Jaunā Gaita nr. 190, decembris 1992

 

Visvaldis Lāms (1923-1992). Ķēves dēls Kurbads (Varoņa dzīve ļaužu atcerēs). Romāns. Rīgā: Liesma, 1992. Romāna pamatā populāra Džūkstes novada teika. Laiks - no 13. gs. līdz Livonijas kaŗam. Citāts no 143.-144. lp.

Tad dižās Lietuvas valdnieks sacija: - Tu, latvju varon, allaž daudzini savu spēku. Taču mana acs šo spēku nava redzējusi. Parādi to darbos! - Varbūt tev atradisies visai nocietējuša koka gabals? - Kurbads apvaicājās. Un tālāk Kurbada teika atkārto gadĪjumu, kāds jau noticis Melnsvārča muižā, kur varonis no sausas aploka kārts izspiedis sulu. Te gan atšķirīgs variants, jo Genovaite piecēlusies un atnesusi Kurbadam ābeles kokā grieztu tēlu (it kā prūšu graudu dieva Potrimpa, it kā Svētās Jaunavas veidolu - tas īsti droši nav nosaukts), koks bijis nocietējis kā tērauds, bet Kurbads, vienā plaukstā satvēris, to ne vien saplacinājis, bet arī sulu izspiedis. To redzēdama, gauži brīnījusies ne vien Genovaite, kas, kā daždien jauna sieviete, nespējusi slēpt savu sajūsmu, bet arī Lizdeika ar pašu dižkunigaikšti tapuši kā mēmi no liela pārsteiguma. Beidzot valdnieks atguvis valodu. - Jā, tāds spēks var piemist tikai dievu izredzētam, vienkāršam mirstīgajam tas nav iespējams. Bet nu saki man - kālab meklē palīdzību šeitan, kālab pats uz savu roku neņemies sagraut ordeņa pilis un atbrīvot nomāktos zemgaļus, kuršus, latvjus? Kurbads grūši nopūtās: - Lai cik liels ir kāda cilvēka spēks, vienam pašam varonim tautu neatbrīvot. - Nu redzi, - Aļģirds atbildēja. - Tieši to pašu arī es varu sacīt. Vienai tautai, lai cik tā varonīga kaujas laukā, neizturēt cīņu pret visu pasauli. Leišu zobens iestrēgs savā cirtienā, uz mums grūst ne vien Rietumu apvienotais spēks, bet arī milzīgā orda, nu piedevām vēl Maskava, ko veltīgi cītos pakļaut Viļņai. Maskavas kņazi, uz vēdera hana priekšā rāpodami, palēnām vien vairojuši savu varu, pat orda sāk uzmanīties no šiem, kamēr tās rusīnu zemes, kuras es atbrīvoju no tatāriem, tiecas pie Maskavas. Galu galā iekarojumi austrumos nav nesuši laimi Lietuvai, jo izšķīdinājuši manas nelielās tautas spēkus. Kurbads domīgi: - Tā nu ir, valdniek, ka ikviena tauta vēlas savus dievus, savu brīvību, savu laimi. To grib latvji un leiši, kālab lai to nekārotu ari rusīni. Maskava ir viņu cerība. Aļģirds atbildēja: - Vārdos tas skan pareizi un taisnīgi, manu varon, taču dzīvē viss notiek ne gluži tā. Tikko rusīni būs apvienojušies ap Maskavu, pieredzēsim, ka viņi māksies mums virsū, kāros sagrābt mūsu zemes, kalpināt mūs, tāpat kā vāczemnieki nomāca prūšus un spaida poļus. Pasaulē nekas nestāv uz vietas. Lai izdzīvotu pats, vienumēr jātur ass zobens, vienumēr jāiet uzbrukumā. Tāda nu reiz ir cilvēka cilts, un tur nekā nevar izmainīt pat ne dievi. Ar to beidzās vēstījums par varoņa tikšanos ar Lietuvas dižkunigaikšti Aļģirdu.