NOSLĒPUMS UN ATZĪŠANĀS

No Annas Brigaderes dienasgrāmatas

 

Annas Brigaderes kopotu rakstu izdevumu 1912. gadā uzsāka toreiz gluži jaundibinātais apgāds Valters un Rapa, un 1939. gadā tas bija nonācis līdz divdesmitam sējumam. Piesardzīgas atlases veidā puspieciesti padomju laikā, rakstnieces darbi beidzot varēs atgriezties tautā pienācīgā plašumā. Tā vismaz var cerēt. Šajos nopietnai grāmatniecībai grūtos laikos izdevniecība Liesma paredzējusi Brigaderes rakstu jaunu publicējumu astoņos sējumos. Sakārtotājs ir Jānis Rapa, redaktore Inta Čaklā.

Sevišķu interesi rada ziņa, ka tagad pirmo reizi parādīsies daļa no Brigaderes dienasgrāmatas atzīmēm (oriģināla burtnīcas glabājas Raiņa Literatūras vēstures muzejā) un lielāks skaits viņas vēstuļu. Starp tām tomēr nebūs Augustam Langmeseram rakstītās.

1898. gadā Anna Brigadere pavadīja savu bagāto draudzeni Irmu Balodi ārstēšanās braucienā uz Davosu Šveicē. Vilcienā no Cīriches viņa nejauši iepazinās ar teologu un rakstnieku Augustu Langmeseru, kas arī bija ceļā uz Davosu, savu dzīvesvietu. Brigadere šajā pilsētā uzturējās sešus mēnešus, un viņas kontakts ar Langmeseru padziļinājās. Pēc izšķiršanās sekoja sarakste, kas turpinājās aptuveni līdz 1913. gadam. Langmesers mira dažus gadus vēlāk.

Sarakste aptvēra simtiem vēstuļu. No Langmesera saņemtās Brigadere uzglabāja ar atzīmi, ka pēc viņas nāves tās iznīcināmas. Jāpieņem, ka rakstnieces radinieks un tuvais draugs Jānis Rapa − jaunā rakstu izdevuma sakārtotāja tēvs − šo norādījumu izpildīja.

Kur palika Annas Brigaderes sūtītās?

Langmesers bija precējies, viņa sieva bija angliete. Pēc vīra nāves viņa pārcēlās uz Itāliju. Tālāku ziņu trūkst, bet liekas, ka nav arī daudz meklēts. Brigadere nešaubījās, ka atraitne vēstules iznīcinājusi. Tā gan ir pārliecība bez pierādījuma, pārsteigumi tātad nav izslēgti.

Dienasgrāmatā Anna Brigadere izsakās, cik daudz no sevis viņa šinīs vēstulēs ielikusi. Tā ir atzīšanās no sirds dziļumiem un reizē ar to nozīmīga lappuse latviešu literatūras vēsturē. Jaunā Gaita sniedz šeit dienasgrāmatas liecību kā pirmpublicējumu un pateicas Annas Brigaderes rakstu jaunā izdevuma sagatavotājiem par dāvāto uzticību. (M.L.)

 

 

 

 

Anna Brigadere

No dienasgrāmatas, 1931

 

Lasu: Raiņa vēstules Aspazijai. Sāp man par A. Kādēļ vajadzēja viņai vēstules publicēt? Kādēļ rādīt visai pasaulei savus apslēptus dārgumus? Vēl jo vairāk, ka viņu noslēpumainais mirdzums savu burvīgo gaismu rāda tikai vienām, izredzētām acīm. Tām, kurām tās rakstītas. Mīlestības jūtu izrādīšana ārpusstāvošiem arvien izliekas drusku jocīga, ja ne banāla; viņā ir arvien pārmērības. Tāpat ar vēstulēm. Ja atspoguļojas divas lielas personības savā daudzkrāsainībā, tad jau citādi. Bet ja iztērē tik daudz vārdu, lai pierādītu to, kas nav pierādāms − mīlestības stiprumu, tad to var saprast tikai tā attiecīgā persona, kas ir saistīta ar šo kādreizējo situāciju. Visi tie mulsinošie mīlas vēstuļu vārdi tak nav vārdi, bet glāsti. Un glāsts pieder slepenībai. Kad divi mīlinās, trešajai personai noskatīties ir tā kā kauns. Tautas lugās tādam „trešajam” liek arvien ātri pagriezt muguru. Es arī esmu par to. Sevišķi mūsu apstākļos, kur dzīve ir tik šaura, ka drīz esam ar katru pazīstami − krūti pret krūti. Varbūt tas ir aizspriedums, bet man nu tāds ir. Citiem, vai citām, kā rādās, viņu nav. Tā Paulina Bārda savā laikā nodeva iespiest dienas laikrakstam Bārdas mīlestības vēstules. Visu kautro, smalko, intīmo. Tas bij briesmīgi. Tā es sajutu. Un vēlāk − Paulina izkūņojās kā smalkjūtīga dzejniece. Kā tas saprotams?

Vēstulēs dvēsele var būt kā verdošs krāters, bet aizplūstoša lava atdziest − pārakmeņojas. Es domāju pie savām vēstulēm Dr. L. Bez šaubām tās ir visas iznīcinātas. Kas lai viņas būtu glabājis. Ja būtu interese bijuse par to, tās varēja man returnēt. Nē, iznīcinātas viņas ir. To būs darījuse m-me L. Viņa zināja, varēja, viņai tas būtu bijis jādara. Bet viņas puritāniskā sirds apziņa būs citādi lēmusi. Jo nejauši es dabūju zināt, ka Dr. L. ir miris. Jau vairākus gadus − un manas vēstules līdz ar viņu.

Bieži es sajūtu par to žēlumu. Vairākus gadus es nekā cita nerakstīju kā šīs vēstules. Garas un biezas. Viņas pildītu vairākus sējumus. Viņas ir šī mana dzīves posma, visas manas būtības, manas dvēseles valoda. Šī posma sākumā man nebij neviena cilvēka, ar kuru runāt kādu vārdu. Ar Luizi St/umbergu/ iepazinos vēlāk. Tajā laikā es biju tiešām kā verdošs krāters. Cietu bezgalīgi. Miesīgi, garīgi. Sevī iegrimusi. Noslēgusies kā alā. Tajās ir viss cilvēks. Aukas brāzmās un saulē. Kalnu šķautnēs un bezdibeņos. Vienīgais laikmets, kurā gribēju sevi − vismaz centos to darīt − atspoguļot rakstītās slejās. Un tas posms nu ir kā izkritis no dzīves. Pašai man tas ir liels zaudējums. Šo spoguli gribētu redzēt, kurā mans iekšējais cilvēks tik iespējami vispusīgi gribēja iztēloties.

Un tad atkal: sajūtu arī gandarījumu. Ir posms, kas paliek noslēpums. Nepieietams pētniekam. Noslēpums, kā viss dziļais, lielais, mūžīgi neizteiktais.

Nāca posmi, kad nevajadzēja rakstīt dzeju vēstulēs, tad bij dzeja dzīve. Bet vai dzīve bij dziļā noslēpuma izteiksme?

Bij un arī nebij.

 

*

 

Prom no visa konvencionālā, parastā pie − nu pārdzīvotā stīdz tāds noslēpumains domu mežs, kas liekas tik pazīstams kā dzimtene, tik svešs kā nezināma pasaule. Tu nomaldies tai mežā, kura burvību velti mēlei izteikt, valodas līdzekļi ir nabagi, tikai jūtas te ir ceļa vadons. Jūtas? Tauste. Dvēseles tauste.

 

*

 

Rudens. Kas runā par rudens klusumu un mieru? Bet rudens varbūt ir visaizkustinošākais un kustīgākais no visiem gada laikiem. Drāmas kulminācijas punkts. Katrs vilciens, katra kustība dārga. Kamēr saule spīd, nevaru iet istabā, nevaru nodoties darbam. Esmu drīz kalnā, drīz lejā, drīz mežā, drīz dārzā. Notiek tak pastāvīga pārvēršanās, scenarijas maiņa. Uzliesmojošas un dziestošas krāsas. Kā tās ik mirkli jauc, vairo un atkal pazudina saules skumjā kvēlošana. Atvadas. Ar Dievu, ar Dievu! Tādēļ gribas paņemt visu, ko var ietvert šai šaurajā dzimtenes rāmī: šo krāsu grūtsirdīgo ziedainību, lielisko mākoņu spēli, no tumšajām ēnām ātri izsviestu un tik pat ātri zūdošu oranždzeltenu meža cilni, liekas, ka vajaga tikai iet un skatīties, un palikt nabags, ja ko nokavē − un te nu sēd vakarā ar dvēseli smagu kā vārpu no skaistuma un skumjām pārdomām.

 

*

 

Kad šorīt atmodos − rīts jau kailajā dārzā, kur agrās salnas visu kā vārīt novārīja − rīts, liekas, tik vārgs un bāls aiz norasojušiem logiem, un pēkšņi mirdzošā saule kā uzvarētāja visu „nelabumu” aizstaro prom!

Man iekrita prātā − kā pirmais sveicinātājs − tas ozols tālajos Talsu mežos, pie kura reiz braucu ciemā. Vai tas vēl būs? Vai nav bargi laiki to iznīcinājuši? Cik brīnišķi tas tur stāvēja, milzīgo mežu vidū, tomēr atšķirts un viens uz pakalniņa, kā uz troņa paaugstinājuma pakāpies, bet plašā lokā tam apkārt staltie mežinieki, biezin biezs, gan skuju, gan lapu valkos, kā padevīgs vasaļu bars. Kā bij lemts šim vienam kokam izlaist brīvi savas saknes, izstiept plati savus zarus, izaugt ar savu galotni pāri visiem tādā nevainojamā un aplam nepieredzētā pilnībā un skaistumā! Un vientulībā!

Bet varēt augt! Augt!