Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

Aija Janelsiņa-Priedīte

 

LATVIEŠU VALODA:
SKAISTS VALODAS PIEMINEKLIS VAI DZĪVS SAZINĀŠANĀS UN DOMU IZTEIKSMES LĪDZEKLIS?

 

 

Piederu pie tās paaudzes, kuŗa tieši vēl paspēja piedzimt Latvijā, bet kura visu savu apzinīgo mūžu ir pavadījusi svešumā. No Latvijas man nav nekādu atmiņu, kur nu vēl par latviešu valodu. Toties esmu augusi latviskā vidē, kuŗā 1930. gadu latviešu valodas norma bija noteicoša. Noteicoša bija ne tikai valodas norma, bet arī valodas lietojums. Mana latviskā vide bija pieaugušo vide; ikdienas vide − skola un brīvā laika nodarbības − risinājās skaidri zviedriskā sabiedrībā. Laikam vecāku latviešu valodas un Latvijas mīlestību esmu pārmantojusi, neiesaistot kaut kādus loģiskus vai racionālus apsvērumus. Šī mīlestība nav bijusi viengabalaina un harmoniska, tā ir bijusi saistīta ar daudziem sāpīgiem faktoriem.

Bērnībā mēģināju saviem vecākiem ieskaidrot, ka manā uztverē latviešu valoda ir pārāk „krietna”, pārāk nabadzīga, lai es varētu izteikt to, ko attiecīgajā brīdī jūtu. Vecāki skatījās manī lielā neizpratnē un centās mani apgaismot, ka latviešu valoda ir pat ļoti bagāta valoda. Aizvien biežāk mūsu pārrunas izraisīja mazas sadursmītes par valodas jautājumiem. Centos izsprukt no šī latviešu valodas „krietnuma”, bieži gribēju izmantot zviedru valodu vai savus jaundarinājumus, lai vārdos ietvertu savus jūtu uzplūdumus, bet man allaž tika norādīts uz latviešu literārās valodas likumiem, kuŗi aptvēra ne tikai valodu, bet arī to kā latviešu meitenei jāuzvedas, jārunā un jādomā. Latviešu valoda izvērtās gan par manis nešķiŗamu sastāvdaļu, bet pie viena ar to saistījās ierobežojumi, radās sajūta, ka esi ieslēgts zelta krātiņā.

Kas tā tik bija par krāšņu valodas pasauli, kas pavērās, kad sāku braukāt pa latviešu jauniešu kongresiem un semināriem. ... Nu padomājiet tikai, ka latvieši pat prot „paikot” un „iet pampt”, ka latviešiem ir „foršas fidas” ne tikai gludi nosukātas Laimdotas meduskrāsas matiem. Un vēl kas, latviešiem ir pat visādi mazi izteiksmīgi vārdiņi, kuŗus var lietot, kad iecērt pirkstus durvīs vai sev iekož mēlē. Protams, sajūsmu par šo jaunatklāto valodas slāni mazināja atziņa, ka šī izteiksmīgā leksika nebija pašu radīta, bet bija pārmantota no kaŗavīriem. Savu tiesu pielika arī vecāku neapmierinātība un norādījumi par labu latviešu valodu.

Kādēļ šī sajūsma par barbarismiem, ģermānismiem, sarunvalodas izteiksmi vai pat rupjībām? Manuprāt šeit sasaucas divi faktori. Pirmkārt 1930. gadu valodas normēšanas ietekme un trimdas valoda, kas drīz vien izveidojās par ļoti labas kvalitātes valodas konservu. Konservus var ēst ilgi un dikti, bet pirmkārt tiem līdztekus rodas vēlēšanās baudīt ko svaigu, otrkārt vislabākie konservi noveco. Nonākot trimdā, mums trūka dabiskas latviskas vides. Ar dabisku vidi domāju tādu, kuŗa aptveŗ visas sabiedriskās, privātās un profesionālās jomas. Caurmēra latvietim trimdā palika ģimenes un ierobežoti sabiedriskā joma, viss pārējais risinājās kādā citā valodā. Mana latviešu valodas „krātiņa” izjūta bija saistīta vienkārši ar to, ka latviski man trūka skolnieku sociolekts (zināmas cilvēku grupas internā valoda), man trūka tas, ka savu interesanto ikdienas pasauli ar bērnam piemītošiem pārspīlējumiem, sajūsmu un sašutumu es nevarēju ietvert vārdos. Ejot zviedru skolā veikli apguvu divus stilistikas slāņus; skolnieku žargonu un solīdas zviedru valodas normu, latviešu valodā pārzināju tikai labas literāras valodas normu. Bez šīm zināšanām nedomāju, ka es būtu varējusi veiksmīgi beigt latviešu valodas studijas, bet dotajā brīdī tas bija par maz, un domājot par daudzajiem citiem trimdinieku bērniem, manuprāt šī netolerantā norma, šis valodas konservs ir daudzus aizbaidījis.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus strādāju ar latviešu valodu salīdzinājamā aspektā, gan salīdzinājumā ar zviedru, gan vācu valodu. Jāsaka, ka par latviešu valodas būtību visvairāk esmu iemācījusies tieši tulkojot un uzklausot savu studentu problēmas. Šeit pieskaršos tikai mazam, šauram aspektam, kas vairāk attiecas uz latviešiem Latvijā nekā uz tiem, kas dzīvo ārpusē, bet par ko derētu pārdomāt abām pusēm.

Pirmkārt, mēs neprotam īsi, vienkārši un skaidri izteikties. Ņemšu piemēru, kad ar kādu no savām vācu studentu grupām apmeklēju Kuldīgu. Šis piemērs nebūt nav izņēmums, bet gan drīzāk norma. Atradāmies Kuldīgas tirgus laukumā. Mūsu gidei lūdzu, lai viņa runā lēnām, īsiem, vienkāršiem teikumiem un vārdiem, ka tad mūsu studenti visu sapratīs un nebūs jātulko. Mūsu gide runāja gan lēnām, bet teikumi bija gari un sarežģīti. Aprakstot tirgus laukuma apbūvi viņa lietoja vārdus „ēka”, nams”, „celtne” un „būve”, bet ne reizes vārdu „māja”. Šī sinonīmu virkne, protams, mulsināja ārzemju studentus, jo viņiem nebija nekā pie kā pieķerties, un rezultātā viņi itin nekā nebija sapratuši.

Divi citi piemēri ir saistīti ar valodas kultūru. Tulkojot no latviešu valodas kādā no ģermāņu valodām, vienmēr sastopam nepārtulkojamas teikuma daļas, kuŗas ģermāņu valodās liekas vai nu neiedomājamas, neloģiskas vai ļoti bieži tīra liekvārdība. Toties latviski tās skan, pavisam neuzkrītoši, pieņemami vai pat skaisti. Pamēģiniet pārtulkot kādā no ģermāņu valodām kaut vai sekojošos teikumus no Skalbes pasakas Ūziņš:

No Lauča mīkstām, tumšām lūpām neskaidri bira maigi vārdi kā viegla, irdena dārza zeme, kas aŗot birst zem arāja soļiem. No viņa mēmās mutes, no viņa nāsīm spiedās skaņas kā tie mīkstie, pūkainie zāles gredzeni, kas spiežas pavasarī ārā no miklās zemes....

Un nekas vecam līgumu saimniekam nebij tik gards kā šis draudzības malks, ko tie viens otram sniedza, atņemdami lūpas no zarakannas un uzmudinoši paskatīdamies viens otram sejā. Un tad viņi runāja, runāja, un viņu sarunas stiepās kā zaļas ežas gar melniem tīrumiem....

Kā Jums veicās ar tulkošanu? Vai esat apmierināti ar savu tulkojumu? Domāju, ka vairums nebūs apmierināts. Kāpēc? Burtiskais tulkojums izklausās jocīgs un neloģisks ģermāņu valodās, jo pirmkārt valodas gleznas reti saistās ar tik izteiktiem zemnieku pasaules vizuāliem priekšstatiem un otrkārt ģermāņu valodās mēdz izteikties tiešāk, metaforas lieto citām vajadzībām un ņem no citām asociāciju jomām.

Bieži dzirdam, ka mūsu tautas dziesmas nav tulkojamas. Tiesa, bet arī citu tautu folklora nav tulkojama. Skaidrojot sveštautiešiem mūsu folkloru mums trūkst materiālu svešvalodās. Meklēju materiālus saviem zviedru studentiem. Apstājos pie tautas dziesmu izlases Liepu laipa. Man patika Drīzules tautas dziesmu izlase, kas aptveŗ turpat vai visas Barona krājuma nodaļas. Izlasīju Skaidrītes Lasmanes ievadu par „Balto pasaules izjūtu”, kas manuprāt atspoguļo mūsu dainu pasaules svarīgākās puses. Man likās, ka Lasmanes ievads arī derētu kā folkloras ievads sveštautiešiem. Es Lasmanes tekstu lasīju lēnām un piedomājot, kā to uztvertu sveštautieši. Tā kā man pašai nebija laika tekstu pārtulkot un šajā kursā mūsu studentiem ietilpst samērā grūta latviešu teksta pārtulkošana uz zviedru valodu, devu viņiem šo tekstu tulkot, katram pa lappusei.

Viņi bija strādājuši ļoti apzinīgi, bet sūdzējās par to, ka kaut gan viņi ir pārtulkojuši katru atsevišķu vārdu un atšķetinājuši sintakses grūtības, tad tomēr viņi itin nekā nesaprotot. Palūkosimies atkal kādā piemērā. Sava raksta ievadā Lasmane, aprakstot tautas dziesmu vispārējo nozīmi, saka šādi:

...Tā vai citādi, bet tautasdziesmu pasaulei krāsu un skaņu dažādības netrūkst. Te nu ir kopā vākta daļa no gara acīm redzētā, sākot ar pirts takas ravējumu un beidzot ar to pašu visiem priekšā stāvošo bēru zirgu un kapu kalnu. Bet pa vidu − dzīve, katram vecumam sava. ...

Arī tas latvietis, kas nav iesvaidīts folkloras sīkumos šo tekstu lasa bez grūtībām. Tās teksta daļas, kuŗām viņš varbūt nesaprot zemtekstu vai metaforisko lietojumu, viņš uztveŗ tieši un iekļauj visā teksta kopsakarībā. Ko dara sveštautietis? Tas labākā gadījumā atrisina leksikas un sintakses grūtības. Teksts viņam šķiet pilnīgi nesakarīgs. Kad es studentiem teicu, ka šeit īsos vārdos ir ietverta Krišjāņa Barona tautasdziesmu klasifikācijas doma, ka tautasdziesmas aptveŗ cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei, mani studenti teica: „Kāpēc tad viņa to tā nepasaka. Kāpēc nesaka īsi un skaidri, kas ir domāts.” Šeit, manuprāt, saduras divas dažādas pasaules uztveres. Latviešu tautasdziesmas savu vēstījumu pauž vairākos slāņos. Pirmkārt tieši ar konkrēto vārdu nozīmi, otrkārt ar paralēlismu, treškārt ar īpašu metaforu un asociāciju pasauli, šo paralēlismu un dažādu metaforu slāni daudzi latvieši lieto arī savā literārajā un pat ikdienas valodā. Tā kā mums šī technika ir pazīstama, mēs to ņemam pretī tik ilgi, kamēr apgrozāmies latviskā vidē. Tikko gribam šo stilistisko līdzekli izmantot svešvalodās, mūs sagaida neizpratne.