Mārtiņš Lasmanis

KĀDA DZĪVE

 

Cik liela galu galā ir vajadzība un iespēja paļauties uz autora vārdiem memuāru literatūrā un autobiogrāfiskos sacerējumos? Būtu jau vienkāršāk un ērtāk, ja mierīgi varētu noticēt šī žanra grāmatās pastāstītam, bet izsena pieredze brīdina un rāda, ka te noder piesardzība. Atmiņu rakstītājiem piemīt parastas cilvēcīgas vājības, izskaistinājuma un pašizcēluma tieksmi ieskaitot. Ja viela turklāt izmantota daiļliterāri, ar radošu fantāziju, tad mākslinieciskā brīvība dabīgā kārtā ņem savu tiesu. Var gadīties, ka prozaiskā īstenība ar visu to nav pārāk sagrozīta, bet apstiprinājums jāmeklē citos, drošākos avotos.

Par zviedru literātu, savdabi Gustavu Otto Adelborgu, kas šī gadsimta sākumā dzīvoja Berlīnē, kāds cits zviedru autors reiz rakstīja, ka viņam, proti, Adelborgam, bijis paradums traukt pa vācu galvaspilsētas ielām ar skrituļslidām, pie tam tādā ātrumā, ka skrējēja melnais apmetnis plandījies kā vēja brāzmā, gājējus, braucējus un zirgus baidīdams. Vārdos paskopais Adelborgs šo ziņu īsi un noteikti atsauca. Vainīgais izplatītājs tad atbildēja, ka bērnišķīgi esot noliegt to, ka būtu varējis notikt labā saskaņā ar paša noliedzēja raksturu, temperamentu un dzīves veidu. Atbilstība tādā plāksnē esot būtiskāka par viena vai otra atstāstīta notikuma tiešo pierādījumu.

Latvijā tagad no jauna plaši atklātā Zenta Mauriņa līdzīgā gadījumā laikam būtu teikusi, ka dvēseliskā patiesība ir svarīgāka par pedantiski savirknētiem faktiem. Tā vismaz viņa raksta savas autobiogrāfiskās grāmatas Dzelzs aizbīdņi lūzt ievadā.

 

*  *  *

 

Ja biogrāfiju pirmizdevumi latviešu emigrācijas literatūrā ir pareti, tad atmiņu grāmatas un autobiogrāfijas toties saradušās lielā skaitā, nereti sasniedzot arī varenu individuālu apjomu. Noslēdzot ģenerāļa Rūdolfa Bangerska atmiņu izdevumu četros sējumos (1958-1960) ar kopskaitā 1830 lappusēm, apgāds Imanta pasvītroja, ka latviešu grāmatniecībai pievienojies jauns kapitāldarbs, kāda ne pēc apmēra, ne rakstura nav bijis ne brīvajā, ne okupētajā Latvijā, ne svešumā. Divdesmit gadus vēlāk apgāds Grāmatu Draugs būtu varējis vārds vārdā teikt to pašu, publicējot no Zentas Mauriņas atstātām piezīmēm veidoto grāmatu Manas saknes ir debesīs . Tā ir septītā un pēdējā daļa viņas krietni pāri par divi tūkstoš lappušu plašā autobiogrāfiskā ciklā, kam pie mums tāpat nav nekā līdzīga. Sevišķi tālu pasaulē gan nav jāiet, lai atrastu dubultnieku. Šis dzīves stāsts, cik tālu autore to pati pabeigusi, ir vispirms rakstīts un izdots vāciski, Zentas Mauriņas mātes valodā, ja arī tekstā vietām izmantoti jau agrāk latviski iespiesti materiāli.

Vācu izdevums aptveŗ sešus sējumus laikā no 1951. līdz 1976. gadam. Latviskā versija sekojusi ar nedaudz gadu atstarpēm, grāmata pēc grāmatas. Astras apgāds publicējis pirmās trīs, Grāmatu Draugs pārējās.

Vai Zentas Mauriņas dzīves stāsts latviešu valodā tātad ir tulkojums? Šim jautājumam ir piesardzīgi laipots apkārt, kā no delikātām neērtībām vairoties.

Latvisko izdevumu titullapas par tulkojumu klusē. Autore ir Zenta Mauriņa, ar to pietiek. Par grāmatu Iedrīkstēties ir skaisti apvāka reklāmas teksts paskaidro, ka tā jau pazīstama vairākās rietumu zemēs, gan neminot, kādā valodā.

Neskaidrs, lai neteiktu maldinošs, ir darbu saraksts, kas atrodams Ingrīdas Sokolovas ilgi gatavotā un nesen Rīgā izdotā grāmatā par Mauriņu. No tā varētu secināt, ka tikai divas autobiogrāfiskā cikla grāmatas sarakstītas un izdotas vācu valodā.

Soli tālāk maldos nonāk 1992. gadā Rīgā izdotais, Zinātņu akadēmijas sarūpētais enciklopēdiskais sējums Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Blakus minot, Mauriņai tanī veltīts vairāk vietas nekā Brigaderei un Blaumanim. Viņas dzīves stāsts uzdots kā darbs latviešu valodā, un to neatrast starp tām „vairākām” (patiesībā vairākām desmit) grāmatām, kuŗas Mauriņa pēc enciklopēdijā sniegtās informācijas sarakstījusi vāciski.

Rakstniece pati vairākkārt piemin gandarījumu un prieku, ko viņai devusi spēja brīvi izteikties un literāri darboties vairākās valodās. Par savu viņa sauc arī krievu valodu, kas tāpat apgūta jau bērnībā, mājas dzīvē Grobiņas doktorātā, un tālāk nostiprināta skolas gados Liepājas krievu ģimnāzijā.

Dot latvisko veidu savām vāciski sacerētām grāmatām Mauriņai tomēr nav bijusi nekāda izprieca. To apliecina viņas Zviedrijas gadu (1946-1965) dienasgrāmata, kas ir pamatā autobiogrāfiskā cikla ceturtajai un piektajai daļai. Labākā gadījumā pārcēlums ir bijis sūrs, ar lielām pūlēm veikts darbs, bet pasprūk arī vēl klajāki vārdi: „Pabeidzu un nosūtīju Die weite Fahrt latvisko versiju. ...Tulkot pašai savu darbu nomoca, rada lielu nepatiku”. Tā atzīmēts dienasgrāmatā 1955. gada 15. septembrī.

Šeit autore tātad runā par latvisko izdevumu kā par tiešu tulkojumu. Gadās tomēr, ka viņa savu uzskatu vēlāk maina, ne tikai par kādu atsevišķu grāmatu, bet arī vispārīgā skatījumā: „Bija jāsagatavo latviskais manuskripts Marmora kāpnes. Ieniru citā valstībā. ... Visgrūtāk nākas ceļot no vienas valodas otrā. Rakstīt latviski man nenozīmē tulkot”. (Manas saknes ir debesīs, 182. lp.)

Vienreiz tā un otrreiz citādi. Zentas Mauriņas pašas izteikumi par latvisko versiju tapšanu dod atšķirīgas un it kā pretējas atbildes. Abiem minētiem piemēriem varētu pievienot vēl citus, kas ainu skaidrāku nepadarītu. Jājautā gan vai te kāda pretruna vispār ir. Varētu pieņemt, ka sākotnēji vāciski rakstīta darba latviskais veids reizēm radies kā oriģinālam tuvu piekļauts tulkojums un reizēm kā pārcēlumā brīvāks teksts. Ja brīvība neaiziet sevišķi tālu, tad gan nebūtu jākautrējas norādīt, ka runa ir par tulkojumu. Darba kvalitāte jau tāpēc nemainītos.

Plašākiem salīdzinājumiem te nav īstā vieta. Varam tomēr brīdi pakavēties pie autobiogrāfiskā cikla trešā sējuma, kam dots no vācu izdevuma pārņemtais un latviski drusku neērtais nosaukums Dzelzs aizbīdņi lūst (Die eisernen Riegel zerbrechen). Dienasgrāmatā Mauriņa saka, ka šis darbs ir viņas dziļākā pašatzīšanās, ka tanī izteikta visa viņas kvēle un cīņa. Arī ārēji tas ir dramatisku notikumu apraksts − stāsts iesākas ar 1940. gada okupāciju un noslēdzas 1946. gadā, kad rakstniece kā bēgle pārceļas no Vācijas uz Zviedriju.

Pašatzīšanās Mauriņai raksturīgā patosā skan jau grāmatas ievadā. Vai latviskā atklātība sniedz kaut ko jaunu? Vācu izdevumā autore šīm lappusēm devusi datējumu „Uppsala, im Juli 1957.” Latviskais ievads savukārt saka „Upsalā, 1959. g. 29. septembrī”. Šī tad nu ir nozīmīgākā atšķirība. Pāris teikumus atskaitot, latviskais teksts visādi citādi ir vāciskā ievada tiešs tulkojums. Un tādā gadījumā labāk pieklātos paturēt arī oriģināla datējumu.

Varam papildināt vēl ar kādu piemēru no tālākā stāstījuma. Varbūt ar kādu rindkopu par Latvijas rudzu druvām, maizes smaržu, medussaldām madarām, rudzupuķēm un pīpenēm. Vienkāršības dēļ šeit abas versijas citātos: „Ein herrlicher Sommertag. Am Horizont ziehen die Lämmer des Herrn dahin. Der gute Hirt geht durch die Welt und weidet die Gedanken. Das blühende Roggenmeer wogt im Winde. Durch das offene Sonnendach des Autos strömt der Duft des jungen Brotes. Hundert Kilometer hinter Riga, an einem Waldrand machen wir halt und steigen aus. Unendlicher Friede. Weisses und gelbes honigsüsses Labkraut, knallroter Mohn, grellblaue Kornblumen, riesige Margeriten-Blumen, die Sterne der Erde... Vielleicht sind die bösen Nachrichten nur ein Alptraum? Der Kuckuck ruft meine Angst weg, wie ein enges, unsauberes Gewand fällt sie von mir ab.”

„Brīnišķīga vasaras diena. Apvāršņa malā ganās Tā Kunga avis − balti mākonīši. Labais Gans iet pa pasauli un sarga cilvēka domas. Ziedošu rudzu jūra šūpojas vējā. Pa atvērto auto jumtu plūst jaunās maizes smarža. Simts kilometru aiz Rīgas mēs pieturam mašīnu un izkāpjam mežmalā. Bezgalīgs miers. Baltas un dzeltānas medus-saldās madaras, spilgti sarkanas magones, gaiši zilas rudzupuķes, milzīgas pīpenes − zemes zvaigznes ... Varbūt ļaunās ziņas tikai murgs? Dzeguze aizkūko manas bailes, tās nokrīt no manis kā šauras, netīras drānas”.

Latviešu lasītājam klāt nākuši balti mākonīši. Viss pārējais tiešs tulkojums.

Raiņa literatūras vēstures muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Edgars Mucenieks ir daudz pētījis Mauriņas dzīvi un darbus. Savos komentāros Rīgā 1992. gadā izdotajā izlasē Domu varavīksne viņš atzīmē, ka Mauriņas autobiogrāfiskie darbi vispirms uzrakstīti vācu valodā, tūlīt gan arī piebilstot, ka latviskais variants nav burtisks tulkojums, bet par jaunu radīts darbs. Tādam apgalvojumam tad vajadzīgi citi, pretēji piemēri, kuŗu pagaidām nav. Lai kā vāciskās versijas pirmdzimtība ir tagadējā Mauriņas vilnī vismaz pieminēta, ja arī paklusu un nomaļus, vienā vienīgā teikumā komentāros, kas ar sīkākiem burtiem iespiesti grāmatas beigās un kuŗos nezin vai visi lasītāji ieskatīsies. Izlases sastādītājs Miervaldis Birze savā ievadā un pēcvārdos par divvalodību klusē, kaut gan Domu varavīksne aptveŗ laiku sākot ar 1944. gadu, tātad posmu, kuŗā rakstnieces darbu vairums vispirms radies vācu valodā.

 

*  *  *

 

Domu varavīksne sevišķi pieminama vēl kāda iemesla dēļ. Starp Latvijā pēdējos gados publicētiem Mauriņas krājumiem šis ir vienīgais, kuŗā atrodami fragmenti no autobiogrāfiskā cikla.

Grūti iedomāties, ka visas cikla grāmatas varētu laist klajā no jauna. Kavēklis nav lielais apjoms vien. Jo tālāk dzīves stāsts rit, jo vairāk tanī atkārtojumu un atskatu pagātnē. Un tomēr nav jābaidās teikt, ka autobiogrāfija, lietpratīgi un ar pienācīgu respektu saīsināta, būs Mauriņas rakstu uz visiem laikiem paliekošā daļa.

Par romāniem un stāstiem tikpat kā nav cerību pārliekās samākslotības dēļ. Negatīvs spriedums te liekas tikpat kā vienprātīgs, ja arī dažam vērtētājam tas ir kategorisks un citam relatīvs, parasti ar piebildi, ka tīrā daiļliteratūra nav rakstnieces stiprā puse. Vispārēji kritisko viedokli daudz negroza fakts, ka pirmais romāns, Dzīves vilcienā, ir saņēmis arī atzinīgus vārdus, savā laikā pat no Andreja Upīša.

Zentas Mauriņas tagadējā popularitāte Latvijā koncentrējas ap viņas esejām un apcerēm par slavenām personībām. Šīs ievirzes darbi dominē jaunizdevumos, tiem pievēršas raksti periodikā. Uzskati liekas sakrītam − rakstniece ir pirmām kārtām esejiste. Tādas domas atskan arī ārpus Latvijas. Baltskandināvu akadēmija, sapulcējoties savā pirmā gadadienā 1992. gada novembrī Panevežā, veltīja konferences centrālo daļu Mauriņas atcerei. Abi Latvijas referenti aplūkoja viņas esejas.

Gluži nedalīta šī atzinība esejām tomēr nav. Inta Čaklā ir pieminējusi Mauriņai raksturīgo garīgās dzīves dekoratīvismu, ārišķīgo pozu, un pat noskurinājusies par kļūmīgām noslīdēm dižgaru kultā. Ausma Cimdiņa gan saka, ka Mauriņa ir spoža esejiste, latviešu izcilākā, bet reizē ieteic nelasīt viņas darbus lieliem paņēmieniem, jo asarainais izteiksmes veids tad nogurdinot.

Par daudz dekoratīvu asaru vai par maz īsta spožuma?

Kritiskajiem iebildumiem var pievienoties. Grūtāk ir pieņemt domu par eseju kvalitatīvo pārsvaru un lielāko izturību laika pārbaudē. Zentas Mauriņas spējas šinī žanrā ir ievērojamas, bet viņas atzinumiem trūkst īpatnības un oriģinalitātes. Tie galvenokārt pārņēmumi, veikli atreferējumi no milzīgas literāras bagāžas, kas Latvijā savlaik pa lielai daļai bija jauna un sekojošās pusgadsimta izolācijas dēļ ir tāda vēl tagad. „Paldies par to, ka viņa mums atvērusi priekškaru, aiz kuŗa atklājas līdz tam pat neapjausta kultūras un mākslas pasaule, un mēs tad pamanām, ka pasaule nebeidzas, bet turpinās aiz tuvējā meža virsotnes robotā aizkara”, saka Miervaldis Birze savos izlases sastādītāja pēcvārdos.

Kad priekškars atvēries, sākas tuvāka iepazīšanās. Ja pavadone arī šinī posmā ir Zenta Mauriņa, tad lieti der Intas Čaklās padoms klausīties esejistē ar zināmu distanci un salīdzināt viņas teikto ar citu viedokļiem. Uz tādu piesardzību nevedina dekoratīviem efektiem dotās nodevas vien, bet pat vēl vairāk vispārējs iespaids par erudīcijas un domu rutīnu, kas jau sen iedalījusi pasauli noteiktās kategorijās un pie tām paliek, liekot arī jaunpienācējus vienā un tanī pašā Prokrusta gultā. Neierastu un svaigu domu pūles te būtu traucējums, kas sliktākā gadījumā varētu apdraudēt eseju pastāvošo kārtību.

Ja meklē šādai pieejai kādu tipisku paraugu, tad var izvēlēties liecību dienasgrāmatā 1954. gada 5. aprīlī. Mauriņa tanī laikā gatavoja priekšlasījumus par krievu literatūru Upsalas universitātē. Bija pienākusi kārta runāt par Dieva meklētājiem Vladimiru Solovjevu un Aleksandru Bloku. Rīgā viņai šo mistiķu raksturojums būtu padevies viegli kā bērnu rotaļa, atzīmē Mauriņa, jo tur viņai plauktā bijuši abu kopotie raksti, un svarīgākās vietas tajos bijušas pasvītrotas ar sarkanu zīmuli.

Kāda aizkustinoša atklātība par gara darbību, kas labi ievingrinātai rakstītājai piemērotos apstākļos nekādas grūtības nesagādā, rit ātri un viegli kā pa spoli.

Esejiski fragmenti atrodami arī autobiogrāfiskajā ciklā, bet tur tiem ir blakus nozīme. Svarīgākais šajās grāmatās ir pats dzīves stāsts. Par laiku līdz 1946. gadam tas ietverts trīs sējumos − Tālā gaita − iedrīkstēties ir skaisti − Dzelzs aizbīdņi lūst, kuŗus autore vismaz sākotnēji uzskatīja par noslēgtu vienību. Vēlāk pievienojās vēl trīs pa lielai daļai dienasgrāmatas atzīmēs balstītas daļas par dzīves gadiem Zviedrijā un Vācijā. Septīto un pēdējo grāmatu no rakstnieces atstātiem materiāliem sakārtoja viņas ilggadīgā līdzstrādniece un atbalsts Irēna Mellis.

Piecu gadu vecumā bērnu trieka atņēma Zentai Mauriņai kustības brīvību, piesaistīja viņu uz mūžu invalīda ratiņiem un padarīja atkarīgu no citu palīdzības. Tādā nosacījumā dzīvodama un reizē ar milzu gribas spēku apveltīta, viņa iztur pazemojošus apstākļus, cīnās ar neskaitāmiem veselības traucējumiem un par spīti visam nobeidz universitāti, aizstāv doktora disertāciju, kļūst par ražīgu, populāru rakstnieci un apjūsmotu lektori un runātāju. Pirmais slavas kalngals ir sasniegts jau trīsdesmito gadu beigās, līdz ar to dzīve kļūst ērtāka. Pēc Latvijas atstāšanas 1944. gadā jāizcieš jaunas grūtības, daudz kas jāsāk no sākuma, no drupām un atliekām. Šinī situācijā jau Zviedrijas gados vācu valoda, kontakts ar vācu kultūras dzīvi un vācu lasītāju atsaucība nāk kā glābiņš, paveŗ ceļu arī uz lielu zviedru apgādu, Norstedts, kas tulkojumā no vācu valodas izdod ne mazāk kā piecas grāmatas no autobiogrāfiskā cikla. Šo faktu parasti neievēro tie, kas rakstnieces panākumus pasaulē saista ar kādu tipiski vācisku lasītāju slāni.

Sava mūža pēdējos trīspadsmit gadus Zenta Mauriņa nodzīvoja Vācijā. Šinī posmā viņu nesis prieka vilnis, ko radījusi sajūta dzīvot savu lasītāju vidū. Tā rakstīts latviski izdotā grāmatā Zemes dziesma (1977), tomēr ar savējiem šeit nav domāti latvieši. Grāmatu Draugs Ņujorkā bija izdevis četrpadsmit Mauriņas grāmatas, Astra Toronto un citi vēl kopā apmēram divpadsmit, bet tas salīdzinājumā acīmredzot bija par maz. Daudz nelīdzēja arī ar skaistiem vārdiem pasniegtā 1969. gada brīvo latviešu tautas balva. Jādomā, ka tā nevarēja atsvērt Latvju enciklopēdijas veco īlena dūrienu par tieksmi uz perversitāti. Cita lieta, ka pati ievainotā ir rakstos līdzīgi nešpetna pret saviem antagonistiem.

Ārējie panākumi vairojās, bet ar gadiem mazinājās spēki, neatlaidīgāk uzmācās sāpes, mocīja vientulības sajūta. Rakstnieces darbs tomēr turpinājās līdz pēdējam. Irēna Mellis sakās nezinām otra cilvēka, kam būtu tādas darba un koncentrācijas spējas. Ar stingru pašdisciplīnu tās liktas lietā arī slimību māktā laikā.

Par savu dzīvi, kuŗai līdzīgu grūti iedomāties, Zenta Mauriņa ir triju gadu desmitu laikā sarakstījusi grāmatu virkni vairāku tūkstošu lappušu apjomā. Stāstījums sākas ar agru bērnību un noslēdzas pēdējā mūža gadā, ja arī chronoloģija autorei nav tik svarīga un to bieži pārtrauc dažādi iestarpinājumi un atskati.

Autobiogrāfiskā viela ir izraisījusi rakstnieces dāvanu un spēju optimumu, manāmi vitalizējot visu darbu. Lasītājs jūtas kā svaigākā gaisā iznācis. Te ir raita valoda, liela atklātība, spilgti raksturojumi, asi novērojumi. Un šīs īpašības izpaužas visvairāk tad, kad vēstījums saistās ar tieši pieredzēto, personīgi sastapto, uz savas ādas izjusto.

Ar to nav teikts, ka viss ir uzrakstīts tā, kā tas dzīvē bijis. Ne velti pati autore vairākkārt atgādinājusi, ka viņas autobiogrāfiskie darbi apvieno īstenību un izdomu. Klāt nāk, ka Mauriņai raksturīgi ir pārspīlējumi, viņa mīl hiperbolas, tiecas pēc efekta. Pirmā grāmata, Tālā gaita, kas attēlo bērnību un jaunību Grobiņā un Liepājā, ir šinī ziņā vēl diezgan mērena, bet abās nākamās daļās tendence uz galējībām pieaug. Īpaši tad, kad runa ir par cilvēkiem, kas Mauriņai bijuši nesimpātiski vai kuŗus viņa uzskatījusi par saviem ienaidniekiem. Tiem tad nu ir sadots ar uzviju, dažreiz pie tam neslēpti naivā priekā.

Šī saldā atriebība ir kopā ar vienu otru nievu par latviešu kultūras dzīvi un līmeni pienācīgi iegrāmatota rakstnieces grēku ailē. Nodarījumu gan jau sen vajadzēja piedot, ievērojot smagi un uz visu mūžu invalidizēta cilvēka rūgtumu un kompensācijas tieksmi kā vainas mīkstinājumu.

Ja nu te kāda vaina vispār ir. Kā dažs labs cits slavens autobiogrāfs, tā arī Mauriņa nedod objektīvu izvērtējumu. Viņa raksta no pilnas sirds un dvēseles, un tur nemīt cēlas jūtas un skaistas domas vien. Izplūdumi var būt netīkami, bet tie ir daļa no atklātības.

Vēl jāpiemin, ka faktu pārbaudītājam un kļūdu meklētājam šajās grāmatās tiek diezgan liels loms, bet pie tā šoreiz nebūtu jākavējas. Plaši izprotama un, nav ko noliegt, nereti sev par labu tulkota dvēseliska patiesība rakstniecei bijusi svarīgāka par sausiem faktiem.

Pāri ēnām un iebildumiem paceļas dzīves stāsts, kam Latvijā vēl jāatrod sava vieta. Vāciski sarakstīts un vēlāk autores tulkots, tas pieder pie latviešu literatūras tik daudz kā pati Zenta Mauriņa.

 

[Skat arī Jāņa Liepiņa rakstu "Zenta Mauriņa no citas puses" JG199.]