Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā
JĀNIS TURBADS
ĶĒVES DĒLS KURBADS
PASAKAS FRAGMENTI
(1. turpinājums)
18
Ap pusdienas laiku .... pilī ieradās Dievadēls.
"Vot, nelabi," viņš žēlojās.
"Nu, nu, kas tad nu," taujāja Burtnieks, pa pusei smīnēdams un uz Kurbada pusi aci piemiegdams.
"Es nekā nevarēju tev pilij elektrību izgādāt! Es mēģināju, Papus vārds, mēģināju!"
"Es jau tev ticu, ticu. Tikai žēl, ka taviem solījumiem tik maza piepildīšanās vērtība. Bet ko nu par to runāt, ka nevar - nevar. Piesēdies, paliec kādu bridi!"
"Paldies, nevaru, mani ārā gaida."
"Kas tad? Ņirga? Lai nāk iekšā, ko tad viņš gar durvīm slaistās !"
Ieradās Ņirga galīgi samircis.
"Zini Burtniek, tev tas ūdens ezerā galīgi slapjš. Pērn tak tāds nebija."
"Nebija, pērn bija krietni vien sausāks. Bet tagad, ja nesteidzas, var izmirkt līdz ādai, kamēr tiek līdz krastam. "
"Tas tiesa," teica Dievadēls, "nekārtības, visur nekārtības. Nav kā agrāk!"
"Kā tēvam klājas?" Burtnieks prasīja Dievadēlam.
"Nez' kur nozudis. Šodien svētdiena, un es dabūju visu rītu pa biroju nodzīvot, ticības lietas kārtojot. Labi, ka ļaudis mani netraucē pa nedēļas vidu. Citādi nebūtu nekādas jēgas reglamentu turēt."
Visi mirkli apklusa šādu pārdrošu runu izdzirdējuši.
"Es gribēju teikt," Dievadēls taisnojās, "reglaments protams būtu jātur, bet nebūtu nekāda prieka - vismaz labāk ir tā kā tagad."
"Tu, dēls, labāk uzmani, ko tu saki," Burtnieks teica. "Citādi tev vēl iznāks nepatikšanas ar jodiem vai pat ar Fēliksu. Mēs visi zinām, ka tu nedomā to, ko saki, bet visi nav tik draudzīgi pret tevi noskaņoti kā mēs."
Iestājās neveikls klusums.
"Laimdot," teica Burtnieks, "vai nevēlies viesiem uztaisīt kādus pāris kokteiļus? Viesi taču neatteiksies?"
"Labprāt paliktu, labprāt temptu kokteili," klanījās Ņirga, "bet mūs vienā vietā gaida, un mums tur šovakar jātiek, lai Trīne mirst vai pirts deg!"
"Nu ja jau tik svarīgi -. Bet gaidīsim citureiz, un cerams, ka tad varēsit ilgāk palikt. Kurbad, pavadi viesus - man negribas celties."
Pie durvīm trīs jaunie saskatījās. Ņirgu īsti par jauno vairs nevarēja saukt, bet no veco ierindām viņš vēl bija tālu.
"Vai negribi nākt mums līdzi, Kurbad?" Dievadēls ievaicājās. "Mēs ejam uz vienu saviesīgu rautu."
"Pagaidi, uzprasīšu Burtniekam."
"Vai tev jāprasa! Pasaki tikai, ka tu nāc mums līdzi un ar to pietiek!"
Kurbads pēc mirkļa atgriezās uzcirties un sajozies, Dievadēla dotajās drānās.
"Es tev labprāt atdotu drēbes atpakaļ, bet man citu nav," teica Kurbads.
"Never maind, "teica Dievadēls, "man drēbju diezgan. Vai zobens nav par smagu?"
"Nē, taisni laikā," teica Kurbads, un trijats atstāja pili.
"Mēs domājām, ka tu nāksi un paņēmām lieku zirgu," sacīja Dievadēls un atraisīja kumeļu.
Divi - deviņi, visi bija krastā un sāka jāt uz rietumiem.
"Uz kurieni mēs jājam?" ievaicājās Kurbads.
"Uz Usmas ezeru. Tur mazāk jodu."
"Ko jodi īsti dara?"
"Jodi," ierunājās dobji Ņirga, "ir rokaspuiši cenzoram un Krišiņam."
"Un Fēliksam," teica Dievadēls.
"Kā Fēliksu piemin, tā Fēlikss klāt," drūmi teica Ņirga.
"Māņticība," teica Dievadēls.
"Tiesa," piekrita Ņirga un nopūtās.
19
Pie Usmas ezera ceļa malā mazs balts krodziņš, kurā rets viesis stājas, jo ceļš nekur neved.
Trijats iejāja, zirgiem sprauslājot, leca zemē, sēja zirgus pie stadulas un gāja krogū. Brīnumdaiļa meiča vēra durvis.
"Sveika, princes!" dobji ierēcās Ņirga, "dod vīriem istabu kur sakopties un klāj galdu, lai ir, ko stumt māgā."
"Sveiks, Ņirga, sveiks, Dievadēl, sveiks trešais viesi!"
"Kurbads, Ķēves dēls, dikti viltīgs zellis," Kurbads pats stādījās priekšā, bet Ņirga pārtrauca.
"Gan vēlāk sapazīstināsies. Nu, princes, kusties, parādi istabu!"
Meiča apgriezās un sāka kāpt pa trepēm augšup, un trijats sekoja, zābakiem dimdot, piešiem skanot, ar patiku pa priekšu gājējas vingrajā augumā raugoties.
Istabā vīri noskaloja ceļa putekļus.
Dievadēls nopētīja Kurbada seju. "Klausies, Kurbad, tu tā pus ar bārdu apaudzis lejā kāpt nevari, tev vajadzētu noskūties."
Kurbads paraustīja plecus. "Nav naža. "
"Vai tev nav kāds asmens?" Dievadēls prasīja Ņirgam, kas sprauslodams izcēla galvu no ūdens bļodas.
"Ko?"
"Dod asmeni, Kurbads skūsies. "
"Man tikai Okama nazis, un tas nejēdzīgi ass."
"Tas nekas, " teica Kurbads, "es māku ar nažiem rīkoties."
Tvēra nazi, noskrāpēja pūku un sniedza atpakaļ Ņirgam.
"Paglabā," teica Ņirga, "gan noderēs. Tikai nepazaudē - labākais Solingenas tērauds, daudz izmaksā."
Jozušies, sukājušies vīri kāpa lejā. Savādā kārtā krogus istaba bija tukša, bet Ņirga ar Dievadēlu devās lejup pa kāpnēm pagrabā, un Kurbads viņiem sekoja.
Pagrabā pie galda, grezni klāta, sēdēja daudz tautas, kas, trijatam ienākot, piecēlās.
"Sveiks, Dievadēl," visi kā viens nosauca, acīm mirdzot ar cieņu.
Dievadēls pacēla roku sveicienam un turpat uz trepēm sāka teikt runu.
"Biedri un jaundievi," viņš svinīgi iesāka, un Kurbads viņā vērās kā brīnumā, tik pēkšņu pārmaiņu Dievadēlā vērojot. Viņš šķita par puspēdu pastiepies un ar valdonīgu stāju.
"Mēs visi labi apzināmies, kādam mērķim mēs kalpojam. Taču nerimstošā gatavošanās cīņai pret mietpilsonisko un tirannisko savdievību varētu kļūt pārāk vienmuļa, bez kādas atpūtas. Šodien kopīgas intereses pārspriedīsim, cik maz iespējams, bet galvenokārt nodosimies savstarpējo saišu stiprināšanai un tās kopības veidošanai, kas tik loti nepieciešama kopīgā mērķa veiksmīgai sasniegšanai."
Kurbads nepatikā saviebās, jo runā pazina uz parādībām neattiecināmus vispārinājumus.
"Ko viņš tur porkš?" viņš prasīja Ņirgam.
"Kuš!" teica Ņirga.
"Mielosimies un kausus cilāsim, pēcāk saviesīgi sadzīvosim, kopības apziņā. Jaundievi -" viņš nobeidza, ar roku plaši apkārt aplaizdams, "Mēs gribam būt dievi!"
Visi kājās stāvot dziedāja "Mēs gribam būt dievi sev dzimtajā zemē."
Kurbads, ziņkārīgs būdams, noskatījās stingajos stāvos un aizgrābti izbolītajās acīs, un, kā jau viltīgs zellis, sastinga un izbolīja acis arī pats.
Pēc himnas visi sēdās pie galda, un Kurbads ņēmās ar baudu kraut kuņģī sulīgu sulīgu brieža un mežakuiļa miesu, ar šņabi treknākos gabalus lejā skalodams, reizi pa reizei ziņkāru skatu galda biedreni vērodams. Galda biedrene bija reti glīta meiča, kaut izlikās padumja.
Starp kumosiem Kurbads viņai iztaujāja, kas tā īsti par sapulci un ko jaundievi pa ziemu ēd. Uzzinājis, ka jaundievi ir revolūcionāra organizācija un saviesīgai padzīvei un paviesīgai sadzīvei nododas gauži reti, Kurbads manāmi saplaka. Meiča gan skaidroja diezgan jūsmīgi, iz kā jaundievu padarīšanas sastāv, bet Kurbads pazina viņas vārdos tās pašas bērnišķības, kuŗu pēc lētticīgie uzupurējas, kas savukārt nāk par labu visiem - citiem.
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
"Nu, domā, ka vērts būt jaundievos?" vaicāja meiča ....
"Tevis dēļ vien," meloja Kurbads, "ir vērts. Bet negribu pārsteigties. Gribu aprunāties ar Ņirgu."
"Tu pēc dabas tāds kautrīgs un apdomīgs," zobojās meiča.
"Tiesa," pievienojās Kurbads. "Tu arī," viņš piemetināja pēc brīža, visā nopietnībā.
"Hej, Ķēves dēl, " Ņirga sauca ... .
"Tu man neteici, ka tava māte ir ķēve," meiča sarauca uzacis.
"Bet tu man neprasīji, vai man māte ir ķēve, " taisnojās Kurbads, un meiča nepaguva neko citu iebilst, jo dzīŗotāju bars, gaŗām iedams, parāva meiču savā vidū. Kurbads, viens palicis, atsēdās uz kāpnēm.
"Savādi," viņš domāja, "ka es ne viņas vārda neuzprasīju, nedz viņai savu vārdu teicu. Vārds tāds kā rokturis; kā pieliek, tā ērtāka grābšana. Bet vienotrreiz rokturis nav vajadzīgs ..."
No šādām dziļām un filozofiskām pārdomām viņu iztraucēja Ņirga.
"Ko kverni uz kāpnēm, kā neēdis. Nāc, es tev pastāstīšu par jaundievību."
"Zinu visu," Kurbads atmeta ar roku, "man meiča visu izklāstīja. Jaundievi ir revolūcionāra organizācija, dibināta deviņi simti sausajā gadā Uztupienas pagastā. Starp dibinātājiem Ņirga, Dievadēls, Kangars, Andrejs Šķiedra - bet viņš vēlāk atsacījās no jaundievības principiem un kļuva teitoņu un Jāves mīlētājs .... Jānis Gunārs Šmits - velns viņu sazin, kā viņš tur iekūlās, jo viņš ne ar vienu no pārējiem nav draugos .... Kur es paliku? Kopš dibināšanas noturētas 567 sanāksmes ar 15497 dalībniekiem kopskaitā. Starp organizācijas mērķiem, kuŗi starp citu ir visi cēli, ir dievības labošana un gatavošana revolūcijai, pēc kam pie varas būs jaundievi un savdievi dibinās revolūcionāru biedrību."
"Esmu pārsteigts, Kurbad," teica Ņirga, "ka tu tik jauns un tik samaitāts. Par tik cēliem mērķiem tu runā kā par smieklīgu spēlīti."
Kurbads ierīkojās ērtāk uz kāpnēm. "Pirmkārt, tu semantiski nepareizi argumentē. Cēli mērķi un smieklīga spēlīte nav ekvivalenti jēdzieni. Tu man gribi uztiept, ka es noteikumus un mērķus uzskatu par spēlīti pašu. Tu aizmirsti, ka, kaut chronoloģiski man bezmaz seši gadi, es jau turpat mēnesi cik spēdams lasu grāmatas, kas prātu pacilā."
"Tas tiesa," atzina Ņirga, sarunā vērtīgu pretinieku ar pārsteigumu manīdams. "Atvaino, ka gribēju tevi pārliecināt ar pseidoargumentu. Varbūt tu būtu ar mieru pieņemt vēsturiskus iemeslus. Latvieši vienmēr ir dumpi cēluši. Kad teitoņi lībiešus kristīja, šie tik nomazgāja nesvaigo ūdeni Daugavā un cēla dumpi. Kad teitoņi, muižnieki, latviešus gauži apspieda, latvieši ņēma ilksi un sita muižniekam pa galvu. Un piektā gadā ..."
"Zinu, zinu ! Nē, ar to argumentu tu mani nepārliecināsi ! Pirmkārt, es varu tev nosaukt vismaz trīstik gaŗu listi atgadījumu, kur latvieši teitoņus, utainos, zviedrus vai poļus skūpstīja ļoti neaistētiskā veidā. Otrkārt, arguments iz vēstures nekā nepierāda."
"Hm, " teica Ņirga. "Es šaubos, vai tu manu nākamo argumentu sapratīsi, bet es te neko nevaru zaudēt. Kā redzi, dumpis pašreiz veidojas, un tu kā brīvs cilvēks vari izšķirties par, pret vai ne šā, ne tā. Pēdējo neieteiktu, jo to dara vīri bez aknām."
"Pilnīgi pretēji," atbildēja Kurbads. "Tikai vīriem ar aknām ir pietiekami drosmes darīt to, ko tauta uzskata par bezaknu rīcību. Tikai varonis var būt par nevaroni."
"Kāds tam sakars ar tavu stāšanos jaundievos?"
"Sakars tāds, ka esmu izšķīries par ne šo, ne to."
"Bet, kas tad ir ar to meiču - vecāko princesi -"
"O, viņa bija vecākā princese?"
"Jā. Man šķita, ka viņa tev diezgan labi patika."
"Princese ir jauka meiča," teica Kurbads, "bet Laimdotai ir bibliotēka."
Pret tik spēcīgu argumentu pat Ņirga nevarēja neko sacīt un tādēļ mainīja tematu - proti, piedāvāja šņabi. To Kurbads savukārt atzina par loti spēcīgu argumentu. Šņabis bija labs.
21
Kurbadam visa tā diena pagāja, lāpot paģiras. Tikai nākamās dienas vidū viņš bija diezgan atkopies mācībām.
Burtnieka mācīšanās veids bija nedaudz nesakarīgs, jo viņš gāja tur, kur doma viņu nesa, mācības vielas uzbūvei nekādu vērību nepievēršot. Iesāka ar radu rakstiem, pārgāja uz piederības zīmēm, biškopību, ārtirdzniecību, starpmitoloģiskiem līgumiem, un beidzot sāka skaidrot laika rēķinus, dienu skaitīšanu un pārzināšanu, kā arī to veidu, kā dienu kontrole ietekmēja savdievu varu.
"Kas visvairāk kaitēja Dieviņam," teica Burtnieks, "bija tas, ka viņam atņēma dienas un nodeva tās Tempus zināšanā. "
"Kas atņēma?" pārtrauca Kurbads.
"Reglaments. Rīkojumi. Prasa, kā nezinātu. Nu, un Tempus - Dieviņš tev droši vien teica, ka Tempus ir latīņu zemes viesis. Tas gluži nav tiesa - viņš vairāk no ēbreju, jūdu jeb žīdu cilts, un tuvs rads Jāvem. No sākuma viņš esot saukts par Rastu vai Resiti - kā īsti, to neviens lāga nezina, un viņš ar Rakiju, vai, tulkojot - Izplatījumu apkārt vandījās, kamēr Jāve viņu iestūma vienā virzienā. Gan grieķi viņu mēģināja aprobežot un sacīja, ka laiku varot piepildīt un no Kroņa par Ķeiri pataisīt, bet tas neko nelīdzēja - Tempus nebija ne apturams, ne piepildāms. Reizē ar Jāvi viņi siroja pa Eiropu, visur nāvi nesdami. Stiprākie svešdievi krita pirmie, kā Odins un Tors. Mazākie pārdzīvoja vēl ilgu laiku un kā mošķi un vilkači pa ozolu stumbriem un purviem slapstījās. Latviešu nogalē mēs visspēcīgāk turējāmies. Visa Eiropa jau Jāvem nesa meslus, kamēr latvieši vēl savdievus turēja."
"Vai tu arī esi savdievs?" Kurbads vaicāja.
"Grūti pateikt. Kādreiz biju tikai virsaitis, bet kopš Auseklis ar Pumpuru mani turpat stumšus iestūma savdievos, visi raksti manā zināšanā, tas ir visi tie raksti, kas nav tieši Krišiņam padoti. Viņdien mēs sasaucām savdievu sapulci un gribējām izveidot savdievu sarakstu ar tradicijām un pakāpēm, bet Dieviņš kategoriski atsacījās būt par priekšsēdi - viņš nemaz goda nekāro - un tā viss izjuka. Atrunājās, ka esot kļuvis pārāk aizmāršīgs. Bet to viņam nekādā ziņā nevar ņemt ļaunā. Viņš daudz atmiņās kavējas tais dienās, kad viņš vēl bija savdievs un saimnieks visos latvjos. Tu ievēro, cik vecs viņš tapis - viņš agrāk tāds nebija. Sirms - jā, bet vecs - nē. Redzi, pie tā arī Tempus ar Jāvi ar reglamenta palīdzību vainīgi. Kad dienas vēl bija Dieviņa zināšanā, viņš neatļāva tām slīdēt no rokām laukā un pazust uz neatgriešanos, kā Tempus to dara. Dieviņa laikā dienas riņķoja pa gadskārtām, gadskārtas pa paaudzēm bez mitas. Kur tēvu tēvi laipas lika, tur bērnu bērni laipojās. Tagad bērnu bērni nemaz nemeklē laipas, tikai skrien uz priekšu Tempum līdzi - pat Jāvem ir no rokām vaļā sprukuši. Bet tas savā ziņā labi - vismaz redz, ka Tempus ar Jāvi nevar laipas dot. Žēl, ka tēvu tēvu laipas satrupējušas - bērnu bērniem būs tāpat vien pa purvu jādauzās. Žēl. Bet man tā šķiet, ka tu mani lāga neizproti. Redzi, es droši vien runāju simbolos, citādos, nekā tu pazīsti. Pagaidi, es mēģināšu citādi izteikties. Klausies uzmanīgi, varbūt sapratīsi. Senču veidotā vērtību sistēma bija cieši saistīta ar ciklisku notikumu secības tulkojumu un deva ik paaudzei iespēju iekļauties iepriekšējo paaudžu radītajos prieveidos."
"O, jā, " sacīja Kurbads. "Nu es saprotu! "
"Tas labi," nopriecājās Burtnieks, "ej nu palaipojies ar Laimdotu! Man vēl pāris rakstu vīstokļi jāreģistrē un jāieved katalogā. "
22
Melnais bruņinieks ieradās pilī pilnīgi nepieteikts, melnā zārkā, sešu jodu nests un kalpa pavadīts.
Jodi nolika zārku zemē un saklupa vienā kaktā, kur visi šūpojās viens otram pretī un klusi sarunājās ātrā, smalkā balsī, baltas acis zilajās sejās bolīdami.
Kalps atsēdās neaicināts un izstaipīja kaulus. "Vai jums nebūtu kautkas stiprāks, ko iedzert, pirms kungu modinu? Modināšana draņķīgs darbs - to es pat jodam nenovēlētu." Un kalps, uz jodu pusi pagriezies, nicīgi nospļāvās.
"Jodi," kalps turpināja, "ir loti prasts darbaspēks. Reglaments mums paredz sešus jodus, kaut vajadzētu ap desmit. Kā nekā kungam mugurā bruņas, kas kaut ko sveŗ."
"Kas tur tik nepatīkams ar kunga modināšanu?" Kurbads ievaicājās. "Modini vien augšā!"
"E, tu nesaproti! Melnais vis nevaid midzis, viņš zārkā miris klus!"
"Bet tad jau tu viņu nevari atmodināt!"
"Kā nevar! Ko visu nevar, ja prot!" Un kalps, kārtīgu kampienu no Laimdotas atnestās brandavīna pudeles ieņēmis, sāka stāstīt modināšanas paņēmienu.
"Vispirms," viņš sacīja, "es izsūtu visus laukā no istabas ..."
"Vai to burvība prasa?" Laimdota paliecās uz priekšu.
"Burvība, hell!" sacīja kalps. "Es esmu pārāk nervozs, ja kāds skatās." Viņš ietvēra vēl vienu malku un turpināja. "Kad visi ir laukā no istabas, es uzguļos kungam virsū seju pret seju un aplieku viņa dzelzī kaltās rokas sev ap kaklu."
Kalps aplaida skatu apkārt, vērodams pārējo sejas. "Es kungu tikām sildu, kamēr viņam līķa aukstums pārgājis, un tad ar savu muti pret viņa muti pūšu viņam dvašu iekšā. Un ja jūs domājat, ka līķim no mutes nenāk nelāga dvaša, tad pamēģiniet paši līķim dvašu iepūst. Un kad kungs sāk kustēties, tad man jāsteidzas viņam acis iespļaut, pirms viņš man ar savām dzelzs rokām ir kaklu pārlauzis. "
Kalps pabeidza tukšot pudeli un sacīja: "Tagad lasaities laukā, atskaitot jodus! Tie mani nenervozē!"
Laimdota ieslīdēja Kurbadam līdzi viņa istabā.
"Kurbad, vai tas nav šausmīgi!" viņa iesaucās, acīm mirdzot. "Riebīgi!" viņa sacīja ...
Kurbads pamāja ar galvu un pievilka Laimdotu sev blakus.
Blakus telpā varēja dzirdēt dzelžu šķindoņu, kalpam Melnā rokas sev ap kaklu liekot, un zārka dēļu drūmu čīkstēšanu.
Laimdota pieplaka Kurbadam un notrīsēja šausmās, un Kurbads vērās viņas sejā kā brīnumā, jo viņš nekad nebija viņas acis tik spožas un lūpas tik pilnas redzējis. Elpa viņai kļuva arvien straujāka un, kad blakus istabā atskanēja necilvēcīgs kliedziens, zārka dēļu brikšķēšanas pavadīts, viņa apkļāvās Kurbadam jo cieši .... Tikai pēc laba brīža viņas stāvs atslāba ļengans, un Laimdota bez elpas atslīga gultā.
Kurbads pacēla acis un atvērtās durvīs ieraudzīja Melno, labu pēdu gaŗāku par Kurbadu, kalpa ķermeni ar pārlauztu sprandu vienā padusē.
"Störe ich?" Melnais ņirgājās, "Dann bitte um Verzeihung ! "
"Runā kā cilvēks, teitoņa dvēsele," iesaucās Kurbads pēkšņā niknumā.
"Manc kalps," ņirdza Melnais, "viņš nevar iekš laika no manas rokas brīvi kļūt. Kaput! Viņš nāves kliedziens jūs netraucē, ko ?"
Kurbads ... tvēra zobenu.
"Tavs zobin ir daudz varens," nicīgi teica Melnais, "sed non omnes, qui citharam habent, sunt citharoedi!"
Kurbads pēdējo teicienu nesaprata, bet dusmās pieņēma, ka Melnais runā par Laimdotu, kas vēl joprojām slēpa seju spilvenā. "Dāmu vārdu tu nemini!" viņš teica ledaini, asinīm verdot.
"Dāmen vārdu, " rēca Melnais, "Bauernmädchen tu saukt Dāmen, ko?"
Kurbads apzinājās, ka patreiz tiek apvainota ne tikai Laimdota, bet ari viņa paša labā gaume. Kā tvēra zobenu, kā cirta bruņniekam, izbira zobi tam. Abi ar Laimdotu izmeta kalpu un kungu ezerā pa logu, iztrieca jodus. Laimdota Kurbadu sauca par varoni, Kurbads viņai piekrita un nopūta sveci .... Laimdota sarkstot atzinās, ka vēl tik patīkami neesot bijusi izglābta, kas Kurbadam gribot negribot glaimoja, jo viņš bija uzaudzis ne tikai viltīgs zellis, bet kā visi vīrieši loti godkārīgs un iedomīgs.
25
Pie pusdienu galda pilī, kur radušies kur nē, piesēda Akuracējs un Kokurāvējs. Kurbads viņus saņēma kā sengaidītus viesus, bet šie tīri vēsi.
"Ne patikas pēc šeit, bet darīšanās," teica Akuracējs.
"Darīšanās," piekrita Kokurāvējs.
"Kas tad jums par darīšanām?" vaicāja Burtnieks ar nelabu nojautu, ka viesi ir šeit sakarā ar Melnā nāvi.
"Mums rīkojumi pavēl ņemt Kurbadu līdzi pie Krišiņa," teica Akuracējs. "Kokurāvēj, nestrēb ķīseli no bļodas, brūķē lošku!"
"Pie Krišiņa?" sarauca uzacis Burtnieks. "Jūs Kurbadu pie Krišiņa ar varu aizvest nevarat - viņam pēc reglamenta tiesības neiet, ja nevēlas."
"Gan viņš nāks pats," teica Akuracējs. "Bet līdz tam laikam, kamēr viņš brīvi izvēlas iet pie Krišiņa, mēs apmetīsimies pili. Mums rīkojums bez Kurbada atpakaļ nenākt."
Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai Kokurāvēja skaļā strēbšana.
Pēc maltītes Kurbads nolēma nelūgtos viesus neievērot, bet kad viņš gāja uz virtuvi palīgā Laimdotai traukus mazgāt, Akuracējs ar Kokurāvēju gāja viņam līdzi un, projām raidīti, neatstājās, bet skaidroja, ka viņiem esot rīkojumi no Kurbada nedz nakti, ne dienu neatstāties, līdz Kurbads pie Krišiņa aizvests.
"Un ja jūs man visu mūžību pakal staigājat?" vaicāja Kurbads.
Akuracējs paraustīja plecus.
"Jūs zināt, ka es esmu stiprāks par jums," teica Kurbads. "Tveršu zobenu."
Kokurāvējs pasmējās. "Tveršu pils balstus, izravēšu kā nezāles, tu līdz ar baļķēniem un savu Laimdotu pa ezera viļņiem peldēsi, miroņa seju pasaulei rādīdams."
Visi apklusa.
Kurbadam pārgāja patika iet pie Burtnieka mācīties. Paņēma grāmatu, mēģināja lasīt, nespēja izbēgt no sajūtas, ka stiprinieku acis viņu vēro. Aizcirta grāmatu, devās pie plaukta, ņēma citu, atlika atpakaļ, satraukts pa istabu staigāja, līdz vēlam vakaram ar domām kaujoties, Krišiņa sūtņu skatu vairoties. Vakarā devās pie miera.
Nakts vidū trūkās kājās, redzēja sūtņus saldi dusam, gāja pie Laimdotas nemieru sūdzēt, atrada Laimdotas istabu tukšu, atrada Laimdotu uz lāčādas dusam.
Ar skūpstu maigu iz miega cēla, nemieru sūdzēja, Laimdotas skūpstu laimīgs saņēma, nemieru remdēja Laimdotas rokās, gurušo galvu pie krūtīm pieglaudis, iegrima bezsapņu miegā.
26
No rīta mozdamies, Kurbads bija nepatīkami pārsteigts; Akuracējs ar Kokurāvēju krāca katrs savā lāčādas malā. Kurbads īgni iespēra abiem ar kāju sānos.
"Mums ir norādījumi tev visur sekot, " taisnojās Akuracējs.
"Visur," pievienojās Kokurāvējs.
"Lasaities laukā no bibliotēkas ! ... " Kurbads pavēlēja, un abi stiprie, dusmu dzirksti viņa acīs augam redzēdami, atmuguriski atstāja telpu.
"Kurbad," viņam satraukta piekļāvās Laimdota, "ja nu viņi pasaka Burtniekam..."
Kurbadam Laimdota savās bailēs šķita mīļāka nekā jebkad, un viņš pieglauda viņas nobijušos galviņu sev cieši pie krūtīm.
"Nebīsties," viņš sacīja, "Burtnieks jau sen to zina un nekā par to nesaka."
Laimdota nebija mierināma. "Kurbad," viņa sacīja, "tu mani nekad nedrīksti pamest!"
"Bet, sirsniņ," Kurbads viņu, izstieptās rokās saņēmis, cieši uzlūkoja, "tu taču esi galīgas muļķības sadomājusies. Kā gan es tevi varētu pamest!"
"Man bailes," Laimdota čukstēja, un liela asara noritēja viņai pār bālo vaigu.
Kurbads izskūpstīja viņai asaru iz acs, piecēlās, izgāja laukā pie Akuracēja un Kokurāvēja.
"Nu, ko tas viss nozīmē?"
"Tu esi dikti pārvērties kopš tās dienas, kad tevi pie Dieviņa ievedām. Tagad tu runā kā diezkāds kungs!"
"Kungs vai kalps, jūs abi kļūstat pārāk uzbāzīgi!"
"Mums ir rīkojumi."
"Zinu, zinu!" Kurbads atslīga krēslā, galvu rokās saņēmis.
"Tev jānāk mums līdzi!" teica Akuracējs.
"Pie Krišiņa," teica Kokurāvējs.
"Nebūs labi!" piemetināja Akuracējs, savās lāpstveidīgajās plaukstās vērdamies.
"Jā, jā," teica drūmi Kurbads gaŗlaikots. "Kā tas nākas, ka jums Kalnugāzējs arī nav līdzi?"
"Slimnīcā, ar to pašu pakrūti. Izcēlās komplikācijas. Bet nu nāc līdzi, Krišiņš gaida!"
"Pie velna ar jums visiem!" Kurbads saslējās kājās. "Lai gaida, kamēr ģīmis zils kā jodam top! Es jums līdzi neeju."
"Bravo, Kurbad," teica Laimdota, nemanot ienākusi. "Neļaujies no sīkiem gariem pierunāties."
Akuracējs pagriezās pret Laimdotu. "Es gribēju tev šo mirkli taupīt - bet vai tu apzinies, ka Kurbads ir no citas teikas?"
"O!" Laimdota sāpīgi iesaucās un pievērsa seju sienai.
"Sirsniņ!" Kurbads viņai maigi tuvojās, bet Laimdota no viņa pieskāriena sarāvās.
"Neaizkar mani! No citas teikas! Un tu visu laiku ar mani runājies!" Un Laimdota sāka skalā balsi raudāt.
Kurbads noplātīja rokas. Viņš Laimdotu tiešām bija iemīļojis. Varbūt ne tik daudz iemīļojis, kā pie viņas neizsakāmi patīkami pieradis. Laimdota piedevām raudot izskatījās mīļāka nekā jebkad. Viņš paspēra soli uz Laimdotas pusi, bet, ieskatījies viņai acīs, sarāvās un bez vārda sāka iet ārā pa durvīm. Akuracējs un Kokurāvējs saskatījās un viņam sekoja.
28
Jāja dienu, jāja nakti, pār puriem pār mežiem, uzjāj augstu dēļu sētu. Mazputniņš uzlaidās vārtu staba galiņā. Dziesmu sāka. Bultas ķerts, nokrita nedzīvs sētas ārpusē.
"Putni traucē Krišiņam domāt," izskaidroja Akuracējs, Kurbada nesaprotošo seju ievērojis.
"Tā gan," piekrita Kokurāvējs, "tiesa, tiesa."
Kurbads paraustīja plecus.
Trijatam tuvojoties sētai, atšāvās lūka un zilgana joda seja vērās ārā.
"Kuŗš atbildīgs?" prasīja jods.
"Es, Akuracējs. "
"Akuracējs ... " atkārtoja seja, pierakstot vārdu. "Vizītes nolūks?"
"Gūsteknis Krišiņa spriešanai."
"Identitāte ?"
"Teika 35407, nereģistrēts variants, protagonists."
Zilsejainais pabeidza rakstīt, uz mirkli pazuda, tad atvēra čīkstošos vārtus.
"Darba stundas Krišiņam beigušās," teica jods, "jums būs jāpaliek te pa nakti. Trešā ēka pa labi ir atutošanas iestāde. Turienes jods jums izskaidros tālāko."
Atutošanas iestādē viņus saņēma cits jods; mazāks un zilāks par vārtu sargu.
"Izģērbieties," viņš nopīkstēja.
Kurbads sāka izģērbties, bet Akuracējs ar Kokurāvēju viņu apturēja.
"Atpogā tikai pāris pogas, Kurbad, ar to pietiks."
Jods izvilka no galda atvilktnes tādu dīvainu aņķinu, pamāja ar to katram no ienācējiem un ielika atpakaļ atvilktnē.
"Saģērbieties," viņš atkal nopīkstēja, un visi sapogājās.
"Noliktava nākamā ēka," jods pīkstēja. "Saņemsit vienu salmu maisu, vienu palagu, spilvenu un spilvena pārvelkamo. Tas ir viss."
Ārā Kurbads sāka smieties.
"Jūs taču man nemēģināsit iestāstīt, ka no tādas māžošanās utis mirst."
"Neviens par to neuztraucas, vai utis mirst vai nē. Reglaments paredz atutošanu, un teorētiski mēs visi pilnīgi izģērbjamies, un viņš mūs kārtīgi appūš ar pulveri, no kuŗa utis mirst."
"Bet es nekādu pulveri nemanīju!"
"Dabīgi, ka nē. Tai aņķinā pulvera nemaz nebija. Pulveri jods sen uzsitis gaisā melnajā tirgū."
"Uzsitis gaisā?" Kurbads vaicāja.
"Izandelējis. Izšeftējis. Nu - pārdevis, čort vjazmi!"
"O," Kurbads gandrīz saprata.
29
Krišiņš pacēla galvu no papīru kaudzes. "Iekšā," viņš sacīja, baltajai bārdai svarīgi nokustoties.
Jods atvēra durvis un ielaida Akuracēju, Kokurāvēju un Kurbadu pie Krišiņa.
"Kas atbildīgs?"
"Es, Akuracējs," nosaucās Akuracējs it skaļi, jo Krišiņš bija drusku pakurls.
"Kuš, nekliedz, es dzirdu tīri labi," sacīja Krišiņš. "Kādā tu darīšanā?"
"Reglamenta punkta 39, paragrafa 14, apakšparagrafa a(35) pārkāpums."
"Kāds vārds?"
"Kurbads, Ķēves dēls; alias, Kurbads, dēls Ķēvei. Tēvs Augusts."
"Neatceros," Krišiņš glaudīja bārdu.
"Teika 35407."
"Nu zinu. Kāpēc uz reizi tā neteici? Varat iet. Kurbads vien lai paliek."
"Piesēdies Kurbad!" Krišiņš norādīja ar pīpes kātu uz krēslu. "Vai tu maz zini, kādā sakarā tu te esi?"
"Akuracējs man neteica, bet es pieņemu, ka tas ir sakarā ar Melnā kaušanu."
"Tiesa. Un vai tu esi iepazinies ar reglamenta punktu 39?"
"Nē, " Kurbads paraustīja plecus. "Vai tas punkts ir par slepkavībām?"
"Nē, nekas tik vienkāršs nav. Ja slepkavība vien būtu tavs noziegums, tad tu būtu Dieviņa jurisdikcijā - viņš tiesā sīkākos grēkus. Bet tu esi pārkāpis punktu 39 divi lāgi. Redzi, tas punkts sedz starpmītoloģiskos līgumus un inspekcijas, un varas un kontroles jautājumi ar to cieši saistīti. Pirmkārt, tu sāki aktīvi darboties Lāčplēša teikā, kas pats par sevi ir pārkāpums. Otrkārt, tu nositi Melno, kas nav mums padots, bet padots teitoņu mītvaldei. No tā visa var izcelties starpmitoloģisks incidents. Saki, kur visa šī padarīšana notika? Pie Burtnieka?"
Kurbads pamāja ar galvu, gluži sašļucis. Viņš tagad atcerējās soda mērus, kas seko starpmitoloģiskiem pārkāpumiem, un viņam pārgāja šermuļi pār kauliem.
Krišiņš iesauca jodu un uzdeva viņu savienot ar Burtnieku. Pēc neilgas sarunas viņš nokāra klausuli un pagriezās pret Kurbadu.
"Tev par laimi Burtnieks dod ļoti labu atsauksmi. Bez tam izrādās, tu neesi pilnīgi mūsu jurisdikcijai pakļauts. Proti, tu esi mīts tikai tiktālu, cik tu esi mīts. Cikkārt tu neesi mīts - tu mīts neesi."
Kurbads nesaprata, bet pamāja ar galvu.
"Tādēļ," turpināja Krišiņš, "sakarā ar tā paša punkta ceturtā paragrafa a (13) apakšparagrafu citādi paredzēto sodu atlaižu bez noteikumiem.
Kurbads atvieglots nopūtās, un Krišiņš aizcirta reglamentu.
"Tā, " viņš teica, un izstiepās ērtāk krēslā. "Tagad, kad oficiālā daļa beigusies, varam aprunāties kārtīgāk."
"Kas notiks ar Melno?" Kurbads nenocietās, jo viņš bija visai ziņkārīgs zellis.
"Melno?" Krišiņš atprasīja, uzvilkdams kuplu dūmu. "Melno mēs izvilksim laukā un saliksim jaunus zobus - tagad zobārstniecība attīstīta. Un miris jau viņš bija pirms tam - atceries, ka viņš zārkā ceļo. "
Krišiņš pamāja ar roku, it kā iepriekš sacīto no tāfeles noslaucīdams.
"Saki, Kurbad, tu raksti un lasi tekoši?"
Kurbads atkal pamāja ar galvu.
"Vai tu nebūtu ar mieru kādu laiku strādāt pie manis birojā? Ne tieši pie manis, bet pie tautas dziesmu šķirošanas. Kamēr juceklis par Melnā zobiem pāriet?"
"Ja mācēšu," Kurbads bija ar mieru.
"Gan iemācīsies! Tas man būs liels atvieglinājums. Es pēc reglamenta drīkstu tikai trīs pastāvīgus ierēdņus nodarbināt pie šķirošanas."
"Ko? Vai tad arī tu esi pakļauts reglamentam, Krišiņ?"
"Dabīgi, ka pakļauts. Kā tu tik jocīgi jautā?"
"Nu - bet no kurienes reglaments nāk?"
"Prasi kā bērns ! Reglaments vienkārši ir. No kurienes nāk tautas dziesma? Domā, ka viņu kāds sacerējis? Liekas loģiski, ka tā vajadzētu būt. Bet vai esi kādu saticis, kas sacerējis tautas dziesmu? Ha! Nē, draugs, tautas dziesmas vienkārši ir, tāpat kā reglaments."
"Bet tas ir neiespējami!" pretojās Kurbads.
"Neiespējami, bet fakts. Ar faktiem nevar strīdēties."
"Jā, to Dieviņš arī teica. Bet kā var būt kaut kas, kas ir neiespējams."
Krišiņš saķēra galvu.
"Kurbad, kā tu nevari saprast, ka esamība ir stiprāka par iespējamību! Vai tu ko sajēdz no matēmatikas?"
Kurbads pamāja ar galvu. "Pie Burtnieka bija grāmata."
"Algebra? Ģeometrija?"
"Jā. "
"Cik punktu aplī."
"Daudz."
"Cik daudz?"
"Ļoti."
"Ne tikai ļoti - bezgalīgi. Ja tā nedomā - nosauc punktu skaitu aplī, kas nav bezgalīgs. "
"Nu un?"
"Varbūtība, ka es ar šo adatu trāpu punktu no bezgalības ir nulle katram punktam. Tomēr, lūk, šeit ir adata iedurta, un tas ir fakts. Matēmatiskā varbūtība, ka es šo punktu būtu trāpījis, bija nulle. Tātad man bija neiespējami šo punktu trāpīt. Nu? "
Kurbads klusēja, un Krišiņš nokliedzās:
"Jods, šur!"
Ieradās jods.
"Ierādi Kurbadam mājvietu un darbistabu šķirošanas biroja nodaļā!"
Audience pie Krišiņa bija beigusies, un Kurbads sekoja jodam.
30
Darbu sākot, Kurbads daudz ko atrada pievilcīgu. Pie cenzora iešana un dziesmu nešana Fēliksa apstiprināšanai bija tīkami uztraucoša. Durvis, aiz kurām Fēlikss mita, neviena neredzēts, nesa uzrakstu latīņu valodā, un reizi pa reizei caur šīm durvīm varēja dzirdēt Fēliksa balsi. Tikai cenzors mācēja Fēliksa balsi tulkot. Bet ar laiku Kurbads pierada arī pie Fēliksa balss, un ikdiena sāka kļūt tīri gaŗlaicīga.
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par to un dažādiem citiem sīkumiem pukodamies, Kurbads vienu dienu atgriezās no cenzora ar vīšķi svaigi cenzētu tautas dziesmu un, apsēdies, sāka kārtot variantus. Dziesmai kas sākās
"Zaķīts kūla vāverīti
Sausas egles galiņā ... "
un tās variantam
"Zaķīts kūla vāverīti
Augstas egles galiņā ... "
pirms cenzūras bija bijis cits verbs, bet cenzors to bija pārmainījis. Kurbads nopūtās un uzspieda zīmogu, tad tvēra nākamo dziesmu
"Ai gotiņa, raibaliņa ... "
kad kāds bailīgi pieklauvēja, un pa durvīm galvu pabāza smuks puisītis bālu vaigu, dzeltāniem matiņiem.
"Kurbad," viņš bailīgi sacīja, "tu mani droši vien neatceries. Zvejnieks, Ansis Zvejnieks," un viņš stiepa miklu roku Kurbadam pretim.
"Piesēdies," teica Kurbads, "man nupat tautas dziesmas līdz kaklam."
Ansis piesēdās un bikli turpināja.
"Kā es zināju, ka tu te esi," viņš sacīja, "ieraudzīju tavu vārdu uz pāris šķirotajām tautas dziesmām - es pārzinu jūras dziesmas - noslīku, un mani iztaisīja par mītu - un, un ... " viņš bezmaz aizrijās no bailēm, ka būs pazaudējis sarunas pavedienu. "Tu brīnies, kā es tevi pazinu - tu mani nepazīsti - atceries jaundievu sanāksmi pie Usmas ezera?"
"Atceros," Kurbads sacīja.
"Nu, es arī tur biju, ari es esmu jaundievs."
"Bet es nemaz neesmu jaundievs," protestēja Kurbads.
Bālais jauneklis pietrūkās kājās. "Tu neesi? Bet tu mani nenodosi! Kurbad, tu nedrīksti mani nodot!"
"Ej, nerunā muļķības, kas man par darīšanu! Bet sēdi vien, pastāsti, kā lietas sastāv ar jūras dziesmu nodaļu?"
Bet Ansis bija ārā pa durvīm.
Kurbads piecēlās un piegāja pie loga. Ārā sīkā lietū trenējās rota jodu, un sargs vienmuļi staigāja apgaitu. Kurbads pēkšņi jutās līdz nāvei vientuļš.
