– vakars; dzeltenās kaites

iela,

dzelteni sprauslo vēnas

un artērijas,

zem kokiem kapilāru

dzeltenās lāses,

dzelteni acu baltumi

namam,

un sienas: sīpola sausā dzeltenā

miza,

kas lobās

(Vangoga saulespuķu

kūlenis priecīgs

griežas mēnessaules dzelteno asiņu

strūklas;

un dzeltena plūme, kas

sabrūk, virziens:

uz centru,

vidu

           uz cieto melno

kaulu)

− ielu krustojumā

gaismas

− dzeltena gaisma:

slieksnis starp

te

  un

    tur –

– vilnis, kas norij

margas uz pastaigu takas −

– pastaigu taka, kas norij

kokus, zāli, žogu,

no lielceļa šķīrēju −

– lielceļš, kas norij

krastmalu:

uzbērumu, pakāpienus,

kāpnes, līkloču celiņus,

zarus pār galvu, saknes

zem kājām; un iela:

lunkanais zutis −

− iela, kas norij

namus, diženās celtnes,

klaidoni kaķi, suni

bezpajumtnieku −

− bezpajumtnieks suns, kas norij,

kas lok, uzlaiza

mēnesnīcu−

− mēnesnīca, kas norij

tiltu −

līgano, grīļīgo tiltu,

pilnu līdz malām,

gatavu pārsprāgt,

gatavu krist −

− un līcis, tur dziļi lejā zem tilta:

izsalcis

gaida

gaida

pacietīgs –

– akmens − roze

rožakmens (vāze/puķe)

– pārvērtības

− roze

iznirst no miglas

tumšsarkans nokaitēts vērsis

mēle šūpojošs zvans

roze

– tā roze, ostas vārtos kas aug:

tikšanās atvēries zieds,

ardievu dzēlīgā liesma −

− viņi sniedzas viens otram pretī,

viņi pieskaŗas viens otram,

saskaŗas

atkal − atkal – un atkal

− simtreiz − simtām reižu

− uz viņu pirkstiem,

uz rokām

sārtas tulznu rozes −

− skaistās, skaistās ziemcietes

rētas −

− rožakmens −

(vēlāk, ikreiz, kad viņi pieskaŗas tam,

sāk kvēlot viņu rokas un pirksti,

pielīst telpa rožsārtas blāzmas;

viņiem zināms

klusā akmens,

trīsošās rozes

noslēpums)

– mana seja − sevī kas veŗas

un Tevī

un citos, un

aiz tā:

mana

Tava

citu

sejas

= Dieva seja;

un: mēs

esam

viens.

STIKLA SIEVIETE

(divi fragmenti)

Stingusi

stikla pūtēja piešķirtā

atdevības žestā,

stikla sieviete

skatās visam cauri un pāri, −

ari skaistulei no

īstas asins un miesas:

sekodama iemīļotā pēdām, tā

te ieklīdusi, izraud nu

savas pirmās mīlestības

nožēlas −

klau!

starp elsām saklausāmas

jaunās mīlnieces

lamentācijas:

„met tavas acis spožu laso,

apcērt kaklam

un žņaudz;

vēlāk ne viena vien staigā

ar noliektu galvu, −

atvairīt? aizbēgt? kaklu

aiz dārgām rotām glābt?

− par vēlu!

pārtrūkst

koraļļu virtene,

krūtis pašas

pretim tev steidzas;”

„caur tavas mīlestības

skatieniem

eju kā caur bīstamiem

nāves stariem, −

tie negalina, nē,

tie bezmiegā ietrenc

līdz pat rītausmai, sārtiem

cherubiem spiežoties rūtis,

un kā saules pārkaitēta

sāpu un sūrstu”

Bet stikla sieviete?

No pēkšņām gaismas maiņām

kā no bezmēra mīlestības

visa staro − vai tumst

it kā zinot:

izkusis pērnais sniegs, −

pāri visām prāta barikādēm

celsies citi elsu, citi

nopūtu viļņi.

Kritīs citi sniegi.

Atkal mākslas galerijā
stikla sievietei mūžam
uzticīgais nāk
un, viņas auguma tvirtās
līnijas acīm glāstot,
meditēt uzsāk:

„Ai, šie nekad nesa-

­vienojamie milzu „E”,

Erotika un Eklektika,

kāda gan bezdibenīga

schisma nošķir,

svelošo „E” no vēsā!

Erosa ņurcītie palagi, tie

plandīsies līdzi līgavas bruncim

līdz pat vaļējam

zemes klēpim, −

dzīvē atkal un atkal tikties

būs Faustiem ar Margeritām,

nekad vairs

Dantem un Beatričei.”

Saulē karsts, san gaiss,

un mīlētājam liekas − runā

pavisam liegi un mīlīgi

viņa pielūgsmes izredzētā −

Venēcijas stikla pūtēja

meistardarbs:

„Nāc,

manis apbrīna mulsinātais!

šo diennakt es būšu tev

Beatriče.

Šai antikvariātā

glabājas

šis tas no elles un no

purgatorijas −”

Viņš pacilā zelta

Inkrustācijas

vizošu krucifiku, diezin kādu

svētību, kādu apgrēcību

liecinieku.

Turpat

sienmalē slejas aiz

izbāzta leoparda

senlaiku moku rīks:

kā lāsmo pamestās

upuŗu asinslāses! kā tumsā

atspīd asinskārā zvēra

neīstās acis!

Bet

aiz loga ārā no zemes

krokusi spraucas

un kā mēļi taureņi

dreb vējā virs sniega.

Ja piemiedz plakstus mazliet –

var redzēt tumši violetus

taureņus, taureņus vien.

Nosaukt

viņu vārdā ir

tā kā paņemt zīmuli

un iezīmēt visas pasaules pelēkajā

papīrā, kā uz kartes,

spilgti melnu

punktiņu

(degpunktiņu) bez

dimensijām, kas ir aizdedzies

manu smadzeņu sausajos papīros, un tagad

deg un nesadeg). Pateikt par viņu teikumu ir to tvert

laikā tāpat, kā daba to tveŗ telpā līdzīgi

vītola lapiņai (kas ir iepeldējusi

manās rokās, slaida un

dzīva, kā Latvijas

līdaka

Amerikas ūdeņos).

Stāstīt par viņas dzīvi

ir dzīvot līdz visām tās sāpēm un

priekiem − gadu gaidā uz dzīvokli Rīgā,

mokām un smiekliņiem skolā, uzvarai basketbolā,

jūsmām un sajūsmām darbā Dailes Teātrī, kur viņa strādāja

par tumšās skatuves gudro gaismotāju (un kuŗa

man tagad izgaismo māju, ar mīļu

humoru, no visiem zemapziņas

mošķiem un nemīlas

ēnām).

Dzejojot par viņu,

es sacenšos ar labāko japāņu

kameru, kuŗas automātiskais nostādītājs

var viņu uzņemt un atdot, brīvi, bez iegribām

un bez prāta pavēlēm. Savas priekšapziņas fokusā

(kuŗu senči sauca par sirdi vai arī par mīlu)

es viņu ņemu un dodu, valodas vārdos,

spilgti zaļu ar dzeltenu

maliņu.

Viņa pati (zem

supermodeļa tēla) dūc

man „Pūt, vējiņi” (bez vārdiem) vieglā

roka ritmā − ka Kitija

bija un

būs.

Pirmo

reiz, kad es,

maziņš būdams, bet

jau cilvēks ar kājām, veiklām

un basām, un galvu, gudru kā mēnesis,

kam vienmēr patikās prasīt, kurp ved šīs drātis

gar ceļa malu, kuŗas vecais zirdziņš,

dabas bērns, nekad nevarēs

noskriet, jo viņš neprot

cilvēku valodu,

redzēju

dzelzceļa sliedes

Pālē, pat ne Limbažos,

pielicis ausi kā pie telefona,

dzirdēju netālos lielgabalus, pa starpām

ērģeles, bet pamatā kādu svešu valodu, sanošu kā

japāņu japāņu dziesmās. Ziņkārīgs kā

zvirbulis es palēkāju no vienas

sliedes uz otru, bet kad

es pieliecos, lai

ieklausītos,

ko dzied otrā

sliede, un vai tās abas

var sadziedaties, kā tās satiekas

tālē, mamma mani parāva nost, jo tuvojās

lielais brīnums, kuru sauca par mazo bānīti, un kuŗš

kā kāds pagaidu dieviņš uz kādu stundiņu

vai pusotras savilka kopā man manas

sliedes, it kā tās būtu divas

smadzeņu puses, paps un

mamma, viss svešais

un tuvais.

Izkāpām Zilākalnā,

kur pretī bija vecaistēvs

ar zirdziņu. Atstājām aiz muguras

kalnu pašu vēl neizpētītu kā sievietes

krūti. Tikai vēlāk dabūju zināt, ka zem tās esot

mazs rūķītis alā, kas gribot tikt ārā, lai

brauktu uz Ameriku izglītoties. Līdz

Valmierai toreiz es netiku,

kur nu vēl uz

Japānu.

Gads: 1973

Kas neļāva izstādīt Toni?

Annas, Edītes, Ilzes,

ceriņu pušķus, krūkas?

Kas sajauca faktus

izstādot aktus?

Ne jau tētiņš ūsainais, beigtais.

Ne jau Vosiņš svētkos sveiktais.

Varbūt tur, tas svešais?

Kas to lai zin?

Ko lai vēl min?

Kas neļāva izstādīt Toni?

Vai Latvijas kronis,

kas vēl zeļ

un rītos smago galvu ceļ?

Kas neļāva izstādīt Toni,

ka jāsarkst cilvēcei?

Murgi, draugs, murgi.

– Tu esi īstā laikā, ,

īstā vietā, − teica Ieva,

vēlākā sieva Ādamam,

bijušā Rīgas zooloģiskā dārzā,

un pasniedza man ābolu,

kam tārps, ar NKVD cepuri galvā,

grasījās izgrauzties ārā

virs mizas,

kas vizēja saulē nevainīga −

drīz zila, drīz zaļa,

drīz sarkana.

Ar iekšēju nepatiku,

bet zobiem asiem,

kodu ābolā sārtā,

nokozdams tārpam galvu.

Tā, laimīgā kārtā,

man tagad pieder nams Rīgā,

labs kontakts

daiļavu aprindās

un putna brīvība.

Tev jābūt īstā laikā

un vietā,

kā piektā dienā

pēc pasaules radīšanas.

Jūrmalas būdā miera nav.

Jādzīvo ar vēju spēju

piespiestu sejai, miesai un garam.

Vēju nevar pierunāt apklust,

nevar nospiest.

Tas jāmīl,

kā jāmīl sieva labi pielaulāta.

Pelēks pelikāns,

zivi noķēris,

ļauj vējam sevi pacelt augstāk,

virs viļņu galiem.

Man ari jākļūst spārnotākam,

kā diriģentam,

pie grūtas partitūras.

Jāpierunā miesa

uz pacelšanos.

Gars būtu ar mieru

jau šodien.

Nobālējis mēness vieplis,

pie zemes piesiets,

padevīgi

pamet man savu

aizlienēto gaismu.

Lētajā apgaismojumā

mēģinu burtot vāju nošu rakstu,

kas izbārstīts starp pīnijām

un piecām līnijām.

Aiz pils mūŗa

kāds noskaņo ģitāri

mēness serenādei.

Es, kā vidus laikos,

atveŗu logu

un iemetu santīmu

nakts elpā.

Tā aizrīdāmās nosauca mani

par suni.

Viss ātri ataug:

koki ataug,

zāle ataug,

vilna ataug,

mati ataug.

Kā ir, ja nocērt cilvēku?

Vai ataug?

Ja skaiti pulsu un steni,

tad aprunājies ar dzeni,

tas kaļ un kaļ,

un seni ir viņa nodomi

izkalt zīmi,

kuŗu visi var lietot,

kad dzīves teikums

pakrīt pie punkta.

Viņš, lūk, šis putns raibais,

vingrina kaklu,

kas aklā veidā veicina

asiņriti.

Tā, kā citi saka,

svarīga divkājaino labsajūtai.

Aprunājies ar dzeni.

es iegāju latviešu kapu

svētnīcā milzīgajā

kur mirušo platajā takā

atmiņa krāsojas

Šeit dzīvo koki un putni.

Viņi kliedz reti, bet zīmīgi.

Stirnas bargās ziemās

apmeklē dzīvības kokus.

Vēja notrauktā meža barība

nepaliek ilgi uz zemes,

un koki dziļumā meklē.

un es pa vidu −

neba vietu atnācis taisīt

ne dzejoli

Ozoli raud.

Ozoli skanīgi zīlēm raud.

Ei, vārti, kur ir

vārti, kas mūsu asaras iznesīs

ārpus vārtiem?

Tur kāds jokdaris rakstījis:

 „Es esmu ceļš...”

Nostājies vidū uz brīdi −

kamēr te nenāk dzīvie

nav no kā baidīties.

Vai jūti, kāds caurvējš vārtos

vai kustība

šurpu turpu?

Kā gribētos sacīt −

stropa skreja,

kur veļi sanēdami

veļ nozagtā spēka drusciņas!

Kas bija noslaucījis naktī

mūsu galdu? Nu re −

vēl saki,

ka dzīvos,

ka tur nebija tikai

muļķība sabirusi.

Ū, brāl. Nesums ir smags.

Satura radītājs, rādītājs

beigušies.

Tikai Novembrī

vientuļais nācējs novēro −

žāvējas nauda.

Un, kamēr nedabon kabatā,

saka − tas mirdzums

no svecīšu vakariem.

PŪ! Vācēj! PŪ!

Met zemē, bērns!

Māt. Nesums ir smags.

Nesu, visu,

kam pieskāros.

Tas ir Novembris.

Motors noslāpst

ceļā gar kapiem.

Atlodējies vadiņš −

pat velis neprot citādi

apturēt dzelzi.

Tu izkāp laukā,

un, ieejot kapos,

ieraugi pelēkus vīrus.

Lāpstām novīta ligzda

vārajam putnēnam,

kuru atnesīs tikai rīt.

− Lido mazulīt, ātri, ātri,

aiznes ziņu turp, silti, silti,

padod atbildi, ja jūs tur mākat,

stāvi pie vārtiem

un vadiņus atlodē.

Zini −

balta meitenīte ar zvaniņu aizskrien.

Pavisam šķērsu −

ne pirmā skolas diena,

ne mūsu cītīgi novilktās taciņas.

Gribētos gan to redzēt,

kad palikšu drošs.

Zini −

mums ir tāda sakopta atmiņa.

Ezera acs,

kurā nogrimt.

Un, kā mēs tur

bez kādiem mākslinieciskās izteiksmes

līdzekļiem lienam.

Pa vienam ielecam latviešu kapos,

nogrimstam latviešu kapos

un paliekam vesels

viens vesels

viens vesels.

ATSPĒLE LAIKAM

Baibai

Turi rozi

kuŗu neiedevu,

kad roze dota

visu visu deva.

Turi ziedu

viskrāšņāko,

tas viss ko

varu ceļam dot.

Tik brīdi, teicu,

būšu atpakaļ −

bet tu jau

aizgājusi biji,

bez tuvas rokas

kādas, kas cieši

tavu tvertu

tai brīdī

nenovēršamā.

Ar Dievu esi,

lai būtu tā,

to lūdzu es,

lai būtu tā.

Tam ticēt,

tomēr neticu,

tu zudusi

kā zudīs viss.

Tak taujāt

neizbeidzu

pēc ziņas

drošas kādas.

Lai radītājs

man piedod,

ja mēru

bezgalību,

vai gājusi

tur esi, tai

veļu ceļā senā.

Lai būtu tā,

lai neticamais

piepildās patiesi.

Lai būtu tā.

Tas mirklis

mostoties jau

zudis − rīta

ģeogrāfija

tā pati kā

ik ritu − krelles

uz spoguļa

malas, drēbes

paviršā kaudzē,

pudelītes un

kārbiņas blakus −

tavas mantas

nelietotas, tukšā

istabā...