Jaunā Gaita nr. 190, decembris 1992

 

Ildze Kronta

DAŽI VĀRDI PAR PAŠCIEŅU

 

Tavs vienīgais atalgojums būs apziņa, ka esi mūžu nodzīvojis, palikdams pats - neiztapdams, nepazemodamies, nelišķēdams, nepārdodamies.

V.Lāms. Kurbads, 47. lp.

 

Ja nebūtu Visvalža Lāma aiziešanas Aizsaulē 1992. gada 28. jūlija rītā, būtu Jaunajai Gaitai rakstīta recenzija par viņa pēdējo publicēto romānu Ķēves dēls Kurbads. Varoņa dzīve ļaužu atcerēs (Rīga: Liesma, 1992. 542 lp), romānu, kas sarakstīts no 1985. gada oktobŗa līdz 1989. gada janvārim - Latvijas vēstures lielā robežlaika aizsākumā.

Taču nākamās dienas pēc 28. jūlija masu mēdijos uzrādīja tādu vērtību izpratni, tik dīvaina (maigi runājot) bija Latvijas atvadīšanās no "godīgākā un vīrišķīgākā prozaiķa" (Jāņa Mauliņa teiktie vārdi), ka nekādi nevedas Kurbada analīze, domas atkal un atkal atgriežas pie Lāma personības, viņa ētiskās stājas, pie vērtībām, kas nosargātas vislietākajā nebrīvībā un kas, izrādās, vēl jo vairāk sargājamas šķietamajā brīvestībā...

Patiesībā jau nevajadzētu brīnīties par nevērību, paviršību, vienaldzību, kas televīzijā, avīzēs (ar retiem izņēmumiem) tik koši bija ieraugāma, atvadoties no Lāma, - orvelisku situāciju mums šobrīd netrūkst nevienā līmenī, arī t.s. radošās inteliģences līmenī ne. (Kā citādi, ja ne par orveliskām, lai nosauc situācijas, kad viens no Rakstnieku savienības vadītājiem tālrādē, Dzejas dienas ievadot, aicina vienreiz aiziet no tā vārda "mēs", kad latviešu dzejniece Latvijā atzīstas, ka vārds "latvietis" viņā jau rada alerģiju, kad mātēm nav naudas, par ko nopirkt zāles bērniem, bet tiek rīkota Preses balle - "pat komunisti tādu cinismu neatļāvās", kad ļoti cienījams rakstnieks nekautrējas piedalīties pasākumā, kur biļete maksā tādu cenu, ka pensionāram vajadzētu 45 mēnešus savu pensiju likt kaudzītē, lai šāda summa rastos, kad krietna neatkarīgās Latvijas rakstnieku daļa vienlaikus paliek lielās okupētājvalsts Rakstnieku savienībā aiz materiāliem vai citādiem iemesliem, kā redzams, politiskos neizjūtot par pietiekami svarīgiem un izšķiŗošiem (!?!), kad ... Nē, negribu "nomelnot dzīvi" un atzīstu, ka var savirknēt arī cita rakstura faktus. Taču tie nepārsvītro minētos, kuŗi savukārt mūsu izļodzītajai morālei man šķiet pārāk simptomātiski, lai tos varētu uzskatīt tikai par nejaušām un nevainīgām parādībiņām.)

Tāpēc gribas atgriezties pie Lāma personības, cilvēka ar lielu pašcieņu, stingru mugurkaulu un savas tautas likteņa sāpi.

Lāms bija neērts aizgājušajos gados, un tā vien liekas, ka pie viņa personības nav izdevīgi kavēties arī tagad - pašlaik atkal ir lokano laikmets, bet cilvēks ar mugurkaulu atgādina citas vērtības, tad gribot negribot pretstatā jāizjūt savas lokanības cena - un kurām tad gribas sevi zemu novērtēt?

Nāve visu neizlīdzina, tā vēl dramatiskāk novelk robežšķirtnes, ari šo - par rakstnieka personības lomu un svaru kādas tautas garīgajā vēsturē noteiktā laikā un telpā.

Latviešu literatūra nekad nav bijusi "tīra estētiska parādība", tās sociālā angažētība ir patiesība, vai nu mums tā patīk vai ne. Un ari pēdējo gadu desmitu latviešu padomju literatūru, manuprāt, nevar vērtēt tikai uz teorētiski bezkaislīgiem, literatūrzinātniski smalkiem svariem. (Tur pat nav ko strīdēties, vai tas ir labi vai slikti, tas gluži vienkārši ir mūsu literatūras liktenis, kas līdz ar to visās tā daudzajās šķautnēs jāuztveŗ. Un mūsu situācijā nevajadzētu tik lēti aizņemties tādas frāzes kā - civilizētajā pasaulē rakstnieka loma nekur nav tik būtiski nozīmīga tautas dzīvē, tā samazināsies arī pie mums, tas ir dabiski, par to nav jāuztraucas, utt utml. Vienalga, kas arī būtu šo atziņu pamatā - vai nekritiska Rietumu tradīciju pārņemšana, vai no aploka izbizojuša teļa muļķība un vajadzīgs vienīgi laiks, lai tā pārietu, vai savas nevarības attaisnojums, vai gudri pamestas idejas, lai nestabilajā situācijā no spēles izslēgtu iespējamos garīgā spēka centrus, - vienalga, lai kas būtu šo atziņu pamatā, pašreizējos apstākļos tās nestiprina, nespēcina, nevieno.)

Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem kāda Rakstnieku savienības valdes sēde bijusi veltīta V. Lāma daiļradei, un līdzās citiem šķietami gudriem pārmetumiem Ādolfs Talcis teicis: "Eglons neklausās uz to, ko viņam saka. Stāv nepareizās pozīcijās." (Citēts no H. Hirša pēcvārda romānam Kāvu blāzmā (1989, 464. lp), šajā pēcvārdā visai bagātīgi atklāta tā piecdesmito sešdesmito gadu gaisotne, kuŗā rakstniekam bija jādzīvo un jāstrādā.)

"... neklausās uz to, ko viņam saka" - tā bija Lāma atļaušanās, viņa garīgās pretestības izpausme, viņš piederēja pie tiem, kuŗi visu laiku centās pateikt vairāk, nekā tas oficiāli tika atvēlēts. (Dzeja slēptajai patiesības valodai pieejamāka, prozā iespēju mazāk. Vai tādēļ prozā nerimu garu bijis mazāk, vai talantu un personību vaina?) Ja Latvijā neizzudīs latviešu tauta un nacionālā kultūra, nāks literatūrvēsturnieki un vērtēs, cik mākslinieciski iespaidīgi Lāma "nepareizā domāšana" īstenojusies vienā vai otrā darbā. Un varam vienīgi vēlēties, lai viņi to nedarītu tikai estētisko kategoriju ietvaros vien, savveida šaurā aizspriedumainībā un vienpusībā. Katrā ziņā gadu desmiti padomju impērijā ir pierādījuši, ka tautas gara spēku uzturēšana (vai tā ir politiska mēraukla literatūrai?) var būt būtiskāka par augstu estētisku prasību izvētītiem guvumiem. (Ideāls, protams, rodams "politikas" un "estētikas" vienībā.)

Bet jūtot pašreizējo tieksmi ar vieglu roku visu bijušo vienādi noslaucīt ("latviešu proza sākas ar Aivara Ozoliņa Duktu" un tamlīdzīgi izteikumi), man liekas svarīgi uzsvērt laika kontekstu, nepieciešamību nevienkāršot procesu, neabsolutizēt kādu parādību, tā teikt, nemest pār vienu kārti gan tos, kas padevīgi klanījās, gan tos, kas aizliegumu bastionos neatlaidīgi meklēja kaut vissīkāko spraudziņu brīvākam vārdam, brīvākai domai. (Valda ari cits viedoklis - ka puspatiesības ļaunākas par meliem, ka tās tikai stiprinājušas sistēmu utt.)

Literatūra vienoja domubiedru draudzi, uzturēja jābūtības pasauli, "debesis spēkā" (J. Peters). Var jau atkārtoti spriedelēt, vai tas ir vai nav literatūras uzdevums, un atzīt, ka nav. Taču, ja kādā laikā un kādā tautā literatūra šādu uzdevumu veic (latviešu literatūras vēsturē tas nenotiek pirmo reizi), tad guvumi vai zaudējumi jāvērtē tautas likteņa zīmē, nevis pēc atbilstības vai neatbilstības abstraktai teorijai. Latviešu literatūras "paplašināto" lomu noteikusi, kā redzams, gan tautas vēsture, gan tās mentalitāte - tautasdziesmu fenomens saglabājis savu dzīvīgumu, spēju pārtapt citās formās un noteiktos vēstures brīžos atklāties kāpinātā spriegumā.

Gaŗajos okupācijas gados garīgās pretestības centrā, nenoliedzami, bija dzeja. Prozaiķu vidū viens no nesamierināmākajiem patiesības aizstāvjiem bija Lāms. Godīgumu saglabāt, teiksim, gribēja Ēvalds Vilks, taču viņš kā prozaiķis nekad sev lielākus uzdevumus neizvirzīja. Cilvēkmīlestība sadzīvē - tā varētu nosaukt Vilka "ētisko programmu", līdz tautas liktenim neaizsniedzoties. Un tajā reizē ("Divpadsmit kilometros"), kad viņš mēģināja pieskarties savas paaudzes vēsturiskajai lomai, pat ne īsti izprast, vismaz iezīmēt tās atšķirīgos ceļus, viņš arī savas partijas pārmācību ledaino dušu saņēma. Bet par tautas dzīvības eksistenciāliem jautājumiem, par brīvību, tautas pašapziņu un pašcieņu no Lāma paaudzes - divdesmitajos gados dzimušās paaudzes - cauri gadu desmitiem visneatlaidīgāk centušies runāt, manuprāt, Jānis Kalniņš un viņš.

Dzīvē un literatūrā viņi gājuši atšķirīgus ceļus - Kalniņš ilgus gadus vadījis Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūtu, tātad spējis pildīt direktora amatam izvirzītās prasības, Lāms dažādos dzīves posmos maizi pelnījis kā vienkāršs strādnieks" - laborants, mūrnieks, krāsotājs, atslēdznieks utt. un savu leģionāra gaitu un neatkarīgā rakstura dēļ vienmēr, īpaši jau piecdesmitajos sešdesmitajos gados, ticis aizdomīgi vērtēts. (Starp citu, viņi visi - Lāms, Vilks, Kalniņš - nāk no mazturīgām aprindām, "pareizām" ģimenēm.) Kalniņš, kā redzams, dzīvojis divas dzīves - administratīvā izpildītāja un prozaiķa - katru ar saviem garīgiem noteikumiem. Lāma - nepārmācāmā opozicionāra - stāvoklis ārēji izskatās viengabalaināks, un šī viņa opozīcija ietekmēja arī kritiķu domāšanu, vai nu mēģinot balstīt oficiālo sistēmu vai Lāmu, - estētiskas analīzes ziloņkaula būri nevarēja būt, literatūra bija politika ar visām no šādas situācijas izrietošām vērtējumu un attieksmju niansēm.

Nacionālās pašapziņas, nacionālās identitātes apziņa Latvijā tika nīdēta metodiski pārdomāti un konsekventi (un kā šodiena liecina - ar panākumiem ...). Manuprāt, to visai grūti izprast cilvēkiem, kas nav dzīvojuši visprogresīvākajā valsts iekārtā", okupētā un kolonizētā valstī, impērijas vēsturiski nemainīgā interešu degpunktā. Īstenība te pārspēj visabsurdākās orveliskās fantāzijas. Šai sistēmai nav ļaunāka ienaidnieka par cilvēku ar savas nacionālās piederības apziņu. Sak, ja vārdu "tauta" svītrosim ārā no rakstiem, arī tas palīdzēs atmirt vārdam un varbūt nomirs arī pati tauta. Šādos apstākļos visdziļākās cieņas vērts man liekas katrs vārds, kas atrod iespēju tautai atgādināt pašai sevi, atgādināt to, kas vajadzīgs, lai tā nenoliegtu sevi, lai tā saglabātu dzīvotgribu. Kalniņš "atrada" teiksmas, vēsturiskus, biogrāfiskus stāstus un romānus, lai par to runātu, un savā daiļradē viņš varbūt šajā ziņā ir izturētāks par Lāmu.

Lāms nogāja visai garu un mezglainu ceļu, palaikam no vissmagākajiem jautājumiem attālinādamies, tad atkal tiem tuvodamies. Tautas liktenis, jā, tas ir Lāma prozas centrā, bet viņa ikreizējie meklējumu loki novilkti dažādos attālumos no šis pamatass, gan tiecoties pēc reālpsiholoģiska sociāla ikdienas tēlojuma ar viņam tik zīmīgo raupjo tiešumu, gan vienojot reālpsiholoģisko un simbolisko, vēsturisko un tagadnīgo savdabīgā stilistiskā audumā, no Visaugstākā amata un Kāvu blāzmā līdz Pavarda kungam Ašgalvim un Ķēves dēlam Kurbadam. Atrast iespēju runāt par aizliegto - Lāms bija pārliecināts, ka to var izdarīt, ka tieši tas ir latviešu rakstnieka pienākums, melu impērijā dzīvojot. Varbūt Pavarda kungā Ašgalvī visspilgtāk jaušama rakstnieka ētiskās nesamierinātības līnija, tautas pašapziņas uzturēšanas spīts. Tādēļ atkārtoju - kad Lāma devumu izvērtēs visprasīgākie estētikas soģi, nedrīkstētu aizmirst to nozīmi, kas piemita Lāma rakstnieka stājai, iekšējas brīvības un neatkarības mēram tad, kad apkārt tik daudzi lēnām piegura un samierinājās, paši sev negribēdami to atzīt vai, tieši otrādi, atrazdami tādas filozofiskas mācības, kas viņu piegurumu un atkāpšanos attaisno.

Bet kopumā - būsim paškritiski un godīgi - nacionālās pašapziņas uzturēšana pusgadsimtu gaŗajā sarkanajā diktatūrā prozai, manuprāt, nav bijusi pa spēkam ...

Pirms trīsdesmit gadiem Voss teica par Lāma romānu Kāpj dūmu stabi, ka tas tieši izkropļo mūsu īstenību, ar to neapšaubāmi kaitējot padomju ļaužu audzināšanas darbam". Un tā nu vienreiz ir patiesība - "padomju ļaužu audzināšanas darbam", Vosa izpratnē, Lāms visu mūžu ir kaitējis.

Varbūt tāpēc Latvija, no viņa atvadoties, paldies neprata (negribēja? neuzskatīja par vajadzīgu?) pateikt.

Bet varbūt šī vienaldzība un nevērība, šis skumjais paradokss neatkarīgajā Latvijā patiesi piestāv atskabargainajam un nepiedodami stūrgalvīgajam Lāmam, lai viņš Aizsaulē varētu izmest kādu stipru un asu vārdu par šo pēdējo lugas cēlienu šajā saulē.

 

Visvaldis Lāms, Divi fragmenti no Ķēves dēla Kurbada