība: būt absolūti neitrālam, abām partijām dodot vienādas tiesības. Vienādas tiesības dodamas arī gadījumā, ja sabiedrības vairākums ir vienas partijas pusē....

Redaktoram jāpaziņo lasītājam, ka viņa izdevums ir dialoga laikraksts, ne kādas cēlas idejas vai vienas pārliecības propagandētājs. Cēlo mērķu partijas un organizācijas var sacensties laikraksta dialogā. Lasītājam dota izvēle, kuŗam dialoga dalībniekam pievienoties, kuŗam ne.

Pašreizējā latviešu emigrantu „lielā” prese ir emocionālu fragmentu un monologa (vienas ideoloģijas) prese. Latviešu emigrantu un viņu pēcnācēju likteni lielā mērā veidos viņu izšķiršanās par savu presi: vai tā būs dialoga, monologa, vai emocionālu fragmentu prese. Vēsture liecina, ka no šīm trim vienīgi dialoga prese ved sabiedrību uz labklājību.

J. Purviņš Jurjāns, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

Zied vasaras krāšņumā zeme,
Ik mežmalā gundegas spīgo,
Vējš zāļu un vībotņu smaržu
Šai dienā pār Latviju dzen.

Priecīgus Līgo svētkus un Jāņu dienu! Līgo, līgo!

Kandavā, pilsētas bibliotēkas meitenes.

P.S. Liels paldies par sūtījumiem. Mūsu pilsētas laukums ir atguvis savu agrāko nosaukumu − tagad atkal − Tirgus laukums.