Jānis Liepiņš

ZENTA MAURIŅA NO CITAS PUSES

 

Mārtiņam Lasmanim ir analītisks un ierosinošs raksts šā žurnāla 193. numurā. Pilnā mērā pievienojos Lasmanim viņa atziņā, ka Mauriņa pēc kaŗa galvenokārt bijusi vācu kultūras pārstāve. Taču mums, kas nīkām krievu drūmos spaidos, rakstniece bija garīga mundruma uzturētāja, un mēs viņu, protams, pieskaitījām latviešu kultūrai, jebšu palaikam saņēmām arī viņas vācu valodā rakstītus darbus (tos gandrīz vai biežāk, jo drošības orgāni svešās valodās sacerētām grāmatām neveltīja tik bargu uzmanību kā latviski rakstītajām). Dažs bija iemanījies Zentas Mauriņas grāmatas no ārzemēm sūtīt papriekš uz kādu Krievijas pilsētu, pēc tam tās saņēma Latvijā. Man Zentas Mauriņas grāmatas latviešu un vācu valodā laipni pasniedza rakstnieces seni, labi draugi − Elfrīda (jeb kā viņa pati vēlējās − Frīda) Lauva un Mūrmuižas Tautas augstskolas pārzinis Paulis Pētersons.

Manam tēvam bija viena otra Zentas Mauriņas grāmata, tomēr viņš nebija pārliecīgs Mauriņas godātājs, lai gan pret rakstnieci izturējās ar bijību. Bet visas tēva grāmatas kaŗa juceklī gāja bojā, tā ka pēc krievu otrreizējas ienākšanas Latvijā, padomju žurnālistu žargonā izsakoties, Mauriņas niša bija tukša. Bet viņa jau vācu laikā bija pamodinājusi manī interesi par savām apcerēm, un es meklēju iespēju tikt pie viņas grāmatām. Tomēr mana latviešu valodas skolotāja Mirdza Tetere (studiju vārdā − Pielēna) nekā līdzēt nevarēja, jo viss viņas dzīvoklis Rīgā bija nonācis komunistiskās prieces mācības paudēju rīcībā, kamēr pati skolotāja vadījusi dienas Kurzemes katlā. Arī lauku saimniecībā − Ērgļu Pēterēnos − viņa netika ielaista kā „fašistu līdzskrējēja.” Mauriņu skolotāja gan literatūras stundās pieminēja, bet ļoti uzmanīgi un arī bez dedzības, redzams, universitātē nav bijis Mauriņai labvēlīgas vides. Dažu grāmatu man iedeva aktrises Almas Ābeles tuva draudzene − ģeogrāfijas skolotāja Amālija Dāve. Viņa ar visām briesmām Daugavpilī, kur bija bojā gājis vīrs, ģimnāzijas direktors, pašu skolēnu ekspropriēts, pāris labu grāmatu no Daugavpils bija pārveduši uz mājām Lubānā; tur viņa jau kaŗa laikā sāka strādāt par skolotāju, vienubrīd pasniegdama arī latviešu valodu.

Pirmo semestri tūlīt pēc kaŗa es mācījos Madonas ģimnāzijā, kuŗas humanitārajā klasē biju iestājies 1944. gada pavasarī. Lai būtu cik savādi būdams, Madonas ģimnāzijā lielākā cieņā (pēc kaŗa!) bija Edvarts Virza nekā Zenta Mauriņa, turklāt humanitāros priekšmetus mums mācīja, tā vismaz man likās, ģermanocentriski noskaņotas dāmas.

Kad es nesen iegāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja izstādē, kas veltīta Virzam, un ieraudzīju tur Valdemāra Tones 1942. gadā gleznoto Virzas portretu, ak Dievs, es nekādējādi nevarēju atturēties no mīļām un reizē satricinošām reminiscencēm. Portrets savulaik stāvēja Elzas Stērstes istabā virs sarkankoka kumodes, un, pirms sākās sarunas ar dzejnieci, aizvien pirmā sasveicināšanās bija ar Edvartu Virzu daiļi grieztā zelta ietvarā. Stērste ne reti man stāstīja (katrreiz ar citu intonāciju un citām niansēm), kā Virza draudējis nodedzināt Billītes ar „visu vācu aģenti”, ja viņa tur ieradīšoties, kaut arī Stērstes ielūgta. Dzejniece bijusi par ciemošanos Salgalē runājusi, vedēju salīgusi, bet dabūjusi vizīti atsacīt, pazīdama sava vīra ātras dusmas un sevišķu naidu pret vāciešiem un (viņa izpratnē) vācu gara uzturētājiem Latvijā. Vēlāk Mauriņa savās atmiņās par Virzas naidu raksta, gan konkrētu gadījumu neminēdama, bet man aizvien par pašu ietekmīgāko ir licies draudējums par Billīšu nodedzināšanu. Mauriņā nav bijis nekāda naida, kad viņa Doma baznīcā ar saviem ratiņiem iebraukusi atvadīties no dzejnieka un pie zārka pārdomājusi par abu attieksmēm, nevarēdama atrast iemesla tik lielam ienaidam no Virzas puses.

Stērste pret Mauriņu izturējās rezervēti, tomēr pienācīgi godprātīgi. Arī viņai šķita, ka Mauriņu populāru dara vācu sabiedrības rosība, sevišķi pēckaŗa grāmatu lielo ievērību viņa skaidroja ar vācu aktivitātēm, kam es gluži pievienoties nevaru, pazīdams desmitiem absolūti nevācisku latviešu kultūras darbinieku, kam Mauriņas grāmatas bija gaismas devējas blīvajā komūnisma tumsā.

Pēc kaŗa pirmās grāmatas man uzdāvināja Atgāzenes pamatskolas skolotāja Plētiena. Viņas māsa Alma Kalniņa bija par Zentu Mauriņu gādājusi Mūrmuižā, kaŗa gados arī Gaiķos, kur rakstniece apstājusies, uz Vāciju dodamās. Abām ļoti smalkjūtīgajām, labi izglītotajām dāmām bija daudz Mauriņas pirmskaŗa grāmatu, un viņas nebija skopas, redzēdamas kāras acis. Alma Kalniņa man uzdāvināja arī Mūrmuižas laiku albūmu, kuŗā ir desmitiem fotogrāfiju ar Zentu Mauriņu, tāpat ar Jaunsudrabiņu, Jāzepu Vītolu, Kārli Skalbi. Un grāmatas lasīt Rendā deva arī Vilma Delle, kam bija vairākas pašas Mauriņas uzdāvinātas grāmatas ar veltījumiem nevis titullapā, bet grāmatas pēdējā lappusē.

Taču tās visas bija pirms kaŗa vai kaŗa laikā izdotas grāmatas. Trimdas grāmatas tā vis nevarēja dabūt nedz lasīšanai, nedz, vēl jo mazāk − mūžīgai paturēšanai. Mana paciente Rīva Blūma, speciālfonda pārzine, žēlsirdīga būdama, reizē ar tām grāmatām, kas akadēmijā izprasītas, reizēm iedeva pa aizliegtam auglim, un pirmā saldā iekošanās paradīzes ābolā bija gluži žilbinoša: neliegšos, Mauriņas Sirds mozaīka mani ietekmēja dziļi, un es vēl tagad nevēlos nojaukt to gadu tīkamo uzstādījumu, jebšu pa ilgu laiku viss nobālē, pat gleznas nomelnē, lapas top dzeltenas un zaudē pirmreizējo balto svaigumu. Es pilnā mērā saprotu Ingridas Sokolovas dedzīgu iestāšanos par Sirds mozaīku arī tagad. Man bija izdevība izlasīt gan latviešu, gan vācu izdevumu (vēlāk Pētersona miteklī Valmierā, Leona Paegles ielā). Abi izdevumi mani savulaik uzrunājuši vienādi dziļi, un trimdas kritiķu vieglprātīga perversitātes piedāvāšana rakstniecei ir vienkārši mētāšanās ar izteicieniem, man liekas, neapjēdzot vārda ģenēzi. Lai nu kur, enciklopēdijā tādējādi izsacīties nedrīkst − tā kritiķis var rakstīt savā eseju grāmatā vai literāru apceru krājumā. Un tad arī − kas ir perversitāte? Kad literārie stili ir tik gaužām izvirtuši − kas perverss, kas normāls? Andrejs Upītis ar visu savu definēto normālitāti ir taču tāpat perverss, nespēdams īsi izteikties.

Pauļa Pētersona mājās pirmo reizi izlasīju Zentas Mauriņas domas par latviešu leģionāru izdošanu. Tās mani gluži vajāja ar ietekmīgumu, vēlāk ne Mariss Vētra, ne Alfrēds Dziļums mani tik sāpīgi neskāra, nerunājot nemaz par P. Enkvista Leģionāriem. Šis kungs, kas sirgst ar logoreju un, Ļeņina vārdiem sakot, bērnišķīgu kreisuma slimību, varbūt spēja uzrunāt sava darba pasūtinātājus, ne taču latviešu sabiedrību. Bet Mauriņas vārdi kaisīja dzirkstis pāri miegainajiem padomju laukiem ar šķietami idillisko labklājību, lika celties un, ja ne vairāk, vismaz nemelot, nozīmīgus tautas vēstures mirkļus pieminot.

Pētersons jeb Zilizans Briedis, kā viņu savās grāmatās dēvē Mauriņa, savas sirdsdraudzenes grāmatas saņēma ar kādas igauņu māsas starpniecību. Mediķe bieži ciemojās Zviedrijā un arvien ko atveda slepenai lasīšanai. Bet Pētersons Sibirijā jau izdzīvojies, nebija vis bailīgs un deva savus dārgumus arī citiem, dažu vācu valodā izdotu Mauriņas grāmatu sūtīja Aleksandram Pelēcim uz Tālajiem Austrumiem. Vai viņš šīs grāmatas arī saņēma, neesmu dzejniekam pajautājis. Taču mani augstākajā mērā pozitīvi ietekmēja vecā mūziķa cēlais žests, ko varētu raksturot ar seno latiņu teicienu − do ut des. Arī man daudzi darbi tika doti līdzi, parasti pēc izlasīšanas tie bija nesami uz keramiķes Margitas Melnalksnes namu, kur pēc Sibirijas apmetās dzīvot Frīda Lauva.

Pētersona lielākais greznums bez Emiļa Dārziņa mātes lieliskā portreta bija divas Mauriņas ierunātas plates vācu valodā, tās mūziķis atskaņoja pēc tam, kad bija baudīta rakstnieces sūtīta teicama kafija. Bet vienudien Pētersona noslēpumainība bija tieši intriģējoša. Un mājastēvs vēl klusu piebilda, ka klāt būšot arī citkārtējs Muntera palīgs Artūrs Stegmanis ar kundzi. Atcerieties, Stegmaņa kundzi kopā ar Poruka meitu un vēlāko ģenerāļa Baloža dzīves biedri Aleksandrs Plensners piemin savos memuāros, rakstīdams par Cēsīm Pirmā pasaules kara laikā! Stegmaņi ieradās ar labu lauku maizi, biezpienu un mājās kultu sviestu, laikam taču no Mūrmuižas. Pēc launaga Pētersons uzstādīja savu magnetofonu, un drīz atskanēja Zentas Mauriņas speciāli Zilizanam veltīts teksts jubilejā (daļēji arī pa fragmentam no viņas atmiņu grāmatām). Ak, kāds mums visiem bija aizkustinājums, jūtot Mauriņu gluži vai turpat istabā! Tikai Stegmanis, itin kā bailēs, itin kā tādos ļaunu nojausmu krampjos, skraidīja pa istabu, domādams, ka mūs aiz sienas dzird Teodora Ūdera meita. Stegmaņa kundze savu bailīgo vīru mīļi apsauca, paskaidrodama, ka tādi jau esot visi Muntera dienestnieki, pats Munters šai ziņā izrādījies tīrs zaķpastala. Ar to Stegmaņa kundze laikam domāja bijušā ārlietu ministra gluži neķītrās polītiskās apceres padomju presē. Jāteic gan, ka arī Stegmanis vēlāk neatturējās no visādi nožēlojamas klanīšanās komūnistu diktatūrai.

Nu jā, tādas Zentas Mauriņas deklamācijai nepiemērotas runas pa vidu tika sacītas, Stegmanim izrādot bailes no Teodora Ūdera meitas, itin kā viņa būtu iegādājusies noklausīšanās ierīces, kādas nesen laikrakstā Tev (1993. g. 27. dec. numurs) redakcija bija izsmējusi, reklāmas ievietotājus atjautīgi blēdībās noķērusi. Bet Zentas Mauriņas balss spēcīgi piepildīja visu lielo telpu, pieļauju − bija dzirdama ārā un Ūdera kundzes istabā. Bet ārs − tie jau bija vecie Valmieras kapi, un Ūdera meita pēc Pētersona ieskatiem bija tikpat uzticama kā biktstēvs. Mani Mauriņas uzruna Pētersona jubilejas gadījumā skāra dziļi un emocionāli. Pirmo reizi dzirdēju rakstnieces balsi. Teksts, ko viņa lasīja, bija spriegs, asprātīgs, pa vidām jaukts ar mazām, Konstantinam Raudivem domātām, uzrunām, jo laikam taču viņš bija raizējies par Zentas balss pierakstīšanu, ja jau vēlāk varēja pierakstīt balsis pat no viņpasaules.

Lenti, plates, Mauriņas grāmatas Pētersons bija novēlējis saviem mīļiem draugiem Kauguros, taču tur Valmieras okšķeru pulki bija izlūkojuši slepeno glabātuvi un visus dārgumus atņēma, saceldami bailes ne vien Valmierā, bet visā Latvijā. Man liekas, tas bija atkal kāds drošībnieku trieciennumurs, veltīts varbūt kārtējās piecgades sekmīgai pabeigšanai (ar uzviju!). Kratīšanas ap to laiku bija notikušas Rīgā arī, Skandinieku vadītāju dzīvoklī.

Pēc Pētersona nāves Mauriņas galvenais jauno grāmatu miteklis bija Melnalkšņu nams Hāmaņa ielā, pretim Mārtiņa kapiem. Pie māsām Melnalksnēm dzīvoja Frīda Lauva, un viņas mazā istaba glabāja ne vien dārgumus no profesora Celma laikiem bet arī tikko iznākušos Mauriņas izdevumus, pēdējos gados gan vairāk vācu valodā. Ar sirds drebēšanu kāda trimdiniece bija Lauvai vedusi avīzē iespiestu Mauriņas darbu, ko bija kā korseti apsaitējusi, ievedot tādējādi Latvijā itin visus avīzes numurus. Padomju sargu modrās acis būs erotiski slīdējušas par jostas vietu zemāk, un kaitīgā literatūra palikusi nekonfiscēta. Amizanti jau bija lasīt šādu lektīru, tik romantiski pāri robežai dabūtu.

Kam Frīda Lauva sadalīja Mauriņas grāmatas, nezinu, būtu jau arī pavisam nosodāmi interesēties, ja Lauva man novēlēja savas mātes Latvju dainu pirmizdevumu un Mīlenbacha Endzelīna vārdnīcu. Tās kā vislielākos dārgumus turu zem Margitas Melnalksnes veidotā zilā Pegaza, kas graciozs auļo virs grāmatām, itin kā tās būtu pats Helikons.

Pēdējo grāmatu uz robežas, ko vēl apsargāja krievu un pašmāju (vai igauņu) drošībnieki, manīgi paslēpt bija spējis profesors Linārs. Pārradies no ciemošanās Vācijā, viņš uzdāvināja Mauriņas grāmatu Manas saknes ir debesīs. Bet pēc tam jau it drīz vairs Mauriņa nelikās garīgs bieds padomju kristaltīrajiem marksisma baušļu skaitītājiem. Tagad var doties uz Misiņa bibliotēku un ņemt lasīšanai, kuŗa grāmata vairāk pie sirds. Un es sevi nemaz nevaru saukt par diezin kādu Mauriņas bijātāju. Viņas beletristika man nepatīk. Tomēr viņas literārajā rasmā varu atrast diezgan godājamu darbu. Lai nu viņu apsaukātu, kā apsaukādami, esejas viņa prot rakstīt un ar eseju prot piesaistīt lasītāja uzmanību. Tāpat kā Mārtiņam Lasmanim Mauriņas plašā autobiogrāfija (vairākās grāmatās!) arī man šķiet nozīmīga literāra parādība.

Ja par mani tik niecinoši kā par Mauriņu rakstītu respektējams izdevums, par kādu taču jāuzskata trimdas enciklopēdija, es no tādas sabiedrības norobežotos. Apžēlojieties, kāds ārsts pašdarbnieks vai vienkāršs šarlatāns, kas nemaz neatšķir perversitātes un visas tās samet kādā nekonkrētā nozoloģiskā formā, lai būtu man diagnozes noteicējs! Es, piemēram, norobežojos no Jāņa Petera un viņa komūnistiskā Rakstnieku savienības sekretariāta, kad valdes priekšsēdis pašizslavētajā 1988 gada tā dēvējamā „valdes plenumā” (paužot absolūtu nesapratni, ko plenuma vārds nozīmē) niecināja nekomūnistus. Un netaisos sevis atšķiršanu pārtraukt, liek Peteru par sūtni Maskavā vai Vašingtonā. Mauriņas kristīguma intensitāte ir bijusi tik liela, ka viņa nenorobežojās no trimdas sabiedrības, jebšu tā viņai maz deva. Pilnā mērā rakstniece varēja iztikt vienīgi ar vācu literāro sabiedrību vien. Tulkojusi Mauriņa savas latviešu grāmatas no vācu valodas vai rakstījusi parallēli, nav būtiskas nozīmes. Trimdas sabiedrību varbūt ne, dzimtenē palicējus Zenta Mauriņa ietekmēja spēcīgi, dodama cerību, ka krievu komūnisti un viņu latviskie rezonieri nevaldīs mūžīgi.

Mauriņas ietekmju analīze ir īpašs temats, ko šoreiz neskaŗu. Vēlos tikai uzsvērt viņas ārkārtas spilgto egocentrismu, kas mani saista kā vislabākā (teiksim, Bertas Rūmnieces vai Jāņa Oša) spēle uz skatuves. Kad literāti spēlē biklus un nepretenciozus labiešus, kautrīgi vairīdamies no uzslavām, lai gan pati darbu drukāšana jau ir pretenciozitāte eo ipso, Mauriņa atklāti, amizanti, šarmanti, izcilā sievišķīgā pievilcībā pauž savu godkārīgo dabu, savas alkas pēc pielūdzējiem. Es labāk pielūdzu tādu neparastu personību nekā literatūras ordināros kverulantus.