Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993
Andris Akmentiņš
VĒSTURE
Kādā grāmatā par ģeoloģiju nejauši atradu interesantu zīmējumu. Tur bija rūdas slānis zem paugura un māja ar koku puduri blakus.
Es uzreiz sapratu, ka tas ir plāns. Uzzīmētā māja ir mūsējā, tas koks ir mūsu lielais vītols, un paugurs pie mājas ir īstais. Man tikai jāizrok bedre simts vienības uz leju, jo tā bija rakstīts grāmatā, un rūda būs rokā.
Varbūt tā pat nebūs dzelzs, bet gan kāda cita rūda, katrā vietā taču izrakteņi ir atšķirīgi, šeit varētu būt arī zelts vai kas cits tikpat noderīgs.
Tā vairs nav bērnu spēle, kā podu lipināšana no māliem, kurus izskalo lietus tepat pagalmā.
Es paņēmu lielo lāpstu, ģeoloģijas grāmatu un gāju meklēt pareizo vietu. Pats paugura vidus nebija pareizā vieta, jo tad bedrē ieveltos Gunāronkulis, kas brauc ciemos ar motociklu. To bija jauki iedomāties - Gunārs ar visu Emku un kliedzienu pazūd bedrē. Patiesībā tur nekas jautrs neiznāktu. Nē, rūdas te nav.
Arī laukums pie malkas šķūnīša nederēja. Te bija novilktas veļas auklas, un bedrē ieveltos vecmamma. To nemaz nevajag iedomāties, patiešām nav īstā vieta.
Pēc ilgām pārdomām es atradu rakšanai ļoti izdevīgu vietu starp diviem ogu krūmiem. Mājas nav tālu, varēs ātri atsaukties, ja mani sauks pusdienās. Un krūmi aizsedz manu darbu.
Nav taču liela bēda, ka neroku pašā vidū. Var taču rakt slīpi un pēc tam parakties mazliet sāņus.
Pirmajā dienā biju ļoti apmierināts ar paveikto. Bedre jau pāri galvai. Iegūta kaudze derīgo izrakteņu. Tātad līdz rūdai vairs nav tālu. Bēda, ka nezinu, cik garām jābūt tām vienībām, kuras minētas grāmatā. Centimetri, metri, vai varbūt kilometri? Es tomēr cerēju, ka paspēšu līdz rudenim. Pirms zeme sasalst.
Otrajā dienā neraku, jo kaimiņos izcēlās ugunsgrēks, un bija interesanti tāpat.
Trešajā dienā kāds mājinieks vai kaimiņš tik tikko bija neievēlies manā bedrē. Vajadzēja atzīties un uz nenoteiktu laiku pārtraukt darbus. Arī zeme sasniegtajā dziļumā bija tik cieta, ka paspēju tikt vien dažas noslēpumainas vienības dziļāk.
Pēc tam es aizmirsu par bedri. Ēriks to aizbēra. Jautāju, vai tad slikti, ka es tur raku. Man atbildēja, ka pavisam slikti nav bijis, varētu pat teikt, ka iznācis ļoti noderīgi, jo bedre aizbērta tikai līdz pusei. Tad virs mana rūdas slāņa iestādīta ābelīte.
Viņa tur aug joprojām un tagad ir liela, āboli ir garšīgi. Kad es būšu vecs, arī ābele būs veca un vārga. Varbūt viņa nosals vai nokaltīs. Īpaši to domāt nav labi, taču ar ābelēm tā mēdz gadīties.
Tad es varēšu atgriezties tajā vietā un turpināt izrakumus.
UGUNSGRĒKS
Mēs mierīgi sēdējām virtuvē un brokastojām. Taču kā nākas paēst neizdevās, jo atskrēja satraukta kaimiņiene.
Mums bija vienīgais telefons tuvākajā apkārtnē. Daudzi nāca pie mums zvanīt.
Šis nebija parastais gadījums, jo kaimiņiene teica, ka pie viņiem izcēlies ugunsgrēks.
Bet es vēl nezināju, kas ir ugunsgrēks, tāpēc ēdu vien tālāk vārītu olu, kaut gan tās man ne visai garšo. Pēc tam es izgāju laukā kā vīrs, kuram nav nekur jāsteidzas, un lēnām aizstaigāju līdz pagrabiņaugšai.
Bet kaimiņos tieši tobrīd notika ugunsgrēks.
Pēc tam es visādi centos uzzīmēt, kā tas izskatījās, bet man neizdevās. Labi zinu, ka tur bija pelēki un balti dūmi pelēkās debesis, sārtas liesmas un melnas jumta redeles liesmām pa vidu.
Es skrēju atpakaļ, lai pateiktu vecmammai, bet viņa atbildēja, ka tādi tie ugunsgrēki ir. Tāpēc jau kaimiņiene šeit atskrējusi, jo zvanījusi ugunsdzēsējiem. Dīvaini, vecmamma pati negāja skatīties.
Tomēr vēlāk mēs saģērbāmies un gājām uz mežu pēc skujām, jo vecmammai vajadzēja taisīt kapu kroņus mironīšiem. Ceļš veda gar kaimiņu māju, un mēs iegājām aplūkot ugunsgrēku tuvumā.
Tur bija milzums ļaužu, daudzi agrāk neredzēti, bet visi mani slavēja un teica, ka esmu jau liels. Viņi nez kāpēc bija priecīgi un nemaz neraudāja.
Bet būtu gan par ko, jo ugunsgrēka vairs nebija, jo pirtiņas vairs nebija, tikai melna apdegušu baļķu kaudze, kas vietām kūpēja, un apsvilis pīlādzis.
Bija atbraukuši ciema ugunsdzēsēji, tie paši, ko izsauca kaimiņiene pa mūsu telefonu. Viņi smējās, jokojās un neuztraucās. Tur bija liela burka, no kuras viņi ik pa brīdim iedzēra pa malkam. Laikam tas nebija nekas garšīgs, jo ugunsdzēsēji traki vaikstījās.
Viņiem bija ari gari ķekši; ar tiem viņi rušināja pelnus, jo pirtiņā esot žāvējusies gaļa, un vajagot kaut ko uzkost.
Es negribēju iet projām, jo man likās, ka vēl degs. Taču nedega vairāk. Vīri atrada gaļu, tādus lielus, sarkanmelnus klučus, un ripināja laukā no kūpošās kaudzes. Viņi bija ļoti jocīgi, man nepatika, un vecmamma teica, ka mums jāiet, lai paspētu līdz ar gaismu atpakaļ.
Tā mēs gājām uz mežu pēc savām skujām.
Diena bija apmākusies, starp mākoņiem vīdēja saule - kā blāvs bumbulis, uz kuru var lūkoties un neapžilbt. Mākoņi slinki vēlās uz priekšu, un izskatījās, ka saule kūleņo uz leju.
Bet varbūt tā nebija saule, un tur tiešām kaut kas spīdīgs un apaļīgs kūņojās.
BĒRES
Mani uzposa, un mēs ar vecmammu gājām skatīties mirušo kaimiņtanti.
Mēs bijām pagatavojuši skaistu kroni, man piekodināja uzvesties klusi. Tas nozīmēja, ka nedrīkst tik daudz pļāpāt, kā parasti.
Kaimiņu mājās bija sanākuši tik pat daudz ļaužu kā tad, kad dega pirtiņa, tikai šoreiz viņi neizskatījās jautri. Visi bija tādi kā stīvi un reizēm iešņukstējās.
Lielā un tukšā istabā gulēja tante un nekustējās.
Ilgi aplūkoju tanti, taču viņai izdevās noturēties un nenodot sevi. Drīz mani aizsauca prom, lai es tur nestāvu tik daudz.
Man gan nekad neizdotos tik ilgi noturēties, es nodomāju. Man nepatika mosties. Sapnis vienmēr bija tik jauks, ka gribējās aizmigt vēlreiz. Vecmamma nāca mani modināt, bet es tēloju beigtu. Lai viņa domā, ka vēl guļu. Taču vecmamma vienmēr pateica kaut ko tik jocīgu, ka nevarēju noturēties un sāku smieties. Tad miegs bija neglābjami pagalam, un jāceļas vien bija.
... Tātad mani aizvilka prom no tukšās istabas ar mirušo tanti iekšā, un es sāku raudāt. Raudāja arī visi pārējie. Nevienam nenāca prātā pateikt ko smieklīgu, un tante palika guļot.
Tad mēs braucām uz Alūksnes kapiem. Autobuss bija jau sagatavots, tā kā nevajadzēja iet uz kilometru tālo pieturu un pirkt biļeti.
Kapos runāja īsts mācītājs. Tādu vēl nebiju redzējis. Mēs raudājām kā nopērti. Visiem bija ļoti žēl tantes.
Tomēr viņai pārlika pāri vāku un nolaida bedres dibenā. Es nesapratu, kāpēc viņi nedara neko, kāpēc stāv, rokas nolaiduši. Bet tanti nolaida bedres dibenā. Tas vēl nebūtu nekas, pēc tam sveši viri paņēma lāpstas. Apkārtējie sarosījās, man likās, ka viņi beidzot darīs kaut ko, bet viņi pienāca tuvāk bedres malai un palīdzēja to ātrāk aizrakt. Viņi pat steidzās, jo cik tad var paņemt saujās. Smiltis būkšķēja pret kastes vāku.
Arī pie manis pienāca viens racējs ar pastieptu lāpstu. Es domāju, ka varbūt iztikšu bez smilšu bēršanas, un bailīgi palūkojos apkārt. Ļaudis bija ļoti nopietni, izskatījās, ka viņi grib, lai es palīdzu aizbērt bedri. Es tā ari izdarīju. Tas nemaz nebija grūti.
Vēlāk vīri ķērās pie lāpstām ne pa jokam un bēra zemi bedrē. Ar saujām vien jau mēs pūlētos līdz vakaram. Arī radinieki palīdzēja, brīžiem šķita, ka viņi sāks kauties par brīvajām lāpstām. Tik steidzīgi viņi bija.
Drīz vien bedre bija ciet. Mācītājs atsāka savas runas. Viņš vēlreiz piesauca visus, kas šeit stāvēja, un atzina, ka mēs ļoti sērojam. Mūsu vaimanas tūlīt to apliecināja. Pēc tam mācītājs noskaitīja kādu dzejoli. Tad pastāstīja, cik tante laba bijusi. Pēc tam viņš uz mirkli apklusa, droši vien domāja, ko lai saka tālāk. Tad mācītājs paskatījās uz mani, un viņa acis iemirdzējās.
Tajā brīdi es laikam aplūkoju to bezjēdzīgo un neglīto pauguru, kuru virs aizraktās bedres bija izveidojuši viri pelēkajās drēbēs. Mani iztraucēja mācītāja balss. Viņš teica, ka šeit stāv mazais zēns, re, arī viņš skumst par aizgājēju, kas nu jau ir debess valstībā un no turienes raugās uz mums.
Bet es noslaucīju acis un degunu piedurknē un skaļi noteicu:
- Ko tur daudz klausīties, tukšas runas vien!
Seni dzirnakmeņi pie Smiltenes. Edgara Bērziņa uzņēmums.
DZELTENO ĶIRŠU SVĒTKI
Dzeltenie ķirši! Ai, saldās, dzeltenās medusbumbas, kas izkūst mutē un aicina tvert pēc nākamās ogas! Dzeltenie, vietām iesārtie brīnumi, mans noslēpumainais prieks!
Nav noliedzams, sarkanie ķirši arī ir garšīgi. No tiem gan paliek jēla mute, bet to ir tik daudz! Pietiek gan man, gan kompotam, gan arī strazdiem, ja tie nebaidās no maniem biedēkļiem.
Taču dzeltenie ir retums, ir sapnis, vismaz man. Es domāju, ka vēl neviens nav pārēdies no dzeltenajiem ķiršiem. Tas nemaz nav iespējams!
Dzelteno ķiršu pietrūks vienmēr, paliks tikai augstākie pašā galotnē, jo mūsu dzelteno ķiršu koks ir slaids, lejasdaļā bez zariem. Augšā tikt nevar. Var tikai šķirstīt zāli un meklēt vissaldākās, ieplīsušās, lapseņu saēstās ogas.
Tas ir vienreizēji skaisti, kad dzeltenmelnas lapsenes rāpo pa dzeltenajiem ķiršiem un cilā dzeltenas kājiņas. Mūsu koks bija jau vecs, pirmais un vienīgais manā dzīvē. Viņš nēsāja skaistas sūnas un dažas piepes, tikpat dzeltenas kā savas ogas, un baroja mūs katru vasaru.
Togad mūsu dzeltenajā ķirsī mirdzēja sevišķi daudz ogu. Sirmais koks bija pacenties.
Mēs kārām mutēm staigājām ap koku un domājām, kā lai tiek pie ogām. Un kā lai aizsargā ogas no putniem līdz tam laikam, kamēr mēs netiekam tur klāt. Mēs spriedām, ka strazdi var iet un mierīgi ēst sarkanos ķiršus, arī to ir daudz, bet paši staigājām gar dzelteno ķirsi un no lejas vērojām kārdinošo ainavu. Tur bija dzeltensārti un milzīgi ķirši starp zaļajām lapām, pa vidu zilajām debesīm.
Mēs sākām iedomāties, kuras ogas būs mūsējās.
- Tā būs mana, teica Lāse un pastiepa pirkstu pret galotni.
- Bet tā būs mana, es atbildēju un pastiepu pirkstu pret galotni.
Tad atbrauca Daiga. Viņa bija ļoti gara meitene, tā mēs domājām. Tāpēc kokā bija jārāpjas viņai. Mēs trijatā atstiepām lielās trepes un atstutējām pret mūsu dzelteno ķirsi. Pat vecmamma palīdzēja.
- Tie būs dzelteno ķiršu svētki!
Tā mēs saucām, un Daiga ar kaklā uzkārtu kanniņu rāpās augšup. Mēs ar Lāsi, turējām trepes.
Trepes ļoti trīcēja. Mēs centāmies turēt stingrāk, bet viss vienalga trīcēja. Daiga ierāpās zarā un iesāka lasīt ogas. Mēs ar Lāsi lejā tēlojām mazos ezīšus, Mēs rāpojām pa zāli un saucām,
- Mīļo dieviņ, nosvied mums kādu odziņu! Mīļo dieviņ, nosvied mums kādu odziņu!
- Rrrr, dūca Daiga un dobji sauca,
- Lūdzu, ēdiet manas ogas, ļaudis!
Un svieda mums ogas taisni uz galvas, bet mēs vārtījāmies pa zāli, cīnoties par krītošajiem gardumiem. Ogu ir tik daudz, tik daudz, un neviens vēl nav pārēdies no dzeltenajiem ķiršiem!
Daiga bija nolasījusi pirmo pazari un ierāpās kokā, lai tiktu klāt pie nākamās. Mēs sēdējām zālē un ēdām un smējāmies.
Tajā mirklī dzeltenais ķirsis neizturēja. Spalgs lūzuma krakšķis, šalkodama zemē nokrita puse ķiršu koka. Spiegdama nolidoja Daiga ar visām trepēm. Mēs tikko izvairījāmies, un tagad stāvējām un labu brīdi klusējām.
Varenais ķirsis bija sadalījies uz pusēm - mazākā daļa ar garu svaigu lūzumu vietu vēl turējās taisni. Dārzā bija izrauts nepierasts robs.
Mēs lūkojāmies uz lapotni, tad zemē, tad atkal augšā, mēs neticējām. Atlikušajā ķirša zarā dzeltēja vien dažas mazas oģeles. Visa dzelteno ķiršu raža gulēja pie mūsu kājām.
Vecmamma atnesa lielo terīni, un mēs ātri salasījām pilnu gan to terīni, gan kanniņu, gan vēl pāris dziļos šķīvjus, šis tas palika arī vēderos.
Nolauztu ķirsi ir viegli nolasīt.
Virtuvē mēs uzlikām guvumu uz galda, domājām, ko ar to iesākt, bet tad atmetām ar roku un visu tūlīt apēdām. Sula tecēja pār vaigiem, rokas bija lipīgas.
Nākamajā dienā Olgas tante, kura neko nenojauta, atnesa no sava dārza bļodu ar dzeltenajiem ķiršiem un uzdāvināja man. Turklāt viņa lūdza mani aiziet uz viņas dārzu un apēst visus dzeltenos ķiršus arī tur, jo viņai esot liels ķirsis, kura galotnei viņa netiekot klāt.
Atlikusī mūsu dzeltenā ķirša puse nākamajā pavasarī vairs neuzplauka. No apēstajiem ķiršiem mēs saglabājām visus kauliņus un izkaltējām.
Pēc tam mēs ierakām tos zemē šur un tur.
Foto: I. Bulmane.
ANDRIS AKMENTIŅŠ: īsas ziņas par sevi
Dzimu Valmierā 1969. gadā. Labāk man patika laukos - Alsviķa ciemā, Akmentiņu mājās. Tur dzīvo vecmamma, tur bija sapņu saliņa, kas tagad iekļuvusi īso stāstu grāmatiņas manuskriptā. Pirmā dzejoļu grāmata Māja arī nāca ar Akmentiņiem uz vāka. Otrā, ko izdevām paši kopā ar draugu, bija mierīgāka - Spēka meklēšana. Līdz ar to pierādījās, ka visu laiku izelpot vien nav iespējams - šad un tad nākas arī ieelpot.
Vēl aizvien esmu Latvijas Universitātē žurnālistikas students, varbūt pavasarī beidzot beigšu beidzamo. Bet pa vidu gadījās būt iepriekšējās lielvalsts karapulkos Austrumvācijā.
Patīk visu darīt pirmoreizi vai kā pirmoreizi. Nepatīk, ja visi nav mājās.
Pamazām rakstu prozu un dzejoļus. Tulkoju no angļu valodas. Pavisam kluss vaļasprieks ir ģitāra.
Pašlaik strādāju izdevniecībā Zvaigzne par reklāmas nodaļas vadītāju. Uz Alūksni tieku reti.
