Jaunā Gaita Nr. 19, 1959. gadā
JĀNIS TURBADS
ĶĒVES DĒLS KURBADS
PASAKAS FRAGMENTI
Kad Kurbadam bija pieci gadi, pie viņa pienāca kaimiņu Ješka un pāri priekšpilsētas žogam sacīja Kurbadam, kurš patreiz ganīja vistas:
"Tava māte ir ķēve."
"Nav vis, " Kurbads liedzās. "Mamma ir cilvēks tāpat kā papus."
"Ir gan tiesa - te tā rakstīts," sacīja Ješka un rādīja grāmatā, kur bija rakstīts lieliem burtiem:
ĶĒVES DĒLS KURBADS
Kurbads nezināja, vai priecāties vai bēdāties. Viņš drošības pēc parādīja Ješkam mēli un pateica:
"Kas man par to daļas!"
Viņš neteica neko rupju, jo viņš bija labi audzināts bērns; un Ješka bija lielāks par viņu.
Tev vajag nūjas un lakata," neatlaidās Ješka. "Te tā rakstīts."
Kurbads paskatījās uz burtu rindiņu Ješkas netīrā pirksta galā. Tiešām - bija rakstīts: nūja un lakats.
"Nāc, spēlēsim Kurbadu," Ješka sacīja, bet Kurbads, ne vārda neteikdams, tikai nopurināja galvu, jo māte neļāva ar Ješku spēlēties. Ješkas mamma reiz bija bijusi pilsētas galvam par kalponi, pirms viņa nopirka kaimiņu māju. Vēl pagājušo gadu Kurbads bija bijis tētim līdzi pie pilsētas galvas ēst pusdienas, un Ješkas mamma bija apkalpojusi jeb, kā pilsētas galva mēdza teikt, servējusi.
Taču nūjas vajadzēja, tāpat lakata. Kurbads parādīja Ješkam garu degunu un gāja nūju meklēt. Nūju atrada tēva rakstāmistabā un nopriecājās:
"Es gan gudrs puika! Tūlīt zinu, kur meklēt nūju. "
Vēl atlika lakats. Uz nūjas, kā uz zirga jādams, Kurbads aizaulekšoja uz smilšu kaudzi, kur rotaļājās Maijiņa, Kurbada pusmāsa.
"Maijiņ, es esmu ķēves dēls, un man vajag lakata," Kurbads aizelsies paziņoja.
"Nedošu," Maijiņa uzmeta lūpu.
"Atdod," Kurbads uztiepās un satvēra lakatu. Stīvējās, kamēr atņēma. Maijiņa stāvēja, dusmās pietvīkusi, bargām zilām bērna acīm.
"Es iešu pasaulē, dod man buču, " Kurbads sacīja.
"Kāpēc?" : Maijiņai dusmas noplaka. "Neej!"
"Man ir lakats un nūja, un es esmu Kurbads, ķēves dēls, un man jāiet pasaulē. Bet es nākšu atpakaļ."
"Nāc gan, Kurbad," Maijiņa piespieda asarainu vaidziņu Kurbadam.
Kurbads pavicināja nūju un lakatu un aizgāja pasaulē - atvēra vārtus un izgāja uz ielas.
Maijiņa aizskrēja raudādama pie pamātes: "Mām, Kurbads ir ķēves dēls un aizgāja pasaulē. "
Jēkabsona kundze iešāva Maijiņai asi pa vaigu un teica: "Tik nesmuki nerunā! - Kur ir Kurbads ?"
"Pasaulē, " Maijiņa šņukstēja, "uz ielas."
Jēkabsona kundze ar Maijiņu izgāja uz ielas - Kurbada nekur nebija.
Kad Kurbads neatgriezās, Jēkabsona kundze vispirms zvanīja vīram, tad policijai un beidzot pilsētas galvam. "August," viņa sacīja, "Kurbads pazudis. "
2
Kurbads gāja, gāja, nūju un lakatu rokā turēdams, jo grāmatā bija rakstīts, ka viņam vajagot iet, iet.
Stūra piparbodē viņš iegriezās un sacīja: "Esmu Kurbads, ķēves dēls, un eju pasaulē."
Resnā pārdevēja nogrozīja acis un noslaucīja taukainos pirkstus priekšautā. "Ko grib?" viņa prasīja lauztā mēlē.
Kurbads pavicināja nūju un lakatu: "Man ir nūja un lakats," viņš sacīja.
"Mamma sauc. Ej, kur mamma sauc!" pārdevēja kļuva nedraudzīga.
Kurbads brīdi stāvēja apmulsis, tad atstāja veikalu. Uz ielas izgājis, viņš nezināja, kur iet tālāk. Tad atcerējās alus brūža drupas, vēl palikušas no lielā kara, kurā tētis bija cīnījies. Sāka pamazām iet uz drupu pusi. Iela izbeidzās. Lēnām tumsa.
Jau krēslā Kurbads taustījās pa izdrupušām ķieģeļu kāpnēm lejup smilšu pusaizputinātā pagrabā. Stipri tumsa, bet Kurbads zināja, ka viņam bailes nebūs, jo viņam mamma vienmēr bija teikusi: "Kurbad, tev jau no tumsas nav bail! "
Viņš izvēlējās sev svaigi sapūstu smilšu kaudzi un nosēdās, atbalstīdamies uz nūjas. Kurbads bija noguris un nedaudz māju sailgojies, taču viņš zināja, ka viņam jāiet tālāk. Viņš gan jau bija gājis, gājis, bet neviens nebija ar viņu kā ar Ķēves dēlu apgājies. Viņš īsti nezināja, kā ar ķēves dēlu citiem būtu jāapietas. To visu, viņš domāja, varēs noskaidrot rīt, jo šodien nāk miegs, bez tam mamma būs dusmīga tā kā tā, jo mājās tētis sēž pie galda, un Maijiņa un runcis zem galda arī smejas tāpat kā kaimiņu Ješka, kad viņš saplēsa bikses uz zara, un mamma bija dusmīga, kad Maijiņa cepa smiltīs, cepa smiltīs ...
3
Kurbads uzmodās no lāktuŗa gaismas. Lākturi turēja gaiši tērpies vecs vīrs ar garu baltu bārdu.
"Tu esi labs vīrs, " Kurbads sacīja, "jo grāmatā vienmēr rakstīts - labais tētiņš balts, sirms vai pelēks, un tu esi pelēks."
Vīrs pacēla sirmās uzacis un sacīja balsī, kas bija raupja kā oļu berzēšanās straujas upes gultnē:
"Par labu mani sen neviens nav saucis. Visi mani lād un saka, ka es pārāk ātri steidzoties. Bet, kā redzi, es nemaz nesteidzos."
"Kā tevi sauc?" Kurbads prasīja.
Vīrs pavīpsnāja. "Daži mani sauc par Laiku. "
"Jā, bet kā tevi pa īstam sauc?"
Vīrs atkal pasmīnēja. "Tu mani vari saukt par onkuli. "
"Par onkuli?" Kurbads neticīgi prasīja un nezināja, vai priecāties vai bēdāties.
"Jā, krustdēl, vai ari par krusttēvu - kā tev labāk patīk. Un kā tevi pašu sauc?"
"Mani sauc Kurbads, esmu ķēves dēls, un man ir nūja un lakats. "
"Tev ir nūja un lakats, " vīrs smaidīja, "nepazaudē!"
"Nē, " Kurbads sacīja, "nūja man no tēva un lakats no Maijiņas."
"Un ko tu labu domā darīt, krustdēl?"
"Iet pasaulē. Grāmatā rakstīts - gāja, gāja."
"Aha! Nu, un ko tu gribi, lai es tev dodu līdzi?"
"Es nezinu," Kurbads saplaka. "Ja būtu liels tā kā tētis, tad gan zinātu."
Vīrs atkal smīnēja. "Varbūt tu gribi būt liels?"
"Jā, to gan," Kurbads nopūtās. "Bet to jau nevar."
Vīrs paraustīja plecus. "Ka nevar - nevar."
"Bet varbūt, ka var," Kurbads sasparojās.
"Varbūt, " vīrs sacīja un kļuva maziņš.
"Hej!" Kurbads iesaucās, un balss drupās atbalsojās svešādi dobji: "Hej, hej!"
Kurbads atkal sauca: "Kur paliki?"
"-ki, -ki," atsaucās drupās.
Drupas arī bija kļuvušas mazas. Kurbads tvēra pēc nūjas un lakata, bet arī tie bija mazi. Dīvains lunkanums un vingrums tīkami pulsēja dzīslās, un gurnos bija dīvains nemiers, ko līdz šim nebija manījis.
Kurbads bija liels.
4
Maz pa mazam Kurbads sāka kā jaunpiedzimis dzīvnieks pētīt pats sevi, izmēģinādams locekli pēc locekļa. Viņa jūtīgie pirksti slīdēja pa mīkstajiem matiem un gludo ādu, zem kuŗas cilājās spēcīgi muskuļi, un ilgi kavējās ap spēcīgi veidoto vīra seju.
Brīnumam par sevi daudz maz beidzoties, Kurbads pamanīja, ka viņa bērna drānas bija, viņam augot, saplīsušas un viņš bija gluži kails. Taču uz vietas palikt nebija nekādas jēgas. Apjoza Maijiņas lakatu ap gurniem, paņēma nūju un sāka kāpt augšup pa kāpnēm.
Kāpņu augšgalā bija durvis, kuŗas Kurbads, šurpu nākot, nebija redzējis. Tvēra rokturi, spēra soli. Durvis aiz viņa klusi aizvērās. Kurbads spēra soli atpakaļ, taustījās pēc roktuŗa, tad grieza seju - durvīm roktura nebija.
Mirkli bezspēcīgi pastāvējis pie durvīm, Kurbads uzgrieza durvīm muguru un sāka iet, iet. Viņam šķita, ka viņš virzās loti strauji un ka viņa soļi ir ļoti gari. Viņš gāja itkā pa gaŗu velvi, līdz pēkšņi klupa un krita. Krita ilgi, līdz atdūrās. Apmeta kūleni, atvēra acis.
5
Pie galda sēdēja trīs vīri, spēlēja kārtis, Kurbada krišanas iztraucēti, pacēla galvas. Vīri bija dīvaini tērpti - tā kā teātri spēlējot. Kurbads atcerējās, ka tēvs viņu bija paņēmis līdzi uz Saiņa lugu "Pūt vai Nepūt" un tur visi tāpat pelēkās drēbēs apkārt staigāja. Tētis teica, ka tie esot tautiski tērpi.
"Kā jūs sauc un ko jūs te darāt?" Kurbads prasīja, atjaudies no kritiena.
"Urrā, mums taisni derīgs ceturtais zolītei!" iesaucās vīrs pa labi. "Kokurāvēj, dabū viesim padirsi, tev vieglāki kauli!"
"Kas tad Kalnugāzējam kaiš?" čīkstēja Kokurāvējs.
"Pārstīvējies. Vakar aiz pārskatīšanās kalna vietā sāka gāzt dzelzsbetona bunkuri."
"Kas ir bunkuris?" Kurbads prasīja.
"Bunkuris ir. ... " Kalnugāzējs iesāka, "ko, tu nezini, kas ir bunkuris?"
"Nu ka nezinu!"
"Bunkuris ir tāda padarīšana, kur ļaudis slēpjas no bumbām. No tādām bumbām, ko no gaisa met, ne no tādām, ar ko spēlē futbolu."
"Ak tā !"
"Nu, pievelc krēslu, ciemiņ, piesēdi! Mums, kā sacīju, ceturtais noderīgs. Bet kā tevi īsti sauc?"
"Kurbads, Ķēves dēls, dikti viltīgs zellis."
"Ko, Kurbads, Ķēves dēls? Nevar būt! Kurbads, Ķēves dēls, vēl mazs."
"Es biju mazs vakar," Kurbads sacīja.
"Vakar, kas vakar bija par dienu?" ierunājās Kokurāvējs.
"Nezinu," teica Akuracējs. "Apskaties avīzē uz galda."
"Tas neko nelīdz, tā ir šīsdienas avīze."
"Tas gan," pievienojās Akuracējs. "Bet nav jau svarīgi. Galvenais, kā tas var būt, ka tu vakar biji mazs?"
Kurbads sāka stāstīt. Kad viņš nonāca līdz tai vietai, kur durvīm bija tikai viens rokturis, Akuracējs viņu pārtrauca:
"Tas nav iespējams. Tu, protams, gribēji teikt, ka kļuvi liels, pēc tam kad aizvēri durvis."
"Nē, pirms," Kurbads pastāvēja pie sava.
"Tas nevar būt," pievienojās Kalnugāzējs, pārstiepto pakrūti auklēdams. "Tas ir simboliski nepareizi. Papriekšu durvis ciet, tad pārmaiņa."
"Jā gan, jā gan," Kokurāvējs skābu ģīmi piebalsoja, no pirksta gaŗu skabargu izraudams.
"Kas ir 'simboliski'?" Kurbads prasīja."
"Simboliski ir -" Akuracējs iesāka. "Kokurāvēj, paskaties vārdnīcā!"
"Vārdnīcu Dieviņš vakar aizņēmās."
"Nu, tad lai Dieviņš pats skaidro."
"Tā gan, tā gan," pievienojās Kokurāvējs.
"Nu ja," noņurdēja Kalnugāzējs.
Visi piecēlās un gāja Dieviņu meklēt. Atrada Dieviņu, krēslā sēžot un snaužot.
"Ehem!" ieklepojās Akuracējs kā drošākais.
Dieviņš atvēra acis. "Ko klepo, domā, ka es esmu aizmidzis? Es tikai tā izlikos. Kas tu esi?"
-"Akuracējs, augsti godājamais Dieviņa kungs."
"Beidz māžoties ar tituļiem!" Dieviņš norūca. "Ak, Akuracējs. Tas pats, kas sarakstījis 'Ar kaujas karogiem uz lūpām', vai kautko tamlīdzīgu?"
"Tas pats," piekrita Akuracējs, negribēdams Dieviņam pretim runāt.
"Tad jau tu pazini Pāvilu Gruzi. Kas ar viņu piektā gadā notika? Vai melnā sotņa nenošāva?"
"Nošāva, " Akuracējs atkal piekrita, juzdamies jau daudz nedrošāks nekā pirmo reiz.
"Hm," Dieviņš noteica un atslīga krēslā.
"Ehem!" ieklepojās atkal Akuracējs.
"Nu?" Dieviņš prasīja. "Vai tu ko gribēji?"
"Eku Kurbads ... " iesāka visi trīs reizē, un Dieviņš saķēra galvu.
"Pa vienam, pa vienam!"
Stiprinieki mirkli klusēja, tad atsāka visi reizē:
"Lūk, Kurbads..."
"Ar jums nekādā galā netiek, " nopukojās Dieviņš. "Akuracēj, ņem savus biedrus un ej prom. Skic! Lai Kurbads pats stāsta:"
Trīs stiprie atstāja telpu, un Kurbads sāka stāstīt. Kad viņš nonāca līdz tai vietai, kur Ješka viņam rādīja grāmatu, kurā rakstīts, ka Kurbads ir Ķēves dēls, Dieviņš viņu pārtrauca.
"Tad tu esi no teikas."
"Nezinu," Kurbads sacīja. "Grāmatā ..."
"Protams, tu esi no teikas! Kur Burtnieks?"
Burtnieks bija klāt kā divi deviņi.
Dieviņš viņam pamāja ar roku. "Kurbads, šeit, ir no teikas vai pasakas. Palasi man priekšā, ja vari atrast."
Burtnieks izslīdēja un bezmaz tūlīt atgriezās ar grāmatu, uz kuras vāka bija rakstīts:
ЛАТЫШСКИЕ НАРОДНЫЕ СКАЗКИ
"Tev cita izdevuma nav?" Dieviņš saviebās.
"Cenzūra, " Burtnieks noplātīja rokas.
"Jā, cenzūra," nopūtās Dieviņš." Nu, lasi priekšā no tās pašas."
"Kurbads ir Ķēves dēls," Burtnieks sacīja vēl grāmatu vaļā nevērdams.
Dieviņš iesmējās.
"Nesmejies," teica Burtnieks. "Kurbads nāk no vērtīgas teikas. Tēvs viņu, zvejodams zivi, izvilcis, mājās pārnesis. Gan bijis domāts sievai, bet ķēkšai un ķēvei papriekšu dabūjies gabaliņš zivs."
"Tas jau tā vienotrreiz notiek," nopūtās Dieviņš. "Gan sievai domāts un sievai pienākas, bet kalponei un ķēvei gadās pa priekšu."
Kurbads no visa šitā nekā nesaprata, atstāja viņus abus runājot un izgāja blakus telpā.
6
Blakus istabā spēcīga auguma sieva..... uzskatīja Kurbadu klusu skatu.
Kurbadam dīvains karstums izsitās cauri dzīslām, un viņš gluži samulsa.
"Kā tevi sauc?" viņš beidzot izdabūja pār lūpām.
"Māra," sieva atteica lokanā balsi, un piecēlusies līganu soli izgāja pa durvīm, kuŗās stāvēja Kurbads. Mārai garām ejot, viņas kuplie svārki apsitās ap Kurbada gurniem.
Kurbads brīdi stāvēja apmulsis, tad atjēdzās, ka svārki, gaŗām plīvodami, bija pusē norāvuši gurniem apsieto lakatu. Satvēra lakatu, sasēja ciešāk, tad izdzird Dieviņa balsi.
"Kurbad, ej Kurbad!"
Kurbads izsteidzās atpakaļ zālē, kur stāvēja Dieviņa krēsls.
7
Burtnieks bija izgājis, un Dieviņš palicis viens.
"Nu stāsti, Kurbad, kā tu nonāci šai malā"
Kurbads atsāka stāstu, kamēr nonāca līdz vietai, kur satika sirmo vīru ar gaŗo bārdu.
"Ak, tas jau būs bijis Tempus, " Dieviņš izsaucās, "vai ari - kā citi viņu sauc - Tempus Fugit. Tas Fugit nav viņa īstais vārds, jo tas ir darbības vārds īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes vienskaitļa trešā personā, un darbības vārdi nemēdz būt par vārdiem cilvēkiem."
"Kāpēc?" Kurbads viņu pārtrauca.
"Es nezinu, " Dieviņš sacīja. "Apskaties Baltbērziņas gramatikā. Varbūt tur būs."
Kurbads klusēja, jo viņam negribējās skatīties, un bez tam viņš nezināja, kur īsti meklēt. Vienreiz viņš to grāmatu bija atvēris, kad tā stāvēja mammai uz galda, un tad tur bija rakstīts Supīns. Par to vārdu tālāk Kurbads arī nebija ticis.
"Ko es sacīju?" Dieviņš mēģināja atcerēties. "Ak tā - jā - tas Tempus Fugit. Viņš nav īsti mūsējais - viņš ir tāds nelatvisks - no latīņu zemes atnācis."
"Latīņu?" Kurbads prātoja. "Vai tas pats, kas letiņu?"
"Ne jau, latīņi ir dienvidos. "
"Pie moŗiem?"
"Ne tik tālu dienvidos. Bet nepārtrauc mani tik daudz! Ko es gribēju sacīt - ak tā, nav jau viņš vienīgais svešinieks. Ir arī Liktenis - tu zini, tas pats, par kuŗu tautas sakāmvārds saka: "Eta ņe palaidņiba - eta Liktens." Jā, un viņi abi ar Tempu maisās mums ar Laimu pa kājām. Laima agrāk mēdza likt mūžu, un es rūpējos par dienām - ne man to trūka, ne saimniekam darba. Bet tagad Tempus kopā ar dzejniekiem, kas par viņa aiziešanu vaimanā, un Liktenis ar savām čigānietēm, kas visu mēģina izzīlēt, laiž visu padarīšanu dēlī, ja tu atvaino par izteicienu. Vai zini ar, kur tas izteiciens cēlies? Senāk, kad latvieši šāva mērķī, mērķi līmēja uz dēļa, un kuŗa lode netrāpīja mērķī, tā sagāja dēlī - vai vēl ļaunāk, aizgāja pēc piena. Piens, eku še, ir Māras zināšanā, un viendien tāda lode, pēc piena iedama, trāpīja Māras mīļākajam zalktim. Māra tapa barga jo barga un trīs dienas šņāca kā Pāvuls Piebalgas cietumā. Bet pag` - tev tāds padumjš skats uz ģīmja. Tev laikam grūtāk ar to saprašanu. Cik tev īsti gadu, Kurbad?"
"Pieci," Kurbads sacīja, ar pus`."
"Ak Tempus tevi tik jaunu puiku par lielu pataisījis. Bet pagaidi - te kautkas nav kārtībā. Pēc jaunākām teorijām tas nemaz nav iespējams. Ja viņš tevi miesā parāva gaisā, tad prātiņam vajadzētu būt nākušam līdzi, jo prāts tikai tāds metafīzisks termīns vien ir, un visā visumā tikai apzīmējums organisma funkcijām. Bet ko es tevi garlaikoju. Fakts ir tas, ka tu esi liels un dumjš, un ar faktiem nevar strīdēties. "
"Es neesmu dumjš," Kurbads protestēja. "Esmu dikti gudrs puika."
"Puika tu varbūt esi gudrs, bet priekš vīra tu nu gan vēl tāds padumjš. Vajadzētu ar tevi kautko darīt. Tevi vajadzētu nodot mācībā - nevar tak tev ļaut dumjam apkārt staigāt. Mācībā - jā, bet pie kā? Vot, pie vecā Ņirgas. Viņš dikti daudz zina, un kā jau visi tādi paši, nekā nedara. Hei, dēls, " Dieviņš pavēra lūku uz ārieni, "panāc šurp!"
"Pagaidi, tēt, kamēr nolieku zirgus stallī," Dievadēls atsaucās.
"Nāc vien, dēls, tūlīt, tev vajadzēs zirgus vēl lietāt."
"Okē, tēt!"
"Sesks, pāramerikanizējies," Dieviņš pukojās. "Manās dienās okē neteica."
Dievadēls ienāca istabā, jātnieka zābakiem kājās.
"Tu, dēls, pārāk daudz nododies ar nelietīgu veltu apkārt jādelēšanu. Izdari ko lietderīgu - parauj šo zelli pie Ņirgas un pasaki - nē, es labāk uzrakstīšu - tā, te ir - 'Ņirga, vecais velns, tev vairāk laika, iemāci šim zēnam pāris niķus un drusku par pasauli. Es, Dieviņš.' Tā var rakstīt, vai ne? Nu labi, iedod šito Ņirgam un nāc atpakaļ. Lai nebūtu tā kā pagājušo nakt', kad iegriezies Olimpā un paliki visu nakti, nektāru dzerdams Nu kusties, Bīleāma ēzeli, neļauj man aizrunāties kā toreiz, kad mani lūdza runu sacīt Saules vecākās meitas kāzās. Norunāju divi dienas. Vēlāk jutos ļoti neērti. Nu, skic, jūs abi, citādi pateikšu Pērkonam, lai viņš kļūst dusmīgs - man, kā zini, ar to dusmošanos tā sliktāk veicas."
Dievadēls pameta Kurbadam ar acīm un izlavījās pa durvīm. Kurbads viņam sekoja.
"Vecais var runāt veselu mūžību," Dievadēls sacīja. "Bet šitāds tu pie Ņirgas nevari iet. Viņam vienmēr kādas pāris dukņas apkārt. Apskaties, vai tev kādas no manām mantām neder."
Kurbads ņēma, kas gadījās pa rokai, un ar Dieva dēla palīdzību drīzi baltā kumeļā sēdēja grezni tērpts Kurbads, zobenu, nūju un lakatu pa gaisu cilādams. No sākuma ar jāšanu lāga neveicās, bet necik ilgi Kurbads sēdēja sedlos kā ieliets. Zirgi šāvās pāri padebešiem, kalniem un lejām, līdz iejāja pilsētā, apstājās pie nama, kur rindā pie sienas karājās izkārtnes.
"Es māku lasīt, " lielījās Kurbads un sāka burtot.
DR ANSIS NABASURBIS
ACU ĀRSTSDR JĀNIS REKSIS
ZOBĀRSTS"Acu ārsts, zobu ārsts," Kurbads brīnījās. "Kāpēc ne kājuārsts, rokārsts vai galvas ārsts?"
Dievadēls neatbildēja, bet piespieda zvana pogu zem uzraksta
LUCIFERS ŅIRGA
SPECIĀLISTS"Nāc namā, nekavē pagastu!" iekšpusē atskanēja nelabi spēcīga balss, un drusku nodzēruša paskata vīrs pabāza galvu pa durvīm.
"E, tu tas esi, Dievapuika; nāc iekšā, meklē krēslu!"
"Nu, vecais, skaties, man līdzi ciemiņš. "
"Dod pieci!.. Nu, dod roku, tūļa, un neļaunojies, ka es tā nepacietīgi runāju. Man vēl paģiras."
Kurbads padeva bailīgu roku.
"Tver kausu, temp ļergu !" Ņirga vēlīgi piedāvā, melnajām frakas stērbelēm plīvojot. "Kā tevi sauc?"
"Kurbads, Ķēves dēls."
"Nu, un kādā nolūkā tu, Kurbad, šeit?"
"Ļauj man labāk izskaidrot," iejaucās Dievadēls. "Te mans vecais tev uzrakstīja vēstuli, bet no tās nekā nevar saprast."
Dievadēls izstāstīja, ko no Kurbada bija pa ceļam dzirdējis.
"Kāpēc tad taisni man," gaudās Ņirga. "Kā Tempus tik kautko salaiž dēlī, tā man tūlīt jānāk palīgā."
"Nu ņem taču viņu priekšā! Citādi vecais to uztieps man pašam, un viņš vēl ar Pērkonu diezgan labos draugos, lai man to varētu uztiept. Bez tam tev taču visas elektroniskās ierīces ir. Būtu vienkārša lieta iedot viņam kādu saišķi atmiņu tīri mēchaniski."
"Tas jau nebūtu tik grūti, bet te vakar viens sievišķis apgāza manu atmiņas datu kartotēku. Un automātiskais šķirotājs man nedarbojas. Nevaru dabūt vienu īpašu daiktu ar pietiekamu jūtīgumu pret neuroelektriskiem impulsiem."
Abi mirkli klusēja. Tad Ņirga atsāka: "Ja tu varētu viņu iesmērēt Burtniekam, tad mums abiem šovakar nebūtu ko darīt, un mēs varētu pavadīt tādu klusu vakaru pie manis mājās."
"Vai dukņas būs?"
"Es kurā katrā laikā varu sarunāt Raisēnu skuķi ar viņas māsu."
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
"Nu tad tā kā vajadzētu palikt," Dievadēls sāka šaubīties. "Bet nez, vai es varēšu Burtnieku pierunāt."
"Piesoli viņam pagādāt elektrisko apgaismošanu viņa nogrimušajā pilī. Labi zini, ka viņš to sen kāro. Es pa to laiku piezvanīšu skuķiem."
"Bet ko ar Kurbadu?"
"Nu, cik tev laika vajadzētu, lai viņu pie Burtnieka atstātu?"
"Ne pārāk."
"Okē?"
"Okē."
9
Burtnieks Kurbadu saņēma pavisam vēlīgi.
"Kurbad, Ķēves dēl." viņš jūsmīgi apsveica Kurbadu, "sveicināts pilī!"
Viņa balss bija kā ezera ūdens, reizēm satraukta, reizēm rāma. Lielo tiesu Burtnieks runāja kā tālu sapni sapņodams, bet vienotrreiz viņš balsij piešķīra mākslotu sparu, it kā klausītājus ar neesošu vingrumu ietekmēt gribēdams.
"Dievadēls ir rakaris," viņš smējās drusku neveikli. "Viņš labi zina, ka pēc reglamenta manā pilī elektrība nedrīkst būt. Taču es izlikos, ka viņam ticu. Tagad viņš domā, ka mani pievīlis. Pēc kāda mēneša viņš būs atpakaļ un žēli stāstīs, kā viņam nav izdevies dabūt atļauju elektrības ievilkšanai. Un es atkal izlikšos, ka viņam ticu. Jā, rakaris viņš ir, bet tu arī tāds pats būtu, ja tev tēvs būtu Dieviņš, nevis Augusts. Es reiz pazinu vienu mācītāja meitu - bet tas jau tevi neinteresēs."
Kurbads pavēra muti sacīt, ka viņa tēti nesauc par Augustu, bet Burtnieks turpināja runāt.
"Nu, kā tev te patīk, Kurbad? Protams, pils nekārtībā, bet man nav laika to sakārtot - grāmatas aizņem pārāk lielu laiku. Un Laimdota tikai sēž un gaida, jau seši simti gadu."
Kurbads gribēja prasīt, ko viņa gaida, bet Burtnieks tik runāja tālāk.
"Te ir bibliotēka. Es tev ieteiktu kādu laiku nekā cita nedarīt, tikai iepazīties ar sistēmu. Ko nezini, uzprasi Laimdotai.
"Te būs tava istaba, ar vannas istabu. Elektrību mēs nedrīkstam lietot, labi, ka vēl kanalizāciju. Citādi vari iedomāties, kāda pils drīzumā izskatītos.
"Ēdam astoņos, divpadsmitos, un sešos. Gultas veļu mainām trešdienās. Tā, es cita nekā nevaru iedomāties. Metas jau dikti vēls; taisies labāk gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. "
Burtnieks atstāja Kurbadu vienu. Kurbads noslīga uz gultas. Viņš, viens atstāts, pēdīgi apjauda, ka bija nonācis svešos ļaudīs. Domās gāja atpakaļ uz brūža drupām, kur bija Tempu saticis, bet līdz drupām netika - tikai līdz durvīm bez roktura. Viņš domāja par durvju salaušanu, bet kautkā apzinājās, ka ar to nekas nebūtu līdzēts. Par Maiju domādams, ar vientuļu asaru acī aizmiga.
10
Kurbads pamodās nakts vidū no mēness gaismas, kas spīdēja viņam pilni sejā. Atcerējās, ka nebija noģērbies, un veikli nometa drānas. Vēroja sevi mēness gaismā, spēra soli, tad otru, ļaudamies krist un pēdējā mirklī kritienu apturēdams, ar vienu kāju uz priekšu izklūpot. Tāpat basām kājām izskrēja pa durvīm mežā. Kāju apakšas mina sausas skujas un trūdējušas, tad izkaltušas lapas. Kurbads skrēja uz priekšu ar sparu, mežā itkā vecu draugu atradis; bez mērķa griezās kā virpulī, atkrita aizelsies sūnās, lēca atkal kājās, rāpās ozolā. Viņa gurni rāpjoties aptvēra raupju sūnainu mizu, kas atstāja zaļi melnas svītras uz Kurbada ādas, līdz, tuvu pie galotnes nonācis, Kurbads bija notriepies līdz nepazīšanai, aizelsies un laimīgi zaram piekļāvies, laizdams sevi aizvērtām acīm šūpot vējam.
"Ozol," viņš čukstēja, "ozol, ko tu man stāstīsi?" Viņš turēja ozolu par vecu draugu, uz ko varēja paļauties, un kas viņu nevarēja aizrunāt, un kas nemainījās visu laiku. Ozols nebija tāds kā cilvēki, bet vienmēr turpat un tāds pat.
"Ko tu man sacīsi, ozol?" Kurbads klusi vaicāja, ozola grumbuļaino mizu glāstīdams.
"Bīsties Jaugas!" ozols atbildēja.
"Ko tu teici?" Kurbads prasīja, nedaudz izbijies.
Ozols klusēja, jo ozoli taču nerunā. Nakts drēgnums bija paņēmis daļu pirmītējā lokanuma, un Kurbads, no ozola noslīdējis, atgriezās pilī dīvaini neapmierināts.
Pa durvīm iegājis, sastapa svešu meiteni. "Kā tevi sauc?" viņš attapies vaicāja.
"Laimdota. Tu esi Kurbads."
"Jā. Ko tu te dari?"
"Meklēju kādu grāmatu."
"Tu melo," Kurbads sacīja. "Te nevienas grāmatas nav, un ir ļoti tumšs, - nevar lasīt."
"Man ir svece," Laimdota sacīja.
Kurbads pienāca tuvāk, lai labāk varētu saredzēt - tiešām Laimdotai rokā bija neaizdegta svece.
"Bet kur tu pats biji, ka tā notriepies?" Laimdota vaicāja. Mēness gaismā Kurbads, ar sūnām un trūdējušu mizu noziedies, izskatījās jo spocīgs.
"Biju ārā, mežā," Kurbads sacīja.
"Tagad tu melo," teica Laimdota. "Ārā nemaz meža nav, aiz durvīm ezers."
Kurbads pavērās atpakaļ. Tiešām ārā aiz durvīm pinās ūdenszāles un locījās zuši.
"Tas pareizi," viņš klusi nosprieda, jo galu galā Burtnieku pils bija nogrimusi. Bet tas viņu atstāja neērtā situācijā, jo nebija Laimdotai ko atbildēt. Apmulsis viņš apsēdās uz gultas un skatījās caur pieri Laimdotā, kas vēl joprojām turēja neaizdegtu sveci.
"Tu tāds gultā nevari iet," Laimdota sacīja. "Notraipīsi palagus." Blakus piesēdusi, pārlaida ar delnu svītrai uz Kurbada pleca, to noslaucīt mēģinot. Svītra spītīgā kārtā nenāca nost, un Laimdota aizmeta sveci un mēģināja noslaucīt svītru ar abām rokām.
11
"Kurbad," Burtnieks prasīja, kad brokastis bija paēstas un Laimdota rīkojās ar traukiem, "Jūs ar Laimdotu šorīt viens uz otru ne acu nepacēlāt. Vai jūs vakarnakt būtu pārāk ilgi runājušies?"
Kurbads mirkli domāja, sāņš skatīdamies, tad teica "nē", bet viņa "nē" izklausījās tāds jēls un kā miltos apvārtīts.
Burtnieks mirkli klusēja.
"Kurbad," viņš teica, "man liekas, ka to tu nezini, bet daudzi jautājumi jau sevī satur atbildi. Ja tev, piemēra pēc, Laimdota prasa 'Kurbad, kā tev patīk mana villaine?' tad viņa ar to negrib dzirdēt tavas domas. Viņa prasa, lai tu teiktu 'Tava villaine ļoti skaista' vai ko tam līdzīgu. Saprati?"
Kurbads pamāja pievienodamies ar galvu.
"Tad es tev vēlreiz prasu - vai jūs ar Laimdotu vakarnakt nebūtu pārāk ilgi runājušies?"
"Nebūt ne," Kurbads droši atteica, "Laimdotu tik šorīt satiku."
"Daudz labāka atbilde," Burtnieks viņu slavēja, "daudz labāka. Tagad ej palīdzi Laimdotai noslaucīt traukus. Tikai esi uzmanīgs. Skuķis nogaidījies savus seši simti gadus."
Virtuvē Laimdota vaicāja:
" Vai tev Burtnieks ko par mums abiem vaicāja?"
"Nē," Kurbads mierīgi atteica un stājās pie trauku slaucīšanas. Kādu laiku mazgāja un slaucīja klusēdami, tad Laimdota ievaicājās:
"Kā tev patīk mans piedurknes raksts? Pati izdomāju."
"Brīnumdaiļš," Kurbads atteica, piedurknei tikai pusskatu uzmezdams, un Laimdota nosarka no prieka.
14
Kurbads dzīvoja Burtnieku pilī jau labu laiku. Viņš reiz sāka dienas skaitīt uz pirkstiem, otras rokas vidū sapinās un atmeta ar roku. Visumā dzīve zem ezera bija mierīga. Laiku pa laikam šis tas notika, ko Kurbads īsti nevarēja vārdā nosaukt, bet tas viņu pārāk neuztrauca, jo viņš vēl bija pārāk jauns un bija ar mieru atzīties, ka viņš lielo daļu no tā, kas notiek, nevar vārdos tulkot. Tai mākslā viņš ik dienas kļuva stiprāks, jo viņu bija sagrābis lasīšanas drudzis. No tā, ko lasīja, Kurbads visam drusku ticēja. Tas nebija labi, Burtnieks viņam sacīja, bet labāk par tādu paražu, ja lasa, dažai lietai nemaz neticēdams un citām ticēdams, kaut vai galvu rauj nost.
Vislielāko prieku viņam sagādāja matēmatika, ar ko bieži cīnījās līdz vēlai naktij, tā kā Laimdota sūdzējās - viņam nemaz vairs neiznākot laika ar viņu parunāties. Kurbads atzina, ka tik brašam skuķim kā viņai tiešām pienākas vairāk uzmanības, bet viņš patreiz esot gauži nodarbināts, sekojot motto: "Cik spēdams lasi grāmatas - tās prātu pacilā." Ar visu to Laimdota bija tik mīlams sievišķis, ka Kurbads ne vienu vien reizi trieca grāmatu kaktā un gāja aprunāties ar Laimdotu. No sākuma abi mēdza aprunāties Kurbada istabā, pēc Laimdotas istabā; beidzot abi nosprieda, ka vispatīkamākā runāšanās turpat bibliotēkā uz lāčādas, pēc tam kad Burtnieks bija aizgājis pie miera.
Vienu dienu Kurbads uzgāja grāmatu, ko līdz tam nebija redzējis un kam uz vāka lieliem burtiem bija rakstīts:
REGLAMENTS
Viņš apvaicājās Burtniekam, kas tā īsti par grāmatu. Burtnieks izskaidroja, ka tur ir rīkojumi, kuŗiem visi esot pakļauti, bet izdevums, kas Kurbadam rokā, esot jau novecojies. Taču esot vērts apskatīties. Galvenais labums no reglamenta zināšanas esot tas, ka reglaments vienu otru reizi varot pasargāt pret nelikumīgām izdarībām. No visa tā Kurbads maz ko saprata, bet spītības pēc vien izlasīja reglamentu no vāka līdz vākam.
No citas lasāmvielas Kurbadu ļoti daudz nodarbināja teikas. Burtnieks gan viņu brīdināja tās lasīt uzmanīgi, jo, no mutes mutē iedama, ne viena vien teika esot kļuvusi ticama un vairs neatbilstot īstenībai.
Viendien ciemos atnāca Dieviņš. Burtnieks uz to godu izvilka divas noputējušas grāmatas no plaukta un, iebāzis roku spraugā, izcēla pāris pudeles medalus un lika galdā. Runāja ilgi un dikti par veciem laikiem, līdz Burtnieks vieglā reibulī iesnaudās un Laimdotai no vīru runām tapa gaŗš laiks. Laimdota aizgāja uz savu istabu, un Kurbads ar Dieviņu palika runājoties.
"Nu un tu, Kurbad," Dieviņš viņam rādija ar ... pirkstu, "vai tu dūšīgi mācies un krietni dzīvo?"
"Mācos diendienā un dikti krietni dzīvoju. ja netici, uzprasi Laimdotai - viņa visu ar mieru noliegt."
"Tā vajag," slavēja Dieviņš, "tas labi. Apskaties, vai Burtniekam aiz tām grāmatām nav vēl kāda pudele."
Burtnieks, Dieviņam viņa vārdu pieminot, atvēra miegainu aci un tūlīt atkal aizvēra. Kurbads izcēla vēl pāris pudeles un atkorķējis vaicāja:
"Saki, Dieviņ, kāpēc es visu šito daru?"
"Ko tad?" Dieviņš pacēla uzacis.
"Nu - mācos, dzīvoju pie Burtnieka, sarunājos ar Laimdotu - visu to."
"Tu visu to dari tāpēc, ka esi šeit."
"Vai es varētu arī te nebūt?"
"Varētu, bet tad tu būtu kur citur un darītu to, kas jādara kur citur."
"Ko tu pats labu dari, Dieviņ?"
"Teātri spēlēju," Dieviņš rūgti iesmējās. "Man uztiepts tāds līgums ar Jāvi, kur man ik svētdienas ar savu vecāko dēlu Jāve un viņa vienīgais jātēlo. "
Kurbads lāga nesaprata, ap ko lieta grozās, tādēļ klusēja un uzdzēra, ļaudams Dieviņam runāt tālāk.
"Kas man visvairāk pie tā līguma kremt, " Dieviņš atsāka, putas no lūpām ar rokas muguru noslaucījis, "ir tas, ka mana kustības brīvība aprobežota - gan ne tieši, bet netieši. Kādreiz, kad latvieši vēl dalījās ciltīs - kur nu, pat vēl pirms pāris simts gadiem vēl varēju pa zemes virsu staigāt. Senos laikos gāju apkārt kā saimnieks goda drānās no druvas uz druvu. Vēlāk, kad latviešus teitoņi gauži apspieda, staigāju apkārt nabaga drānās, un retas bija tās durvis, no kurām mani nepazīdami nostu raidīja. Bet tagad - tagad viņi man uztiepuši, ka esmu bargs un svēts un ka viņi, grēka dvēseles, nevar man tuvoties, nedz es viņiem, bez kam šie mirtu. Kā viņi visu to padarīšanu izgudrojuši - prasi dēlam. Viņš man ir liels teologs, un ... arī liels plencis. Jā, kur es atkal paliku? Ak tā, un nu es vairs nevaru pa dienu zemes virsū rādīties. Pa nakti vienu otru reizi vēl nokāpju zemē kādu rudzu druvu paglāstīt vai nakts trokšņos paklausīties, bet nav jau tas pats kā agrāk."
Kurbads negribēja gluži kā muļķis klausīties, tādēļ iemeta starpā, ko bija kādreiz lasījis:
"Bet kā tas nākas, ka ļaudis pie tevis grib tikt un negrib, lai tu pie viņiem ej?"
"Kā jau teicu, to mans dēls zina daudz labāk, teologs būdams. Bez tam viņi jau nemaz pie manis negrib tikt. Viņi mani sajaukuši ar Jāvi tik pamatīgi, ka man pašam vienotrreiz šaubas, kas es īsti esmu. Savā ziņā labi, ka viņi vienmēr grib manu dēlu par starpnieku. Citādi man galīgi sajuktu radu raksti. Bet nekautrējies, Kurbad, cilā kausu! Kā to Tempus mēdz sacīt 'Laiks nestāv uz priekšu - viņš iet', jeb kautkā tamlīdzīgi."
"Bet, ja tu neesi ar šo teātŗa spēlēšanu apmierināts, kāpēc tad tu to dari?"
Dieviņš paraustīja plecus.
"Kāpēc tu mācies Burtnieka pilī? Tie paši rīkojumi pie visa vainīgi."
"Vai tad tu arī esi pakļauts rīkojumiem, tāpat kā visi citi?"
"Ko tad tu domāji? Vai esi par kādu dzirdējis, kas nebūtu pakļauts rīkojumiem?
Jāve gan domā, ka rīkojumi uz viņu neattiecas, bet tas tikai tāpēc, ka vairums rīkojumu ir viņam par labu."
"Bet no kurienes rīkojumi nāk?"
"Nāk? Hm, cenzors tos cenzē. Krišiņš Bārdainis viņus apstiprina - vismaz viņš izšķiras, kuŗš rīkojums ir īsts, kurš nav. Es īsti to lietu nepārzinu. Labāk uzprasi Krišiņam pašam."
Dieviņš iekampa vēl vienu malku un cēlās kājās.
"Nu gan pietiks," viņš sacīja. "Uz redzīti, Kurbad."
"Sveiks, Dieviņ - jeb kā lai es galu galā tevi uzrunāju?"
"Pagaidi, tas ir sāpīgs jautājums. Īsto vārdu man Jāve tiktāl nolietojis, ka lāga nevaru pazīt par savu. Kā būtu ar krusttēvu?"
"Es jau Tempu saucu par krusttēvu, " Kurbads sacīja.
"Ak Tempu?" Dieviņš saviebās. "Nu tad sauc mani par Pašu, senāk latvieši mani tā mēdza saukt. Bet nu gan jāsteidzas mājās. Atā!"
"Sveiks Pats!" atvadījās Kurbads un izlaida Dieviņu pa durvīm.
