Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 

Margita Gūtmane

VĒSTULES MĀTEI

 

 

1. vēstule

Tante nomira 1971. gada 9. martā.

Viņas nāve nebija nekāds notikums, bet parasta nāve trimdā. Trimdinieces nāve. Emigrantes nāve. No sākta gala. Nožēlojami smieklīgi bēdīga. Pazemojoša. Grūta.

Tantes nāve man ir kļuvusi par visu nāvju iemiesojumu, jo tā sevi ietver visas pārējās nāves. Citas nāves trimdā nav.

Arī tādēļ neesmu nevienu reizi aizbraukusi apskatīt viņas kapu. Starp visiem Müller un Meyer. Varbūt Bērziņiem un Āboliņiem, blakus Pēterim Ērmanim, latviešu nodalījumā. Delmenhorstā. Tādi ir daudzās vietās visā pasaulē. Šitie latviešu nodalījumi. Tik bezjēdzīgi sveši šajā ierastajā vietā. Tiem nevar izbēgt, jo tie visur priekšā. Nekur dzimtenes, bet kapi katrā kapsētā (Josef Roth).

Trimdā nav vieglas nāves. Visas ir bijušas grūtas, jo neviena nav saskaņā ar sevi, savu vidi, savu sākto dzīves ceļu. Nāve trimdā padara trimdas bezjēdzību īpaši redzamu, jo tā ir tik galīga. Nemirst cilvēks vien, bet mirst pamatojums trimdai. Kopš gadiem vairs tikai nāves ziņas.

Un es atkal esmu tantes istabā. Vairs nezinu, kā te nokļuvu, bet tagad te esmu. Nekādi vārdi vairs nespēj pārraut klusumu.

Šodien esmu vienīgā, kas vēl zina, ka viņa dzīvojusi. Visa bēgšana, pārvietošana beidzās vienā vienīgā neesamībā. Es domāju viņu tālāk, domāju uz beigām.

Trimdā tagadne ir nāves klātbūtne.
Trimdā nāves dīglis ir vienmēr sevī. Pastiprināti no sākta gala.
Trimdā vingrinājas miršanā.
Trimda beidzas tikai ar nāvi.

Tādēļ šī nepārtrauktā miršana. Un šie nepārtrauktie kapu svētki, kas atmiņā iespiedušies stiprāk nekā gadskārtējie valstssvētki. Memmingenā mēs dzīvojām blakus Meža kapiem. Kapsēta bija tūlīt aiz dzīvojamās virtuves loga. Nāve no sākta gala ir bijusi cieši blakus, gan paslēpta aiz priedēm, bet pusdienas laikā katru dienu skanēja kapsētas zvans, kas apzvanīja kārtējo bēŗu gājienu. Jo īsāk zvanīja, jo mazāk bija pavadītāju. Pa atvērto virtuves logu zvana skaņas plūda manī. Pievakarēs, kad kapsētas vārtus aizslēdza naktij, mēs otrā galā rāpāmies pāri žogam un kapos spēlējām paslēpes, bet zvana sitiens turpināja skanēt. Zvans sita cieti un dobji savu atbalsi manī.

Es mēģinu atvairīt domas par tantes nāvi, bet nespēju. Tā ikdienas rutīna, šitā mazā jēga, kas katru dienu liek celties un turpināt, pārlūzt pie mazākās domas par tanti, viņas lēno miršanu, kas negribēja beigties, gaŗo gultas režīmu, kuŗu pārtrauca tikai ēšana, mazgāšanās un podiņš. Viņas vientulība vēl šodien ir pilnīgi tveŗama un mani stindzina. Vientulības trūdu smaka. Kapsētas elpa. Visi jau bija bēguši tikai uz īsu laiku, pagaidlaiku, lai atgrieztos. Bet laiks kļuva arvien gaŗāks, līdz tam vairs nebija saredzamas beigas. Kad tante mani paņēma līdz, viņa nezināja, ka tas būs uz mūžu. Bet es toreiz vēl nesapratu, ko nozīmē - palikt bez mājām.

Es esmu tantes istabā Memmingenā, kur viņu atradu triekas ķertu. Kāds man to bija paziņojis uz Stokholmu, bet nebija parūpējies, lai viņu ievietotu slimnīcā. Tā viņa gulēja virtuvē savā slapjā gultā un mani vairs nepazina. Vienīgi, kad izdzirda manu balsi, acis kļuva nemierīgas. Savā tumsā viņa mani laikam meklēja, bet nespēja ieraudzīt.

Vēlāk tā bija kāda izbalsināta istaba veco ļaužu mītnē. Tur viņa gulēja ar rokām, kas viņai vairs nepiederēja, tik bezgali viena ar gārdzoši svilpojošu elpu. Viņas balsi sen jau nedzirdu, tikai vairs šo mirējas elpu.

Tante bija pārdzīvojusi. Tikai pārdzīvojusi. Kaut kam vairāk viņa nekad vairs nebija spējīga. Viņa gribēja ticēt sevi un mani izglābušos - bet pārdzīvošana nav izglābšanās, jo pamestais, atstātais nebija izglābies. Atstāt nozīmē - būt atstātam. Atstāt sevi visu. Tante sevi bija atstājusi. Bēgšana nebeidzas brīvībā, bet apziņas sašķeltībā. Tante bija izbēgusi, bet nespēja ierasties. Viņa bija atstāta. Pārdzīvojusi, bet reizē pārdzīvota. Viņa tikai vilka savu dzīvību. Līdz galam.

Es šķirstu šīs vēstules, kuŗas viņa man vēl rakstīja, lai gan vairs nespēja parakstīt. Tās bija viņas vienīgās mājas. Tās paliek nesalasāmas, neatminētas. No tantes palikusi pāri šī bezdzimtenes sajūta - palikt bez mājām. Un viņas nāve.

 

 

2. vēstule

Es atgriežos bērnībā, iegriežos savā bērnības namā, staigāju pa pazīstamām istabām, bet - neko neatpazīstu. Te nekas uz mani neattiecas. Rodas nepatika, pat dīvains īgnums pret šo svešo bērnību un šīm svešām atmiņām, kādas laiku pa laikam uzpeld, bet tad nogulsnējas un pazūd, līdz kāds nejaušs teikums, kāda vārda atmiņu skaņa vai garša tās atkal uzvanda.

Lūzums notika ar svešās mātes - Tevis - ienākšanu manā dzīvē. Iepriekšējie gadi ir kā ar nazi nogriezti. Aprakstīt svešu bērnību? Pieņemt to kā savu?

Tante stāstīja, ka mums bēgot bijis uzlidojums vilcienam un mēs esot paglābušās grāvī. Vilcienu sabumboja, tas izdega, un mūsu nedaudzās mantas līdz, drēbes, papīri, mana dzimšanas apliecība. Mēs esot palikušas ar to, kas bijis mugurā. Un kailo dzīvību. Kādu citu reizi tante nav vairs jaudājusi izbēgt no vilciena, bet toreiz apšaudīja grāvjus, un mēs palikām dzīvas.

Manas atmiņas tik tālu nesniedzas. Bet kādēļ visas vēlākās arī raujas atpakaļ, atpaliek aizvien tālākā pagātnē? Infantīlā amnēzija? Ir pierādīts, ka emigrantu bērnu atmiņas parasti sākas tikai pēc piektā gada, kurpretī citi atceras notikumus no sava trešā gada. Kultūras lūzums? Svešuma lūzums? Svešas pieredzes? Un nav vairs neviena, kam pajautāt. Uz kādiem atmiņu teikumiem es varu paļauties? Uz kādiem teikumiem vispār?

Atminēties, ja nav ko atminēties. Mēģināt sevi atminēt, bet atmiņas kļūst neatminas. Atcere - neatcere. Trimdā lietas pārvēršas it kā savā noliegumā. Kārtība kļūst - nē, nevis nekārtība, bet - pretkārtība. Nekas nav ierastajā vietā. Es savu dienu mēģinu kārtot no rīta, ievest viņā savu kārtību. Bet vai es vispār zinu lietu ierasto vietu? Kas būtu saskaņā ar mani?

Tu raugies kā spogulī - lietas gan visas savā vietā, bet puses apgrieztas un - viņas nav tveŗamas. Spogulis pats ir tava īstenība. Grāb stiklā, ja gribi sevi tvert.

Pavediens pārtrūcis, kad man bija tie deviņi mēneši. Veltīgi šodien meklēju galus, lai tos sasietu. Atcerēties jau nav mechaniska norise, bet apzināties savu piederību. Atcerēties, kā bija, kas mani tiktāl novedis un visu laiku saistījis, kam es šodien tik izmisīgi mēģinu piederēt. Es mēģinu atcerēties savu piederību, bet visur uzduŗos svešām sakarībām.

Pagātne ir izgaisusi, it kā man tāda nekad nebūtu bijusi. Un es te velti pūlos sevi pierādīt ar šiem dažiem uzņēmumiem un tantes fragmentāriem nostāstiem par mūsu bēgšanu. Tantes balss sen vairs nav sadzirdama. Stāstījums izgaisis. Palicis pusceļā. Pusceļā - uz kurieni? Pāri palikuši daži kaili teikumi, kā tā pati kailā dzīvība. Tantes teikumi, kas pārdzīvojuši viņu pašu. Ja tie nebūtu, mēs nekad nebūtu atstājušas Jelgavu, nekad nebūtu bēgušas, nebūtu bijuši uzlidojumi, nebūtu bēgļu nometnes. Dažreiz liekas, es nebūtu dzimusi.

Es būtu bijusi šeit no sākta gala.

 

 

3. vēstule

Tante bieži runāja par „pēdējo vilcienu, kas atstāja Jelgavu”. Šis teikums, šis pēdējais vilciens bija pārvērties patiesībā. Divi vārdi, bet tik galīgi savā nozīmē. Kā nāve.

1989. gada aprīļa sākumā biju Jelgavā - sešos no rīta. Vilciens no Berlīnes uz Rīgu uz bridi piestāja Jelgavas stacijā. Bija vēl patumšs, kāda viegla rīta migla, dažas retas spuldzes un vientuļi cilvēku stāvi melni šajā dzelteni bēgošajā tumsā.

Šajā vietā saplūda visas pārējās stacijas - šī bija sākumstacija. No šejienes reiz bija atgājis pēdējais vilciens. Es cerēju, ka tantes stāsts kļūs tveŗams. Protams, nekas nenotika. Vilciens sāka kustēties, un stundu vēlāk biju Rīgā. Es biju izbraukusi cauri tai pilsētai, par kuŗu man stāstīja, ka esmu tur dzimusi, un par kuŗu man pasē stāv -Geburtsort: Mitau. Tātad - Heimkehr nach Mitau.

Bet nav iespējams atgriezties piederībā, šajos deviņos mēnešos, kad mani iznēsāja dzīvei. Un vēl tiem deviņiem mēnešiem piedevām. Tas viss. Jelgava visu mūžu ir bijusi mana nepiederība. Katrs solis Jelgavas ielās ir solis svešumā. Jelgava ir šī kapa vieta, skujām apklāta. Es neesmu dzimusi. Es velku kādu svešu dzīvību, par kuŗu nespēju atbildēt. Ich möchte ein solcher werden wie einmal ein anderer gewesen ist... Ich möchte ein solcher werden wie einmal ein anderer gewesen ist... (Kaspar Hauser)

Jelgava ir tikai vārds.
Jelgava ir tikai Jelgava ir tikai Jelgava ir tikai Jelgava ir tikai...
Nav tādas Jelgavas. Nav tāda pirmsākuma.
Sākums ir tantes stāstā. Es neesmu dzimusi Jelgavā, bet tajos dažos teikumos, kuŗi palikuši prātā - ceļā, pēdējā vilcienā, kas atstāja Jelgavu.
Es rakstu svešai kapa vietai.
Divām kapavietām.
Trimdā.
Latvijā.

 

 

 

Margita Gūtmane un Kalle

4. vēstule

Vietas -

Jelgava, Tilzīte ... Licmanštate, Hanava, Pasava, Mildorfa, Grāfenašava, Memmingenberga ... Memmingena, Minstere, Stokholma, Hamburga - it kā varētu sākt kādā sākumā un nobeigt šeit.
Šodien.
Un kāda vispār vairs ir pareizā secība?

Katra vieta ir bijusi nejaušība. Un noteikti ir vēl citas, par kuŗām vairs neko nezinu, par kuŗām būtu bijis savlaicīgi jāpārjautā.

Tātad Jelgava.
Tante zināja ceļu no Jelgavas uz Tilzīti, to viņa bija bieži braukusi. Tilzītē tad ziņa, ka citu vilcienu vairs nebūs, ka šis bijis pēdējais. Uz visu mūžu.

Tātad Tilzīte. Bet tālāk? Kas nāca aiz Tilzītes? Licmanštate? Ko tante stāstīja par Licmanštati? Licmanštate paliek vārds. Baismu pilns vārds.

Un tad tālāk caur krievu zonu Vācijā, jo krievu armija mūs sen jau bija apsteigusi. Un kur bija tā vieta, kur kāds krievu kaŗavīrs man zadzis sviestu armijas virtuvē un tantei zaļās kafijas pupiņas pret viņas mūžīgajām galvas sāpēm? Un to nesis ievīstītu savā netīrā kabatas lakatā? Katru dienu? Grauzdēto pupiņu smarža, mana stiprākā bērnības smarža.

Bet kur palika uzlidojumu vietas?
Kur Danciga?
Gotenhāfena?
Un kur pāri robežai -- kur?

Es meklēju izbijušās vietas un pavedienu, kas tās savienotu ar šodienu, lai justu pamatu zem kājām.
Es ... nezinu ... itin ... neko ...

Vietas jāpieņem kā vārdi, kuŗus neviens nemin un kuŗu secību tā ari neviens vairs neatminēs. Balti plankumi, kas tādi arī paliks.

Pāri palikuši daži iedzeltējuši uzņēmumi. Mugurpusē tantes ar zīmuli pierakstītās vietas un gadaskaitļi. Bet tas viss bija jau stipri vēlāk.

Atmiņu Hanava. Atmiņu Grāfenašava. Atmiņu Memmingenberga. Šīs mājas barakās, pussabumbotajās kazarmās, kuŗās rotaļāties bija stingri aizliegts. Nometnēs. Novietnēs. Zīdlungos.

Es neatceros, ka mēs kādā no tām būtu ieradušās. Atmiņā palikušas nepārtrauktās prombraukšanas. Pārvietošanās. Visur mēs devāmies projām.

Es sēdēju uz sava ķeblīša ar mugursomu plecos. Mugursomā bija mans naktspodiņš, jo visās kazarmās atejas bija gaiteņu galos. Vienmēr es tā sēdēju, lai nemaisītos lielajiem pa kājām. Bija vēl tumšs. Vēss. Es nebiju īsti pamodusies. Visa šī kravāšanās uz mani neattiecās. Mūsu mantība: armijas saliekamās gultas, vilnas segas, spilveni, palagos krusteniski sasieti, galds, divi krēsli. Dažas grāmatas. Mājas bija tas, ko varēja stundas laikā sasaiņot un citā vietā tikpat ātri izsaiņot.

Kādu nometni atstājām un uz kurieni mūs pārvietoja? Hanavu? Mīldorfu? Grāfenašavu?

Kad mantas bija sakrautas armijas smagās mašīnās, mani pasniedza pēdējo uz augšu, kāds mani satvēra un tumsā kaut kur nosēdināja. Tanti neatceros, lai gan noteikti sēdēju viņai blakus.

Sajūta pirms došanās ceļā. Katra vieta ir uz nepalikšanu. Uz neieaugšanu. Manī ir sakrājies tik daudz ceļu. Es neesmu ceļā, lai ierastos. Aiz apstājas ir vienmēr tālākceļš. Uz Rīgu. Un tālāk –

-

- tikai vilcienā, tikai kad ainavas slīd gaŗām netveŗamas, tikai kad teikumi kļūst nevajadzīgi, jo lieki, un domas ieguļas ceļa pagriezienos, slīd gaŗām lauku mājām un bērniem, kuŗu mājiens sastingst vienā kustībā - paceltā rokā, kad vilciena svārstīšanā pazaudē balstu un sarunas pavedienu, kad domājam, ka tas ir mērķis, ģeogrāfisks un arī citādi, uz kuŗu tiecamies - bet pēkšņi bez atbalsta gaitenī, atspiedušies pret logu dienu un nakti, kad lēnām no krēslas iznirst galvas kontūra vispirms, tad izlobās sejas vaibsti un arvien skaidrāk raugās pretī, un mute un acis uzsāk sarunu, čukstus, protams, vispārējo klusumu netraucējot, nē, tieši to pastiprinot klausītājā, kad ikviena čukstēšana dod pilnīgu vientulības sajūtu, kas pat nav nepatīkama

tad pašu sejā nespēja runāt, vai - kā to apzīmējām - tādēļ, ka pārsteidzīgi ātri lietojam un paceļam pāri valodai: klusums, kuŗu domājam izmetam pa atvērto logu un liecoties nopakaļ redzējām to ceļa vējā atsitamies pret zemi, vēl dažas reizes lēkājam nopakaļ, bet tad paliekam guļot uz dzelzceļa uzbēruma, tā domājām, bet kā muša kupejā tas bija vienmēr ap mums šajā vilciena svārstībā, bija sejas logā, kuŗam izbrauca vientuļas uguntiņas cauri, sajauca apveidus un uz brīdi žilbināja, bet neaizkavēja neko izšķirīgu, jo nekas nenotika, kas pārmainītos, tā domājām, jo sejas nāca un gāja un bija logā, kamēr krēsla un tumsa brauca līdz, atgāžoties atpakaļ uz bridi izņemtas pašu skatiem, bet paliecoties uz priekšu sastingstot kustībā un atspoguļojumā

visā nogurumā, atgaiņājošā rokas kustībā, gandrīz draudzīgā klusēšanā, kuŗai tagad draudēja pārrāviens, kad sagadīšanās kļūst par lēnu pazīšanos, tad novērsties, piecelties un pārkāpt izstieptajām kājām, izlauzties cauri stāvoklim un izpostīt pasākumu, kas patlaban pats gatavojās izpostīt

mērķis tepat acu priekšā, un kamēr skatāmies pulkstenī un taustāmi redzam minūtes tumsā joņojam pretī pieturas vietai, lai tur neapstātos

zināt: šis ir pats mērķis - seja vilciena logā, gaidīdama -

Kā murgs nāca šī Memmingena, kuŗā ceļš pēkšņi apstājās. Kad vācu armijai atkal vajadzēja lidlaukus, mūs pārvietoja no Memmingenbergas kazarmās lejā uz pašu Memmingenu. Te bija šī vieta uz apstāju, ar saviem Rigaweg, Mitauweg, Windauweg, Libauweg, Revalweg, Dorpatweg, Wilnaweg, Memelweg. Nāves salas. Sastingums, kas šiem ceļiem nāca līdz, vēl joprojām pārņem, par tām tikai iedomājoties. Un, nākot no pilsētas, pie pirmās mājas sienas uzraksts, kas lietū un saulē balēja, bet toties iespiedies atmiņā: Hier fanden baltische Flüchtlinge 1954 eine neue Heimat.