Margita Gūtmane

VĀRDI VERONIKAI STRĒLERTEI

 

Uzruna Raiņa Literatūras vēstures muzejā 1992. gada 10. oktobrī.

 

 

 

Trimda nozīmē − zaudēt savu vietu pasaule (Sartrs).

Ja vieta zudusi, atliek vairs tikai laiks. Gaidīšana. Varbūt visu mūžu − bez sagaidīšanas.

Tādēļ Mans laiks (izlases krājums, ar ko Strēlertes dzeja atgriezusies Latvijā) ir reizē mūsu visu laiks, kas runā tāpat par mūsu cerībām, mūsu zaudējumiem, rezignāciju un pesimismu, jo nav nekāda pamata pasauli redzēt mazāk pesimistiski.

Ko nozīmē pazaudēt savu vietu pasaulē − tas izteikts dzejolī „Jūras vidū”, kas ģeogrāfiski atrodas starp Kurzemes krastu un Gotlandes krastu:

Jūras vidū mēs šūpojamies,
Nāves medībām izbēgušie.
Kādēļ dzīvi, kādēļ saudzēti?
Kam par prieku vai nastu?
Nezināmu atbildi dos rīts,
Nezināmu krastu.

Jūras vidū pilnīgi izmirusi dzīves ainava. Jautājumi izskan bezgalībā un tukšumā. Un tā ir tikai akla nejaušība, ka mēs tos vēl saklausām.

Jūras vidū − aiz trimdinieka tiek izdzēsta viņa dzīve un viņa pēdas, un viņš tiek noklusēts − gandrīz − uz visu mūžu − un man gribas pielikt šim skatam divas rindas no dzejoļa „Aizejošā” (krājumā Pusvārdos):

Un vējš paķēra manu balsi, pārplēsa
un aiznesa to.

Ja Laima Kalniņa 1991. gadā saka: „Varbūt mēs, rakstītāji, drīz rakstīsim tukšumā”, tad Strēlerte bija pirmā, kas šo tukšumu, klusumu, apklušanu, noklusēšanu izteica. Kādā intervijā ar Jāni Rudzīti 1951. gadā ir zīmīgais teikums: „Ir tāda sajūta, ka jāraksta tukšumā.”

Tātad mēs jau 40 gadus rakstām tukšumā − ar valodu kā pēdējo patvērumu, jo kas cits ir Pusvārdi?

Strēlertes dzeja var ļoti maldināt, ka, piem., dzejolis „Lietavas” rāda:

Laimīgas dienas
tiem, kam jāraud.
Nepateiks gaŗāmgājējs
asaras vai lietus uz vaiga.

Ir tādas rindas, kur liekas viss pateikts, liekas viss saprasts, bet atzīšos, ka nobijos, kad apjēdzu jautājumus:

Kādēļ dzīvi, kādēļ saudzēti?
Kam par prieku vai nastu?

Vācu valodā ir jēdziens Last des Überlebens − tā ir nasta, ko nes tie, kas palikuši dzīvi, pārdzīvojuši koncentrācijas nometnes. Palikt dzīvam − šeit tās bija nāves medības, tur − nāves mechanisms. Palikt dzīvam izrādījās baigākais, kas varēja notikt, ko tikai retais vēlāk spēja izturēt. Palikt dzīvam nozīmēja − sev par nastu.

Cilvēka esamību nosaka fakts, par cik viņš tiek pamanīts, ievērots. Kā mēs varam aizpildīt klusumu un tukšumu, ja tiekam noklusēti un izdzēsti no apziņas? Šis klajais klusums jau nepaliek aiz mums, bet kā lāsts mums nāk līdz. Un gaŗie klusuma brīži kļūst arvien grūtāk pārvarami, lai atsāktu runāt pa teikumam.

Mēs esam savu vietu neglābjami zaudējuši pasaulē. Vieta, mājas paliek pagātnē. Kas mūs sagaidīja, bija nezināmais krasts. Vieta vairs nav patvērums, tā − izkāpjot krastā − nedod nekādas drošības zem kājām, drīzāk pretējo:

Te es būšu, te mana vieta
Nevienam nepiederīgā zemē.

Poētisms, kas kā buŗamo vārdu spēks nāk visam dzejolim līdz, zaudē savu maģiju pēdējā rindā, kad atrastā vieta beidzot jāmin vārdā, lai mēs uzzinātu, kur atrodamies, lai varētu iekārtoties. Nezināmais krasts izrādās − nevienam nepiederīgā zeme.

Nav jālolo nekādas ilūzijas − nevienam nepiederīgā zemē arī trimdiniekam nav vietas. Varbūt te var patverties uz brīdi, bet dzīvot nekad.

Trimdas literatūras primārais jautājums nav − cik ilgi spēj izturēt atmiņas, bet trimdas literatūras uzdevums ir tukšumam un klusumam nepadoties un teikt vārdus pretī, kamēr tie vēl ir un kaut vai tikai Pusvārdus.

Tādēļ Veronika Strēlerte man visus šos gadus ir pārstāvējusi latviešu literatūru dziļāk un patiesāk nekā citi.

 

 

 

Ruta Veidemane

„ES IEDEDZU SAVAS UGUNIS...”

 

Veronika Strēlerte savai pašas sastādītajai izlasei [Veronika Strēlerte. Mans laiks. Rīgā: Liesma, 1992.] devusi nosaukumu Mans laiks. Tā ir vispārīga un pāri visam stāvoša dzejas īpašība − atspoguļot dzejnieka laiku, − un pēc satura šādu nosaukumu varētu piešķirt jebkuŗa dzejnieka jebkuŗam krājumam. Taču vārdkopai ir iespējami divi pilnīgi pretēji lasījumi (starp kuŗiem ir dažādas loģiskas un emocionālas starpkategorijas). Tie atspoguļo būtiskas atšķirības attieksmē pret dzīvi un pasauli. Ir dzejnieki, kuŗi uzsveŗ pirmo vārdu, un ir tādi, kas uzsvaru liek uz pēdējā.

Veronika Strēlerte pieder pie pirmajiem.

Reālais laiks, kuŗā top un notiek viņas dzeja, bieži vien ir melns no sāpēm, pazemojumiem un zaudējumiem, melu un liekulības saindēts un aptraipīts. Bet Veronikas Strēlertes laiktelpa ir mūžība un bezgalība, un tai ir citas krāsas.

Viņas dzejas pasaule nav sajūtās fiksēts ārējās pasaules attēls. To veido dzejnieces noskaņu un dvēseles stāvokļu projekcija šai ārējā pasaulē, no kuŗas atsevišķi punkti nonāk dzejā. It kā spilgtas gaismas strēles lidojums tos izceltu no krēslas vai bezgalības miglājiem. Ko neskaŗ un neiezīmē šī gaisma, tas paliek ārpus šīs dzejas.

Es iededzu savas ugunis, lai top pasakas gaisma,
Kas nav ne saule, ne mēness, ne zvaigžņu rātnais spīdums,

tā raksta Veronika Strēlerte dzejolī „Pilsēta naktī”. Dzīvais pilsētas tēls viņas dzejas kopīgajā kontekstā negaidīti (pat pašai autorei, varbūt) iegūst simbolisku nozīmi, caur kuŗu lasītājs kļūst dzejas tapšanas brīnuma aculiecinieks un šī svētā brīža līdzpārdzīvotājs. Šai brīdī tiek teikti vārdi:

Lai top! Lai top dzejas gaisma!

Rēna, dzidra un nepārblīvēta ir viņas radītā pasaule zilzaļi pērļainā mirdzumā. Šī pasaule ir stabila, kaut arī to veido kontūras, ēnas, simboli. Smaržas un pieskārieni. Dzejniece apzinās šo stabilitāti − „dažas vietas ... paliks nemainīgas visās pārvērtībās” („Ģeogrāfija”) − un sargā to. Ne kustības un acumirkļa valdzinājuma vairoties. Vietu, lietu un vērtību nemainīgumu garantē „mūžības zelta acs” skatījums, „svētuma atstatums”, par ko runā Viesturs Vecgrāvis krājuma pēcvārdā.

Dzeja viņai − templis un svētnīca, kuŗā ieiet tīrām kājām, līdzi ņemot vienīgi to, kas ar mūžības mēru mērīts, uz mūžības svariem svērts un par labu atrasts.

Pār visām lietām − mīlestību, līdz ar tās pavadonēm bijību, apbrīnu. Tā nav daudzvārdīga un nav sakāpināta, bet vienkārša, visur klātesoša un neapejama. Tā ieskauj dzejnieces dvēseli sargājošā apvalkā. Viņas dzejas telpā tikpat kā neiekļūst naids, skaudība un atriebība, bet izmisums un sāpes atplok rāmā bezspēcībā.

Mīlestību glabā atmiņas par drānu šalkām, pēdējais dzīves mirklis, ko tveŗ mirēja skatiens, lietus pērļainā dūmaka, matiolu smarža, kapu zāles, caur kuŗām aizgājušie sveicina palicējus. Un tikai mīlestība spēj pārvērst brīnumā visikdienišķākās lietas:

Cik brīnišķīgs ir nomods un tā spēks!
Es apvelkos ar caurspīdīgu ādu,
Kur visas apkārtējās lietas atmirdz
Ar mīlīgu un pirmreizīgu gaismu.
Es gribu ieurbties nakts klusumā
Un izdzert visas sīko trokšņu lāses,
Man slāpst −

Veronikas Strēlertes laiks, kas atspoguļots šai izlasē, aptveŗ vairāk nekā pusgadsimta. Stipra viņa gājusi cauri šiem daudzajiem gadiem. Jo viņai piemīt spēja, ko augstu vērtējis Imants Ziedonis − viņa ir pratusi „būt sevī pozīcijā”:

Atnāk un aiziet varas
Plēsīgu ērgļu bars.
Neviens tam nepieskaras,
Ko svētu glabā tavs gars.