58

1993. g. septembrī

 

Mēs saucām brīvību. Gan vēl nepilnīga un nedroša, tā ir ieradusies. Gribējām demokrātiski ievēlētu valdību. Lai kāda tā sanākusi un lai cik pliekani dīvains bijis deputātu nobirums pēc vēlēšanām, arī tāda valdība mums beidzot ir. Tagad pienācis laiks tai pateikt ko gribam, kādi būtu tās galvenie pienākumi. Precīzāk: laiks ievākt bijušo trimdinieku (tagad ‘diasporas’) galvenās vēlmes un salīdzināt tās ar dzimtenes tautiešu prasībām. Un tad, izejot no kompromisa, varbūt nemaz tik liela, jārīkojas.

Seko mans personīgais tour d’horizon, kādu es vēlētos to redzēt.

Vispirms − jo citādi Latvijas neatkarībai nav nozīmes − Latvijai ir jābūt latviskai. Uzsveru: stipri latviskākai, kā šodien; tai ir jāatveseļojas no pusgadsimta okupācijas un uzspiestas ‘tautu draudzības’. Tāpēc pirmā vietā ir latviešu tautas pašcieņas atgūšana. Lai to īstenotu, pieteiktajiem valsts valodas un pilsonības likumprojektiem (un citām vadlīnijām) manuprāt būtu jāizskan apmēram sekojoši.

Ikdienas un darba valoda būs latviešu valoda. Latvija nebūs divvalodu valsts. Nevienam indivīdam vai grupai nepiešķirs īpašas tiesības no valodas pamatlikuma izvairīties, to ignorēt vai atlikt. Igauņu piemērs ir noderīgs: katram, kas kalpo tautai, no valsts augstākā ministra līdz ielas tīrītājam, jāspēj savu darbu izpildīt latviešu valodā un šīs spējas sistemātiski tiks pārbaudītas. Pārejā uz tādu kārtību piedāvās valodas kursus. Negribīgos un nevarīgos atlaidīs. Privātuzņēmumi var rīkoties pēc patikas, lietot kādu valodu vien vēlas savās iekšējās darīšanās, bet visos veikalos un pakalpojumu vietās katram Latvijas pilsonim būs tiesības prasīt un saņemt pieklājīgu atbildi latviešu valodā. Sarunas ar valdību (valsts, rajona, pilsētas utt) risināsies tikai latviski. Valdības iestādes savus rīkojumus un pasūtījumus izteiks latviski. Valsts izmaksās pensijas un sniegs sabiedriskus pakalpojumus tikai latviski runājošiem pilsoņiem. Valsts nemaksās bezdarba pabalstu un neizsniegs dzīvokļus latviski nerunājošiem.

Jebkāda valodas ‘brīvprātīga izvēle’ ir māns, postošu svešu ietekmju gļēvs turpinājums. Tā ir atbildības nonivelēšana tizla praktiskuma līmenī un latviskas nākotnes apdraudēšana.

Latviešu valodas pareizrakstību noteiks īpašs kongress, kas sastādīsies no valodniekiem, skolotājiem un literātiem. Tas panāks radošus kompromisus ch − h, ŗ − r u.c. sīkumos. No mūsu valodas sistemātiski jāizravē krasākie slavismi, anglismi u.c. Jāsastāda jauna pareizrakstības vārdnīca. Valodas kongresam jānozīmē darba grupas dialektu (latgaļu, ventiņu u.c.) saglabāšanai un dokumentācijai. Jauna komisija pārņems Latviešu literārās valodas vārdnīcu, izravējot no esošās slavismus un sociālisma atliekas, reizē tajā ienesot trimdas mantojumu un jaunvārdus. Cita komisija, piesaucot lietpratējus, revidēs un papildinās trimdā izdoto Latviešu techniskās terminoloģijas vārdnīcu. Šo darbu finansēs Izglītības ministrija, izkārtos vārdnīcu iespiešanu un īsā laikā tās nodos lietošanai katrā skolā, televīzijas, radio un izdevniecību redakcijās, valdības iestādēs utt. Pa laikam vārdnīcas jāpārrediģē. Valdības pienākums ir pavērt ceļu mūsu valodas renesancei. Izvairīšanās no tāda pienākuma nav attaisnojama. Bez tīras un dzīvas latviešu valodas mēs neesam tauta. 

Latvijas sabiedriskai videi jābūt pilnīgi, nepārprotami latviskai. Ielu nosaukumiem, piem., jāparādās tikai latviešu valodā. Galveno šoseju uzraksti būs visās trīs Baltijas valodās. Valsts izdotajās kartēs apzīmējumi būs latviski. (Privātas firmas lai izdod tūristu kartes svešvalodās − lūdzu!) Valdība pieņems un izsniegs dokumentus tikai latviešu valodā. Telefona centrāles pakalpojumi − izziņas, jaunas telefona grāmatas, ierīču un labojumu pavēles − būs tikai latviešu valodā. Veikalu izkārtnes vispirms būs latviešu valodā, kuŗai blakus var parādīties svešvaloda mazākā formātā − līdzīgi Kvebekas izkārtņu likumam. Ja valsts pārraudzībā paliek televīzija, radio un pāris izdevniecības vai avīzes, šīs iestādes savu darbu veiks tikai latviski. Izņēmumi: latviešu valodas mācīšana nerunājošiem, informācijas sagatavošana ārzemēm. Latvijas valsts attīstīs un atbalstīs skolu sistēmu (no bērnudārza līdz universitātei), kuŗā mācību valoda būs latviešu valoda. Izņēmumi: nozīmētas valodu skolas (piem., t.s. angļu vidusskolas) un dialektu (piem., latgaļu) mācīšana. Latvijas valsts netērēs līdzekļus nekādai paralēlai izglītībai svešā valodā, ‘divām straumēm’ utt. Toties, katram indivīdam un grupai būs pilnīga brīvība privāti organizēt un veidot savas skolas pēc prieka un patikas − par tām arī rūpējoties un maksājot. Tomēr tādu skolu absolventiem jāiztur latviešu valodas pārbaude. Tāpēc tām būs jāmāca latviešu valodu kā obligātu priekšmetu. Latvijā nedarbosies neviena skola vai ‘institūts’, kas nemāca latviešu valodu un vēsturi kā obligātus priekšmetus. Mācības spēku kompetenci kārtēji pārbaudīs. Mācības spēku pienācīgi atalgotais pirmais pienākums būs mācīšana, un atkal mācīšana un vēl blakus papildmācīšana − nevis pētniecība, darbošanās ‘institūtos’ vai privātos pasākumos uz valsts, t.i. pilsoņu rēķina.

Pilsonības noteikumiem jāatsaucas uz latviskumu − vai nu iedzimtu, iemantotu, vai brīvprātīgi pieņemtu − nevis uz izcelsmi vai Latvijā nodzīvotiem gadiem. Latvijā dzīvos tikai latvieši. Latvija labprāt un ar prieku pieņems visus, kas patiesi ciena latviskumu. Latvijā neuzturēsies atsevišķas, pa dažādām kategorijām un vēlmēm sadalītas ‘tautības’ ar paralēlām tiesībām un atšķirīgām prasībām. Latvija tādas prasības noraidīs, un paralēli dzēsīs savstarpēju pilsoņu neiecietību. Moderna valsts savā teritorijā dzīvojošiem pilsonību nepiešķir automātiski un arī Latvija to nedarīs. Pilsonību ir jāpieprasa, reizē nododot solījumu pieņemt atjaunotas, latviskas valsts ideju un skaidri nozīmētus pilsoņa pienākumus − turklāt uzrādot minimālas spējas un gribu apzinīgi dzīvot kā normāla latviskas sabiedrības sastāvdaļa (nevis kā tajā svešs, pat naidīgs ķermenis). Pārāk daudz ciests, pārāk daudz zaudēts un izturēts, lai atjaunotas Latvijas pilsonību padarītu par lētu mantu. Un daudz smaguma vēl Latvijas pilsoņiem stāv priekšā.

Valdībai visādi jāveicina pasaulē izklīdušu latviešu dzīvā spēka atgriešanās Latvijā. Prioritāti un palīdzību saņems Krievijā pēc izsūtījuma palikušie, ar nolīdzinātu ceļu uz zagtu īpašumu atgūšanu un atjaunošanu. Valdībai jāapzina un Latvijā jānogādā izsūtījumā un trimdā radušās kulturālās vērtības. Valdība rosinās visu pasaules latviešu sasaukšanos, vienošanos kopīgā ceļā. Valdībai jāuzstāda īpaša vēsturnieku komisija, kura sazīmēs visu šī gadsimta Latvijas ‘izceļotāju’ gaitas, no savāktajiem materiāliem sastādīs grāmatas un mācības kursu, un to ievedīs skolās kā obligātu (un skumju) priekšmetu. Mums jāzina, kur esam bijuši un kas esam. Un kādi esam sanākuši.

Latvijai ir jābūt likumīgai, taisnīgai, kārtīgai un tikumīgai. Latvijas raksturam, cieši blakus valodai, jāatjaunojas un jāaug latviskā garā. Tāpat kā dabisko un sabiedrisko vidi, to ir steidzīgi jāatsārņo. Latviskumam, kā pozitīvam spēkam, ir vajadzīga sava elpa un telpa.

Vispirms jāpanāk okupācijas kaŗaspēka, tā piederīgo, iekārtu un piekabināto līdzskrējēju pilnīga, nepostoša, mierīga izvākšana. Ienīstām koloniālisma atliekām, jo īpaši atvaļinātiem virsniekiem un demobilizētiem zaldātiem, nav nekādu tiesību uzturēties citas valsts teritorijā. Tas ir gudri runājošo lielo varu vēl neizdzēsts kauna traips. Jānoraida visas krievu imperiālās, t.s. stratēģisko interešu pretenzijas, it īpaši prasības, kas saistās ar militāru bāžu vai citu ‘objektu’ ieperināšanu Latvijā. „Tāpat, nevienai svešai bruņotai vienībai, lidmašīnai, tirgus mantai, izejvielai, vai citam objektam nav nekādu tiesību bez atļaujas krustot Latvijas teritoriju. Neatlaidīgi jāprasa nozagtās Abrenes atdošana un jāatbalsta līdzīgas prasības no leišu un igauņu puses. Formāli, publiski jāpanāk i krievu i vācu atzīšanās un atvainošanās par Molotova-Ribentropa pakta noziedzīgo rīcību un nekaunīgi jāprasa smagas reparācijas seku izlīdzināšanai. Par vainu ir jāmaksā vainīgajiem, nevis upuŗiem. Godu un cieņu ir jānopelna pat brašiem kaimiņiem.

Ātri jāpieņem likumprojekts kas, līdzīgi čehu un ungāru paraugam, liedz bijušiem čekistiem, iekšlietu ministrijas darbiniekiem u.c. ‘uzticības personām’ uz pieciem gadiem saņemt valsts algu un kandidēt vēlēšanās. Tādiem arī automātiski liegs pilsonības dokumentus un ārzemju pases. Jāpārbauda ne vien ievēlēto deputātu kompartijas biogrāfijas, bet arī ministriju, skolu, iestāžu darbinieku − lai Latvijas pilsoņi var būt droši, ka ‘tie paši’ līksmi nerīkojas tāpat tālāk uzfrizētā aizsegā (un, dabīgi, pretojas nopietnām pārmaiņām). Demokrātijā pilsoņiem ir tiesības pārmeklēt to cilvēku stāju, kas vada un palīdz veidot valsts attīstību. Savstarpēju uzticību nevar panākt ar tukšiem vārdiem, bet gan atklāti, principiāli rīkojoties. Kūtrība un vilcināšanās atklātības ievešanā pavairo aizdomas un neuzticību. Vajadzīgs krass lūzums, kas skaidri liecina, ka pagātnes amorālā rīcība ir beigusies − citādi var viegli atjaunoties vecā kārtība.

Bijušie apspiedēji un izmantotāji nedrīkst nesodīti brīvi apgrozīties atjaunotā Latvijā. Valdībai jāņem nesenā Vācijas akcija par paraugu, kur ieslodzīti trīs bijušie robežsargi un pārbēdzēju apšāvēji, un jāatklāj bijušā režīma archīvus un nekavējoties tiesas priekšā jāved noziedznieki, vienalga, kas tie būtu. Pārbaudes laikā apsūdzētajiem jāatkāpjas no darba. Neizdot nevienu čekistu, desantnieku, melno bereti, partorgu, kompartijas ierēdni Krievijas žēlastībai pirms attaisnošanas vai notiesāšanas! Tāpat valdības pienākums ir vākt cietušo liecības, tās nodot īpašai, neatkarīgai izmeklēšanas nodaļai. Tādos izmeklēšanas procesos no valdības puses nedrīkst piedalīties neviens bijušā režīma ‘aktīvais’. Procesi būs atklāti, spriedumus obligāti ziņos televīzija, radio, prese. Valdība nozīmēs īpašu komisiju, kuŗa sīki dokumentēs Latvijai okupācijas laikā nodarīto, nolaupīto, izpostīto un izveidos memoriālu ansambli ar okupācijas upuŗu vārdiem (Gorbačova pēdējos ieskaitot) centrālā, godināmā, neaizmirstamā vietā. Tur jābūt skaidri redzamam Molotova-Ribentropa pakta slepenā protokola teksts, lai visiem reiz skaidrs, ka lielie kaimiņi mums nav nekad laba vēlējuši. Valdība izveidos neatkarīgu komisiju, kuŗa uzdos neitrāliem vēsturniekiem sastādīt i fašistu i komunistu okupācijas laiku vēstures precīzu atskaiti, īpaši iezīmējot mūsu tautas līdzskrējēju darbību abu okupantu kalpībā, un no šiem materiāliem veidos obligātu mācības kursu skolās. Fašistu laikam izejas punkts varētu būt Haralda Biezā Sveši kungi, pašu ļaudis. Mums piederēs nākotne tikai tad, kad pilnīgi skaidra būs sāpīgā pagātne. Un tikai tad jaunā paaudze varēs atmest lielā mērā attaisnojamo cinismu.

Valdībai ātri jāsastāda nacionālas, labi bruņotas un algotas muitas, robežsargu, policijas, zemessargu un mafijas apkarošanas vienības. Tās nepieņems nevienu bijušā režīma ‘aktīvo’ bez stingras pārbaudes un pakāpeniski neuzticamus elementus no ierindas iztīrīs. Ar noteiktu, stingru rīcību šīm vienībām ir jānopelna tautas uzticība un paļāvība. Pie reizes ievedīs nežēlīgu ieroču kontroli un ‘sitēju’ bandu likvidēšanu un deportāciju. Latvijas teritorijā pilsoņiem un ciemiņiem, ikdienā un darba vai veikala darījumos, jājūtas drošiem, neapdraudētiem, neielenktiem. Notiesātus prastus noziedzniekus iedalīs darba rotās, kuŗas labos Latvijas ceļus, tiltus utt. Kriminālu organizāciju īpašumu un mantas konfiscēs, publiski pārdos un ienākumu izdalīs okupācijā cietušiem, bāreņu namiem utt. Šī darba rezultātus regulāri ziņos presē.

Valdība aicinās publiku debatēt fundamentālus jautājumus. Par cik lai Latvija bruņojas, kādu lai uzstāda kaŗaspēku? Vai jāiestājas kādā aizsardzības blokā, piem., rietumu Ziemeļatlantijas? Vai neitrālā blokā, piem., Skandināvijas loka? Kā un ar ko Latvija nodrošinās savu neatkarību? Ko varam mācīties no Šveices un ASV modeļiem, kas (gan krasi atšķirīgā izpildījumā!) paredz pilsoņu armiju un pat miera laikā pieļauj t.s. ieroču tiesības? Vai tas neved uz Bosnijai līdzīgu likteni? Kādas nepārkāpjamas tiesības pieder pilsonim? Kāda noteikšana valstij? Kas to garantēs? Satversme? Ja vajadzīgs to mainīt, kā to veikt − ar referenduma palīdzību?

Deputātiem, ministriju darbiniekiem u.c. dažādu valdības līmeņu ierēdņiem nebūs tiesību paralēli piedalīties privātos uzņēmumos, kas tirgojas ar valdību. Tie nedrīkst savu darba vietu un laiku izmantot privātiem darījumiem.

Īpaša valdības komisija pārbaudīs katra steidzīgi privatizēta (varbūt − nolaupīta) uzņēmuma, veikala, kolhoza u.c. īpašuma statusu, lai būtu skaidrs, ka īpašumi nav pārņemti nelikumīgi, par smiekla naudu. Tikai demokrātiski ievēlētai valdībai, t.i. šogad ievēlētai, nevis iepriekšējai, īr tiesības privatizēt kopēju īpašumu. Latvijas valdība neatzīs neviena bijušās PSRS objekta privatizāciju kā likumīgu, ja tajā visus (jaunos) noteikumus ievērojot nav piedalījušies Latvijas pilsoņi. Latvijas teritorijā bijušo valsts īpašumu var apsaimniekot tikai Latvijas pilsoņi. Latvijas valdība neļaus bijušā režīma cilvēkiem turpināt kopēji sastrādātas mantas, īpašumu, izejvielu un intelektuālas preces izlaupīšanu − lai kā tie piesauc demokrātisku kārtību. Tāpat Latvijas valdība nevar tincināties ar šaubīgu rietumu biznesmeņu piedāvājumiem un solījumiem un nevienam nevar piešķirt īpašas priekšrocības.

Latvijas civilā pārvalde (visos līmeņos), kārtības sargi un tiesas būs neatkarīgas, politiskas ietekmes netraucētas iestādes, kuŗas paklausīgi ievēros konstitūciju un likumus. Pilsoni uzskatīs kā nevainīgu līdz tam brīdim, kad apsūdzējumu nepārprotami un bez spaidiem pierāda. Pilsonis var tiesas priekšā aizstāvēties pats, vai izsaukt lietpratēju palīdzību, kuŗu automātiski sagādās valsts, ja pilsonis nespēj segt izdevumus. Policijai nav nekādu tiesību aizturēt ‘aizdomīgu’ pilsoni, izdarīt kratīšanas vai citādi rīkoties ārpus likumu noteikumiem. Tādā veidā var izsprukt viens otrs vainīgais, bet tādā veidā arī necietīs nevainīgie un kārtības sargi labāk apzināsies savu kompetenču robežas.

Tādā pat garā skolu pārvaldi stipri jādecentralizē, skolas uz vietas jāpārrauga ievēlētām vecāku komitejām, kuŗām izglītības standartus un kursus (ar jaunām grāmatām) piesaka Izglītības ministrija. Valdībai jādod priekšroka mazāku pilsētu un lauku skolu mācību līmeņa pacelšanai. Infrastruktūru (ceļus, parkus utt.) pārraudzīs vietējie ļaudis. Cik vien iespējams, vietējām pašvaldībām jārīkojas patstāvīgi, negaidot ‘centra’ piekrišanu. Demokrātiju jānodod tautas rokās katrā praktiskā ikdienas jomā, ar attiecīgi atvēlētiem līdzekļiem un izpildes personālu. Vara, kā reiz teica par kultūru, pieder tautai. Nost ar birokrātiju!

Latvijas valdība budžetu sastādīs balansētu, izejot no sagaidāmiem ienākumiem, lielākoties nodokļiem − algas, pārdošanas, muitas u.c. Valdība īpašas nodokļu atlaides piešķirs jaunsaimniekiem, jaunu firmu veidotājiem, remontētājiem, teātŗiem, koŗiem, orķestŗiem u.c. ekonomijas un kultūras jaunrades pasākumiem. Jaunsaimniekiem uz pieciem gadiem strīpos visus nodokļus, kas maksājami sakarā ar darba rīku, materiālu, benzīna u.c. izejvielu vai rīku iegādi. Ienākumu nodokli atvilks tekoši darba vietās. Pārdošanas nodokli tāpat. Pasākumiem, kas nodokļus nemaksā, atņems atļauju tirgoties un tos likvidēs. Ievedama papildus luksa nodoklis, kuŗu maksās zināmu automašīnu īpašnieki, importa preču cienītāji, dārgu viesnīcu izmantotāji u.c. Luksa nodokļa iekasētie līdzekļi ietu tieši skolām un kulturāliem pasākumiem. Ikvienam Latvijas pilsonim jāapzinās, ka valsts spēj tikai to, ko līdzekļi atļauj un ka līdzekļus ar darbu sagādās paši pilsoņi, neviens cits.

Latvijas vide ir steidzīgi glābjama, uzpošama. Ikviens uzņēmums, veikals, ikviena dzīvokļu un privātmāja, ikviens kiosks un restorāns, kā īpašnieki tā iedzīvotāji, atbildēs par vides kārtību un tīrību tuvā apkaimē, dzīvokļu ēku trepju telpas un koridorus ieskaitot. To var panākt ar kooperatīvu pašdarbību, vai algojot palīgus. Ievedama lietotu kārbu un stikla pudeļu sistemātisku nodošana atkallietošanai. Piesārņošanu un vandālismu jāsoda nežēlīgi. Nehigiēniskas publiskas ēdnīcas, labierīcības (‘Staļina kāpnes’) u.c. jāslēdz. Valdība sasauks komisiju, kas dokumentēs okupācijas laikā nodarītos vides bojājumus − it īpaši bijušo militāru bāžu un ‘vissavienības’ rūpnīcu teritorijās, sastādīs aptīrīšanas plānus un rēķinus iesniegs valdībai tālāknodošanai. Valdība sastādīs neglābjami sārņojošu uzņēmumu likvidēšanas sarakstu un sagatavos šo uzņēmumu slēgšanas plānu trīs gadu posmā. Nevienai jaunai rūpnīcai, vai citam pasākumam, lai cik tas būtu pievilcīgs, interesants vai ‘rentabls’, nepiešķirs būves, darbošanās, vai tirgošanas atļauju, elektrības, ūdens, ceļu, vai telefona pievienojumu bez publiskas plānu caurskates, kas aprēķina iespējamus vides bojājumus un pie padomdošanas un lemšanas aicina ne vien lietpratējus, bet arī pasākuma kaimiņus, konkurentus un klientus. Vides aizsardzībai katrā gadījumā jādarbojas demokrātiski un uz vietas, nevis ar rīkojumiem ‘no augšas’. Par projektu pieņemšanu vai noraidīšanu ziņos prese. Arī Latvijas vide pieder tautai un nevienam nav tiesības to patvarīgi izmantot.

Saprotot vides kulturālo nozīmi, valdība ar lietpratēju palīdzību apzinās un atjaunos pieminekļus, vēsturiskas vietas, muzejus, pilis, lauku baznīcas, ceļa zīmes, vietu vārdus utj., sadarbojoties ar jau iesāktiem projektiem, piem. Latvijas Kultūras fondā. Šai darbā enerģijai un ieteikumiem lielākoties jānāk no rajoniem; tiem arī jāuztic atjaunošanas darbu izpildīšana. Ieteicama ir „Mantojuma pārvalde”, kas šo darbu koordinētu valsts mērogā un izdotu Latvijas kultūras mantojuma karti, sagatavotu informāciju skolu un tūrisma vajadzībām. Latvijā nav tādas vietas, kas būtu bez vēstures. Vēsturei ir no jauna brīvi jāelpo. Un to ir jāciena.

Valdība paralēli novāks visus okupācijas laika pieminekļus, simbolus, bļendukus u.c. svešus objektus, piem., neskaitāmus Ļeņina tēlus, bet tos neiznīcinās. Tos novietos īpašā okupācijas muzejā, blakus cietušo memoriālam. Šī dubultmemoriāla apciemošana būs obligāta visiem pilsonības pieprasītājiem.

Vide ir arī, vissvarīgāk − garīga. Latvijā jābūt pilnīgai reliģiskai, politiskai un vārda brīvībai. Nekur, nekad nav pieņemama cenzūra vai valsts iestāžu patvarīga rīcība uzskatu izpaušanas un pašizteiksmes ierobežošanā. Un otrādi: nav pieņemama oficiālas līnijas uzspiešanu – ārī ja valsts ipašumā paliek televīzijas, radio, preses iestādes. Valsts satversmē būs ASV konstitūcijai līdzīgs pants, kas saka: valdībai nav atļauts pašizteiksmes brīvību jebkādā veidā ierobežot. Vienīgais izņēmums: valdība drīkst, ar augstākās tiesas piekrišanu, ierobežot darbību vai uzskatu paušanu, kas apdraud valsts demokrātiskai pastāvēšanai. Dabīgi, paliek spēkā normāli publiskas drošības un iestāžu vai personas labas slavas aizstāvēšanas noteikumi un civillikumi. Valdība atvēlēs pienācīgus līdzekļus archīvu, bibliotēku, kultūras eksponātu un krātuvju sakopšanai un uzturēšanai, paralēli organizējot trimdā radīto vērtību pārnešanu dzimtenē, un radīs īpašu programmu, kas Latvijas latviešus ar šīm vērtībām iepazīstinās. Tā veicinās labāko latviskas kultūras šedevru tulkošanu, uzvešanu un izstādīšanu ārzemēs un labāko no ārzemju kultūras ievešanu Latvijā − gan lielāko daļu šī darba atstājot privātās rokās, ar privātiem līdzekļiem.

Latvijas valdība īpašu uzmanību pievērsīs katastrofālam izirušu laulību, pamestu bērnu un alkoholismā, sīkā blēdībā vai vienaldzībā iegrimušo indivīdu stāvoklim. Arī šie ļaudis ir daļa no mūsu tautas un mums nekad nepašķirsies pilnīgs ceļš uz augšu, ja neņemsim viņus visus līdz kā pilnvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc valdība aktīvi atbalstīs krustvecāku un bērnu adoptēšanas programmas, kuŗas organizēs privāti; tā bāreņiem izkārtos īpašas mācību programmas un atradīs vietas labās skolās; tā veicinās skautu, gaidu un sporta nodarbības; tā stipri vairos pirmās šķiras bērnu ārstu un psichologu skaitu un maksās tiem labas algas; tā palīdzēs ārstēt alkoholiķus, atrast tiem darbu un nodrošinās, ka vecāki maksā pamestiem bērniem pabalstu. Valsts neuzņemsies rūpes par pilsoņu nemorālu rīcību, izvirtību un kļūdām − bet gan palīdzēs noklīdušiem, cieši mudinās uzņemties atbildību, sameklēs slapstīgos un vedīs tos pie pienākumu izpildīšanas.

Latvijas valdība liks savu pilsoņu veselību pirmā vietā un izveidos priekšzīmīgu veselības nodrošināšanas sistēmu, visiem vienlīdzīgi pieejamu bez kukuļošanas, samaksātu no atvilkumiem darba vietā un pensionāriem par brīvu.

Latvijas pilsonim ir jābūt veselīgam, gudram, apzinīgam, godīgam, strādīgam, uzņēmīgam, pašapzinīgam, atjautīgam, palīdzīgam un lepnam. Nedrīkst būt nekas valdības uzbūvē, iekārtojumā, vai rīcībā, kas kavētu kāda pilsoņa personīgai attīstībai līdz savu spēju robežām.

Latvijas ekonomijai ir jābūt sakarīgai, nesārņojošai, patstāvīgai.

Tas nozīmē, vispirms, ka valdība nodrošinās pārtikas, elektrības, benzīna u.c. nepieciešamu izejvielu normālu ražu un piegādi. Tā sadarbosies ar citām Baltijas valstīm pamatvielu un pakalpojumu iegādē, eventuāli izveidojot Baltijas koptirgu. Valdība, pēc izdevības aprēķiniem, iesaistīsies Eiropas koptirgū. Valdība prasīs un pieņems humanitāru palīdzību (bez absurdām muitas likmēm!) cik vien ilgi nepieciešams un garantēs tā sadali trūcīgākajiem. Valdība nemaksās pensijas citu zemju pilsoņiem un tos arī citādi (piem., ar dzīvokļiem, veselības nodrošināšanu) bez maksas neapgādās. Valdība vispirms rūpēsies par Latvjas pilsoņu labklājību. Labklājība ir demokrātijas noturīgākā garantija.

Latvijas ekonomijas pamatos būs privātīpašums un privāta iniciatīva. Valdība īpašuma nodrošināšanai un iniciatīvas veicināšanai novāks birokrātiskus šķēršļus rajonos, pilsētās un it īpaši laukos. Pārorganizēs ministrijas, izejot no vajadzības, nevis vecām paražām. Viena gada laikā valdība izstrādās un nodos balsošanai referendumā ekonomijas plānu, kas paredz:

a)  tos pakalpojumu sektorus, kas paliek valsts īpašumā (piem. elektrības piegāde, telefonu tīkls, ostas, lidlauki), un tos, kas paliks privātās rokās (piem., pārtikas piegāde, tūrisms, alkohola ražošana un pārdošana);

b)  tos kultūras sektorus, kas paliks valsts aizgādniecībā (piem., skolas, televīzija), un tos, kuŗos valdība neiejauksies (piem., teātŗi, avīzes);

c)  tos sabiedriskos pakalpojumus (piem., veselības nodrošināšana, pensijas), kas paliek valdībās pārvaldē, un tos (piem., tālsatiskme, celtniecību), kuŗiem jāveidojas privāti.

Valdība izziņos vispār saistošas, nevis gadījuma rakstura, likmes un likumus ārzemju firmām un ieguldītājiem. Ne vien tiem, bet arī vienkāršiem cilvēkiem, skaidri jāzina − kāda paredzēta nākotne, kur izdevīgi likt pūles, naudu un cerības. Valdības pienākums: visādi izveidot labvēlīgu ekonomisku klimatu, atraisīt un mudināt pilsoņu spējas, uzņēmību, gudri iesaistīt palīdzību no ārpuses. Jādara visu, lai ekonomija varētu rāmi, netraucēti plaukt un attīstīties.

Latvijas valdība, līdzīgi Japānas u.c. valdībām, izpētīs un sastādīs stratēģiju, kas izvirzīs ne vairāk kā pusduci ekonomisku sektoru, kuŗos iespējami labi panākumi Eiropas un pasaules tirgos. Valdība nepiešķirs aizdevumus, kreditu, vai citādu palīdzību pasākumiem, kas neietilpst šajos sektoros. Tāpat valdība veicinās mācību programmas, kas šiem sektoriem sagatavo lietpratējus. Ir skaidrs, piem., ka Latvija nebūs (un nevēlas būt) smagās rūpniecības zeme; ir, toties, iespējams atdzīvināt lauksaimniecību, zveju, zāģētavas; uz nākotni skatoties, arvien vairāk jādomā par ‘smadzeņu darbu’ − piem., dator- un saziņtechniku, t.s. elektroniskiem pakalpojumiem. Tādās jomās valdība necietīs emigrāciju (‘smadzeņu eksportu’), drīzāk − līdzīgi Īrijai − centīsies savienot mācības sistēmu ar radoša un labi atalgota darba iespējām. Pēc pamatīgas aptīrīšanas un kārtības un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas, Latvija varētu (atkal!) uzzelt kā patīkams tūrisma mērķis. Tāpat jāuzlabo ceļi, tilti, lidlauki, telefona savienojumi, ostas, dzelzceļi (ar Eiropas sliežu platumu) u.c. Valdība var uzstādīt muitas likmes, kas kādu laiku no tirgus sacensības pasargā tos ekonomijas sektorus, kuŗiem vēlama attīstība un pabalsts, bet valdība neliks muitas uz tādām precēm, ko Latvijā neražo. Valdība var arī rezervēt ekonomijas sektorus, kuŗos īpašnieki var būt tikai Latvijas pilsoņi. Valdība principā neierobežos ārzemju ieguldījumus, bet paturēs tiesības stratēģiskos sektoros pieprasīt saimnieka (resp., Latvijas pilsoņu vairākuma) tiesības.

Valdība cieši kontrolēs valūtas izmaiņu Latvijas teritorijā, nevienai bankai vai aģentūrai nepiešķiŗot monopolu, un panāks Latvijas lata normalizāciju vai stabilitāti pasaules valūtu tirgū uz Latvijas ekonomijas pamatiem. Latvijas uzņēmumiem jāspēj savus budžetus uzstādīt un darba plānus veidot rēķinoties ar stabilu naudas kursu. Valdība pārņems vai izmantos visus t.s. valūtas veikalus pasaules valūtu uzkrāšanai. Neviena prece, neviens pakalpojums neies cauri Latvijas teritorijai bez attiecīgas nodokļu vai muitas samaksas − izņemot īpašus pasākumus, kas darbojas t.s. brivā tirgus zonās. Valdība neatlaidīgi pieprasīs zagta valsts īpašuma, piem., ārzemju konsulātu un sūtniecību, atdošanu, vai atpirkšanu.

Valdība veicinās Latvijas pilsoņu brīvu ceļošanu pasaulē un ciemiņus uzņems Latvijā kā normāla pasaules valsts. Tas nozīmē:

a)  savstarpēju bezmaksas vīzu nokārtošanu ar citām zemēm u.c. šķēršļu novākšanu;

b)  pievienošanos pasaules saziņtīkliem (pastam, telefonam, elektroniskiem saziņtīkliem utt.) un modernu saziņtīklu izveidošanu Latvijā;

c)  t.s. apmaiņas nodokļu likumus sakarā ar citu valstu mācības spēku, uzņēmēju, pensionāru un citu uzturēšanos un darbu Latvijā;

d) kvalitatīvi teicamas, atzītas akadēmiskas apmaiņas programmas, kuŗas ļauj Latvijas studentiem studēt ārzemēs un ārzemju studentiem Latvijā tāpat;

e) intensīvu Eiropas valodu, it īpaši angļu, mācīšanu Latvijas vidusskolās un universitātēs;

f)  intensīvu latviešu valodas mācīšanu repatriantiem un viesiem;

g) savstarpēju muitas un citu kontroļu novākšanu starp Baltijas valstīm un pakāpeniski tālāk, piem., starp Baltiju un Skandināviju.

Tādas ir manas vēlmes neatkarīgai Latvijai.

Kāda Latvija vēlas veidoties un būt? Kādai tai vajadzētu būt? Ar vienkāršu, paļāvīgu (varbūt pārāk akli cerīgu) būs, kā reiz G. Priedes lugā Ar būdu uz baznīcu, nepietiek. Kā būs? Atbilde ir katra pilsoņa rokās un − sirdī, nevis birokrātu plānos. Latvijas pilsoņu kopīga atbilde ir šodien vienīgais morālais dzinējs, kas var veidot sakarīgu Latvijas politiku. Nekam citam un nevienam citam nav tiesības to darīt.

Tīri praktiski mērķi nederēs, jo tad Latvija sasniegs stipri mazāk − no tādiem, kā vienmēr, var atkāpties. Pārāk ilgi latviešiem ir bijis jāiztiek ar ļoti maz, lai tagad neizteiktu ideāli vēlamo, pienācīgo, vajadzīgo. No tā varbūt varēs vienu otru soli vēlāk atkāpties, bet šodien jāstāv taisni − lai citi redz, un saprot. Lai saprotam paši. Un sadūšojamies.

Un tāpēc gribu teikt mūsu deputātiem un jaunajai valdībai to, ko modernās Eiropas pirmās (un necili aizmirstās) republikas − Korsikas − prezidents Paskals Paoli teica, šīs mazās un bieži apspiestās salas parlamentu (Konsultatu) atklājot 1762. g. maijā:

Jūsu brāļi un māsas, līdzgaitnieki, Jūs ievēlot kā pārstāvjus ir nodevuši savas visdārgākās intereses Jūsu rokās... tādēļ pārbaudiet savas sirdsapziņas, apgaismojiet viens otru atklātās pārrunās, un esiet droši, ka kopēji Jūsu lēmumi tiešām kļūs par valsts likumiem tāpēc, ka tie būs patiess tautas gribas iemiesojums.

Kādus lēmumus no jaunās Latvijas Saeimas sagaida tauta Latvijā?

 

Juris Mazutis