Gundars Pļavkalns

VECĀ EIROPA UN JAUNĀ PASAULE

Ekskursi par Anšlava Eglīša esejām

 

Anšlavs Eglītis, Esejas par rakstniekiem un grāmatām, I un II sējums. Ņūtonā: LaRAs Grāmatu klubs, 1991. 302 un 307 lp.

 

Ir uzradušies iebildumi pret to, ka šais Eglīša grāmatās sakopotie raksti nosaukti par esejām. Recenzentus taču nemēdzot dēvēt par esejistiem, un atmiņu izklāstus parasti nevarot uzskatīt par esejām. Abos Eseju sējumos lasītājs atrodot lietpratīgas recenzijas, saistīgas reminiscences un arī dažas īstas esejas, tādēļ piemērotie apzīmējumi šiem darbiem esot „kritikas, atmiņas un apceres”...

Manuprāt, šie iebildumi nav gluži bez pamata, bet jāievēro, ka Eglīša literārajām atsauksmēm un aplūkojamās grāmatās ievietotajām reminiscencēm piemīt vairāk vai mazāk iezīmīga slieksme uz eseju, kas ir gaužām lokans, daždažādiem nolūkiem pielāgojams izpausmes paveids. Apcerīgu darbu netrūka arī senajā Grieķijā un Romā, bet par esejām šādus sacerējumus sāka apzīmēt tikai sešpadsmitā gadsimta beigās. Franču autors Montēns (Montaigne) savus rakstus uzskatīja par tādiem kā izgaismošanas un noskaidrošanas mēģinājumiem un tādēļ nāca klajā ar vārdu „essai”. Eseja nav traktāts; esejists lūko drīzāk pamudināt lasītāju uz pārdomām nekā „izsmelt” tematu. Ir gan formālas (loģiski un ļoti rūpīgi veidotas, ne visai personiskas), gan arī neformālas (vairāk iztēles, humora un vaļīgāku asociāciju ietekmētas) apceres jeb esejas. Netrūkst arī tādu eseju, kas ir, tā sakot, pusformālas. Piemēram, kāds antropoloģijas profesors, kas lasījis arī daiļliteratūru, uzraksta „izglītotiem ļaudīm” (nevis tikai antropologiem) domātu apceri, kuŗā rūpīgi izmantotas viņa profesionālās zināšanas, bet visumā lietota drīzāk beletristiska nekā sausi zinātniska izteiksme. Dažviet autora pieeja ir intīmi vaļsirdīga. Viņa sacerējumam ir gan objektīvas, gan subjektīvas iezīmes, jo tas liecina ne tik vien par autora zinātnisko pieeju, bet arī par iztēli un jūtām. Man šķiet, ka nozīmīgi paudumi par rakstniekiem vai atsevišķi skatītām grāmatām daudzos gadījumos atbilst šim „pusformālas” esejas paveidam. Labs piemērs šai ziņā ir kaut vai Džordža Orvella vēsi analītiskā, zināšanām bagātā, bet arī personiskā apcere par Dikensu. „Pusformāla” apdare nereti manāma arī Eglīša apcerēs, recenzijās un atmiņu nostāstos.

Nav tā, ka ikkatru recenziju varētu apzīmēt par eseju. Ja recenzents sniedz visai sīku informāciju par aplūkojamās grāmatas saturu, norāda uz valodas misēkļiem un iespiedkļūdām un atzīst, ka „grāmata izdota ļoti glīti”, bet nespēj vai negrib nākt klajā ar zināšanās sakņotiem viedokļiem un intuitīviem, saprotami izpaustiem ieskatījumiem, tad recenzija ir „tikai recenzija”, un recenzents nav ne kritiķis, ne esejists. Vairāk kritiski ievirzīts recenzents lūko izgaismot aplūkojamā darba pamatiezīmes, šad tad lietodams ekskursus, kas palīdz šo darbu rādīt vēsturiskā vai teorētiskā perspektīvā. Viņš sniedz rūpīgus argumentus, nevis tikai aizspriedumu un patikas vai nepatikas ietekmētus apgalvojumus. Detalizēti satura atstāstījumi viņa recenzijās uzrodas vienīgi tad, ja tie liekas nepieciešami sacerējuma izgaismošanai, jo viņa pieeja nav virspusīgi informatīva. Šāda vairīšanās no maznozīmīgām sīkdaļām manāma jau pieminētā Orvella recenzijās un nereti arī Eglīša literārajās atsauksmēs. Esmu pārliecināts, ka tādam recenzentam, kas pievērsies aplūkojamo darbu dziļākai izpētei, piemīt slieksme rakstīt esejiskas atsauksmes. Viņš varbūt spēj šad tad nākt klajā ar ne visai kritiskām, sīkāk informatīvām recenzijām, bet šāda pieeja viņu mēdz gaŗlaikot ne tik vien paša, bet arī citu sniegumos. Esejisks recenzents droši vien ir samērā patstāvīgs un vismaz drusku patvaļīgs; līdz ar to viņam netrūkst izredžu aizkaitināt tos, kam dziļāka rakņāšanās, individuāls skatījums un nesaudzīga atklātība šādu vai tādu iemeslu dēļ nav pa prātam. Raksturīgi, ka nacisti aizliedza publicēt kritikas, bet pieļāva nekritiski informatīvas atsauksmes. Padomijā recenzentiem nācās gaužām piesardzīgi laipot. Eglītis kā recenzents ir samērā diplomātisks, ja viņu salīdzina ar spuraino Orvellu, taču arī Eglītim piemīt slieksme uz patstāvīgu, dziļāku izpēti. Nešaubos, ka Eglīša pieeja dažkārt sakaitinājusi tos, kas „nemitīgi sludināja mākslas pakalpināšanu gan politikai, gan morālei, gan celtniecībai u.t.t.”. (Esejas I, 128.) Reizēm Eglītis izsakās atklāti un skarbi, piemēram:

Svārstot rokās grezno izdevumu, neviļus nāk prātā: kāpēc mēs nespējām nekā tamlīdzīga izdot mūsu brīvvalsts laikā? Tad mums bija daudz lasītāju, lieli apgādi, valsts papīru spiestuve, bagāts Kultūras fonds, Izglītības ministrija un valdības pabalsti. Mēs varējām savu kultūru arī eksportēt. Nereti Berlīnes vai Parīzes veikalos nācās uzdurties uz līdzīgiem ungāru, zviedru, šveiciešu, somu, rumāņu mākslinieku monogrāfiskiem krājumiem. Tikai latviešu nebija. Mūsu kultūras politika nav labojusies arī šobaltdien. Tās mums vispār nemaz nav bijis. Mākslu, vienīgo lietu, ar ko maza tauta var sacīt kādu vārdu, rast zināmu ievērību, mēs aizmirstam; savus līdzekļus un enerģiju izlaistām no tukša caurā, sastādīdami un nojaukdami komisijas un komitejas. Kas padarīts kultūras laukā, to veikusi gandrīz vienīgi privāta iniciatīva, atsevišķu cilvēku risks un uzupurēšanās, kuŗus pie tam vēl dažkārt apzīmējam par ‘ķertiem’. (Esejas I, 103.)

Tā, protams, ir sabiedrības, nevis mākslas kritika, bet taisni šāda „mutes palaišana” liecina, ka Eglītis nav zaķa pastala.

Lai gan Eglītis neglaimo mākslas vagariem un latviešu komiteju vai komisiju censoņiem, viņš nebūt nav apolitisks vai nepatriotisks autors. Politiskie viedokļi un patriotisms iekļaujas viņa dzīves uztverē un ir paša izvēlēti; nav nekādu pazīmju, ka viņš bez riebuma pieņemtu cenzūru vai ilgotos pēc citu sagudrotām vadlīnijām. Eglīša politisko nostāju var īsumā raksturot ar konstatējumu, ka Eseju autors novēršas no jebkāda paveida utopijām, ienīst totalitārus režīmus (īpaši Padomijas sistēmu) un diezgan remdeni akceptē parlamentāro demokrātiju. Viņa patriotismu iekrāso spēcīgs nacionālisms. Dārgos tautiešus viņš kritizē kā indivīdus vai aprindas, bet par „latviešiem vispār” mēdz izteikties atzinīgi (skat. kaut vai Esejas II, 197.). Orvells bija angļu patriots, bet atļāvās norādīt uz nacionālisma vulgāro aspektu; latviešu patriots Eglītis nenosodītu pat aušīgas un diezgan „prastas” nacionālisma izpausmes, jo attieksmē uz mūsu nacionālismu viņš laikam gan ir vairāk nekā pietiekami iecietīgs. Daudzi latviešu strēlnieki, cik noprotams, bijuši „velna puikas”, bet Eglīša stāstījumā tie kļūst gandrīz par teiksmu tēliem (sk. Esejas 1, 97. un 98.)

Eglītim gadījies mazliet pārcensties ne tik vien latviešu cildināšanā, bet arī Ļeņina apstrādāšanā. Ļeņins bija viens no vēstures briesmoņiem, un viņa neatzinīgai raksturošanai pietiek ar liecībām par viņa dogmatisko, amūzisko, brutālo mentalitāti un tās iekustinātajām nelietībām. Eglītim ar to nav pieticis; viņš pieminējis arī diezgan nenozīmīgos Ļeņina bērnības nedarbus un pieaugušā Ļeņina it kā nenormālo īsumu, resp. 5 pēdas un 2 collas pēc angļu rakstnieka Velsa acumēra. Te jāteic, ka uz acumēru nevar paļauties un ka Ļeņinam piedēvētas arī piecas pēdas un piecas collas, kas bija krievu caurmēra garums. (Ja Ļeņins tiešām bija 5’2”, viņš tomēr iederējās statistiski normālajā joslā, kas aptveŗ vairākas collas uz augšu un leju no caurmēra.) Bez tam − diženais Balzaks esot bijis tikai 5’2” (skat. Stefana Cveiga sacerēto Balzaka biogrāfiju). Samērīgais Gēte likās īss gan Šilleram, gan Mendelsonam. Bēthovens bija 5’4”, tāpat arī Rodēns un Gogēns; pat mūsdienu Amerikā viņi būtu statistiski normāli − par bioloģisko normālitāti jau nemaz nerunājot! Miltons, Mocarts, Šūberts un Brāmss bija nelieli, Kītss tikai 5’1”. Huņņu karalis Atila bijis plecīgs, drukns un īss, bet nekad nav trūcis arī gaŗa auguma briesmoņu. Ko mēs no tā visa mācāmies? Eglītis Ļeņinam piedēvē trūcīgu formālo izglītību, jo „Ļeņins apmeklē universitāti tikai vienu semestri” (Esejas II, 73.) Jāšaubās, vai par trūcīgi izglītotiem var uzskatīt tos, kas jau „redzējuši universitāti”. Ko tad lai saka par ļautiņiem, kas beiguši tikai pamatskolu? Ļeņina māte bijusi „vācu koloniste ar Vācijas žīdiem raksturīgu uzvārdu − Blank.” Latviešiem bija publicists Ernests Blanks − vai tam arī piemita kaut kas no žīda? Jau pieminētais Mendelsons bija žīds, tāpat Einšteins, Stefans Cveigs un vēl citi ievērojami rakstnieki, gleznotājs Modiliani un daži izcili diriģenti, vijolnieki un pianisti; šie žīdi taču nekļuva par ļaunprātīgiem politiķiem vai zvērīgiem čekistiem. Tiesa, Eglītis savā rakstā „Despota portrets” izsakās par to, ko lasījis Roberta Peina (Payne) un Luija Fišera (Fisher) grāmatās; bet viņš pats taču izvēlējās uzsveŗamās detaļas. Patiesības labā jāpiebilst, ka pārcenšanās manāma tikai dažās Eglīša apceres vietās un ka varmākas raksturojums visumā šķiet reizē atbaidīgs un objektīvs.

Daudz lielākā mērā apšaubāms man liekas raksts „Divpadsmitā planēta” (Esejas II). Eglītis it kā pārāk nopietni referē par 1978. g. izdoto Zakarija Sitčina gaužām fantastisko sacerējumu, kuŗā izklāstīts, kā izplatījuma ceļotāji nifili jeb „lejā nolaistie” ietekmējuši mūsu planētas norises. Eglīša ne visai kritiskā pieeja labi samanāma kaut vai prātojumos par to, kā Homo erectus kļuvis par Homo sapiens:

Uz divām kājām piecēlies mērkaķis, „homo erectus” pēc antropologu domām dažādos paveidos eksistējis zemes virsū jau 2-3 miljonus gadu, attīstīdamies tikai ļoti gausi. Antropologus allaž nodarbinājusi mīkla, kāpēc gluži pēkšņi „homo erectus” kļūst par „homo sapiens” − par domājošu cilvēku un sāk veidot sarežģītas kultūras? Attīstoties dabīgā gaitā, cilvēcei joprojām vajadzētu atrasties uz džungļu pigmeju vai Austrālijas aborigēnu − akmens laikmeta līmeņa. Sitčins izskaidro lietu vienkārši: nifiliem nepieciešams darba spēks. Ciltij, kas prot ceļot izplatījumā, saprotams, ir arī plašas zināšanas ģenētikā. Ar krustojumiem un mutācijām viņi ātri uzlabo iezemiešu sugas. (93.)

Īsi sakot, cilvēks ir reizē hominoids, hominīds un homo; austrālopiteki bija hominoidi un hominīdi; pērtiķi ir hominoidi; mērkaķi ir antropoidi un neiederas pat hominoidu kategorijā. (Plašākā skatījumā cilvēks ir mugurkaulnieks, zīdītājs, primāts, antropoids, hominoids, hominīds un homo.) Austrālopiteki bija radījumi ar cilvēkveidīgu ķermeni un staigāja „uz pakaļkājām”, tādēļ viņus apzīmē par hominīdiem. Cilvēkam ir arī prāvas smadzenes un samērā nepērtiķīga galvas struktūra, tādēļ viņš nav tikai hominīds. (Visi cilvēki ir hominīdi, bet ne visi hominīdi bija cilvēki.) Homo erectus paveidiem bija prāvākas smadzenes un vairāk cilvēcisks ģīmis nekā austrālopitekiem; Ričards Līkijs (Leakey) norāda, ka vēlos erectus ļoti grūti atšķirt no agrīnajiem sapiens. Bez tam − vairums zinātnieku tagad domājot, ka evolūcija var būt gan lēna un pakāpeniska, gan strauja un lēcienveidīga. Šā vai tā, nifilu iejaukšanās nebija vajadzīga ... Agrīnie sapiens bija archaiski mednieki un augu vācēji un varbūt tikai drusku gudrāki par vēlajiem erectus, kas jau lietoja uguni un bija sekmīgi mednieki. Jāievēro arī tas, ka neandertāliešus mūsdienās apzīmē par Homo sapiens neanderthalensis un ka tiem bija prāvākas (lai gan primitīvākā veidā „izkārtotas”) smadzenes nekā 20. gadsimta cilvēkiem (te, protams, runa ir par caurmēra tipiem). Modernais cilvēks Homo sapiens sapiens uzradās varbūt pirms kādiem 40 000 gadiem un relatīvi nesen sāka veidot civilizāciju.

Šeit man uzmācas vēlēšanās atļauties esejisku novirzi jeb ekskursu. Eglītis nav vienīgais, kas šķietami pavisam nopietnā veidā stāstījis par nifilu dižveikumiem. Arī Osānu Kārlis Laikā aplūkoja Sitčina grāmatas (četrus kabatas formāta sējumus); pēc tam Laika slejās parādījās dažu vecākās paaudzes lasītāju nostāsti par izcili brīnumainiem notikumiem. Varbūt maldos, bet man šķiet, ka neviens kaut cik intelektuāli ievirzīts vidējās paaudzes trimdonis neizteiktos tik nopietni par Sitčina fantāzijām. Tas nenozīmē, ka „vidējie” būtu inteliģentāki vai biklāki par „vecajiem”: atšķirību drīzāk rada gara dzīves gaisotne, kas domāšanu ietekmējusi jaunībā, varbūt pat bērnības vēlākajos gados.

Mūsdienās runā par „izplatījuma ceļotājiem” u.t.t., bet netrūkst izdevību daudzmaz adekvāti iepazīties ar modernās zinātnes atzinumiem par cilvēka evolūciju. Divdesmitā gadsimta beigās antropoloģija ir daudz mazāk teiksmaina nekā tā bija deviņpadsmitā gadsimtā vai divdesmitā gadsimta sākumā. Vecās paaudzes ļaudis veidojās citādā gaisotnē. Esmu ar Anšlavu Eglīti drusku sarakstījies un atceros, ka viņš reiz kaut ko ieminējās par „veco Eiropu” uzskatu ziņā. Šķiet, ka „vecā Eiropa” šādā nozīmē attiecās galvenokārt uz deviņpadsmitā gadsimta idejām, kas ietekmēja arī divdesmitā gadsimta notikumus gan Eiropā, gan Amerikā. Daudz runāts un rakstīts par Darvinu un Marksu, bet allaž der ievērot, ka pagājušā gadsimtā rasisms (kas tagad pamatīgi diskreditēts) darbojās it lepni un gandrīz netraucēti. Amatieŗi un profesori nāca klajā ar dažādām mācībām par rasisku pārākumu vai mazvērtību. Nēģeriem piedēvēja mazas smadzenes un subnormālu inteliģenci. (Skat. Stephen Jay Gould, The Mismeasure of Man, Penguin, 1992.) Kāds zviedru zinātnieks (Andreas Retzius) sludināja, ka gaŗgalvainība (dolichokefalija) norāda uz „ārisku” cilmi un izcilām gara spējām, turpretī īsgalvainība (brachikefalija) liecina par „turānisku” cilmi un necilām spējām. Kranioloģijas teoriju attieksmē uz formu, tilpumu u.t.t. tālāk izkopa franči. Lai gan netrūka iebildumu pret gaŗgalvainības apjūsmošanu un apaļāko galvu nicināšanu, dolichokefalijai bija liels prestižs. Mācīti vācieši un vismaz viens franču antropologs (G.V. de Lapouge) slavināja gaŗā, gaišmatainā, zilacainā, gaŗgalvainā eiropieša tipu, piedēvēdami tam galvenos nopelnus civilizācijas veidošanā un runādami par homo europaeus, „ziemeļniekiem”, „āriešiem”, „indoģermāņiem” vai „teutoņiem”. Daži franči turpretī apgalvoja, ka īstie civilizācijas veidotāji bijuši tumšmataini, nelieli un apaļgalvaini. Idejas par „āriešiem” un „rasu nevienlīdzību” iekustināja ultrakonservatīvais grāfs Gobino (Gobineau), kas par rasēm izteicās gaužām nezinātniskā un aizspriedumainā veidā. Viņš starp citu apgalvoja, ka angļi, vācieši un krievi esot tīri balto „āriešu” un dzeltenās rases sajaukuma rezultāti; frančus Gobino uzskatīja par lielākā mērā „teutoniskiem” nekā vāciešus.

Rasisma celmlaužiem netrūka sekotāju; viens no tiem bija pārvācotais anglis Čemberlēns (Houston Stewart Chamberlain), kas īpaši uzsvēra nostabilizētas rases nozīmi (ētisku mazvērtību viņš piedēvēja pat suņu jaukteņiem). Viņa miglainajam, pretrunīgajam sacerējumam, kas pauda britiem naidīgus, vāciešiem glaimīgus viedokļus, bija liela ietekme ne tik vien Vācijā, bet arī anglosakšu zemēs (Bernards Šovs par šo dižveikumu izteicās ļoti atzinīgi!) Deviņpadsmitā gadsimtā mēdza fantazēt par aktīvām jeb vīrišķīgām un pasīvām jeb sievišķīgām rasēm un dvēseliskās atšķirības saistīja ar fiziskām atšķirībām; protams, aktīvās, vīrišķīgās rases bija gan ķermeniski, gan dvēseliski pārākas...

Franču nacionālisti − pretēji franču rasistiem − daudzināja nevis rases, bet gan nācijas svarīgumu un akceptēja savu tikai daļēji ziemeļniecisko sencību (piemēram, brūnētos, nelielos „ibēriešus un ligūriešus”), bet daudzi eiropieši un amerikāņi dievināja „vīrišķīgus, blondus, zilacainus, teutoniskus āriešus” un vairāk vai mazāk nicināja alpīnas vai mediterānas iezīmes. Žīdu cilmes filozofs Oto Veiningers sacerēja darbu, kuŗā uzteica „vīrišķīgos āriešus” un bez žēlastības nopēla sievietes un žīdus; pēc tam viņš 24 gadu vecumā izdarīja pašnāvību (tas notika jau 20. gadsimta sākumā). Franču un prūšu kaŗa laikā antropologs Katrfāžs (Armand de Quatrefages) bija ļoti pārsteigts par to, ka prūši bombardēja Parīzes muzejus un civiliedzīvotājus un nodedzināja Strasburgas bibliotēku. Pēc tam viņš sludināja, ka prūši cēlušies no ļauniem un viltīgiem savas zemes pirmiedzīvotājiem, kas bijuši somi vai „slavosomi”, nevis teutoniski ārieši. Teutoņus Katrfāžs joprojām uzskatīja par visvērtīgākajiem cilvēkiem.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās rasismam „pieslēdzās” rekapitulācijas teorija, kas radīja pārliecību, ka visas „mazvērtīgās” ļaužu grupas līdzinās „augstvērtīgiem” indivīdiem nepieaugušā attīstības stadijā. Vienīgā īsti augstvērtīgā grupa sastāvēja no baltās rases ziemeļnieciskās subrases vīriešiem. Citi vīrieši un visas sievietes bija reizē bērnišķīgi un primitīvi radījumi gan fiziskā, gan dvēseliskā ziņā. Tikai ziemeļniekiem bija pietiekami attīstīts deguns. Kuplu bārdu uzskatīja par svarīgu skaistuma elementu un augstas attīstības pazīmi. Attīstītie vīrieši atšķīrās no mazvērtīgākiem ļautiņiem ar savu patstāvīga, ne visai jūtīga, toties prātīga cilvēka iedabu. Pat izcilas personības − kaut vai Freuds un Jungs − akceptēja šos uzskatus.

Diemžēl, rekapitulācijas teorija samērā drīz zaudēja prestižu. Uzradās daudz labāk pamatotā neotenijas teorija resp. uzskats, ka pieaugušam cilvēkam gan fiziski, gan dvēseliski piemīt jauneklīgas īpašības, kas pērtiķim raksturīgas tikai pavisam agrās attīstības stadijās. Ar šo teoriju holandiešu anatoms Bolks (Louis Bolk) nāca klajā 20. gadsimta divdesmitajos gados. Deviņpadsmitā gadsimta rasisms, kas „bagātināja” arī Lombroso mācību par atavismu un dzimušiem noziedzniekiem un papildināja sociālo darvinismu, bija pamatiezīmēs gaužām fantastisks. Šķiet, ka vēl 20. gadsimta pirmajā pusē rasisma ietekme radināja pat garīgi rosīgus ļaudis pie teiksmainas uztveres. Anšlava Eglīša darbos var manīt kaut ko no „vecās Eiropas” arī šai aspektā, tādēļ varbūt nav jābrīnās par viņa iecietību pret Sitčinu.

Visumā Eglītis tomēr nav iestrēdzis pagātnē. Būdams − kā Virza reiz vārsmoja par Sudrabkalnu − „gars ziņkārīgs un ross”, viņš allaž uzkrājis un izvērtējis jaunus iespaidus. Eglītis noteikti atšķiŗas no tā latviešu mākslinieka, kas pēc iespējas ignorējis nelatvisko mītnes zemes vidi un gleznojis, tā sakot, sapņus par sendienu rijām. To apliecina gan Eglīša romāni, īsproza un filmu apskati, gan Esejās uzņemtie raksti. Arī tad, kad Eglītis raugās jau patāla laika atcerēs, viņa uztvere ir lietišķīga un pētoša, bez sapņainības vai neapvaldītām emocijām.

Eseju autors gan nav Skalbes kaķīša gara radinieks; par komunistiem viņš izsakās bez lamāšanās, bet kodīgi.

Savās apcerēs, recenzijās un atmiņās Eglītis aplūkojis daudzas un dažādas parādības. Mani visvairāk interesēja viņa atmiņas par latviešu rakstniekiem, bet arī citi raksti ir itin rosinoši. Ne visur pievienojos autora domām, taču varu bez melošanas teikt, ka no mana viedokļa Esejās nav nevienas gaŗlaicīgas lappuses. Diemžēl, ir dažas iespiedkļūdas.

Raksti sakārtoti chronoloģiskā secībā, sākot ar trimdas sākuma gados publicētajiem darbiem un beidzot ar tiem, kas laisti klajā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Secība nav „pedantiska”, jo pirmais raksts gan attiecas uz sākuma gadiem, bet publicēts astoņdesmitajos. Arī pēdējais raksts (par autora tēvu) neiederas secībā, toties rada neaizmirstamu izskaņu.

Vārdus papildina foto attēli un daži autora zīmējumi. Gaumīgo vāku abiem sējumiem darinājusi Veronika Janelsiņa, nevis autors, kā aplami norādīts pirmajā sējumā.

 

Red. piezīme: nākošajā JG numurā publicēsim sīkāku Gundara Pļavkalna analīzi par šajā rakstā apskatītajiem Anšlava Eglīša eseju krājumiem.