Jānis Krēsliņš
GRĀMATA PAR LATVIJU OTRĀ PASAULES KAŖA LAIKĀ
Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis. East Lansing, Michigan: Gauja, 1992. 534 lp.
Nesen klajā laists varbūt pats nozīmīgākais pētījums par Latvijas likteņiem vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kaŗā ar nosaukumu Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis. Grāmatas autors ir Zviedrijas latviešu teologs, vēsturnieks, folklorists un literatūras pētnieks profesors Haralds Biezais. Profesors Biezais pazīstams galvenokārt ar saviem lielajiem pētījumiem par latviešu mitoloģiju, bet arī viņa citu darbu skaits ir ļoti liels. Līdz 1979. g. vien viņš ir publicējis 391 monogrāfijas un apceres. Saraksts par šo klāstu ir iespiests viņa 70 gadu jubilejai par godu publicētajā rakstu krājumā Humanitas Religiosa: Festschrift für Haralds Biezais (Stokholmā, 1979). Pēdējos gados Haralds Biezais lielu vērību ir veltījis Latvijas nesenās vēstures pētīšanai. Par Latvijas un latviešu likteņiem posmā pirms Otrā pasaules kaŗa un šī kaŗa laikā viņš ir publicējis daudz pētījumu, kas visi balstīti ļoti pamatīgās archīvu un citu avotu studijās, šo darbu skaitā visnotaļ jāmin monogrāfija Kurelieši (1991) un Gustava Celmiņa Pērkoņkrusts dokumentu gaismā (1992).
Biezā monogrāfijas virsraksts Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis jau koncentrēti pasaka, kāds ir autora pētījumu slēdziens: par vācu okupācijas laika politiskiem notikumiem, par Latvijas iedzīvotāju likteni šai laikā nav vainojami tikai Hitlera varasvīri, bet lielā mērā pašu ļaudis. Par šo laiku atmiņas ir publicējuši vadoši Latvijas vācu okupācijas laika darbinieki, piemēram, ģenerāļi Dankers, Bangerskis, pulkvedis Silgailis, Valdmanis un citi. Tāpat Daugavas Vanagi ir publicējuši daudzsējumu krājumu Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā. Taču šo atmiņu un materiālu krājumu ticamību un atbilstību patiesībai var pārbaudīt ar tā laika noteicēju vāciešu pašu liecībām, dokumentiem, kas pilnā skaidrībā parāda vācu nodomu un izdarību motivāciju okupācijas laikā. Biezais to ir izdarījis, un tā loģiskie un nesaudzīgi skaudrie slēdzieni, kas daudziem būs ļoti sāpīgi, laikam nebūs apgāžami.
Vispirms ir pilnīgi skaidrs, ka Hitlera Vācijai nekad nebija ne mazāko nolūku restaurēt Baltijas valstu neatkarību. Hitlera un tā nacionālsociālistu plāni Baltijas valstīs ir skaidri zināmi − tie vēlējās Baltijas valstis kolonizēt, to rasiski vēlamos iedzīvotājus ģermanizēt, rasiski nevēlamos likvidēt un pašas valstis iekļaut Lielvācijas sastāvā [1]. Protams, Baltijas valstīs kaŗa laikā šos mērķus atklāti nesludināja. Biezais citē Ostlandes Reichskomisāra politiskās daļas vadītāju baltvācieti Trampedachu, kas savā 1941. g. 16. augusta memorandā rakstījis: Pēc fīrera rīkojuma nolūks šo zemi uz visiem laikiem pakļaut vācu pārvaldei nedrīkst klaji izpausties. Savukārt, kaŗa darbības laikā Baltijas valstis bija saimnieciski maksimāli jāizmanto Vācijas un tās bruņoto spēku vajadzībām. Un, kaŗa darbībai sarežģījoties, tām bija jāsagādā dzīvais spēks lielgabalu barībai un melnā darba darītāji tās bruņotiem spēkiem. Šo mērķu īstenošanai vāciešiem bija vajadzīgi vietējie palīgi. Un tādi atradās, kas vāciešu vēlmes, un vēl vairāk, izpildīja ar uzviju. Nožēlojamā kārtā šo vāciešu vēlmju izpildītāji savu darbu darīja, tēlodami Latvijas patriotus, vai domādami ka tādi viņi ir. Šo darbu darot, tika izmantota vairuma latviešu ļoti negatīvā nostāja pret boļševikiem pēc to valdīšanas asiņainā un vardarbīgā gada. Sekmēdami īstenot vācu nodomus, okupantu kolaboranti Latvijā palīdzēja iesaistīt lielu skaitu Latvijas iedzīvotāju vācu SS bruņotos spēkos, to policijas bataljonos un citās vācu armijas daļās. Latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi šai sakarā bija neaprakstāmi. Šodienas Latvijas drūmā demogrāfiskā situācija nav tikai nežēlīgo padomju deportāciju un eksekūciju rezultāts, bet tā ir arī viena no vācu plānu atbalstītāju latviešu politikas sekām. Biezais vērtē, ka līdz kaŗa beigām dažādos vācu bruņotos spēkos bija iesaistīti ap 165 000 Latvijas iedzīvotāju, kas ir vairāk kā kāda tauta maksimāli spēj iesaistīties kaŗā. Biezais arī skaidri parāda, kas bija šo vācu plānu atbalstītāju skaitā nelielā, bet ietekmīgā grupa.
Vispirms tie bija uz Vāciju kopā ar baltvācu repatriantiem aizbraukušie jeb citādi tur nokļuvušie latviešu virsnieki: Dankers, pulkveži Silgailis, Janums, Plensners, pulkvežleitnanti Deglavs, Freimanis un citi, kas sadarbojās ar vācu valdības, armijas un drošības iestāžu dažādām spiegošanas iestādēm, kas tos vēlējās izmantot, un arī izmantoja, kaŗa darbībai sākoties un arī vēlāk, savu okupācijas plānu īstenošanā. Daļa no šiem virsniekiem sapulcējās 1941. g. 1. maijā Marienburgā Austrumprūsijā un vācu izlūkdienestu virsnieku klātbūtnē nodibināja Latvju kaŗavīru nacionālo savienību, kas savā dibināšanas sanāksmē deklarēja, ka tās mērķis ir piedalīties Latvijas atbrīvošanā ar latviešu bruņotiem spēkiem un Latvijas iekļaušanā jaunajā Eiropā. Deklarācijā, kas ir iespiesta Silgaiļa rakstā par šo sanāksmi Acta Baltica XXI (1982), nav minēts, ka šīs organizācijas mērķis ir bijis Latvijas neatkarības atjaunošana.
Arī ģenerālis Dankers, kuŗš vācu okupācijas laikā bija galvenais Latvijas ģenerāldirektors un galvenais vācu nodomu īstenotājs, jau neilgu laiku pēc ierašanās Vācijā rakstīja Hitleram, piedāvājot savus pakalpojumus okupēto apgabalu pārvaldīšanā, turklāt minot arī, ka viņš un tā sieva cēlušies no vācu vecākiem un ir vāciski audzināti. Šīs vēstules teksts ir citēts visā pilnībā Biezā monogrāfijā. Ar Hitlera piekrišanu un iekaroto Austrumu apgabalu Reichsministra Rozenberga pilnvarots, Dankers arī kļuva par nacionālsociālistiskās okupācijas politikas galveno realizētāju Latvijā.
Kaŗam sākoties un pēc Latvijas okupēšanas visi šie virsnieki atgriezās Latvijā. Tā 7. jūlijā SS brigādfīreris Štālekers, nežēlīgo žīdu iznīcināšanas akciju vadītājs Latvijā, iecēla par latviešu policijas augstāko komandieri pulkvedi Veisu, kas nebija devies uz Vāciju, bet jau agrāk bija uzņēmis sakarus ar vāciešiem.
Bez šiem virsniekiem lielu lomu okupācijas sākumā Latvijā gribēja spēlēt, un arī spēlēja, no neatkarīgās Latvijas izraidītais Pērkoņkrusta vadītājs Gustavs Celmiņš, kas arī ieradās no Vācijas Latvijā tūlīt pēc tās okupācijas. Gustavs Celmiņš savus pērkoņkustiešus oficiāli bija vāciešiem dēvējis kā nacionālsociālistus. Jau trīsdesmito gadu beigās Gustavs Celmiņš bija meklējis pie vāciešiem ieročus Latvijas valdības gāšanai. Celmiņš, kuŗa pērkoņkrustieši okupācijas sākuma posmā spēlēja lielu lomu ar savu antisemītisko nostāju un kas pats iesaistījās latviešu policijas bataljonu vervēšanā, vēlāk, atskardams, ka vācu plānos nebija paredzēta ne mazākā Latvijas neatkarība, asi nostājās pret mobilizāciju leģionam un tika ievietots koncentrācijas nometnē. Diemžēl, okupācijas sākumā daži pērkoņkrustieši ļāvās izmantoties ļoti netīriem darbiem.
Vācu okupācijas sākuma posmā lielu lomu spēlēja arī bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, ko Ulmanis bija atcēlis no amata. Valdmanis, vēl būdams Ulmaņa valdības finanšu ministrs, bija uzņēmis sakarus ar vāciešiem, dodams ziņojumus par ministru kabineta sēdēm Vācijas sūtnim Kocem, reizē kritizēdams Ulmaņa rietumniecisko orientāciju. Koce ir rakstījis, ka Valdmanis kā vienīgais kabinetā bija pārstāvējis skaidru orientāciju uz Vāciju. 1940. g. 10. martā Valdmanis lūdza Vācijas palīdzību izdarīt valdības gāšanu, tas ir rīkot apvērsumu Latvijā. Ir slavens Valdmaņa memorands vāciešiem, kuŗā viņš piedāvāja uzstādīt 100 000 lielu latviešu kaŗaspēku, ja par to dotu Latvijai līdzīgu statusu kā Slovēnijai.
1943. g. martā Valdmanis atstāja savu ģenerāldirektora posteni un pārgāja darbā uz Vāciju, jo bija zaudējis uzticību Rozenberga Austrumu ministrijas vadošās aprindās, par spīti tam, ka baudīja Ostlandes reichskomisāra Lozes un Latvijas ģenerālkomisāra Drekslera uzticību. Valdmaņa uzskatus raksturo viņa liecība 1947. g. amerikāņu armijas drošības iestādēm par reichskomisāru Lozi, ģenerālkomisāru Dreksleru un ģenerāli Šrēderu, vācu okupācijas politikas pārraudzītājiem Latvijā, kas bijuši ideālisti, godīgi un pieticīgi cilvēki. Valdmani Biezais dēvē par spilgtāko latviešu kolaborantu, kas kopā ar Dankeru un citiem iekļaujas gaŗajā latviešu rindā, kas Otrā pasaules kaŗa laikā stājās gan Staļina, gan Hitlera kalpībā.
Jāmin, ka 1939. g. oktobrī plašus ziņojumus par Latvijas ministru kabineta sēdēm un valdības ministriem Valdmanis sniedza arī Padomju Savienības sūtnim Rīgā Zotovam. (Zotova liecības par Valdmaņa ziņojumiem publicētas Maskavā 1990. g.) Ziņojumu sniegšana Zotovam, tāpat kā Vācijas sūtnim Kocem Rīgā, bez šaubām uzskatāma par valsts nodevību.
Vācu plānu īstenošanas palīgi bija arī grupa latviešu virsnieku Latvijā, kas maldīgi iedomājās, ka, iesaistoties vācu militārās vienībās, tie cīnīsies par Latvijas neatkarību.
Ir zīmīgi, ka par savu plānu īstenošanas atbalstītājiem Latvijā paši vācieši bieži ir izteikušies visai ciniski. Tā baltvācieša Rozenberga vadītās Austrumu ministrijas kāds vadošs darbinieks ir rakstījis par Dankeru, ka tas ir neizdarīgs ģenerālis, kas ir nosūtīts uz Rīgu, lai Ulmaņa kliķei neļautu izvērst savu aktivitāti. Lai kādas bija vāciešu domas par Dankeru, tas izpildīja ar uzviju visas to vēlmes par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju policijas bataljonos, leģionā, vācu armijā, gaisa spēka izpalīgos utt. Biezais raksta, ka nav neviena dokumenta par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju, ko būtu parakstījis kāds vācietis.
Par vienu no galvenām vācu okupācijas laika nelikumībām Biezais uzskata latviešu mobilizāciju vācu bruņotos spēkos, jo sevišķi SS kaŗaspēkā. Viņš raksta: Latviešu iekļaušana tautai naidīgajā SS kaŗaspēkā ir smags pazemojums un apgrūtinājums satiksmē ar citām tautām. Leģiona traģiskais liktenis nav pārvarams, ne toreiz sekojot, ne tagad turpinot mūsu tautas interesēm svešu propagandu. Latvijas iedzīvotāju mobilizēšanu vācu bruņotos spēkos Biezais sadala trīs posmos.
Pirmais periods noris Vācijā pirms kaŗa sākuma, kad tur esošie latviešu virsnieki sāk kaldināt savus plānus un iesaistās vācu spiegošanas un izlūku vienībās, ar kuŗām kā vācu zonderfīreri jeb virsnieki tie arī atgriežas kara sākumā Latvijā. Otrais posms sākas 1941. g. 1. jūlijā ar latviešu brīvprātīgo iesaistīšanu SS iznīcinātāju vienībās Štālekera vadībā − un turpinājās līdz 1942. g. sākumam. Šai laikā nebija nekādas piespiedu mobilizācijas; latviešu iesaistīšanās vācu vienībās bija brīvprātīga. Iemesli, kādēļ zināms skaits pieteicās brīvprātīgi, ir dažādi. Vispirms pēc pārdzīvotā padomju šausmu gada daudziem bija milzīgs naids pret boļševismu. Daudzi arī domāja, propagandas samulsināti, ka, piedaloties vācu militāros pasākumos, tie cīnīsies par Latviju. Daļa brīvprātīgo, kā parasti un vienmēr kaŗa apstākļos, bija dēku meklētāji, un krietnam skaitam pieteikšanās bija personiskas eksistences jautājums − tapa iegūta atalgota nodarbošanās. Ar 1942. g. 9. februāri Biezā uztverē sākās trešais posms Latvijas bruņoto spēku organizēšanā. Tad sākās formāli piespiedu mobilizācija policijas bataljonos, kas turpinājās ne tikai līdz leģiona formēšanas sākumam 1943. g. martā, bet visu laiku arī pēc tam, pat līdz 1944. g. jūlijam. Šīs iesaukšanas policijas bataljonos pasākuma sākuma posma techniskās norises vadīja pulkvedis Osis ar tam pakļautajiem latviešu virsniekiem. Pavisam saformēja 41 policijas bataljonus, trīs pat no Centrālcietuma un Salaspils koncentrācijas nometnēs ievietotajiem. Bet svarīgākā norise šai trešajā posmā bija leģiona organizēšana. Jau 1941. g. 25. jūlijā Pērkoņkrusta vadonis Celmiņš piedāvāja vāciešiem iesaukt divas divīzijas, bet šo piedāvājumu vācieši noraidīja. Taču šī ideja dzīvoja tālāk, un, neapmierināti ar to, ka vācieši izmantoja policijas bataljonus netīriem darbiem un aizmugures dienestam, Vācijā savervētie latviešu virsnieki sāka lolot plānus par latviešu frontes vienībām. Tie sakrita ar SS vadoņa Himlera plāniem par militāro spēku organizēšanu no nevāciešiem, kas palīdzētu, kaŗam ieilgstot, atslogot vācu kaŗaspēku ciņās frontē. Leģiona formēšanas atbalstītāji apgalvoja, ka leģions dos latviešu kaŗavīriem iespēju būt kopā, nevis kā tas bijis ar izkliedētajiem policijas bataljoniem, ka tie cīnīsies tikai aizstāvot Latvijas robežas. Himleram un vāciešiem, protams, nebija nekādas intereses, lai mobilizētie latvieši būtu vienkopus − un tie tā arī nekad nekļuva līdz pat kaŗa beigām. Kaŗa beigu posmā latviešu kaŗavīri bija spiesti piedalīties cīņās Vācijā, Itālijā, rietumu frontē, par spīti sākotnējiem solījumiem, ka būs jācīnās tikai aizstāvot Latvijas robežas. Daži leģiona formēšanas piekritēji pat loloja cerības, ka, ja vāci kaŗu zaudētu, būtu latviešu bruņotie spēki, kas palīdzētu atjaunot neatkarību. Beidzot ir pat teikts, un visai bieži, ka latviešu kaŗavīru cīņas ir palīdzējušas lielam skaitam doties bēgļu gaitās un tā izvairīties no boļševiku jūga. Visi šie argumenti Biezā uztverē neiztur kritiku, un savus argumentus viņš pamato ar tā laika notikumu noteicēju vāciešu liecībām un dokumentiem. Vāciešu nostāja iesaukto Latvijas iedzīvotāju ziņā bija galēji ciniska, ja arī tā, kaŗam tuvojoties beigām, cinismu nezaudējot, mainījās. 1943. g. martā kādus 1000 iesauktos aizsūtīja uz Volchovu galīgi neapmācītus. Ir arī dokumenti, kas rāda, ka vācieši teikuši, lai latviešus sūta visbīstamākajās frontes vietās. Par latvieša nāvi neviena vācu māte neraudās.
Viens no nežēlīgākajiem iesaukšanas pasākumiem bija bērnu un skolnieku mobilizēšana pašās kaŗa beigās, lai it kā sagādātu izpalīgus vācu gaisa spēkiem. Arī šīs iesaukšanas parakstītājs un īstenotājs bija Dankers. Savā iesaukšanas pavēlē 1944. g. jūlijā Dankers deklarēja, ka jaunieši kalpos Latvijas brīvības atgūšanai. Biezais raksta, ka paliekot vesela saprāta robežās, arī Dankers pats saprata, ka viņš melo latviešu jaunatnei. Bērni nevarēja ne palīdzēt Hitleram uzvarēt kaŗu, ne latviešu tautai atgūt Latvijas brīvību. Kā to rāda Biezā publicētie dokumenti, arī šī iesaukšana bija vācu SS augstākās vadības izplānota, lai jauniešus ne tikai piespiestu palīdzēt tiem kaŗot, bet lai tos arī audzinātu nacionālsociālistiskā garā. Vācijas sagrāve šo plānu pilnīgu īstenošanu izjauca, taču iesaukto jauniešu liktenis bija drausmīgs. Jau pašā sākumā to pulcēšanās vietu Rīgā bombardēja padomju bumbvedēji, un nonāvēts kļuva liels skaits iesaukto.
Kapitulācijas laikā Vācijā atradās ap 2200 gaisa spēku izpalīgu. Sevišķi necilvēcīgi vācieši apgājās ar uz Egeru Čechoslovākijā nosūtītajiem. Daļa jauniešu tika iesaistīti cīņās Kurzemes cietoksnī, kur dzīvi palikušie, kaŗam beidzoties, nokļuva padomju gūstā.
Par vāciešu cinisko nostāju un plāniem Latvijā, tāpat par to, kā sīka, es uzsveru sīka, latviešu grupa un vācu galvenā uzticības persona ģenerālis Dankers vācu plānus ar uzviju īstenoja, maskēdami tos ar neskaidriem nacionālpatriotiskiem saukļiem, Biezais savā monogrāfijā ir publicējis ļoti plašu, galvenokārt Vācijas archīvos rastu dokumentāciju. Autors plaši iztirzā arī ģenerāļa Bangerska, bijušā Valsts prezidenta Kvieša un citu vadošu vācu okupācijas laika latviešu ierēdņu darbību un uzskatus.
Biezais min, ka vācu plānu formulēšanā un okupācijas pārvaldē Latvijā liela loma bija baltvāciešiem, kuŗi, diemžēl, par šo savu darbības posmu līdz šim nav devuši nekādu atskaiti. Kā rets izņēmums jāmin Harijs Marnics, kuŗš par šo laiku publicējis savas atmiņas latviešu valodā Kāvi pār Daugavu (1958), kas nesen klajā laista arī vācu tulkojumā. Biezais arī raksta: Visā vācu okupācijas laikā nav atrodams neviens dokuments, kuŗā kāda atbildīga augstāka vācu iestāde būtu uzrakstījusi saistīgu dokumentu, kas runātu kaut vai ierobežotā veidā par Latvijas autonomiju, nemaz nerunājot par valsts suverenitāti. Es atkārtoju − neviena!
Grāmatu izlasot, rodas jautājums, vai Latvijas un tās iedzīvotāju liktenis būtu savādāks, ja Latvijas politiskā dzīvē vācu okupācijas laikā vadošu lomu nespēlētu Dankers, Valdmanis, Celmiņš, Silgailis, Veiss un citi grāmatā minētie darbinieki? Latvijas kolaborantu nostāju gan vācu, gan padomju okupācijas laikos pārāk daudzi ir mēģinājuši aizstāvēt argumentējot, ka par spīti visam, tie tomēr dotajos apstākļos esot centušies Latvijai darīt labu, viņu laikā latviešu dziesmas tomēr esot dziedātas, teātŗi spēlēti, grāmatas drukātas. Bet kādi bija un ir rezultāti? Vai tiešām visās Latvijas un tās iedzīvotāju ķibelēs var vainot tikai lielvaras? Kad grāmatas autoram profesoram Biezajam jautāju, kā latviešu vadošiem darbiniekiem vācu okupācijas laikā būtu vajadzējis izturēties, viņš atbildēja, ka varbūt tā, kā to darījuši lietuviešu ģenerāļi un politiķi, kas atsacījās mobilizēt lietuviešus vācu armijas ietvaros. Kā zināms, pēc šādas nostājas leišu virsniekus vācu SD vienības apcietināja un pārveda uz koncentrācijas nometni Latvijā.
Vācu mērķu nežēlību Baltijā un vispār labi pazina aprindas Latvijā, kas neticēja Vācijas uzvarai un kuŗu mērķis bija neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atjaunošana, šīs kustības vadītāji bija pirmā Latvijas valsts prezidenta Čakstes dēli Konstantīns un Mintauts Čakstes, bīskaps Rancāns, pēdējais Saeimas prezidents Pauls Kalniņš, citi. Daudzus no tiem vācieši apcietināja, ievietoja Štuthofas koncentrācijas nometnē, kur bojā aizgāja arī Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdis Konstantīns Čakste, tāpat daudzi līdz šim pārāk maz pieminēti ļaudis, kas noraidīja gan vācu, gan padomju varu Latvijā. Ar šīm aprindām sadarbojās arī daļa latviešu virsnieku, kaŗa beigās arī daži vadoši leģiona komandieŗi, kas atskārta, ka Vācija kaŗu zaudējusi. Viņi domāja, cerēja, ka kaŗa beigās, pulcējot latviešu kaŗavīrus, kas atsacījās cīnīties par Lielvāciju, rastos bruņoti spēki, kas būtu vajadzīgi neatkarības atjaunošanā. Pazīstamākie no šiem virsniekiem bija kapteinis Upelnieks un ģenerālis Kurelis, kuŗa vārdā šī kustība parasti tiek dēvēta. Diemžēl, arī šie plāni un vēlmes attiecīgā laikā bija utopiski − nedz Vācijas, nedz rietumu lielvaru plānos tiem nebija vietas. Bet par spīti tam, šie cilvēki pelna lielāku cieņu un ievērību, nekā līdz šim tiem dota. Daļu no kureliešu vadošiem virsniekiem, tāpat daudzus kareivjus, vācieši, ar latviešu SD vienību piederīgo palīdzību, sagūstīja un nošāva, kapteini Upelnieku un archibīskapa Lūša sievas tēvu pulkvedi Liepiņu ieskaitot. Ģenerāli Kureli un lielu skaitu no apcietinātiem kureliešiem aizveda uz Vāciju, ievietoja koncentrācijas nometnēs, kur daudzi no viņiem aizgāja bojā, bet daļa tika vēlāk pārskaitīti leģionā. Daļai no kureliešiem ltn. Rubeņa vadībā izdevās izvairīties no vāciešu apcietinājuma un tie, apzinoties sava stāvokļa bezcerīgumu, nolēma cīnīties līdz beidzamam, ko tie arī darīja, nodarot vāciešiem lielus zaudējumus. Cīņās ar Rubeņa vīriem krita arī pazīstamais Salaspils koncentrācijas nometnes komandants Krauze. Arī par kureliešiem Haralds Biezais ir nesen publicējis pamatīgu archīvu un citu avotu studijās pamatotu monogrāfiju: Kurelieši: nacionālās pretestības liecinieki (Itakā, ASV: Mežābele, 1991. 198 lp.)
Savu skaudro, nesaudzīgi dokumentēto monogrāfiju Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis Biezais nobeidz teikdams: Mēs esam vairījušies dziļāk ieskatīties šai savas tautas vēstures traģiskajā ainā. Tas pats par sevi ir saprotams. Visi mūsu sapņi ir saistīti ar vizionāro nākotnes Latviju. Tā nāks ar tiem vīriem un sievām, bet tikai tad, ja tiem būs bijusi drosme ieskatīties tautas vēsturē tādā, kāda tā ir, un spēja atzīt, ka brīvību tautai nekad nenes svešinieki.
Beidzot apcerēt Haralda Biezā darbu par Latviju vācu okupācijas varā Otrā pasaules kaŗa laikā, jāizsaka vēlēšanās, lai līdzīga veida dokumentāli darbi parādītos arī par latviešu tautai traģiskajiem Padomju Savienības plāniem un politiku un tās īstenotājiem Latvijā.
Ir jāizsaka arī nožēla, ka atjaunotajā Latvijas republikā līdz šim vai neviens no bijušiem Padomju Latvijas varas vīriem nav sniedzis liecību, kā tika plānota un īstenota Latvijas neatkarības likvidēšana, boļševizācija, kolonizācija un tās iedzīvotāju iznīcināšana.
Biezā grāmatai atsevišķi ir publicēts pielikums ar plašu bibliogrāfiju, izmantoto archīvu un lietoto saīsinājumu sarakstu un kļūdu labojumu. Grāmatas vāku zīmējis Ojārs Jēgens.
1992. g. augustā.
[1] Par nacionālsociālistiskās Vācijas plāniem Austrumeiropā un Baltijas valstīs ir publicēti neskaitāmi raksti, monogrāfijas un dokumentu krājumi. Agrīna apcere par šo tēmu ir šī raksta autora Piezīmes par vācu politiku Latvijā un Baltijas valstīs Otra pasaules kaŗa laikā (Jaunā Gaita 20,1959).
Par Hitlera Vācijas nodomiem, un ne tikai nodomiem, izmantot Rīgas, resp. bijušo Latvijas, universitāti savos ģermanizācijas, rasu politikas un kolonizācijas plānos bagātīga informācija ir rodama nesen publicētajā Margotas Blankas (Margot Blank) monogrāfijā National-sozialistische Hochschulpolitik in Riga (1941 bis 1944): Konzeption und Realität eines Bereiches deutscher Besatzungspolitik (Lüneburg, 1991).
